Court dismissed appeal against police fine for speeding, upholding evidence and legal basis.

Lieta Nr. A 42519606

(A 1141-08/5)

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2008. gada 4. novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese I.Kaļiņina,

piedaloties pieteicējam N.K.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas Galvenās

Kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes pilnvarotajai pārstāvei

Evitai Šaršunei,

2008. gada 15. oktobrī atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta

pēc N.K. pieteikuma par Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes

Sabiedriskās drošības pārvaldes priekšnieka 2006. gada 4. septembra lēmuma Nr.119

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības

pārvaldes priekšnieka 2006. gada 4. septembra lēmumu Nr. 119 (turpmāk arī –

pārsūdzētais lēmums) atstāts negrozīts Galvenās kārtības policijas pārvaldes

Sabiedriskās drošības pārvaldes 3. biroja jaunākā inspektora 2006. gada 13. jūlija

lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr.520/PB 084842, ar kuru N.K. (turpmāk –

pieteicējs) uzlikts naudas sods 30 latu apmērā, saskaņā ar Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8 panta devīto daļu.

[1.1] Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka 2006. gada 13. jūlijā plkst. 20.12

pieteicējs vadīja transportlīdzekli VW Passat, valsts reģistrācijas numurs /dzēsta numura

zīme/, (turpmāk – transportlīdzeklis) Cēsu rajonā pa autoceļu Vidzemes šoseja - Cēsis

no Vidzemes šosejas puses Cēsu virzienā ar ātrumu 132 kilometri stundā pie atļautā

braukšanas ātruma 90 kilometri stundā, tādējādi pārkāpjot Ministru kabineta 2004. gada

29. jūnija noteikumu Nr. 571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 115.1.

apakšpunkta prasības. Ātrums fiksēts ar braukšanas ātruma mērīšanas kontrolierīci

Stalker Nr. 26679 [pieļaujamā kļūda mērījumos ir +7 kilometri stundā]. Minimālais

braukšanas ātrums, ņemot vērā pieļaujamo kļūdu, ticis noteikts 125 kilometri stundā.

Līdz ar to, braukšanas ātrums pārsniegts par 35 kilometriem stundā.

Par minēto pārkāpumu 2006. gada 13. jūlijā noformēts administratīvā pārkāpuma

protokols un lēmums PB 084842.

[1.2] Sūdzības izskatīšanas gaitā par administratīvā pārkāpuma konstatēšanas

apstākļiem no jaunākajiem inspektoriem A.T. un R.A. pieņemti dienesta ziņojumi, kā arī

paskaidrojumus lietā sniedza liecinieki S.Dz. un E.Dz.

[1.3] Pamatojoties uz jaunāko inspektoru A.T. un R.A. paskaidrojumiem par

pārkāpuma fiksēšanas apstākļiem un braukšanas ātruma mērīšanas kontrolierīces Stalker

Nr.26679 tehniskajiem parametriem, atbildētājam nebija pamata apšaubīt

transportlīdzekļa fiksēto braukšanas ātrumu, jo, lai izslēgtu kļūdu, ātrums mērīts

vairākas reizes.

Pieteicējs savā iesniegumā atbildētājam norādīja, ka braucis ar ātrumu 90-100

kilometri stundā, tas ir – pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu 90 kilometri stundā, līdz

ar to apliecinot, ka nav ievērojis CSN 115.1. apakšpunkta prasības.

[2] 2006. gada 6. oktobrī pieteicējs iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona

tiesā, lūdzot atcelt Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās

drošības pārvaldes priekšnieka 2006. gada 4. septembra lēmumu Nr.119.

Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs norāda, ka 2006. gada 13. jūlijā plkst. 20.12 vadīja

transportlīdzekli Cēsu rajona Drabešu pagastā pa autoceļu Valmiera Cēsis Drabeši,

virzienā no Drabešiem uz Cēsīm ar braukšanas ātrumu 90 - 100 kilometri stundā.

Sakarā ar to, ka Cēsīs bija pilsētas svētki, pieteicēja braukšanas virzienā brauca daudzas

automašīnas kolonā. Distance starp tām bija maza. Pieteicēju apdzina sarkanas krāsas

automašīna Toyota Celica, valsts reģistrācijas numura zīmi pieteicējs neatceras, un

pieteicējs redzēja, ka pretējā virzienā brauc trafaretā policijas automašīna Volvo, līdz ar

to inspektora A.T. norādītais, ka pēc apturēšanas pieteicējs esot teicis, ka velējies apdzīt

pa priekšu braucošo automašīnu, ir nepatiess, jo tad pieteicējs būtu pārkāpis atļauto

braukšanas ātrumu, kas būtu neloģiski pie tā fakta, ka pieteicējs redzēja pretim braucošo

policijas automašīnu. To apstiprina arī vēlāk policijā sniegtais E.Dz. paskaidrojums.

