Administrative appeal court dismisses pension claim and compensation request due to lack of merit and procedural linkage.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42551608

AA43-0585-11/16

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 12.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs K.Berķis,

tiesneši M.Birzgalis un A.Šteinberga,

piedaloties pieteicējam V.M. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto

iestāžu Iekšlietu ministrijas pārstāvei A.B. un Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras pārstāvei S.M.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

V.M. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un zaudējumu

atlīdzināšanu, sakarā ar V.M. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2010.gada 30.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Iekšlietu ministrijas 2008.gada 28.maija lēmumu Nr.44 (turpmāk arī

– Lēmums) atstāts negrozīts Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts

aģentūras 2008.gada 7.janvāra lēmums Nr.16150 par izdienas pensijas piešķiršanu

V.M.

Ar Lēmumu V.M., pamatojoties uz likuma „Par izdienas pensijām iekšlietu

ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” (turpmāk –

Izdienas pensijas likums) 2.panta pirmās daļas 3.punktu, ir piešķirta izdienas

pensija. Izdienas pensijas apmērs pieteicējam ir aprēķināts atbilstoši Izdienas

pensijas likuma 5.panta trešās daļas nosacījumiem, savukārt izdienas stāžs

aprēķināts atbilstoši Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 5.punktam.

[2] 2008.gada 28.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts V.M. (turpmāk

– pieteicējs) pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Iekšlietu ministrija ir kļūdaini interpretējusi Izdienas pensijas likuma

3.panta pirmās daļas 10.punkta normas, kā rezultātā ir nepamatoti piešķīrusi

pieteicējam izdienas pensiju, pamatojoties uz Izdienas pensijas likuma 2.panta

pirmās daļas 3.punktu, lai gan konkrētajā gadījumā pensija bija jāpiešķir,

pamatojoties uz Izdienas pensijas likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu,

piemērojot 3.panta pirmās daļas 10.punktu un 5.panta pirmo daļu.

[2.2] Pēc būtības Lēmums ir pamatots nevis ar tiesību normu, kas tieši

attiecas uz konkrēto gadījumu, bet gan ar likuma analoģiju, turklāt to piemērojot

administratīvajā aktā, kas ir nelabvēlīgs tā adresātam un ierobežo tā cilvēktiesības

– tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi iestāde pārkāpusi Administratīvā

procesa likuma 17.panta otro daļu.

[2.3] No Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 10.punkta

gramatiskās interpretācijas nepārprotami ir saprotams, ka nosacījums „ja Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs nodienēti vismaz 10 gadi” nav attiecināms tikai uz

dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs pēc 1990.gada 4.maiju. [2.4]

Uz atvaļināšanas brīdi pieteicēja kopējais ikdienas stāžs Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestādēs ir 16 gadi 1 mēnesis un 11 dienas. Pie komersantiem un

organizācijās nostrādātais laiks ir 23 gadi un 10 mēneši, kurš 80% apmērā sastāda

19 gadus un 2 mēnešus, kas ir ieskaitāms kopējā izdienas darba stāžā,

pamatojoties uz Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 10.punktu. Tādējādi

pieteicēja kopējais izdienas darba stāžs, kas ir jāņem vērā, piešķirot pensiju, ir 35

gadi 3 mēneši un 11 dienas.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2010.gada 30.aprīļa spriedumu noraidīja

pieteicēja pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un lūgumu par

juridiskās palīdzības pakalpojumu Ls 500 apmērā atlīdzināšanu.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Tiesa konstatē, ka atbilstoši Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmajai

daļai pieteicēja izdienas stāžu veido: 1) dienests PSRS bruņotajos spēkos – 2 gadi

1 mēnesis un 9 dienas (no 1968.gada 22.janvāra līdz 1970.gada 31.decembrim), 2)

dienests citu valstu iekšlietu sistēmas iestādēs – 5 gadi 9 mēneši un 14 dienas (no

1971.gada 4.janvāra līdz 1976.gada 18.oktobrim) un 3) dienests Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs – 8 gadi 7 mēneši un 18 dienas (no 1999.gada

13.septembra līdz 2007.gada 1.decembrim), kopējais izdienas stāžs – 16 gadi 1

mēnesis un 1 diena (lietas 23.-24.lapa). Par šo apstākli lietā nav strīda.

