Court allows 100% drug cost compensation for patient with drug resistance violating equality principle.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court of Riga fully granted the plaintiff's request for 100% reimbursement of medication costs. The plaintiff argued that denying full coverage for Dasatinib due to a cap violated the principle of equality compared to patients receiving full coverage for other drugs. The court ruled that the statutory cap failed to account for the plaintiff's specific medical resistance, thereby breaching both the Administrative Procedure Law and the Constitution.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 6; Constitution Art. 91: When a statutory reimbursement cap excludes a patient with specific medical resistance while allowing full coverage for others with similar diagnoses, the principle of equality is violated.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A42835209
Lietvedības Nr.A3577-10/12
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā, 2010.gada 29.novembrī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,
piedaloties pieteicējas A.J. pilnvarotajai pārstāvei L.P. un atbildētājas – Latvijas Republikas –
pusē pieaicināto iestāžu Veselības ministrijas un Veselības norēķinu centra pilnvarotajām
pārstāvēm E.J. un A.D.,
2010.gada 27.oktobrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā atklātā tiesas sēdē
izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc A.J. pieteikuma par labvēlīga administratīvā
akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai
kompensēt A.J. medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56
tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.
Aprakstošā daļa
[1] 2009.gada 18.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts A.J. (turpmāk – pieteicēja)
pieteikums, kurā lūgts atcelt Veselības ministrijas (turpmāk – atbildētājs vai Ministrija)
2009.gada 21.maija lēmumu Mr.V-01-20Fiz.17/581 un uzlikt pienākumu Veselības obligātās
apdrošināšanas valsts aģentūrai kompensēt pieteicējai medikamenta Dasatinib (Sprycel)
(turpmāk arī – Medikaments) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus
100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.
Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2009.gada 25.jūnija lēmumu pieņemts
pieteicējas pieteikums un ierosināta administratīvā lieta Nr. A42835209 par administratīvā akta
izdošanu – pienākuma uzlikšanu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai kompensēt
Pieteicējai medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes)
iegādes izdevumus 100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.
[2] No lietas materiāliem izriet, ka Pieteicēja ar 2009.gada 16.janvāra iesniegumu lūdza
Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūrai kompensēt medikamenta Sprycel (Tab. Sprycel 70
mg iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus turpmākajam ārstēšanas periodam.
2009.gada 17.februārī Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk –
Aģentūra) pieņēma lēmumu Nr.10/1.1-16/185, ar kuru nolēma kompensēt pieteicējai zāļu Tab.
Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 12 mēnešu
ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena
iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un kopējā maksimālā kompensācijas
summa ir LVL 10000. Noteikts, ka starpību starp Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas
apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma
cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā saņemot zāles, jāsedz pacientam.
Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras
2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp
Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu iepakojumu un
aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot, ka šī starpība ir
LVL 3092.97.
Minēto Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 pieteicēja apstrīdēja
Veselības ministrijā.
Ar Latvijas Republikas Veselības ministrijas 2009.gada 21.maija lēmumu Nr. V-01-
20FĪZ.17/581 Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr. 10/1.1-16/185, kas grozīts ar
Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509, atstāts spēkā negrozīts.
[3] Nepiekrītot Ministrijas pieņemtajam lēmumam, Pieteicēja to pārsūdzēja, iesniedzot
pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumu Pieteicēja pamato ar turpmāk minētiem
argumentiem:
[3.1] Pieteicēja norāda, ka SIA „Rīgas hematoloģijas centrs‖ hematologu konsīlijs
2009.gada 11.augustā pieņēma slēdzienu (turpmāk – Slēdziens), atbilstoši kuram, joprojām par
vienīgo viņas ārstēšanai derīgo medikamentu tiek atzīts Dasatinib (Sprycel). Terapijas ilgums,
kurā pieteicējai jāturpina lietot Medikaments ir 12 mēneši (tātad – līdz 2010.gada 11.augustam).
Atbilstoši Slēdzienam, pieteicējai bez konkrētā Medikamenta lietošanas joprojām nav
iespējams uzturēt dzīvības funkcijas, jo nelietojot Medikamentu strauji progresēs hroniskā
mieloleikoze.
[3.2] Atbilstoši 2006.gada 31.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 899 (turpmāk –
Noteikumi) 4.1.punktam valsts kompensē zāļu iegādes izdevumus 100% apmērā, ja pacientam
konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas izraisa smagu neatgriezenisku
invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu lietošana, lai uzturētu pacienta
dzīvības funkcijas.
Saskaņā ar Noteikumu pirmā pielikuma 5.14.8. punktu, mieloleikozes ārstēšanai
paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumi jākompensē 100% apmērā. Attiecīgi, ar
minētajām Noteikumu normām atzīts, ka mieloleikoze ir slimība, kuras dēļ pacientam
nepieciešamas zāles, lai uzturētu dzīvības funkcijas. Arī atbilstoši SIA „Rīgas Austrumu
klīniskā universitātes slimnīca‖ 2008.gada 10.jūlija hematologu konsīlija slēdzienam un SIA
„Rīgas hematoloģijas centrs‖ 2009.gada 11.augusta hematologu konsīlija slēdzienam, bez
Medikamenta lietošanas pieteicējai nebūs iespējams uzturēt dzīvības funkcijas.
Tajā pat laikā, atbilstoši Noteikumiem, nosakot zāļu iegādes izdevumiem paredzēto
kompensācijas apjomu, vērā tiek ņemts arī tas, vai zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu
sarakstā. Izejot no tā, vai zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tiek piemērots viens no
diviem Noteikumos noteiktajiem zāļu kompensācijas mehānismiem: vispārējais vai
individuālais.
Individuālā kompensācijas mehānisma ietvaros zāļu iegādes izdevumi, cita starpā, tiek
kompensēti gadījumos, ja pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta Noteikumu 1.pielikumā, taču
attiecīgās slimības ārstēšanai paredzētās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.
Šādiem gadījumiem, kad pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta Noteikumu
1.pielikumā, taču attiecīgās slimības ārstēšanai paredzētās zāles nav iekļautas kompensējamo
zāļu sarakstā, Noteikumu 100. punkts paredz, ka zāles kompensē apjomā, kas nepārsniedz LVL
10000 vienam pacientam 12 mēnešu periodā.
[3.3] Satversmes tiesa 2007. gada 28. februāra lēmumā lietā Nr. 2006-41-01
konstatējusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu.
Nav pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas
konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem. Netipiskajos gadījumos iestādei ir
tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas. Arī tiesai, konstatējot, ka pastāv īpaši faktiskie
apstākļi, kas būtiski nošķir konkrētu gadījumu no citiem, ir tiesības atkāpties no attiecīgā normā
paredzētu tiesisko seku īstenošanas.
Pieteicējas gadījums uzskatāms par netipisku, tāpēc Noteikumos paredzētā
medikamentu kompensācijas maksimālā apmēra ierobežojuma piemērošana pieteicējas
gadījumā nav pieļaujama, jo Medikaments ir ļoti efektīvs pieteicējai konstatētās slimības
ārstēšanā, turklāt tas ir vienīgais specifiskais Medikaments, kas lietojams, lai nerastos slimības
recidīvs.
[3.4] Pieteicēja norāda, ka konkrētajā gadījumā kompensācijas apmēra ierobežojumam
līdz LVL 10000 gadā nav Satversmes spriedumā norādītā leģitīmā mērķa – nodrošināt pēc
iespējas plašākā personu loka tiesības uz veselību, jo, kompensējot Sprycel (103,11 LVL dienā)
Glivec (112,30 LVL dienā) vietā, valstij nerodas papildus izdevumi, tādejādi, nav objektīva
pamata apgalvot, ka tiktu liegtas tiesības saņemt medikamentus kādam citam pacientam. Tātad,
gan Aģentūrai, gan Ministrijai ir jāņem vērā Satversmes tiesas iepriekš spriedumos paustais
atzinums, ka atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa
vai arī ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.
Veselības ministrijai un Aģentūrai ir zināms Sprycel pārākums, gan izmaksu, gan
ārstnieciskās efektivitātes ziņā attiecībā uz pieteicējas diagnozi - HML (hroniska mieloleikoze)
hroniskā fāzē (C92.1) ar rezistenci pret Glivec, salīdzinot ar Glivec, kas ir iekļauts
kompensējamo medikamentu sarakstā.
