Court dismisses administrative violation case due to lack of evidence proving the defendant's actual receipt of summons.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the administrative violation case against the defendant for failing to appear at the police station. Although the police issued a summons via mail, the defendant did not appear and claimed non-receipt of the document. The court ruled that the presumption of receipt under the Notification Act was insufficient to establish guilt without direct evidence of delivery, applying the principle that reasonable doubts must be resolved in favor of the accused.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243. un 244. panti; The presumption of document receipt under the Notification Act does not override the burden of proof requirement when the defendant claims non-receipt, necessitating concrete evidence of delivery to establish guilt.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. 1-0073-20/17
ECLI:LV:RVPT:2020:0128.130007320.1.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2020.gada 28.janvārī
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese I.Millere,
ar tiesas sēžu sekretāri D.Viguli,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu,
attiecībā pret /pers. A/ (/pers. A/), personas kods /personas kods/.
Aprakstošā daļa
2019.gada 20.decembrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektors sastādīja
administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC 384348 (turpmāk – Protokols), attiecībā pret /pers. A/, norādot, ka 2019.gada 30.septembrī plkst.10.30
/pers. A/ neizpildīja kontroles, uzraudzības vai izmeklēšanas funkcijas realizējošo valsts vai pašvaldību iestāžu amatpersonu likumīgās prasības, bez
attaisnojoša iemesla neieradās paskaidrojumu sniegšanai Rīgas pašvaldības policijas Ziemeļu pārvaldē (turpmāk – RPP ZP) Rīgā, Viestura prospektā
17/1.
Izdarītais administratīvais pārkāpums kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK) 175. 2panta
par kontroles, uzraudzības vai izmeklēšanas funkcijas realizējošo valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonu likumīgo prasību savlaicīgu neizpildīšanu.
Saskaņā ar Latvijas APK 213.pantu lieta ir pakļauta izskatīšanai tiesā.
/pers. A/ uz lietas izskatīšanu, kas tika nozīmēta 2020.gada 22.janvārī neieradās un par neierašanās iemesliem nepaziņoja.
Saskaņā ar Latvijas APK 260.panta otro daļu, personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir tiesības piedalīties lietas izskatīšanā. /pers. A/
par lietas izskatīšanas laiku un vietu tika savlaicīgi paziņots, ievērojot Latvijas APK 268.1panta nosacījumus. /pers. A/ uz lietas izskatīšanu neieradās, kā
arī no viņa nav saņemts lūgums atlikt lietas izskatīšanu, līdz ar ko, tiesa secina, ka /pers. A/ nevēlas izmantot savas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā,
tādēļ nolēma lietu izskatīt bez viņa piedalīšanās.
Motīvu daļa
Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi
un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Latvijas APK 243.panta pirmā daļa paredz, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā kārtībā iegūtas un
noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros
izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.
Latvijas APK 243.panta piektā daļa paredz, kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. No minētā
panta astotās daļas izriet, ka iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.
Saskaņā ar Latvijas APK 243.1 pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā ir pie administratīvās atbildības sauktās personas
paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā;
elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; lietiskie pierādījumi.
Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka lietā ir atrodami sekojoši rakstveida pierādījumi, kas attiecas uz Protokolā norādīto:
Protokolā fiksētais;
RPP ZP kārtībnieces M.Skurules 2019.gada 16.septembra ziņojumā, cita starpā, norādītais, ka ņemot vērā /pers. E/ iesniegumā minēto,
2019.gada 23.augustā /pers. A/ pasta sūtījumā nosūtīts uzaicinājums Nr.2-5/RPZR-19-1534-ap par ierašanos RPP ZP 2019.gada 10.septembrī
plkst.13.00 liecības sniegšanai. 2019.gada 10.septembrī plkst.13.00 /pers. A/ RPP ZP neieradās neierašanās iemeslu nepaziņoja un nelūdza pārcelt
ierašanos. 2019.gada 11.septembrī /pers. A/ ierakstītā pasta sūtījumā nosūtīts atkārtots uzaicinājums Nr.2-5/RPZR-19-1647-ap par ierašanos RPP ZP
2019.gada 30.septembrī plkst.10.30 liecības sniegšanai;
2019.gada 11.septembra aicinājumā ierasties Nr.2-5/RPZR-19-1647-ap redzamais, kas adresēts /pers. A/ uz viņa deklarētās dzīvesvietas adresi,
ar aicinājumu 2019.gada 30.septembrī plkst.10.30 ierasties RPP ZP Rīgā, Viestura prospektā 17-1.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2007.gada 25.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA-157/2007 atzīst, ka administratīvā
pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā kompetenta amatpersona rakstveidā fiksē kādas personas prettiesiskas darbības, par kurām paredzēta
administratīvā atbildība. Šis dokuments, kā sākotnējā apsūdzība ir pamats turpmākai lietvedībai administratīvā pārkāpuma lietā.
