A420141815 / A42-01418-15 · Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams

Lietas Nr. A420141815

Lietas arhīva Nr. A42-01418-15/25

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 7.decembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis M.Markovs,

piedaloties pieteicējas akciju sabiedrības “Rīgas Dīzelis Instrumenti” pārstāvjiem /pers. B/, /pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/ un atbildētājas

Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem /pers. G/, /pers. H/ un /pers. I/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc akciju sabiedrības “Rīgas Dīzelis instrumenti” pieteikuma (reģ.Nr.236) par Valsts

ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2014.gada 10.decembra (paziņošanas datums EDS) lēmuma Nr.22.7/L-36925 “Par AS “Rīgas Dīzelis instrumenti”

sūdzības izskatīšanu” atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvalde no 2014.gada 17.februāra līdz 16.maijam veica AS “Rīgas Dīzelis instrumenti”

pievienotās vērtības nodokļa auditu par 2012.gada janvāri – 2013.gada oktobri un uzņēmuma ienākuma nodokļa auditu par 2012.gadu.

Auditā Valsts ieņēmumu dienests apstrīdēja pieteicējas deklarēto darījumu ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”

faktisko esību un neatzina šo sabiedrību vārdā noformētās pavadzīmes un pavadzīmes – rēķinus par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem.

Ar Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu septītās audita daļas galvenā nodokļu inspektora 2014.gada

16.maija lēmumu Nr.23.24/L-476 pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināts pievienotās vērtības nodoklis 30 236,24 euro, soda nauda 9070,83

euro un nokavējuma nauda 6920,54 euro, uzņēmumu ienākumu nodoklis 15 137,93 euro, soda nauda 4541,38 euro un nokavējuma nauda 2111,74

euro.

Nepiekrītot iepriekš minētajam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.

Ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2014.gada 10.decembra (paziņošanas datums EDS) lēmumu Nr.22.7/L-36925 “Par AS “Rīgas

Dīzelis Instrumenti” sūdzības izskatīšanu” (turpmāk – Lēmums) nolemts atstāt negrozītu sākotnējo lēmumu. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem

argumentiem un apsvērumiem.

[1.1] Par darījumiem ar SIA “Defilla” norādīts turpmāk minētais.

[1.1.1] SIA “Defilla” vārdā noformētajās pavadzīmēs sniegta nepatiesa informācija par darījumu būtisko apstākli – preču izsniegšanas vietu, kas

neļauj identificēt darījumus likuma “Par grāmatvedības” 2.panta izpratnē un kopsakarā ar citiem lietā gūtajiem pierādījumiem rada pamatotas šaubas par

darījumu esību.

[1.1.2] Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošā informācija par SIA “Defilla” resursiem un deklarēto darbību neliecina par tās spējām nodrošināt

strīdus darījumu veikšanu: sabiedrības reģistrētais darbības veids (nespecializētā vairumtirdzniecība un metālizstrādājumu cauruļu, apkures iekārtu un to

piederumu vairumtirdzniecība) neatbilst strīdus darījumu veidam, sabiedrībai nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, ir deklarēta

tikai juridiskā adrese Ganību dambī 40, Rīgā (minētā adrese ir arī pieteicējas juridiskā adrese), SIA “Defilla” nesadarbojas ar Valsts ieņēmumu dienestu

un neiesniedz nodokļu administrācijai pārbaudei pieprasītos dokumentus, par ko 2012.gada 22.novembrī tā tika izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar

pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra.

[1.1.3] 2012.gada janvārī SIA “Defilla” kā darba ņēmēji bija deklarētas 3 personas un amatpersona /pers. L/. Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu

kontroles pārvalde identificēja sabiedrības darba ņēmējus (/pers. M/, /pers. N/, /pers. O/) un nosūtīja viņiem vēstules ar lūgumu sniegt informāciju par

savu nodarbinātību SIA “Defilla”, kuras adresāti atstāja bez ievērības.

[1.1.4] 2011.gada gada pārskatā SIA “Defilla” nav deklarējusi materiālās vērtības (pamatlīdzekļus, preču krājumus u.c.), tādējādi apliecinot

resursu neesību tās rīcībā. Savukārt 2012.gada pārskatu SIA “Defilla” nav iesniegusi, tādējādi netieši apliecinot saimnieciskās darbības neveikšanu un

materiālo resursu neesību attiecīgajā taksācijas periodā.

[1.1.5] Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes rīcībā ir SIA “Defilla” amatpersonas /pers. L/ 2014.gada 17.marta paskaidrojums

par sabiedrības saimniecisko darbību. Kā norādīja /pers. L/, SIA “Defilla” Ganību dambī 40, Rīgā bija ofiss un noliktava, taču noliktavu sabiedrība

neizmantoja, preces tur neizkrāva un neuzglabāja, uzņēmumā nebija pamatlīdzekļu, tās 4 darbinieki (/pers. L/, /pers. M/, /pers. N/, /pers. O/) strādāja

mājās ar saviem datoriem, sabiedrības grāmatvedības dokumenti no sākuma glabājās pie /pers. L/, pēc tam pie Tatjanas, kura kārtoja grāmatvedību, par

preču transportēšanu /pers. L/ neko nezina, jo to nodrošināja preču piegādātāji, kuri atrasti ar paziņu un intemeta resursu starpniecību. Piegādātāji veda

preci uz SIA “Defilla” juridisko adresi, tur saņēma SIA “Defilla” pavadzīmes un, nepārkraujot preces, tās transportēja uz SIA “Defilla” norādītajām

pircēju adresēm.

[1.1.6] Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes rīcībā ir Finanšu policijas pārvaldes informācija (2013.gada 15.oktobra vēstule Nr.

14.21-18/3873) par SIA “Defilla” amatpersonas /pers. L/ kriminālprocesa ietvaros sniegtajām liecībām. /pers. L/ liecināja Finanšu policijas pārvaldei, ka

par uzņēmuma amatpersonu kļuva pēc trešo personu lūguma, uzņēmuma atskaites nav sastādījis un parakstījis, pie viņa nekad nav atradušies uzņēmuma

SIA “Defilla” grāmatvedības dokumenti un zīmogs. /pers. L/ pats darījumus neveica un nevienu nav pilnvarojis to darīt viņa vārdā. Tāpat /pers. L/ neveica

nevienu finanšu pārskaitījumu SIA “Defilla” vārdā.

[1.2] Par darījumiem ar SIA “Sikora” norādīts turpmāk minētais.

[1.2.1] Kā preču izsniegšanas vieta pavadzīmēs noradīta adrese Matīsa iela 79, Rīgā (SIA “Sikora” juridiskā adrese) un kā preču saņemšanas

vieta – adrese Ganību dambis 40, Rīgā. Pavadzīmē nav norādīts pārvadātājs, transporta līdzeklis un tā vadītājs, līdz ar to lietā nav iespējams konstatēt

darījumu būtisko apstākli – preču pārvadājumus, kas neļauj identificēt dalījumus likuma “Par grāmatvedības” 2.panta izpratnē un kas kopsakarā ar citiem

lietā gūtajiem pierādījumiem rada pamatotas šaubas par darījumu esību.

[1.2.2] Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošā informācija par SIA “Sikora” resursiem un deklarēto darbību neliecina par tās spējām nodrošināt

strīdus darījumu veikšanu: sabiedrības deklarētais darbības veids (tulkošana un tulkošanas pakalpojumi) neatbilst strīdus darījumu saturam, sabiedrībai

nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, nav reģistrēti transportlīdzekļi, SIA “Sikora” nesadarbojas ar Valsts ieņēmumu dienestu

un neiesniedz nodokļu administrācijai pārbaudei pieprasītos dokumentus, par ko 2013.gada 29.janvārī tā tika izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar

pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra, 2012.gada jūlijā sabiedrībā bija deklarēti tikai 2 darba ņēmēji (/pers.P/ (amatpersona) un /pers.

R/).

[1.2.3] Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā ir SIA “Sikora” darba ņēmēja /pers. R/ 2014.gada 9.maijā sniegtais paskaidrojums par nodarbinātību SIA

“Sikora”, kurā /pers. R/ apstiprina darbu SIA “Sikora” no 2011.gada līdz 2012.gada jūnijam, bet norāda, ka darbs bija saistīts ar būvniecību – /pers. R/

veica visa veida darbus bez īpašas klasifikācijas, darbu piedāvāja persona vārdā /vārds/(uzvārdu neatceras).