[2.2] Pieteicējs uzskata, ka inspektora A.T. apgalvojums, ka pieteicējs esot

uzvedies familiāri, ir apmelojošs, jo autovadītāja stāžs pieteicējam ir 25 gadi un

pieteicējs nekad nav izturējies vieglprātīgi pret policijas darbiniekiem, ko apliecina arī

fakts, ka zinot, ka neesot lietojis alkoholiskos dzērienus, pieteicējs uzreiz piekrita veikt

alkohola pārbaudi, nevis mēģināja skaidroties ar policijas darbiniekiem par pārbaudes

veikšanas nelietderību.

[2.3] Pieteicējs norāda, ka viņam ir šaubas, vai radars spēj tik īsā laika sprīdī

fiksēt pirmās automašīnas braukšanas ātrumu un uzreiz otrās automašīnas braukšanas

ātrumu, ja distance starp abām automašīnām ir apmēram pieci metri, tāpēc pieteicējs arī

apstrīdēja policijas darbinieka teikto par pieteicēja automašīnas ātrumu. Pēdējo divu

gadu laikā par ātruma pārsniegšanu pieteicējs ir administratīvi sodīts divas reizes un

nevienu reizi lēmumus nav pārsūdzējis, jo tad pieteicējs patiešām zināja, ka ir

pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu.

[2.4] Pieteicējs palūdza policijas inspektoram uzrādīt radara mērījumus, ko viņš

neuzrādīja, tāpēc pieteicējs arī atteicās parakstīt administratīvā pārkāpuma protokolu.

Tā kā pieteicējs apstrīdēja pārkāpuma faktu, tad pamatojoties uz LAPK 243.

pantu inspektoram vajadzēja pieteicējam uzrādīt video vai foto, kur fiksēts pārkāpums,

jo visas Ceļu policijas biroja automašīnas Volvo ir aprīkotas ar visām iespējamām

tehniskām iekārtām pārkāpuma konstatēšanai, ko inspektors nedarīja.

[3] Atbildētājs lietā sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteicēja pieteikumu

neatzīst, balstoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem, un lūdz tiesu to

noraidīt, bet pārsūdzēto lēmumu atstāt negrozītu.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs prasījumu uzturēja, balstoties uz pieteikumā minētajiem

apsvērumiem, un papildus norādīja, ka pieteicējam nebija uzrādīti radara rādījumi, kas ir

pamats apšaubīt veikto mērījumu precizitāti.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina un, pamatojoties uz

pārsūdzētajā lēmumā konstatētiem un paskaidrojumā minētajiem apsvērumiem, lūdza to

noraidīt.

[5] 2008. gada 3. septembra tiesas sēdē lieciniece S.Dz., paskaidroja, ka brauca ar

pieteicēju vienā automašīnā, priekšā brauca automašīna Toyota. Pieteicēja vadītās

automašīnas ātrums varēja būt ap 100 km/h, tāds kā priekšā braucošai automašīnai. Kad

pieteicēju apturēja policija un paskaidroja pieteicējam, ka bija pārsniegts braukšanas

ātrums, radās šaubas, jo policijas darbinieki apturēja pieteicēju, nevis priekšā braucošu

automašīnu. Bija šaubas par to, kura transportlīdzekļa ātrums ticis fiksēts, tāpēc

pieteicējs atteicās parakstīt protokolu. Lieciniece norādīja, ka brauca uz policiju sniegt

paskaidrojumu un apstiprina paskaidrojumā sniegto informāciju.

2008. gada 3. septembra tiesas sēdē lieciniece E.Dz. paskaidroja, ka brauca ar

pieteicēju vienā automašīnā, sēdēja aizmugurē. Kāds ātrums bija pieteicēja vadītajam

transportlīdzeklim, lieciniece neredzēja, bet atceras, ka pirms pieteicēju apturēja

policija, viņi brauca aiz automašīnas Toyota. Lieciniece apstiprināja, ka uztur spēkā

savu policijai rakstīto paskaidrojumu.

