Supreme Court allows inheritance claim by confirming spouse's acceptance of estate and property rights.

Lietas Nr. C04451910

Lietas arhīva Nr. PAC-0056-16

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2016. gada 23. februārī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis A. Dundurs,

tiesneses M. Katlapa un I. Ozola,

ar sekretāru N. Redlihu,

piedaloties prasītājas /pers. A/ pārstāvim zv. advokātam Mārtiņam Pinkānam, trešās personas Rīgas domes pārstāvim zv. advokātam Kārlim

Tračunam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret Latvijas Republikas Finanšu ministriju, ar trešajām personām Rīgas domi un VAS

"Privatizācijas aģentūra" par mantojuma pieņemšanas fakta konstatēšanu, mantojuma izdošanu un īpašuma tiesību atzīšanu sakarā ar /pers. A/ apelācijas

sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 15. novembra spriedumu.

A p r a k s t o š ā

[1] 2010. gada 6. augustā Rīgas apgabaltiesā saņemts /pers. A/ prasības pieteikums, 2012. gada 17. aprīlī saņemts prasības pieteikums par

mantojuma pieņemšanas fakta konstatēšanu, mantojuma izdošanu un īpašuma tiesību atzīšanu, un prasības pieteikuma papildinājumus par testamenta

īstuma atzīšanu pret Latvijas Republikas Finanšu ministriju, ar trešajām personām Rīgas domi un VAS "Privatizācijas aģentūra".

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2004. gada 10. jūlijā /pers. A/ krustvecāki /pers. B/ un /pers. C/, taisīja privātu rakstisku testamentu. Testamentu

pašrocīgi parakstījuši abi testatori divu liecinieku - /pers. D/ un /pers. E/ - klātbūtnē. Ar testamentu /pers. A/ novēlēts testatoru kopmantā esošais

nekustamais īpašums - dzīvoklis /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, kas reģistrēts uz /pers. B/ vārda Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.

/numurs B/. Testamentā testatori izteikuši sekojošu gribu: "mūsu abu īpašums - dzīvoklis /adrese A/, pēc mūsu abu nāves pāries mūsu krustmeitas /pers.

A/ īpašumā [..]." Ievērojot, ka testamentā testatori skaidri izteikuši savu gribu, ka dzīvoklis ir abu īpašums, un, ka dzīvoklis iegūts laulības laikā, tad

saskaņā ar Civillikuma 89. panta otro daļu dzīvoklis ir /pers.C/un /pers. B/ laulāto kopīgā manta. Tādējādi /pers. C/ saskaņā ar Civillikuma noteikumiem

piederēja 1/2 domājamā daļa no dzīvokļa īpašuma /adrese A/.

/pers. B/ mira 2005. gada 7. augustā. Pēc viņas nāves uz viņai piederošās laulāto kopmantas daļu (1/2 domājamās daļas apmērā no dzīvokļa

īpašuma) atklājās mantojums, un /pers. C/ pieņēma šo sievas atstāto mantojumu, jo dzīvoklis /adrese A/ atradās /pers. C/ faktiskā valdījumā līdz savai

nāves dienai. Kaut arī /pers. C/ neapstiprinājās mantojuma tiesībās pie notāra, tas nenozīmē, ka /pers. C/ nav pieņēmis sievas atstāto mantojumu.

Neviens normatīvais akts neuzliek par pienākumu mantiniekam doties pie notāra, lai apstiprinātos mantojuma tiesībās. Apstiprināšanās mantojuma

tiesībās pie notāra ir mantojuma pieņemšanas leģitimizācija; tai nav izšķirošas nozīmes materiālo tiesību piemērošanā atbilstoši Civillikuma 694. pantam.

2009. gada 4. novembrī prasītāja iesniedza zvērinātai notārei Anitai Elksnei iesniegumu par mantojuma pieņemšanu un pēdējā gribas rīkojuma akta

stāšanos likumīgā spēkā, lūdzot atzīt par spēkā stājušos 2008. gada 7. novembrī mirušā /pers. C/ atstāto pēdējās gribas rīkojuma aktu - privātu

testamentu, ko mantojuma atstājējs parakstījis 2004.gada 10.jūlijā divu liecinieku /pers. E/ un /pers. D/ klātbūtnē. Lieciniece/pers. E/ notāram ir

apliecinājusi, ka atzīst savu parakstu uz mirušā /pers. C/ pēdējās gribas rīkojuma akta, ka testamenta taisīšanas laikā bija spējīga liecināt, ka pie

testamenta parakstīšanas bija klāt labprātīgi un vienlaicīgi ar otru liecinieci /pers. D/, ka pazina /pers. C/ un /pers. B/ personīgi. Konkrētā gadījumā

testamenta liecinieces /pers. D/ nopratināšana zvērinātam notāram nav iespējama, jo lieciniece mirusi. Līdz ar to jautājums par testamenta īstumu risināms

tiesas ceļā.

