Appeal court dismisses request to annul child custody order due to procedural failure to submit new custody decision.

Lietas Nr. A420115825

AA43-0973-25/14

ECLI:LV:ADAT:2025:1128.A420115825.20.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 28.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Linda Vīnkalna, tiesneses Ieva Dambe un

Sandra Gintere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona C/ pieteikumu par

Dobeles novada bāriņtiesas locekļa 2025.gada 16.janvāra vienpersoniskā lēmuma Nr.1.4/2025/1 atzīšanu par

prettiesisku, Dobeles novada bāriņtiesas faktiskās rīcības, nogādājot bērnus /Persona B/ un /Persona A/ Dobeles

novada Sociālā dienesta Atbalsta centrā ģimenēm, atzīšanu par prettiesisku un Dobeles novada bāriņtiesas

2025.gada 30.janvāra lēmuma Nr.1.3/2025/11 atcelšanu, sakarā ar /Persona C/ apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 9.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Dobeles novada bāriņtiesas (turpmāk – bāriņtiesa) locekļa 2025.gada 16.janvāra vienpersonisko

lēmumu Nr.1.4/2025/1 (turpmāk – pārsūdzētais vienpersoniskais lēmums) pārtrauktas bērnu /Persona B/ un

/Persona A/ (turpmāk arī – bērni) aizgādības tiesības pieteicējam /Persona C/ un bērnu mātei.

Pārsūdzētais vienpersoniskais lēmums pieņemts, ņemot vērā Zemgales rajona tiesas 2025.gada 16.janvāra

lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ar kuru tiesa noteica pieteicējam šādus pagaidu aizsardzības

līdzekļus pret vardarbību: viņam aizliegts satikties ar bērniem; uzturēt ar bērniem fizisku vai vizuālu saskari un,

izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar viņiem; noteikts

pienākums apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai gada laikā no minētā lēmuma

saņemšanas (turpmāk – lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību).

Pārsūdzētajā vienpersoniskajā lēmumā konstatēts, ka bērni ir pakļauti emocionālajai vardarbībai un ka viņu

turpmāka atrašanās vecāku aizgādībā var apdraudēt viņu veselību un dzīvību. Ievērojot to, ka neviens no vecākiem

nevar īstenot bērnu aizgādību, viņi nogādājami drošā vidē Dobeles novada Sociālā dienesta (turpmāk – sociālais

dienests) Atbalsta centrā ģimenēm (turpmāk – atbalsta centrs).

[2] Ar bāriņtiesas 2025.gada 30.janvāra lēmumu Nr.1.3/2025/11 (turpmāk – pārsūdzētais bāriņtiesas

lēmums) atteikts atjaunot pieteicējam pārtrauktās bērnu aizgādības tiesības, pamatojot šādi.

[2.1] Bērnu turpmākā atrašanās pieteicēja aizgādībā apdraud viņu veselību vai dzīvību. Bērni tika pakļauti

ilgstošai emocionālai vardarbībai (iebiedēšana, destruktīvu tendenču nostiprināšana bērna psihē) no pieteicēja laikā,

kad bērni dzīvoja kopā ar viņu.

[2.2] Neskatoties uz to, ka pieteicējs ir izgājis apmācības par bērnu audzināšanu un izgājis kursus

vardarbīgas uzvedības novēršanai, saņēmis pozitīvu novērtējumu, kā arī demonstrē zināšanas un prasmes bērnu

audzināšanā, viņa sadarbība ar speciālistiem atkarīga no tā, vai to viedoklis saskan ar viņa priekšstatiem; pieteicējs

pauž noraidošu nostāju pret speciālistu iesaisti bērnu un ģimenes situācijas risināšanā.

[2.3] Bāriņtiesa secināja, ka viņš ir motivēts veikt bērnu ikdienas aprūpi, kā arī bija motivēts realizēt,

nodrošināt un veicināt saskarsmi ar bērniem laikā, kad bērnu ikdienas aprūpi veica bērnu māte, bet viņš nav

motivēts realizēt, nodrošināt un veicināt bērnu saskarsmi ar māti laikā, kad bērni atrodas viņa ikdienas aprūpē.

[2.4] Bāriņtiesa no tiesu ekspertes /Persona H/ par ekspertējamo /Persona C/ civillietas ietvaros veiktās tiesu

psiholoģiskās ekspertīzes atzinuma Nr.02.02-04/8759/2024 (turpmāk – psiholoģiskās ekspertīzes atzinums)

konstatēja, ka pieteicēja ģimenē ir bērnu attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, jo vecāki nespēj rast vienotu nostāju

saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības jautājumā; bērni ilgstoši ir iesaistīti vecāku lojalitātes konfliktā, kas

ietekmē viņus psiholoģiski, radot emocionālus satricinājumus un pārdzīvojumus, kas var ietekmēt viņu turpmāko

garīgo attīstību un ir pielīdzināms emocionālai vardarbībai pret bērniem. Bērni cieš no vecāku konfliktējošām

attiecībām, taču vēl vairāk cieš, ja viņos uztur spriedzi, netieši noskaņo pret otru vecāku, rada apstākļus, lai

saskarsme nenotiktu, un bērni atsvešinātos no mātes; lai māte tiktu izstumta no bērnu dzīves. Tādējādi bērni ir

pakļauti emocionālajai vardarbībai.

[2.5] Bāriņtiesa secināja, ka bērnu interesēs ir neatjaunot pārtrauktās aizgādības tiesības pieteicējam.

[3] Pieteikumā tiesai un tā papildinājumos norādīti šādi argumenti.

[3.1] Pieteicēja ieskatā tas, ka ar tiesas lēmumu viņam piemēroti pagaidu aizsardzības līdzekļi, nevar būt

pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai. Bāriņtiesai primāri bija jāizvērtē Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1daļā

noteiktās iespējas. Tai nebija pamata šķirt bērnus no ģimenes, jo viņu veselība un dzīvība netika apdraudēta.

Pārsūdzētā vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā bija pagaidu aizsardzības līdzeklis, kas noteikts ar

tiesas lēmumu. Bāriņtiesā jau bija ierosināta lieta, līdz ar to šo jautājumu vajadzēja izskatīt koleģiāli bāriņtiesas

sēdē ar pieteicēja piedalīšanos, nevis pieņemt vienpersonisku lēmumu.

Tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinums ir tikai viens no pierādījumiem lietā, un bāriņtiesai ir jāpamato,

kāpēc tam tiek piešķirta lielāka nozīme nekā pārējiem pierādījumiem. Pieteicējs uzskata, ka vardarbības faktu nevar

atzīt ar eksperta atzinumu, bet tikai ar administratīvo vai kriminālo atbildību.

Ja kādam no speciālistiem (tiesu psiholoģiskās ekspertīzes veicēja, treneris, ģimenes ārste, psihoterapeite)

vai izglītības iestādes mācībspēkiem būtu bijušas aizdomas, ka pret bērniem tiek īstenota vardarbība, tad viņiem

pieteicēja ieskatā saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu obligāti būtu bijis jāziņo bāriņtiesai un/vai Valsts

policijai, kas netika darīts. Apstākļi, kas var apdraudēt bērnu dzīvību vai veselību, nav konstatēti, un tas pieteicēja

ieskatā apliecina to, ka nebija nepieciešama tūlītēja rīcība (bērnu šķiršana no ģimenes).

[3.2] Abu vecāku aizgādības tiesību pārtraukšanas gadījumā bērnus vajadzēja nodot tuvāko radinieku

aprūpē, nevis ievietot atbalsta centrā. Bērniem ir vecvecāki, kas ir nākamie tuvākie radinieki. Pieteicējs uzskata, ka

bāriņtiesai nebija šķēršļu bērnus nogādāt tuvākā radinieka – vecāsmātes – aprūpē, tādējādi mazāk ierobežojot viņu

tiesības uzaugt ģimenē. Pieteicēja māte dzīvo netālu no bērnu izglītības iestādes. Starp vecomāti un bērniem ir

tuvas ģimeniskas attiecības.

[3.3] 2025.gada 16.janvārī ap plkst.12.30 bērnu izglītības iestādē ieradās vairākas personas, tostarp

bāriņtiesas pārstāvji, bērni ieaicināti izglītības iestādes direktora kabinetā, kurā viņi uzturējās 1,5–2 stundas, pēc

tam viņi aizvesti uz atbalsta centru. Pieteicējs uzskata, ka tik publiska un bērniem pazemojoša pārsūdzētā

vienpersoniskā lēmuma izpilde, kas notika izglītības iestādē, mācību stundu laikā, klasesbiedru klātbūtnē, ir būtisks

bērnu tiesību un interešu aizskārums. Bāriņtiesai vajadzēja savlaicīgi sazināties ar pieteicēju, lai viņš sagatavotu

bērnus gan fiziski (iedotu nepieciešamo apģērbu, mantas, skolas lietas, higiēnas piederumus), gan emocionāli

(nomierinot, samīļojot). Bāriņtiesa pret jau iepriekš emocionāli traumētiem bērniem rīkojās nesaudzīgā un

traumatiskā veidā.

Bērniem tika liegts sazināties ar vecomāti un viņai apciemot bērnus atbalsta centrā līdz brīdim, kad

tiesībsargs norādīja uz cilvēktiesību pārkāpumiem. Noteiktais aizliegums bērniem tikties un sazināties ar

radiniekiem tika novērsts tikai pēc tiesībsarga iejaukšanās – viņiem mobilie telefoni tika atdoti 2025.gada

22.janvārī, un pirmā tikšanās ar vecomāti notika 27.janvārī.

Atbalsta centrā bērniem ilgstoši netika nodrošināta kvalitatīva pamatizglītības apguve, viņiem bija

sakrājušies vairāki mācību parādi. Tikai pēc tam, kad ar atbalsta centru sazinājās /Persona A/ klases audzinātāja,

atbalsta centrs uzsāka daļēji nodrošināt mācības tiešsaistē un 4.februārī caur sociālo darbinieku lūdza pieteicējam

nogādāt bērniem mācību grāmatas.

[3.4] Pieteicējs uzskata, ka pārsūdzētajā bāriņtiesas lēmumā ir nepamatoti piešķirta lielāka nozīme vienam

pierādījumam lietā – tiesu psiholoģiskās ekspertīzes rezultātiem. Nebija pamata neatjaunot viņam pārtrauktās

aizgādības tiesības.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 9.jūnija spriedumu pieteikums noraidīts, pamatojot šādi.

