Court dismisses non-material damage compensation claim where police detention was lawful despite applicant's provocation.

Lietas Nr.A420132122, AA43-0172-24/15

ECLI:LV:ADAT:2024:1001.A420132122.10.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2024.gada 1.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Māris Birzgalis, tiesneši Valters Poķis un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz biedrības /Nosaukums A/ /pers. A/ vārdā iesniegto pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ tiktu atlīdzināts nemantiskais kaitējums 5000 euro apmērā, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 30.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2021.gada 28.janvārī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektore sastādīja pieteicējam

/pers. A/ administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC466292 par to, ka 2020.gada 30.maijā ap plkst.11.20 Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, pieteicējs bez

atļaujas atvēra dienesta transportlīdzekļa Renault Kangoo, valsts numura zīme KU2026 (turpmāk – operatīvais vai dienesta transportlīdzeklis),

aizmugurējās durvis un iekāpa minētajā automašīnā pasažiera sēdeklī. Uz vairākkārtīgiem policijas darbinieku lūgumiem izkāpt no dienesta

transportlīdzekļa pieteicējs nereaģēja. Ar savu rīcību pieteicējs traucēja policijas darbiniekiem pildīt dienesta pienākumus, jo tajā brīdī minētā dienesta

transportlīdzekļa aizturēto nodalījumā bija ievietota cita administratīvā kārtā aizturēta persona. Tādējādi pieteicējs ļaunprātīgi nepakļāvās policijas

darbinieku likumīgai prasībai. Atbildība par minēto pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Kodekss) 175.pantā.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021.gada 26.februāra spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.130001721 (turpmāk –

Spriedums) administratīvā pārkāpuma lietvedība pret pieteicēju par Kodeksa 175.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu izbeigta.

Spriedums stājās spēkā 2021.gada 16.martā.

[2] Pieteicējs ar 2021.gada 25.augusta iesniegumu, pamatojoties uz Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanas likumu (turpmāk – Atlīdzināšanas likums), vērsās Valsts policijā, lūdzot atlīdzināt nemantisko kaitējumu 5000 euro apmērā.

[3] Ar Valsts policijas 2021.gada 10.novembra lēmumu Nr.9 (turpmāk – Lēmums) pieteicējam atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu 5000 euro

apmērā.

Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Atbilstoši Spriedumā secinātajam tiesvedība administratīvā pārkāpuma lietā izbeigta, jo lēmums par administratīvā pārkāpuma lietvedības

uzsākšanu konkrētajā lietā ir pieņemts, neievērojot Kodeksa 37.panta pirmajā daļā noteikto sešu mēnešu termiņu, tādēļ atbilstoši Kodeksa 239.panta

7.punktam lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz.

Neraugoties uz minēto, policijas darbinieki strīdus notikumā ir rīkojušies tiesiski, atbilstoši tiesību normām, kas nosaka policijas darbinieku tiesības

un pienākumus. Arī pieteicēja administratīvā aizturēšana tika veikta likumīgi un atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

[3.2] Attiecībā uz pieteicēju ir atjaunots stāvoklis, kāds tas pastāvēja pirms administratīvā pārkāpuma lietvedības administratīvajā lietā

Nr.130001721 uzsākšanas.

Pieteicējs nav norādījis, kādā veidā viņam nodarītas ciešanas un izraisīti pārdzīvojumi, kā tie izpaudās un traucēja, kā arī nav iesniegti pierādījumi,

kas apliecinātu pieteicējam nodarīto nemantisko kaitējumu.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemts biedrības /Nosaukums A/ (turpmāk – biedrība) pieteicēja vārdā iesniegtais pieteikums.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[4.1] Pieteicējs tika aizturēts un nogādāts iecirknī prettiesiski, pretēji Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk –

Konvencija) 5.panta 1.punktam. Pieteicēja aizturēšanas pamats nebija likumpārkāpums. Administratīvā pārkāpuma lieta Nr.130001721 nesatur

dokumentus, kas pamatotu pieteicēja aizturēšanas likumību.

[4.2] Pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu, pamatojoties uz Konvencijas 5.panta 5.punktu.

[5] Tiesā saņemtajā rakstveida paskaidrojumā Valsts policija pieteikumu neatzīst un uzskata to par nepamatotu, pamatojoties uz Lēmumā

norādītajiem argumentiem.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 30.janvāra spriedumu biedrības pieteikums apmierināts daļā, uzliekot par pienākumu Latvijas

Republikai atlīdzināt /pers. A/ 4 euro par nodarīto nemantisko kaitējumu.

Spriedums pamatots uz turpmāk norādītajiem argumentiem.

[6.1] Tiesa izvērtēja pieteicēja prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

[6.2] No pieteikuma un tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem tiesa konstatēja, ka pieteicējs prasīja atlīdzināt viņam administratīvā pārkāpuma

lietvedības ietvaros nodarīto nemantisko kaitējumu, kas radies, 2020.gada 30.maijā pieteicēju prettiesiski aizturot un nogādājot policijas iecirknī.

[6.3] Tiesa konstatēja, ka atbilstoši Spriedumā secinātajam tiesvedība administratīvā pārkāpuma lietā izbeigta, jo lēmums par administratīvā

pārkāpuma lietvedības uzsākšanu konkrētajā lietā ir pieņemts, neievērojot Kodeksa 37.panta pirmajā daļā noteikto sešu mēnešu termiņu, tādēļ atbilstoši

Kodeksa 239.panta 7.punktam lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz.

Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka pamats administratīvā pārkāpuma lietvedības izbeigšanai bija nevis tas, ka lietā kopumā nebūtu pierādījumu

par pieteicēja rīcības atbilstību administratīvā pārkāpuma sastāvam, bet gan tas, ka lēmums par administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanu

konkrētajā lietā ir pieņemts, nokavējot likumā noteikto termiņu. Ievērojot to, ka lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā tika izbeigta procesuāla

pārkāpuma dēļ, tiesa nesaskatīja pamatu konstatēt, ka iestādes rīcība, aizturot pieteicēju, būtu automātiski atzīstama par nepamatotu vai prettiesisku

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē.

Līdz ar to, lai izlemtu par pieteicēja tiesībām uz kaitējuma atlīdzinājumu, tiesa izvērtēja, vai pieteicēja aizturēšana un nogādāšana policijas iecirknī

2020.gada 30.maijā bija pamatota un tiesiska.

[6.4] Tiesa konstatēja turpmāk minētos faktiskos apstākļus.

[6.4.1] 2020.gada 30.maija administratīvās aizturēšanas protokolā Nr.684, kas ir sastādīts plkst.11.32, ir norādīts, ka pieteicējs ir aizturēts

2020.gada 30.maijā plkst.11.20 par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts Kodeksa 175.pantā, lai nodrošinātu administratīvo lietvedību.

Tiesa konstatēja, ka no minētā protokola nebija iespējams izdarīt secinājumus par pieteicēja aizturēšanas tiesiskumu. Aizturēšanas pamatojuma

detalizētāka norādīšana administratīvās aizturēšanas protokolā patiešām būtu bijusi vēlama un sniegtu uzskatāmāku priekšstatu par aizturēšanas

nepieciešamību. Taču tiesa, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Arī šajā

gadījumā tiesai ir jāvērtē aizturēšanas tiesiskums, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem. Tiesai, vērtējot aizturēšanas tiesiskumu, nav pamata

aprobežoties tikai ar administratīvās aizturēšanas protokolā norādītajiem motīviem (sal. sk. Senāta 2021.gada 17.marta rīcības sēdes lēmuma lietā

Nr.SKA-401/2021 4.punktu un 2021.gada 21.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-115/2021 3.punktu).

[6.4.2] No lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem (Valsts policijas darbinieku ziņojumi, lietas 76.-79.lapa) un videoierakstiem (lietas 90.lapa,

video FHD0003.MOV) izriet šādi faktiskie apstākļi. 2020.gada 30.maijā ap plkst.11.15 Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, tika aizturēta un operatīvajā

transportlīdzeklī ievietota persona (/pers. B/), kas nesankcionēti (nelikumīgi) rīkoja piketu. Brīdī, kad /pers. B/ tika ievietots aizturēšanas nodalījumā

operatīvajā transportlīdzeklī, pieteicējs bez atļaujas atvēra minētā transportlīdzekļa aizmugurējās durvis un iekāpa transportlīdzekļa pasažiera sēdeklī. Uz

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk – RRP KPP) Kontroles un pasākumu koordinācijas nodaļas galvenās

inspektores /pers. C/ un Valsts policijas RRP KPP Patruļpolicijas bataljona priekšnieka vietnieka, Patruļpolicijas bataljona komandiera /pers. D/

vairākkārtējām prasībām izkāpt no dienesta transportlīdzekļa pieteicējs nereaģēja, kategoriski atteicās izkāpt no transportlīdzekļa, jo uzskatīja, ka viņu kā

/pers. B/ aizstāvi jāved uz policijas iecirkni kopā ar /pers. B/. Pieteicējam tika izskaidrots, ka viņš kā aizturētā /pers. B/ aizstāvis varēs piedalīties

administratīvās lietvedības nodrošināšanā, bet viņam jābrauc uz iecirkni pašam, jo operatīvais transportlīdzeklis paredzēts policijas darbinieku

nogādāšanai atpakaļ uz VP RRP Rīgas Ziemeļu iecirkni, kā arī Valsts policijai nav pienākuma vest pieteicēju uz iecirkni aizstāvības nodrošināšanai.

Tāpat Valsts policijas darbinieki izskaidroja pieteicējam, ka gadījumā, ja viņš neizkāps no dienesta transportlīdzekļa, viņš tiks aizturēts par

nepakļaušanos policijas darbinieku likumīgajām prasībām un nogādāts policijas iecirknī administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanai pēc Kodeksa

175.panta. Savukārt pieteicējs uz policijas darbinieku vairākkārtējām prasībām izkāpt no dienesta transportlīdzekļa atkārtoja vienu un to pašu tekstu: „Es

esmu aizstāvis. Braucam!”

Vienlaikus pieteicējs vairākkārtīgi tika brīdināts, ka policijas darbinieku likumīgo prasību nepildīšanas gadījumā pret viņu tiks pielietots fizisks spēks.

Pieteicējs nereaģēja un no dienesta transportlīdzekļa neizkāpa. /pers. D/ pielietoja pret pieteicēju fizisku spēku – izvilka viņu no operatīvā

transportlīdzekļa. Vizuāli novērtējot, fiziskās iedarbības (spēka pielietošanas) rezultātā miesas bojājumi netika nodarīti. Pieteicējs 2020.gada 30.maijā

plkst.11.24 tika aizturēts un ar dienesta transportlīdzekli nogādāts Centra iecirknī administratīvā protokola sastādīšanai pēc Kodeksa 175.panta un

paskaidrojumu pieņemšanai.

[6.5] Izvērtējot pieteicēja administratīvās aizturēšanas pamatotību, tiesa konstatēja turpmāk minēto.