Līdz ar to, no vienas puses, institūcija, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu lietā, izvērtē, vai persona par protokolā fiksētajām darbībām ir
saucama pie administratīvās atbildības, Savukārt, no otras puses, personai, par kuras darbībām protokols sastādīts, ir iespēja pienācīgi īstenot
procesuālās garantijas savai aizstāvībai sakarā ar protokolā norādīto pārkāpumu (piemēram, sagatavot savus argumentus, iesniegt pierādījumus). Līdz ar
to lēmums administratīvā pārkāpuma lietā būtu jāpieņem par tiek faktiem, kas norādīti protokolā – jaunu faktu norādīšana lēmumā varētu pārkāpt
personas procesuālās tiesības (skat. 2007.gada 25.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA-157/2007).
Ņemot vērā minēto, nolēmums administratīvā pārkāpuma lietā jāpieņem par tiem faktiem, kas norādīti Protokolā.
Protokolā norādīts, ka 2019.gada 30.septembrī plkst.10.30 /pers. A/ neizpildīja kontroles, uzraudzības vai izmeklēšanas funkcijas realizējošo
valsts vai pašvaldību iestāžu amatpersonu likumīgās prasības, bez attaisnojoša iemesla neieradās paskaidrojumu sniegšanai RPP ZP.
Pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa uzskata, ka tie nav pietiekami, lai konstatētu /pers. A/ darbībās Latvijas
APK 175.2 pantā paredzēto administratīvā pārkāpuma sastāvu.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis (skat., spriedumu lietā SKA 571/2006, spriedumu lietā SKA-199/2007,
spriedumu lietā Nr.SKA – 252/2008), administratīvās atbildības pamats ir administratīvā pārkāpuma sastāvs, kas jākonstatē personas nodarījumā.
Proti, jākonstatē Latvijas APK paredzēto objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums – administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā puse, subjekts un
subjektīvā puse.
Senāta ieskatā ir jāpārbauda vai konkrētajā gadījumā pastāv visas Latvijas APK 175. 2 pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma pazīmes
personas saukšanai pie administratīvās atbildības, vai ir konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs.
Kā izriet no Latvijas APK 175. 2 panta, administratīvā atbildība personai iestājas, ja tā savlaicīgi neizpilda likumīgas prasības. Tādējādi ir
nepieciešams arī konstatēt, vai personai bija zināmas tai izvirzītās prasības, vai viņa apzinājās, ka viņai ir jāizpilda kādas noteiktas prasības.
Lietas materiālos atrodas 2019.gada 11.septembra paziņojums ierasties, kas adresēts /pers. A/ uz viņa deklarētās dzīvesvietas adresi, ar
aicinājumu 2019.gada 30.septembrī plkst.10.30 ierasties RRP ZP Rīgā, Viestura prospektā 17-1. Lietā nav nekādu ziņu, kas apliecinātu, ka /pers. A/
minēto paziņojumu bija saņēmis.
Vienlaicīgi, lai gan atbilstoši Paziņošanas likuma 4.panta pirmajai daļai, fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai deklarētajā dzīvesvietas
adresē, tomēr tiesas ieskatā, tikai viena nosūtīta pavēste, uz kuru persona nav atsaukusies, vēl neliecina par apzinātu policijas darbinieka pavēstē norādīto
prasību ļaunprātīgu ignorēšanu. Tiesas ieskatā ir pieļaujama arī varbūtība, ka persona var būt uz neilgu laiku pametusi deklarēto dzīvesvietu, piemēram
dodoties ceļojumā, atrodoties medicīnas iestādē un tamlīdzīgi, tādā veidā kādu objektīvu apstākļu dēļ nesaņemot sūtīto aicinājumu.
Ņemot vērā minēto, tiesa konstatē, ka tikai lietā esošais rakstveida pierādījums, tas ir, viens aicinājums ierasties pašvaldības policijā par ko
sastādīts Protokols, nav pietiekams, lai /pers. A/ darbībās konstatētu apzinātu kontroles, uzraudzības vai izmeklēšanas funkcijas realizējošo valsts vai
pašvaldības institūciju amatpersonu likumīgo prasību savlaicīgu neizpildīšanu.
