VAT fraud case dismissed; court upheld tax authority's finding of fictitious transactions without criminal intent.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court dismissed the taxpayer's cassation appeal against the Regional Administrative Court's decision to reject the VAT refund claim. The lower courts found that the declared transactions between the parties were fictitious and designed solely to obtain fiscal advantages, as no actual goods were delivered. The court upheld this administrative finding by distinguishing it from criminal fraud, noting that the burden of proof for the existence of real transactions lay with the taxpayer, who failed to provide evidence. Consequently, the tax authority's determination of VAT fraud was confirmed, and the appeal was rejected.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 348(1)1; VAT Law Art. 105; The court distinguishes administrative VAT fraud from criminal fraud, holding that the tax authority may reject input tax deduction based on objective evidence of fictitious transactions without requiring proof of criminal intent.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2018:0213.A420433513.2.S
Lieta Nr. A420433513
SKA-92/2018
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Augstākā tiesa
SPRIEDUMS
Rīgā 2018.gada 13.februārī
Augstākā tiesa šādā sastāvā:
tiesnese Rudīte Vīduša,
tiesnese Līvija Slica,
tiesnese Ieva Višķere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Baltic Mobile” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta
2013.gada 10.jūlija lēmuma Nr. 22.7/L-17286 atcelšanu, sakarā ar SIA „Baltic Mobile” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada
17.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienests, veicot pieteicējas SIA „Baltic Mobile” pievienotās vērtības nodokļa auditu, neatzina pieteicējas tiesības atskaitīt
priekšnodokli par darījumiem ar SIA „Aqua System Nova”, jo SIA „Aqua System Nova” faktiski preču (elektronisko sadzīves preču) piegādes nav
veikusi. Ir tikai noformēta to iegāde no tās darījumu partneres – SIA „Klarme” – un preču tālāka realizācija pieteicējai.
Administratīvais process iestādē noslēdzās ar dienesta 2013.gada 10.jūlija lēmumu Nr. 22.7/L-17286, ar kuru pieteicējai papildus aprēķināts
pievienotās vērtības nodoklis un saistībā ar to aprēķināta nokavējuma nauda un soda nauda.
[2] Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par lēmuma atcelšanu. Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada
20.augusta spriedumu pieteikums noraidīts.
[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu sakarā ar pieteicējas apelācijas sūdzību, ar 2016.gada 17.marta spriedumu pieteikumu noraidīja.
Apgabaltiesas spriedums, ņemot vērā pievienošanos rajona tiesas sprieduma motivācijai, pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[3.1] Nav gūstama pārliecība, ka strīdus deklarētie darījumi starp norādītajiem darījumu partneriem patiesi būtu notikuši.
Pieteicējas darījumu partnera amatpersonas liecība norāda uz dokumentu noformēšanu un apriti starp pieteicēju un pieteicējas darījumu partneri un
tālāk tās darījumu partneri, bet neapliecina faktisko preču piegāžu esību.
[3.2] Ir konstatējama saistība starp uzņēmējiem, kā arī dokumentāri noformēto darījumu pilnīgi mākslīgs raksturs, jo preces jau ķēdes sākumposmā
nav bijušas. Tas liecina par to, ka darījumu galvenais mērķis ir vienīgi fiskālu priekšrocību iegūšana.
Ņemot vērā to, ka liecinieks un pieteicējas amatpersona bija pazīstami vēl pirms strīdus darījumu veikšanas, pamatots ir dienesta secinājums, ka
pieteicējas amatpersona ir zinājusi, ka dokumenti tiek noformēti ar darījumu partneri, kurš faktiski neveic preču piegādes.
[3.3] Konkrētajā gadījumā tiesa aplūkoja krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā, nevis pieteicējas vai kāda cita darījuma dalībnieka izdarītu
noziedzīgu nodarījumu kriminālprocesuālā aspektā. Līdz ar to pieteicējas norāde, ka, neesot kriminālprocesam, tiesas secinājums par krāpšanu nodokļu
jomā ir prettiesisks, nav pamatota.