[3.5] Pieteicēja paskaidro, ka viņai nav naudas uzkrājumu un vidējā mēneša izpeļņa
pēc nodokļu nomaksas 2008.gada decembrī bija LVL 665,68. Pat tajā gadījumā, ja pieteicējas
mēneša ienākumi tiktu pilnībā novirzīti Medikamenta iegādei, pieteicējas viena mēneša
ienākumi sastādītu tikai 21,5% no viena Tab. Sprycel 70mg iepakojuma vērtības. Tādējādi,
izmantojot pārsūdzētā Veselības ministrijas lēmumā norādīto kompensējamo summu par vienu
Tab. Sprycel 70mg iepakojumu, vienu Tab. Sprvcel 70mg iepakojumu pieteicēja varētu
iegādāties tikai tajā gadījumā, ja pati piemaksātu summu, kas sastāda gandrīz četru mēnešu
ienākumu kopsummu. Ņemot vērā iepriekš minēto, lēmums kompensēt pieteicējai LVL 769,23
no Tab. Sprycel 70mg viena iepakojuma vērtības nav izmantojams Medikamenta iegādei tā
iemesla dēļ, ka pieteicējas ienākumi neļauj segt starpību starp Medikamenta aptiekas cenu un
Aģentūras kompensēto summu pat par vienu Tab. Sprycel 70mg iepakojumu.
Tādējādi viens no Noteikumu mērķiem – kompensēt Medikamenta iegādes izdevumus
personām, kurām zāles nepieciešamas, lai uzturētu dzīvības funkcijas, ar pārsūdzēto lēmumu ne
tikai netiek sasniegts, bet gan tiek padarīts neiespējams. Formāli vērtējot, Aģentūra ir pieņēmusi,
bet Veselības ministrija atstājusi spēkā lēmumu, ar kuru pieteicējai tiek kompensēti zāļu iegādes
izdevumi LVL 10000 apmērā, taču faktiski, ievērojot Medikamenta izmaksas un
kompensējamās summas sadalījumu, pieteicējai nav reālu iespēju izmantot tiesības uz zāļu
iegādes izdevumu kompensāciju pat vienam zāļu iepakojumam. Apstrīdot Aģentūras lēmumu
Veselības ministrijā, pieteicēja uz šiem apstākļiem norādīja un lūdza, lai gadījumā, ja Veselības
ministrija noraida pieteicējas lūgumu par Medikamenta iegādes izdevumu kompensēšanu 100%
apmērā visam ārstēšanās periodam, tiktu pieņemts lēmums par vismaz trīs Tab. Sprycel 70mg
iepakojumu iegādes izdevumu kompensēšanu LVL 10000 apmērā. Taču Veselības ministrija
Aģentūras lēmumu atstāja negrozītu, apzinoties, ka administratīvā akta formulējums ir tāds, kurš
pieteicējai liedz iespēju izmantot tiesības uz Medikamenta iegādes izdevumu kompensēšanu.
[3.6] Viens no Noteikumu mērķiem ir nodrošināt personām Satversmes 111. un 93
.pantā garantētās tiesības. Bet konkrētāk, - panākt, lai personas, kurām ir smagas, dzīvību
apdraudošas saslimšanas ar lielām ārstēšanai nepieciešamo zāļu izmaksām, saņemtu no valsts
nepieciešamo palīdzību zāļu iegādes izdevumu kompensācijas veidā.
Lai gan Glivec un Sprycel izmaksas ir līdzīgas un pieteicējas diagnoze nav
mainījusies, proti, pieteicējas slimība joprojām ir tāda, kas apdraud dzīvību, un tās ārstēšanai
Sprycel ir efektīvs un vienīgais piemērotais medikaments, šobrīd Pieteicējas ārstēšanai
nepieciešamā medikamenta izmaksas par vienu iepakojumu tiek kompensētas tik niecīgā
apjomā, kas faktiski vispār liedz Pieteicējai iespēju iegādāties dzīvības uzturēšanai
nepieciešamo medikamentu.
Lai pieņemtu administratīvo aktu, kas atbilst tiesību principiem un cilvēktiesībām,
Ministrijai un Aģentūrai bija jāvērtē, vai lēmums kompensēt pieteicējai nepieciešamā
medikamenta izmaksas tikai 10000 latu apmērā, nevis 100% apmērā, ir samērīgs ar to labumu,
ko sabiedrība iegūst caur kompensācijas robežu ievērošanu. Vērtējot šo jautājumu, Aģentūrai
bija jāapsver iepriekš izklāstītie apstākļi - tas, cik adekvātas ir pieteicējas materiālās iespējas
iegādāties Sprycel, izmantojot kompensējamo summu; tas, ka pieteicējas diagnoze nav
mainījusies, bet pirms rezistences izveidošanās pret Glivec valsts kompensēja gandrīz tādu pašu
naudas summu, kāda šobrīd nepieciešama Sprycel iegādei; tas, ka atbilstoši ārstu konsīlija
slēdzienam Sprycel ir pieteicējas vienīgā iespēja uzturēt dzīvību; tas, ka Sprycel pieteicējas
ārstēšanā ir ļoti efektīvs; tas, ka Ministrija ir valsts pārvaldes iestāde, kurai savā darbībā
jāievēro gan Satversmes 111.panta, gan 93 .pantā nostiprinātās cilvēktiesības.
Konkrētajā gadījumā Aģentūra, pieņemot lēmumu par Sprycel izmaksu kompensēšanu
tikai LVL 769,23 apmērā par vienu iepakojumu, ir rīkojusies veidā, kurš liedz pieteicējai
iespēju saņemt pienācīgu valsts garantēto palīdzību medicīniskās palīdzības minimuma veidā un
novedīs pie letālām sekām, jo bez Sprycel lietošanas iestāsies pieteicējas nāve. Tādējādi,
atzīstams, ka lēmuma pieņemšanā, nosakot kompensācijas robežas LVL 10000 apmērā,
Ministrija ir pārkāpusi pieteicējas cilvēktiesības, kuras paredzētas Satversmes 111. un 93 .pantā.
[4] 2009.gada 30.jūlijā Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemti Latvijas
Republikas Veselības ministrijas paskaidrojumi.
[4.1] LR Veselības ministrija paskaidrojumos norāda, ka pieteicējas apgalvojumam, ka
Aģentūrai bija pienākums pieņemt lēmumu par medikamenta kompensāciju pieteicējai pilnā
apmērā, nav tiesiska pamata.
Veselības ministrija paskaidro, ka Noteikumos tiek izdalīti divi kompensēšanas
mehānismi:
1) Vispārējais – medikamentu kompensācija atbilstoši kompensējamo zāļu A, B un C
sarakstam un Noteikumu 1. pielikumā iekļauto diagnožu ārstēšanai. Vispārējā kārtībā
kompensējamie medikamenti ir:
a) ārstnieciski izvērtēti;
b) ekonomiski novērtēti.
2) Individuālais – ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un medicīnisko ierīču
kompensācija individuālām personām‖, paredzot kompensācijas iespējas izņēmumu gadījumos,
kad medikaments nav ārstnieciski un ekonomiski izvērtēts un bez konkrētā medikamenta
lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības funkcijas. Šajā gadījumā nav pierādīta
medikamenta terapeitiskā efektivitāte, atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un
vadlīnijām u.c. nozīmīgiem faktoriem, kā arī nav medikamenta izmaksu novērtējums.
Noteikumu 4.punkts nosaka kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts) iekļauto
zāļu kompensācijas kategorijas, jeb kompensācijas apmērus (robežās no 50% līdz 100%)
pacientiem. Tas izriet no Noteikumu 3.punktā ieviestā terminu apzīmējuma:
„Kompensējamo zāļu sarakstā (saraksts, kurā iekļauto zāļu un medicīnisko ierīču
iegādes izdevumus atbilstoši šiem noteikumiem sedz no kompensācijai piešķirtajiem
līdzekļiem) iekļauto zāļu‖
Pieteicējas pieprasītās zāles nav iekļautas Noteikumu 6.3.apakšpunktā noteiktajā
kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts), kā arī diagnoze nav iekļauta Noteikumu
Nr.899 1.pielikumā esošajā to slimību sarakstā, kurām zāļu iegādes izdevumi tiek kompensēti.
Veselības ministrija norāda, ka „kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts)
iekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensācija‖ un „zāļu iegādes izdevumu kompensācija
individuālām personām‖ ir atšķirīgi termini un tiesiskās attiecības, kuras tie apzīmē, pakļaujas
atšķirīgam tiesiskajam regulējumam Noteikumos Nr.899.
[4.2] Veselības ministrija paskaidro, ka Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunktā minētajā
gadījumā Aģentūra saskaņā ar Noteikumu 95.punktu pieņem lēmumu par zāļu iegādes
izdevumu kompensāciju 1.pielikumā noteiktā apmērā, izņemot 100. punktā minēto gadījumu.
Noteikumu Nr.899 100. punkts satur atsauci, kas nosaka ierobežojumu saņemt zāļu iegādes
izdevumu kompensāciju saskaņā ar XII nodaļas noteikumiem, paredzēto vienam pacientam 12
mēnešu periodā ne vairāk kā 10000 latu apmērā. No minētām normām izriet, ka Aģentūra,
pieņemot lēmumu par Pieteicējas lūgumu zāļu iegādes izdevumus kompensē ne vairāk kā 10000
latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā.