[4.1] Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētais vienpersoniskais lēmums pieņemts, pamatojoties uz faktu, ka

pieteicēja pieļautās ilgstošās emocionālās vardarbības dēļ bērnu turpmāka atrašanās viņa aizgādībā var apdraudēt

bērnu veselību vai dzīvību, tajā norādīts uz iegūtajiem pierādījumiem un ietverta atsauce uz Civillikuma 203.panta

pirmās daļas 2. un 5.punktā ietvertajām tiesību normām. Minētajā lēmumā atzīts, ka abiem vecākiem liedzamas

saskarsmes tiesības ar bērniem, un norādīts, ka bērni nogādājami atbalsta centrā, kur viņiem tiks nodrošināta droša

vide un sniegts nepieciešamais atbalsts.

Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētā vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas pamatā bija ekspertīzes atzinumā

konstatētais par pieteicēja vardarbīgo rīcību pret bērniem (lietas 1.sējuma 25.–42.lapa) un ar tiesas lēmumu

piemērotie pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi, ar kuriem pieteicējam noteikts aizliegums tikties ar

bērniem, jebkādā veidā sazināties ar viņiem, un bērnu nogādāšanu drošos apstākļos.

Tiesa atzina, ka minētā lēmuma pamatojums ir pietiekams un tiesisks, tas bija nepieciešams, lai nekavējoties

pieteicējam ierobežotu bērnu aizgādības tiesības.

[4.2] Tiesa atsaucās uz Civillikuma 203.panta pirmās daļas 2. un 5.punkta regulējumu, ka bērna aizgādības

tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos

vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ); un/vai, ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu

vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Tiesa norādīja, ka minētās tiesību normas (acīmredzot domāts – tiesību normu) saturs noskaidrojams

kopsakarā ar Civillikuma 177.pantu, kas paredz, ka bērns atrodas vecāku aizgādībā, – un tas arī nozīmē, ka

vecākiem ir pienākums rūpēties par bērna drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu (panta piektā daļa).

Savukārt nolaidība (nolaidīga rīcība) ir šo bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana vai pavirša,

nevērīga pildīšana (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1.panta 13.1punkts). Tiesa norādīja, ja vecāks apzināti

neīsteno aizgādību (rūpes) pār bērnu, tad tā ir vecāka apzināta rīcība un tā rada bērnam veselībai bīstamus

apstākļus.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1.panta 9.1 un 12.punktā noteikts, ka vardarbība ir visu veidu fiziska vai

emocionāla cietsirdība, seksuāla izmantošana, pamešana novārtā vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var

apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu; emocionāla vardarbība ir bērna pašcieņas aizskaršana vai

psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa

tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai).

[4.3] Vienpersoniskais lēmums pieņemts, konstatējot Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktā

paredzētos apstākļus – pret bērniem, kuri tobrīd atradās pieteicēja ikdienas aizgādībā, jau ilgstoši tikusi veikta

emocionāla vardarbība, un, izvērtējot iespēju bērniem novērst veselības vai apdraudējuma risku, paliekot pieteicēja

ģimenē, atzīts (Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1daļa), ka turpmāka bērnu atrašanās pieteicēja aizgādībā apdraudētu

viņu veselību vai dzīvību.

Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi

atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē

var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai

bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem.

Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1daļa noteic, ka bāriņtiesa pirms vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas par

bērna šķiršanu no ģimenes primāri izvērtē iespējas novērst dzīvības un veselības apdraudējumu bērnam, paliekot

ģimenē, un, ja to nav iespējams novērst ar līdzekļiem (pagaidu aizsardzība pret vardarbību, bērna nodošana citas

personas, ar kuru bērnam ir emocionāla saikne, īslaicīgā aprūpē drošos apstākļos u. tml.), kuri mazāk ierobežo

bērna tiesības uzaugt ģimenē, tā lemj par bērna šķiršanu no ģimenes.

Tiesa atsaucās uz Senāta atziņām, ka vienpersonisks bāriņtiesas amatpersonas lēmums ir vērsts uz to, lai

nekavējoties novērstu bērna atrašanos veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai apdraudējumu bērna

pilnvērtīgai attīstībai (Senāta 2010.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-129/2010, A42589008, 9.punkts).

Vienpersonisks lēmums ir ārkārtas līdzeklis, lai rīkotos situācijās, kad nekāds cits risinājums nav iespējams

(piemēram, bērnam ir redzamas fiziskas vardarbības sekas u. tml.). Proti, tie ir tādi gadījumi, kad bērna dzīvība vai

veselība ir tā apdraudēta, ka nepieciešams tūlītējs bāriņtiesas lēmums, lai bērnu no šiem apstākļiem izolētu (Senāta

2018.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-681/2018, A420213416, 7.punkts).

Tiesa secināja, ka pārsūdzētajā vienpersoniskajā lēmumā pamatoti konstatēts, ka bērnu, pret kuriem

pieteicēja ģimenē tiek pielietota emocionāla vardarbība, atrašanās viņa turpmākā aizgādībā var apdraudēt bērnu

veselību vai dzīvību, turpmāko attīstību. Šajā situācijā bāriņtiesai bija nekavējoties jālemj, jo nekāds cits risinājums

nebija iespējams, ņemot vērā bērniem jau radīto kaitējumu, kā arī lai turpmāk novērstu viņu veselībai un attīstībai

bīstamos apstākļus. Bērnus nebija iespējams nodot otra vecāka aprūpē, jo arī bērnu mātei tika pārtrauktas bērnu

aizgādības tiesības (lietas 1.sējuma 13.–14.lapa).

[4.4] Pieteicējs norāda, ka bērnu veselība un dzīvība netika apdraudēta, ņemot vērā, ka pārsūdzētā

vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā bija tiesas piemērotie pagaidu aizsardzības līdzekļi. Pieteicēja

ieskatā vardarbības konstatēšanai kā vienīgais pierādījums nepamatoti ir izmantots tikai tiesu psiholoģiskās

ekspertīzes atzinums, jo citi speciālisti (treneris, ģimenes ārste, psihoterapeite, izglītības iestādes mācībspēki)

nebija konstatējuši, ka pret bērniem tiek īstenota vardarbība.

Tiesa norādīja, ka bāriņtiesas rīcība ir regulēta Bāriņtiesu likuma 22. un 23.pantā, un tās rīcība ir atkarīga no

tā, cik neatliekama situācija no bērna tiesību ievērošanas viedokļa konkrētajā gadījumā ir iestājusies. Ja apstākļi

norāda, ka bērna tiesību aizskārums, iespējams, ir pieļauts, bet situāciju var risināt, uzsākot sadarbību ar vecāku ar

mērķi nelabvēlīgos apstākļus novērst, lai aizgādības tiesības netiktu pārtrauktas, ir jāpiemēro minētā likuma

22.pants. Savukārt, ja bāriņtiesa pati atklāj vai tai kļūst zināmi fakti, ka bērns ir tiktāl fiziski vai emocionāli

apdraudēts, ka nepieciešama neatliekama rīkošanās, lai novērstu bērna dzīvības un veselības apdraudējumu, tad ir

pamats rīkoties atbilstoši šā likuma 23.pantam, pieņemot vienpersonisku lēmumu (Senāta 2018.gada 16.aprīļa

sprieduma lietā Nr.SKA-681/2018, A420213416, 8.punkts).

Ņemot vērā tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumos par pieteicēju un bērniem konstatēto un tiesas

lēmumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību bāriņtiesai noteikto pienākumu nogādāt bērnus drošos apstākļos,

tiesa atzina, ka Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1daļā paredzētais ir vērsts uz to, lai tiktu novērsts iespējamais

(turpmākais) apdraudējums, kā rezultātā bērnu turpmākā atrašanās pieteicēja ģimenē var apdraudēt viņu veselību

vai dzīvību.

Ņemot vērā lietā konstatētos faktus, tiesa atzina, ka bāriņtiesa pareizi piemēroja Bāriņtiesu likuma 23.pantu.

[4.5] Par ekspertīzes atzinumu kā pierādījuma izmantošanu vardarbības pret bērniem konstatēšanā tiesa

norādīja, ka eksperta atzinums ir viens no Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem, un

tas ir ļoti nozīmīgs pierādījums lietā. Šāds pierādījums balstās uz speciālām zināšanām psiholoģijā un tiek

sagatavots, izmantojot zinātniski pamatotas metodes, kā arī tā sagatavošanā tiek ievēroti objektivitātes, neatkarības

un atbildības (eksperts ir brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesa atzinuma sniegšanu) principi.

Līdz ar to, salīdzinot ar citu personu (piemēram, citas jomas speciālistu, radinieku, paziņu) apgalvojumiem,

ka viņi nav konstatējuši pret bērniem īstenotu emocionālo vardarbību, tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumam ir

daudz augstāka juridiskā nozīme (tiesiskā daba), it sevišķi emocionālās vardarbības pazīmju atpazīšanā.

Emocionālā vardarbība bieži vien nav redzama tieši, un tai nav fizisku seku, tāpēc tās konstatēšanai nepieciešama

profesionāla kompetence. Savukārt citu personu teiktais parasti ir subjektīvi novērojumi vai viedokļi, kas var būt

fragmentāri, nepilnīgi vai pat neobjektīvi; kā arī šādu personu paskaidrojumiem ir nozīme tikai tad, ja tie

apstiprinās ar citiem objektīvi pārbaudāmiem pierādījumiem lietā.

[4.6] Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktam bāriņtiesa ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc

vienpersoniska lēmuma pieņemšanas sasauc sēdi, lai lemtu par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu bērna

vecākam.

Ar koleģiālo lēmumu bāriņtiesa var pārtrauktās aizgādības tiesības vai nu atjaunot, vai arī neatjaunot. Šo 15

dienu laikā bāriņtiesai ir pienākums objektīvi un pilnīgi noskaidrot apstākļus par turpmāku vecāka iespēju īstenot

bērna aprūpi, tostarp apstākļus, kas radušies pēc vienpersoniska lēmuma pieņemšanas (Senāta 2010.gada

18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-129/2010, A42589008, 9 un 11.punkts).

Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 22.panta trešajai daļai, ja bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli ir

zuduši, bāriņtiesa lemj par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu, ņemot vērā bērna intereses.

Tiesa norādīja, ka tai atbilstoši minētajai tiesību normai ir jākonstatē, vai uz pārsūdzētā bāriņtiesas lēmuma

pieņemšanas brīdi bija zuduši tie iemesli bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanai, kas bija pārsūdzētā vienpersoniskā

lēmuma pieņemšanas pamatā.

[4.7] Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētais bāriņtiesas lēmums pamatots ar Civillikuma 203.panta pirmās daļas

3. un 5. punktu: aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto

savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; vai ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu, vai ir

pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Bāriņtiesa, izvērtējot lietas apstākļus no 2023.gada 28.novembra līdz bāriņtiesas sēdes dienai 2025.gada

30.janvārī un iegūtos pierādījumus, konstatēja, ka nav zuduši iemesli, kuru dēļ pieteicējam tika pārtrauktas bērnu

aizgādības tiesības, kā arī konstatēja, ka viņš, lai gan daļēji ir izpildījis iepriekš uzdotos uzdevumus, ir kavējies

(noraidījis) veikt sadarbību ar speciālistiem bērnu un ģimenes situācijas risināšanā.

Tiesa atzina, ka pārsūdzētais bāriņtiesas lēmums pieņemts bērnu vislabākajās interesēs un ka pieteicēja

argumenti nav pamatoti.

[4.8] No sociālā dienesta 2024.gada 12.marta vēstules bāriņtiesai tiesa konstatēja, ka 2024.gada 9.janvārī

tikusi izbeigta pieteicēja sadarbība ar sociālo dienestu, jo viņš no piedāvātajiem pakalpojumiem bērniem, kurus

iniciēja bāriņtiesa, vairākas reizes atteicies. Pēc 2024.gada 11.marta sarunas ar pieteicēju konstatēts, ka viņš

nepiekrīt faktam, ka bērni ir cietuši no viņa un nepiekrīt bērniem nodrošināt pakalpojumus (lietas 2.sējuma 4.lapa).

Pieteicējs 2024.gada 18.marta vēstulē bāriņtiesai un sociālajam dienestam norādīja, ka iepriekšējie sociālās

rehabilitācijas pakalpojumi (psihologu konsultācijas bērniem) savu rezultātu nav sasnieguši, jo pastāv

konfliktsituācija starp vecākiem, kuru atrisināt nevar neviena iestāde, juristi, psihologi vai sociālie darbinieki (lietas

2.sējuma 11.lapa).

No sociālā dienesta 2024.gada 19.marta lēmuma un 20.marta vēstules tiesa konstatēja, ka atteikums

bērniem nodrošināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saistāms ar to, ka vairs nav iespējams sasniegt šāda

pakalpojuma mērķi, kamēr bērnu vecāki turpina konfliktēt; kamēr vecākiem nav veikta psiholoģiskā izpēte

(vecākiem trūkst izpratnes par bērnu vislabākajām interesēm) un speciālistu sniegto ieteikumu (vienošanās,

mediācija vecākiem) vecākiem izpilde, speciālistu pakalpojumu izmantošana (lietas 2.sējuma 36., 38.–39.lapa).

No Zemgales rajona tiesas 2024.gada 2.aprīļa lēmuma civillietā Nr.C73594023 tiesa konstatēja, ka

bāriņtiesa 2024.gada 8.janvārī vērsās tiesā ar lūgumu par psiholoģiskās izpētes veikšanu; pieteicējs 2023.gada 8. un

22.decembrī bāriņtiesai bija norādījis, ka psiholoģiskās izpētes veikšana bērniem nav nepieciešana un tā netiks

veikta ne viņam, ne bērniem; arī paskaidrojumos Zemgales rajona tiesai pieteicējs norādījis, ka neuzskata par

nepieciešamu veikt bērnu psiholoģisko izpēti. Tiesa minētajā lēmumā izskaidroja tiesu psiholoģiskās ekspertīzes

atšķirību no sociālās rehabilitācijas pakalpojuma un nolēma noteikt tiesu psiholoģisko ekspertīzi gan vecākiem, gan

bērniem (lietas 2.sējuma 68.–72.lapa).

Bāriņtiesas 2024.gada aprīlī veiktajā risku novērtējumā konstatēts, ka pieteicējs neapzināti bērniem rada

neveselīgu un konfliktējošu ģimenes modeli, nemotivē bērnus veidot pozitīvu, cieņpilnu saskarsmi ar otru vecāku

un līdzcilvēkiem, pārkāpj sociāli ētiskas sadarbības normas, saskarsme ir uzbrūkoša, kurā iesaistīti arī bērni,

pieteicējs atsakās veikt darbības, lai bērniem sniegtu profesionālu palīdzību, viņam ir pavirša izpratne par bērnu

emocionālo stāvokli un mātes lomu bērnu dzīvē. Konstatēti augsti riski saistībā ar pieteicēja noraidošo un naidīgo

attieksmi pret iestādēm, speciālistiem un pieņemtajiem lēmumiem, ja tie neatbilst viņa interesēm. Secinājumos

norādīts, ka pieteicējam īpaša uzmanība jāvērš uz vecāka un bērna savstarpējām attiecībām, prasmēm un zināšanām

bērnu audzināšanā, bērnu pasargāšanā no emocionālās vardarbības; pieteicējs informēts par nepieciešamību novērst

bērnu attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, apmeklējot mediatora pakalpojumus un risinot ieilgušo konfliktu ar bērnu

māti, neiesaistot tajā bērnus (lietas 2.sējuma 73.–74.lapa).

Ar bāriņtiesas 2024.gada 15.aprīļa lēmumu pieteicējam uzdots sadarbībā ar sociālo dienestu novērst bērnu

attīstībai nelabvēlīgos apstākļus un uzdoti konkrēti uzdevumi, tostarp atzīt pastāvošās problēmas, iesaistīties to

risināšanā un izprast, ka to nerisināšana ilgtermiņā var ietekmēt bērnu psihoemocionālo veselību un attīstību; pildīt

bērnu mātei noteikto saskarsmes tiesību izmantošanas pagaidu kārtību ar bērniem pilnā apjomā un sagatavot bērnus

saskarsmei ar māti, motivējot pilnvērtīgai un saturīgai saskarsmes realizēšanai noteiktajā apjomā; nenoskaņot

bērnus konfliktējošai saskarsmei ar māti un neatbalstīt bērnu aiziešanu pirms saskarsmes beigām (lietas 2.sējuma

78.lapa).

Bāriņtiesa, konstatējot, ka pieteicējs nespēj pozitīvi motivēt bērnus jēgpilnai saskarsmei ar māti, ar

2024.gada 20.jūnija vēstuli vērsās sociālajā dienestā ar lūgumu nodrošināt bērniem psihologa konsultācijas

saskarsmei ar māti (lietas 2.sējuma 137.lapa). Pieteicējs 2024.gada 20.jūnija vēstulē bāriņtiesai un sociālajam

dienestam norādīja, ka viņš neuzskata par nepieciešamu psihologu apmeklēšanu bērniem saistībā ar saskarsmes

nodrošināšanu ar māti (lietas 2.sējuma 138.lapa).

Tiesa no pieteicēja 2024.gada 12.jūlija vēstules bāriņtiesai konstatēja, ka viņš apšauba bāriņtiesas

kompetenci un uzskata, ka bērniem nevar piespiest tikties ar māti, kura bijusi vardarbīga pret viņiem, kā arī

uzspiest psihologa apmeklēšanu minētā mērķa sasniegšanai, uzskata, ka nevar ignorēt bērnu viedokli, ja viņi saka

“nē” (lietas 2.sējuma 150.–151.lapa).

No zvērināta tiesu izpildītāja parakstītajiem aktiem par bērnu saskarsmes ar māti norisi tiesa konstatēja, ka

visās saskarsmes dienās bērni ieradās uz saskarsmi ar māti uz dažām minūtēm un pēc tam aizgāja, pieteicējam

atbalstot šādu bērnu rīcību (lietas 2.sējuma 98.–99., 103.–106., 154.–156., 163.–164., 188.–189., 191.lapa).

No saskarsmes personas psiholoģes /Persona G/ pārskata par bērna mātes saskarsmes tikšanām ar bērniem

tiesa konstatēja, ka bērni, jau ienākot telpā, ir verbāli agresīvi pret māti, runā vārdus, kurus nesaprot, un, ja nezina

ko teikt, dodas prom; pieteicējs noskaņo bērnus konfliktējošai saskarsmei ar māti, konfrontē māti ar bērniem; viņš

saskarsmes laikā provocē situatīvus konfliktus, destruktīvi ietekmējot saskarsmes kvalitāti; pieteicējs demonstrē

atklāti konfliktējošu, uzbrūkošu saskarsmi, kurā iesaista bērnus, tādējādi rādot un mācot viņiem agresīvu

saskarsmes modeli ar māti. Bērni saskarsmes laikā veic audioierakstus, tādējādi ir pilnībā pakļauti tēva kontrolei

(lietas 2.sējuma 232.lapa).

Tiesa atzina, ka minētie apstākļi apstiprinās ar Zemgales rajona tiesas 2024.gada 18.aprīļa un Zemgales

apgabaltiesas 2024.gada 7.jūnija lēmumos konstatēto, ka no pieteicēja iesniegtajiem audioierakstiem izriet, ka viņš

neveicina bērnu saskarsmi ar māti, bet, tieši pretēji, nepārtraukti norāda uz bērnu brīvu izvēli, neveicinot viņu

saskarsmi ar māti; bērni bez ierunām atsaucas uz pieteicēja lūgumiem, kas norāda, ka viņam pastāv arī iespēja

motivēt bērnus saskarsmei; tajā pašā laikā neizriet, ka pieteicējs ar savu rīcību būtu palīdzējis bērniem šo saskarsmi

pilnvērtīgi īstenot noteiktajā apjomā. Tā vietā viņš, iejaucoties bērnu sarunā ar saskarsmes personu, norāda, ka

bērniem nav pienākuma uz šādu saskarsmi, un mudina viņus stāstīt par mātes rīcību, kas uzskatāma par bērnu

noskaņošanu pret māti. Zemgales apgabaltiesa secinājusi, ka pieteicēja jautājumi un dotās pavēles bērniem nerada

pārliecību, ka viņš motivētu bērnus saskarsmei ar bērnu māti (lietas 2.sējuma 195.–204.lapa).