Testamentā ietverts nosacījums atbilstoši Civillikuma 599.panta otrajai daļai, kas atliek mantojuma piešķiršanu – testatori noteikuši, ka, tikai pēc

viņu abu nāves, dzīvoklis pāries /pers. A/ īpašumā. Testatori nezināja un nevarēja zināt savas nāves dienas un kuram pirmajam tā pienāks, tāpēc noteica

nenoteiktu termiņu - abu nāve. /pers. B/ mirusi 2005. gada 7. Augustā, /pers. C/ miris 2008. gada 7. novembrī. Attiecīgi /pers. B/ un /pers. C/ prasītājai

novēlētais mantojums – dzīvokļa īpašums /adrese A/, /pers. A/ piekrita tikai pēc /pers. C/ nāves. Prasītāja uz atklājušos /pers. C/ piekrītošo mantojumu

pieteicās gada laikā pēc /pers. C/ nāves, tas ir, 2009.gada 4.novembrī pie zvērināta notāra Anitas Elksnes izsakot savu gribu par mantojuma pieņemšanu.

Līdz ar to prasītāja savu gribu pieņemt mantojumu ir izteikusi likumā noteiktajā gada termiņā, atbilstoši Civillikuma 693.panta trešajai daļai.

Pēc /pers. C/ nāves, kamēr prasītāja atradās Marokā, dzīvokli turpināja uzturēt pastarpināti prasītājas brāļa dēls /pers. F/, kurš pēc prasītājas

mutiskiem norādījumiem maksāja dzīvokļa apsaimniekošanas un komunālos maksājumus, kā arī nekustamā īpašuma nodokli par dzīvokli, regulāri

pārbaudīja pastkastīti, tāpat arī tika veikts dzīvokļa kosmētiskais remonts. Līdz ar to uzskatāms, ka prasītāja ir pieņēmusi faktiskā valdījumā gan /pers.

B/, gan /pers. C/ atstāto mantojumu.

2009.gada 27.maijā prasītāja ieradās Latvijā, lai juridiski pieņemtu prasītājai piekritušu mantojumu – dzīvokli /adrese A/. Visu dzīvokļa iekārtu un

citas tajā esošas, testatoriem piederošas, mantas pieņēma faktiskā valdījumā. Prasītāja devās pie zvērināta notāra, lai paziņotu par /pers. B/ un /pers. C/

prasītājai novēlētā mantojuma pieņemšanu, taču konstatēja, ka šāda iespēja ir liegta, jo zvērināta notāre Ilona Ķibilde 2009. gada 11. februārī

izsludinājusi laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis" /pers. B/ mantojuma atklāšanos, nosakot pieteikšanās termiņu līdz 2009. gada 12. maijam. Iesniegumu par

mantinieku uzaicināšanu 2009. gada 5. februārī ir iesniedzis Rīgas domes Komunālais departaments, kas nav ne /pers. B/ mantinieks, ne legatārs, ne

kreditors, ne kāda cita veida ieinteresētā persona Civillikuma un Notariāta likuma izpratnē, kam būtu tiesības lūgt notāru izsludināt mantojuma atklāšanos.

Prasītāja notāres izsludinātajā laikā nevarēja izteikt savu gribu pieņemt vai atraidīt /pers. B/ mantojumu, jo atradās tajā laikā Marokā – Āfrikas kontinenta

valstī.

2009.gada 3.jūnijā zvērināta notāre Ilona Ķibilde taisījusi notariālo aktu par mantojuma lietas izbeigšanu un tajā norādījusi, ka mantojamā manta, tai

skaitā dzīvokļa īpašums /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, atzīstama par bezmantinieka mantu un piekrīt valstij. Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā

valsts procesuāli ir atzīstama par /pers. B/ neīstu mantinieku. Atzīstot prasītājai īpašuma tiesības uz dzīvokli, spēkā nav atstājams 2009. gada 3. jūnijā

zvērinātas notāres Ilonas Ķibildes taisītais akts par bezmantinieka mantu, jo tas būtu pretrunā ar nodibinātajām prasītājas tiesībām.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un Civillikuma 89. panta otro daļu, 693., 694., 667. pantu, 522. panta otro un trešo daļu, 1037. pantu, 1041.

pantu, Civilprocesa likuma 1., 127. pantu, lūdz tiesu:

- konstatēt faktu, ka dzīvokļa īpašums /adrese A/ bija /pers. B/ un /pers. C/ laulāto kopīpašums, kas iegūts laulības laikā;

- konstatēt faktu, ka pārdzīvojušais laulātais /pers. C/ ir pieņēmis /pers. B/ mantojumu, tajā skaitā 1/2 domājamo daļu no dzīvokļa īpašuma /adrese

A/;

- konstatēt faktu, ka /pers. C/ nāves brīdī /pers. C/ mantojuma masā ietilpst dzīvokļa īpašums /adrese A/;

- atzīt par īstu /pers. C/ un /pers. B/ 2004.gada 10.jūlijā taisīto privāto testamentu;

- konstatēt faktu, ka prasītāja /pers. A/ ir pieņēmusi no /pers. C/ mantojumu - dzīvokļa īpašumu /adrese A/;

- atzīt, ka /pers. A/ ir mantojusi no /pers. C/ saskaņā ar 2004.gada 10.jūlija testamentu un atzīt prasītājai /pers. A/ tiesību uz novēlēto mantojumu -

dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/;

- atzīt par spēkā neesošu zvērināta notāra Ilonas Ķibildes 2009.gada 3.jūnija aktu par mantojuma lietas izbeigšanu;

- atzīt prasītājas /pers. A/ prasību pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā par viņai piešķirtā mantojuma – dzīvokļa īpašuma /adrese A/,

kadastra Nr./numurs A/, reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/, izdošanu un atzīt /pers. A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa

īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/;

- grozīt Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/ierakstu II daļas 1.iedaļā, dzēšot mirušās /pers. B/ īpašuma tiesības un nostiprinot

/pers. A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/.

