Legislator Case Law & Legislation
1A29004318 / 1A-0043-18 ECLI:LV:RLPT:2018:0515.1A29004318.3.S AI generated

Court dismissed appeal against fine for landlord failing to provide cold water and maintain property.

Case Number 1A29004318 / 1A-0043-18
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The court dismissed the appeal filed by a property management company against a fine imposed by the Riga City Administrative Commission. The company argued it had no authority to manage the property because the municipality had not formally taken ownership of the denationalized housing. The court rejected this, noting the company had a valid management contract and that the water supply failure had persisted for years, constituting a clear breach of the Residential Premises Rental Law. Consequently, the court upheld the administrative penalty as legally justified and necessary to deter future negligence.

Legislator headnote

AI generated

Latvijas APK 150.2panta, 150.3panta, 289.12panta otrā daļa; An administrative body's penalty for a landlord's long-term failure to provide essential services is valid if the penalty is proportionate and serves to motivate compliance with statutory maintenance obligations.

Keywords

AI generated
administrative penalty residential premises rental law property management contract denationalized housing proportionality of fine failure to provide services landlord liability

Cited Legislation

AI generated
Latvijas APK 150.2panta
Latvijas APK 150.3panta
Latvijas APK 289.12panta otrā daļa
Latvijas APK 1.panta
Latvijas APK 8.panta
Latvijas APK 9.panta
Latvijas APK 243.panta
Saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un
Latvijas APK 244.panta
Latvijas APK 289.6panta
Atbilstoši Latvijas APK 289.6panta septītajai daļai tiesa izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:
Latvijas APK 289.13panta
Latvijas APK 289.13panta trešo daļu pievienojas iestādes motivācijai un to neatkārto, bet norāda savus apsvērumus.
Latvijas APK 289.17panta
Latvijas APK 289.18panta
Likums par dzīvojamo telpu īri 11.3panta pirmās daļas 1.punkts
Likums par dzīvojamo telpu īri 40.pants

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr.1A29004318/21

ECLI:LV:RLPT:2018:0515.1A29004318.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 15.maijā

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese L.Podoļska rakstveida procesā izskatot SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” reģistrācijas

Nr.40103362321 (turpmāk – iesniedzēja) sūdzību par Rīgas domes Administratīvās komisijas (turpmāk – iestāde) 2018.gada 23.janvāra lēmumu

Nr.D57-AK-18-4-38,

konstatēja

2017.gada 7.decembrī iesniedzējai sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols CB Nr.025583 par to, ka 2017.gada 10.oktobrī plkst.13.43-

14.05 un 1.novembrī plkst.13.40-14.00 /adrese/ īrniekam netiek sniegts pamatpakalpojums – aukstais ūdens, pārkāpjot likuma “Par dzīvojamo telpu īri”

11.3panta pirmās daļas 1.punktu un septīto daļu, kā arī pagalmā esošais ūdens pumpis nedarbojas, tualete sliktā tehniskā stāvoklī, tādā veidā izvairoties

no dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas, pārkāpjot likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantu par ko paredzēta atbildība Latvijas APK

150.2pantā un 150.3pantā.

Ar Rīgas domes administratīvās komisijas 2018.gada 23.janvāra lēmumu Nr.D57-AK-18-4-38 iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības

uzliekot naudas sodu 250 EUR apmērā.

2018.gada 28.februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā saņemta iesniedzējas sūdzība.

Sūdzībā norādīts, ka iesniedzēja nav saucama pie administratīvas atbildības šādu apstākļu dēļ.

Izvērtējot iestādes lēmumā norādīto, iesniedzēja to pilnībā noraida, jo iesniedzēja no savas puses nav pieļāvusi prettiesisku darbību vai bezdarbību,

kas apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta

administratīvā atbildība.

Dzīvojamā māja kopš 1994.gada ir denacionalizēta un šobrīd pieder fiziskai personai /pers. B/, kura namīpašumu no pašvaldības nav pārņēmusi.