Tiesa atzina, ka minētos apstākļus apstiprina pieteicēja un katra bērna tiesu psiholoģiskās ekspertīzes

atzinumi. Attiecībā uz pieteicēju atzinumā secināts, ka viņš pakļauj bērnus saviem uzskatiem un priekšstatiem,

izveidojis polarizēti negatīvu bērnu mātes tēlu, kuru ir nostiprinājis bērnu priekšstatos par māti; pieteicējs ar savu

rīcību ir radījis bērniem apdraudētības izjūtu, radījis un nostiprinājis pārliecību par piedzīvotu traumatisku pieredzi

un vardarbību, traumējot bērnu pamata drošības izjūtu, veicinājis naidīgumu, agresijas izpausmes pret otru vecāku

un citiem līdzcilvēkiem, kā arī bērnu asociālu uzvedību, kas vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērniem.

Pieteicējs ilgstoši iesaistījis bērnus vecāku lojalitātes konfliktā, neskatoties uz šādas rīcības negatīvām sekām uz

bērnu psiholoģisko veselību. Minētais būtiski ietekmē pieteicēja uzvedību pret bērniem, kas neļauj viņam ievērot

bērnu vajadzības. Pieteicējs neuzrāda motivāciju sadarbībai ar speciālistiem ģimenes situācijas risināšanai,

neuzrāda motivāciju un spēju kritiski izvērtēt savu uzvedību un to mainīt. Pieteicējs nav motivēts realizēt,

nodrošināt un veicināt bērnu saskarsmi ar māti. Viņa uzvedībā un rīcībā attiecībā pret bērniem konstatēti augsti

riski un vardarbības pazīmes. Pieteicējs neizprot savas rīcības sekas bērnu turpmākajā attīstībā un bērnu prasmē

veidot veselīgi pozitīvas savstarpējās attiecības sabiedrībā (lietas 1.sējuma 25.–42.lapa).

Tiesa konstatēja, ka tiesu psiholoģiskajā ekspertīzē par /Persona A/ secināts, ka bērna psiholoģisko stāvokli

ietekmē vecāku ilgstošs konflikts, viņa iesaistīšana vecāku lojalitātes konfliktā gan no mātes, gan no tēva puses;

psiholoģiskā attīstība norit nelabvēlīgi, konstatēta ilgstoša psiholoģiska spriedze, emocionāla nestabilitāte,

trauksmainība, psiholoģiska trauma. Laikā, kad /Persona A/ dzīvoja mātes aprūpē, bērns tika biedēts, viņa apziņā

tika nostiprināts tēva kā varmākas tēls, māte nekoriģēja zēna naidīgās un agresīvās izpausmes pret tēvu un

vecvecākiem, kas vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērnu. Dzīvojot mātes aprūpē, /Persona A/ spēja

formulēt un izteikt savu, no vecākiem atšķirīgu, viedokli speciālistiem, bet bērnam nebija iespēju savu viedokli

izteikt mammai. Dzīvojot kopā ar tēvu, tiek veicinātas /Persona A/ asociālās izpausmes, aizdomīgums, nicinoša

attieksme, naidīgums un agresija pret bērna māti, citiem līdzcilvēkiem un situācijas risināšanā iesaistītajiem

speciālistiem. /Persona A/ tiek biedēts, un bērna apziņā tiek nostiprināti destruktīvi priekšstati, ka bērna vecāks

(māte) bērnu mocīja, grib pakļaut un iznīcināt, izmanto pret bērnu burvestības un apzināti dara bērnam pāri; ka

iesaistītie speciālisti melo un vēlas viņam kaitēt. Bērns tiek kontrolēts no tēva puses (bērns veic ierakstus). Tēva

rīcība ir vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērnu. /Persona A/ nespēj formēt un paust savu, no tēva atšķirīgu,

viedokli par situāciju ģimenē. Bērna drošības izjūta ir traumēta, piesaiste abiem vecākiem vērtējama kā nedroša.

Pastāv augsti riski bērna psiholoģiskai veselībai un attīstībai. /Persona A/ viedoklis un attieksme saistībā ar

komunikāciju un saskarsmes tiesību īstenošanu ar māti ir ietekmēti no tēva puses. /Persona A/ spējas izteikt savu

viedokli, tajā skaitā vecākiem (par jautājumiem, kas saistīti ar bērnu-vecāku attiecībām un ģimenes situāciju),

vērtējamas kā būtiski ierobežotas ilgstošā laika periodā. /Persona A/ nespēj izmantot savas tiesības formulēt un

izteikt savu, no tēva neatkarīgu viedokli. Bērns tika pakļauts ilgstošai emocionālai vardarbībai (iebiedēšana) no

mātes puses laikā, kad dzīvoja kopā ar māti, viņš tiek pakļauts ilgstošai emocionālai vardarbībai (iebiedēšana,

destruktīvu tendenču nostiprināšana bērna psihē) no tēva puses laikā, kad bērns dzīvo kopā ar tēvu. /Persona A/

pauž polarizētu un nekritisku attieksmi pret abiem vecākiem – pret tēvu pozitīvu, pret māti negatīvu. Ņemot vērā

/Persona A/ psiholoģisko stāvokli un attiecību pieredzi ar abiem vecākiem, bērna drošības sajūta vērtējama kā

traumēta un viņa piesaiste abiem vecākiem vērtējama kā nedroša (lietas 1.sējuma 63.–78.lapa).

Tiesa atsaucās uz psiholoģiskajā ekspertīzē par /Persona B/ konstatēto, ka bērna psiholoģisko stāvokli

ietekmē vecāku ilgstošs konflikts, bērna iesaistīšana vecāku lojalitātes konfliktā gan no mātes, gan no tēva puses.

/Persona B/ psiholoģiskā attīstība norit nelabvēlīgi, bērnam konstatēta ilgstoša psiholoģiska spriedze, intensīvas

iekšējas dusmas, kuras grūti apvaldīt, psiholoģiska trauma. Laikā, kad /Persona B/ dzīvoja mātes aprūpē, viņš tika

biedēts, viņa apziņā tika nostiprināts tēva kā varmākas tēls, māte nekoriģēja zēna naidīgās un agresīvās izpausmes

pret tēvu un vecvecākiem, kas vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērnu. Dzīvojot mātes aprūpē, /Persona B/

spēja formulēt un izteikt savu, no vecākiem atšķirīgu, viedokli speciālistiem, bet viņam nebija iespēju savu viedokli

izteikt mammai. Dzīvojot kopā ar tēvu, tiek veicinātas /Persona B/ asociālās izpausmes, aizdomīgums, nicinoša

attieksme, naidīgums un agresija pret bērna māti, citiem līdzcilvēkiem un situācijas risināšanā iesaistītajiem

speciālistiem. /Persona B/ tiek biedēts un bērna apziņā tiek nostiprināti destruktīvi priekšstati – ka bērna māte bērnu

mocīja, sakropļoja, grib pakļaut un iznīcināt, izmanto pret bērnu burvestības un apzināti dara bērnam pāri; ka

iesaistītie speciālisti melo un vēlas bērnam kaitēt. Bērns tiek pastāvīgi kontrolēts no tēva puses (bērns veic

ierakstus). Tēva rīcība ir vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērnu. /Persona B/ nespēj formēt un paust savu,

no tēva atšķirīgu, viedokli par situāciju ģimenē. /Persona B/ viedoklis un attieksme saistībā ar komunikāciju un

saskarsmes tiesību īstenošanu ar māti ir ietekmēti no tēva puses. /Persona B/ spējas izteikt savu viedokli, tajā skaitā

vecākiem (par jautājumiem, kas saistīti ar bērnu-vecāku attiecībām un ģimenes situāciju), vērtējamas kā būtiski

ierobežotas ilgstošā laika periodā. /Persona B/ nespēj izmantot savas tiesības formulēt un izteikt savu, no tēva

neatkarīgu viedokli. /Persona B/ pauž polarizētu un nekritisku attieksmi pret abiem vecākiem – pret tēvu pozitīvu,

pret māti negatīvu. Ņemot vērā /Persona B/ psiholoģisko stāvokli un attiecību pieredzi ar abiem vecākiem, bērna

drošības sajūta vērtējama kā traumēta un bērna piesaiste abiem vecākiem vērtējama kā nedroša. Izlemjot jautājumu

par vecāku spēju realizēt ar bērna aizgādību saistītus jautājumus un nodrošināt bērna labākās intereses, kā arī

saskarsmes tiesību īstenošanu, būtu jānovērš apstākļi, kas veicina un pastiprina /Persona B/m konstatētās asociālās

tendences, kā arī jāvērtē vecāku spēja veicināt pamata drošības izjūtas stiprināšanu un drošākas piesaistes

veidošanu bērna-vecāka attiecībās (lietas 1.sējuma 80.–95.lapa).

Tiesa atsaucās uz bāriņtiesas 2025.gada 30.janvāra atkārtotajā riska novērtējumā secināto, ka pieteicējs

neapzināti bērniem rada neveselīgu un konfliktējošu ģimenes modeli; nemotivē bērnus veidot pozitīvu cieņpilnu

saskarsmi ar otru vecāku un līdzcilvēkiem; nemēģina risināt ilgstošās konfliktējošās attiecības ar bērnu māti;

pieteicējs demonstrē prasmes un zināšanas bērnu audzināšanā, bet, neskatoties uz vairākiem apmeklētiem vecāku

apmācības kursiem, tas nav devis pozitīvu rezultātu; ekspertīzē konstatēti augsti riski un vardarbības pazīmes

pieteicēja rīcībā pret bērniem; viņš ir noraidošs un naidīgi noskaņots pret iestādēm, speciālistiem un pieņemtajiem

lēmumiem, ja tie neatbilst viņa interesēm; pieteicējam ir pavirša izpratne par bērnu emocionālo stāvokli,

nepieciešamo palīdzību un mātes lomu bērnu dzīvē. Norādīts, ka vecākiem savstarpējo konfliktu jārisina,

izmantojot mediatoru pakalpojumu un bez bērnu iesaistīšanas konfliktā, ko pieteicējs ignorē un nenodrošina

bērniem stabilu, mierīgu un attīstošu vidi (lietas 3.sējuma 64.–66.lapa).