Saskaņā ar Noteikumu 100. punktu Aģentūrai lēmumā par zāļu iegādes izdevumu
kompensāciju individuālai personai jānorāda iegādes izdevumu kompensācijas apmēru par vienu
zāļu iepakojumu un gadījumos, kad tie pārsniedz minēto 10000 latu robežu, Aģentūras lēmumā
norādīto starpību jāsedz pacientam, saņemot zāles aptiekā.
Saskaņā ar Noteikumu 101.punktu Aģentūra zāles konkrētajam pacientam piešķir
ārstēšanas kursam nepārsniedzot 12 mēnešu periodu, pēc mīnētā perioda beigām pacientam
atkārtoti jāvēršas Aģentūrā.
[4.3] Nav pamata pieteicējas apgalvojumam, ka Aģentūra pieņemot lēmumu nav
ievērojusi Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās tiesības.
Veselības ministrija paskaidro, ka Ministru kabinets noteicis vienveidīgu Aģentūras rīcību
gadījumos, kad personām bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības
funkcijas, Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par
individuālu zāļu izdevumu kompensāciju.
Ņemot vērā, ka iestādei ir pienākums rīkoties atbilstoši tiesību normu prasībām, iestāde
nevar izvērtēt tādus lietderības apsvērumus, kas balstīti uz to, lai rīkotos pretēji tiesību aktu
prasībām.
Veselības ministrija paskaidro, ka zāļu iegādes izdevumu kompensācijas apjoms
individuālām personām, kādā ir noteikta zāļu iegādes izdevumu kompensāciju, ir cieši saistīts ar
valsts ekonomiskajām iespējām personu pamattiesību aizsardzībā. Veselības ministrija
paskaidro, ka zāļu kompensācijai piešķirtais finanšu apjoms, tajā skaitā, individuāliem
pacientiem paredzētais, ir ierobežots, tādēļ valsts resursu ierobežotība uzliek par pienākumu
rīkoties ar tiem racionāli, nodrošinot Satversmē iekļautās tiesības. Veselības ministrijas
skatījumā, neievērojot Noteikumu ierobežojumus tiktu apdraudēta citu pacientu tiesības saņemt
zāles, kuras viņiem pienākas saskaņā ar normatīvajos aktos paredzētajām garantijām.
Veselības ministrija norāda, ka kompensējamo zāļu sarakstā tiek iekļautas zāles, kurām
veikta ārstnieciskā un ekonomiskā novērtēšana (Noteikumu 22.punkts), kas ietver ārstēšanās
izmaksu izvērtēšanu, lietojot attiecīgās zāles vai medicīniskās ierīces un to ietekmi uz
kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem, kā arī jauno zāļu vispārīgo nosaukumu terapeitisko
efektivitāti un izmaksas, salīdzinot ar citu pieejamo ārstēšanas veidu. Zāles, kuru izmaksas ir
nesamērīgas ar to ārstniecisko efektivitāti, netiek iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.
Kompensējamo zāļu sarakstā neiekļauto zāļu iegādes kompensācija netiek nodrošināta
neierobežotā apjomā, bet gan ierobežota ar 10000 latu apmēru, jo pretējā gadījumā 100%
kompensējot nesamērīgi dārgus medikamentus tiktu izlietoti budžetā paredzētie līdzekli,
nodrošinot salīdzinoši mazākam pacientu lokam Latvijas Republikas Satversmē ietvertās tiesības.
Valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti zāļu iegādes izdevumu kompensācijai, ir
ievērojami, bet tie joprojām ir nepietiekoši, lai nodrošinātu visu pacientu vajadzības.
Ja pacientiem, kuriem ir nepieciešamas individuāli kompensējamās zāles, tiks piešķirtas
tiesības saņemt kompensāciju 100% apmērā arī tad, ja ražotāja noteiktā zāļu cena ir ekonomiski
nepamatota un valsts budžeta finansiālajām iespējām neatbilstoša, izveidosies cita nevienlīdzība.
Proti, paaugstinātu izmaksu zāļu kompensācijas rezultātā tiks izlietoti budžeta līdzekļi mazāka
pacientu skaita vajadzību nodrošināšanai un palielināsies nenodrošinātās prasības citām pacientu
grupām, kuru slimības tāpat ir pieskaitāmas pie hroniskām, dzīvību apdraudošām slimībām vai
slimībām, kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti. Tādējādi, atšķirīgā attieksme pret
personām ir objektīvi pamatota ar citu personu tiesību uz veselību ievērošanu, kā arī, ņemot vērā
iepriekš minētos apsvērumus, tā ir samērīga.
[5] 2009.gada 19.novembrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemti
Latvijas Republikas Veselības norēķinu centra paskaidrojumi. Veselības norēķinu centrs
pievienojās Veselības ministrijas paskaidrojumiem, papildus norādot, ka Pieteicējas gadījums,
ņemot vērā A.J. 2009.gada 16.jūnija iesniegumā pausto viedokli par Veselības ministrijas 2009.gada
21.maija lēmuma Nr.V-01-20Fiz.17/581 prettiesiskumu, pēc būtības neatšķiras no Satversmes
tiesas izvērtētās situācijas, jo Satversmes tiesa ir sniegusi vērtējumu attiecībā uz citas personas
tiesībām saņemt zāļu Dasatinib (Sprvcel) iegādes izdevumus pilnā apmērā un ir atzinusi to, ka
Noteikumos Nr.899 ietvertais individuālais zāļu kompensācijas mehānisms (tajā skaitā noteiktais
kompensācijas apmēra ierobežojums LVL 10000,00 apmērā 12 mēnešu ārstēšanās kursam) jau
paredz kompensējamo zāļu sarakstā neiekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju
individuālām (arī netipiskos apstākļos esošām) personām.
[6] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu uzturēja uz pieteikumā minēto argumentu
pamata.
Atbildētāju pārstāves pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos
tiesai ietvertajiem argumentiem.
Motīvu daļa
[7] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa dalībnieku
paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.
[8] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103.pantā noteikts tiesas
pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta
tiesiskumu un lietderības apsvērumus iestādes rīcības brīvības ietvaros. Administratīvā akta
tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde, to izdodot, rīkojusies saskaņā ar materiālajām un
procesuālajām normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts
izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar sabiedrības
interešu aizsardzību.
[9] Lietā konstatēti turpmāk minētie faktiskie apstākļi:
[9.1] Pieteicēja ar 2009.gada 16.janvāra iesniegumu lūdza Veselības obligātās
apdrošināšanas aģentūrai kompensēt medikamenta Sprycel (Tab. Sprycel 70 mg iepakojumā 56
tabletes) iegādes izdevumus turpmākajam ārstēšanas periodam (lietas 11.lapa).
[9.2] 2009.gada 17.februārī Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk –
Aģentūra) pieņēma lēmumu Nr.10/1.1-16/185, ar kuru nolēma kompensēt pieteicējai zāļu Tab.
Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 12 mēnešu
ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena
iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un kopējā maksimālā kompensācijas
summa ir LVL 10000. Noteikts, ka starpību starp Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas
apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma
cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā saņemot zāles, jāsedz pacientam (lietas 21.- 22.lapa).
[9.3] Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras
2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp
Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu iepakojumu un
aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot, ka šī starpība ir
LVL 3092.97 (lietas 23. - 24.lapa).
[9.4] Minēto Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 pieteicēja
apstrīdēja Veselības ministrijā .
[9.5] Ar Latvijas Republikas Veselības ministrijas 2009.gada 21.maija lēmumu Nr. V-01-
20FĪZ.17/581 Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr. 10/1.1-16/185, kas grozīts ar
Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509, atstāts negrozīts (lietas 12.- 20.lapa).
[10] Ar Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmumu Nr.10/1.1-16/185 nolemts
kompensēt pieteicējai zāļu Tab. Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes)
iegādes izdevumus 12 mēnešu ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras
apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un
kopējā maksimālā kompensācijas summa ir LVL 10000. Noteikt, ka starpību starp
Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu
iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā
saņemot zāles, jāsedz pacientam.
Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras
2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp
Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu
iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot,
ka šī starpība ir LVL 3092,97.
Tiesa secina, ka šis lēmums ir uzskatāms par labvēlīgu administratīvo aktu, jo pieteicējai
nav atteikts kompensēt zāļu izdevumus. Tomēr pieteicējas maksājamā summa ir tik liela, ka zāļu
iegāde faktiski nav iespējama. Tāpēc pieteicēja ir vērsusies tiesā, lai panāktu vēl labvēlīgāka
administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai zāļu iegādes izdevumi tiktu segti simts procentu
apmērā.