[2] 2010.gada 10.novembrī un 2012.gada 14.jūnijā Rīgas apgabaltiesā saņemti Latvijas Republikas Finanšu ministrijas paskaidrojumi, kuros

norādīts, ka Finanšu ministrija prasību neatzīst, uzskata, ka tā nav pamatota un ir noraidāma.

Finanšu ministrija uzskata, ka lietā nav iesniegti pietiekami pierādījumi par to, ka /pers. A/ vai /pers. C/ būtu Civillikuma 693.pantā noteiktajā

termiņā pieņēmuši /pers. B/ atstāto mantojumu. Kā redzams no zvērināta notāra Ilonas Ķibildes 2009.gada 3.jūnijā sastādītā notariālā akta par

mantojuma lietas izbeigšanu, kas ierosināta uz Rīgas domes Komunālā departamenta iesnieguma pamata, izsludinātajā termiņā ne prasītāja /pers. A/, ne

arī kāds cits mantinieks uz /pers. B/ mantojumu nepieteicās, tādēļ mantojuma lieta tika izbeigta un mantojamā manta atzīta par bezmantinieku mantu, kas

piekrīt valstij.

No iepriekš minētā arī secināms, ka tieši prasītājas, nevis Finanšu ministrijas vaina ir prasītājas mantojuma tiesību savlaicīgā nepieteikšanā un

pienācīgā nesakārtošanā, kādēļ prasītājai pašai būtu jāuzņemas visi ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, nevis jārada zaudējumi Finanšu ministrijai, kas

nav aizskārusi vai apstrīdējusi prasītājas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Uzskata, ka šajā gadījumā no lietas materiāliem nav secināms, kā tieši

atbildētāja aizskar vai ir vainojama prasītājas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumā, tādēļ uzskata, ka prasība pret Finanšu ministriju celta

nepamatoti. Ņemot vērā minēto Finanšu ministrija uzskata, ka tai prasības apmierināšanas gadījumā nebūtu jācieš Civilprocesa likuma 41., 42., 43. pantā

paredzētie izdevumi un tie būtu jāuzņemas prasītājai pašai, jo prasītāja, nav pierādījusi, ka atbildētājs būtu vainojams tā tiesību aizskārumā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 25. aprīļa noteikumu Nr. 315 ,,Kārtībā, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana,

realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" 26.4. apakšpunktu, strīdus īpašums ir jānodod VAS

,,Privatizācijas aģentūra" valdījumā, tādēļ konkrētajā gadījumā prasība būtu jāceļ pret to. Sakarā ar to, ka prasība pret valsts VAS ,,Privatizācijas

aģentūra" nav celta, bet tā aizskar tās intereses, valsts VAS ,,Privatizācijas aģentūra" pieaicināma lietā kā trešā persona atbildētāja pusē.

[3] 2011.gada 9.februārī Rīgas apgabaltiesā saņemti Rīgas domes paskaidrojumi, kuros norādīts, ka Rīgas dome prasību neatzīst, uzskata, ka tā

nav pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 25.aprīļa noteikumu Nr. 315 "Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana,

realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" 26.4. punktu valstij piekritīgo mantu – dzīvokļu

īpašumus bez maksas nodod īpašumā attiecīgajai pašvaldībai, šajā gadījumā – Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā.

Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta kompetencē ir veikt darbības dzīvokļa īpašumu, kas atzīstami par bezmantinieka vai bezīpašnieka

mantu, pārņemšanai pašvaldības īpašumā. Saskaņā ar minēto kompetenci Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvalde apzina dzīvokļu īpašumus

pašvaldības īpašumā esošajās dzīvojamās mājās, kuru īpašnieks vai privatizācijas pieteikuma iesniedzējs ir miris un uz kuru nav pieteicies mantinieks vai

potenciālais tiesību pārņēmējs.

Pamatojoties uz Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcijas 2008. gada 27. novembra izziņu, dzīvoklī /adrese A/ nebija deklarējušos personu,

īpašniece mirusi 2005. gadā. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra datiem īpašniecei /pers. B/ netika konstatēti radinieki.

Saskaņā ar Civillikuma 1034. pantu ar īpašnieka nāvi īpašuma tiesības pāriet uz viņa mantiniekiem, taču Civillikums arī nosaka, ka mantojuma

iegūšanai vēl vajadzīgs, lai mantot aicinātais izteiktu savu gribu mantojumu pieņemt. Tātad mantojuma iegūšanai ir nepieciešams, lai mantojums būtu

pieņemts. Kad pie mantojuma pieder nekustamais īpašums ir nepieciešama apstiprināšana mantojuma tiesībās. Ņemot vērā iepriekš minēto, ieinteresētā

persona – Rīgas dome (Rīgas domes Komunālā departamenta personā) 2009. gada 5. februārī iesniedza zvērinātai notārei – Ilona Ķibildei iesniegumu

par mantojuma atklāšanās izsludināšanu un mantinieku uzaicināšanu. 2009. gada 3. jūnijā zvērināta notāre sastādīja notariālu akra par mantojuma lietas

izbeigšanu. Aktā norādīts, ka noteiktajā termiņā mantinieki nav ieradušies un saskaņā ar Civillikuma 416. pantu manta piekrīt valstij.