[4.9] Tiesa vērtēja, ka pierādījumu kopums, tai skaitā tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumi, apstiprina

pieteicēja ilgstoši īstenotu emocionālo vardarbību pret bērniem, kas būtiski ietekmējis gan bērnu psihoemocionālo

stāvokli (veselību), gan sociālās prasmes.

Ar norādītajiem pierādījumiem bērniem, kuri tikuši pakļauti pieteicēja vardarbīgajai attieksmei un rīcībai,

apstiprinās sekas uz viņu psihoemocionālo un sociālo attīstību: bērniem ir nedrošības sajūta, trauksme, grūtības

regulēt savas emocijas; bērni saskarsmē ar māti demonstrē vardarbīgu uzvedību, kuru, acīmredzot, piedzīvojuši,

atrodoties pieteicēja aprūpē.

Arī no tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem tiesa secināja, ka pieteicējs neizprot savas pret bērniem

pieļautās vardarbīgas uzvedības un rīcības sekas un noliedz, ka būtu pieļāvis emocionālu vardarbību pret viņiem,

vainojot citus – bērnu māti, bāriņtiesu, speciālistus un bērnu sevišķo aizbildni.

No lietā esošajiem pierādījumiem tiesa konstatēja, ka pieteicējs apzināti nav vēlējies izpildīt bāriņtiesas un

citu speciālistu norādītos risinājumus saskarsmes izmantošanas kārtības ievērošanai bērniem ar māti, aizbildinoties

ar bērnu viedokli un bērnu mātes rīcību. Tiesa secināja, ka bērni ir tikuši emocionāli ietekmēti, lai rīkotos tā, kā tas

ir izdevīgi pieteicējam.

[4.10] No pieteicēja paskaidrojumiem un pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem kopsakarā tiesa secināja,

ka ilgstošajā konfliktā starp vecākiem tiek tiešā veidā iesaistīti bērni, emocionāli vardarbīgi ietekmējot viņus, kas

nav nejaušība vai pieteicēja nezināšana, vai no pieteicēja rīcības neatkarīgu apstākļu rezultāts. Turklāt šāda

pieteicēja rīcība turpinājās arī pēc citu institūciju (bāriņtiesa, tiesu izpildītājs, tiesa) aicinājumiem, pieprasījumiem

un lēmumiem novērst bērnu tiesību un interešu realizācijai nelabvēlīgos apstākļus, tomēr pieteicējs uz šādiem

pieprasījumiem nereaģēja un labprātīgi nenovērsa bērniem nelabvēlīgos apstākļus.

Šādos apstākļos tiesa atzina, ka pieteicēja īstenotā emocionālā vardarbība pret bērniem ir nodarījusi viņiem

būtisku kaitējumu.

[4.11] Tiesa atsaucās uz Civillikuma 181.pantā noteikto, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības

un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība) – tā ir dabiska un nepieciešama vajadzība. Tās ir

tiesības uz ģimenes dzīvi. Savukārt pieteicēja īstenotais nepamatotais ierobežojums bērniem tikties ar māti tādā

kārtībā, kādu to noteikusi tiesa, tiesas vērtējumā rada bērniem nepareizu un maldinošu priekšstatu par otru vecāku

un viennozīmīgi rada bērniem trauksmi, kas arī izraisīja tādas sekas kā nedrošību un uzvedības traucējumus u. tml.

Līdz ar to tiesa atzina, ka pieteicējs konstatētajos apstākļos ir pieļāvis tādu izturēšanos pret bērniem, kas

papildus vecāku starpā pastāvošajām domstarpībām un strīdiem pastiprinājis un licis bērniem izjust vēl lielāku

emocionālu spriedzi, kas uzskatāma par emocionālu vardarbību. Tiesa atzina, ka pieteicējs rīkojās tikai savu

personisko interešu vadīts, rīkojoties pretēji bērnu interesēm.

Pieteicēja argumentus, ka viņš respektējis bērnu viedokli, ko viņi izteikuši saskarsmes ar māti norises laikā,

un ka pieteicēju neapmierina bērnu mātes rīcība abu vecāku savstarpējo domstarpību risināšanā, tiesas vērtējumā

nav uzskatāmi par tādiem, kas ļautu secināt, ka pieteicējs ir darījis visu iespējamo, lai nodrošinātu no tiesību

normām un tiesas nolēmumiem izrietošo bērnu saskarsmes tiesību realizāciju ar māti, un nav nodrošinājis bērnu

tiesībām un vislabākajām interesēm atbilstošus apstākļus. Pieteicējam bija jāizdara viss iespējamais, lai jautājumu

par bērnu saskarsmi ar otru vecāku atrisinātu tādā veidā, kas maksimāli atbilst ar tiesas lēmumu noteiktajai kārtībai,

pat ja bērni izteikuši vēlēšanos to neievērot. Pieteicējam iztrūkst šādas prasmes, lai pozitīvā veidā, bez savu

subjektīvo uzskatu un priekšstatu uzspiešanas, spētu audzināt bērnus, ievērojot viņu individualitāti, spējas un

intereses.

Tiesa atzina, ka izskatāmajā gadījumā, ņemot vērā bērnu vecumu un to, ka viņu viedokli un uzskatus ir

ietekmējis piteicējs, bērnu viedoklis nevar būt noteicošais. Jo ilgāk bērni atradās pie pieteicēja, jo vairāk viņš

noskaņoja (atbalstīja) bērnus nevēlēties tikties ar māti, līdz ar to secīgi neobjektīvāks kļuva bērnu viedoklis.

Pieteicēja kā vecāka uzdevums bija šādas bērnu vēlmes tulkot saprātīgi, kā galveno mērķi izvirzot bērnu vislabāko

interešu nodrošināšanu. To, ka bērnu viedoklis tiek ietekmēts, apliecina lietas materiālos esošie dokumenti – bērnu

sarunās ar bāriņtiesas un atbalsta centra pārstāvjiem paustais (lietas 3.sējuma 94.lapa; ierobežotas pieejamības

informācija).

Tiesa šādos apstākļos atzina par pareizu bāriņtiesas secinājumu, ka pieteicējs ir ilgstoši īstenojis emocionālu

vardarbību pret bērniem, ir radījis emocionālu spriedzi viņiem, kas ir uzskatāma par emocionālu vardarbību pret

bērnu.

Tiesa norādīja, ka nav pamatota pieteicēja atsaukšanās uz bērnu mātes iepriekš veikto rīcību, lai attaisnotu

savu rīcību. Pieteicējs nav pienācīgi novērtējis bērnu vajadzības, ignorējot viņu tiesības un intereses. Tādējādi

tiesas ieskatā vienīgais atbilstošais un samērīgais līdzeklis bija bērnu aizgādības tiesību pārtraukšana un vēlāka

neatjaunošana pieteicējam.

[4.12] Tiesa norādīja, ka lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, ļoti liela nozīme ir tam, kā notiek

komunikācija vecāku starpā. Strīdi šādās lietās pamatā būtu atrisināmi ārpus tiesas, ja bērna vecāki savstarpēji

komunicētu tikai ar vienu mērķi – nodrošināt bērna vislabāko interešu ievērošanu. Nenoliedzami komunikācija

šādos strīdos nav emocionāli viegls process. Tomēr konstruktīva un objektīva komunikācija dod ilgtermiņa

rezultātu – bērna pilnvērtīgu attīstību, tostarp emocionālo stabilitāti. Ja šādās lietās vecāku komunikācija ir

nonākusi strupceļā un vienīgais strīdu risināšanas veids, ko abi vai viens vecāks saredz un izmanto kā risinājumu, ir

vēršanās valsts institūcijās, tostarp bāriņtiesā un tiesā, tad lielākajā daļā gadījumu tas situāciju gan vecāku

savstarpējā komunikācijā, gan attiecībā uz bērnu saasina. Tiesas nolēmums formāli noregulē konkrēto tiesisko

situāciju. Tomēr cilvēciskās attiecības no šādiem tiesas procesiem cieš, it īpaši cieš lietā iesaistītais bērns (sk.

Senāta 2020.gada 17.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-1345/2020, A420190719, 13.punktu).

Tiesa norādīja, ka bērni ir cietuši no tā, ka abi vecāki nespēj adekvāti komunicēt savā starpā un ka nav

panākuši vienošanos, kādus ārpustiesas alternatīvos strīda risināšanas līdzekļus izmantot komunikācijas

veicināšanai. Tā vietā abi vecāki vēršas bāriņtiesā ar dažādām prasībām un sūdzībām pārtraukt otram vecākam

aizgādības tiesības, lai radītu apgrūtinājumus viens otram un ietekmētu otru vecāku. Minētās darbības nav vērstas

uz bērnu vislabāko interešu aizsardzību, bet tieši pretēji, –izskatāmajā lietā pieteicējs konfliktu ar bērnu māti

sakāpinājis tiktāl, ka jau tīši radījis bērnu tiesībām un interesēm nelabvēlīgus apstākļus.

[4.13] Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 22.panta trešajai daļai, ja bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli

ir zuduši, bāriņtiesa lemj par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu, ņemot vērā bērna intereses.

Tiesa secināja, ka tādējādi bāriņtiesas lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu (neatjaunošanu) var

atcelt, ja zuduši iemesli, kas bija aizgādības tiesību pārtraukšanas pamatā. Ja persona vēršas tiesā, lai tiktu atcelts ar

bāriņtiesas lēmumu noteiktais tiesību ierobežojums, proti, vēlas, lai aizgādības tiesības vairs nebūtu pārtrauktas, tad

tiesai atbilstoši iepriekš minētajai tiesību normai ir jāvērtē, vai ir zuduši tie iemesli aizgādības tiesību pārtraukšanai,

kas bija bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas pamatā (Senāta 2020.gada 8.maija sprieduma lietā Nr.SKA-815/2020,

A420209618, 14.punkts). Tiesa no minētā secināja, ka jāvērtē, vai pastāv tie iemesli, kāpēc lēmums tika pieņemts,

un vai nav radušies arī jauni bērna tiesību un interešu pārkāpumi vecāka rīcībā, kas ir pamats aizgādības tiesības

neatjaunot.