[1.2.4] 2014.gada 22.aprīlī SIA “Sikora” amatpersona /pers.P/paskaidroja Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldei, ka par

sabiedrības amatpersonu kļuva pēc trešās personas lūguma, par sabiedrības saimniecisko darbību nav informēts un pats to nav veicis, ar saimniecisko

darbību saistītus dokumentus nav parakstījis un pieteicēja viņam nav zināma.

[1.3] Par darījumiem ar SIA “Lemco” norādīts turpmāk minētais.

[1.3.1] Kā preču iekraušanas vieta pavadzīmēs noradīta adrese Krustabaznīcas iela 9A, Rīgā, kas bija SIA “Lemco” juridiskā adrese līdz

2012.gada 29.augustam, kā arī reģistrētas struktūrvienības “Noliktava” adrese no 2012.gada 28.aprīļa līdz 2013 .gada 1.novembrim.

Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvalde identificēja objekta īpašnieku (SIA “ĪRE”) un 2014.gada 5.februārī lūdza tai sniegt

informāciju par īpašuma iznomāšanu SIA “Lemco”. 2014.gada 28.marta vēstulē Nr.3 SIA “ĪRE” norādīja, ka 2011.gada 12.oktobrī SIA “ĪRE” deva

SIA “Lemco” piekrišanu juridiskās adreses reģistrācijai nekustamajā īpašumā Krustabaznīcas ielā 9A, Rīgā. Līgums par nekustamā īpašuma nomu netika

slēgts.

Valsts ieņēmumu dienests 2012.gada 25.februārī veica apsekošanu SIA “Lemco” struktūrvienībā “Noliktava” Krustabaznīcas ielā 9A, Rīgā (akts

Nr.23.3.1/83). Apsekošanā vienā no telpām konstatēta norāde, ka tajā atrodas SIA “Lemco”. Apsekošanas laikā noliktavas telpa bija tukša,

saimnieciskās darbības pazīmes tajā nav konstatētas.

[1.3.2] Kā pārvadātājs SIA “Lemco” vārdā noformētajās pavadzīmēs norādīta pieteicējas automašīna ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/

un autovadītājs /pers. S/.

Lietā konstatēts, ka saskaņā ar VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” datiem automašīna ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ nekad nav

bijusi pieteicējas īpašumā vai turējumā. Turklāt tā ir norakstīta no VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” uzskaites 2011.gadā, līdz ar to nevarēja būt

izmantota preču pārvadājumos no 2011.gada marta līdz 2013.gada februārim.

[1.4] Darījumiem ar SIA “JOVIS-?” norādīts turpmāk minētais.

[1.4.1] Kā preču izsniegšanas vieta preču pavadzīmēs – rēķinos noradīta /adrese/, Rīgā (SIA “JOVIS-?” juridiskā adrese), kas ir dzīvoklis

daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā. Saimnieciskās darbības veikšana tajā (preču uzglabāšana, izsniegšana) nav iespējama. Preču pavadzīmēs – rēķinos nav

norādīts pārvadātājs, automašīna un autovadītājs.

[1.4.2] SIA “JOVIS-?” deklarētie dati neliecina par reālās komercdarbības veikšanu: sabiedrības deklarētais darbības veids (būvlaukuma

sagatavošana) neatbilst strīdus darījumu saturam, sabiedrībai nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, kopš 2013.gada februāra

SIA “JOVIS-?” neiesniedz ziņojumus par darba ņēmējiem, tādējādi apliecinot to neesību. 2013.gada 16.oktobrī sabiedrība izslēgta no Valsts ieņēmumu

dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra sakarā ar dokumentu neiesniegšanu aprēķinu pārbaudei.

[1.4.3] SIA “JOVIS-?” nav iesniegusi 2013.gada pārskatu, tādējādi netieši apliecinot saimnieciskās darbības un materiāltehnisko resursu neesību

šajā taksācijas periodā. Sabiedrības amatpersona (no 2013.gada 27.februāra) /pers. T/ Valsts ieņēmumu dienesta uzaicinājumus ierasties un sniegt

informāciju par SIA “JOVIS-?” darījumiem ar pieteicēju atstāja bez ievērības.

[1.4.4]SIA “JOVIS-?” 2013.gada maija pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā nav deklarēti darījumi ar pieteicēju. Pievienotās vērtības

nodokļa deklarācijas par 2013.gada jūniju un jūliju audita veikšanas laikā nebija iesniegtas.

SIA “JOVIS-?” 2013.gada jūnija un jūlija pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas iesniedza tikai 2014.gada 16.maijā, laikā, kad sabiedrība vairs

nebija pievienotās vērtības nodokļa maksātāja. Lai gan šajās deklarācijās ir uzrādīta darījumu ar pieteicēju kopējā vērtība, taču ņemot vērā

iepriekšminēto informāciju, tas nav pietiekams strīdus darījumu fakta atzīšanai, jo darījumu deklarēšana pati par sevi neapliecina to faktisko esību.

[1.4.5] Lietā nav konstatējama strīdus preču izcelsme un to esība SIA “JOVIS-?” rīcībā, jo pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju pielikumos

par priekšnodokļa atskaitījumiem sabiedrība uzrāda tikai darījumus ar vērtību līdz 1000 LVL, darījumu partnerus nepersonificējot.

[1.4.6]Atbilstoši parakstu atšifrējumiem, uzrādītos dokumentus SIA “Jovis-M” vārdā un tās direktora statusā parakstīja /pers. U/ un pieteicējas

vārdā – tās amatpersona /pers. D/.

Lietā konstatēts, ka /pers. U/ “JOVIS-?” nav ne amatpersona, ne darba ņēmējs, ne pilnvarotā persona, līdz ar to nav apliecinātas šīs personas

tiesības rīkoties sabiedrības vārdā.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Lēmumā netika apstrīdēts, ka preces no SIA “Sikora”, SIA “DEFILA”, SIA “Lemco” , SIA “JOVIS-?” auditētajos darījumos principā

varēja būt saņemtas pieteicējas saimnieciskās darbības ietvaros.

[2.2] Lēmumā uz objektīvo pierādījumu pamata netika pieradīts, ka pieteicēja būtu krāpusies. Valsts ieņēmumu dienesta noradītie argumenti, un

proti, amatpersonu paskaidrojumi, kuros tika norādīts, ka par tādiem kļuva pēc trešo personu lūguma, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta secinājums, ka

faktiskais preču piegādātājs nav identificējams, neiztur kritiku, jo amatpersonas vienā vietā sniedz informāciju, ka nenodarbojas ar saimniecisko darbību,

citā vieta apgalvo, ka nodarbojas.

[2.3] Lēmumā nav norādes uz to, ka pieteicēja darījumos ar SIA “Sikora”, SIA “DEFILA”, SIA “Lemco”, SIA “Jovis-M” būtu atzīstama par

saņemto pakalpojumu gala patērētāju.

[3] Valsts ieņēmumu dienests lietā sniedzis rakstveida paskaidrojumus. Paskaidrojumā Valsts ieņēmumu dienests norāda, ka pieteikumu neatzīst,

pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem apsvērumiem.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā norādītajiem argumentiem. Papildus paskaidroja turpmāk minēto.

Lietā nav konstatēts, ka pieteicēja ir krāpusies. Valsts ieņēmumu dienests savus apsvērumus pamatojis ar pierādījumiem, kas nav pieejami

pieteicējai. Darījumu partneru statuss ticis pārbaudīts un darījumu noslēgšanas brīdī tie bija reģistrēti.

Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem.

Tiesas sēdēs tika nopratināti liecinieki /pers.P/, /pers. A0/, /pers. L/ un /pers. AA/.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un pārbaudījusi lietas materiālus, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un

ir noraidāms.

[6] Pieteicēja grāmatvedībā reģistrējusi preču un pakalpojumu saņemšanu no SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”.

Valsts ieņēmumu dienests Lēmumā apstrīdējis pieteicējas darījumu faktisko esamību ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M” un

ierobežojis pieteicējas tiesības veikt priekšnodokļa atskaitījumus par darījumiem ar iepriekš minētajiem uzņēmumiem.