2008. gada 15. oktobra tiesas sēdē liecinieks A.T. paskaidroja, ka 2006. gada 13.

jūlijā pildījis dienesta pienākumus Cēsu rajonā kopā ar vēl diviem inspektoriem R.A. un

N.M., kontrolējot ātrumu braucošā režīmā. Braucot virzienā no Cēsīm uz Vidzemes

šosejas pusi un atrodoties kalna galā, policijas darbinieki ieraudzīja pretimbraucošu

automašīnu Toyota, kuras ātrums bija 95 km/h, un tai no aizmugures strauji tuvojās

automašīna VW Passat, kuras ātrums bija 132 km/h. Atkārtoti mērot transportlīdzekļa

ātrumu, radars uzrādīja tādu pašu ātrumu. Ar radaru var izmērīt ātrumu automašīnai, kas

atrodas līdz 2 km attālumā. Liecinieks uzskata, ka pretimbraucošo automašīnu vadītāji

varēja neredzēt policijas automašīnu, jo ātrums tika mērīts no liela attāluma. Lai

apturētu transportlīdzekli, kas vadīts ar lielāku ātrumu, nekā tas ir atļauts, policijas

darbinieki nolēma sekot pieteicēja vadītajam transportlīdzeklim. Pēc transportlīdzekļa

apturēšanas pie vadītāja piegāja inspektors N.M., stādījās priekšā un paziņoja par

izdarīto pārkāpumu, uz ko vadītājs atbildēja, ka gribējis apdzīt priekšā braucošo

automašīnu. Ātrumu mērīja un protokolu noformēja A.T. Kad pieteicēju iepazīstināja ar

sastādīto protokolu, pieteicējs atteicās to parakstīt. To, ka pieteicējs atteicās parakstīt

protokolu, ar saviem parakstiem protokolā apliecināja liecinieki. Ātruma mērījums

pieteicējam netika uzrādīts, jo to viņš palūdza pēc protokola sarakstīšanas, bet uz to

brīdi jau bija veikti citi mērījumi un pieteicēja vadītā transportlīdzekļa ātruma mērījums

nesaglabājās. Uz pieteicēja jautājumu, kāpēc policijas darbinieki nesaglabāja ātruma

mērījumus tādā strīdīgā situācijā, A.T. atbildēja, ka tas notika tāpēc, ka sākumā

pieteicējs mutiski atzina, ka ātrumu pārsniedza, jo gribēja apdzīt priekšā braucošo

automašīnu.

2008. gada 15. oktobra tiesas sēdē liecinieks R.A. paskaidroja, ka 2006. gada 13.

jūlijā pildījis dienesta pienākumus Cēsu rajonā kopā ar vēl diviem inspektoriem A.T. un

N.M., kontrolējot ātrumu dienesta automašīnā braucošā režīmā. Liecinieks sēdējis uz

aizmugurējā sēdekļa, ātrumu mērīja priekšā sēdošie policijas darbinieki. Vietā, kur tika

veikti mērījumi, ceļš labi pārredzams. Brauca Toyota, aiz tās 100 - 200 metru attālumā

VW Passat, kas strauji tuvojās Toyotai. Otrajai automašīnai radars fiksēja ātrumu 132

km/h. Kad tika apturēta automašīna VW Passat, ar vadītāju runāja inspektors N.M., kurš

atgriežoties pie dienesta automašīnas, pateica, ka apturētais vadītājs ir teicis, ka ātrumu

pārsniedza, jo gribēja apdzīt priekšā braucošu automašīnu. Protokolu noformēja A.T.

Kad protokolu uzrādīja vadītājam, viņš palika agresīvs un R.A. nolēma pārbaudīt, vai

vadītājs nav alkohola reibumā. Pārbaudē noskaidrojās, ka nav. Dienesta ziņojumā

rakstītais pilnībā atspoguļo notikušo.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus,

pārbaudot lietas materiālus un izvērtējot lietā esošos pierādījumus, to skaitā liecinieku

liecības, pēc savas iekšējas pārliecības, atzīst, ka pieteicēja pieteikums nav pamatots un

ir noraidāms.

[7] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā noteikts tiesas

pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta

tiesiskumu un lietderības apsvērumus iestādes rīcības brīvības ietvaros. Administratīvā

akta tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde to izdodot, rīkojusies saskaņā ar

materiālajām un procesuālajām normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot,

vai administratīvais akts izdots pamatoti, un vai tas pārlieku neierobežo personas

intereses, samērojot tās ar sabiedrības interešu aizsardzību.

Administratīvā akta, ar kuru uzlikts administratīvais sods pieteicējam, izdošana

saistīta arī ar LAPK noteiktā procesa ievērošanu.

