Court dismisses appeal against police fine for speeding and rejects claim for legal aid costs.

Lieta Nr. A42566106 Nr. A1492-08/5

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2008. gada 30. jūnijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese I. Kaļiņina, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz A.L. pieteikumu par Valsts policijas Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas 2006. gada 31. oktobra lēmuma Nr. 021/PB120656 atcelšanu un materiālo zaudējumu Ls 59 apmērā atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts policijas Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas 2006. gada 31. oktobra lēmumu Nr. 021/PB120656 (turpmāk arī – Lēmums) atstāts negrozīts jaunākā inspektora 2006. gada 9. oktobra lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 021/PB120656, ar kuru A.L. (turpmāk – pieteicējs) saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8 panta otro daļu sodīts ar naudas sodu 10 latu apmērā. Lēmumā norādīts, ka 2006. gada 9. oktobrī Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākais inspektors sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu PB120656 (turpmāk – Protokols) par to, ka 2006. gada 9. oktobrī plkst. 22.58 pieteicējs vadījis automašīnu Volkswagen Passat Variant, valsts numurs /dzēsta numura zīme/ (turpmāk – transportlīdzeklis), pa Neretas ielu virzienā no Mežrūpnieku ielas uz Vienības ielu, Jēkabpilī, ar braukšanas ātrumu 81 km/h pie atļautā

60 km/h 518. (apdzīvotas vietas sākums) un 323. (maksimālais ātruma ierobežojums 60 km/h) ceļa zīmju darbības zonā. Pieteicējs pārkāpis Ministru kabineta 2004. gada 29. jūnija noteikumu Nr. 571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 114. un 116. punkta prasības. Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta LAPK 149.8 panta otrajā daļā. Ātruma mērierīce Stalker Nr. 21739 verificēta SIA „Latvijas nacionālais metroloģijas cents” 2006. gada 27. aprīlī un derīga līdz 2007. gada 26. aprīlim. [2] Pieteicējs iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas 2006. gada 31. oktobra lēmumu un uzlikt par pienākumu atbildētājam atlīdzināt pieteicējam zaudējumus, ka saistīti ar izdevumiem par juridiskās palīdzības saņemšanu šajā lietā

59 latu apmērā. Pieteicējs pieteikumā norāda šādus argumentus. [2.1] Fiksējot ceļu satiksmes pārkāpumu, policijas darbinieks neuzrādīja pieteicējam mērierīces, ar kuru fiksēts pieteicēja vadītās automašīnas ātrums, rādījumu. Tāpēc pieteicējs apšauba, vai viņš ir pārsniedzis noteiktā apdzīvotā vietā pieļaujamo maksimālo braukšanas ātrumu, jo automašīnas spidometrs rādīja braukšanas ātrumu mazāku kā 60 km/h. Pieteicējs apšauba, vai pārkāpums, ja tāds ir bijis, fiksēts normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Lai gan administratīvā pārkāpuma protokolā un lēmumā Nr. PB120656 ir norādīts, ka ātrums fiksēts ar mērierīci Stalker Nr. 21739, administratīvā pārkāpuma lietā nav nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu, ka mērierīces

Stalker Nr.21739 rādījums ir bijis 81 km/h. Tādu faktu apstiprina tikai viena persona – jaunākais inspektors A.C., kurš administratīvā pārkāpuma lietā tādā gadījumā nonāk gan liecinieka statusā, gan iestādes, kas izdod administratīvo aktu, amatpersonas statusā. Savukārt pieteicējam kā administratīvā procesa dalībniekam tika liegta iespēja pārliecināties par administratīvā pārkāpuma lietā iegūtajiem pierādījumiem – mērierīces Stalker Nr.21739 rādījumu par fiksēto automašīnas braukšanas ātrumu. Tādējādi ir ignorētas pieteicēja kā privātpersonas Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) noteiktās tiesības saņemt iestādes rīcībā esošo informāciju, kā arī APL 61. pantā noteiktās tiesības iepazīties ar lietu un izteikt savu viedokli jebkurā procesa stadijā. [2.2] Saskaņā ar APL 81. pantu lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu - Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākā inspektora 2006. gada 9. oktobra lēmumu Nr. PB120656 – vajadzēja pieņemt augstākajai iestādei, t.i., Jēkabpils rajona policijas pārvaldei.