[7] Priekšnodoklis saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” (spēkā līdz 2012.gada 31.decembri) 1.panta 9.punkta “a” apakšpunktu

ir pievienotās vērtības nodokļa summa, kas norādīta apliekamajai personai izrakstītajā pievienotās vērtības nodokļa rēķinā par iegādātajām precēm vai

saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Savukārt atbilstoši likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās

daļas 1.punktam, Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās

nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu

ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu (spēkā no 2013.gada 1.janvāra) 92.panta pirmās daļas 1.punktu, ja preces iegādātas un

pakalpojumi saņemti ar nodokli apliekamu darījumu nodrošināšanai vai tādu citās valstīs veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli,

ja tie tiktu veikti iekšzemē, priekšnodoklis ir no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par

iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem.

Saskaņā ar iepriekš minētā panta ceturto daļu reģistrētam nodokļa maksātājam ir tiesības priekšnodokli atskaitīt no valsts budžetā maksājamās

nodokļa summas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka galvenais priekšnoteikums priekšnodokļa atskaitīšanai papildus minētajiem ir tas, ka prece vai

pakalpojums faktiski saņemts no citas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas un ka preci faktiski piegādājusi vai pakalpojumu faktiski

sniegusi tieši preču pavadzīmē-rēķinā norādītā persona, lai saņemto preci izmantotu savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Ja darījums faktiski nav

noticis (nav noticis ar nodokļa rēķinā norādīto ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu), tad nepastāv visi likuma “Par pievienotās vērtības

nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktie priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumi un priekšnodokli līdz ar to nevar atskaitīt. Tas nozīmē, ka,

pirmkārt, jākonstatē, vai darījums vispār faktiski noticis. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma

prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski

notikušam darījumam (Tiesu prakses vispārinājuma “Administratīvo tiesu prakse likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un

piemērošanā” 6.-8.punkts, http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām izriet, ka Valsts ieņēmumu dienests nevar liegt nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt no

pievienotās vērtības nodokļa summas, kas viņam jāmaksā, nodokli, kas ir maksājams vai ir samaksāts par viņam sniegtiem pakalpojumiem, pamatojot ar

to, ka šiem pakalpojumiem atbilstošā rēķina izsniedzējs vai viens no viņa piegādātājiem ir veicis prettiesiskas darbības bez objektīviem pierādījumiem,

kas liecinātu par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar šī rēķina

izsniedzēja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka piegādes augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu. Atteikumu izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas

tiesības nodokļu administrācija nevar pamatot vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu, jo tieši dienestam ir

pienākums veikt nepieciešamās pārbaudes pie nodokļu maksātājiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija sprieduma apvienotajā

lietā Nr.C-80/11 un C-142/11 Mahageben 62.punktu).

Rēķina saņēmēja novērtējums ir izšķirošs, lai atzītu, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības liegtas pamatoti darījumā, kas faktiski noticis, bet ne ar

rēķinā norādīto personu (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 7.maija sprieduma lietā Nr.SKA-14/2013 14.punktu).

Tātad, konstatējot, ka preces vai pakalpojumi ir saņemti, bet rēķina izsniedzējs ir veicis prettiesiskas darbības vai ir fiktīvs uzņēmums, ir

jāpārliecinās, ka pieteicēja zināja vai tai bija jāzina, ka tās darījumi ir saistīti ar pievienotās vērtības nodokļa krāpšanu.

Lai liegtu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ir jākonstatē viens no šādiem apstākļiem: 1) darījums faktiski nemaz nav noticis (preces reāli nav

piegādātas vispār, noformēti ir tikai dokumenti), 2) pieteicēja pati iesaistījusies darījumā ar fiktīvo uzņēmumu, līdz ar to nodokļu sistēmas ļaunprātīgā

izmantošanā, 3) pieteicēja ir bijusi informēta, ka tiek iesaistīta darījumā ar fiktīvo uzņēmumu. Pierādījumus par to, ka ar lielu ticamību pastāv kāds no

minētajiem apstākļiem, jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam, bet tos jāatspēko pieteicējam (Augstākās tiesas 2013.gada 10.septembra sprieduma

lietā SKA – 12/2013 12.punkts).

[8] Tātad tiesai ir jāpārbauda, vai Valsts ieņēmumu dienests ir pamatoti apšaubījis to, ka pieteicējas darījumi ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA

“Lemco” un SIA “Jovis-M” faktiski nav notikuši.

Fakts, ka dokumenti formāli ir noformēti atbilstoši normatīvajām prasībām, ir tikai viens no pierādījumiem, kas apstiprina darījuma esamību.

Pierādījumu novērtēšanas principus ietver Administratīvā procesa likuma 154.pants, proti, tiesai pierādījumi ir jānovērtē pēc savas iekšējās

pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas

likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Turklāt pierādījumi ir jāvērtē

to kopumā (Augstākās tiesas 2010.gada 8.jūlija lēmums lietā SKA-706/2010).

[9] Pieteicēja 2012.gada janvārī veikusi priekšnodokļa atskaitījumus Ls 944,48 apmērā par deklarētajiem darījumiem ar SIA “Defilla”. Pārbaudot

pieteicējas darījumus ar SIA “Defilla”, tiesa konstatē turpmāk minēto.

[9.1] SIA “Defilla” pieteicējai 2012.gada 10.janvārī, 11.janvārī un 23.janvārī izrakstīja pavadzīmes par dažādu preču (režģa sagatave, klucis,

balstienis, rullītis, nazis, čuguna ārds) piegādi(lietas II sējuma 2. – 4.lapa). Pavadzīmes pieteicējas vārdā parakstījis /pers. AC/, SIA “Defilla” vārdā

/pers. L/.

[9.2] /pers. L/ 2013.gada 17.martā Valsts ieņēmumu dienestam sniedzis paskaidrojumu, kurā norādījis, ka Ganību dambī 40, Rīgā SIA “Defilla”

bija ofiss un noliktava, taču noliktavu sabiedrība neizmantoja, preces tur neizkrāva un neuzglabāja (lietas I sējuma 191. -195.lapa).

2015.gada 20.maija tiesas sēdē /pers. L/ sniedza liecību, kurā norādīja, ka bijis SIA “Defilla” amatpersona. Uzņēmums nodarbojies ar metāla

izstrādājumu tirdzniecību. Metāla izstrādājumi tikuši iepirkti. No kā preces iepirktas, liecinieks neatcerējās.

/pers.L/ Finanšu policijā 2013.gada 14.maijā sniedzis liecību, kurā norādījis, kas par SIA “Defilla” amatpersonu kļuvis pēc /vārds A/ lūguma.

Parakstījis dokumentus, kurus iedevis /vārds A/ vai grāmatvede. Dokumentus tikai parakstījis, bet darījumus nav veicis (lietas IV sējuma 6.lapa).

Saskaņā ar Komerclikuma 221.panta pirmo daļu valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Līdz ar to uzņēmējdarbību

veic uzņēmums kā juridiska persona, taču juridiska persona nevar darboties bez pārstāvja starpniecības. Kā izriet no Civillikuma 1405.panta, lai

darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja; darījumi, ko taisījušas tiesību vai rīcības nespējīgas

personas, nav spēkā. Savukārt, Civillikuma 1410.panta otrā daļa noteic, ka juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem

pārstāvjiem.

Tādējādi, tiesa secina, ka valdes loceklis ir juridiskas personas likumiskais pārstāvis, kas var veikt darījumus uzņēmuma vārdā pats, vai pilnvarot

kādu citu personu pārstāvēt sabiedrību tiesiskajās attiecībās. Valdes loceklis ir tā persona sabiedrībā, bez kuras iesaistes, piekrišanas vai pilnvarojuma

nav iespējams veikt saimniecisko darbību.

Izvērtējot /pers.L/ sniegto paskaidrojumu, liecību tiesas sēdē un sniegto liecību Finanšu policijā, tiesa secina, ka sniegtā informācija ir savstarpēji

pretrunīga, proti, Finanšu policijā /pers. L/ sniedzis informāciju, ka par amatpersonu kļuvis pēc trešās personas lūguma, paskaidrojumos Valsts ieņēmumu

dienestam un liecībā tiesas sēdē nav noliedzis saimnieciskās darbības veikšanu. Tiesas ieskatā, tiesas sēdē sniegtā liecība un Valsts ieņēmumu dienestam

sniegtais paskaidrojums ir vispārīgs un nesatur pilnīgu un izsmeļošu informāciju par veiktajiem darījumiem, tāpēc tiesa šos pierādījumus vērtē kritiski.