Likuma “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” 6.1pants nosaka, ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki sešu mēnešu laikā pēc tam, kad

pilsētas dome vai rajona padome ir pieņēmusi lēmumu par namīpašuma atdošanu natūrā, nav to pārņēmuši vai ierakstījuši zemesgrāmatā (izņemot

gadījumus, kad namīpašums nav pārņemts pašvaldības vainas dēļ), attiecīgā pašvaldība turpina namīpašumu pārvaldīt un var tajā iemitināt jaunus īrniekus

(nomniekus), kā arī izdarīt namīpašuma uzturēšanai nepieciešamos remontus, un tai ir tiesības prasīt izdevumu atlīdzību no personas, kurai atjaunotas

īpašuma tiesības.

Iesniedzēja veic dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, pamatojoties uz 2016.gada 8.jūlijā Rīgas pilsētas pašvaldības un iesniedzējas starpā noslēgto

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas līguma Nr.RD-16-418-lī pamata, par ko lietā nepastāv strīds. Vienlaicīgi iesniedzēja norāda, ka ar 2017.gada 30.maija

vienošanos līgumā Nr.418 ir veikti grozījumi svītrojot dzīvojamo māju no līguma Nr.418, līdz ar to secināms, ka Rīgas pašvaldība (neatkarīgi no tā, ka

pašvaldība dzīvojamo māju tās īpašniecei ar pieņemšanas – nodošanas aktu nav nodevusi) dzīvojamās mājas pārvaldīšanas uzdevumus iesniedzējai ir

atsaukusi, savukārt tās īpašniece /pers. B/ Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.pantā noteiktajā kārtībā dzīvojamās mājas pārvaldīšanas uzdevumu

iesniedzējai nav devusi.

Ievērojot minēto, secināms, ka ir izveidojusies situācija, kad iesniedzējai ir tiesisks pamats pārtraukt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, tomēr

iesniedzēja, pieņemot, ka pašvaldības interesēs ir turpināt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu līdz tās nodošanai īpašniecei, ievērojot Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 4.pantā noteikto pārvaldīšanas procesa nepārtrauktības principu, turpina nodrošināt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, faktiski veicot

neuzdotu lietvedību apstākļos, kad netiek nodrošināts nepieciešamais finansējums obligāto pārvaldīšanas darbību izpildei.

Civillikuma 2325.pants nosaka, ja kāds neaicināts uzņemas vest citas personas lietas saskaņā ar viņas patiesajām interesēm un tādos apstākļos,

kuros varētu pieņemt, ka šī persona, ja viņai būtu bijusi izdevība izteikt savu gribu, būtu piekritusi šādai vietniecībai, tad ar tādu lietvedību nodibinās starp

lietvedi un pārstāvamo līgumam līdzīga tiesiska attiecība, savukārt no 2329.panta izriet, ja kāds vēlāk apstiprina savu lietu vešanu, kas uzsākta vai

nobeigta bez viņa uzdevuma, tad lietveža tiesiskais stāvoklis ar to nepārgrozās, bet uz lietu vešanas apstiprinātāju piemērojami pilnvarojuma līguma

noteikumi. No minētā izriet, lai būtu pamats uzskatīt, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanu iesniedzēja līdz tās nodošanai īpašniecei veic pašvaldības

uzdevumā, nepieciešams Rīgas pilsētas pašvaldības rakstveida apstiprinājums dzīvojamās mājas pārvadīšanas darbību veikšanai pašvaldības vārdā.

Iesniedzēja norāda, ka 2013.gada 9.janvārī iesniedzējas iecirkņa “Zemgale” dzīvojamās mājas apsekošanas aktā Nr.18-24/270 tika konstatēts, ka

dzīvojamā mājā ir ekonomiski nelietderīgi un nepamatoti veikt esošo ūdens un kanalizācijas sistēmu remontu, kam nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi.

Līdz ar to nepieciešams komplekss risinājums par aukstā ūdens un kanalizācijas sistēmu izbūvi un darbu finansēšanas kārtību.

Ievērojot minēto, iesniedzēja 2013.gada 8.maijā sagatavoja un nosūtīja vēstuli Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta (turpmāk tekstā –

RDMVD) Īres valdes darbības nodrošinājuma nodaļai un Apsaimniekošanas pārvaldei, kurā informēja par apsekošanas aktā konstatēto, vēršot

uzmanību, ka dzīvojamās mājas stāvoklis vērtējams kā avārijas un aicināja izvērtēt remonta lietderību, kā arī lemt par iespēju ierādīt dzīvojamās mājas

dzīvokļu īrniekiem citu dzīvojamo platību. Iesniedzēja vērš uzmanību, ka līdz šim brīdim atbilde nav saņemta.