Jēkabpils rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš pieņēma Lēmumu, nav uzskatāms par augstāko iestādi APL 1. panta 2. punkta izpratnē. Gan jaunākais inspektors, gan priekšnieka vietnieks, pieņemot lēmumus, pārstāvējuši vienu iestādi – Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļu. Atbilstoši APL 74. panta pirmās daļas 2. punktam administratīvais akts – Lēmums – nav spēkā, jo to izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga. [2.3] Nav ievērota APL 81. panta ceturtā daļa, jo Lēmumā nav pamatoti pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā minētie argumenti par to, ka pieteicējam bija liegta iespēja pārliecināties par administratīvā pārkāpuma lietā iegūtajiem pierādījumiem – mērierīces Stalker Nr. 21739 rādījumu par fiksēto automašīnas braukšanas ātrumu, ignorētas APL 54. un 61. pantā noteiktās pieteicēja tiesības saņemt iestādes rīcībā esošo informāciju, iepazīties ar lietu un izteikt savu viedokli jebkurā procesa stadijā. [2.4] Administratīvā pārkāpuma lietā nav savākti tādi pierādījumi, kas liecinātu par administratīvā protokola un lēmuma atbilstību faktiskajiem apstākļiem, jo saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 15. marta noteikumu Nr. 194 „Prasības braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm” 2. punktu braukšanas ātruma kontrolei izmanto noteiktas ierīces.

Nepievienojot administratīvā pārkāpuma lietai mērierīces Stalker Nr. 21739 fiksēto rādījumu, liecinieku A.C. un R.S. liecības zaudē pierādījuma spēku. Tikai ar liecinieku liecībām nevar pierādīt automašīnas braukšanas ātruma pārsniegšanu un mērierīces Stalker Nr. 21739 rādījumu attiecībā uz pieteicēja vadītās automašīnas braukšanas ātrumu. [2.5] Pieņemot Lēmumu, iestāde nav ievērojusi APL 67. panta otrās daļas 6. punkta prasības par lietderības apsvērumu ievērošanu, tāpēc uzskatāms, ka Lēmums neatbilst APL 67. pantā noteiktajai rakstveidā izdotā administratīvā akta formai un sastāvdaļām. [3] Atbildētājs lietā sniedzis rakstveida paskaidrojumu, kurā norāda, ka neatzīst pieteicēja pieteikumu, un paskaidro, ka pieteicēja vaina ir pierādīta atbilstoši LAPK

243. pantam, t.i., ar tehniskajiem līdzekļiem – braukšanas ātruma noteikšanas mērierīci, policijas darbinieku liecībām un ar administratīvā pārkāpuma protokolu. Lēmumā šie pierādījumi tika izklāstīti. Neviens normatīvais akts nenorāda, ka policijas darbiniekiem būtu jāuzrāda vadītājam braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces rezultātus. [4] Pieteicējs pieteikumā (lietas 5. lapa) ir piekritis lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 114. panta pirmo daļu, tiesa nolēma izskatīt lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietas materiālus, pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms. [6] APL 103. pantā noteikts tiesas pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu un lietderības apsvērumus iestādes rīcības brīvības ietvaros. Administratīvā akta tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde to izdodot, rīkojusies saskaņā ar materiālajām un procesuālajām normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar sabiedrības interešu aizsardzību. Administratīvā akta, ar kuru uzlikts administratīvais sods pieteicējam, izdošana saistīta arī ar LAPK noteiktā procesa ievērošanu. [7] Saskaņā ar LAPK 8. panta pirmo daļu persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā. Līdz ar to spriedumā LAPK normas, kas paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu, ir izteiktas likuma redakcijā, kas bija spēkā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā. Pārsūdzētais lēmums, kas pieteicējam ir nelabvēlīgs administratīvais akts, pamatots ar CSN 114. un 116. punktu un LAPK 149.8 panta otro daļu. CSN 114. punkts noteic, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h, bet dzīvojamās zonās, daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes staciju un stāvvietu teritorijās – 20 km/h. CSN 116. punkts noteic, ka ceļa posmos, kur uzstādītas attiecīgas ceļa zīmes, transportlīdzekļi drīkst braukt ar ātrumu, kas nepārsniedz ceļa zīmē norādīto. Saskaņā ar LAPK 149.8 panta otro daļu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu līdz 20 kilometriem stundā ar (..) vieglajiem automobiļiem (..), ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar ceļa zīmi Nr.518. „Apdzīvotas vietas sākums” (..) izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam desmit latu apmērā. Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar šo tiesību normu, nepieciešams konstatēt, ka persona pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu līdz