[8] Saskaņā ar LAPK 8. panta pirmo daļu persona, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā un

vietā. Līdz ar to spriedumā LAPK normas, kas paredz atbildību par administratīvo

pārkāpumu, ir izteiktas likuma redakcijā, kas bija spēkā administratīvā pārkāpuma lietas

izskatīšanas laikā.

Pārsūdzētais lēmums, kas pieteicējam ir nelabvēlīgs administratīvais akts,

pamatots ar CSN 115.1. apakšpunktu un LAPK 149.8 panta devīto daļu.

CSN 115.1. apakšpunkts noteic, ka ārpus apdzīvotām vietām transportlīdzekļu

braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt (..) vieglajiem automobiļiem (..) 90 km/h.

Saskaņā ar LAPK 149.8 panta devīto daļu par atļautā braukšanas ātruma

pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz 40 kilometriem stundā ar (..) vieglajiem

automobiļiem (..) uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam trīsdesmit latu apmērā.

Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar šo tiesību

normu, nepieciešams konstatēt, ka persona pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu no 31

kilometra stundā līdz 40 kilometriem stundā un pārkāpums ir izdarīts ārpus apdzīvotās

vietas.

[9] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējs 2006. gada 13. jūlijā

plkst. 20.12 vadīja transportlīdzekli Cēsu rajonā pa autoceļu Vidzemes šoseja - Cēsis no

Vidzemes šosejas puses Cēsu virzienā.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicējs pamatoti saukts pie administratīvās atbildības

par protokolā konstatēto pārkāpumu, ņemot vērā to, ka pieteicējs neatzīst, ka būtu

pārkāpis atļauto braukšanas ātrumu protokolā norādītajā vietā un laikā.

[10] Atbilstoši LAPK 9. pantā noteiktajam, par administratīvo pārkāpumu

atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai

bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un

brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā

atbildība.

Saskaņā ar LAPK 243. panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma

lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā

kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās

atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā

izlemšanā.

Saskaņā ar šā panta otro daļu, panta pirmajā daļā minētos faktus citstarp konstatē

ar protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc

pie administratīvās atbildības, ar liecinieku liecībām un citiem dokumentiem, kā arī

pārkāpumus fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas

mērierīces, mērierīces alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video

u.tml.).

Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var uzskatīt protokolu,

personas paskaidrojumu, liecinieku liecības, policijas darbinieku sastādītos ziņojumus,

braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces mērījumus.

[11] Tiesa konstatē, ka lietā ir šādi pierādījumi.

[11.1] Protokols PB 084842, kurā konstatēts, ka pieteicējs 2006. gada 13. jūlijā

plkst. 20.12 vadīja transportlīdzekli Cēsu rajonā pa autoceļu Vidzemes šoseja - Cēsis no

Vidzemes šosejas puses Cēsu virzienā ar ātrumu 125 kilometri stundā pie atļautā

braukšanas ātruma 90 kilometri stundā. Ātrums fiksēts ar braukšanas ātruma mērīšanas

kontrolierīci Stalker Nr.26679.

Minēto protokolu pieteicējs nav parakstījis (lietas 23.,24. lapa) un paskaidrojumu

nav sniedzis.

[11.2] Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes 3.

biroja jaunākā inspektora A.T. 2006. gada 9. augusta ziņojums (lietas 57. lapa), kurā

norādīts, ka 2006. gada 13. jūlijā viņš pildījis dienesta pienākumus Cēsu rajonā, braucot

ar dienesta automašīnu Volvo S60, valsts reģistrācijas numurs /dzēsta numura zīme/, pa

autoceļu Vidzemes šoseja - Cēsis Vidzemes šosejas virzienā, braucošā režīmā

kontrolējot transportlīdzekļu braukšanas ātrumus ar ātruma mērīšanas kontrolierīci

Stalker Nr.26679. Plkst. 20.12 pretim braukusi automašīna Toyota Celica, kurai tika

fiksēts braukšanas ātrums 95 kilometri stundā. Pabraucot garām minētajam vieglajam

automobilim, nākošajam automobilim VW Passat, valsts reģistrācijas numurs /dzēsta

numura zīme/, tika fiksēts braukšanas ātrums 132 kilometri stundā. Lai apturētu

transportlīdzekli, ekipāža apgriezās braukšanai pretējā virzienā. Pēc vieglā automobiļa

VW Passat apturēšanas, tā vadītājs N.K. paskaidrojis, ka esot pārsniedzis atļauto

braukšanas ātrumu, jo gribējis apdzīt priekšā braucošo automobili Toyota Celica. Pēc

administratīvā pārkāpuma protokola Nr. PB 084842 sastādīšanas, vadītājs pārkāpumam

nepiekrita un liecinieku klātbūtnē atteicies parakstīt protokolu. A.T. norāda, ka vadītājs

sarunas laikā esot uzvedies familiāri. Fiksētais transportlīdzekļa braukšanas ātrums

vadītājam netika uzrādīts. Vieglā automobiļa VW Passat salonā atradušies arī pasažieri.