Tiesa no lietas materiāliem konstatēja, ka situācija pēc bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas būtiski nav

mainījusies.

[4.14] Tiesa secināja, ka ar bāriņtiesas rīcību, bērnus nogādājot atbalsta centrā, viņiem būtisks kaitējums

nav nodarīts.

Pieteicējs norāda, ka 2025.gada 16.janvārī bērni publiski un bērniem pazemojošā veidā tika izņemti no

izglītības iestādes un aizvesti uz atbalsta centru, tādējādi radot būtisku bērnu tiesību un interešu aizskārumu: viņiem

radīta emocionāla trauma, liegtas tiesības atrasties tuvākā radinieka (vecāsmātes) aprūpē, aizliegts tikties un

sazināties ar vecomāti, netika nodrošināta atbilstoša izglītība.

Tiesa norādīja, ka minētie pieteicēja argumenti nav pamatoti un ir pārspīlēti. No lietas materiāliem tiesa

konstatēja, ka bērnu emocionālais stāvoklis (dusmas, trauksme), ierodoties atbalsta centrā, bija saistāms ar situāciju

kopumā (ar lojalitātes konfliktu un piedzīvoto emocionālo vardarbību no vecāku puses). Atbalsta centrā sadarbībā

ar Bēnes pamatskolu bērniem tika nodrošināta atbilstošu mācību priekšmetu apguve, kā arī bērni saņēma attiecīgu

atbalstu mācību izpildē. Kamēr bērni atradās atbalsta centrā, tika nodrošināta tikšanās ar vecomāti katru pirmdienu

un trešdienu (sniegta atbilde par sākotnējās saskarsmes ierobežojuma iemesliem) (lietas 3.sējuma 94.lapa;

ierobežotas pieejamības informācija).

[4.15] Tiesa norādīja, ka no bāriņtiesas kompetences jautājumiem tieši bērna vislabāko interešu

nodrošināšana ir cieši saistīta ar bāriņtiesas veicamajām darbībām (pārrunu vešana, bērna dzīves apstākļu

pārbaudīšana un citu nepieciešamo darbību veikšana, lai nodrošinātu bērna pienācīgu aprūpi), un tās nevar būt

atkarīgas no viena vai otra vecāka ieskatiem vai uzskatiem, kā tiek interpretēti notikumi. Izskatāmajā gadījumā

bērnu intereses tika ievērotas, ņemot vērā Zemgales rajona tiesas lēmuma izpildi cik vien iespējams, ātri –

bāriņtiesai uzdotā pienākuma izpilde nogādāt bērnus drošos apstākļos. Minētais secīgi ir saistošs bāriņtiesai, kas

šajā procesā piedalījās.

Līdz ar to tiesa noraidīja kā nepamatotus pieteicēja argumentus, ka bāriņtiesa, veicot darbības savas

kompetences ietvaros, ir nepamatoti iejaukusies vai jebkādā veidā būtiski ierobežojusi bērnu tiesības. Attiecīgo

tiesisko darbību veikšana pati par sevi nav uzskatāma par bērnu cilvēktiesību pārkāpumu. Līdz ar to tiesa atzina, ka

bāriņtiesas faktiskā rīcība nebija prettiesiska.

[5] Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu un paskaidrojumus pieteicējs pamatojis šādi.

[5.1] Tiesa nav vērtējusi to, ka bāriņtiesa ar tās rīcībā esošajiem tiesu psiholoģiskajiem atzinumiem dienu

pirms Zemgales rajona tiesas lēmuma nebija plānojusi pārtraukt pieteicēja aizgādības tiesības.

[5.2] Tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka /Persona B/ kopš 2024.gada jūnija līdz pat bērnu šķiršanai no ģimenes

ir tikusi nodrošināta psihoterapija pie ārstes-psihoterapeites /Persona F/, kura pusgada laikā, regulāri sarunājoties ar

/Persona B/, nav konstatējusi tādus apstākļus, kas būtu bijuši par pamatu rīcībai saskaņā ar Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 73.pantu.

[5.3] Pieteicēja ieskatā, salīdzinot ārsta-psihoterapeita viedokli ar psihologa viedokli, lielāka ticamība būtu

piešķirama ārstam-psihoterapeitam, kurš spēj vērtēt arī psihosomatiskas izpausmes un ir tiesīgs noteikt

medicīniskās diagnozes. Minētais nav ticis vērtēts.

[5.4] Pieteicējs nepiekrīt tiesas argumentiem, ka bāriņtiesai bija nekavējoties jālemj par Zemgales rajona

tiesas lēmuma izpildi un nekāds cits risinājums nebija iespējams, ņemot vērā bāriņtiesai noteikto pienākumu

nogādāt bērnus drošos apstākļos. Pieteicēja ieskatā nogādāšana drošos apstākļos varēja būt bērnu nogādāšana pie

tuvākajiem radiniekiem, piemēram, bērnu vecāsmātes /Persona E/, ar kuru viņiem ir ciešas ģimeniskas attiecības un

emocionālā saikne, nevis krīzes centrā.

[5.5] Tiesai jāvērtē aktuālā situācija lietā, proti, vai lietas izskatīšanas laikā vēl pastāv pamats aizgādības

tiesību pārtraukšanai. Pieteicējs šobrīd ir izpildījis visus sadarbības līgumā uzdotos uzdevumus un ir sadarbojies ar

sociālo dienestu, vairākas reizes uzrunājis bērnu māti un aicinājis panākt izlīgumu, kā arī piekritis atkārtoti uzsākt

mediāciju ar bērnu māti.

[5.6] Bērni ļoti ilgojas pēc pieteicēja, piemērotie ierobežojumi (aizgādības tiesību pārtraukšana, pagaidu

aizsardzība pret vardarbību) ir nepamatoti ilgstoši un pārāk bargi. Pieteicējs lūdz ņemt vērā bērnu, kas šobrīd ir 12

un 13 gadus veci pusaudži, izteikto viedokli par pieteicēju.

[6] Bāriņtiesa paskaidrojumā norāda turpmāk minēto.

[6.1] Tiesa ir sniegusi pareizu skaidrojumu par Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktā

paredzētajiem apstākļiem, pieņemot vienpersonisko lēmumu, proti, tas tika pieņemts, jo pret bērniem, kuri tobrīd

atradās pieteicēja ikdienas aizgādībā, jau ilgstoši bija veikta emocionāla vardarbība, un, izvērtējot iespēju bērniem

novērst veselības vai apdraudējuma risku, paliekot pieteicēja ģimenē, pamatoti atzīts, ka turpmāka bērnu atrašanās

pieteicēja aizgādībā apdraudētu viņu veselību vai dzīvību (Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1daļa). Tiesa pamatoti

konstatēja, ka vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas pamatā bija tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumā

konstatētais par pieteicēja vardarbīgo rīcību pret bērniem un Zemgales rajona tiesas lēmums. Vērtējot

vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas apstākļus, tiesa spriedumā pamatoti konstatēja, ka Zemgales rajona tiesas

lēmums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu piemērošanu faktiski noteica bāriņtiesai pienākumu

nogādāt bērnus drošos apstākļos.

[6.2] Tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinums balstās uz speciālām zināšanām psiholoģijā un tiek

sagatavots, izmantojot zinātniski pamatotas metodes, kā arī tā sagatavošanā tiek ievēroti objektivitātes, neatkarības

un atbildības (eksperts ir brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesa atzinuma sniegšanu) principi. Līdz

ar to, salīdzinot ar citu personu (piemēram, citas jomas speciālistu, radinieku, paziņu) apgalvojumiem, ka viņi nav

konstatējuši pret bērniem īstenotu emocionālo vardarbību, tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumam ir daudz

augstāka juridiskā nozīme (tiesiskā daba), it sevišķi emocionālās vardarbības pazīmju atpazīšanā. Emocionālā

vardarbība bieži vien nav redzama tieši, un tai nav fizisku seku, tāpēc tās konstatēšanai nepieciešama profesionāla

kompetence. Savukārt citu personu teiktais parasti ir subjektīvi novērojumi vai viedokļi, kas var būt fragmentāri,

nepilnīgi vai pat neobjektīvi, kā arī šādu personu paskaidrojumiem ir nozīme tikai tad, ja tie apstiprinās ar citiem

objektīvi pārbaudāmiem pierādījumiem lietā.

[6.3] Pieteicēja viedoklis, ka, salīdzinot ārsta-psihoterapeita viedokli ar psihologa viedokli, lielāka ticamība

piešķirama ārstam-psihoterapeitam, bāriņtiesas ieskatā nav pamatots, jo viņš salīdzina divu dažādu speciālistu

secinājumus. Minētajiem speciālistiem ir dažāda kompetence.

[6.4] Nav pamatoti pieteicēja iebildumi, ka bāriņtiesa, veicot darbības savas kompetences ietvaros, būtu

nepamatoti iejaukusies vai jebkādā veidā būtiski ierobežojusi bērnu tiesības. Attiecīgo tiesisko darbību veikšana

pati par sevi nav uzskatāma par bērnu cilvēktiesību pārkāpumu. Nolūkā pasargāt bērnus no vecāku vai trešās

personas ietekmēšanas, turpināšanas iesaistīt bērnus vecāku konfliktā un Tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumos

norādīto, ka bērni tiek pakļauti ilgstoši emocionālai vardarbībai, abi bērni tika nogādāti atbalsta centrā, kur viņiem

tika nodrošināta droša vide un sniegts nepieciešamais atbalsts.

[6.5] Ar Zemgales rajona tiesas 2025.gada 21.jūlija lēmumu noraidīts pieteicēja pieteikums par pagaidu

aizsardzību pret vardarbību līdzekļu atcelšanu civillietā bērnu mātes prasībā pret pieteicēju par saskarsmes tiesību

izmantošanas kārtības noteikšanu. Lēmumā Zemgales rajona tiesa ir konstatējusi, ka vecāku savstarpējais konflikts

joprojām ir aktuāls un būtiski nav mazinājies. Lai gan abi vecāki ir izrādījuši iniciatīvu meklēt alternatīvus strīda

risināšanas ceļus, tostarp mediāciju, tomēr praktiski konstruktīva sadarbība nav panākta. Pušu komunikācija

joprojām balstās savstarpējos pārmetumos un vēlēšanās pierādīt otras puses nepareizu vai neatbilstošu rīcību, nevis

sadarbības un bērna interesēs vērstā pieejā. Bāriņtiesa pilnībā piekrīt Zemgales rajona tiesas lēmumā norādītajam,

ka situācija nav uzlabojusies, konflikts vecāku starpā joprojām pastāv, un tas norāda uz to, ka aizgādības tiesību

pārtraukšanas iemesli nav zuduši.