Iesniedzēja nepiekrīt cietušās apgalvojumam, ka nav iespējams sazvanīt iesniedzējas pārstāvjus, lai pasūtītu ūdeni. Iesniedzējas sagatavotajos ik

mēneša rēķinos tiek iekļauta informācija par iesniedzējas informatīvo tālruni, uz ko var zvanīt un pieteikt jebkādu informāciju, kas saistīta ar dzīvojamo

māju pārvaldīšanas jautājumiem. Iesniedzēja pēc RDMVD Īres valdes nodrošinājuma nodaļas 2017.gada 10.oktobra u n 2017.gada 1.novembra

veiktajiem vietas apsekošanas aktiem, izvietoja paziņojumu kāpņu telpā ar iesniedzējas kontaktinformāciju, lai vienotos par dzeramā ūdens piegādes

laikiem, kā arī veicot apsekošanu 2017.gada 7.decembrī sastādīja par to aktu Nr.16-8/43757 ar fotofiksāciju.

Pamatojoties uz norādītajiem apstākļiem, iesniedzēja nav saucama pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 150. 2pantā un 150.3pantā

minēto nosacījumu neievērošanu.

Iesniedzēja uzskata, ka iestāde, pieņemot lēmumu, nav ņēmusi vērā iesniedzējas norādītos apstākļus un argumentus.

Iestāde neizpildīja Latvijas APK prasības, proti, vispusīgi, pilnīgi un objektīvi neizpētīja visus lietas apstākļus kopumā, nenoskaidroja cēloņus un

apstākļus, neievēroja principu, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un institūcijas, kas izskata lietu, priekšā, kā arī nenoskaidroja citus apstākļus.

Iesniedzēja lūdz tiesu atcelt iestādes lēmumu, un izbeigt lietu.

2018.gada 4.aprīlī tiesā saņemti cietušo paskaidrojumi, kur norādīts, ka iesniedzēja apsaimniekoja dzīvojamo māju /adrese/ pirms

denacionalizācijas un ½ mājas saskaņā ar vienošanos arī pēc denacionalizācijas. Iesniedzēja labi zināja par to, ka māja neatbilst sanitārajām un higiēnas

prasībām un nav pamatpakalpojuma – aukstā ūdens. Rokas sūknis pagalmā nav sertificēta iekārta. 2010.gadā rokas pumpis salūza un iedzīvotāji palika

pilnīgi bez ūdens. Vērsās pie iesniedzējas uz ko saņēma atteikumu veikt remontdarbus. No 2014.gada rēķinos tiek iekļauta maksa par remonta darbiem,

kas netiek veikti.

To, ka māja neatbilst sanitārās higiēnas normām, apliecina 1986.gada 21.maija lēmums Nr.149, tas ir atzīmēts arī 1997.gada 30.septembra

pieņemšanas – nodošanas aktā Nr.665.

2001.gadā pašvaldība piešķīra cietušajiem dzīvojamo telpu uz beztermiņa līguma Nr.407 pamata, kurā atzīmēts, ka mājai ir ūdensvads, lai gan

faktiski bija āra rokas pumpis.

Cietušie lūdz piemērot solidāru atbildību arī Rīgas pilsētas pašvaldībai.

2018.gada 9.aprīlī tiesā saņemti iestādes rakstveida paskaidrojumi, kur iestāde vērš uzmanību uz pārrakstīšanās kļūdu iestādes lēmuma

aprakstošās daļas otrajā rindkopā, jo izskatāmajā lietā esošais administratīvā pārkāpuma protokols CB Nr.025583 ir sastādīts 2017.gada 7.decembrī,

nevis 2016.gada 9.decembrī.

Ievērojot, ka īpašuma /adrese/, pārvaldīšanu un dzīvokļa Nr.4 izīrēšanu iesniedzēja veica arī tad, kad īpašuma ½ domājamās daļas jau bija /pers.