[11] Kārtība, kādā kompensējami zāļu iegādes izdevumi individuālām personām,
noteikta Noteikumos Nr.899 ietvertajās tiesību normās. Minētie noteikumi, pieņemti,
pamatojoties uz Farmācijas likuma 5.panta 20.punktu.
Farmācijas likuma 5.panta 20.punktā ir noteikta Ministru kabineta kompetence noteikt
ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas
kārtību.
Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr.899, ir noteicis kompensācijas kārtības
pamatprincipus, pirmkārt, nosakot, ka kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto zāļu iegādes
izdevumus sedz pacientiem, kuriem ir diagnosticēta kāda no šo noteikumu 1.pielikumā
minētajām slimībām, ņemot vērā slimības raksturu un smaguma pakāpi un ievērojot noteiktos
kompensācijas ierobežojumus un izrakstīšanas nosacījumus. Otrkārt, paredzot, ka
kompensējamo zāļu iegādes izdevumus sedz, piemērojot noteiktas kompensācijas kategorijas.
Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunkts noteic, ka I kategorijai paredzēta kompensācija
100% apmērā, ja pacientam konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas
izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu
lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas.
Noteikumos Nr.899 deklarēto pamatprincipu tālāka konkretizācija ir ietverta tiesību
normās, kas noteic zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, kā arī cita starpā ir noteikta
zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām.
Noteikumu Nr.899 1.pielikums ietver slimības, kuru ārstēšanai paredzēto zāļu un
medicīnisko ierīču iegādes izdevumi tiek kompensēti, nosakot konkrētas diagnozes, to
starptautiskos kodus, kompensācijas apmērus un kompensācijas ierobežojumus.
Lietā nav strīda par to, ka Pieteicējas slimība – hroniska mieloleikoze – ir hroniska,
dzīvību apdraudoša slimība, kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgu zāļu lietošana, lai uzturētu
pacienta dzīvības funkcijas, kas atbilst Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunktā noteiktajai I
kategorijai, kurai būtu piešķirama zāļu izmaksu kompensācija 100% apmērā.
[12] Kompensējamo zāļu sarakstu saskaņā ar Noteikumu Nr.899 10.punktu veido un
uztur Veselības ekonomikas centrs (līdz 30.09.2009. – Zāļu cenu valsts aģentūra), kas pieņem
lēmumu par zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, kompensācijas nosacījumu
pārskatīšanu vai zāļu iekļaušanu citā sarakstā.
Lietā nav srīda par to, ka uz pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanas brīdi Kompensējamo zāļu
sarakstā Pieteicējas slimības – hroniskas mieloleikozes – ārstēsanai bija iekļautas tikai zāles
Glivec (Imatinib), bet Pieteicējai nepieciešamās zāles – Dasatinib (Sprycel) 70 mg – nebija
iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.
Zāļu iegādes izdevumu kompensāciju tādām personām, kurām konstatētā diagnoze nav
iekļauta Noteikumu Nr.899 1.pielikumā, vai arī dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas
nevienas no kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm, Ministru kabinets ir noteicis
atsevišķu regulējumu, ietverot to Noteikumu Nr.899 XII nodaļā.
Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunkts noteic, ka Veselības norēķinu centrs (turpmāk
saukts – VNC; uz Lēmuma pieņemšana brīdi šīs funkcija veica Veselības obligātās
apdrošināšanas aģentūra (tekstā – Aģentūra)), pamatojoties uz personas iesniegumu, kam
pievienots attiecīgās ārstniecības nozares ārstu konsīlija lēmums, ir tiesīga pieņemt lēmumu par
zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensāciju individuāliem pacientiem. Minētos
izdevumus kompensē zāļu iegādes izdevumu kompensācijai piešķirto līdzekļu ietvaros, ja
diagnoze ir iekļauta šo noteikumu 1.pielikumā, un dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas
nevienas no kompensējamām zālēm un medicīniskajām ierīcēm (nepieciešama tādu zāļu un
medicīnisko ierīču lietošana, kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā attiecīgajai
diagnozei).
Savukārt Noteikumu Nr.899 95.punktā ir ietverta zāļu iegādes izdevumu kompensācijas
apmērs un tās ierobežojums, kas noteikts 100.1punktā.
Noteikumu Nr.899 100.1 punktā noteikts, ja paredzamie izdevumi pārsniedz šo
noteikumu 100.punktā minētos izdevumus, Aģentūra lēmumā par zāļu kompensāciju norāda
kompensācijas izdevumus par vienu zāļu iepakojumu. (..) Savukārt šo noteikumu 100.punkts
paredz, ka Aģentūra šajā nodaļā (zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija individuālām
personām) paredzētajos gadījumos kompensē zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumus ne
vairāk kā 10 000 latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā.
Aplūkojot minētās Noteikumu Nr.899 tiesību normas kopsakarā (tulkojot tās sistēmiski),
secināms, ka Ministru kabinets, atzīstot, ja pacientam konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša
slimība vai slimība, kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir
nepieciešama attiecīgo zāļu lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas, ir piešķirama
kompensācija 100% apmērā (Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunkts), tomēr individuālos
gadījumos, ja attiecīgās personai nepieciešamās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu
sarakstā, tomēr ir noteicis zāļu kompensācijas apmēru individuālām personām ne vairāk kā 10
000 latu 12 mēnešu periodā.
Līdz ar to tiesa piekrīt Veselības ministrijai, ka Noteikumos ir izdalīti divi
kompensēšanas mehānismi:
1) Vispārējais mehānisms – medikamenti tiek kompensēti atbilstoši kompensējamo zāļu
A, B un C sarakstam un Noteikumu 1. pielikumā iekļauto diagnožu ārstēšanai.
2) Individuālais mehānisms – ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un
medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām‖.
[13] Tiesa konstatē, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa ar 2008.gada 29.decembra
spriedumu lietā Nr.2008-37-03 atzina Noteikumu Nr.899 100.punktu un 100.1 punktu par
atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17.panta piekto daļu, ja Satversmes tiesa
attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.
Tas nozīmē, ka arī tiesai ir saistoša Satversmes tiesas sniegtā tiesību normu
interpretācija.
Piemērojot Satversmes tiesas sniegto Noteikumu Nr.899 interpretāciju, tiesa secina, ka
noteiktie ierobežojumi, kas paredz segt zāļu iegādes izdevumus individuāliem pacientiem,
ierobežojot maksimālo kompensācijas apmēru ar 10 000 latiem 12 mēnešu periodā ir samērīgi.
[14] Tā kā lietā konstatētie faktiskie apstākļi atbilst Noteikumos Nr.899 individuālajām
personām noteiktajam tiesiskajam sastāvam (pieteicējai ir diagnosticēta Noteikumu Nr.899
1.pielikumā 5.14.9. punktā minēta slimība – „Mieloleikoze‖, kā arī zāles Sprycel (Dasatinib) uz
Lēmuma pieņemšanas brīdi nebija iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā), tad tad secināms, ka
gan Aģentūra, pieņemot sākotnējo lēmumu, gan Veselība ministrija, pieņemot galīgo
administratīvo aktu, ar kuru pieteicējai tiktu kompensēti zāļu iegādes izdevumi ne vairāk kā 10
000 latu 12 mēnešu periodā, ir vadījušās no rakstītajās tiesību normās noteiktā. Tomēr, tiesas
ieskatā, lai gan pieņemtais Lēmums formāli atbilst tiesību normām, atbildētājs konkrētajā
gadījumā nepamatoti nav ņēmis vērā īpašos apstākļus un nav vērtējis to, vai pieņemot šādu
Lēmumu, netiek būtiski aizskartas Pieteicējas cilvēktiesības, kā arī to, vai šāds Lēmums ir
uzskatāms par samērīgu.
[15] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 15.panta otro daļu iestāde un tiesa ievēro
šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:
1) Satversme;
2) likums;
3) Ministru kabineta noteikumi;
4) pašvaldību saistošie noteikumi.
No šīs tiesību normas izriet, ka iestāde, izdodot administratīvos aktus, tostarp arī obligāta
rakstura administratīvos aktus (kāds faktiski ir Lēmums), primāri ir jāvadās no iepriekš minēto
normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijas. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad ir konstatējams
privātpersonas cilvēktiesību pārkāpums, turklāt tādu cilvēktiesību aizskārums, kas ir saistīts ar
tiesībām uz dzīvību vai brīvību. Šādos gadījumos pat tad, ja ir jāizdod obligāta rakstura
administratīvais akts, iestādei ir pamats vērtēt tā samērīgumu un taisnīgumu, bet gadījumā, ja
samērīgums un taisnīgums acīmredzami netiek ievērots, meklēt ceļus, kā uzlabot esošo situāciju,
proti, informēt par to augstāku iestādi vai likumdevēju, lai tiktu veikti ārkārtas paskumi vai pat
grozīts normatīvais regulējums.