Strīds lietā ir par to, vai, aprēķinot pieteicēja izdienas stāžu, ir piemērojams

Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 10.punkts un papildus

aprēķinātajam izdienas stāžam ir pieskaitāmi 80% no pieteicēja citās iestādēs, pie

komersantiem un organizācijās nostrādātā laika.

[3.2] Tiesas ieskatā Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas

10.punkts, kas noteic, ka izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju,

ieskaita 80 procentus no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās

nostrādātā laika darbiniekiem, kuri dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

uzsākuši pēc 1990.gada 4.maija, - ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

nodienēti vismaz 10 gadi, ir tulkojams tādējādi, ka 10 nodienētie gadi ir skaitāmi

tikai par laika periodu pēc 1990.gada 4.maija, jo to skaidri norāda pašā normā

lietotā terminoloģija.

Izdienas pensijas likums attiecas uz Iekšlietu ministrijas sistēmas

darbiniekiem, savukārt attiecībā uz dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmai līdzīgās

iestādēs PSRS laikā likumdevējs šā paša likuma 3.panta pirmās daļas 5.punktā

lieto terminu citu valstu iekšlietu sistēmas iestādes. Likumdevējs ir skaidri

norādījis, ka 3.panta pirmās daļas 10.punkts ir attiecināms uz tiem darbiniekiem,

kuri dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs uzsākuši pēc 1990.gada

4.maija, ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs (nevis citu valstu iekšlietu

sistēmas iestādēs) nodienēti vismaz 10 gadi. Tiesa noraida kā nepamatotus

pieteicēja norādītos apsvērumus par normas gramatisko interpretāciju.

[3.3] Pieteicējs darbu Iekšlietu ministrijas sistēmā uzsāka pēc 1990.gada

4.maija, proti, 1999.gada 13.septembrī, taču pārtrauca 2007.gada 1.decembrī,

nodienējot 8 gadus 1 mēnesi un 11 dienas, tādējādi pieteicējs nav izpildījis abus

tiesību normā paredzētos obligātos kritērijus, proti, ir uzsācis dienestu pēc

1990.gada 4.maija, bet nav nodienējis 10 gadus. Tiesa atzīst, ka Izdienas pensijas

likuma 3.panta pirmās daļas 10.punkts nav attiecināms uz pieteicēju un viņa

izdienas stāžā nav ieskaitāmi 80% no citās iestādēs, pie komersantiem un

organizācijās nostrādātā laika. Līdz ar to pieteicēja izdienas stāžs nesasniedz 20

gadus un uz pieteicēju nav attiecināma Izdienas pensiju likuma 5.panta pirmā daļa

un 2.panta pirmās daļas 1.punkts.

[3.4] Tiesa noraida pieteicēja lūgumu par saņemto juridisko pakalpojumu Ls

500 apmērā atlīdzināšanu no valsts budžeta, jo atbilstoši Administratīvā procesa

likuma 18.panta ceturtajai daļai neatzīst konkrēto lietu par sarežģītu un pieteicēja

mantisko stāvokli tiesa novērtē kā tādu, kas viņam netraucēja un netraucē

samaksāt pārstāvim nolīgto atlīdzību par sniegtajiem juridiskajiem

pakalpojumiem.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 21.aprīļa spriedumu

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt.

Apelācijas sūdzībā papildus jau pieteikumā minētajiem apsvērumiem

norādīts, ka pirmās instances tiesas veiktā tiesību normu interpretācija neatbilst

metodoloģijai, kādu savā praksē izmanto Satversmes tiesa, lai atklātu sociālo

tiesību jomā esošo tiesību normu saturu. Pieteicējs norāda, ka Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa

nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba

dzīves posmu veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei – valsts iekšējās drošības

sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne

vienmēr prognozējamos dienesta apstākļos.