20 kilometriem stundā, un, ka pārkāpums ir izdarīts apdzīvotā vietā, kura apzīmēta ar ceļa zīmi Nr.518 „Apdzīvotas vietas sākums”. [8] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējs 2006. gada 9. oktobrī plkst. 22.58 vadījis transportlīdzekli pa Neretas ielu virzienā no Mežrūpnieku ielas uz Vienības ielu, Jēkabpilī. Lietā ir strīds par to, vai pieteicējs vadīja transportlīdzekli ar ātrumu 81 km/h (saskaņā ar mērierīces pieļaujamo kļūdu 76 kilometri stundā) pie atļautā ātruma 60 km/h 518. (apdzīvotas vietas sākums) un 323. (maksimālais ātruma ierobežojums 60 km/h) ceļa zīmju darbības zonā , kā to apgalvo atbildētājs, tas ir, vai pieteicējs pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu līdz 20 kilometriem stundā. [9] Atbilstoši LAPK 9. pantā noteiktajam, par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība.

Saskaņā ar LAPK 243. panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā ar šā panta otro daļu, panta pirmajā daļā minētos faktus citastarp konstatē ar protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ar liecinieku liecībām un citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u.tml.).

Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot protokols, personas paskaidrojumi, liecinieku liecības, policijas darbinieku sastādītie ziņojumi, braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces mērījumi. [10] Tiesa konstatē, ka lietā ir šādi pierādījumi. [10.1] 2006. gada 9. oktobra administratīvā pārkāpuma protokols Nr. PB120656, kurā konstatēts, ka pieteicējs 2006. gada 9. oktobrī plkst. 22.58 vadījis transportlīdzekli pa Neretas ielu virzienā no Mežrūpnieku ielas uz Vienības ielu, Jēkabpilī, ar braukšanas ātrumu 76 km/h pie atļautā 60 km/h 518. un 323. ceļa zīmju darbības zonā.

Ātrums fiksēts ar radaru „Stalker” Nr. 21739. Ar minēto protokolu pieteicējs ir iepazīstināts un protokolu parakstījis (lietas 6. lapa). [10.2] Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākā inspektora A.C. 2006. gada 25. oktobra ziņojums (lietas 24. lapa), kurā norādīts, ka 2006. gada 9. oktobrī viņš kopā ar jaunāko inspektoru R.S. dienesta automašīnā Renault Megane, reģistrācijas Nr. /dzēsta numura zīme/, atradās Neretas ielā Jēkabpilī. Plkst. 22.58 pa Neretas ielu virzienā no Mežrūpnieku ielas uz Vienības ielu brauca automašīna VW Passat , reģistrācijas Nr./dzēsta numura zīme/, kurai tika fiksēts braukšanas ātrums 81 km/h, pie atļautā 60 km/h.

Fiksējot braukšanas ātrumu, nevienas citas mašīnas redzes lokā nebija. Apturot minēto automašīnu vadītājam A.L. tika paskaidrots, ka viņš pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, kam vadītājs piekrita. Par ātruma pārsniegšanu A.C. A.L. sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PB120656 un piemēroja naudas sodu Ls 10 apmērā saskaņā ar LAPK 149.8 panta otro daļu. Kad A.C. sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, A.L. lūdza viņam parādīt radara mērījumus, A.C. tos neparādīja, jo pēc instrukcijas Nr.22 tos nav obligāti jāuzrada vadītājam. [10.3] Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākā inspektora R.S. ziņojums (lietas 25. lapa), kurā minētā amatpersona apstiprināja A.C. ziņojumā norādītos faktus. [11] Ar ātruma mērierīci „Stalker” Nr. 21739 fiksētais pieteicēja transportlīdzekļa ātrums, kas nostiprināts Protokolā.