Lietā esošo pierādījumu kopums to kopsakarā pārliecinoši apliecina faktu, ka konkrētajos par precēm noformētajos darījumos starp uzrādītājam
personām, vērtējot darījuma ķēdi kopumā, nav notikusi reāla preču piegāde, bet ir notikusi tikai dokumentu noformēšana bez faktiski notikušiem
darījumiem, kas ir traktējama kā krāpšana pievienotās vērtības nodokļa jomā.
[3.4] Pieteicēja pareizi norāda, ka pamatotas šaubas būtu jātulko par labu privātpersonai. Konkrētajos lietas apstākļos apgabaltiesai nerodas
pamatotas šaubas par to, ka pieteicējas pozīcija varētu būt pareiza vai patiesa.
[4] Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Tajā norādīti turpmāk minētie apstākļi.
[4.1] Pirmās instances tiesa, neskatoties uz pieteicējas argumentiem, lietu izskatīja rakstveida procesā. Lieta mutvārdu procesā tika izskatīta tikai
otrajā instancē. Tā apgabaltiesa faktiski atzina, ka rajona tiesa pārkāpa objektīvās izmeklēšanas principu un procesuālā taisnīguma principu. Tā kā lieta
mutvārdu procesā izskatīta tikai vienā instancē, pieteicējai nav iespējams pārsūdzēt spriedumu un aizstāvēt savas tiesības, pārskatot lietu pilnvērtīgi pēc
būtības divās instancēs.
[4.2] Apgabaltiesa, pieteicējas norādi par kriminālprocesa neesamību noraidot kā nepamatotu, faktiski atzina, ka pieteicējas amatpersonas ir
noziedzīga nodarījuma – krāpšanas – dalībnieces. Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pantā noteikta nevainīguma prezumpcija,
proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo. Tikai tādā gadījumā, ja būtu stājies spēkā spriedums kriminālprocesā par kādas
personas atzīšanu par vainīgu, dienests un tiesa varētu norādīt, ka pieteicēja ir krāpšanas dalībniece un tās amatpersonas ir noziedznieki.
Dienestam bija jāvēršas Valsts policijā vai dienesta Finanšu policijas pārvaldē ar iesniegumu par kriminālprocesa ierosināšanu saistībā ar minēto
krāpšanas faktu. Savukārt administratīvās lietas izskatīšana tiesā būtu jāaptur, līdz stāsies spēkā galīgais nolēmums attiecīgajā kriminālprocesā. Tomēr
šādas darbības no dienesta puses nesekoja, līdz ar to lietā nebija neviena objektīva pierādījuma tam, ka pieteicēja un tās darījuma partneri bijuši iesaistīti
un ir vainojami krāpšanā.
[4.3] Atbilstoši Satversmes 92.pantam ir jāpierāda personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja
vien nav pierādījumu par pretējo. Princips in dubio pro civis (šaubas par labu cilvēkam) nozīmē to, ka iestādei, lemjot par privātpersonai nelabvēlīga
lēmuma izdošanu, un tiesai, to kontrolējot, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam.
Administratīvās lietas izskatīšanas laikā netika pierādīts pretējais, proti, ka pavadzīmēs norādītās preces pieteicējai netika piegādātas. Tā vietā
dienests un tiesa nonāca pie kļūdaina secinājuma, ka pierādījumu neesība apstiprina darījumu fiktīvo raksturu, kaut gan lietā netika iesniegti objektīvi
pierādījumi, ka pieteicēja zināja, ka darījumi, iespējams, bija saistīti ar krāpšanu vai to, ka pieteicēja šādā krāpšanā piedalījās. Dienestam radušās
pamatotās šaubas par SIA „Aqua System Nova” saimnieciskās darbības un darījumu ar pieteicēju realitāti, būtu jāvērtē par labu pieteicējai. Tas tika
ignorēts no apgabaltiesas puses.