Paskaidrojumos uzskata, ka lietā nav iesniegti pietiekami pierādījumi, kas apstiprinātu faktu, ka prasītāja Civillikuma noteiktajā termiņā būtu

pieņēmusi /pers. B/ atstāto mantojumu.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 21. aprīļa tiesas sēdes protokola lēmumu nolemts pieaicināt lietā kā trešo personu

atbildētāja pusē AS "Privatizācijas aģentūra".

[5] 2011.gada 30.maijā un 2012.gada 30.maijā Rīgas apgabaltiesā saņemti VAS "Privatizācijas aģentūra" paskaidrojumi, kuros norādīts, ka

Ministru kabineta 2006. gada 25. aprīļa noteikumu Nr. 315 "Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana

bez maksas, iznīcināšana un realizācija ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" 26.4. punktā noteikta rīcība ar dzīvokļu īpašumiem, kuri ir atzīti par

bezmantinieka mantu, proti, tie nododami attiecīgās administratīvās teritorijas pašvaldībai vai Privatizācijas aģentūrai privatizācijai, vai atsavināšanai tikai

un vienīgi pēc attiecīgā Ministru kabineta rīkojuma pieņemšanas.

Privatizācijas aģentūra kā atvasināta publisko tiesību juridiskā persona veic savus pienākumus atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Ar

dzīvokļu īpašumiem, kas tiek nodoti Privatizācijas aģentūras valdījumā, Privatizācijas aģentūra drīkst rīkoties tikai un vienīgi likumā ,,Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" (turpmāk tekstā-Privatizācijas likums Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā (turpmāk tekstā

Atsavināšanas likums) noteiktā kompetences robežu ietvaros.

Likuma ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 30.1 punkts paredz pēc 2006.gada 1.septembra visus dzīvokļus īpašumus nodot

atsavināšanai saskaņā ar Publiskas personas mantas atsavināšanas likumu (iepriekš Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums). Savukārt

Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 45.pants paredz visus dzīvokļa īpašumus vispirms piedāvāt attiecīgās administratīvās teritorijas

pašvaldībai. Gadījumā, ja pašvaldība piekrīt dzīvokļa īpašumu pārņemt savā īpašumā, Ministru kabinets pieņem rīkojumu, ar kuru Valsts ieņēmumu

dienests nodod, bet pašvaldība pieņem savā īpašumā attiecīgo īpašumu. Tādējādi dzīvokļa īpašums Privatizācijas aģentūras valdījumā nenonāk.

Par Dzīvokļa īpašuma Nr. 34, /adrese A/, nodošanu Privatizācijas aģentūras valdījumā nav pieņemts Ministru kabineta rīkojums, līdz ar to nav

pamata uzskatīt, ka Privatizācijas aģentūra šajā lietā ir ieinteresētā persona un tās tiesības vai pienākumus pret vienu no pusēm var skart spriedums lietā.

Ja tiesa atzīst īpašuma tiesības uz dzīvokli prasītājai, tad pienākums to ,,izņemt" no valstij piekritīgās mantas saraksta un ,,nodot" to prasītājai būs

Valsts ieņēmumu dienestam, kas saskaņā ar jau minētajiem MK noteikumiem Nr. 315 apraksta, novērtē un ņem valsts uzskaitē mantu, kas atzīta par

valstij piekritīgu vai nu ar notāra aktu vai tiesas spriedumu. Savukārt, ja prasība tiks noraidīta, Ministru kabinets lems par Dzīvokļa nodošanu pašvaldības

īpašumā vai Privatizācijas aģentūras valdījumā. Dzīvoklim, nokļūstot Privatizācijas aģentūras valdījumā, Privatizācijas aģentūra veiks dzīvokļa

atsavināšanu saskaņā ar Publiskas personas mantas atsavināšanas likumu.

Likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumu 30.punktā noteikts, ka no 2006.gada 1.septembra visas valsts

dzīvojamās mājas, to domājamās daļas un dzīvojamās mājās esošie dzīvokļi, mākslinieku darbnīcas un neapdzīvojamās telpas tiek atsavinātas saskaņā ar

Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu, izņemot gadījumus, kas uzskaitīti šā likuma pārejas noteikumu 30.1 punktā. Likuma "Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumu 30.1 punkta 3.apakšpunktā noteikts, ka saskaņā ar šo likumu privatizē likumā noteiktajā

kārtībā par bezīpašnieka mantu atzītās dzīvojamās mājas, to domājamās daļas un dzīvokļu īpašumus, kuri tiek izīrēti vai kuros dzīvojošās personas tur

iemitinātas tiesiski.

Dzīvoklis nav atzīts par bezīpašnieka mantu, bet par bezmantinieka mantu, līdz ar to tas varētu būt pakļauts tikai atsavināšanai saskaņā ar Publiskas

personas mantas atsavināšanas likumu.

Paskaidrojumos nepiekrīt prasības pieteikumā minētajam, ka valsts procesuāli atzīstama par /pers. B/ neīstu mantinieku. Valsts nav un nevar tikt

uzskatīta ne par /pers. B/, ne /pers. C/ mantinieci, kas saskaņā ar Civillikuma 701., 705. pantu pārņem visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības.