B/ īpašumā, iestādes ieskatā, īpašuma pārvaldīšanas vienpersonisks atsaukums (ar 2017.gada 30.maija vienošanos veicot grozījumus dzīvojamo māju

pārvaldīšanas līgumā Nr.RD-16-418-lī, ievērojot sūdzībā norādīto) nav īstenots tiesiski. Kārtību, kā to ir īstenojusi iesniedzēja neparedz ne Dzīvokļu

īpašumu likums, ne Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums. Arī no Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes (turpmāk –

RDMVD Apsaimniekošanas pārvalde) 2017.gada 25.septembra vēstules Nr. DMV-17-19127-ap trešās rindkopas redzams, ka nav notikusi

denacionalizētā īpašuma nodošana natūrā un pašvaldības lietošanā un apsaimniekošanā ir dzīvoklis /adrese/. Savukārt pārvaldīšanas pienākums ir nodots

iesniedzējai.

Kā redzams no lietā esošā iestādes 2017.gada 12.decembra lēmuma Nr.D57-AK-17-37-2, tad arī /pers. B/ pienākums ir īstenot īpašuma

/adrese/ pārvaldīšanu, savukārt /pers. B/ nav atzīstama par īpašuma /adrese/ izīrētāju, ievērojot, ka /pers. B/ nav pārņēmusi minēto dzīvojamo māju

apsaimniekošanā vai pilnvarojusi veikt dzīvojamās mājas apsaimniekošanu. Faktiski īpašuma pārvaldīšanu veic iesniedzēja, kas nenonāk pretrunā arī

Rīgas pilsētas Īres valdes 2017.gada 7.decembra sēdes protokolā Nr.28 norādītajam, ka īpašumu turpina apsaimniekot iesniedzēja. Turklāt kā norādījis

iesniedzējas pārstāvis, ka nav informācijas par iemesliem, kādēļ ūdens pumpis netika remontēts pēc 2010.gada, bet pieļauj, ka bija nepieciešami pārlieku

lieli izdevumi.

Iestāde vērš tiesas uzmanību, ka pie apstākļiem, kad ir zināms, ka īrniekiem ilgstoši nav pieejams dzeramais ūdens, izīrētājs tikai pēc 2017.gada

10.oktobra un 2017.gada 1.novembra Rīgas pilsētas Īres valdes locekļu apsekojuma ir veicis darbības, lai būtu iespēja vienoties par dzeramā ūdens

piegādi.

Iestādes ieskatā, ievērojot, ka tikai iestādes lēmuma pārsūdzēšanas ietvaros iesniedzēja ir pievienojusi RDMVD Apsaimniekošanas pārvaldei un

Īres valdes darbības nodrošinājuma nodaļai adresēto 2013.gada 8.maija vēstuli uz ko nebija saņemta atbilde, iespējams, būtu lietderīgi nozīmēt lietas

izskatīšanu tiesas sēdē, lai iestāde varētu izprasīt informāciju no RDMVD Apsaimniekošanas pārvaldes un attiecīgi, lai pārliecinātos par norādītā

patiesumu un vērtētu sarakstes dokumentu nozīmi izskatāmajā lietā. Kaut arī jau no lietā esošā dokumenta – iesniedzējas 2013.gada 8.maija vēstules

Nr.1-1a/13351 redzams, ka iesniedzējas sagatavotais dokuments ir atbildes dokuments, nevis dokuments, kurš izsūtīts, lai saņemtu atbildi, turklāt

atbildes vēstulē izteiktie secinājumi adresēti RDMVD Īres valdes darbības nodrošinājuma nodaļai, lai arī iestādes kompetence ir nodrošināt Rīgas pilsētas

Īres valdes darbību, ko iespējams secināt no Rīgas domes 2011.gada 29.marta nolikuma Nr.109 “Rīgas pilsētas Īres valdes nolikums”, nevis izvērtēt

kādas dzīvojamās mājas remonta darbu lietderību un dzīvojamo platību ierādīšana īrniekiem.

Juridisko personu vaina ir nosakāma ņemot vērā divus nosacījumus: pirmkārt, vai juridiskajai personai bija iespēja nodrošināt noteikumu

ievērošanu, par kuru pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība, otrkārt, vai juridiskā persona veica nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo

noteikumu ievērošanu (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 15.maija spriedums lietā Nr.SKA-0019/2009 18.,

19.punkts). Izskatāmajā lietā nav konstatēti šķēršļi, kas iesniedzējai liedza savlaicīgi rūpēties par dzīvojamās mājas /adrese/ uzturēšanu un nodrošināt

īrniekiem likumiski noteikto pamatpakalpojumu – auksto ūdeni.