[6.5.1] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 94.pantu nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai

saskaņā ar likumu. Šādas tiesības noteiktas arī Konvencijas 5.panta pirmajā daļā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi, ka tiesības uz

brīvību un drošību ir pirmā līmeņa pamattiesības indivīda fiziskās drošības aizsardzībai, un kā tādas bauda fundamentālu nozīmi (sk. ECT 2006.gada

3.oktobra sprieduma lietā „McKay pret Apvienoto Karalisti” 30.punktu). Konvencijas 5.panta 1.punkts (tiesības uz personas brīvību un drošību)

mērķis ir pasargāt personas no tā, ka tām patvaļīgi tiek atņemta brīvība (sk. ECT sprieduma lietā „Khudoroyov pret Krieviju” 124.punktu). Tomēr

jāņem vērā, ka Konvencija un ECT prakse (sk., piemēram, ECT sprieduma „McKay pret Apvienoto Karalisti” 30.punktu un tajā norādītās

atsauces), un tāpat arī Satversmes 94.pants nevis aizliedz brīvības atņemšanu vai ierobežošanu vispār, bet aizliedz to veikt bez tiesiska, t.i., likumā

noteikta, pamata (sal. Senāta 2014.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-863/2014 6.punkts).

Vienlaikus jāņem arī vērā, ka atbilstoši Konvencijas 5.panta 1.punkta „c” apakšpunktam personas aizturēšanai ir jābūt kā samērīgam līdzeklim, lai

sasniegtu nepieciešamo mērķi (sk. ECT 2008.gada 18.jūnija sprieduma lietā „Ladent v. Poland”, iesniegums Nr.11036/03, 55., 56.punkts un

tajā minētā judikatūra, 2018.gada 22.oktobra sprieduma lietā „S., V. and A. v. Denmark”, iesniegumi Nr.35553/12, Nr.36678/12 un

Nr.36711/12, 77.punkts un tajā minētā judikatūra).

Likuma „Par policiju” 12.panta 1. un 2.punkts paredz, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei,

ir tiesības prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē policijas pilnvaru izpildi, kā arī pielietot pret likumpārkāpējiem

paredzētos piespiedu līdzekļus, kā arī pārbaudīt personām, kuras tiek turētas aizdomās par likumpārkāpumu izdarīšanu, personību apliecinošos

dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas nepieciešami to tiesību normu ievērošanas pārbaudei, kuru izpildes kontrole un uzraudzība uzdota policijai.

Vienlaikus atbilstoši likuma „Par policiju” 12.panta 4.punktam policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta

kompetencei, ir tiesības sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem; likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā nogādāt policijas iestādē

likumpārkāpējus, izdarīt viņu personas apskati, mantu un dokumentu izņemšanu un apskati, administratīvi aizturēt likumpārkāpējus un veikt citus

likumā noteiktos pasākumus administratīvo pārkāpumu lietvedības nodrošināšanai, kā arī piemērot viņiem administratīvos sodus vai noteiktā kārtībā

nosūtīt protokolus pēc piekritības.

Likuma „Par policiju” 22.panta pirmā daļa noteic, ka policijas darbinieka likumīgās prasības un rīkojumi, ko viņš izvirzījis vai devis, pildot dienesta

pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajām prasībām ir sodāma. Policijas darbinieks atrodas valsts

aizsardzībā, viņa godu un cieņu aizsargā valsts. Policijas darbinieka goda aizskaršana, pretošanās viņam, viņa dzīvības un veselības apdraudējums, kā arī

rīcība, kura traucē pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā.

No minētās tiesību normas jēgas izriet, ka policijas darbiniekiem ir tiesības izteikt prasības, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību,

kura traucē policijas pilnvaru izpildi, kā arī saukt personu pie atbildības, ja tā neievēro policijas rīkojumus.

Senāts ir norādījis, ka policijas darbiniekam uzticētie pienākumi un to izpildei piešķirtās pilnvaras nozīmē to, ka personai arī tad, ja tai ir šaubas par

policijas darbinieka prasības tiesiskumu, jāizpilda prasība, ja vien tas nav faktiski neiespējami vai arī prasība ir tāda, kas liek izdarīt sodāmu tiesību normu

pārkāpumu, un tikai pēc tam jāuzsāk saruna ar policijas darbinieku par to, vai izvirzītās prasības ir pietiekami pamatotas un nepieciešamas (sk. Senāta

2021.gada 17.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.A420209917, Nr.SKA-334/2021, 3.punkts).

Ievērojot iepriekš minētās tiesību normas un konstatētos faktiskos apstākļus, tiesa secināja, ka Valsts policijas darbinieku prasība pieteicējam

izkāpt no dienesta transportlīdzekļa bija likumīga un pamatota. Pieteicēja iekāpšana dienesta transportlīdzeklī bija patvaļīga, tāpat atteikšanās izkāpt no

dienesta transportlīdzekļa kavēja policijas darbinieku pienākumu izpildi saistībā ar aizturētās personas /pers. B/ nogādāšanu policijas iecirknī protokola

sastādīšanai un paskaidrojumu sniegšanai.

Līdz ar to pieteicēja atteikšanās izpildīt prasību vērtējama kā ļaunprātīga nepakļaušanās policijas darbinieku likumīgajām prasībām, par ko

paredzēta administratīvā atbildība Kodeksa 175.pantā. Vērā arī ņemams, ka pieteicēja komunikācijas veida dēļ (viena un tā paša teikuma atkārtošana,

policijas darbinieku skaidrojuma ignorēšana, nereaģēšana uz policijas darbinieku vairākkārtējām prasībām izkāpt) citi mazāk ierobežojoši līdzekļi kā

fiziska spēka pielietošana un aizturēšana, lai pārtrauktu minēto rīcību atbilstoši tā brīža apstākļiem un policijas vērtējumam par pieteicēja iespējamo

pārkāpumu, nebija iespējama.

[6.5.2] Atbildot uz pieteicēja argumentu par to, ka viņš pildījis aizstāvja funkcijas un vēlējies atrasties blakus aizstāvamajam (/pers. B/) dienesta

transportlīdzeklī, lai novērstu policijas darbinieku iespējamu fiziska spēka pielietošanu pret aizstāvamo, tiesa norādīja turpmāk minēto.