Latvijas valstij bezīpašnieka un bezmantinieka manta piekrīt uz likuma pamata ar konstatējošu tiesību aktu. Savukārt priekšnoteikums, lai manta tiktu

atzīta par bezmantinieka mantu ir mantinieku neesamības konstatējums, kas pilnībā izslēdz prasītājas apgalvojumu par valsts pielīdzināšanu mantiniekam.

Privatizācijas aģentūra uzskata, ka no atbildētājas Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā nebūtu piedzenami tiesāšanās izdevumi saskaņā ar

Civilprocesa likuma 41.pantu, ja tiesa šīs civillietas izskatīšanas gaitā tomēr konstatēs apstākļus ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, uz kuriem būtu

apmierināma prasītājas prasība. Dzīvoklis par bezmantinieka mantu atzīts, ievērojot Latvijas Republikā spēkā esošās tiesību normas. Šāda rīcība nevar

tikt traktēta par prettiesisku, līdz ar to nav konstatējams arī prasītājas ar likumu aizsargāto interešu vai tiesību aizskārums, ko būtu veikusi Latvijas valsts.

Tāpat prasības apmierināšanas gadījumā, kā tas pareizi minēts pieteikumā, būtu atzīstams par spēkā neesošu notariālais akts. Pretējā gadījumā

izveidotos situācija, kurā ar spriedumu īpašuma tiesības atzītas prasītajai, savukārt joprojām spēkā būtu tiesību akts, saskaņā ar kuru īpašuma tiesības uz

dzīvokļa īpašumu atzīstamas Latvijas valstij.

[6] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 15. novembra spriedumu noraidīta /pers. A/ prasība pret Latvijas Republikas

Finanšu ministriju, ar trešajām personām Rīgas domi un VAS "Privatizācijas aģentūra", par mantojuma pieņemšanas fakta konstatēšanu, mantojuma

izdošanu un īpašuma tiesību atzīšanu, piedzīt no /pers. A/ valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 11,33 apmērā.

Apgabaltiesa spriedumā atzinusi, ka Civillikuma 522. panta otrā un trešā daļa nav piemērojama konkrētajā gadījumā, jo /pers. B/ un /pers. C/

testamentā ietvertais noteikums, ka prasītāja manto dzīvokli pēc abu testatoru nāves, nav vērtējams kā nosacījums, atbilstoši Civillikuma 1550. pantam.

Notikumi, kas neizbēgami nākotnē iestāsies, nevar būt par nosacījumiem, un jebkuras fiziskas personas nāve noteikti iestāsies, jo nemirstīgu cilvēku nav.

Apgabaltiesa spriedumā secināja, ka /pers. B/ mantojums, kas sastāv no dzīvokļa /adrese A/ ir atklājies viņas miršanas dienā 2005.gada 7.augustā, nevis

mantojums uz visu dzīvokli atklājies tikai /pers. C/ miršanas dienā.

Spriedumā apgabaltiesa norādījusi, ka lietā nav iesniegti nekādi pierādījumi, ka konkrētajā gadījumā būtu piemērojamas normas, kas attiecas uz

laulāto kopmantu, jo lietā nav iesniegti pierādījumi, ka dzīvoklis /adrese A/ ir laulāto kopmanta, nevis /pers. B/ atsevišķa manta. Turklāt lietā vispār nav

iesniegti pierādījumi, ka testamenta taisīšanas brīdī, kā arī /pers. B/ nāves brīdī, viņa bija laulībā ar /pers. C/ un dzīvoklis /adrese A/ bija laulāto kopmanta.

Apgabaltiesa spriedumā konstatējusi, ka visas prasītājas darbības, maksājumu veikšana, pat neņemot vērā, ka daļu no tām nav veikusi prasītāja, ir

veiktas tikai pēc /pers. C/ nāves, lai gan /pers. B/ mantojums, kurā bija dzīvoklis /adrese A/, atklājās jau 2005. gada 7. augustā. Tādējādi prasītāja nav

veikusi darbības Civillikuma 693. panta noteiktajos termiņos, un nav atzīstams, ka prasītāja būtu pieņēmusi /pers. B/ mantojumu. Turklāt šim faktam

strīda izšķiršanā nav izšķirošas nozīmes, jo prasītāja tikai sākotnēji lūdza atzīt, ka viņa pieņēmusi /pers. B/ atstāto mantojumu, bet grozot prasību lūdza

atzīt, ka viņa pieņēmusi nu jau /pers. C/ mantojumu, kurā ietilpst dzīvoklis /adrese A/.

[7] 2012. gada 19. decembrī Rīgas apgabaltiesā saņemta /pers. A/ apelācijas sūdzība par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada

15. novembra spriedumu.