[7] Bērnu sevišķā aizbildne /Persona D/ paskaidrojumā norāda, ka, pieņemot vienpersonisko lēmumu un

bāriņtiesas lēmumu, iestāde konkrētajos apstākļos rīkojās bērnu vislabākajās interesēs. Bērniem nav iespējams

atrasties pieteicēja aizgādībā, kamēr netiek atcelts Zemgales rajona tiesas lēmums.

Motīvu daļa

[8] Lietā ir strīds par to, vai bāriņtiesas amatpersonai bija pamats 2025.gada 16.janvārī nekavējoties

pārtraukt bērnu aizgādības tiesības pieteicējam, nogādāt bērnus atbalsta centrā un vai bāriņtiesai bija pamats atteikt

atjaunot bērnu aizgādības tiesības pieteicējam.

[9] Pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās

instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pareizi interpretējusi un piemērojusi

tiesību normas, izvērtējusi no tiesību viedokļa būtiskos pieteicēja argumentus, spriedumā ietvertā argumentācija ir

pareiza un pietiekama, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta

ceturto daļu, pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus

nenorāda.

Par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda, ka tie nav pamatoti turpmāk minēto iemeslu dēļ.

[10] Visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem, viņu interesēm ir vissvarīgākā nozīme (Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2021.gada 9.decembra sprieduma lietā „R.M. pret Latviju”, iesniegums Nr.53487/13, 99.punkts). Aizgādības

tiesību pārtraukšana ir būtisks vecāka tiesību ierobežojums.

Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna vislabākajām interesēm nelabvēlīgos apstākļus,

viņam paliekot vecāka aizgādībā (Senāta 2012.gada 12.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-870/2012 9.punkts).

Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips (Senāta 2020.gada 14.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-1428/2020

5.punkts).

Aizgādības tiesību pārtraukšanas mērķis atbilstoši Civillikuma 203.pantam nav vecāka sodīšana. Aizgādības

tiesību pārtraukšana ir vērsta uz bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību (Senāta 2021.gada 21.decembra

rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1415/2021 5.punkts).

Bāriņtiesu likuma 23.pants noteic bāriņtiesas nekavējošu rīkošanos gadījumā, ja bērna dzīves apstākļu

pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā

atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību (pirmās daļas 1.punkts). Šādā gadījumā bāriņtiesai ir

jālemj par vienpersoniskā lēmuma pieņemšanu, tostarp pārtraucot bērna aizgādības tiesības vecākiem.

Pieteicējs norādījis, ka bāriņtiesai tiesu psiholoģiskās izpētes atzinumi, kas bija pārsūdzētā vienpersoniskā

lēmuma pamatā, jau bija pieejami, un dienu pirms Zemgales rajona tiesas lēmuma tā nebija plānojusi pārtraukt

pieteicēja aizgādības tiesības.

Apgabaltiesa norāda, ka no pārsūdzētā vienpersoniskā lēmuma motivācijas ir redzams, ka pamats tā

pieņemšanai bija lietā konstatēto tobrīd esošo apstākļu kopums. Stājoties spēkā Zemgales rajona tiesas 2025.gada

16.janvāra lēmumam par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ar kuru tiesa noteica pieteicējam tostarp aizliegumu

satikties ar bērniem un uzturēt ar viņiem fizisku vai vizuālu saskari, bāriņtiesas amatpersona pamatoti nekavējoties

izvērtēja, ka minētajā datumā bija iestājusies steidzamība tās kompetencē esošo likumā noteikto pasākumu

veikšanai, lai tiktu nodrošināta aizsardzība pret tostarp pieteicēja emocionālo vardarbību, kas neapšaubāmi var

apdraudēt bērnu veselību, un pareizi secināja, ka, ņemot vērā arī psiholoģisko ekspertīžu secinājumus, bērnu

turpmāka atrašanās pieteicēja aizgādībā tobrīd nebija pieļaujama. Apgabaltiesa secina, ka pārsūdzētais

vienpersoniskais lēmums bija vajadzīgs un samērīgs, tas pieņemts bērnu vislabākajās interesēs.

Pieteicējs atsaucies uz rakstu Augstākās Tiesas biļetenā, kur savukārt ir atsauce uz Senāta 2016.gada

14.aprīļa rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-774/2016, A420139515, 7.punktu. Senāts tajā norādījis, ka vispārējās

jurisdikcijas tiesa civilprocesa ietvaros bija piemērojusi trešajai personai pagaidu aizsardzību pret vardarbību, cita

starpā nosakot aizliegumu jebkurā veidā sazināties ar bērniem. Lai arī šāda pagaidu aizsardzības līdzekļa

piemērošana var nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību, tā pati par sevi nav pamats bāriņtiesas atteikumam

pārtraukt vecākam aizgādības tiesības. Bāriņtiesai ir pienākums atbilstoši Civilprocesa likuma 203.pantam

patstāvīgi lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu, ja ir atzīstams, ka cita starpā konstatēta vecāka vardarbība pret

bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. Aizgādības tiesību pārtraukšana ir galējais

līdzeklis un piemērojams tikai tad, ja bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus nav iespējams novērst, bērnam paliekot

vecāku aprūpē. Taču tas, vai bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus nav iespējams novērst, bāriņtiesai jāizvērtē

bērna un vecāka attiecību, nevis tiesvedībā piemērotu procesuālu piespiedu līdzekļu iedarbības kontekstā.

Šajā sakarā apgabaltiesa norāda, ka bāriņtiesas amatpersona ir rīkojusies atbilstoši Senāta atziņām minētājā

lietā. Senāts pēc būtības atzina to, ka gadījumā, ja ir piemērots attiecīgs pagaidu aizsardzības līdzeklis civillietā, kas

pats par sevi jau var radīt bērnam aizsardzību, nenozīmē, ka bāriņtiesai savas kompetences ietvaros vairs nav

jāizvērtē nepieciešamība pieņemt lēmumu arī par aizgādības tiesību pārtraukšanu, ja ir konstatēta vecāka

vardarbība pret bērnu. Proti, bāriņtiesa nevar atteikties pieņemt šādu lēmumu tikai tāpēc, ka aizsardzība bērnam ir

radīta jau ar pagaidu aizsardzības līdzekli civillietā.

Ievērojot minēto, pārsūdzētais vienpersoniskais lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu ir atzīstams par

tiesisku un samērīgu.

[11] Pārsūdzētajā vienpersoniskajā lēmumā izlemts arī par bērnu nogādāšanu atbalsta centrā. Pieteicēja

ieskatā bērnus vajadzēja nogādāt pie tuvas radinieces – viņu vecomātes.

Apgabaltiesa konstatē, ka pārsūdzētajā vienpersoniskajā lēmumā nav ietverta motivācija, kāpēc bērni

nogādāti nevis pie kāda no tuviem radiniekiem, bet atbalsta centrā. No lēmuma konteksta redzams, ka bērnus

nevarēja nogādāt pie mātes, jo arī viņai tika pārtrauktas bērnu aizgādības tiesības.

Minētājā lēmumā arī secināts, ka atbalsta centrā bērniem tiks nodrošināta droša vide un viņiem tiks sniegts

nepieciešamais atbalsts. Par minēto argumentu apgabaltiesai nav šaubu, jo tieši šādiem mērķiem konkrētā iestāde ir

izveidota. Ņemot vērā arī bērnu vecumu (dzimuši 2012. un 2013.gadā), proti, viņiem bija jau 11 un 13 gadi (viņi

nebija ļoti mazā vecumā), nav pamata uzskatīt, ka viņiem visdrošākā vide būtu bijusi tieši pie vecāsmātes –

pieteicēja mātes, kā to uzskata pieteicējs. Pieteicējs arī nav pamatojis, ka pie viņa mātes konkrētajā situācijā

bērniem varēja tikt sniegts atbalsts attiecībā uz pieteicēja vardarbību un drošība. Pat ja pieņem, ka pieteicēja māte

to varētu nodrošināt, šādu apstākļu izpētei vajadzētu ilgāku laiku, bet kavēšanās konkrētajā gadījumā nebija

pieļaujama. Tāpēc atbalsta centrs apgabaltiesas ieskatā konkrētajā gadījumā bija pareiza izvēle, jo bija zināms, ka

aprūpes centrā bērniem varēja nodrošināt īslaicīgu aprūpi drošos apstākļos.

Pieteicējs, atsaucoties uz to, ka netika radīti apstākļi, lai viņš varētu sagatavot bērnus gan fiziski (iedotu

nepieciešamo apģērbu, mantas, skolas lietas, higiēnas piederumus), gan emocionāli (nomierinot, samīļojot), un ka

bāriņtiesa pret jau iepriekš emocionāli traumētiem bērniem rīkojās nesaudzīgā un traumatiskā veidā, nav ņēmis

vērā, ka tieši pieteicējs saskaņā ar bāriņtiesas, psihologa un Zemgales rajona tiesas konstatēto un secināto bija

varmāka pret bērniem un ka pret viņa vardarbību bāriņtiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas vērtējumā bērniem

bija vajadzīga nekavējoša aizsardzība. Arī apgabaltiesai nav pamata izdarīt atšķirīgus secinājumus. Mantu nodošana

bērniem varēja notikt jebkurā laikā, un tā nav prioritāte iepretim nepieciešamībai nodrošināt bērniem drošu vidi,

kur viņi ir aizsargāti no vardarbības.

Tādējādi, lai arī administratīvajā aktā apsvērumiem par vietu, kurā nogādāt bērnus, apgabaltiesas ieskatā

bija jābūt plašākiem, tomēr konkrētajā gadījumā šis apstāklis nav radījis administratīvā akta prettiesiskumu.