Tiesas ieskatā, ja /pers. L/ patiešām būtu piedalījies darījumu veikšanā un darījumi būtu notikuši, viņš spētu sniegt izsmeļošas atbildes uz tiesas sēdē

uzdotajiem jautājumiem par sadarbības partneriem un veiktajiem darījumiem ar pieteicēju.

[9.3] /pers. L/ 2013.gada 17.marta paskaidrojumā norādījis, ka preces uz norādīto adresi, neizkraujot pārveduši piegādātāji (lietas I sējuma 191.

-195.lapa).

Pieteicējas valdes loceklis /pers. D/ 2014.gada 25.aprīļa paskaidrojumā norādījis, ka SIA “Defilla” nomāja noliktavas un ofisa telpas pieteicējas

teritorijā. Detaļas tika saņemtas no noliktavas un izmantotas to tālākai apstrādei un realizācijai (lietas II sējuma 108. – 109.lapa).

Pieteicējai izrakstītajās pavadzīmēs kā preču izsniegšanas un saņemšanas vieta norādīta adrese Ganību dambis 40, Rīgā, kas ir SIA “Defilla” un

pieteicējas juridiskā adrese.

Tiesas ieskatā, ņemot vērā /pers. L/ sniegto informāciju, ka noliktava netika izmantota, konstatējama pretruna starp pieteicējas valdes locekļa

paskaidroto un SIA “Defilla” sniegto paskaidrojumu. Tāpēc ir apšaubāms pavadzīmēs norādītais, ka preces izsniegtas norādītajā adresē. Tas nozīmē, ka

nav iespējams konstatēt būtisku darījuma norises sastāvdaļu - preču izsniegšanas vietu, kas neļauj identificēt darījumu norisi un rada šaubas par darījumu

norisi.

[9.4] Pārbaudot vispārējo informāciju par SIA “Defilla”, secināms, ka sabiedrības reģistrētais darbības veids ir nespecializētā vairumtirdzniecība un

metālizstrādājumu cauruļu, apkures iekārtu un to piederumu vairumtirdzniecība (lietas III sējuma 155. – 156.lapa), kas neatbilst strīdus darījumu

veidam. Sabiedrībai nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, bet kopš 2011.gada 30.augusta reģistrēta juridiskā adrese Ganību

dambī 40, Rīgā, kas ir arī pieteicējas juridiskā adrese.

SIA “Defilla” ar 2012.gada 15.novembra lēmumu izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra

(lietas II sējuma 221.lapa).

No Lursoft datu bāzē pieejamās informācijas izriet, ka 2011.gada gada pārskatā SIA “Defilla” nav deklarējusi pamatlīdzekļus un preču krājumus.

Iepriekš minētie fakti, lai arī paši par sevi neapliecina, ka darījumi ar pieteicēju faktiski nav notikuši, bet kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem,

tiesas ieskatā, liecina, ka SIA “Defilla” faktiski nav veikusi saimniecisko darbību.

[9.5] Tiesas sēdē sniegtajā liecībā /pers. L/ norādīja, ka SIA “Defilla” nodarbojās ar starpniecību. 2014.gada 16.jūnija paskaidrojumā /pers. L/

norāda, ka visas preces, kas realizētas pieteicējai, piegādāja SIA “Peas” (lietas I sējuma 80.lapa).

Apstākļos, kad pamatoti ir apšaubīta tiešo darījumu partneru spēja sniegt pakalpojumus un piegādāt preces, ir jāņem vērā arī pierādījumi, kas

attiecas uz tiešo darījumu partneru tālākiem darījumiem ar citiem sadarbības partneriem tiktāl, ciktāl tas saistīts ar pieteicējai sniegtajiem pakalpojumiem

vai piegādātajām precēm. Šādā gadījumā tālākie darījumi ļauj izsecināt, vai tiešie darījumu partneri varēja vai nevarēja sniegt attiecīgos pakalpojumus vai

piegādāt preces (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2010.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-343 8.punktu). Tiesu praksē arī atzīts, ka fakti par

iepriekšējiem darījumiem nevar automātiski izšķirt pieteicējas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, tomēr tie var raksturot situāciju un būt par

palīglīdzekli apstākļu pārbaudīšanā un novērtēšanā (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-295 9.punktu).

Tiesas ieskatā, lai noskaidrotu un novērtētu darījumu faktiskos apstākļus jeb to, vai pieteicējas tiešais darījumu partneris tik tiešām ir sniedzis

pakalpojumus un piegādājis preces, ir pieļaujami pārbaudīt arī tālākos sadarbības partnerus kopainas iegūšanai.

SIA “Peas” deklarētais pamatdarbības veids ir citu inženiersistēmu montāža (lietas III sējuma 162. – 163.lapa), kas neatbilst strīdus darījumu

saturam. SIA “Peas” nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai(lietas III sējuma 162. – 163.lapa). SIA “PEAS” valdes loceklis

/pers. AG/ policijā sniedzis liecību, ka par uzņēmuma amatpersonu kļuva pēc Georgija lūguma, pie viņa nekad nav atradušies SIA “PEAS”

grāmatvedības dokumenti un zīmogs, viņš nav ticies ar uzņēmuma darījumu partneriem un nevienu citu nav pilnvarojis to darīt, nav veicis darījumus SIA

“PEAS” vārdā un par saimniecisko darbību neko nezina (lietas IV sējuma 6.lapa).

Tiesas ieskatā iepriekš minētie apstākļi neliecina, ka SIA “Peas” faktiski veica saimniecisko darbību un ka tā piegādāja preces SIA “Defilla”, kas

pēc tam piegādātās preces realizēja pieteicējai.

[10] Pieteicēja 2012.gada jūlijā veikusi priekšnodokļa atskaitījumus Ls 949,2 apmērā par deklarētajiem darījumiem ar SIA “Sikora”. Pārbaudot

pieteicējas darījumus ar SIA “Sikora”, tiesa konstatē turpmāk minēto.

[10.1] SIA “Sikora pieteicējai 2012.gada 3.jūlijā izrakstīja pavadzīmi Nr.S201212 par lietotas čuguna grīdas plāksnes piegādi (lietas II sējuma

22.lapa).

Pavadzīmi SIA “Sikora” vārdā parakstīja /pers. P/, kurš saskaņā ar komercreģistrā ierakstītajām ziņām bija sabiedrības valdes loceklis no

2012.gada 12.aprīļa līdz 2013.gada 17.aprīlim, un pieteicējas valdes loceklis /pers. D/.

[10.2] 2011.gada 22.aprīlī SIA “Sikora” valdes loceklis /pers. P/ Valsts ieņēmumu dienestam sniedzis paskaidrojumu, ka par sabiedrības

amatpersonu kļuva pēc trešās personas lūguma, par sabiedrības saimniecisko darbību nav informēts un pats to nav veicis, ar saimniecisko darbību

saistītus dokumentus nav parakstījis (lietas I sējuma 219. – 222.lapa). Tāpat arī 2014.gada 7.janvārī /pers.P/ paskaidrojumā Valsts ieņēmumu

dienestam norādījis, ka par SIA “Sikora” valdes locekli piedāvājis kļūt /vārds B/ kura uzvārdu neatceroties. No 2012.gada aprīlim līdz decembrim

saimniecisko darbību neesot veicis (lietas I sējuma 223. – 225.lapa).

2015.gada 27.aprīļa tiesas sēdē /pers.P/ sniedza liecību, kurā norādīja, ka bijis SIA “Sikora” valdes loceklis. Saņēmis atlīdzību 30 euro par

bankas kontu atvēršanu. Kurš piedāvājis kļūt par valdes locekli, neatceroties, bet šī persona nākusi līdzi atvērt norēķinu kontus. Uzņēmumam bijis birojs

Lāčplēša ielā, kurā bijuši divi darbinieki. Viņš tur aizvests, lai redzētu, ka tāds uzņēmums eksistē. Par sadarbību ar pieteicēju liecinieks neko nezināja.