Kaut arī pieteicējs īstenoja /pers. B/ aizstāvja funkcijas (par minēto lietā strīda nav), norādāms, ka no normatīvajiem aktiem neizriet aizstāvja

tiesības prasīt policijas darbiniekiem nodrošināt viņa nepārtrauktu klātesamību aizstāvamajai personai, tai skaitā nodrošināt aizstāvja atrašanos blakus

dienesta transportlīdzeklī aizstāvamā nogādāšanas uz iecirkni laikā. Turklāt kā izriet no videoieraksta, tad Valsts policijas inspektore /pers. C/ skaidro

pieteicējam, ka bez pieteicēja klātbūtnes iecirknī netiks pieņemti paskaidrojumi no /pers. B/, pieteicējam lūgts nokļūt iecirknī ar savu transportlīdzekli.

Savukārt pieteicēja norādītais iemesls nepieciešamībai atrasties blakus /pers. B/, jo viņam ir aizdomas, ka policijas darbinieki pielietos fizisku spēku

pret aizstāvamo, nevar būt attaisnojums pieteicēja rīcībai, jo balstīts vienīgi pieteicēja pieņēmumos par iespējamu policijas darbinieku rīcību. Tāpat arī

pieteicēja arguments par to, ka citā gadījumā viņa aizstāvim /pers. E/ Valsts policijas darbinieki ir atļāvuši doties kopā ar pieteicēju dienesta

transportlīdzeklī uz iecirkni, neiztur kritiku. Iepriekšminētais gadījums nevar būt pamats tam, lai pieteicējam rastos paļāvība, ka turpmāk ikvienā gadījumā

viņam Valsts policija nodrošinās transportēšanu uz iecirkni kopā ar aizstāvamo personu.

Tiesai no lietā esošā videoieraksta radās priekšstats, ka pieteicējs kļūdaini izprot publisko un privāto tiesību principu būtību, jo uzdod policijas

darbiniekam jautājumu: „Kāds likums aizliedz braukt?” Proti, pieteicējs uzskata, ka, ja normatīvajos aktos nav paredzēts aizliegums personai (aizstāvim)

braukt ar Valsts policijas dienesta transportlīdzekli, tad tas ir atļauts. Tiesa vērsa pieteicēja uzmanību uz to, ka publiskajās tiesībās atšķirībā no privāto

tiesību principa „atļauts viss, kas nav aizliegts” darbojas princips „atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē, ka

tieši pieteicējam sava prasība Valsts policijas darbiniekiem bija jābalsta uz konkrētu normatīvo aktu, kas paredz, ka viņam kā aizstāvim ir tiesības prasīt

viņa nogādāšanu policijas iecirknī kopā ar aizstāvamo vienā transportlīdzeklī.

Tiesa piekrita pieteicējam, ka Valsts policijas darbinieku skaidrojums ziņojumos par to, kādēļ pieteicējam lūdza izkāpt no transportlīdzekļa (nebija

brīvu pasažiera vietu, jo uz iecirkni automašīnā dosies policijas darbinieki), neapstiprinās ar lietā iesniegtajā video redzamo, proti, brīdī, kad dienesta

transportlīdzeklis dodas prom, tajā ir brīvas pasažieru vietas. Iepriekšminētā sakarā tiesa atkārtoti norādīja, ka neatkarīgi no apstākļiem, kādi bija

pieteicēja transportēšanas atteikuma pamatā, pieteicējam nav no normatīvajiem aktiem izrietošas tiesības pieprasīt no Valsts policijas minēto rīcību –

transportēšanu uz iecirkni kopā ar aizstāvamo, līdz ar to atteikuma iemeslu nesakritībai ar faktisko situāciju šajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes.

[6.6] Gadījumus, kuros policijas darbinieki ir tiesīgi aizturēt personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, noteica Kodeksa 254.panta

1.punkts. Proti, ja nodarīts tīšs maznozīmīgs miesas bojājums, ja neatļautās vietās tirgo alkoholiskos dzērienus, spirtu, ja organizē tirdzniecību neatļautās

vietās, ja izdarīts sīkais huligānisms, ja notikusi ļaunprātīga nepakļaušanās policijas darbinieka vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai

prasībai, ja pārkāpta sapulču, gājienu un piketu organizēšanas vai norises kārtība, ja persona bez dibināta iemesla nav ieradusies pēc izziņas izdarītāja,

prokurora, tiesneša vai tiesas aicinājuma, ja lietoti alkoholiski dzērieni sabiedriskās vietās vai ja persona parādījusies sabiedriskā vietā dzēruma stāvoklī,

kas aizskar cilvēka cieņu un sabiedrisko tikumību, ja pārkāpti satiksmes noteikumi, medību, zvejas noteikumi, ja pārkāpti citi likumdošanas akti par

dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu, kā arī citos normatīvajos aktos tieši paredzētajos gadījumos.

Kā jau tiesa konstatēja, tad protokols sastādīts par Kodeksa 175.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu (ļaunprātīga nepakļaušanās

policijas darbinieka likumīgajam rīkojumam vai prasībai). Tātad atzīstams, ka, ievērojot Kodeksa 254.panta 1.punktā noteiktos aizturēšanas gadījumus,

policijas darbinieki bija tiesīgi aizturēt pieteicēju par Kodeksa 175.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu.

Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pieteicējs izskatāmajā gadījumā aizturēts pamatoti un tiesiski.