[11.3] Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes 3.

biroja jaunākā inspektora R.A. 2006. gada 31. augusta ziņojums (lietas 58. lapa), kurā

noradīts, ka 2006. gada 13. jūlijā viņš kopā ar jaunākajiem inspektoriem A.T. un N.M.

pildīja dienesta pienākumus Cēsu rajonā. Braucot ar dienesta automašīnu tika veikta

transportlīdzekļu braukšanas ātruma kontrole braucošā režīmā. Jaunākais inspektors

R.A. sēdēja policijas transportlīdzekļa aizmugurējā sēdeklī. Braucot pa autoceļu

Vidzemes šoseja - Cēsis, Cēsu virzienā viņiem pretī braucis vieglais automobilis Toyota

Celica, kuram ticis fiksēts braukšanas ātrums 95 kilometri stundā. Aiz minētā

automobiļa braucis transportlīdzeklis VW PASSAT, kurš strauji tuvojies priekšā

braucošajam vieglajam automobilim. Automobilim VW Passat ticis fiksēts braukšanas

ātrums 132 kilometri stundā. Lai pārliecinātos, ka automobilis VW Passat brauc

pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, tas ticis fiksēts atkārtoti. Ieslēdzot dienesta

automašīnai mirgojošās bākugunis un apgriežoties braukšanai pretējā virzienā,

automobilis VW Passat tika panākts un ar skaļruņa palīdzību apturēts. R.A. norāda, ka

pie vieglā automobiļa VW Passat piegājis jaunākais inspektors N.M., stādījies priekšā

un paskaidrojis vadītājam pārkāpuma būtību. R.A. paskaidro, ka viņš un A.T. redzējuši,

ka vadītājs N.K. bijis noskaņots diezgan agresīvi. R.A. nolēmis pārbaudīt, vai vadītājs

nav lietojis alkoholiskos dzērienus, tāpēc tika veikta alkohola koncentrācijas pārbaude

izelpas gaisā (pārbaudes rezultātā alkohola koncentrācija izelpas gaisā netika

konstatēta). A.T. automobiļa VW Passat vadītājam par minēto CSN pārkāpumu

sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu PB 084842, vadītājs N.K. minēto

protokolu atteicies parakstīt.

[11.4] Ātruma mērierīces Stalker Nr.26679 protokolā nostiprinātais pieteicēja

vadītā transportlīdzekļa ātruma mērījums. Saskaņā ar verificēšanas sertifikātu

Nr. E1332V05 radara autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei Stalker Nr.26679

verificēšana veikta 2005. gada 26. jūlijā un mērīšanas līdzeklis atzīts par derīgu.

Sertifikāts derīgs līdz 2006. gada 25. jūlijam (lietas 25. lapa).

[11.5] S.Dz. 2006. gada 8. septembra paskaidrojums (lietas 30. lapa), kurā viņa

norādīja, ka 2006. gada 13. jūlijā viņa kā pasažiere braukusi N.K. vadītajā

transportlīdzeklī VW Passat Cēsu virzienā. Viņiem pa priekšu apmēram sešu metru

attālumā braucis vieglais automobilis Toyota Celica sarkanā krāsā. Braukšanas ātrumu

viņa neesot ievērojusi. Pretim braukusi policijas automašīna. To ievērojis arī vieglā

automobiļa Toyota Celica vadītājs, straujāk nobremzējot. Arī N.K. bremzējis. Policijas

automašīna ieslēgusi mirgojošās bākugunis un apgriezusies braukšanai pretējā virzienā.

Tobrīd apstājies gan transportlīdzekļa Toyota Celica vadītājs, gan arī N.K. Policijas

darbinieks piegājis pie pieteicēja automobiļa un stādījies priekšā. Sarunu starp policijas

darbinieku un N.K. lieciniece S.Dz. nav dzirdējusi.