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija (turpmāk – Kolēģija) 2018.gada 26.aprīļa spriedumā lietā Nr. 104AA-0209-18/2 secina, ka
Latvijas APK 175. 2 pantā paredzētā administratīvā atbildība personai iestājas, ja tā savlaicīgi neizpilda likumīgas prasības. Tādējādi ir nepieciešams arī
konstatēt, vai personai bija zināmas tai izvirzītās prasības, vai viņa apzinājās, ka viņai ir jāizpilda kādas noteiktas prasības.
Kolēģija norāda, ka tas vien apstāklis, ka adresātam ir pienākums būt sasniedzamam norādītajā adresē, un ka sūdzības iesniedzējam uz tā
deklarēto dzīvesvietu ir nosūtīti paziņojumi ar policijas izvirzītajām prasībām, neapliecina to, ka viņš zināja vai ka viņam vajadzēja zināt par minētajām
prasībām. Savukārt administratīvo sodu par personas nesasniedzamību tās deklarētajā dzīvesvietā Latvijas APK 175.2 pants neparedz.
Analoģiski secinājumi izdarīti arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 26.maija spriedumā
lietā Nr.SKA-252/2008.
Arī apstāklis, ka minētais Augstākās tiesas spriedums ir pieņemts pirms Paziņošanas likuma spēkā stāšanās, kurā ir noteikta dokumentu
paziņošanas prezumpcija (Paziņošanas likuma 8.pants), proti, ka dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā
dienā pēc tā nodošanas pastā, un šo prezumpciju adresāts var atspēkot, norādot objektīvus iemeslus, kas neatkarīgi no adresāta gribas bijuši par šķērsli
dokumenta saņemšanai norādītajā adresē, Kolēģijas ieskatā, nemaina lietas būtību, proti, to, ka personai būtu bijušas zināmas tam izvirzītās prasības, vai
viņš būtu apzinājies, ka viņam ir jāizpilda kādas noteiktas prasības.
Kolēģija atzīst, ka personai pirmās instances tiesas sēdē un rakstveida paskaidrojumā norādītie iemesli sūtījumu nesaņemšanai nav uzskatāmi par
objektīviem un no personas gribas neatkarīgiem, taču arī Paziņošanas likuma 8.pantā noteiktā paziņošanas prezumpcija vien nevar būt par pamatu
personas saukšanai pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 175. 2 panta pārkāpumu (skat. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas
2018.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Nr. 104AA-0209-18/2).
Arī šajā lietā policijas iestāde nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka /pers. A/ sūtīto vēstuli, ar lūgumu ierasties pašvaldības policijā, būtu
saņēmis.
Senāta Administratīvo lietu departaments spriedumā lietā Nr. SKA-48/2009 norāda, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā
nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav
pierādījumu par pretējo. Ja persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā nav pierādījumu, kas pierādītu tās vainu, tiek pārkāpta
nevainīguma prezumpcija (skat. Senāta Administratīvo lietu departaments 2009.gada 3.marta spriedumu lietā Nr. SKA-48/2009).
Administratīvā apgabaltiesa 2009.gada 29.aprīļa spriedumā lietā Nr.P129022608 norāda, ka lietās, kurās tiek lemts par personas sodīšanu, tiek
piemērots princips, ka pamatotas šaubas tiek tulkotas par labu personai, kuru sauc pie likumā noteiktās atbildības un soda (in dubio pro civis) (skat.
Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 29.aprīļa spriedumu Nr. P129022608).
Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka radušās šaubas ir tulkojamas par labu pie administratīvās atbildības saucamai personai, līdz ar ko, lietvedība
administratīvā pārkāpuma lietā ir izbeidzama.
Rezolutīvā daļa
Novērtējot lietas apstākļus, pamatojoties uz Latvijas APK 7., 175.2, 213., 239.panta 1.punktu, 243.- 244., 268.1, 274., 275., 289.7, 289.16,
289.17, 289.18 panta, tiesa
nosprieda
lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā attiecībā pret /pers. A/ (/pers. A/), personas kods /personas kods/, par Latvijas Administratīvo
pārkāpumu kodeksa 175.2pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu izbeigt.
Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas tiesas kancelejā, apelācijas
sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2020.gada 28.janvārī.
Tiesnese I.Millere