Savukārt apgabaltiesas atzinums, ka tai nerodas pamatotas šaubas, liecina par nepareizu materiālo tiesību normu interpretēšanu, jo uzliek
pienākumu pieteicējai pierādīt, ka tā nav vainojama nodokļu krāpšanas darbībās.
[4.4] Atzīstot, ka liecinieka liecības tika saskaņotas ar pieteicējas amatpersonu, tiesa nav ņēmusi vērā, ka kopš strīdīgajiem darījumiem ir pagājuši
vairāk nekā trīs gadi un cilvēks varēja vienkārši neatcerēties dažas detaļas. Tieši otrādi, pēc trīs gadiem būtu aizdomīgi viņam atcerēties atsevišķus
elektrotehnikas modeļus un apzīmējumus. Tiesa ignorēja, ka liecinieks vairāk nekā stundas laikā atbildēja uz visiem tiesas un lietas dalībnieku
jautājumiem, kā arī sniedza skaidrojumus par darījumu būtību. Tādējādi apgabaltiesa nenovērtēja pierādījumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma
154.pantam, bet tieši pretēji izdarīja neloģiskus un nepamatotus secinājumus.
[5] Dienests par kasācijas sūdzību iesniedza paskaidrojumu, norādot, ka kasācijas sūdzība nav pamatota. Apgabaltiesa nav pieļāvusi ne materiālo,
ne procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Dienests norāda turpmāk minēto.
[5.1] Tiesa pamatoti norādīja, ka tā aplūko krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā, nevis pieteicējas vai kāda cita darījuma dalībnieka izdarītu
noziedzīgu nodarījumu.
[5.2] Tiesa pamatoti norādīja, ka pieteicēja ar objektīviem pierādījumiem lietā neizkliedēja pamatotas šaubas, uz kurām norādījis dienests un kas
norāda uz to, ka faktiski apstrīdētie darījumi nevarēja notikt.
Objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka pieteicējai nav pienākuma piedalīties lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Šādu
pienākumu paredz Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturtā daļa.
[5.3] Tiesa pamatoti norādīja, kāpēc liecinieka liecības nav atzīstamas par ticamām. Pieteicēja norāde, ka tiesa pierādījumus vērtējusi, pieļaujot
būtiskas kļūdas, ir subjektīvs viedoklis, nevis objektīvs kasācijas tiesvedības ierosināšanas pamats.
Motīvu daļa
[6] Izvērtējot kasācijas sūdzībā paustos argumentus, secināms, ka pieteicēja nepiekrīt apgabaltiesas veiktajam pierādījumu novērtējumam. Sūdzībā
norādīts, ka apgabaltiesa pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pārkāpumu un izdarījusi neloģiskus un nepamatotus secinājumus.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 154.pantu tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi
un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem;
nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu; tiesa spriedumā norāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku
salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet citu – par nepierādītu.
Augstākā tiesa atzīst, ka apgabaltiesa šīs normas prasības ir ievērojusi. Tiesa (ņemot vērā rajona tiesas spriedumā ietvertos argumentus, kuriem
pievienojusies) atzinusi, ka lietā esošo pierādījumu kopums to kopsakarā apliecina faktu, ka konkrētajos par precēm noformētajos darījumos starp
uzrādītajām personām, vērtējot darījuma ķēdi kopumā, nav notikusi reāla preču piegāde, bet ir notikusi tikai dokumentu noformēšana bez faktiski
notikušiem darījumiem. Tiesa spriedumā ir paskaidrojusi, kādēļ tā ir secinājusi, ka strīdus darījumi nav notikuši starp tajos norādītajiem darījuma
dalībniekiem un kādēļ, tās ieskatā, darījumu apliecinošie dokumenti, kas vispārīgi attiecas uz preču iegādi no SIA „Aqua System Nova”, nepierāda
pretējo.