[11.6] E.Dz. 2006. gada 8. septembra paskaidrojums (lietas 31. lapa), kurā viņa

norādīja, ka 2006. gada 13. jūlijā viņa braukusi N.K. vadītajā transportlīdzeklī VW

Passat. Viņiem pa priekšu braucis vieglais automobilis Toyota Celica. Ieraugot pretī

braucošo policijas automašīnu, vieglā automobiļa Toyota Celica vadītājs samazinājis

braukšanas ātrumu, līdz ar to arī N.K. samazinājis sava transportlīdzekļa braukšanas

ātrumu. Attālums starp minētajiem transportlīdzekļiem bijis apmēram 5 - 7 metri.

Policijas automašīna ieslēgusi mirgojošās bākugunis un apgriezusies braukšanai pretējā

virzienā. Transportlīdzekļa Toyota Celica vadītājs apstājies un arī N.K. apturējis savu

vadīto vieglo automobili. Tā kā pie transportlīdzekļa Toyota Celica vadītāja policijas

darbinieki nepienāca, tas pēc kāda laika aizbrauca. Lieciniece E.Dz. paskaidro, ka N.K.

policijas darbiniekam nav teicis, ka viņš gribējis apdzīt priekšā braucošo

transportlīdzekli.

[11.7] Liecinieces S.Dz. 2008. gada 3. septembra tiesas sēdē sniegtās liecības,

kurās lieciniece faktiski apstiprināja 2006. gada 8. septembra paskaidrojumā norādītos

lietas faktiskos apstākļus.

[11.8] Liecinieces E.Dz. 2008. gada 3. septembra tiesas sēdē sniegtās liecības,

kurās lieciniece norādīja uz tiem apstākļiem, kādus lieciniece norādījusi 2006. gada 8.

septembra paskaidrojumā minēto.

[11.9] Liecinieka A.T. 2008. gada 15. oktobrī sniegtās liecības, kas būtībā sakrīt

ar viņa 2006. gada 9. augusta ziņojumā norādīto.

[11.10] Liecinieka R.A. 2008. gada 15. oktobrī sniegtās liecības, kas apstiprina tos

apstākļus, kādi minēti R.A. 2006. gada 31. augusta ziņojumā.

[12] LAPK 244. pantā noteikts, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus

novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Savukārt APL 154. pantā noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas

iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem

pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem,

zinātnes atziņām un taisnības principiem.

Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

[13] Izvērtējot sprieduma [11.1] – [11.10] punktā minētos pierādījumus to

savstarpējā kopsakarā, tiesa secina, ka ar administratīvā pārkāpuma protokolu, kurā

nostiprināts pieteicēja vadītā transportlīdzekļa ātrums, ar policijas amatpersonu A.T. un

R.A. ziņojumiem un tiesas sēdē sniegtajām liecībām, ir pierādīts, ka pieteicējs 2006.

gada 13. jūlijā plkst. 20.12 vadīja transportlīdzekli Cēsu rajonā pa autoceļu Vidzemes

šoseja - Cēsis no Vidzemes šosejas puses Cēsu virzienā ar ātrumu 125 kilometri stundā

[pie atļautā braukšanas ātruma 90 kilometri stundā], tādējādi pārkāpjot CSN 115.1.

apakšpunkta prasības, ar ko izdarīja administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība

paredzēta LAPK 149.8 panta devītajā daļā.

[14] Pieteicēja uzskats, ka pārkāpumu, par kuru paredzēts sods LAPK 149. 8

panta devītajā daļā viņš nav izdarījis, ir pretrunā ar iepriekš minētajiem pierādījumiem.

Tiesa priekšroku konkrētajā lietā piešķir policijas amatpersonu procesuāli

nostiprinātajiem pierādījumiem – protokolam un ziņojumiem, jo administratīvo

pārkāpumu konstatējusi un protokolu par administratīvo pārkāpumu ir sastādījusi ceļu

policijas amatpersona, kura atbilstoši likumdevēja gribai ir īpaši pilnvarota uzraudzīt

ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas kārtību atbilstoši CSN 7. punktam, kas nosaka,

ka ceļu satiksmi regulē un uzrauga policijas darbinieki un citas personas, kuras saskaņā

ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem ir tam pilnvarotas, un nepieciešamības

gadījumos sastādīt procesuālos dokumentus.