[6.7] Vienlaikus, neskatoties uz to, ka pieteicējs aizturēts pamatoti un tiesiski, tiesa uzskatīja par nepieciešamu norādīt arī uz Kodeksa 252.panta

pirmajā daļā ietverto regulējumu. Atbilstoši minētajai tiesību normai šajā kodeksā tieši paredzētajos gadījumos, lai pārtrauktu administratīvos

pārkāpumus, kad izlietoti citi ietekmēšanas līdzekļi, lai noteiktu pārkāpēja personu, lai sastādītu protokolu par administratīvo pārkāpumu, ja to nevar

izdarīt uz vietas un ja protokola sastādīšana ir obligāta, un lai izpildītu administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos lēmumus, ir atļauta personas

administratīva aizturēšana, personas aplūkošana un mantu apskate, kā arī mantu un dokumentu izņemšana un datu iegūšana no elektronisko sakaru

komersanta.

Tiesa no lietā esošajiem pierādījumiem konstatēja, ka lietā nav strīda, ka notikumā iesaistītajiem Valsts policijas darbiniekiem bija zināma pieteicēja

personība. Savukārt no Administratīvās aizturēšanas protokola izriet, ka pieteicējs aizturēts, lai „nodrošinātu administratīvo lietvedību”.

Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka atbilstoši Kodeksa 252.panta pirmajai daļai personas aizturēšana protokola sastādīšanai ir atļauta tikai tajā

gadījumā, kad to nav iespējams izdarīt uz vietas. Parasti protokola sastādīšana uz vietas nav iespējama, ja persona, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, nav identificējama. Tomēr izskatāmajā gadījumā tiesa nesaskatīja šķēršļus protokola sastādīšanai uz vietas, jo pieteicējs tika identificēts.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve nevarēja sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ nebija iespējama protokola sastādīšana uz vietas. Vienlaikus, kā

izriet no videomateriāla, Valsts policijas inspektore /pers. C/, atbildot uz pieteicēja jautājumu, kādēļ nevar sastādīt protokolu uz vietas, atbild „jo nav līdzi

protokola veidlapas” (lietas 90.lapa, videofails FHD0003.MOV).

Citus šķēršļus neiespējamībai sastādīt protokolu uz vietas tiesa no lietas materiāliem un tiesas sēdē iegūtās informācijas nekonstatēja. Tiesa

uzskatīja, ka policijas darbinieces arguments, ka nav līdzi paņemtas protokola veidlapas, nevar būt par pamatu personas brīvības ierobežošanai, t.i.,

aizturēšanai.

Kā atzīts ECT praksē, atbilstoši Konvencijas 5.panta 1.punkta „c” apakšpunktam personas aizturēšanai ir jābūt kā samērīgam līdzeklim, lai

sasniegtu nepieciešamo mērķi. Vietējām varas iestādēm vienmēr būtu jāapsver citu, mazāk stingrāku pasākumu piemērošana, nevis aizturēšana, respektīvi

– tām ir pienākums apsvērt „alternatīvus līdzekļus”. Iestādēm ir pārliecinoši jāpamato aizturēšanas nepieciešamība (sk. ECT 2008.gada 18.jūnija

sprieduma lietā „Ladent v. Poland”, iesniegums Nr.11036/03, 55. un 56.punkts un tajā minētā judikatūra, 2018.gada 22.oktobra sprieduma

lietā „S., V. and A. v. Denmark”, iesniegumi Nr.35553/12, Nr.36678/12 un Nr.36711/12, 77.punkts un tajā minētā judikatūra).

Senāts ir atzinis, ka iestādei ir pienākums pārliecinoši pierādīt, ka pieteicēja aizturēšana izskatāmajā gadījumā ir bijusi samērīga jeb, citiem vārdiem

sakot, tā konkrētajos apstākļos ir bijusi patiešām nepieciešama. Konvencijas 5.panta 1.punkta „c” apakšpunkts un kodeksa 252.pants prasa, lai

personas aizturēšana (brīvības atņemšana) būtu samērīga, proti, lai tā tiktu piemērota tikai kā galējais līdzeklis, kad citi pieejamie līdzekļi ir izsmelti vai tie

acīmredzami nesniegtu vajadzīgo rezultātu (sk. Senāta 2019.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-791/2019 (A420165317) 13. un 14.punkts un

lietā Nr.SKA-795/2019 (A420209917) 13. un 14.punkts).

Izskatāmajā gadījumā tiesa atzina, ka nav saskatāma objektīva vajadzība pieteicēja nogādāšanai policijas iecirknī, jo protokolu varēja sastādīt

turpat uz vietas. Arī pieteicējs pamatoti norāda, ka nebija šķēršļu protokola sastādīšanai uz vietas.

[6.8] Apkopojot minēto, tiesa atkārtoti uzsvēra, ka pieteicēja aizturēšana protokola sastādīšanai vispār bija pieļaujama un pamatota, jo pieteicējs

ļaunprātīgi nepakļāvās policijas darbinieku likumīgajām prasībām, taču nebija pamata pieteicēju nogādāt policijas iecirknī, jo protokolu varēja sastādīt uz

vietas.

Tas nozīmē, ka pieteicējs nepamatoti tika aizturēts tikai tik ilgi, kamēr tika nogādāts policijas iecirknī. Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicēja

nogādāšana uz policijas telpām (iecirkni) ir prasījusi 12 minūtes, proti, pieteicējs aizturēts plkst.11.20, savukārt protokols iecirknī sastādīts plkst.11.32

(sk. protokolu, lietas 79.-80.lapa) (sk. sal. Senāta 2022.gada 11.marta sprieduma lietā Nr.SKA-220/2022 10.punkts).