Proti, nopratinātais liecinieks – SIA „Aqua System Nova” amatpersona – nespēja sniegt detalizētu paskaidrojumu par faktisko darījumu norisi,
konkrētām precēm un to piegādēm, transportēšanu, par līguma ar savu darījuma partneri (SIA „Klarme”) noslēgšanas apstākļiem un sadarbību ar SIA
„Klarme” amatpersonu un tās pilnvaroto personu; sadarbības sarunas tika uzsāktas laikā un līgums noslēgts laikā, kad /pers. A/ nebija sabiedrības
amatpersona; vairāki desmiti pavadzīmju tika noformētas laikā, kad /pers. A/ neatradās Latvijā, proti, viņam nebija iespējas tās pašrocīgi parakstīt
Latvijā; ar pierādījumiem nav apstiprināts, ka /pers. A/ saimniecisko darbību SIA „Klarme” veicis ar pasta starpniecību; it kā regulāra piegāžu
saskaņošana ar pilnvaroto personu – Vladimiru, bet liecinieks nespēj atcerēties viņa uzvārdu; tas, ka liecinieks nepārzina konkrēto uzņēmējdarbības sfēru
(viņam trūkst zināšanas transporta pavaddokumentu noformēšanā, proti, tajās nav ierakstīts transportlīdzeklis, ar kuru preces tiek transportētas);
liecinieka un pieteicējas amatpersonas savstarpēja pazīšanās pirms strīdus darījumu veikšanas un abu saskaņotie paskaidrojumi tiesas sēdē. Tiesa atzina,
ka liecinieks ir pārliecinoši norādījis uz dokumentu noformēšanu un apriti starp SIA „Klarme”, SIA „Aqua System Nova” un pieteicēju, bet nav
apliecinājis faktisko preču piegāžu esību.
Tāpat apgabaltiesa atzina, ka, tā kā pieteicējas amatpersona un SIA „Aqua System Nova” amatpersona bija pazīstami vēl pirms strīdus darījumu
veikšanas, pieteicējas amatpersona zināja, ka dokumenti tiek noformēti ar darījumu partneri, kurš faktiski neveic preču piegādes.
[7] Augstākā tiesa vērš pieteicējas uzmanību, ka kasācijas instances tiesa neveic pierādījumu pārbaudi un nepārskata zemākas instances tiesas
secinājumus par lietas faktiskajiem apstākļiem, bet pārbauda, vai tiesa nav pārkāpusi konkrētas tiesību normas vai pārsniegusi savas kompetences
robežas (Administratīvā procesa likuma 325.pants). Lietas izskatīšana pēc būtības, pārbaudot pierādījumus, notiek tikai pirmās un apelācijas instances
tiesā. Kasācijas instances tiesas kompetencē nav, pārbaudot pierādījumus, pārliecināties, ka izslēgta jebkura iespējamība, ka pierādījumu pārbaudes
rezultātā varētu izdarīt kasatoram labvēlīgāku secinājumu. Tā būtu atkārtota pierādījumu novērtēšana pēc būtības, ko veic pirmās un apelācijas instances
tiesa.
Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās daļas piemērošanas pareizību pārbaudot, kasācijas instances tiesa varētu šo normu atzīt par
pārkāptu, ja, piemēram, tiesas izdarītie secinājumi vai nu vispār nebalstās uz pierādījumiem, bet tikai uz pieņēmumiem, vai ja secinājumi loģiski nevar
izrietēt no novērtētajiem pierādījumiem, vai ja kāda pierādījuma saturs ir acīmredzami nepareizi noskaidrots (piemēram, tiesa vispār nepareizi izlasījusi
rakstveida dokumentu vai izlaidusi no vērtējuma kādu dokumenta vai liecības daļu) (Augstākās tiesas 2017.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr.
SKA-278/2017 ( ECLI:LV:AT:2017:1121.A420411412.2.S ) 7., 8.punkts, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-305/2017 (
ECLI:LV:AT:2017:1206.A420600811.2.S) 5.punkts).