Ņemot vērā minēto un iestādes lēmumā veiktos secinājumus, iestāde sūdzību neatzīst un uzskata, ka iestādes lēmums ir atstājams negrozīts,

nelūdzot izskatīt lietu tiesas sēdē.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 6panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesa administratīvā pārkāpuma lietu izskata rakstveida procesā. Rajona

(pilsētas) tiesa mutvārdu procesu nosaka pēc savas iniciatīvas vai tad, ja to lūdz persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, cietušais vai

prokurors. Rakstveida procesā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana notiek, nerīkojot tiesas sēdi. Izskatot lietu rakstveida procesā, nolēmumu tiesa

pieņem uz lietā esošo dokumentu pamata. Savukārt šā panta ceturtā daļa nosaka, ka izskatot lietu rakstveida procesā, tiesnesis nosaka dienu, ar kuru

nolēmums būs pieejams tiesas kancelejā, kā arī vismaz divas nedēļas ilgu termiņu, līdz kuram administratīvā pārkāpuma lietas dalībnieki var iesniegt

paskaidrojumus, pieteikt noraidījumu, lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē, kā arī iesniegt citus ar lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus.

Ar 2018.gada 2.marta Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese s lēmumu iesniedzējas sūdzība pieņemta. Līdz tiesas noteiktajam

termiņam – 2017.gada 9.aprīlim no lietas dalībniekiem nav saņemti lūgumi izskatīt lietu tiesas sēdē, nav pieteikts noraidījums tiesnesei, nav saņemti lietas

dalībnieku lūgumi.

Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas un sūdzību izskatīšanas kārtību rajona (pilsētas) tiesā regulē Latvijas APK normas

un tieši divdesmit trešā „a” nodaļa.

Atbilstoši Latvijas APK 289.6panta septītajai daļai tiesa izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:

1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums;

2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;

3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;

4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;

5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;

6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;

7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas

naudu.

Saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Latvijas APK 243.panta piektā daļa nosaka, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai

ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Turklāt atbilstoši minētā panta astotajai daļai, to cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par

faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

Saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Latvijas APK 150.2pants (redakcijā 19.07.2017.-05.12.2017.) nosaka, ka par izvairīšanos no likumā noteiktā pienākuma uzturēt un apsaimniekot

dzīvojamo māju — uzliek naudas sodu fiziskajām personām līdz tūkstoš četrsimt euro, bet juridiskajām personām — līdz četrpadsmit tūkstoš euro.

Atbilstoši Latvijas APK 150. 3pantam (redakcijā 19.07.2017.-05.12.2017.) par pamatpakalpojumu nesniegšanu dzīvojamās telpas īrniekam, ja

likums nosaka pienākumu sniegt šādus pakalpojumus, —uzliek naudas sodu fiziskajām personām līdz tūkstoš četrsimt euro, bet juridiskajām personām

— līdz četrpadsmit tūkstoš euro.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 4.panta pirmā daļa nosaka, ka izīrētājs var būt jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas ir dzīvokļa vai

dzīvojamās mājas īpašnieks vai valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” uz likumīga pamata

ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā.

Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam

īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11. 3panta pirmajai un septītajai daļai dzīvojamās telpas īres līgumā nosakāmi tie pakalpojumu veidi,

kurus dzīvojamās telpas lietošanas laikā saņem īrnieks:1) pamatpakalpojumi, kuri ir nesaraujami saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (apkure, aukstais

ūdens, kanalizācija un sadzīves atkritumu izvešana); 2) papildpakalpojumi, par kuru sniegšanu izīrētājs un īrnieks vienojušies dzīvojamās telpas īres līgumā

(karstais ūdens, gāze, elektrība, garāža, autostāvvieta u.c.) un no kuriem īrnieks var atteikties, divas nedēļas iepriekš rakstveidā brīdinot izīrētāju. Izīrētājs

vai pakalpojumu sniedzējs nav tiesīgs nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) šā panta pirmās daļas 1.punktā minētos pamatpakalpojumus, ja īrniekam nav šo

pakalpojumu apmaksas parādu. Šā noteikuma neievērošanas gadījumā izīrētājs vai pakalpojumu sniedzējs atlīdzina īrniekam nodarītos zaudējumus.