[6.9] Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 15.panta sestajai daļai šā likuma 5.panta 2.punktā minētajā gadījumā fiziskajai personai ir izmaksājama

kompensācija par prettiesisku vai nepamatotu brīvības ierobežošanu (laiku, kas pārsniedz administratīvās aizturēšanas termiņu) divu stundu darba

samaksas apmērā par katru stundu (60 minūtes), kurā šīs personas brīvība bija ierobežota. Vienas stundas darba samaksu aprēķina, dalot valstī noteikto

minimālo mēnešalgu šā likuma 5.panta 2.punktā minēto nosacījumu iestāšanās brīdī ar 240. Vienas stundas darba samaksu veselos skaitļos, atmetot

ciparus aiz komata. Saskaņā ar minētā panta septīto daļu, ja fiziskās personas brīvība šā likuma 5.panta 2.punktā minētajā gadījumā ir tikusi ierobežota

mazāk nekā 60 minūtes, uzskatāms, ka šīs personas brīvība bija ierobežota 60 minūtes.

Kā norādīts likumprojekta „Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” anotācijā,

likumprojekts paredz noteikt konkrētu summu, kādu valsts piešķir kā morālā kaitējuma par atrašanos apcietinājumā atlīdzinājumu. Kritērijs morālā

kaitējuma kompensācijas apjoma noteikšanai ir laika posms, kādā personai ir bijusi ierobežota brīvība. Likumprojekts paredz, ka nepamatotas personas

brīvības ierobežošanas gadījumā morālā kaitējuma nodarīšanas fakts netiek pakļauts vērtēšanai, t.i., tiek prezumēts, ka ar nepamatotu brīvības

ierobežošanu personai ir nodarīts morālais kaitējums. Šāda atlīdzības piešķiršanas procedūra vispārīgā gadījumā neparedz iestādes tiesības un pienākumu

izvērtēt un lemt (ar likumprojektā paredzētu izņēmumu) par kompensācijas apmēru, izvērtējot konkrētās personas individuālo stāvokli, īpašības un

situāciju, bet paredz visām personām vienlīdzīgu atlīdzības apmēru par nepamatotu brīvības ierobežošanu (likumprojekta „Kriminālprocesā un

administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)).

Tiesa, ievērojot Atlīdzināšanas likuma 15.panta sestajā un septītajā daļā ietverto regulējumu, kas noteic kompensācijas par nepamatotu

administratīvo aizturēšanu aprēķināšanas kārtību, atzina, ka pieteicējam par nepamatotu administratīvo aizturēšanu nosakāms nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājums 4 euro (430:240=1,79; 2x2x1=4 euro) (430 izdalot ar 240, iegūst 1,79, ko noapaļojot, iegūst 2, ko sareizinot ar 2, iegūst 4, ko sareizinot

ar 1, iegūst 4).

Tiesa atzina, ka atlīdzinājums ir atbilstīgs. Arī Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka valsts rīcības prettiesiskuma konstatēšana un novēršana pati par sevi

var būt atbilstīgs atlīdzinājums (sk. Senāta 2018.gada 9.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-395/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1109.A420385514.3.S)).

Iepazīstoties ar ECT spriedumiem, kurus norādījis pieteicējs, tiesa nesaskatīja tādu faktisko apstākļu sakritību, kāds konstatēts konkrētajā lietā un kur

personai būtu piešķirts lielāks atlīdzinājums.

Tiesa atzina, ka vērā ņemams arī tas, ka aizturēšana nav veikta tādā veidā (ilgums, efekts un izpildes maniere), kas norādītu uz iespējamu pieteicēja

tiesību būtisku aizskārumu. Turklāt aizturēšanas tiešais un vienīgais cēlonis bija paša pieteicēja rīcība, atsakoties izpildīt policijas darbinieku likumīgo

prasību izkāpt no policijas dienesta transportlīdzekļa, kurā viņš bija patvaļīgi iekāpis. Lietā būtiski arī tas, ka pieteicējam bija iespēja no aizturēšanas

izvairīties, ja pieteicējs būtu ņēmis vērā policijas darbinieku prasības un izkāpis no dienesta transportlīdzekļa. Kā jau tiesa norādīja, tad policijas

darbiniekam uzticētie pienākumi un to izpildei piešķirtās pilnvaras nozīmē to, ka personai arī tad, ja tai ir šaubas par policijas darbinieka prasības

tiesiskumu, jāizpilda prasība, ja vien tas nav faktiski neiespējami vai arī prasība ir tāda, kas liek izdarīt sodāmu tiesību normu pārkāpumu, un tikai pēc tam

jāuzsāk saruna ar policijas darbinieku par to, vai izvirzītās prasības ir pietiekami pamatotas un nepieciešamas (sk. Senāta 2021.gada 17.marta rīcības

sēdes lēmuma lietā Nr.A420209917, Nr.SKA-334/2021, 3.punktu).

[6.10] Apkopojot minēto, tiesa secināja, ka pieteicējam ir atlīdzināms nodarītais nemantiskais kaitējums 4 euro apmērā par nepamatotu

administratīvo aizturēšanu (12 minūtes). Attiecīgi pārējā daļā pieteikums ir noraidāms.

[6.11] Tiesa norādīja, ka atbilstoši judikatūras atziņām tiesai nav jāatbild uz iebildumiem, kas nav juridiski nozīmīgi. Tāpat tiesa nav ierobežota

sprieduma argumentāciju veidot tā, ka uz katru dalībnieka iebildumu nav sniegta tieša detalizēta atbilde. Ir svarīgi, lai visi būtiskie argumenti un apstākļi

būtu aplūkoti pēc būtības un kopsakarā (sk. Senāta 2019.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-52/2019 (A420148815) 5.punktu).