Tiesas ieskatā nav iespējama normāla sabiedrības saimnieciskā darbība, ja tās vienīgā amatpersona nav zinājusi par sabiedrības saimniecisko

darbību un konkrētiem darījumiem, vai nav pilnvarojusi citu personu sabiedrības vārdā noslēgt darījumus. No iepriekš minētā paskaidrojuma un sniegtās

liecības izriet, ka /pers. P/ nav veicis saimniecisko darbību sabiedrības vārdā un nav organizējis saimnieciskās darbības veikšanu, kā arī SIA “Sikora” nav

piegādājusi pieteicējai pavadzīmē norādīto, jo liecinieks nespēja paskaidrot un atbildēt uz jautājumiem par uzņēmuma darbību un sadarbību ar pieteicēju.

[10.3] /pers. D/, sniedzot paskaidrojumu par darījumu ar SIA “Sikora”, norādījis, ka tika iegādātas grīdas čuguna plāksnes tālākai pārkausēšanai

kausējamā krāsnī. Iepirktās grīdas čuguna plāksnes bijis ērti smalcināt tālākai izmantošanai liešanas procesā. Plāksnes tikušas atvestas konteineros, kuri

domāti metāllūžņu un gružu pārvadāšanai, izbērtas pie liešanas ceha ēkas (lietas II sējuma 108. – 109.lapa).

Tiesas ieskatā iepriekš minētais paskaidrojums, lai arī tajā formāli apliecināta darījuma norise, novērtējot to kopsakarā ar citiem lietā esošajiem

pierādījumiem, secināms, ka no tā nav secināms, no kurienes prece tika piegādāta, preču izsniegšanas vieta, kurš nodrošināja transporta pakalpojumus,

kā notika preču pieņemšana un to daudzuma noteikšana.

[10.4] Pavadzīmē kā preču izsniegšanas vieta noradīta Matīsa iela 79, Rīga, kas ir SIA “Sikora” juridiskā adrese. Pavadzīmē nav norādīts

pārvadātājs, transporta līdzeklis un tā vadītājs.

Tas nozīmē, ka nav iespējams izsekot darījuma gaitai un identificēt apstākļus, kā notika preču pārvietošana.

[10.5] SIA “Sikora” darbinieks /pers. R/ 2014.gada 9.maijā Valsts ieņēmumu dienestam sniedzis paskaidrojumu, kurā norādījis, ka strādājis SIA

“Sikora” ka veicis visa veida darbus bez īpašas kvalifikācijas. Darbu piedāvājusi persona vārdā/vārds C/ (lietas I sējuma 226. – 227.lapa).

No iepriekš minētā paskaidrojuma nav identificējama preču piegāde pieteicējai, kā arī nav gūstams apstiprinājums, ka SIA “Sikora” savā vārdā

organizējusi saimnieciskās darbības veikšanu, jo persona ar vārdu /vārds C/ nav identificējama kā sabiedrības amatpersona vai kā amatpersonas

pilnvarota persona, kura veiktu saimniecisko darbību.

[10.6] SIA “Sikora” deklarētais darbības veids ir tulkošanas un tulku pakalpojumi, kas neatbilst strīdus darījumu saturam, sabiedrībai nav

reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai (lietas III sējuma 153. – 154.lapa).

SIA “Sikora” 2013.gada 22.janvārī tika izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra, jo

neiesniedza pārbaudei pieprasītos dokumentus (lietas II sējuma 220.lapa).

Iepriekš minētie apstākļi paši par sevi nedot pamatu izdarīt secinājumus par pieteicējas darījumiem ar SIA “Sikora”, bet, novērtējot tos kopsakarā

ar /pers.P/ sniegtajiem paskaidrojumiem un sniegto liecību, secināms, ka šie apstākļi liecina, ka SIA “Sikora” visticamāk neveica darījumus ar pieteicēju,

jo sabiedrības dibinātāju mērķis nav bijis šāda veida pakalpojumu sniegšana.

[10.7] Saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 13.decembra noteikumu Nr.960 “Noteikumi par kārtību, kādā iepērk un realizē melno un krāsaino

metālu atgriezumus un lūžņus un izsniedz licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā, kā arī par valsts nodevas likmi par licenci metālu

atgriezumu un lūžņu iepirkšanai un valsts nodevas maksāšanas kārtību” 21.punktu Latvijas Republikā iepirkt lūžņus atļauts tikai tiem komersantiem, kuri ir

saņēmuši licenci lūžņu iepirkšanai.

Valsts ieņēmumu dienests secinājis, ka SIA “Sikora” nav licences lūžņu iepirkšanai.

Tas tiesas ieskatā rada pamatotas šaubas, ka SIA “Sikora” piegādāja pieteicējai pavadzīmē norādītās preces un vai nodarbojās ar šādu preču

tirdzniecību.

[10.8] SIA “Sikora” uzrādījusi darījumus ar SIA “LITARO”, SIA “NOMARO” un SIA “LAISAN”.

Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka šo uzņēmumu deklarētie darbības veidi – elektroapgādes un telekomunikāciju sistēmu būvniecība, citu

programmatūru tiražēšana, nespecializētā vairumtirdzniecība – neatbilst pieteicējas uzrādīto darījumu saturam. Tām nav reģistrētas struktūrvienības un tās

faktiski neatrodas, un saimniecisko darbību neveic (lietas II sējuma 231. – 232.lapa), tām nav deklarēti darbinieki. SIA “LITARO” , SIA

“NOMARO” 2012.gada 26.decembrī izslēgtas no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra sakarā ar

dokumentu neiesniegšanu aprēķina pārbaudei (lietas II sējuma 224.lapa) , SIA “LAISAN” 2012.gada 10.aprīlī izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta

ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra sakarā ar sabiedrības saimnieciskās darbības apturēšanu (lietas II sējuma 225.lapa).

Saskaņā ar Lursoft datu bāzē pieejamo informāciju SIA “LITARO”, SIA “NOMARO” un SIA “LAISAN” nav iesniegušas gada pārskatus par

2012.gadu.

Tiesas ieskatā iepriekš minētie apstākļi liecina, ka maz ticams, ka SIA “Sikora” saņēma preces no norādītajiem darījumu partneriem un piegādāja

tās pieteicējai, jo ir apšaubāms tas, vai šie darījumu partneri veica saimniecisko darbību.

[11] Pieteicēja 2012.gada martā, maijā – 2013.gada februārī veikusi priekšnodokļa atskaitījumus Ls 16 395, 08 apmērā par deklarētajiem

darījumiem ar SIA “Lemco”. Pārbaudot pieteicējas darījumus ar SIA “Lemco”, tiesa konstatē turpmāk minēto.

[11.1] SIA “Lemco” pieteicējai izrakstījusi 67 pavadzīmes par dažādu detaļu piegādi (lietas II sējuma 5. -6.lapa, 23. – 85.lapa, 110.lapa). Tās

SIA “Lemco” vārdā parakstīja /pers. A0/ un pieteicējas vārdā /pers. D/.

[11.2] /pers. D/ 2011.gada 25.aprīļa paskaidrojumā norādījis, ka ar /pers. A0/ ticies pieteicējas teritorijā. Tikušas saskaņotas detaļu izgatavošanas

iespējas pēc paraugiem un skicēm, izgatavotais pasūtījums tika pieņemts pēc pavadzīmēm (lietas II sējuma 108. – 109.lapa).

2015.gada 27.aprīļa tiesas sēdē /pers. A0/ sniedza liecību, kurā norādīja, ka bijis SIA “Lemko” valdes loceklis. Uzņēmumu iegādājies ar

sludinājuma starpniecību. Dokumentus nokārtot palīdzējusi sieva. Uzņēmums nodarbojies ar starpniecību. Bijuši darījumi ar pieteicēju. Preces, kas

piegādātas pieteicējai, iepirktas SIA “Dmian”. Detaļas izgatavotas pēc rasējumiem. Norēķini veikti priekšapmaksas veidā.

Savukārt Finanšu policijā 2013.gada 14.maijā /pers. A0/ sniedzis liecību, kurā norādīja, ka par SIA “Lemco” amatpersonu kļuvis pēc trešās

personas /pers. AL/ lūguma. Par papildus atlīdzību sieva kārtojusi uzņēmuma grāmatvedību. Pēc/vārds D/ lūguma parakstījis dokumentus un meklējis

preces. Dažreiz bijis klāt pie darījumu veikšanas, taču nezinot, kas tie bijuši par darījumiem. Pats saimniecisko darbību neesot veicis (lietas IV sējuma

6.lapa).