Apelācijas sūdzībā nepiekrīt apgabaltiesas secinājumam spriedumā, ka /pers. B/ un /pers. C/ testamentā ietvertais noteikums, ka prasītāja mantos

dzīvokli pēc abu testatoru nāves, nav vērtējams kā nosacījums. Apgabaltiesa nav ņēmusi vērā būtisku apstākli testamentā, ka dzīvoklis tika novēlēts ar

noteikumu, ka dzīvoklis pāries /pers. A/ īpašumā pēc abu testatoru nāves. Uzskata, ka testamentā ietvertais nosacījums par abu testatoru nāvi ir atzīstams

par nosacījumu Civillikuma 1549. panta izpratnē, jo viņu nāves brīdis testatoriem nebija zināms vai paredzams. Ievērojot, ka pretēji Civillikuma

521.panta pirmajai daļai legāta saņemšana tika aprobežota ar nosacījumu, prasītājai bija pienākums ievērot šādu mantojuma atstājēju izteiktu gribu, ka

dzīvoklis pāries viņai tikai pēc abu testatoru nāves.

Apelācijas sūdzībā nepiekrīt spriedumā norādītajam, ka lietā nav pierādījumu, ka testatori bijuši laulību un, ka dzīvoklis bijis laulāto kopmanta. Pašā

testamentā ir norāda "mūsu abu īpašums", kas norāda uz faktu, ka testatori atzinuši dzīvokli par kopīgu mantu. Fakts, ka testatori ir bijuši laulībā, izriet no

liecinieku un prasītājas pārstāvja sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī par šī fakta patiesumu lietā nepastāvēja strīds, līdz ar to atbilstoši Civilprocesa

likuma 96. pantam, minēto faktu nebija nepieciešams pierādīt.

Papildus norāda, ka apgabaltiesa atstājusi bez ievērības prasītājas lūgumu par liecinieces /pers. G/ nopratināšanu viņas dzīves vietā atbilstoši

Civilprocesa likuma 108. panta trešā daļa, tādējādi prasītājai tika liegtas procesuālās tiesības pilnībā pierādīt celtās prasības pamatotību.

Pamatojoties uz minēto un Civilprocesa likuma 413.pantu, lūdz tiesu:

- atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 15. novembra spriedumu;

- konstatēt faktu, ka dzīvokļa īpašums /adrese A/ bija /pers. B/, personas kods /personas kods/, un /pers. C/, personas kods /personas kods/,

laulāto kopīpašums, kas iegūts laulības laikā;

- konstatēt faktu, ka pārdzīvojušais laulātais /pers. C/ ir pieņēmis /pers. B/ mantojumu, tajā skaitā 1/2 domājamo daļu no dzīvokļa īpašuma /adrese

A/;

- konstatēt faktu, ka /pers. C/ nāves brīdī /pers. C/ mantojuma masā ietilpst dzīvokļa īpašums /adrese A/;

- atzīt par īstu /pers. C/ un /pers. B/ 2004. gada 10. jūlijā taisīto privāto testamentu;

- konstatēt faktu, ka prasītāja /pers. A/ ir pieņēmusi no /pers. C/ mantojumu - dzīvokļa īpašumu /adrese A/;

- atzīt, ka /pers. A/ ir mantojusi no /pers. C/ saskaņā ar 2004. gada 10. jūlija testamentu un atzīt prasītājai /pers. A/ tiesību uz novēlēto mantojumu

- dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/;

- atzīt par spēkā neesošu zvērināta notāra Ilonas Ķibildes 2009.gada 3.jūnija aktu par mantojuma lietas izbeigšanu;

- atzīt prasītājas /pers. A/ prasību pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā par viņai piešķirtā mantojuma - dzīvokļa īpašuma /adrese A/,

kadastra Nr./numurs A/, reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/, izdošanu un atzīt /pers. A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa

īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/;

- grozīt Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/ierakstu II daļas 1.iedaļā, dzēšot mirušās /pers. B/ īpašuma tiesības un nostiprinot

/pers. A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/.

[8] 2013. gada 20. martā Latvijas Republikas Augstākajā tiesā saņemti trešās personas VAS "Privatizācijas aģentūra" paskaidrojumi par prasītājas

/pers. A/ apelācijas sūdzību, lūdzot to noraidīt.

Paskaidrojumos norāda, ka atbilstoši Civillikuma 692., 693., 694. pantam, nevar uzskatīt, ka gadījumos, kad zvērināts notārs izsludinājis termiņu

mantojuma pieņemšanai oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", mantot aicinātais pamatojumu pieņēmis, ja mantojums tā atklāšanās brīdī atradās

mantot aicinātā faktiskā valdījumā. Šādā gadījumā mantot aicinātajam sava griba pieņemt mantojumu ir jāizsaka noteikti. Minēto apstiprina arī Notariāta

likuma 306. panta otrās daļas 7. punkts.

[9] Apelācijas instances tiesas sēdē prasītājas /pers. A/ pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš Pinkāns prasību un apelācijas sūdzību uz tajās

norādītajiem pamatiem uzturēja.

Atbildētājas Latvijas Republikas Finanšu ministrijas un trešās personas VAS "Privatizācijas aģentūra" pārstāvji uz tiesas sēdi nav ieradušies.

Trešās personas Rīgas domes pārstāvis zvērināts advokāts Kārlis Tračums pievienojās pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai prasības

noraidīšanas argumentācijai un norādīja, ka apelācijas sūdzība nav pamatota.

M o t ī v u d a ļ a

[10] Pārbaudot lietā esošos rakstveida pierādījumus, noklausoties prasītāja un trešās personas pārstāvju paskaidrojumus un liecinieku liecības,

Civillietu tiesu palāta atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un prasība apmierināma šādu apsvērumu dēļ.