Obligātā administratīvā akta mērķis ir noteikt precīzu iestādes izturēšanos visos normā
paredzētajos tipiskajos gadījumos. Tādējādi likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un
paredzamību gan privātpersonām, gan valstij. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis, ka, iestājoties
konkrētiem faktiskiem apstākļiem, valsts pārvaldei ir pienākums izdot noteikta satura
administratīvo aktu, valsts pārvaldes iestādes rīcības brīvība šajā gadījumā ir samazināta līdz
minimumam.
Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu.
Nav pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas
konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu
valsts varas izmantošanas veidu.
Netipiskajos gadījumos iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas. Tomēr
šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem. Viens
no šādiem gadījumiem varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo aktu
tiek ierobežotas personas pamattiesības (sk. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2007.gada
28.februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01 15.punktu).
Tiesas ieskatā lietā nepastāv strīds par to, ka ar Lēmumu faktiski tiek ierobežotas
pieteicējas pamattiesības – tiesības uz dzīvību.
Tas nozīmē, ka atkāpe no Noteikumos Nr.899 noteiktajām sekām ir iespējama tad, ja tiek
konstatēts, ka pieteicējas gadījums ir netipisks un, piemērojot Noteikumu Nr.899 tiesību
normas, attiecībā pret pieteicēju netiek ievērots samērīguma princips un iegūtais rezultāts pret
pieteicēju ir netaisnīgs.
[16] Netipisks ir tāds gadījums, kas izpilda visus likuma normas tiesiskā sastāva
nosacījumus, taču ar to nesaraujami ir saistīti papildu apstākļi, kas būtiski maina šī gadījuma
raksturu. Netipiskus gadījumus likumdevējs nav apzinīgi ietvēris savā likuma normā īstenotajā
gribā, jo tas tos nav paredzējis (ja tas tos būtu paredzējis, tad, attiecīgā normas sastāva ietvaros
definējot tipisko gadījumu, būtu tos iekļāvis). Tas līdz ar to attiecībā uz netipiskajiem
gadījumiem nav izdarījis arī samērīguma apsvērumus un nav iekļāvis tos normā paredzētajās
tiesiskajās sekās (skat. Levits E., Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts.
Jurista vārds, 27.03.2007., Nr.13).
Samērīguma princips ir viens no principiem, kas ir vērsts uz taisnīguma īstenošanu.
Taisnīgums ir likuma augstākā mēraukla. Tādēļ tiesiskām sekām taisnīgi jānoregulē attiecīgā
tipiskā situācija, kas noteikta likuma normas tiesiskajā sastāvā (skat. Levits E., Samērīguma
princips un obligātais administratīvais akts. Jurista vārds, 27.03.2007., Nr.13). Ņemot vērā to,
ka tiesiskajām attiecībām ir jābūt taisnīgi noregulētām tipiskajā situācijā, tiesa uzskata, ka vēl jo
vairāk tiesiskajām attiecībām ir jābūt taisnīgi noregulētām arī netipiskā situācijā.
Arī Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 1990.gada Kopenhāgenas
konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma dokumentā atzīts, ka likuma vara nenozīmē tikai
formālu legalitāti, kas nodrošina regularitāti un konsekvenci demokrātiskas kārtības sasniegšanā
un ieviešanā, bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības ārkārtējās vērtības pilnīgu
atzīšanu un attiecīgu institūciju garantētu tās pilnīgas izteiksmes iespēju.
Šim dokumentam pievienojušās valstis, to skaitā arī Latvijas Republika, atzinušas par
savu pienākumu saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām aizsargāt valsts
demokrātisko kārtību un apņēmās, ka tās pievērsīs īpašu uzmanību, tai skaitā, arī veselības
problēmām.
[17] Tiesa uzskata, ja par tipiskām situācijām atzītu visas tās situācijas, kad pirmšķietami
izpildās tiesiskās normas sastāvs un būtu jāiestājas tajā paredzētajām sekām, tad tiesību
piemērotājam pie netipiskām situācijām vispār nebūtu iespējams nonākt, jo visas situācijas tiktu
atzītas par tipiskām. Tāpēc tiesību piemērotājam gadījumos, kad ir izdodams obligātais
administratīvais akts, ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt visus konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus
un izdarīt secinājumu par tiesību normas piemērošanu, vērtējot iegūtā rezultāta samērīgumu un
tā atbilstību taisnīgumam, kā arī ņemot vērā to, ka katra persona ir unikāla un tai ir tiesības
baudīt cilvēka cieņu neaizskarošu attieksmi no valsts puses.
[18] Satversmes tiesas 2008.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.2008-37-03
12.2.punktā ir norādīts, ka individuālām personām paredzētās zāļu iegādes izdevumu
kompensācijas gadījumā nav pierādīta attiecīgā medikamenta terapeitiskā efektivitāte, atbilstība
konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un vadlīnijām, kā arī citiem nozīmīgiem faktoriem, turklāt
nav attiecīgā medikamenta izmaksu pozitīva novērtējuma. Individuālais kompensācijas
mehānisms ir vērsts uz to, lai nodrošinātu ārstēšanu neparedzētos gadījumos (retas diagnozes,
jauni medikamenti), ja medikamentu terapeitiskā efektivitāte (arī dzīvildze, kas atsevišķos
gadījumos var līdzināties pat nullei) vēl nav zināma un nav iespējams paredzēt un plānot
pacientu vajadzību apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus valsts budžetā.
Līdz ar to konstatējot, ka pieteicējas gadījums atšķiras no Satversmes tiesas norādītās
tipiskās situācijas, kad tiek kompensēti zāļu iegādes izdevumi individuālām personām, ir
jāatzīst, ka pieteicējas gadījums ir netipisks un ir iespējama atkāpe no Noteikumu Nr.899
noteiktā ierobežojuma.
Tādejādi, lai secinātu, ka pieteicējas gadījums ir netipisks, lietā ir noskaidrojams vai
pastāv vismaz viens no turpmāk norādīto apstākļu kopuma. Proti, vai:
1) ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib) terapeitiskā efektivitāte un ir iespējams
paredzēt dzīvildzi. Zāles Sprycel (Dasatinib) tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā
pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju, kā arī to, vai Sprycel
(Dasatinib) nav jaunas zāles;
2) Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek lietots atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas
shēmām un vadlīnijām;
3) pieteicējai noteiktā diagnoze nav reta;
4) ir iespējams plānot līdzekļus valsts budžetā, lai nodrošinātu šo zāļu iekļaušanu
kompensējamo zāļu sarakstā.
[19] Izvērtējot to, vai ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib) terapeitiskā
efektivitāte un ir iespējams paredzēt dzīvildzi, kā arī to, vai Sprycel (Dasatinib) nav jaunas zāles
un tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret
iepriekšējo terapiju, tiesa secina turpmāk minēto.
Sprycel (Dasatinib) 2005.gada 23.decembrī tika apstiprinātas kā zāles reto slimību
ārstēšanai (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709, pieejams
http://www.emea.europa.eu). Tādejādi tiesa secina, ka tās ir salīdzinoši jaunas zāles.
Saskaņā ar Sprycel zāļu aprakstu, kas publicēts Eiropas medicīnas aģentūras (European
Medicines Agency) interneta mājas lapā ar adresi -
http://www.emea.europa.eu/humandocs/PDFs/EPAR/sprycel/H-709-PI-lv.pdf katrā
Sprvcel 20 mg apvalkotā tabletē ir 20 mg aktīvās ķīmiskās vielas (ATC) dasatiniba (dasatinib)
(monohidrāta veidā). Zāļu aprakstā norādīts, ka Sprycel lieto pieaugušajiem hroniskas
mieloleikozes (HML) ārstēšanai, hroniskā, akcelerācijas vai blastu stadijās ar iepriekšējas
terapijas, tostarp imatiniba mesilāta rezistenci vai nepanesamību, gadījumos. Savukārt, ieteicamā
zāļu Sprycel sākumdeva hroniskas mieloleikozes hroniskā stadijā ir 100 mg dasatiniba vienu
reizi dienā, lietojot iekšķīgi konsekventi vai nu no rīta, vai vakarā.
Attiecībā uz pieteicēju konstatējams, ka pieteicēja minētās zāles lieto jau no 2008. gada
februāra un ir gūti pozitīvi rezultāti. Jau 2008. gada 10. jūlija sabiedrības ar ierobežotu atbildību
―Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca‖ klīnikas ―Linezers‖ hematologu konsīlijs ir
secinājis, ka Sprycel ir vienīgais specifiskais medikaments, kas lietojams, lai saglabātu pilnu
citoģenētisko remisiju, pieteicējai bez minētā medikamenta nav iespējams uzturēt dzīvības
funkcijas (lietas 25.lapa).
Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rīgas hematoloģijas centrs‖ 2009.gada 11.augusta
konsīlija slēdzienā, norādīts, ka saņemot Sprycel (Dasatinib), BCR-ABL gēna koncentrācija kopš
2008.gada 20.maija ir samazinājusies līdz 0,08%, kā arī tika veikta citoģenētikas analīze, kur
analizētajās 20 plātnītēs tikai vienā tika atrasta 8.hromosomas trisomija, pārējās plātnītēs konstatēja
sievietes kariopu bez pataloģiskām izmaiņām, kas liecina par pilnu citoģenētisku remisiju un labu
terapijas efektivitāti. Šādā situācijā ir medicīniskas indikācijas turpināt terapiju ar Sprycel
(Dasatinib) (lietas 81.lapa).
Arī 2010. gada 3. marta sabiedrības ar ierobežotu atbildību ―Rīgas Austrumu klīniskā
universitātes slimnīca‖ hematologu konsīlija slēdzienā ir norādīts, ka lietojot zāles Sprycel
(Dasatinib), ir panākta slimības remisija.
Tā kā pieteicēja lūdz izdot labvēlīgāku administratīvo aktu, tad tiesa vērtē arī
hematologu konsīliju 2009. un 2010. gada slēdzienus, proti, arī faktiskos apstākļus, kādi pastāv
lietas izskatīšanas laikā, nevis tikai Lēmuma pieņemšanas brīdī.
Ņemot vērā minēto tiesa konstatē, ka ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib)
terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz pieteicēju un, lietojot zāles, ir iespējams paredzēt dzīvildzi.
Tāpat tiesa konstatē, ka Sprycel (Dasatinib) nav jaunas zāles un tiek plaši pielietotas
mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju.
[20] Izvērtējot to, vai Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek lietots atbilstoši noteiktās
diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām, tiesa konstatē turpmāk norādīto.
Pieteicēja slimo ar hronisku mieloleikozi, Filadelfijas hromosoma pozitīva, no 2004.gada
jūlija. Valsts Hematoloģijas Centrā slimniece saņēmusi poliķīmijterapijas kursus ar Hydrea,
Agapurīnu, Glivec. Šajā laikā Viļņas Santariskiu Universitātes klīnikā uzsākta alogēna donora
meklēšana, lai veiktu alogēnu asins cilmes šūnu transplantāciju. Līdz šim piemērots donors nav
atrasts, jo sameklētā potenciālā donore, kas pēc HLA saderības ir 8/10, ņemot vērā, ka donore ir
sieviete un saderība nav 10/10, pacientei ir ļoti augsts risks komplikācijām un transplantāts pret
saimnieku slimības attīstībai, tādēļ piemērotāka donora meklēšana norit joprojām ik pa 3
mēnešiem.
2006.gada 24.novembrī BCR-ABL gēna koncentrācija bija 6,64 - 01=46,7%, bet BCR -
ABL gēna koncentrācija 2007.gada 14.augustā pieauga līdz 1,15 +00=81%, kas liecināja par
Imatinib (Glivec) rezistenci.
Medikamenta Sprycel ir reģistrēta indikācija HML Ph+ gadījumos, ja ārstēšanas laikā
izveidojas rezistence pret Glivec un vadoties pēc NCCN (Nacionālās Vispārējās Vēža darba
grupas) vadlīnijām, kas aprakstītas www.nccn.org.
Sprycel ir pretvēža zāles. Tās lieto pieaugušu leikēmijas (balto asinsķermenīšu vēža)
pacientu ārstēšanai tās lieto akūtas limfoblastiskās leikēmijas (ALL) gadījumā, kad limfocīti (cits
balto asinsķermenīšu veids) vairojas pārāk ātri, vai arī HML blastu fāzē, kad pacientiem ir pozitīvs
Filadelfijas hromosomas tests (Ph+). Tas nozīmē, ka daļa pacienta gēnu ir pārkārtojusies un
izveidojusi īpašu hromosomas veidu, ko sauc par Filadelfijas hromosomu. Šī hromosoma ražo
fermentu, kas izraisa leikēmiju. Sprycel lieto pacienti ar nepanesamību vai gadījumos, kad slimība
nepakļaujas ārstēšanai ar citām zālēm.
Pacientiem Sprycel sākumdeva ir 70 mg divreiz dienā, ieņemot vienu tableti no rīta un
vienu vakarā (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709, pieejams
http://www.emea.europa.eu).
Tādejādi ir secināms, ka zāles Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek ordinētas un lietotas
atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām.
[21] Izvērtējot, vai pieteicējas diagnoze ir vai nav reta, tiesa secina, ka pieteicējai
diagnosticētā slimība tiek uzskatīta par retu (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu
EMEA/H/C/709, pieejams http://www.emea.europa.eu).
[22] Izvērtējot to, vai ir iespējams plānot līdzekļus valsts budžetā, iekļaujot zāles Sprycel
(Dasatinib) kompensējamo medikamentu sarakstā, tiesa secina turpmāk minēto.
Valsts var plānot līdzekļus medikamentu kompensāciju izmaksām, ja attiecīgās zāles ir
iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā un ir zināms to pacientu skaits, kam būs
nepieciešams kompensēt attiecīgās zāles.
2008.gada 15.janvārī Zāļu cenu valsts aģentūrā, atbilstoši Noteikumu Nr.899 noteiktajai
kārtībai, SIA „PharmaSwiss Latvia‖ iesniedza iesniegumu, ar kuru lūdza iekļaut Sprycel
(Dasatinib) apvalkotas tabletes 20mg un 50mg kompensējamo zaļu sarakstā. Zāļu cenu valsts
aģentūra veica šo zāļu ārstniecisko ekspertīzi iesniegumā minētajām diagnozēm – C92.1
Hroniska mieloleikoze – pacientiem, kuriem ir attīstījusies rezistence vai tie netolerē iepriekšējo
terapiju, tai skaitā terapiju ar Imatinib un C91.0 Akūta limfoleikoze ar pozitīvu Filadelfijas
hromosomu (PH+) – pacientiem, kuriem ir attīstījusies rezistence vai tie netolerē iepriekšējo
terapiju.
Zāļu cenu valsts aģentūra ir izvērtējusi iesniegumus un sākotnēji atteica iekļaut zāles
kompensējamo medikamentu sarakstā. Tomēr, kā tiesas sēdē norādīja atbildētājas pārstāves,
2010. gada 19. oktobra oficiālajā laikrakstā ―Latvijas Vēstnesis‖ ir publicēts Valsts ekonomikas
centra 2010. gada 22. septembra lēmums Nr.417, ar kuru medikaments Sprycel (Dasatinib)
50mg Nr.60 tiek iekļauts kompensējamo zāļu C sarakstā. Līdz ar to secināms, ka valsts ir
apņēmusies apmaksāt arī zāļu Sprycel (Dasatinib) izdevumus, secinot, ka tā ārstnieciskā
efektivitāte ir pierādīta un arī ekonomiski tās ir izvērtētas.
Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas gadījumā būtu piemērojams individuālais
kompensāciju mehānisms, kas ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un medicīnisko
ierīču kompensācija individuālām personām‖.
[23] Apkopojot iepriekš izklāstīto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējas gadījums
atšķiras no tipiskā ar to, ka Sprycel (Dasatinib) efektivitāte ir pierādīta. It īpaši nav šaubu par
Sprycel (Dasatinib) terapeitisko efektivitāti tieši pieteicējai. Pie tam pieteicēja Sprycel
(Dasatinib) lieto atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām. Turklāt ārstu
konsīlija slēdzienā, kā arī pētījumos ir norādīts, ka nepastāv cita alternatīva terapija pacientiem,
kam ir attīstījusies rezistence pret iepriekšējo terapiju.
Lai gan tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējas slimība ir reta un zāles Sprycel (Dasatinib) ir
jaunas zāles, tomēr, tiesa uzskata, šie apstākļi nav tik būtiski, lai izdarītu secinājumu, ka
pieteicējas gadījums ir tipisks un pilnībā iekļaujas Noteikumu Nr.899 normas, kas paredz
ierobežojumus individuālām personām, noteiktajā tiesiskajā sastāvā. Tiesas ieskatā šajā situācijā
noteicošais ir tieši pieteicējai pielietotās terapijas efektivitāte, ārstu viedoklis par tās turpināšanu
un tās pielietošana atbilstoši zāļu lietošanas vadlīnijām attiecīgajai diagnozei.