Tiesas sniegtā interpretācija, ka Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās

daļas 10.punkts attiecināms tikai uz laika periodu pēc 1990.gada 4.maija,

nepamatoti ierobežo pieteicēja tiesības, un šādu interpretāciju neapstiprina

likumdevēja griba, kas būtu objektīvi un vispusīgi noskaidrojama, piemēram, no

likumprojekta anotācijas.

Pieteicējs apelācijas sūdzībā ir norādījis, ka Administratīvā rajona tiesa

nepamatoti ir piemērojusi Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturto daļu, jo

pieteicējs atlīdzību lūdzis, pamatojoties uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešo daļu, kas nekādā veidā neierobežo

zaudējumu atlīdzību, nesaistot to ar personas mantisko stāvokli vai ar attiecīgās

lietas sarežģītību.

[5] Ar Administratīvās apgabaltiesas tiesneša 2011.gada 17.maija lēmumu

lietā kā līdzatbildētāja pieaicināta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

(turpmāk arī – VSAA).

[6] 2011.gada 6.jūnijā tiesā saņemts VSAA rakstveida paskaidrojums, kurā

VSAA pieteikumu neatzīst un uzskata to par noraidāmu, papildus norādot, ka, tā

kā pieteicējs pēc 1990.gada 4.maija Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

nodienējis mazāk kā 10 gadus, tad viņa izdienas stāžā nevar ieskaitīt 80 % no citās

iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laikā. Ņemot vērā, ka

pieteicēja kopējais izdienas stāžs ir mazāks par 20 gadiem, tad lietā nav

piemērojama Izdienas pensijas likuma 5.panta pirmā daļa.

[7] Tiesas sēdē pieteicējs apelācijas sūdzību uzturēja, pamatojoties uz

apelācijas sūdzībā norādītajiem apsvērumiem.

Atbildētājas pusē pieaicinātās Iekšlietu ministrijas pārstāve apelācijas

sūdzību neatzina, norādot, ka Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas

10.punkta norma ir attiecināma uz dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

pēc 1990.gada 4.maija.

Atbildētājas pusē pieaicinātās VSAA pārstāve apelācijas sūdzību neatzina

un pievienojās Iekšlietu ministrijas norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieku

paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas

sūdzība ir nepamatota un noraidāma.

[9] Ar Lēmumu pieteicējam piešķirta izdienas pensija, pamatojoties uz

Izdienas pensijas likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktu, kas noteic, ka tiesības uz

izdienas pensiju ir darbiniekiem, kuru kopējais apdrošināšanas stāžs un tam

pielīdzinātais stāžs ir ne mazāks par 25 gadiem, turklāt ne mazāk kā 12 gadi un

seši mēneši no tiem nodienēti Iekšlietu ministrijas sistēmā, un kuri sasnieguši 50

gadu vecumu. Izdienas pensijas apmērs pieteicējam ir aprēķināts atbilstoši

Izdienas pensijas likuma 5.panta trešās daļas nosacījumiem, 40 procentu apmērā

no darba samaksas un par katru izdienas stāža gadu virs 12 gadiem un sešiem

mēnešiem to palielinot par 1,5 procentiem.

Iekšlietu ministrija pieteicēja izdienas stāžu ir aprēķinājusi atbilstoši

Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 5.punktam, kas noteic, ka izdienas

stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita dienesta laiku arī citu valstu

bruņotajos spēkos, robežapsardzības karaspēkā vai iekšlietu sistēmas iestādēs līdz

1991.gada 31.decembrim, ja tajās nodienēti vismaz pieci gadi, bet darbiniekiem,

kuri dienestu uzsākuši pēc šā likuma spēkā stāšanās, - ja nodienēti vismaz 20 gadi.