Ar lietā iesniegto Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 2012. gada 19. decembra izziņu Nr. DZN-12-721-iz /4412 apstiprinās, ka /pers. C/ un

/pers. B/ 1956. gada 27. oktobrī ir noslēguši laulību, par ko laulības reģistrācijas grāmatā tajā pašā datumā izdarīts ieraksts Nr.617 un pēc laulības

noslēgšanas /pers. B/ pieņēmusi vīra uzvārdu – /uzvārds/ (l.l.162.).

Nav strīda, ka minētās laulības laikā uz /pers. B/ vārda zemesgrāmatā ir ierakstīts nekustamais īpašums /adrese A/, kas sastāv no dzīvokļa īpašuma

Nr.34 un pie dzīvokļa īpašuma piederošām 2896/149929 domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas un zemes /adrese A/ (l.l. 21.).

Atbilstoši Civillikuma 89. panta otrās daļas noteikumiem viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem

vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Savukārt, saskaņā ar Civillikuma 93. pantu – laulātais savu mantu vai savu daļu laulāto kopīgajā mantā var nodot pārvaldībā otram laulātajam, kam

šī manta ar visiem līdzekļiem jāsargā un jāglabā. Ja laulāto kopīgais nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka

otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā nodevis viņa pārvaldībā.

No apliecības par pēdējās gribas rīkojuma akta nolasīšanu, reģistrēts 2009. gada 4. novembrī aktu un apliecinājuma reģistrā ar Nr.8150, izriet, ka

2004. gada 10. jūlijā /pers. C/ kopā ar laulāto /pers. B/ divu liecinieku klātbūtnē taisījuši korrespektīvu testamentu, kurā noteikts, ka abu laulāto kopīgais

īpašums – dzīvokļa īpašums Nr.34 /adrese A/, tiek novēlēts /pers. A/ (l.l. 17.).

Savukārt no lietā esošās testamenta kopijas nepārprotami izriet, ka dzīvokļa īpašumu /pers. C/ un /pers. B/ atzīst par abu kopīgu mantu (l.l. 18.).

Ar lietā esošajām miršanas apliecību kopijām apstiprinās, ka /pers. B/ mirusi 2005. gada 7. augustā (l.l. 11.), savukārt /pers. C/ miris 2008. gada

7. novembrī (l.l. 12.).

2012. gada 30. novembra Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcijas Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas izziņa Nr. IP-12-12024-iz apstiprina,

ka /pers. C/ no 1992. gada 3. novembra līdz miršanas datumam, 2008. 7. novembrim, bija deklarējis dzīvesvietu /adrese A/ (l. l. 161.)

Saskaņā ar Civillikuma 694. pantu ja tajā laikā, kad aicina mantot, mantojums atrodas aicinātā faktiskā valdījumā (692. panta otrā daļa) vai ja šādu

valdījumu viņš iegūst vēlāk, un ja viņš līdz augšā norādīto termiņu (693. pants) notecējumam nedod par mantojuma pieņemšanu noteiktu atsauksmi, tad

atzīstams, ka viņš to pieņēmis.

Civillietu tiesu palāta atzīst, ka viņam pienākošā mantojuma daļa ir atradusies /pers. C/ faktiskā valdījumā un viņš to pieņēmis, jo turpinājis pēc

/pers. B/ nāves dzīvot strīdus nekustamajā īpašumā.

Atklājoties /pers. B/ mantojumam, kura sastāvā ietilpis dzīvokļa īpašums Nr.34 /adrese A/, /pers. C/ nav griezies ar iesniegumu pie notāra par

pārdzīvojušā laulātā daļas izdalīšanu, jo neuzskatījis to par nepieciešamu apstākļos, kad saskaņā ar 2004. gada 10. jūlijā taisītā testamenta noteikumiem

visu dzīvokļa īpašumu pēc viņa nāves manto prasītāja.

Civillietu tiesu palātas ieskatā tas neizslēdz faktu, ka /pers. B/ mantojumu /pers. C/ ir pieņēmis, ko apstiprināja arī tiesas sēdē nopratinātie liecinieki.

Tiesas sēdē liecinieks /pers. F/ liecināja, ka viņa vecāmāte no tēva puses ir /pers. G/ un viņas māsa ir /pers. B/. Pēc /pers. B/ nāves viņš reizes

divas nedēļā apmeklējis /pers. C/ dzīvoklī /adrese A/. Kad bijusi nepieciešamība, palīdzējis iepirkties veikalā un apmaksāt rēķinus. Viņam /pers. C/ arī

nodevis vienu no sava dzīvokļa ārdurvju atslēgām.

Pēc /pers. C/ nāves 2008. gada novembrī viņa (liecinieka /pers. F/) krustmāte /pers. A/ aizbraukusi uz Maroku strādāt Spānijas konsulātā.

Strādājusi mājās pie konsula atašeja par palīgu. /pers. A/ viņam uzticējusi pieskatīt /pers.C/ dzīvokli Rīgā, ko viņš arī darījis. Viņa rīcībā jau bijusi

/pers.C/iedotā dzīvokļa atslēga. Krustmātes uzdevumā izkrāsojis sienas, pieremontējis dzīvokli un atradis īrnieku, lai segtu komunālos maksājumus.