Saskaņā ar šā likuma 28.panta piekto daļu dzīvošanai derīga dzīvojamā telpa ir apgaismojama, apkurināma telpa, kas piemērota cilvēka ilglaicīgam

patvērumam un sadzīves priekšmetu izvietošanai un atbilst Ministru kabineta noteikumos paredzētajām būvniecības un higiēnas prasībām.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pants nosaka, ka izīrētāja pienākums ir nodot īrniekam dzīvojamo māju (dzīvojamo telpu) ar visiem tās

piederumiem tādā stāvoklī, lai īrnieks varētu dzīvojamo māju (dzīvojamo telpu) lietot un iegūt no tās visu to labumu, kādu viņam saskaņā ar dzīvojamās

telpas īres līgumu ir tiesības saņemt. Izīrētājs nodrošina dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) uzturēšanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām

būvniecības un higiēnas prasībām, kā arī veic dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) kapitālo remontu. Izīrētājs atbild par dzīvojamās mājas konstruktīvo

elementu un inženierkomunikāciju bojājumiem, kas radušies mājas vispārējās nolietošanās rezultātā.

Ja izīrējamai dzīvojamai mājai (dzīvojamai telpai) nepieciešams kapitālais remonts vai arī remonts sakarā ar to, ka dzīvojamā māja (dzīvojamā

telpa) neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām būvniecības un higiēnas prasībām, izīrētājs un īrnieks var vienoties, ka nepieciešamo remontu veic vai tā

izmaksas pilnībā vai daļēji sedz īrnieks. Šādā gadījumā īrniekam ir tiesības uz attiecīgu īres maksas samazinājumu.

Izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, pārbaudot iestādes 2018.gada 23.janvāra lēmuma Nr.D57-AK-18-4-38 pamatojumu tiesnese atzīst, ka

iestāde ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tiesnese iestādes pamatojumu atzīst par pareizu un pietiekamu, tāpēc saskaņā ar

Latvijas APK 289.13panta trešo daļu pievienojas iestādes motivācijai un to neatkārto, bet norāda savus apsvērumus.

Tāpat tiesnese iepazīstoties ar lietas materiāliem nekonstatē, ka iestāde administratīvās lietas izskatīšanas procesā iestādē būtu izdarījusi būtiskus

procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu minētā lēmuma atcelšanai.

Lai sauktu personu pie atbildības nepieciešams konstatēt, ka persona nav nodrošinājusi pamatpakalpojumus, un, ka tai bija pienākums šādus

pakalpojumus nodrošināt kā arī, ka persona izvairījusies no likumā noteiktā pienākuma uzturēt un apsaimniekot dzīvojamo māju.

Lietā nodibināts, ka dzīvojamā māja /adrese/ ir denacionalizētā māja un tās īpašniece ir /pers. B/. Savukārt iesniedzēja ir nekustamā īpašuma

/adrese/ apsaimniekotāja, pamatojoties uz 2016.gada 8.jūlija dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu Nr.RD-16-418-lī.

Uz pārkāpuma konstatēšanas brīdi starp iesniedzēju, kā izīrētāju un dzīvokļa Nr.4 , /adrese/ īrnieci pastāvēja tiesiskās attiecības. Līdz ar to

iesniedzējai bija pienākums nodrošināt pamatpakalpojumus dzīvojamās mājas īrniekiem.

Lietā atrodas /pers. J/ un /pers. K/ iesniegumi, Rīgas pilsētas īres valdes 2017.gada 10.oktobra un 2017.gada 1.novembra vietas apskates

protokoli, administratīvā pārkāpuma protokols, kas liecina, ka iesniedzēja nenodrošināja īrniekiem pamatpakalpojumu – auksto ūdeni.

Tiesnese nepiekrīt iesniedzējas viedoklim, ka tā nav saucama pie administratīvās atbildības, tāpēc ka dzīvojamā māja pilnībā nodota tās īpašniecei

/pers. B/ un iesniedzēja veic apsaimniekošanu, pamatojoties uz mājas pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību. No likuma “Par dzīvojamo telpu īri”

40.panta normām izriet, ka par dzīvojamās mājas tehnisko stāvokli ir atbildīgs tieši izīrētājs.