Pieteicēja iebilst, ka tiesa nepareizi novērtējusi tās darījumu partneres SIA „Aqua System Nova” amatpersonas liecībā sniegtos paskaidrojumus.
Pieteicēja norāda, ka no strīdus darījumiem ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi, cilvēks var neatcerēties dažas detaļas, bet būtu aizdomīgi, ja viņš atcerētos
atsevišķus elektrotehnikas modeļus un apzīmējumus.
Šajā gadījumā pieteicēja kasācijas sūdzībā tikai vispārīgi ir norādījusi, ka apgabaltiesa izdarījusi kļūdainus secinājumus. No sprieduma redzams, ka
apgabaltiesa ir izvērtējusi liecinieka liecību un atzinusi, ka viņš nav sniedzis detalizētu paskaidrojumu par faktisko darījumu norisi, konkrētām precēm un to
piegādēm, transportēšanu, liecībā ir saskatāmas pretrunas informācijā vai nepatiesu ziņu sniegšana. Apgabaltiesas ieskatā, liecinieka liecības ir saskaņotas
ar pieteicējas amatpersonu. Tāpat, tiesas ieskatā, SIA „Aqua System Nova” un pieteicējas amatpersonas sniedz liecības, kas atbilst fiktīvi noformētiem
dokumentiem.
Tiesa ir brīva pierādījumu novērtēšanā, ievērojot Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās un trešās daļas noteikumus. Izskatot strīdu, tiesai
pierādījumu pārbaudes rezultātā ir jāizšķiras, kura procesa dalībnieka apgalvotie fakti ir nodibināti. Šajā gadījumā, apgabaltiesas ieskatā, lietā iegūtie
pierādījumi kopumā apstiprināja Valsts ieņēmumu dienesta viedokli, ka pieteicēja ir iesaistīta krāpnieciskos darījumos. Augstākai tiesai nav pamata
pārvērtēt apgabaltiesas izdarītos secinājumus ne par pierādījumiem kopumā, ne arī atsevišķi liecinieka liecības.
[8] Kasācijas sūdzībā pieteicēja uzsver, ka pamatotās šaubas par SIA „Aqua System Nova” saimnieciskās darbības un darījumu ar pieteicēju
realitāti atbilstoši principam in dubio pro civis būtu jāvērtē par labu pieteicējai.
Konkrētajos lietas apstākļos apgabaltiesa spriedumā ir norādījusi, ka tai „neradās pamatotas šaubas par to, ka pieteicējas pozīcija varētu būt
pareiza vai patiesa”, kā arī „lietā esošo pierādījumu kopums to kopsakarā pārliecinoši apliecina faktu, ka konkrētajos par precēm noformētajos
darījumos starp uzrādītajām personām, vērtējot darījuma ķēdi kopumā, nav notikusi reāla preču piegāde”. Tātad tiesai, izskatot lietu un izvērtējot lietā
esošos pierādījumus, nebija pamatotu šaubu, ko vērtēt par labu pieteicējai.
Papildus Augstākā tiesa norāda, ka tieši pieteicēja, paužot viedokli, ka tai nav jāpierāda, ka tā nav vainojama nodokļu krāpšanas darbībās,
nepareizi interpretē tiesību normas.
Augstākā tiesa ir atzinusi, ka nodokļu lietās privātpersonai it īpaši ir līdzdarbošanās pienākums, kas izriet gan no Administratīvā procesa likuma
150.panta trešās daļas, gan no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta (Augstākās tiesas Senāta 2006.gada 16.maija spriedums SKA-202,
2012.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-457/2012 (A42870309) 9.punkts). Ja nodokļu maksātājs ir uzrādījis primāros darījuma
apliecinājuma dokumentus (līgumi, rēķini), tad jau Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpamato ar pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par šo darījumu
esību vispār vai par atbilstību dokumentos norādītajam, vai par saistību ar krāpniecību. Savukārt, ja šādas šaubas tiek pietiekami pamatotas, nodokļu
maksātājam tālāk ir pamats censties šīs šaubas novērst (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants, kā arī parastā pierādījumu nastas sadale, kad
katram jāpierāda savi iebildumi –Administratīvā procesa likuma 149.pants). (Augstākās tiesas 2017.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-
278/2017 (A420411412) ECLI:LV:AT:2017:1121.A420411412.2.S 9.punkts).