[12] Atbilstoši Civillikuma 203.panta ceturtajai daļai pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja

bāriņtiesa atzīst, ka nepastāv šā panta pirmajā vai trešajā daļā minētie apstākļi. Tāds pats regulējums ietverts arī

Bāriņtiesu likuma 22.panta trešajā daļā, kuram atbilstoši bāriņtiesa var atjaunot vecākam pārtrauktās aizgādības

tiesības, ja apstākļi ir mainījušies.

Ja iestāde iejaucas personas tiesībās, tās ierobežojot, tad pieteikuma priekšmets tiesā ir šā ierobežojuma

atcelšana. Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas formulējums, ka bāriņtiesa lemj par pārtraukto aizgādības

tiesību atjaunošanu, vārdiski vedina domāt, ka gadījumā, ja pārtrauktās aizgādības tiesības netiek atjaunotas, tad

prasījums tiesā – atjaunot pārtrauktās aizgādības tiesības – ir par administratīvā akta izdošanu. Tomēr saturiski

bāriņtiesas lēmums par pārtraukto aizgādības tiesību neatjaunošanu ir tiesības ierobežojošs administratīvais akts.

Pieteikuma priekšmets ir par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu (sk. Senāta 2020.gada 8.maija sprieduma

lietā Nr.SKA-815 12. un 13.punktu, 2014.gada 3.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-372/2014 15.punktu).

Ja vecāks, kuram par bērna tiesību pārkāpumiem pārtrauc aizgādības tiesības, savu rīcību nemaina, tad

aizgādības tiesības vecākam nav pamata atjaunot. Tomēr, ja vecāks savu rīcību maina vai bērnus apdraudošie

apstākļi faktiski vairs nepastāv, tad aizgādības tiesības vecākam nav pamata turpināt ierobežot.

Tā kā personu savstarpējās attiecības var būt mainīgas, tad arī tiesiskais regulējums aizgādības tiesību

pārtraukšanā un atjaunošanā ir veidots tā, lai šādas (pozitīvas vai negatīvas izmaiņas) tiktu ņemtas vērā (Senāta

2023.gada 22.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-471/2023 5.punkts).

Tātad tiesai ir jāņem vērā arī lietas izskatīšanas laikā pastāvošie apstākļi, ja tie ir mainījušies.

Par pārsūdzētā bāriņtiesas lēmuma prettiesiskumu pieteicējs nav norādījis pārliecinošus argumentus.

Pievienojoties pirmās instances tiesas vērtējumam, apgabaltiesa neatrod papildu iemeslus minētā lēmuma

atcelšanai, un pieteicējs nav iesniedzis tādus papildu pierādījumus, kas varētu būt pamats minētā lēmuma

atcelšanai. Pieteicējs nepamatoti uzskata, ka ir izpildījis visus sadarbības līgumā uzdotos uzdevumus, sadarbojoties

ar sociālo dienestu, vairākas reizes uzrunājot bērnu māti un aicinot panākt izlīgumu, kā arī piekrītot atkārtoti uzsākt

mediāciju ar bērnu māti.

Lietā ir tikusi konstatēta pieteicēja ilgstoša emocionāla vardarbība (iebiedēšana, destruktīvu tendenču

nostiprināšana bērna psihē), pieteicējs bērniem ir mācījis agresīvu saskarsmes modeli ar cilvēkiem, traumējot bērnu

pamata drošības izjūtu, veicinājis naidīgumu, agresijas izpausmes pret otru vecāku un citiem līdzcilvēkiem un

bērnu asociālu uzvedību. Minētais ir vērtējams kā emocionāla vardarbība pret bērniem. Lietā pamatoti secināts, ka

pieteicēja aizgādībā pastāv augsti riski bērnu psiholoģiskai veselībai un attīstībai, ja viņš nenovērš tos negatīvos

apstākļus, kas bija pamatā nelabvēlīgajam lēmumam. Tāpēc viņa pienākums bija novērst pilnībā negatīvos

apstākļus, kas bija pamatā aizgādības tiesību pārtraukšanai. Pieteicējs to lietā nav pierādījis. Bāriņtiesa pamatoti

norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka situācija ir uzlabojusies, jo konflikts starp bērnu vecākiem joprojām pastāv,

tādējādi aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli nav zuduši, pieteicējs joprojām nav pierādījis, ka viņam ir izpratne

un patiesa vēlme izprast labākās bērnu intereses un rīkoties tām atbilstoši. Tas, ka pieteicējs ir uzsācis pildīt

atsevišķus uzdevumus (tostarp sk. Dobeles novada Sociālā dienesta 2025.gada 5.jūnija vēstuli, lietas 4.sējuma

48.lapa), nav pietiekami, lai atzītu, ka līdz izskatāmās lietas izskatīšanas pabeigšanas brīdim varētu atzīt, ka viņa

tiesību ierobežošana vairs nav nepieciešama, lai aizsargātu bērnu intereses.

Lietā arī apgabaltiesas ieskatā nav nepieciešams iegūt tiesībsarga 2025.gada 25.jūlija atzinumu, uz ko

norādījis pieteicējs, bet apgabaltiesai nav iesniedzis. Tiesībsarga secinājumi tiesai nav saistoši, turklāt pieteicējs arī

nav norādījis, kādi tiesībsarga secinājumi izskatāmajā lietā varētu būt būtiski.

Ievērojot minēto, pārsūdzētā bāriņtiesas lēmuma atcelšanai nav pamata, jo nav pamata uzskatīt, ka ir zudis

pamats, kura dēļ pieteicēja tiesības tika ierobežotas.

[13] Psiholoģiskās izpētes atzinums ir pierādījums lietā, un apgabaltiesai nav pamata piekrist pieteicējam,

ka tam nav dodama priekšroka, jo citas personas vardarbības faktu nav apstiprinājušas. Citas pieteicēja uzskaitītās

personas nav kompetentas veikt personas psiholoģisko izpēti, turklāt var nezināt par konfliktiem un komunikāciju

bērnu ģimenē. Savukārt psihiatram kā ārstniecības personai ir cita profesionālā kompetence, un lietā arī nav

psihiatra veikta pieteicēja psiholoģiskā izpēte, ko novērtēt.

[14] Pieteicējs norāda, ka bērni ļoti ilgojas pēc viņa, piemērotie ierobežojumi (aizgādības tiesību

pārtraukšana, pagaidu aizsardzība pret vardarbību) ir nepamatoti ilgstoši un pārāk bargi, lūdz ņemt vērā bērnu, kas

šobrīd ir 12 un 13 gadus veci pusaudži, izteikto viedokli par pieteicēju.

Apgabaltiesa norāda, ka bērnu viedoklis ir jāvērtē kopsakarā ar pārējiem lietas apstākļiem, kā to pamatoti

norādīja pirmās instances tiesa. Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka tieši no pieteicēja rīcības ir atkarīgs, lai notiktu

atkalapvienošanās ģimenē ar bērniem pēc iespējas ātrāk. Konkrētajos apstākļos atgūt pārtrauktās aizgādības tiesības

pieteicējs var, aktīvi rīkojoties, kā to noteikusi bāriņtiesa un arī vispārējās jurisdikcijas tiesa attiecībā uz noteikto

pagaidu aizsardzību, kas izskatāmās lietas pabeigšanas brīdī joprojām bija spēkā.

[15] Pieteicējs apgabaltiesai arī lūdzis atzīt bāriņtiesas faktisko rīcību, ilgstoši nenozīmējot sēdi lietas par

viņam pārtraukto bērnu aizgādības tiesību atjaunošanu izskatīšanai, atzīšanu par prettiesisku, un uzdot Dobeles

novada pašvaldībai atlīdzināt pieteicējam smagu nemantisko kaitējumu 10 000 euro apmērā.

Apgabaltiesa norāda, ka tā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 302.panta otrajai daļai izskata tikai tos

prasījumus, kuri izskatīti pirmās instances tiesā. Minētie prasījumi nav izskatīti pirmās instances tiesā, tāpēc

apgabaltiesai nav pamata tos šajā spriedumā izskatīt.

Bāriņtiesu likuma 49.panta ceturtajā daļā ir noteikts izņēmums no minētā regulējuma, proti, ja bāriņtiesa ir

pieņēmusi jaunu lēmumu par šā likuma 5.panta 1.1daļā minētajām lietām un arī tas ir pārsūdzēts tiesā par to pašu

tiesisko strīdu attiecībā uz to pašu bērnu, pirmās instances tiesas tiesnesis, lemjot par pieteikuma pieņemšanu un

lietas ierosināšanu, ja konstatē, ka par pirmās instances tiesas spriedumu par iepriekšējo lēmumu ir iesniegta

apelācijas sūdzība un ir ierosināta tiesvedība apelācijas instancē, nosūta jauno bāriņtiesas pieņemto lēmumu

pievienošanai šai lietai un izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Administratīvā apgabaltiesa lietu izskata kā

pirmās instances tiesa.

Konkrētajā gadījumā pirmās instances tiesnesis nav apgabaltiesai nosūtījis jaunu bāriņtiesas pieņemtu

lēmumu pievienošanai šai lietai un izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā, bet pieņēmis lēmumu atteikt pieņemt

pieteikumu. Turklāt prasījums atlīdzināt nemantisko kaitējumu neapšaubāmi ir jauns prasījums, par kura

pieļaujamību ir jālemj pirmās instances tiesai, jo izskatāmā lieta sakarā ar šādu prasījumu nav ierosināta.

Papildus apgabaltiesa norāda, ka pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, kurā

norādīti iepriekšminētie prasījumi, pieteicējam bija tiesības pārsūdzēt, iesniedzot blakus sūdzību. Pieteicējs šādas

tiesības nav izmantojis.

[16] Šādos apstākļos pieteikuma apmierināšanai nav pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona C/ pieteikumu par Dobeles novada bāriņtiesas locekļa 2025.gada 16.janvāra

vienpersoniskā lēmuma Nr.1.4/2025/1 atzīšanu par prettiesisku, Dobeles novada bāriņtiesas faktiskās rīcības,

nogādājot bērnus /Persona B/ un /Persona A/ Dobeles novada Sociālā dienesta Atbalsta centrā ģimenēm, atzīšanu

par prettiesisku un Dobeles novada bāriņtiesas 2025.gada 30.janvāra lēmuma Nr.1.3/2025/11 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese L.Vīnkalna Tiesnese I.Dambe Tiesnese S.Gintere