Iesniedzēja nenodrošinot pamatpakalpojumus īrniekiem, nevar aizbildināties ar dzīvojamās mājas un tajā esošo inženierkomunikāciju kritisko

tehnisko stāvokli. Ja iemesls pamatpakalpojumu nesniegšanai bija konkrētās mājas un tajā esošo inženierkomunikāciju avārijas stāvoklis, kā dēļ ir

nepieciešams kapitālais remonts, tad tas bija jāveic saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 40.panta otrās daļas noteikumiem.

Iesniedzēja varēja rīkoties atbilstoši likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.4panta nosacījumiem un uz šī pamata izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu,

ierādot īrniekam citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu.

Kā arī tiesnese nepiekrīt iesniedzējas paustajam viedoklim, ka iesniedzējai vispār nebija pamata apsaimniekot īpašumu, jo Rīgas pilsētas pašvaldība

bija atteikusies no tās apsaimniekošanas. Kā redzams no Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta 2017.gada 25.septembra atbildes nav notikusi

denacionalizētā īpašuma pārņemšana natūrā un pašvaldības lietošanā un apsaimniekošanā nodotie dzīvokļi Nr.1, Nr.4, Nr.4A, Nr.5 atrodas pašvaldības

faktiskā valdījumā (turējumā) un pašvaldība dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pienākumu ir nodevusi iesniedzējai.

Līdz ar to tiesnese uzskata, ka lietā pareizi noteikts administratīvā pārkāpuma subjekts. Turklāt konkrētajā lietā ūdens padeves pārtraukums uz

administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas brīdi bija jau vairāki gadi, sākot no 2010.gada, kas ir uzskatāms par ilgu, ņemot vērā, ka netiek sniegts

pamatpakalpojums – aukstais ūdens. Tikpat ilgi arī nav veikti citi nepieciešamie remontdarbi, kas uzskatāma par izvairīšanos no likumā noteiktā

pienākuma uzturēt un apsaimniekot dzīvojamo māju.

Izvērtējot lietas apstākļus un pārkāpuma būtību, tiesnese konstatē, ka pārkāpums ir saistīts ar cilvēku pamattiesību – tiesību uz dzīvokli un labvēlīgu

dzīves vidi – ierobežojumiem. Nenodrošinot pamatpakalpojumu – auksto ūdeni tiek ietekmēti ne vien sadzīves apstākļi, bet arī īrnieku veselības stāvoklis.

Ievērojot sūdzībā norādītos apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesnese atzīst, ka iestāde ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus. Kā arī ņemot vērā, ka iesniedzēja nesamērīgi ilgi nav nodrošinājusi pamatpakalpojumu – auksto ūdeni tiesnese iesniedzējai piemēroto sodu

uzskata par pamatotu un neatzīst to par pārlieku ierobežojošu, jo piemērotajam sodam jābūt tādam, lai tas motivētu pie administratīvās atbildības saukto

personu, kā arī citas personas, vairs šādu rīcību nepieļautu.

Atbilstoši Latvijas APK 289. 12panta otrajai daļai rajona (pilsētas) tiesa izskatot sūdzību vai protestu administratīvā pārkāpuma lietā taisa vienu no

šādiem spriedumiem:

1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību vai protestu noraida;

2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;

3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;

4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Šādos apstākļos tiesnese atzīst, ka iesniedzējas sūdzība un tajā minētie argumenti nav pamatoti, līdz ar to tā ir noraidāma. Savukārt iestādes

2018.gada 23.janvāra lēmums Nr.D57-AK-18-4-38 ir likumīgs un pamatots, tāpēc atstājams spēkā.

Pamatojoties uz minēto un saskaņā ar Latvijas APK 1.pantu, 8.pantu, 9.pantu, 243.pantu, 244.pantu, 289. 6pantu, 289.12panta otrās daļas

1.punktu, 289.13pantu, 289.17pantu, 289.18pantu tiesnese

nosprieda

noraidīt SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321 sūdzību par Rīgas domes Administratīvās komisijas 2018.gada 23.janvāra

lēmumu Nr.D57-AK-18-4-38.

Atstāt negrozītu Rīgas domes Administratīvās komisijas 2018.gada 23.janvāra lēmumu Nr.D57-AK-18-4-38.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no tā pieejamības dienas tiesas kancelejā, apelācijas sūdzību iesniedzot

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese L.Podoļska