Apgabaltiesa atzina par pamatotiem rajona tiesas secinājumus, ka pieteicēja ar objektīviem pierādījumiem lietā neizkliedēja pamatotas šaubas, ka
darījumi starp SIA „Klarme” un SIA „Aqua System Nova” un tālāk starp SIA „Aqua System Nova” un pieteicēju faktiski nevarēja notikt. Arī pēc
pieteicējas amatpersonas paskaidrojumiem un SIA „Aqua System Nova” amatpersonas liecības tiesas sēdē apgabaltiesa neguva pārliecību, ka strīdus
deklarētie darījumi patiesi būtu notikuši.
Turklāt pieteicēja pati nav iesniegusi nekādus dokumentus, ne arī lūgusi tiesu izprasīt papildu pierādījumus, piemēram, izsaukt vēl citus lieciniekus,
kas varētu apliecināt preču piegādes apstākļus. Tieši pieteicējas rīcībā varēja būt ziņas, kas apstiprinātu to, ka tā nav bijusi saistīta ar krāpšanu
pievienotās vērtības nodokļa jomā, bet ir bijuši reāli darījumi tieši atbilstoši rēķiniem.
[9] Apgabaltiesa pareizi norādījusi, ka pieteicējas vai tās darījuma partneres veiktās darbības saistībā ar apstrīdētajiem darījumiem netiek vērtētas
no krimināltiesiskā aspekta, proti, vai kāda no darījumos iesaistītajām dalībniecēm ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu – krāpšanu.
Lietā ir vērtēta krāpšana pievienotās vērtības nodokļa jomā. Nodokļa lietās pārbaudes priekšmets ir tas, vai attiecīgais darījums var būt tiesisks
pamats atskaitīt priekšnodokli. Administratīvā procesa likumā un attiecīgā nodokļa likumā ir noteikta kārtība (pierādījumi, pierādīšanas līdzekļi un
pierādījumu novērtēšana), kādā iestāde un tiesa veic pārbaudi, un sekas tam, ja tiek konstatēts, ka nodokļa maksātājs fiskālās priekšrocības ieguvis un
izmantojis nepamatoti. Administratīvais process ir nošķirams no kriminālprocesa, kā ietvaros tiek pārbaudīts, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu
nodarījumu, – tas nav administratīvo tiesu kompetencē.
[10] Par pieteicējas iebildi, ka rajona tiesa lietu izskatīja rakstveida procesā, secināms, ka pieteicējas procesuālās tiesības nav pārkāptas.
Pieteicēja jau nekavējoties pēc lietas ierosināšanas Administratīvajā rajona tiesā tika informēta, ka lieta atbilstoši likumam tiek izskatīta rakstveida
procesā, ja vien, citstarp, pieteicējs vai trešā persona nav lūdzis lietu izskatīt mutvārdu procesā. Pieteicējs šādu lūgumu neiesniedza. Līdz ar to nav
pamata saskatīt tiesas pārkāpumu tajā, ka lieta pirmajā instancē netika izstatīta mutvārdu procesā. Savukārt apgabaltiesā lieta tika izskatīta mutvārdu
procesā, tātad pieteicējai tik dota iespēja lietu vismaz vienā instancē piedalīties mutvārdu procesā. Likums negarantē tiesības uz lietas izskatīšanu
mutvārdu procesā divās instancēs.
[11] Ņemot vērā minēto, secināms, ka kasācijas sūdzības argumenti nevar būt pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Augstākā tiesa
n o s p r i e d a :
atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 17.marta spriedumu, bet SIA „Baltic Mobile” kasācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesnese R. Vīduša
Tiesnese L. Slica
Tiesnese I. Višķere