Turpretī pieteicējs vēlas, lai viņam izdienas pensija tiktu piešķirta,

pamatojoties uz Izdienas pensijas likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu, kas

noteic, ka tiesības uz izdienas pensiju ir darbiniekiem, kuru izdienas stāžs saskaņā

ar šā likuma 3.pantu ir ne mazāks par 20 gadiem un kuri sasnieguši 50 gadu

vecumu, un lai izdienas pensijas apmērs pieteicējam tiktu noteikts atbilstoši

minētā likuma 5.panta pirmās daļas nosacījumiem, proti, lai izdienas pensija tiktu

piešķirta 55 procentu apmērā no darba samaksas un par katru izdienas stāža gadu

virs 20 gadiem to palielinātu par diviem procentiem no šā likuma 4.pantā minētās

darba samaksas.

Pieteicēja ieskatā, saskaņā ar Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas

10.punktu viņa izdienas stāžā ir jāieskaita 80 procenti no citās iestādēs, pie

komersantiem un organizācijas nostrādātā laika, jo viņš dienestu Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādē ir uzsācis pēc 1990.gada 4.maija un kopumā viņš

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs ir nodienējis vismaz 10 gadus.

[10] Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 10.punkts noteic, ka

izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita 80 procentus no citās

iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laika darbiniekiem, kuri

dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs uzsākuši pēc 1990.gada 4.maija, -

ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs nodienēti vismaz 10 gadi.

Apgabaltiesas ieskatā no iepriekš minētās normas satura izriet divi

priekšnosacījumi, kuru abu iestāšanās ir nepieciešama, lai iestātos normā minētās

sekas.

Proti, lai izdienas stāžā ierēķinātu arī 80 procentus no citās iestādēs, pie

komersantiem un organizācijās nostrādātā laika, personai dienests Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs jāuzsāk pēc 1990.gada 4.maija un pēc 1990.gada

4.maija jānodienē vismaz 10 gadi.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs ir uzsācis 1999.gada 13.septembrī, taču to ir pārtraucis 2007.gada

1.decembrī, nodienējot 8 gadus 1 mēnesi un 11 dienas, līdz ar to attiecībā uz

pieteicēju nav izpildījies 10 gadu kritērijs, kas jānodienē pēc 1990.gada 4.maija.

Līdz ar to pieteicējam nav tiesību prasīt, lai viņa izdienas stāžā ierēķina arī 80

procentus no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijas nostrādātā laika.

[11] Administratīvās apgabaltiesas ieskatā, Izdienas pensijas likuma 3.panta

pirmās daļas 10.punkta norma ir jāinterpretē kopsakarā ar Latvijas Republikas

Satversmes 91.pantu (vienlīdzības princips) un izdienas pensiju noteikšanas mērķi

un būtību.

Pamatojumu, kādēļ atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām tiek

noteikta sevišķa sociālā garantija – izdienas pensija, nosacīti var iedalīt vairākās

grupās:

1) attiecīgā dienesta vai profesijas īpatnības ir saistītas ar profesionālo

iemaņu mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu vecumu vai nostrādājot šajā

profesijā noteiktu laiku;

2) attiecīgā persona pilda valstij svarīgu dienestu, kura laikā persona ir

pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem ierobežojumiem, un dienesta gaita būtiski

atšķiras no to personu darba apstākļiem, kuras strādā uz civiltiesiska līguma

pamata;

3) izdienas pensija netieši veido „atliktu atalgojumu” par nevainojamu

dienestu ilgā laika periodā un sekmē attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu

darbību.

Atšķirīgā attieksme pret personām, kam ir paredzēta izdienas pensija, ir

attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan ar sabiedrības interešu aizsardzību,

nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, gan arī ar katras attiecīgā profesijā strādājošas

vai attiecīga amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu aizsardzību (sk.

Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā

Nr.2006-13-0103 7.punktu).

Sekojot pieteicēja piedāvātajai Izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās

daļas 10.punkta normas interpretācijai un pieņemot, ka normā noteiktais 10 gadu

dienesta termiņš nav piesaistāms dienesta periodam Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs pēc 1990.gada 4.maija, personai, nodienējot kaut pāris mēnešus kādā no

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm, rastos tiesības ieskaitīt dienesta stāžā 80%

no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laika.