[24] Arī Vācijas konstitucionāla tiesa 1997.gada 16.septembra spriedumā lietā Nr.1BvR
347/98 ir norādījusi, ka ir apmaksājama tādas dzīvību apdraudošas vai nāvīgas slimības
ārstēšana atbilstoši ārsta izvēlētajām ārstniecības metodēm, ja izredzes uz izārstēšanos vai
ievērojamu pozitīvu ietekmi uz slimības norisi ir pārliecinoši augstas. Tādos gadījumos ir
jāvērtē katrs individuālais gadījums atsevišķi. Novērtējums ir veicams ņemot vērā pacienta
ārstējošo ārstu profesionālo viedokli par izvēlētās ārstēšanas metodes iedarbīgumu konkrētajā
gadījumā, kā arī vispārīgos zinātniskos pētījumus par attiecīgās metodes iedarbību attiecīgās
slimības ārstēšanā (http://www.bverfg.de/en/decisions/rs20051206_1bvr034798.html ).
[25] Tiesa uzskata, ka izlemjot jautājumu par pieteicējai labvēlīgāka administratīvā akta
izdošanu ir ņemams vērā, ka faktiskie apstākļi, kādos atrodas pieteicēja ir netipiski un pilnībā
neiekļaujas piemērojamās tiesību normas sastāvā, kā arī Vācijas konstitucionālās tiesas atziņa,
ka ir apmaksājama tādas dzīvību apdraudošas vai nāvīgas slimības ārstēšana atbilstoši ārsta
izvēlētajām ārstniecības metodēm, ja izredzes uz izārstēšanos vai ievērojamu pozitīvu ietekmi
uz slimības norisi ir pārliecinoši augstas.
Līdz ar to, tiesa uzskata, ka nav samērīgi pieteicējai atteikt segt zāļu Sprycel iegādes
izdevumus simts procentu apmērā, jo attiecībā pret pieteicēju nebūtu taisnīgi pieļaut šādu
ierobežojumu, kas liedz viņai iespēju turpināt ārstēšanos, kas pieteicējai ir efektīva, kā arī
atteikums segt zāļu izdevumus var novest pie pieteicējas nāves.
[26] Satversmes tiesa 2006.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 22.punktā
ir norādījusi, ka sociālo tiesību jomā gandrīz vienmēr ir iespējams juridiski pamatots un personai
labvēlīgāks risinājums, kas ļautu tai saņemt lielāku sociālo pabalstu no valsts. Taču juridiskas
argumentācijas ceļā nav iespējams ņemt vērā valsts finansiālās iespējas, ekonomisko situāciju,
tiesībpolitiskās prioritātes un atsevišķu sociālo grupu īpašās vajadzības. Visi šie apsvērumi
ietekmē likumdevēja vai Ministru kabineta izšķiršanos, paredzot noteiktu sociālās drošības
sistēmas pakalpojumu, tā apmēru un piešķiršanas nosacījumus.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, analizējot sociālās politikas
būtību, kas būtu attiecināms arī uz izskatāmo lietu, cita starp atzinis, ka tiesas varētu iejaukties
valsts sociālajā politikā, ja konstatētu, ka pieņemot lēmumu, pieļauts vienlīdzības, patvaļas
aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums (sal.sk. Senāta
2004. gada 20. aprīļa sprieduma lietā SKA-33 11.punktu, publicēts: Latvijas Republikas
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi 2004. Rīga:
Tiesu namu aģentūra, 2005, 288.-289.lpp.).
Līdzīgu nostāju sociālo tiesību jomā ir paudusi arī Satversmes tiesa, norādot, ka sociālo
tiesību īpašais raksturs noteic arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās
tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko
situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada
2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. – 14. punktu). Savukārt „tiesu varai ir
pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas‖ (Satversmes tiesas
2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka tiesai pēc
iespējas jāpārbauda, vai:
1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās
tiesības;
2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas
sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā;
3) vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007.gada
19.decembra sprieduma lietā Nr.2007-13-03 secinājumu daļas 8.4.punktu).
[27] Izvērtējot iepriekš izklāstītās tiesu atziņas, tiesa nonāk pie secinājuma, ka lietā ir
pieļaujama atkāpe no Noteikumos Nr.899 noteiktā zāļu kompensācijas apmēra ierobežojuma, jo
ierobežojums attiecībā pret pieteicēju nav samērīgs un taisnīgs.
Tādejādi tiesa var lemt par pienākuma uzlikšanu atbildētājam segt pieteicējai zāļu
Sprycel (Dasatinib) iegādes izdevumus simts procentu apmērā.
[28] Veselības ministrija norāda, ka Ministru kabinets noteicis vienveidīgu Aģentūras
rīcību gadījumos, kad personām bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta
dzīvības funkcijas, Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par
individuālu zāļu izdevumu kompensāciju.
Tiesa uzskata, ka minētais arguments nevar būt par pamatu, lai atteiktu pieteicējai
kompensēt viņai nepieciešamo zāļu iegādi.
Tiesa norāda, ka pieteicējas gadījums ir īpašs, jo pieteicējai ir rezistence pret zālēm
Glivec, kas ir iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā. Tādu personu, kam ir rezistence pret zālēm
Glivec ir salīdzinoši maz, tādējādi, tas uzskatāms par vērā ņemamu apstākli, kas var būt par
pamatu, lai lemtu par zāļu Sprycel (Dasatinib) izdevumu kompensāciju 100% apmērā.
Ministru kabinets nav vērtējis visus apstākļus, kā arī individuālus gadījumus, kad ar 10000
Ls kompensāciju varētu būt par maz, īpaši gadījumos, kad tiek skartas Satversmes 93.pantā
nostiprinātas personas tiesības uz dzīvību.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi
likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Latvijas
Republikas Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.
Tiesa uzskata, ka gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības uz dzīvību un pastāv tik
būtisks apstāklis kā rezistence pret zālēm, kas ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tad
saskaņā ar vienlīdzības principu līdzīgas zāles, kas ir piemērotas personai ir kompensējamas
pilnā apmērā.
[29] Izejot no Farmācijas likuma un Noteikumos Nr.899 ietvertajām tiesību normām un
pamatprincipiem, secināms, ka Latvijas valsts, realizējot Latvijas Republikas Satversmes
1. pantā noteikto, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kā arī 111. pantā noteikto, ka
Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, ir
apņēmusies daļēji vai pat pilnā apmērā kompensēt cilvēka dzīvības nodrošināšanai
nepieciešamās zāles, pirmām kārtām vadoties no tā, kāda slimība ir piemeklējusi attiecīgo
cilvēku. Tādējādi palīdzības pamatā ir slimības bīstamība un prognozējamās negatīvās sekas
(skat. Noteikumu Nr.899 4.1. punktu). Tā kā valsts ekonomiskā iespējas konkrētajā attīstības
stadijā nav neierobežotas, valsts nespēj sniegt palīdzību visiem, kam tā iespējams būtu
nepieciešama, vai arī nespēj palīdzēt pilnā apmērā. Šī iemesla dēļ likumdevējs ir izvēlējies
ieviest ierobežojumus kā, piemēram, individuālu metodi zāļu kompensācijai. Tomēr, tiesas
ieskatā likumdevējs šādā gadījumā nav vēlējies ierobežot slimo personu tiesības, bet gan
nodrošinātos pret to, lai valsts (visas sabiedrības) naudas līdzekļi netiktu tērēti nelietderīgi,
kompensējot medikamentus, kuru efektivitāte un pielietojuma rezultāts nav pārbaudīts. Tiesas
ieskatā personai negatīvu lēmumu pamatojot tikai ar šo izņēmumu no vispārējās kompensācija
kārtības, kuras pamatā ir attiecīgā diagnoze, var tikt pārkāpts arī visu personu vienlīdzības
princips, kas ir Latvijas Republikas Satversmes 1. panta pamatā.
Tiesa atzīst, ka runāt par vienlīdzība principa ievērošanu var tikai tad, ja pastāv vienādi
salīdzināmi faktiskie apstākļi. Lai gan izskatāmajā gadījumā faktiskie apstākļi it kā nav pilnīgi
vienādi, jo pie vienas un tās pašas slimības pieteicējai ir izveidojusies rezistence pret
kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto medikamentu Glivec, un viņai ir jālieto citas zāles, ir jāizvērtē,
vai šādā gadījumā ir ievērota vienlīdzība ar personām, kuras lieto medikamenta Glivec.
Tiesas ieskatā pie apstākļiem, ka medikaments Sprycel ir pazīstams un atzīts citās valstīs, un
tā terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz pieteicēju ir pierādīta (skat. iepriekš konstatēto), šāda
vienlīdzība netiek nodrošināta, it īpaši tādā gadījumā, ja medikamenta Sprycel izmaksas būtiski
nepārsniedz medikamenta Glivec izmaksas.