Saskaņā ar verificēšanas sertifikātu Nr. E0465V06 radara autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei „Stalker” Nr. 21739 verificēšana veikta 2006. gada 27. aprīlī un mērīšanas līdzeklis atzīts par derīgu. Sertifikāts derīgs līdz 2007. gada 26. aprīlim (lietas 26. lapa). [12] LAPK 244. pantā noteikts, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Savukārt Administratīvā procesa likuma 154. pantā noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. [13] Izvērtējot minētos pierādījumus to savstarpējā kopsakarā, tiesa secina, ka ar Protokolu, policijas amatpersonu A.C. un R.S. ziņojumiem, ir pierādīts, ka 2006. gada

9. oktobrī plkst. 22.58 pieteicējs vadīja transportlīdzekli pa Neretas ielu virzienā no Mežrūpnieku ielas uz Vienības ielu, Jēkabpilī, ar braukšanas ātrumu 76 km/h (aprēķinot radara pieļaujamo kļūdu) pie atļautā 60 km/h 518. (apdzīvotas vietas sākums) un 323. (maksimālais ātruma ierobežojums 60 km/h) ceļa zīmju darbības zonā. Pieteicējs pārkāpa CSN 114. un 116. punkta prasības, ar ko izdarīja LAPK 149.8 panta otrajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. [14] Pieteicēja uzskats, ka pārkāpumu, par kuru paredzēts sods LAPK 149. 8 panta otrajā daļā viņš nav izdarījis, ir pretrunā ar iepriekš minētajiem pierādījumiem.

Tiesa priekšroku konkrētajā lietā piešķir policijas amatpersonas procesuāli nostiprinātajiem pierādījumiem – protokolam un ziņojumam, jo administratīvo pārkāpumu konstatējusi un protokolu par administratīvo pārkāpumu ir sastādījusi ceļu policijas amatpersona, kura atbilstoši likumdevēja gribai ir īpaši pilnvarota uzraudzīt ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas kārtību atbilstoši CSN 7. punktam, kas nosaka, ka ceļu satiksmi regulē un uzrauga policijas darbinieki un citas personas, kuras saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem ir tam pilnvarotas, un nepieciešamības gadījumos sastādīt procesuālos dokumentus.

Likuma „Par policiju” 10. panta 6. punktā noteikts, ka policijas darbinieka pamatpienākumos cita starpā ietilpst arī pienākums novērst un pārtraukt administratīvos pārkāpumus, noskaidrot vainīgos, savas kompetences ietvaros sastādīt protokolus, izskatīt lietas par šiem pārkāpumiem vai arī nodot tās izskatīšanai pēc pakļautības. Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav pamata uzskatīt, ka ceļu policijas inspektors, pildot valsts pārvaldes funkciju, būtu neatbilstoši notikušajam fiksējis konkrēto pārkāpumu.

Savukārt pieteicējs ir tā persona, kas bija fiksēta kā CSN pārkāpējs, līdz ar to tiesa atzīst, ka pieteicējam, noliedzot administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, var būt interese izvairīties no administratīvās atbildības. No lietas materiāliem pievienotā ceļu policijas inspektora ziņojuma un protokola, kas uzskatāmi par nozīmīgiem pierādījumiem konkrētajā lietā, tiesa konstatē, ka pārkāpuma fiksēšanas brīdī ceļu policijas inspektors atradies vietā, no kuras bija labi pārredzama transportlīdzekļu kustība, tai skaitā arī pieteicēja vadītā transportlīdzekļa pārvietošanās, savukārt pieteicējs, iespējams, neredzēja to, ka transportlīdzekļa kustība tiek novērota, līdz ar to tiesai konkrētajā gadījumā nerodas šaubas par ceļu policijas amatpersonas fiksētā pārkāpuma būtību. [15] Pieteicējs norāda, ka, fiksējot ceļu satiksmes pārkāpumu, policijas darbinieks neuzrādīja pieteicējam mērierīces, ar kuru fiksēts pieteicēja vadītās automašīnas ātrums, rādījumu.