2012.gada 13.marta paskaidrojumā Valsts ieņēmumu dienestam /pers. A0/ norādīja, ka SIA “Lemco” veica saimniecisko darbību - iepirka un

pārdeva preces metālapstrādes vajadzībām. Realizētās preces tikušas iegādātas no SIA “DMIAN” (lietas I sējuma 203. – 208.lapa).

No iepriekš minētā secināms, ka /pers. A0/ sniedzis pretrunīgu informāciju par savu darbību SIA “Lemco”, proti, tiesas sēdē un paskaidrojumā

apliecināja saimnieciskās darbības veikšanu, bet Finanšu policijai sniegtajā liecībā norādījis, ka saimniecisko darbību nav veicis. Tiesas ieskatā, lietā

priekšroka dodama Finanšu policijai sniegtajai liecībai, jo paskaidrojumos un tiesas sēdē sniegto informāciju, ka saimnieciskā darbība veikta, neapliecina

citi lietā esošie pierādījumi. /pers. D/ paskaidrojums ir vispārīgs un nevar kliedēt šaubas par darījuma norises apstākļiem. Lietā esošie SIA “Lemco”

darbinieku /pers. AM/, /pers. AN/ un /pers. AO/ paskaidrojumi sniedz informāciju par uzņēmuma darbību, bet nesniedz nekādu informāciju par

darījumiem tieši ar pieteicēju, un to vispārīgais raksturs nepiešķir tiem augstu ticamības pakāpi (lietas I sējuma 213. – 215.lapa).

[11.3] Pavadzīmēs kā preču saņemšanas vieta norādīta adrese Krustabaznīcas iela 9a, Rīgā.

SIA “ĪRE” sniegusi informāciju, devusi SIA “Lemco” piekrišanu juridiskās adreses reģistrācijai Krustabaznīcas ielā 9A, Rīgā (lietas II sējuma

229.lapa).

2014.gada 25.februārī Valsts ieņēmumu dienests veicis apsekošanu Krustabaznīcas ielā 9A, Rīgā, kurā konstatēja, ka vienā no telpām ir norāde,

ka tajā atrodas SIA “Lemco”. Apsekošanas laikā noliktavas telpa bijusi tukša, saimnieciskās darbības pazīmes tajā nav konstatētas (lietas I sējuma

230.lapa).

Kā pārvadātājs SIA “Lemco” pavadzīmēs norādīta pieteicējas automašīna ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/. Savukārt saskaņā ar

Transportlīdzekļu reģistrā pieejamo informāciju pieteicējai piederējis transportlīdzeklis /TL numurs/.

Vērtējot SIA “LEMCO” iespējas nodrošināt preču piegādi, Valsts ieņēmumu dienests secinājis, ka fakti neliecina par tās spējām nodrošināt strīdus

darījumu veikšanu, proti, sabiedrības reģistrētais darbības veids (grīdas un sienu apdare, mēbeļu, mājsaimniecības preču un metālizstrādājumu

vairumtirdzniecības starpnieku darbība) neatbilst strīdus darījumu saturam (lietas III sējuma 157. – 158.lapa), 2012.gada martā – 2013.gada februārī

sabiedrībā tika nodarbināti 2-4 darba ņēmēji ar minimālo vai pat mazāku darba algu un amatpersona ar algu Ls 250, 2013.gada 5.augustā SIA “Lemco”

izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistra sakarā ar pievienotās vērtības nodokļa

deklarāciju neiesniegšanu (lietas II sējuma 222.lapa). Sabiedrība nav iesniegusi gada pārskatus par 2012. un 2011gadu.

Iepriekš minētie apstākļi, lai arī norāda, ka SIA “Lemco” bijušas telpas norādītajā adresē, bet novērtējot šos apstākļus kopumā tiesa neatrod

apstiprinājumu tam, ka saimnieciskā darbība patiešām veikta, nevis sakārtoti dokumenti un atrasta uzņēmuma atrašanās vieta, lai imitētu saimnieciskās

darbības veikšanu.

[11.4] SIA “Lemco” uzrādījusi preču/pakalpojumu saņemšanu no SIA “DMIAN”. Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka tai nav reģistrētas

struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, 2012.gada martā - 2013.gada februārī SIA “DMIAN” bija deklarēti 2-3 darba ņēmēji ar minimālo vai

pat mazāku darba algu, 2013.gada 28.maijā SIA “DMIAN” izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo

personu reģistra sakarā ar saimnieciskās darbības apturēšanu, tā nav iesniegusi 2012. un 2013.gada pārskatus.

SIA “DMIAN” valdes loceklis /pers. AR/ policijai sniedzis liecību, kurā norādījis, ka par uzņēmuma amatpersonu kļuva pēc trešo personu lūguma,

nav sastādījis un parakstījis šī uzņēmuma atskaites un pie viņa nav atradušies SIA “DMIAN” grāmatvedības dokumenti un zīmogs, viņš pats darījumus ar

SIA “DMIAN” deklarētajiem darījumu partneriem neveica un nevienu tam nav pilnvarojis (lietas II sējuma 237.lapa).

Iepriekš minētie apstākļi tiesas ieskatā liecina, ka apšaubāms, ka SIA “DMIAN” veikusi saimniecisko darbību un ka varēja SIA “Lemco” piegādāt

preces, kas tālāk piegādātas pieteicējai, jo tiesas ieskatā nav iespējama normāla saimnieciskā darbība, ja uzņēmuma valdes loceklis par to nav informēts,

kā arī SIA “DMIAN” darbību raksturojošās pazīmes neliecina par saimnieciskās darbības veikšanu.

[12] Pieteicēja veikusi priekšnodokļa atskaitījumus 2013.gada maijā - jūlijā par deklarētajiem darījumiem ar SIA “JOVIS-?” Ls 2961,39 apmērā.

Pārbaudot pieteicējas darījumus ar SIA “JOVIS-?”, tiesa konstatē turpmāk minēto.

[12.1] SIA “JOVIS-?” pieteicējai izrakstījis 16 preču pavadzīmes- rēķinus par dažādu detaļu piegādi (lietas II sējuma 7. – 21.lapa).

Atbilstoši parakstu atšifrējumiem pavadzīmes SIA “Jovis-M” vārdā parakstījis direktors /pers. U/ un pieteicējas vārdā /pers. D/.

No Komercreģistra datiem izriet, ka /pers. U/ nav SIA “JOVIS-?” amatpersona, Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka viņš nav deklarēts arī

kā darba ņēmējs.

/pers. D/ 2013.gada 25.aprīļa paskaidrojumā norādījis, ka kontaktpersona darījumos ar SIA “JOVIS-?” bija /pers. U/. Puses saskaņoja to detaļu

izgatavošanas termiņus un cenas, preces tika saņemtas pieteicējas teritorijā ar pavadzīmēm (lietas II sējuma 108. – 109.lapa).

SIA “Jovis-M” amatpersonas /pers. AA/ 2014.gada 16.jūnija paskaidrojumā norāda, ka viņš 2013.gada maijā pieņēma darba /pers. U/

“JOVIS-?” vadītāja (direktora) amatā. /pers. U/ sabiedrībā nodarbojies ar grāmatvedības firmas algošanu, preču piegādi, atskaišu iesniegšanu. /pers. U/

darbojies uz pilnvaras pamata, bet nebijis reģistrētss kā uzņēmuma paraksttiesīga persona. Par preču izgatavošanu un piegādi /pers. AA/ ir zināms

tikdaudz, ka /pers. U/ iepirka detaļas Lietuvā no privātpersonām un tālāk pārdeva pieteicējai (lietas I sējuma 79.lapa).

2015.gada 20.maija tiesas sēdē /pers. AA/ sniedza liecību, kurā norādīja, ka bijis SIA “Jovis – M” valdes loceklis. Pēc uzņēmuma iegādes

saimnieciskā darbība faktiski neesot veikta. Pieņēmis darbā /pers. U/, kurš organizējis sadarbību ar pieteicēju. Pieteicējai piegādātas metāla

konstrukcijas. Divas reizes piedalījies preču nodošanā pieteicējai.