Likuma „Par policiju” 10. panta 6. punktā noteikts, ka policijas darbinieka

pamatpienākumos cita starpā ietilpst arī pienākums novērst un pārtraukt administratīvos

pārkāpumus, noskaidrot vainīgos, savas kompetences ietvaros sastādīt protokolus,

izskatīt lietas par šiem pārkāpumiem vai arī nodot tās izskatīšanai pēc pakļautības.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav pamata uzskatīt, ka ceļu policijas

inspektori, pildot valsts pārvaldes funkciju, būtu neatbilstoši notikušajam fiksējuši

konkrēto pārkāpumu. Savukārt pieteicējs ir tā persona, kas bija fiksēta kā CSN

pārkāpējs, līdz ar to tiesa atzīst, ka pieteicējam, noliedzot administratīvā pārkāpuma

izdarīšanu, var būt interese izvairīties no administratīvās atbildības. No lietas

materiāliem pievienotajiem ceļu policijas inspektoru ziņojumiem un protokola, kas

uzskatāmi par nozīmīgiem pierādījumiem konkrētajā lietā, tiesa konstatē, ka pārkāpuma

fiksēšanas brīdī ceļu policijas ekipāža, kontrolējot ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu

braucošā režīmā, atradusies vietā, no kuras bija labi pārredzama transportlīdzekļu

kustība, tai skaitā arī pieteicēja vadītā transportlīdzekļa pārvietošanās, savukārt

pieteicējs, iespējams, neredzēja to, ka transportlīdzekļa kustība tiek novērota, līdz ar to

tiesai konkrētajā gadījumā nerodas šaubas par ceļu policijas amatpersonu fiksētā

pārkāpuma būtību.

[15] No tiesas sēdē sniegtā pieteicēja paskaidrojuma izriet, ka pieteicējs apstrīd

ceļu policijas amatpersonas veiktos ātruma mērījumus tāpēc, ka policijas darbinieki

pieteicējam neuzrādīja radara mērījumus, kā arī neuzrādīja videoierakstu, kurā fiksēts

pārkāpums. Tiesa atzīst, ka norādot uz šo argumentu, pieteicējs vēlējies, lai viņam tiktu

uzrādīti pārkāpumu fiksējošie materiāli. Tiesa norāda, ka gadījumos, kad netiek veikta

administratīvā pārkāpuma foto vai video fiksācija, šādus pierādījumus nav iespējams

uzrādīt. Tomēr tiesa uzskata, ka foto un video fiksācija nav vienīgais veids, kā pierādīt

administratīvā pārkāpuma esamību atbilstoši LAPK 243. pantam. Tiesas ieskatā pastāv

iespēja pierādīt administratīvo pārkāpumu gadījumā, ja pārkāpums netika fiksēts video

vai foto – nostiprināt policijas amatpersonu saņemtās ziņas par pārkāpuma faktiem

procesuāli, t.i., sastādīt protokolu, noformēt dienesta ziņojumu, kas kā likumā noteiktie

pierādīšanas līdzekļi apliecina administratīvā pārkāpuma faktiskos apstākļus.

Tiesa konstatē, ka mērierīces Stalker Nr.26679 mērījums nostiprināts

administratīvā pārkāpuma protokolā, kas uzskatāms par būtiskāko pierādījumu

izskatāmajā lietā, jo šis pierādījums ir dokumentēts uzreiz pēc notikuma un tiesai

nerodas šaubas par tā likumību. Tiesa atzīst, ka ar mērierīcēm Stalker iegūtie un

procesuāli nostiprināti fakti var kalpot par ticamiem pierādījumiem administratīvā

pārkāpuma lietās atbilstoši LAPK 243. panta otrajai daļai.

Savukārt pieteicēja paskaidrojums par to, ka viņam netika uzrādīti radara

mērījumi ir vērtējami kritiski, jo lietā nav pierādījumu tam, ka viņš būtu pieprasījis un

viņam būtu atteikts parādīt radara mērījumus, par to neliecina pieteicēja izsauktie

liecinieki. Lietā ir pierādījumi A.T. un R.A. tiesas sēdē sniegtās liecības], ka pieteicējs

uzrādīt radara mērījumus lūdza pēc protokola sastādīšanas, kad tos vairs nevarēja

uzrādīt, jo bija veikti citi mērījumi.