Tāpēc pieteicējs apšauba, vai viņš ir pārsniedzis noteiktā apdzīvotā vietā pieļaujamo maksimālo braukšanas ātrumu un uzskata, ka tika ignorētas viņa APL 61. pantā noteiktās tiesības iepazīties ar lietu un izteikt savu viedokli jebkurā procesa stadijā, kā arī ignorētas APL 54. pantā noteiktās pieteicēja tiesības saņemt iestādes rīcībā esošo informāciju. Tiesas ieskatā, ja persona uzreiz izsaka policijas darbiniekam šaubas par fiksētā ātruma pareizību un lūdz uzrādīt radara mērījumu, policijas darbiniekam ir jāuzrada personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu, jo atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā nostiprinātajam principam, valsts pārvalde savā darbībā ievēro atklātību pret privātpersonu un sabiedrību.

Apstāklis, ka normatīvajos aktos tiešā tekstā nav norādīts, ka ātruma fiksēšanas mērierīces mērījums jāuzrada transportlīdzekļa vadītājam nenozīmē, ka šāda transportlīdzekļa vadītāja prasība ir jāignorē. Policijas amatpersona A.C. savā ziņojumā atsaucies uz instrukciju Nr.

22. Tiesa norāda, ka Iekšlietu ministrijas 2003. gada 30. decembra Ceļu policijas darba organizēšanas instrukcija Nr. 22 ar 2006. gada 1. janvāri zaudēja spēku, līdz ar to atbildētāja amatpersonas atsaukšanās uz tajā noteikto normatīvo regulējumu 2006. gada oktobrī ne faktiski, ne tiesiski vairs nebija iespējama. [16] Pieteicējs uzskata, ka saskaņā ar APL 81. pantu lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu - Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākā inspektora 2006. gada 9. oktobra lēmumu Nr. PB120656 – vajadzēja pieņemt augstākajai iestādei, t.i., Jēkabpils rajona policijas pārvaldei.

Jēkabpils rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš pieņēma Lēmumu, nav uzskatāms par augstāko iestādi APL 1. panta 2. punkta izpratnē un līdz ar to atbilstoši APL 74. panta pirmās daļas 2. punktam administratīvais akts – Lēmums – nav spēkā, jo to izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga. Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus, secina, ka apstrīdētā lēmuma PB120656 izskatīšanu iestāde veica saskaņā ar LAPK 280. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas kārtību un tiesa konkrētajā gadījumā nesaskata APL 74. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktā administratīvā akta spēkā neesamības apstākļus.

Atbilstoši LAPK 270. panta ceturtajai daļai, lietas par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē izskata un lēmumu pieņem uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas, ja par šo pārkāpumu var izteikt brīdinājumu vai sankcijā paredzētais maksimālais naudas sods nepārsniedz četrdesmit latus. Konkrētajā gadījumā lēmumu par administratīvā soda piemērošanu uz vietas atbilstoši LAPK 149.8 panta otrajai daļai bija tiesīgs pieņemt ceļu policijai inspektors, kurš sastādīja Protokolu, savukārt, par augstāko iestādi LAPK 280. panta pirmās daļas

4. punkta izpratnē atzīstams Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas vadītājs vai tās vietnieks. [17] Pieteicējs pieteikumā izsaka viedokli, ka administratīvā pārkāpuma lietā nav savākti tādi pierādījumi, kas liecinātu par administratīvā protokola un lēmuma atbilstību faktiskajiem apstākļiem, jo saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 15. marta noteikumu Nr. 194 „Prasības braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm” 2. punktu braukšanas ātruma kontrolei izmanto noteiktas ierīces.