[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 30.janvāra spriedumu daļā, ar kuru pieteikums noraidīts, pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību,

kurā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[7.1] Pieteicējs uzsver, ka 4 euro atlīdzinājums acīmredzami ir niecīga summa, kura nevar panākt ne gandarījumu, ne prevencijas funkciju, ne

pārtraukt Kodeksa 252.panta sistemātisku pārkāpumu. To, ka minēta likuma norma sistemātiski tika pārkāpta, tiesas sēdē atzina arī atbildētājs, norādot,

ka vispār protokola sastādīšanas uz vietas netiek praktizēta.

[7.2] Niecīgas atlīdzināšanas summas dēļ saskatāms Konvencijas 5.panta 5.punkta pārkāpums. ECT 2014.gada 18.septembra spriedumā lietā

„Rahimberdijevs pret Krieviju” (sūdzība Nr.47837/06) un ECT 2016.gada 14.jūnija spriedumā lietā „Birjuļevs un Šiškins pret Krieviju” (sūdzība

Nr.35919/05) tika noteikts atlīdzinājums 5000 euro apmērā tikai par to, ka nebija sastādīts aizturēšanas protokols. Līdzīgs viedoklis pausts ECT

2018.gada 10.aprīļa sprieduma lietā „Tsvetkova un citi pret Krieviju” (sūdzība Nr.54381/08) 3.punktā.

[7.3] Tiesa kļūdījusies, piemērojot Atlīdzināšanas likuma 15.panta sesto daļu un 5.panta 2.punktu, jo šajā lietā nebija jautājums par aizturēšanas

laika pārsniegšanu. Tiesai bija jāvadās no Konvencijas 5.panta 5.punkta un ECT judikatūras. Tiesa ir pieļāvusi arī vairākas citas kļūdas.

[7.4] Tiesa ar atlīdzinājuma likmi 4 euro stundā nerada pārliecību, ka policisti turpmāk ievēros likuma prasības. Policijas darbiniekiem ir pietiekami

lieli ikmēneša ienākumi, lai veiktu 4 euro maksājumu par izdarīto pārkāpumu un turpinātu neievērot likuma prasības.

[8] Paskaidrojumos par pieteicēja apelācijas sūdzību Valsts policija to neatzīst un lūdz pieteikumu noraidīt. Valsts policija norāda, ka

Atlīdzināšanas likuma 15.panta sestajā daļā un 5.panta 2.punktā minētajā gadījumā personai, kas bija nepamatoti nogādāta policijas iecirknī, ir

izmaksājama kompensācija par prettiesisku vai nepamatotu brīvības ierobežošanu norādītā likuma noteiktajā apjomā. Noteiktais atlīdzības apmērs nevar

būt personai aizskarošs, jo tas noteikts likumā noteiktā apjomā un kārtībā, turklāt spriedumā atzīts, ka /pers. A/ administratīvās aizturēšanas protokola

sastādīšana bija pamatota un aizturēšana policijas iecirknī bija tiesiska.

Motīvu daļa

[9] Pieteicējs ir izteicis lūgumu izskatīt lietu mutvārdu procesā, taču savu lūgumu apelācijas sūdzībā nav pamatojis.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā. Tiesa,

izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

Kā atzīts judikatūrā, lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, kad no lietā esošajiem dokumentiem nevar gūt pilnīgu priekšstatu par

izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos personu uzklausīšana tiesas sēdē var sekmēt pareizu izskatāmā jautājuma izlemšanu. Savukārt, ja lietas materiāli ir

pietiekami izskatāmā jautājuma izlemšanai, tad mutvārdu process parasti nav lietderīgs (sk., piemēram, Senāta Administratīvo lietu departamenta

2014.gada 6.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-34/14).

Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pieteicēja pieteikumā, apelācijas sūdzībā norādītie argumenti par Lēmumu, kā arī pieteicēja apsvērumi par

pirmās instances tiesas sprieduma nepareizību ir skaidri un saprotami. Līdz ar to secināms, ka lietu nav nepieciešams izskatīt mutvārdu procesā. Turklāt

pieteicēja tiesības uz mutvārdu procesu tika nodrošinātas pirmās instances tiesā, kurā pieteicējs varēja gan sniegt paskaidrojumus, gan uzdot jautājumus

iestādes pārstāvei, gan pārbaudīt lietā esošos pierādījumus, gan arī piedalīties tiesas debatēs.

Pamatojoties uz minēto, apgabaltiesa lietu izskata rakstveida procesā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu.

[10] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

pieteicēja apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums tā pārsūdzētajā daļā ir noraidāms.

[11] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas

sūdzību tādā apmērā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Pieteicējs ir iesniedzis apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru pieteikums tika noraidīts. Administratīvās rajona tiesas

2023.gada 30.janvāra spriedums daļā, ar kuru pieteikums tika apmierināts, nav pārsūdzēts un ir stājies spēkā.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa izskata lietu tādā apjomā, kā lūgts apelācijas sūdzībā.

[12] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā

minēto, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās

instances spriedumā izteiktajai motivācijai (sk. šā sprieduma 6.punktu) un atkārtoti to nenorāda.

[13] Izvērtējot pieteicēja apelācijas sūdzības argumentus, apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējs galvenokārt nepiekrīt pirmās instances tiesas

noteiktajam nemantiskā kaitējuma apmēram, jo uzskata, ka tas nesniedz gandarījumu, kā arī nekalpo tam, lai atturētu policijas darbiniekus no turpmākas

Kodeksa 252.panta neievērošanas.

Tāpat pieteicējs uzskata, ka tiesa ir nepamatoti piemērojusi Atlīdzināšanas likuma 15.panta sesto daļu un 5.panta 2.punktu, jo tiesai vajadzēja ņemt

vērā Konvencijas 5.panta 5.punktu un ECT judikatūru.