Tiesas ieskatā, ja persona uzreiz izsaka policijas darbiniekam šaubas par fiksētā

ātruma pareizību un lūdz uzrādīt radara mērījumu, policijas darbiniekam būtu

nepieciešams uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu

personas iespējamās šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu, ievērojot Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā nostiprināto principu, ka valsts

pārvalde savā darbībā ievēro atklātību pret privātpersonu un sabiedrību. Tomēr tajā pat

laikā jāņem vērā, ka ātruma mērierīces rādījuma uzrādīšana tiesību normās nav

paredzēta kā obligāts nosacījums protokola noformēšanai. Tādējādi nav pamata atzīt, ka

radara neuzrādīšana uzskatāma par procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Turklāt

konkrētajā gadījumā, ņemot vērā, ka policijas darbinieki protokola noformēšanas laikā

veica citus mērījumus, radara mērījumu pieteicējam pēc protokola noformēšanas vairs

nebija iespējams uzrādīt.

[16] Tiesa kritiski vērtē pieteicēja pieteikumā izteikto argumentu, ka viņam ir

šaubas, vai radars spēj tik īsā laika sprīdī fiksēt pirmās automašīnas braukšanas ātrumu

un uzreiz otrās automašīnas braukšanas ātrumu, ja distance starp abām automašīnām ir

apmēram pieci metri.

Tiesa konstatē, ka ar policijas amatpersonu A.T. un R.A. ziņojumiem un tiesas

sēdē sniegtajām liecībām ir pierādīts, ka pieteicēja vadītās automašīnas ātrums tika

mērīts, kad pieteicējs vēl tuvojās priekšā braucošajai automašīnai, nevis tad, kad

pieteicējs aiz tās atradās apmēram piecu metru attālumā.

[17] Pieteicējs tiesas sēdē izteica argumentu, ka A.T. apgalvojums par pieteicēja

familiāro uzvedību ir apmelojošs. Uz to liecinieks A.T. paskaidroja, ka pieteicējs, kuru

A.T. nepazīst personīgi, uzrunāja A.T. uz „tu”, kas liecina par familiāru izturēšanos pret

amatpersonu. Tiesa atzīst, ka šī argumenta vērtējumam no tiesību viedokļa nav nozīmes

lietas pareizā izspriešanā, jo pieteicējs konkrētajā gadījumā saukts pie atbildības par

atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, nevis par nereglamentētu izturēšanos pret

amatpersonu, līdz ar to šo argumentu tiesa nevērtē.

[18] Atbilstoši APL 250. panta pirmajai daļai administratīvajā procesā tiesa

noskaidro, vai administratīvais akts izdots, ievērojot procesuālos un formālos

priekšnoteikumus, vai tas atbilst materiālo tiesību normām, un vai administratīvā akta

pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu.

Pārbaudot pārsūdzēto lēmumu atbilstoši APL 250. panta pirmajā daļā ietvertajiem

administratīvā akta pārbaudes nosacījumiem, tiesa secina, ka atbildētāja amatpersona,

pieņemot pārsūdzēto lēmumu, ir pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietā esošos

materiālus un izvērtējusi pieteicēja sūdzībā norādītos iebildumus. Ņemot vērā

iepriekšminēto, tiesa secina, ka atbildētājs pirms lēmuma pieņemšanas ir pilnīgi un

vispusīgi veicis administratīvā pārkāpuma lietā nepieciešamo apstākļu noskaidrošanu,

tādējādi atbildētājs ir izpildījis APL 59. panta pirmās daļas prasības, kas paredz, ka pēc

administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar

normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Pārsūdzētais

lēmums atbilst materiālo tiesību normām un vispārējiem tiesību principiem. Izdodot

pārsūdzēto lēmumu, ir ievērota lietas piekritība, ņemts vērā personas viedoklis, aktā ir

norāde uz lietā savāktajiem pierādījumiem un piemērotajām tiesību normām.

Ņemot vērā, ka par administratīvajiem pārkāpumiem atbilstoši LAPK 149.8 panta

devītajai daļai paredzēts konstants soda apmērs, tad atbildētājam, saucot pie atbildības

pārkāpējus, papildus nav jāveic lietderības apsvērumi šajā tiesību normā paredzētā

administratīvā soda piemērošanai. Līdz ar to tiesa secina, ka pārsūdzētā lēmuma

pamatojums attaisno pieteicējam piemēroto administratīvo sodu.

[19] Ņemot vērā spriedumā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka Valsts policijas

Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes priekšnieka 2006.

gada 4. septembra lēmums Nr.119 ir tiesisks un pamatots. Pieteicējs pamatoti saukts pie

administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.8 panta devīto daļu par CSN 115.1.

apakšpunkta pārkāpumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. - 251. pantu, 289. - 291.

pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt N.K. pieteikumu par Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas

pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes priekšnieka 2006. gada 4. septembra lēmuma

Nr.119 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona

tiesā.

Tiesnese I. Kaļiņina