Nepievienojot administratīvā pārkāpuma lietai mērierīces Stalker Nr. 21739 fiksēto rādījumu, liecinieku A.C. un R.S. liecības zaudē pierādījuma spēku. Tikai ar liecinieku liecībām nevar pierādīt automašīnas braukšanas ātruma pārsniegšanu un mērierīces Stalker Nr. 21739 rādījumu attiecībā uz pieteicēja vadītās automašīnas braukšanas ātrumu. Tiesa kā nepamatotu vērtē pieteicēja izteikto iebildumu, ka administratīvā pārkāpuma lietai nav pievienots mērierīces Stalker Nr. 21739 fiksētais rādījums. Tiesa atzīst, ka šis mērierīces rādījums kā likumā pieļaujamais pierādīšanas līdzeklis procesuāli nostiprināts protokolā, ar kuru pieteicējs ir iepazīstināts un kuru pieteicējs ir parakstījis. [18] Pārbaudot pārsūdzēto Lēmumu atbilstoši APL 250. panta pirmajā daļā ietvertajiem administratīvā akta pārbaudes nosacījumiem, tiesa secina, ka atbildētāja amatpersona, pieņemot Lēmumu, ir pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietā esošos materiālus un izvērtējusi pieteicēja sūdzībā norādītos iebildumus.

Apstāklis, ka pieteicēja apstrīdēšanas iebildumi nav detalizēti atspoguļoti Lēmumā, nenorāda, ka tie netika izvērtēti, jo, pieņemot Lēmumu, atbildētāja amatpersona vadījusies no pieteicēja norādītā, ka viņš neatzīst sevi par vainīgo Protokolā fiksētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Ņemot vērā iepriekšminēto, tiesa secina, ka atbildētājs pirms lēmuma pieņemšanas ir veicis administratīvā pārkāpuma lietā nepieciešamo apstākļu noskaidrošanu, tādējādi atbildētājs ir izpildījis APL 59. panta pirmās daļas prasības, kas paredz, ka pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu.

Pārsūdzētais Lēmums izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, atbilst materiālo un procesuālo tiesību normām un vispārējiem tiesību principiem. Tiesa arī konstatē, ka, izdodot Lēmumu, ir ievērota lietas piekritība, aktā ir norāde uz lietā savāktajiem pierādījumiem un piemērotām tiesību normām, līdz ar to Lēmums attaisno pieteicējam uzlikto naudas sodu par pieļauto administratīvo pārkāpumu. Saskaņā ar LAPK 149.8 panta otro daļu par izdarīto pārkāpumu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam desmit latu apmērā.

Piemērojot pieteicējām naudas sodu 10 latu apmērā, iestāde ir ņēmusi vērā atbildību pastiprinošu apstākli, ka pieteicējs gada laikā atkārtoti bija izdarījis administratīvo pārkāpumu, par kuru bija administratīvi sodīts. Līdz ar to iestāde ir izdarījusi lietderības apsvērumus soda piemērošanā. [19] Ņemot vērā spriedumā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka Valsts policijas

Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas 2006. gada 31. oktobra lēmums Nr. 021/PB120656 ir tiesisks un pamatots. Pieteicējs pamatoti saukts pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.8 panta otro daļu par CSN 114. un

116. punktu pārkāpumu. [20] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1. pants nosaka, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Ņemot vērā to, ka pārsūdzēto Lēmumu tiesa ir atzinusi par tiesisku un pamatotu, pieteicēja prasījums uzlikt par pienākumu atbildētājam atlīdzināt pieteicējam materiālos zaudējumus Ls 59,00 apmērā, kas saistīti ar izdevumiem par juridiskās palīdzības saņemšanu šajā administratīvā pārkāpuma lietā, nevar tikt apmierināts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 245. - 251. pantu, 289. - 291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt A.L. pieteikumu par Valsts policijas Jēkabpils rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas 2006.gada 31.oktobra lēmuma Nr. 021/PB120656 atcelšanu. Noraidīt A.L. prasību uzlikt par pienākumu atbildētājam atlīdzināt pieteicējam materiālos zaudējumus Ls 59 apmērā, kas saistīti ar izdevumiem par juridiskās palīdzības saņemšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Tiesnese I. Kaļiņina