[30] Atbildētāja norāda, ka Valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti zāļu iegādes izdevumu
kompensācijai, ir ievērojami, bet tie joprojām ir nepietiekoši, lai nodrošinātu visu pacientu
vajadzības. Tādējādi, ja pieteicējai tiks kompensētas sarakstā neiekļautas zāles 100% apmērā,
tad iestāsies cita nevienlīdzība, proti, paaugstinātu izmaksu zāļu kompensācijas rezultātā tiks
izlietoti budžeta līdzekļi mazāka pacientu skaita vajadzību nodrošināšanai un palielināsies
nenodrošinātās prasības citām pacientu grupām, kuru slimības tāpat ir pieskaitāmas pie
hroniskām, dzīvību apdraudošām slimībām vai slimībām, kas izraisa smagu neatgriezenisku
invaliditāti. Tādējādi, atšķirīgā attieksme pret personām ir objektīvi pamatota ar citu personu
tiesību uz veselību ievērošanu, kā arī, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā ir samērīga.
Tiesa uzskata, ka konkrētajā lietā minētais arguments nevar būt par pamatu, lai atteiktu
pieteicējai kompensēt viņai nepieciešamo zāļu iegādi.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 13.pantā definēto samērīguma principu,
labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā
viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko
interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.
Tiesa norāda, ka konkrētajā gadījumā nevar konstatēt nozīmīgus zaudējumus sabiedrībai,
jo gadījumā, ja pieteicējai nebūtu rezistence pret zālēm Glivec, kas ir iekļautas kompensējamo
zāļu sarakstā, tad pieteicējai zāles tiktu kompensētas pilnā apmērā.
Turklāt konkrētajā gadījumā Veselības ministrijas apgalvojums, ka tas, ka attiecīgas
zāļu izmaksas ir nesamērīgas ar to ārstniecības efektivitāti, ir nepamatots, jo ir ārstu konsīlija
atzinums, no kura izriet, ka konsīlijs ir konstatējis šo zāļu efektivitāti pieteicējai. Pieteicēja arī
ir iesniegusi aprēķinus, ka šīs zāles faktiski nav pārmērīgi dārgas, salīdzinot ar sarakstā
iekļautajām (Glivec). Veselības ministrija nav sniegusi citādus aprēķinus, no kuriem izrietētu
izmaksu nesamērība.
Tādējādi, tiesa nesaskata minētajā apstāklī sabiedrības labumu, ko sabiedrība iegūst ar
ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam.
[31] Visbeidzot tiesai ir jāizvērtē, vai kompensējot pieteicējai zāles Sprycel, valstij netiek
uzliktas pārlieku lielas finansiālas saistības, kas varētu būt pamats uzskatīt, ka pieteicējai tiktu
piešķirts papildus labums, kas, pirmkārt, nostādītu pieteicēju privileģētākā stāvoklī, kā citus
hroniskas mieleikozes slimniekus, kā arī atņemtu līdzekļus citiem slimniekiem, kuriem
nepieciešams kompensēt zāles.
Minētā sakarā tiesa vērtē pieteicējas norādītos argumentus par medikamentu Glivec un
Sprycel izmaksām.
Pieteicēja norāda, ka salīdzinot medikamenta Glivec un Sprycel izmaksas (salīdzinājums
dots cenās, kas bija pieteikuma iesniegšanas dienā), redzams, ka medikamenta Imatinib (Glivec)
100 mg, kura iepakojumā ir 120 cietās kapsulas, kompensācijas bāzes cena ir LVL 1600, bet
aptiekas cena ar 10% PVN ir LVL 1764,68. Pieteicēja paskaidro, ka viņai situācijā, kad nebūtu
izstrādājusies rezistence pret Glivec, ārstēšanai ar Glivec saskaņā ar hematologu konsīlija
2007.gada 13.novembra slēdzienā norādīto, būtu nepieciešami vismaz 800 mg dienā, kuru iegādes
izdevumus valsts kompensētu pilnībā. Šādā situācijā viņai mēnesim būtu nepieciešami vismaz
divi iepakojumi Glivec, kuru aptiekas izmaksas kopā sastādītu LVL 3529,36, savukārt zāļu Sprycel
viena iepakojuma aptiekas cena ir Ls 3862,20. Atbilstoši hematologu konsīlija 2008.gada
10.jūlija slēdzienā norādītajam, pieteicējai nepieciešamā Sprycel dienas deva ir 140mg. Kopējā
12 mēnešiem paredzētā zāļu Sprycel 70mg izmaksu summa ir LVL 50208,60 (summa
aprēķināta, viena iepakojuma aptiekas cenu LVL 3862,20 reizinot ar 13 – nepieciešamo
iepakojumu skaitu 12 mēnešu periodam). Attiecīgi vienam mēnesim Sprycel iegādei
nepieciešama summa ir LVL 4184,05, kas ir tikai par 654,69 latiem, jeb par 7,7% lielāka nekā
vienam mēnesim Glivec iegādei nepieciešamās izmaksas.
Tādējādi, izvērtējot iepriekš minēto un pieteicējas pārstāves norādīto tiesas sēdē, ka
medikamenta Sprycel cena pašlaik aptiekās ir pat par 10-15% zemākas, tiesa nesaskata ne
vienlīdzības principa pārkāpumu, ne arī ievērojamu ekonomisku apgrūtinājumu valstij, kas ir
pieņēmusi politisku lēmumu kompensēt zāles hroniskas mieleikozes slimība gadījumā.
[32] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 6.pantā noteikto vienlīdzības principu,
pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem
vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, —
atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases,
ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās
izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem
apstākļiem.
Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka ir jāievēro vienlīdzības princips starp personām,
kuras var lietot 100% kompensējamās zāles Glivec un tām personām, kurām ir rezistence pret
minētajām zālēm. Tiesiskā valstī nedrīkst pastāvēt tāda situācija, ka vienas personas ar tādu pašu
diagnozi kā pieteicēja var saņemt zāļu kompensāciju 100% apmērā, bet pieteicēja īpašo apstākļu
(rezistences pret kompensējamām zālēm) dēļ to nevar, it īpaši tādā gadījumā, ja kompensējamās
zālēs Glivec un pieteicējai nepieciešamās zāles Sprycel cenas ziņā ir līdzīgas, un ja ārstu
konsīlijs ir atzinis zāļu Sprycel piemērotību un terapeitisko efektivitāti attiecīgai personai
(pieteicējai). Tāpat ir ņemams vērā apstāklis, ka gadījumā, ja pieteicējai nebūtu izveidojusies
rezistence pret preparātu Glivec, valsts jebkurā gadījumā būtu spiesta segt izdevumus par zālēm
100% apmērā, proti, ne valsts, ne sabiedrība neiegūtu konkrētu labumu. Nav šaubu, ka
pieteicēja par to, ka viņai ir izveidojusies rezistence pret konkrētām kompensējamo zāļu
reģistrā ietvertajām zālēm, nekādā ziņā nav vainojama. Arī Ministru kabineta mērķis
Noteikumos Nr.899 ietverot kompensācijas robežas individuālajos gadījumos, sedzot zāļu
izmaksas līdz 10’000 Ls apmērā latos, nav bijis liegt saņemt kompensējamās zāles personām ar
konkrētu diagnozi, bet ir noteikusi ierobežojumus īpašos retu slimību gadījumos, ja ir
nepieciešamas dārgas un faktiski nepārbaudītas zāles, proti, tādas, kuru efektivitāte būtu
apšaubāma. Tādējādi tiesa uzskata, ka nekompensējot pieteicējai zāles Sprycel 100% apmērā,
attiecībā uz pieteicēju netiktu ievērots vienlīdzības princips, kas ir nostiprināts gan
Administratīvā procesa likuma 6. pantā, gan Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā.
[33] Pastāvot iepriekš minētiem apstākļiem, tiesa uzskata, ka ir pamats uzlikt pienākumu
atbildētājam kompensēt pieteicējai medikamenta Sprycel (Dasatinib) 70 mg 13 iepakojumu
(iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā.
[34] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums
pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto
valsts nodevu.
Tiesa konstatē, ka pieteicēja valsts nodevu LVL 20,00 (divdesmit latu) apmērā par
pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksājis 2009.gada 16.jūnijā (lietas 10.lapa). Tā kā
pieteicējas pieteikums ir apmierināms pilnībā, tad no atbildētāja par labu pieteicējai ir
piespriežama viņas samaksātā valsts nodeva.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panata pirmo daļu, 246. – 251.,
254. panta pirmo un otro daļu, un 289. –291. pantu, tiesa
nosprieda:
A.J. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu
Veselības norēķinu centram kompensēt A.J. medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13
iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā apmierināt.
Piespriest no Latvijas Republikas par labu A.J. viņas samaksāto valsts nodevu Ls 20,00
(divdesmit latu) apmērā.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no
tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.
Spriedums sastādīts 2010.gada 29.novembrī.
Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis
Rīgā, 2010.gada 29.novembrī