Šāds minētās tiesību normas iztulkojums piešķirtu konkrētās izdienas

pensijas saņēmējam nesamērīgas priekšrocības gan salīdzinājumā ar citām

Iekšlietu ministrijas sistēmā strādājošām personām, gan visām citām valsts

nodarbinātajām personām.

Apgabaltiesas ieskatā šāda izņēmuma priekšrocība, kas pieļauj atsevišķām

dienesta personām izdienas stāžā ieskaitīt darba periodu, kas nav saistīts ar

iepriekš norādītajiem būtiskajiem un specifiskajiem dienesta apstākļiem, ir

attaisnojama tikai ar konkrētu leģitīmu mērķi.

Apgabaltiesa uzskata, ka, ņemot vērā normā noteikto datumu – 1990.gada

4.maiju, konkrētās normas izdošana ir attaisnojama ar tā laika nepieciešamību

piesaistīt lojālus darbiniekus dienestam tikko neatkarību atguvušās valsts iekšlietu

sistēmas iestādēs, un attiecīgi nodrošināt šo personu sociālās garantijas, kā arī

paredzot zināmu materiālo nodrošinājumu, kas, ņemot vērā tā laika vēsturiskos

notikumus un atalgojuma līmeni šajās iestādēs, būtu attaisnojams un samērīgs

mērķis, ņemot vērā arī normā noteikto 10 gadu periodu, kas personai ir jānodienē

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs.

Ievērojot iepriekšminēto, apgabaltiesa secina, ka Lēmums ir tiesisks un

pamatots.

[12] Administratīvā apgabaltiesa piekrīt pieteicēja apelācijas sūdzības

argumentam, ka pirmās instances tiesa, lemjot par pieteicēja prasījumu par

zaudējumu atlīdzinājumu, nepamatoti ir piemērojusi Administratīvā procesa

likuma 18.panta ceturto daļu, kas noteic, ka administratīvajās lietās, kas adresātam

ir sarežģītas, pēc tiesas lēmuma, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās

pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta; atlīdzības apmēru un izmaksas

kārtību nosaka Ministru kabinets.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka

minētās tiesību normas mērķis ir nevis noteikt zaudējumu atlīdzību, bet gan

pieteicēja (fiziskās personas) tiesības jau pamatlietas izskatīšanas gaitā lūgt no

valsts budžeta līdzekļiem segt viņa izdevumus pārstāvim, proti, nodrošināt

personas tiesības uz pieeju tiesai. Šajā gadījumā valsts (plašākā nozīmē)

administratīvajā procesā ir nevis atbildētāja, bet gan, piešķirot pieteicēja pārstāvim

atlīdzību no valsts budžeta, palīdzības sniedzēja (sk. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 22.februāra lēmuma lietā SKA-

16/2011 9.punktu). Tādējādi Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtā daļa

nosaka nosacījumus un kārtību, kādā pieteicējs (fiziskā persona) var saņemt valsts

apmaksātu juridisko palīdzību.

Savukārt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir

tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai

personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo

aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 1.pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai

Latvijas Republikas Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās

tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, savukārt šā likuma

7.panta trešās daļas otrais teikums noteic, ka mantiskais zaudējums aptver arī

izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.

Apgabaltiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā pieteicējs lūdz atlīdzināt

mantiskos zaudējumus, kas viņam ir radušies, veicot samaksu par saņemtajiem

juridiskajiem pakalpojumiem lietā, nevis valsts apmaksātu juridisko palīdzību.

Līdz ar to šis prasījums ir vērtējams kā prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam.

Prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, tas vienmēr ir

pakārtots prasījumam par administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Ņemot vērā apgabaltiesas secināto, ka pieteicēja pieteikums ir nepamatots

un noraidāms, noraidāms ir arī pieteicēja prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir

daļēji pamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt V.M. pieteikumu.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs (paraksts) K.Berķis

Tiesneši (paraksts) M.Birzgalis

(paraksts) A.Šteinberga

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis K.Berķis

Rīgā 2011.gada 12.oktobrī