Saskaņā ar Civillikuma 1410.pantu juridiskās personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgajiem pārstāvjiem. Lietā nav konstatējams, ka

/pers. U/ būtu SIA “JOVIS-?” likumiskais vai līgumiskais pārstāvis. Lai arī lietā atrodas darba līgums par /pers. U/ pieņemšanu darbā, tas neapliecina

darba tiesisko attiecību uzsākšanu, jo to ir parakstījis tikai /pers. U/, bet ne SIA “JOVIS-?” (lietas II sējuma 152. – 153.lapa).

No iepriekš minētajām liecībām un paskaidrojumiem secināms, ka nav saprotams, kurš organizējis SIA “JOVIS-?” saimniecisko darbību –

persona, kas reģistrētas kā amatpersona, vai cita nekur nereģistrēta persona, kurai nebija pārstāvības tiesības. Tiesas ieskatā maz ticams, ka faktiski ir

notikuši darījumi, kurus nav slēgušas uzņēmuma amatpersonas vai personas, kuras pilnvarotas to darīt. Lietā sniegtie vispārīgie apliecinājumi darījumu

veikšanai, kopsakarā ar pārējiem SIA “JOVIS-?” darbību raksturojošajiem apstākļiem, neliecina par saimnieciskās darbības veikšanu un preču piegādi

pieteicējai.

[12.2] Pavadzīmēs kā preču saņemšanas vieta norādīta/adrese/Rīgā, kas gan saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta konstatēto ir dzīvoklis

daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā. Tas nozīmē, ka šajā vietā saimnieciskās darbības veikšana, piemēram, detaļu uzglabāšana vai ražošana nav iespējama.

[12.3] Pavadzīmēs nav norādīts preču pārvadātājs, automašīna un autovadītājs.

Tas tiesas ieskatā nerada iespēju pārbaudīt apstākļus par darījumu būtiskiem apstākļiem - preču izsniegšanas vietu un pārvadājumiem, kas neļauj

identificēt darījumu faktisko esamību.

[12.4] Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka sabiedrības deklarētais darbības veids (būvlaukuma sagatavošana) neatbilst strīdus darījumu

saturam, sabiedrībai nav reģistrētas struktūrvienības saimnieciskās darbības veikšanai, kopš 2013.gada februāra SIA , Jovis-M” neiesniedz ziņojumus

par darba ņēmējiem, 2013.gada 16.oktobrī sabiedrība izslēgta no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu

reģistra sakarā ar dokumentu neiesniegšanu pievienotās vērtības nodokli aprēķinu pārbaudei (lietas II sējuma 223.lapa). SIA “JOVIS-?” nav

iesniegusi 2013.gada pārskatu.

Iepriekš minētie apstākļi paši par sevi neapliecina darījumu neesamību, bet tiesas ieskatā sniedz novērtējuma informāciju, kas, kopsakarā ar pārējo

lietā esošo informāciju, norāda uz to, ka maz ticams, ka SIA “Jovis – M” ir faktiski veicis saimniecisko darbību.

[13] Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta četrpadsmitā daļa noteic, ka nodokļu administrācija nosaka nodokļa maksājuma apmēru,

ņemot vērā nodokļu maksātāja atsevišķa darījuma vai darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu.

Tātad atbilstoši minētajai normai būtiski ir ne tikai pārbaudīt darījuma juridisko pusi, bet arī izvērtēt darījuma ekonomisko būtību. Minētais

nepieciešams cita starpā tāpēc, lai noskaidrotu darījuma faktisko esību, jo, tas vien, ka ir noslēgts līgums un izrakstīts rēķins, nenozīmē, ka darījums ir

faktiski noticis, ja lietā esošie pierādījumi norāda uz pretējo. Darījuma ekonomiskās būtības izvērtējums ir nepieciešams arī tāpēc, lai noskaidrotu šā

darījuma dalībnieku patieso mērķi, lai secīgi varētu konstatēt, vai darījums faktiski ir noticis.

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 38.pantu nodokļu maksātājam, kurš nepiekrīt Valsts ieņēmumu dienesta secinājumiem un

veiktajam nodokļu aprēķinam, jāiesniedz pierādījumi, kas apstiprina pretējo.

Arī tiesu praksē atzīts, ka pierādījumus par to, ka darījums faktiski nemaz nav noticis, jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam, bet tos

jāatspēko pieteicējai (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 10.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-12/2013 12.punktu).

Tiesas ieskatā pieteicēja nav iesniegusi ticamus pierādījumus, kas apstiprinātu darījumu faktisko esību starp pieteicēju un SIA “Sikora”, SIA

“Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”, lai gan šis apstāklis ir viens no obligātajiem nosacījumiem, lai nodokļu maksātājam ļautu izmantot tiesības uz

priekšnodokļa atskaitījumiem, kas izriet ne vien no likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta un 2006.gada 28.novembra

Padomes Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 63.panta, kas noteic, ka nodokļa iekasējamības gadījums iestājas,

un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesai nerodas šaubas par to, ka konkrētajā gadījumā ir notikusi tikai dokumentu noformēšana, nevis reāla darījumu

veikšana starp pieteicēju un SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”. Lietā esošie pierādījumu neliecina par darījumu faktisko

esamību starp pieteicēju un SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”.

[14] Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tas, vai darījumu galvenais mērķis ir vienīgi fiskālu priekšrocību iegūšana, izriet no attiecīgo darījumu

satura un īstās nozīmes. Vērtējot darījumu, tiesa var ņemt vērā šo darījumu pilnībā mākslīgo raksturu, kā arī juridisku, ekonomisku un/vai personisku

saistību starp uzņēmējiem, kuri ir iesaistīti nodokļu samazināšanas plānā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 21.februāra sprieduma lietā C-

255/02 Halifax 81.punktu).

Tiesai nerodas šaubas par darījumu ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M” mākslīgo raksturu, kas tiesas ieskatā ir

izveidoti ar mērķi gūt fiskālas priekšrocības atskaitāmā priekšnodokļa veidā.

Ikviens saimnieciskās darbības veicējs ir ieinteresēts saņemt preces un pakalpojumu, par ko ir samaksājis, taču apstākļos, kad saimnieciskās

darbības veicējs jeb nodokļu maksātājs veic priekšnodokļa atskaitījumus, ir nepietiekami aprobežoties tikai ar rezultātu jeb to, ka pakalpojums tika

sniegts un preces piegādātas. Kā atzīts stabilajā administratīvo tiesu praksē, nodokļu maksātājam, kas atskaita priekšnodokli, pašam jārūpējas, lai

vienlaikus būtu izpildīti visi likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā minētie priekšnoteikumi (sk., piemēram,

Augstākās tiesas 2006.gada 13.jūnija spriedumu SKA-230/2006, 2006.gada 24.oktobra spriedumu SKA-422/2006). Šā iemesla dēļ pirms

priekšnodokļa tiesības izmantošanas nodokļu maksātājam ir pienākums pārliecināties, vai minētie priekšnoteikumi pastāv, tostarp, vai preci piegādā

(pakalpojumu sniedz) tieši tā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona, kuras vārdā izrakstīts nodokļa rēķins. Lai iegūtu tiesības atskaitīt

priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan

juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam (Tiesu prakses vispārinājuma “Administratīvo tiesu prakse

likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 6.-8.punkts, http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

Izskatāmajā lietā tiesa ir pārbaudījusi pieteicējas darījumus ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”, secinot, ka minētie

darījumi faktiski nav notikuši, proti, pieteicēja pavadzīmēs norādītās preces nav saņēmusi no deklarētā darījumu partnera.

No minētā savukārt izriet secinājums, ka pieteicēja nevar nezināt, ka pakalpojumu nav saņēmusi, proti, par darījuma fiktīvo raksturu (Augstākās

tiesas 2013.gada 7.marta lēmums lietā SKA-164 8.punkts). Pieteicējas nespēja ticami pamatot darījumu esamību norāda, ka pieteicēja

grāmatvedības dokumentos un pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās iekļāvusi ziņas par faktiski nenotikušiem darījumiem, kas liecina par

pieteicējas ļaunprātību, nepamatoti izmantojot priekšrocības atskatīt priekšnodokli.

No iepriekš minētā, tiesa secina, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tā ir iesaistīta nodokļa samazināšanas plānā, iesaistoties darījumos

ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”.