Lieciniece/pers. E/ tiesas sēdē liecināja, ka /pers. B/ bija viņas mammas brāļa pirmā sieva. Tuvāk iepazinušās, kad /pers. B/ jau bija izšķīrusies.

/pers. A/ bija /pers. B/ krustmeita, māsas meita. /pers. A/ rūpējusies gan par /pers. C/, gan arī /pers. B/. Nesusi viņiem ēdienu, produktus, kā arī

palīdzējusi, ja vajadzējis ko mājās uzkopt, vedusi pie ārstiem. Dzīvokli /adrese A/ /pers. B/ novēlējusi savai krustmeitai /pers. A/.

Liecinieks/pers. H/ liecināja, ka /pers. B/ ir viņas vecāsmātes māsa. Prasītāja rūpējusies par savu krustmāti /pers. B/ un viņas vīru /pers. C/. Pēc

/pers. B/ nāves par /pers. C/ rūpējusies /uzvārds/ ģimene, kas arī bijusi tuvākā /uzvārds/ ģimenei. Pārsvarā /pers. C/ apmeklējusi un par viņu rūpējusies

/pers. A/. Kad viņa aizbraukusi uz Maroku, tad par /pers. C/ rūpējušies pārējie /uzvārds/ ģimens locekļi.

Analoģiskas liecības sniedza arī lieciniece /pers. I/.

Civillietu tiesu palāta atzīst, ka ar minētajām liecībām to savstarpējā sakarībā ir pierādīts gan fakts, ka /pers. C/ Civillikuma 694. panta izpratnē ir

pieņēmis /pers. B/ mantojumu, gan arī fakts, ka pēc /pers. C/ nāves mantojumu ir pieņēmusi prasītāja /pers. A/, kurai dzīvoklis novēlēts kā legāts ar

testamentu un kuras uzdevumā dzīvoklī pēc /pers. C/ nāves veikts kosmētiskais remonts, kā arī maksāti komunālie maksājumi.

Norādītajos apstākļos nevar piekrist pirmās instances tiesas spriedumā izdarītajam secinājumam, ka prasītāja nav veikusi kādas darbības

Civillikuma 693.panta noteiktajos termiņos, tādēļ nav atzīstams, ka prasītāja /pers. B/ mantojumu būtu pieņēmusi.

Kā jau norādīts iepriekš, ar rakstveida pierādījumiem lietā un liecinieku liecībām apstiprinās fakts, ka /pers. C/ ir pieņēmis /pers. B/ mantojumu, kas

sastāv no viņas daļas laulāto kopīgā mantā – nekustamajā īpašumā /adrese A/, bet, nomirstot /pers. C/, gada laikā no viņa mantojuma atklāšanās brīža

mantojumu pieņēmusi prasītāja.

Pie šādiem apstākļiem lietas izskatīšanas gaitā ir pierādīts, ka dzīvokļa īpašums /adrese A/, bija /pers. B/ un /pers. C/ laulāto kopīpašums, kas

iegūts viņu laulības laikā, pārdzīvojušais laulātais /pers. C/ ir pieņēmis /pers. B/ mantojumu, tajā skaitā laulātā /pers. B/ daļu dzīvokļa īpašumā /adrese A/,

/pers. C/ nāves brīdī viņa mantojuma masā ietilpis viss dzīvokļa īpašums /adrese A/, savukārt prasītāja /pers. A/ kā testamentārais mantinieks pēc 2004.

gada 10. jūlija testamenta ir pieņēmusi no /pers. C/ mantojumu, proti, dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, kas reģistrēts Rīgas pilsētas

zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/.

Minētais ir par pamatu atzīt par spēkā neesošu zvērināta notāra Ilonas Ķibildes 2009. gada 3. jūnija aktu par mantojuma lietas izbeigšanu un atzīt

/pers. A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu /adrese A/, ar kadastra Nr. /numurs A/, un nostiprināt tās Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.

/numurs B/, vienlaikus taisot ierakstu par īpašuma tiesību izbeigšanos /pers. B/.

Apmierinot prasību, Civillietu tiesu palāta atzīst, ka no Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā nav piedzenami tiesas un ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi, jo nav konstatējama tiesību aizskāruma radīšana prasītājai no atbildētājas puses.

R e z o l u t ī v ā

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. - 434. pantu, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

n o s p r i e d a

/pers. A/ prasību apmierināt.

Atzīt par spēkā neesošu zvērināta notāra Ilonas Ķibildes 2009. gada 3. jūnija aktu par mantojuma lietas izbeigšanu.

atzīt /pers. A/, personas kods /personas kods/, īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu /adrese A/, ar kadastra Nr. /numurs A/un nostiprināt tās

Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs B/, vienlaikus taisot ierakstu par īpašuma tiesību izbeigšanos /pers. B/.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā Augstākās tiesas Civillietu departamentam, kasācijas sūdzību iesniedzot Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātā un iemaksājot drošības naudu EUR 284,57 (divi simti astoņdesmit četri eiro un 57 eiro centi).

Pilns tiesas spriedums sastādīts 2016. gada 21. jūnijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis (paraksts) A. Dundurs

Tiesnese (paraksts) M. Katlapa

Tiesnese (paraksts) I. Ozola

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas tiesnesis A. Dundurs

Rīgā 2016. gada 21. jūnijā