[14] Atbildot uz pieteicēja apelācijas sūdzības argumentiem, apgabaltiesa atzīst, ka tie nav pamatoti turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Pieteicējs nepiekrīt tam, ka pirmās instances tiesa, nosakot atlīdzināmā kaitējuma apmēru, ir piemērojusi Atlīdzināšanas likuma 15.panta sestās

daļas un 5.panta 2.punkta noteikumus.

Senāts līdzīgā lietā ir norādījis (sk. Senāta 2023.gada 20.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-107/2023 12.punktu), ka Atlīdzināšanas likuma

15.pantā ir noteikts konkrēts apmērs, kādā piešķirams atlīdzinājums par kaitējumu, kas nodarīts nepamatotas vai prettiesiskas brīvības atņemšanas

gadījumā.

Kaitējuma atlīdzināšanas likumprojekta anotācijā norādīts, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par tik būtisku personas pamattiesību nepamatotu

ierobežojumu kā personas brīvības atņemšana. Līdz ar to likumprojekts paredz, ka nepamatotas personas brīvības ierobežošanas gadījumā morālā

kaitējuma nodarīšanas fakts netiek pakļauts vērtēšanai, t.i., tiek prezumēts, ka ar nepamatotu brīvības ierobežošanu personai ir nodarīts morālais

kaitējums. Šāda atlīdzības piešķiršanas procedūra vispārīgā gadījumā neparedz iestādes tiesības un pienākumu izvērtēt un lemt (ar likumprojektā

paredzētu izņēmumu) par kompensācijas apmēru, izvērtējot konkrētās personas individuālo stāvokli, īpašības un situāciju, bet paredz visām personām

vienlīdzīgu atlīdzības apmēru par nepamatotu brīvības ierobežošanu (likumprojekta „Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” anotācija).

Atlīdzināšanas likuma 15.panta pirmajā daļā norādīts, ka nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības raksturu, fiziskās personas personību un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus

konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka, izskatot pieteicēja apelācijas sūdzību, lai lemtu par pieteikuma apmierināšanu vai noraidīšanu pārsūdzētajā

daļā, tiesai ir jāvērtē pieteicēja aizturēšanas apstākļi, kā arī paša pieteicēja rīcība atbilstoši Atlīdzināšana likuma tiesiskajam regulējumam.

Izskatāmajā gadījumā pirmās instances tiesa, atsaucoties uz ECT praksi attiecībā uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, kā arī uz Senāta atziņām par

Satversmes 94.pantu (sk. šā sprieduma 6.5.1.punktu), ir pareizi secinājusi, ka aizliegta ir nevis personas aizturēšana vispār, bet gan patvaļīga rīcība,

proti, tāda, kas ir bez tiesiska, t.i., likumā noteikta, pamata.

Konkrētajā gadījumā apgabaltiesa ir jau pievienojusies pirmās instances tiesas secinājumiem (sk. š ā sprieduma 12.punktu), ka pieteicēja

aizturēšana ir bijusi likumīga, jo pieteicējs ir atteicies pakļauties Valsts policijas darbinieka likumīgajām prasībām izkāpt no dienesta transportlīdzekļa, kā

arī tam, ka pieteicēja nogādāšana policijas iecirknī nav bijusi pamatota, jo pieteicēja personība policijas darbiniekiem bija zināma, un, ja bija

nepieciešams sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu, to varēja izdarīt turpat uz vietas.

Vienlaikus apgabaltiesa atzīst, ka paša pieteicēja rīcība ir bijusi ļaunprātīga, jo viņš ir apzināti provocējis Valsts policijas darbinieku, atsakoties

izpildīt tā likumīgās prasības. Līdz ar to ir konstatējama paša pieteicēja līdzvaina viņa aizturēšanā un nogādāšanā policijas iecirknī.

Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka Senāts jau vairākkārt pieteicējam ir paskaidrojis, ka policijas darbiniekam uzticētie pienākumi un to

izpildei piešķirtās pilnvaras nozīmē to, ka personai arī tad, ja tai ir šaubas par policijas darbinieka prasības tiesiskumu, jāizpilda attiecīgā prasība, ja vien

tas nav faktiski neiespējami vai arī prasība ir tāda, kas liek izdarīt sodāmu tiesību normu pārkāpumu, un tikai pēc tam jāuzsāk saruna ar policijas

darbinieku par to, vai izvirzītās prasības ir pietiekami pamatotas un nepieciešamas (Senāta 2021.gada 17.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-

334/2021 3.punkts, 2021.gada 17.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-369/2021 3.punkts, 2021.gada 17.marta rīcības sēdes lēmuma

lietā Nr.SKA-401/2021 3.punkts).

[15] Pieteicējs uzskata, ka kaitējuma atlīdzinājums 4 euro apmērā ir acīmredzami pārāk niecīga summa.

ECT ir vairākkārt norādījusi, ka atlīdzinājums nevar būt būtiski zemāks nekā līdzīgās šīs tiesas skatītajās lietās.

Iepazīstoties ar pieteicēja norādītajiem ECT spriedumiem, apgabaltiesa nekonstatē tādu faktisko apstākļu sakritību, kāds ir konstatēts izskatāmajā

lietā un kur personai būtu piešķirts lielāks atlīdzinājums.

Apgabaltiesa tāpat norāda, ka Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka valsts rīcības prettiesiskuma konstatēšana un novēršana pati par sevi var būt

atbilstīgs atlīdzinājums (sk. Senāta 2018.gada 9.novembra spriedums lietā Nr.SKA-395/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1109.A420385514.3.S)).

[16] Ņemot vērā minēto, kā arī pievienojoties pirmās instances tiesas secinātajam, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja pieteikums daļā

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt biedrības /Nosaukums A/ /pers. A/ vārdā iesniegto pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ tiktu atlīdzināts

nemantiskais kaitējums 4996 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis Tiesnesis Tiesnese

M.Birzgalis V.Poķis A.Šteinberga