Tāpēc tiesas ieskatā Lēmumā ir pamatoti secināts, ka pieteicējai nav tiesiska pamata atskaitīt priekšnodokli no budžetā maksājamās pievienotās

vērtības nodokļa summas, jo nav konstatējami visi likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumi. Līdz ar to

Valsts ieņēmumu dienests pamatoti samazināja pieteicējas atskaitāmo priekšnodokli par pieteicējas darījumiem ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”,

SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M”.

[15] Pieteicēja norāda, ka tā Lēmuma pieņemšanas gaitā nav tikusi pienācīgi uzklausīta un nav izvērtēti tās argumenti.

Tiesas ieskatā šis arguments nav pamatots, jo pieteicēja ir uzklausīta (tas izriet no audita sākuma sarunas, nobeiguma sarunas protokola un

pieteicējas sniegtajiem paskaidrojumiem). Lietā ir vērtēti Lēmuma pieņemšanai būtiskie argumenti un apstākļi. Pieteicēja nepiekrīt apstākļu

novērtējumam, bet tas nenozīmē, ka Valsts ieņēmumu dienests nav vērtējis lietas būtiskos apstākļus.

[16] Saskaņā ar Gada pārskatu likuma 4.panta trešo daļu gada pārskatam ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par sabiedrības līdzekļiem,

saistībām, finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumiem un naudas plūsmu.

Iepriekš minētā likuma 22.panta pirmajā daļā noteikts, ka šā likuma 12. un 14.panta postenī “Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas” parāda

neto apgrozījuma gūšanai izlietotās produkcijas, preču vai pakalpojumu izmaksas ražošanas vai iegādes pašizmaksā.

Saskaņā ar Gada pārskatu likuma 21.pantu neto apgrozījums ir ieņēmumi no sabiedrības pamatdarbības, produkcijas pārdošanas un pakalpojumu

sniegšanas, no kuriem atskaitīta tirdzniecības atlaide un citas piešķirtās atlaides, kā arī pievienotās vērtības nodoklis un citi nodokļi, kas tieši saistīti ar

pārdošanu.

Grāmatvedības principi, kas jāņem vērā, novērtējot gada pārskata posteņus, ir noteikti Gada pārskatu likuma 25.panta pirmajā daļā. Atbilstoši šīs

daļas 4. un 8.punktam peļņas vai zaudējumu aprēķinā jāietver ar pārskata gadu saistītie ieņēmumi un izmaksas neatkarīgi no maksājuma datuma un rēķina

saņemšanas vai izrakstīšanas datuma. Izmaksas jāsaskaņo ar ieņēmumiem attiecīgajos pārskata periodos. Uzņēmuma saimnieciskie darījumi jāiegrāmato

un jāatspoguļo gada pārskatā, ņemot vērā to ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu.

Augstākā tiesa atzinusi, ja nodokļu administrācijas lēmums daļā par pievienotās vērtības nodokli ir tiesisks, tad tas ņemams vērā, izvērtējot lēmumu

daļā par uzņēmumu ienākuma nodokli (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 3.maija sprieduma lietā Nr.SKA-135/2007 11.3.punktu).

Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka nodokļa maksātāja - rezidenta un pastāvīgās pārstāvniecības -

apliekamais ienākums ir saskaņā ar Gada pārskatu likuma 11. un 12. pantu vai Kredītiestāžu likumu vai Krājaizdevu sabiedrību likumu, vai

Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumu vai Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumu, vai Finanšu instrumentu tirgus likumu sastādītā

maksātāja gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais peļņas vai zaudējumu apjoms pirms uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas

ir attiecīgi palielināts vai samazināts par to izdevumu vai izdevumu daļas summu, kuri nav tieši saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību, un par to

zaudējumu summu, kurus radījusi maksātājam piederošo vai tā lietošanā esošo sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana. Apliekamais ienākums tiek

koriģēts (grozīts) saskaņā ar šo likumu.

Ņemot vērā, ka tiesa iepriekš spriedumā secināja, ka pieteicējas darījumi ar SIA “Sikora”, SIA “Defilla”, SIA “Lemco” un SIA “Jovis-M” faktiski

nav notikuši, samazināmas pieteicējas peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītās izmaksas par iepriekš minēto darījumu partneru vārdā noformētajos

rēķinos norādīto darījumu vērtību.

[17] Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 22.punkts noteic, ka nokavējuma nauda ir procentu maksājums par nodokļu, nodevu samaksas

termiņa nokavējumu.

Kā atzinusi Augstākā tiesa, papildu (blakus) maksājumi - nokavējuma nauda – ir uzskatāmi nevis par sodu, bet gan par piespiedu līdzekli, lai

nodrošinātu to, ka nodokļu maksātājs savlaicīgi izpilda savu pienākumu nomaksāt nodokļus, ko noteic likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta

pirmās daļas 2.punkts. Ņemot vērā minēto, Augstākā tiesa secinājusi, ka nokavējuma naudu nodokļu maksātājam var aprēķināt tikai tad, ja viņš ir

pieļāvis nodokļu maksājumu kavējumu (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 7.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-358/2007 9.punktu un 2009.gada

14.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA – 61/2009).

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu

maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda - no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 % par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nodokļa likumā nav

noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

Minētā panta trešā daļa noteic, ka nokavējuma naudu neaprēķina, ja valsts vai pašvaldības budžets tam piekritīgo nodokļa maksājumu ir saņēmis

piecu darbdienu laikā pēc maksājuma termiņa iestāšanās. Ja minētais nosacījums netiek ievērots, nokavējuma naudu aprēķina par periodu no nākamās

dienas pēc konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa iestāšanās līdz samaksas dienai (to ieskaitot). Ja maksāšanas termiņš sakrīt ar

brīvdienu (svētku dienu), tad par maksāšanas dienu uzskatāma pirmā darbdiena pēc brīvdienas (svētku dienas).

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu

maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nodokļa likumā

nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka nodokļa nomaksas nokavējuma gadījumā nodokļu maksātājam pēc nodokļu kontroles pasākumu

veikšanas aprēķināms ne tikai papildu budžetā maksājamā nodokļa summa, bet arī nokavējuma nauda.

Izskatāmajā lietā konstatējams, ka Lēmumā nokavējuma nauda pieteicējai aprēķināta par laikposmu no pamatparāda rašanās brīža līdz iestādes

lēmuma pieņemšanai, pamatojoties uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu.

No tā tiesa secina, ka nokavējuma nauda pieteicējai aprēķināta pamatoti un pieteikums nav pamatots arī šajā daļā.

[18] Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 146.panta pirmo daļu atbildību par šā likuma pārkāpumiem nosaka šis likums un citi Latvijas

Republikas normatīvie akti.

Analoģiska tiesību norma bija iekļauta arī likuma “Par pievienotas vērtības nodokli” 35.panta pirmajā daļā, kas noteica, ka atbildību par šā likuma

pārkāpumiem nosaka šis likums un citi Latvijas Republikas normatīvie akti.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmā daļa noteic, ka par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultāta

samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, nodokļu administrācijā nodokļu maksātājam papildus aprēķina un par labu budžetam

piedzen samazināto nodokli un nokavējuma naudu par periodu no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (auditā) uzsākšanas

dienai, un uzliek soda naudu.

Saskaņā ar minētā likuma 32.panta otro daļu par nodokļu revīzijā konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta

atmaksājamā nodokļa apmērs, nodokļu administrācija nodokļu maksātājam samazina nepamatoti palielināto no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēru

un uzliek soda naudu.

Atbilstoši likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta trešajai daļai soda naudu uzliek saskaņā ar šo pantu, 32.4 un 34.pantu, ja konkrēto

nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta piektā daļa noteic, ka par šā panta otrajā daļā minēto nodokļu pārkāpumu, ja no budžeta

atmaksājamā nodokļa palielinājums pārsniedz 15 procentus no deklarētās pārmaksātās nodokļa summas, soda naudu uzliek 30 procentu apmērā no

nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra.

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka Valsts ieņēmumu dienests pamatoti pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināja

uzņēmuma ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa soda naudu, secinot ka darījumi faktiski nav notikuši.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251., 253. un 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt akciju sabiedrības “Rīgas Dīzelis instrumenti” pieteikumu (reģ.Nr.236) par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2014.gada

10.decembra (paziņošanas datums EDS) lēmuma Nr.22.7/L-36925 “Par AS “Rīgas Dīzelis Instrumenti” sūdzības izskatīšanu” atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot Administratīvās

rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis M.Markovs