Legislator Case Law & Legislation
A42835209 / A42-03577-10 AI generated

Court allows 100% drug cost compensation for patient with drug resistance violating equality principle.

Case Number A42835209 / A42-03577-10
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga fully granted the plaintiff's request for 100% reimbursement of medication costs. The plaintiff argued that denying full coverage for Dasatinib due to a cap violated the principle of equality compared to patients receiving full coverage for other drugs. The court ruled that the statutory cap failed to account for the plaintiff's specific medical resistance, thereby breaching both the Administrative Procedure Law and the Constitution.

Legislator headnote

AI generated

Administrative Procedure Law Art. 6; Constitution Art. 91: When a statutory reimbursement cap excludes a patient with specific medical resistance while allowing full coverage for others with similar diagnoses, the principle of equality is violated.

Keywords

AI generated
principle of equality drug resistance reimbursement cap administrative review constitutional rights

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law Art. 6
Constitution Art. 91
Administrative Procedure Law Art. 126
Administrative Procedure Law Art. 246
Administrative Procedure Law Art. 251
Administrative Procedure Law Art. 254
Administrative Procedure Law Art. 289
Administrative Procedure Law Art. 291
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A42835209

Lietvedības Nr.A3577-10/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2010.gada 29.novembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,

piedaloties pieteicējas A.J. pilnvarotajai pārstāvei L.P. un atbildētājas – Latvijas Republikas –

pusē pieaicināto iestāžu Veselības ministrijas un Veselības norēķinu centra pilnvarotajām

pārstāvēm E.J. un A.D.,

2010.gada 27.oktobrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā atklātā tiesas sēdē

izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc A.J. pieteikuma par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai

kompensēt A.J. medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56

tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 18.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts A.J. (turpmāk – pieteicēja)

pieteikums, kurā lūgts atcelt Veselības ministrijas (turpmāk – atbildētājs vai Ministrija)

2009.gada 21.maija lēmumu Mr.V-01-20Fiz.17/581 un uzlikt pienākumu Veselības obligātās

apdrošināšanas valsts aģentūrai kompensēt pieteicējai medikamenta Dasatinib (Sprycel)

(turpmāk arī – Medikaments) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus

100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2009.gada 25.jūnija lēmumu pieņemts

pieteicējas pieteikums un ierosināta administratīvā lieta Nr. A42835209 par administratīvā akta

izdošanu – pienākuma uzlikšanu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai kompensēt

Pieteicējai medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes)

iegādes izdevumus 100% apmērā, jeb 50208,60 latu apmērā.

[2] No lietas materiāliem izriet, ka Pieteicēja ar 2009.gada 16.janvāra iesniegumu lūdza

Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūrai kompensēt medikamenta Sprycel (Tab. Sprycel 70

mg iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus turpmākajam ārstēšanas periodam.

2009.gada 17.februārī Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk –

Aģentūra) pieņēma lēmumu Nr.10/1.1-16/185, ar kuru nolēma kompensēt pieteicējai zāļu Tab.

Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 12 mēnešu

ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena

iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un kopējā maksimālā kompensācijas

summa ir LVL 10000. Noteikts, ka starpību starp Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas

apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma

cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā saņemot zāles, jāsedz pacientam.

Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras

2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp

Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu iepakojumu un

aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot, ka šī starpība ir

LVL 3092.97.

Minēto Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 pieteicēja apstrīdēja

Veselības ministrijā.

Ar Latvijas Republikas Veselības ministrijas 2009.gada 21.maija lēmumu Nr. V-01-

20FĪZ.17/581 Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr. 10/1.1-16/185, kas grozīts ar

Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509, atstāts spēkā negrozīts.

[3] Nepiekrītot Ministrijas pieņemtajam lēmumam, Pieteicēja to pārsūdzēja, iesniedzot

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumu Pieteicēja pamato ar turpmāk minētiem

argumentiem:

[3.1] Pieteicēja norāda, ka SIA „Rīgas hematoloģijas centrs‖ hematologu konsīlijs

2009.gada 11.augustā pieņēma slēdzienu (turpmāk – Slēdziens), atbilstoši kuram, joprojām par

vienīgo viņas ārstēšanai derīgo medikamentu tiek atzīts Dasatinib (Sprycel). Terapijas ilgums,

kurā pieteicējai jāturpina lietot Medikaments ir 12 mēneši (tātad – līdz 2010.gada 11.augustam).

Atbilstoši Slēdzienam, pieteicējai bez konkrētā Medikamenta lietošanas joprojām nav

iespējams uzturēt dzīvības funkcijas, jo nelietojot Medikamentu strauji progresēs hroniskā

mieloleikoze.

[3.2] Atbilstoši 2006.gada 31.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 899 (turpmāk –

Noteikumi) 4.1.punktam valsts kompensē zāļu iegādes izdevumus 100% apmērā, ja pacientam

konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas izraisa smagu neatgriezenisku

invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu lietošana, lai uzturētu pacienta

dzīvības funkcijas.

Saskaņā ar Noteikumu pirmā pielikuma 5.14.8. punktu, mieloleikozes ārstēšanai

paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumi jākompensē 100% apmērā. Attiecīgi, ar

minētajām Noteikumu normām atzīts, ka mieloleikoze ir slimība, kuras dēļ pacientam

nepieciešamas zāles, lai uzturētu dzīvības funkcijas. Arī atbilstoši SIA „Rīgas Austrumu

klīniskā universitātes slimnīca‖ 2008.gada 10.jūlija hematologu konsīlija slēdzienam un SIA

„Rīgas hematoloģijas centrs‖ 2009.gada 11.augusta hematologu konsīlija slēdzienam, bez

Medikamenta lietošanas pieteicējai nebūs iespējams uzturēt dzīvības funkcijas.

Tajā pat laikā, atbilstoši Noteikumiem, nosakot zāļu iegādes izdevumiem paredzēto

kompensācijas apjomu, vērā tiek ņemts arī tas, vai zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu

sarakstā. Izejot no tā, vai zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tiek piemērots viens no

diviem Noteikumos noteiktajiem zāļu kompensācijas mehānismiem: vispārējais vai

individuālais.

Individuālā kompensācijas mehānisma ietvaros zāļu iegādes izdevumi, cita starpā, tiek

kompensēti gadījumos, ja pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta Noteikumu 1.pielikumā, taču

attiecīgās slimības ārstēšanai paredzētās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.

Šādiem gadījumiem, kad pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta Noteikumu

1.pielikumā, taču attiecīgās slimības ārstēšanai paredzētās zāles nav iekļautas kompensējamo

zāļu sarakstā, Noteikumu 100. punkts paredz, ka zāles kompensē apjomā, kas nepārsniedz LVL

10000 vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

[3.3] Satversmes tiesa 2007. gada 28. februāra lēmumā lietā Nr. 2006-41-01

konstatējusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu.

Nav pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas

konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem. Netipiskajos gadījumos iestādei ir

tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas. Arī tiesai, konstatējot, ka pastāv īpaši faktiskie

apstākļi, kas būtiski nošķir konkrētu gadījumu no citiem, ir tiesības atkāpties no attiecīgā normā

paredzētu tiesisko seku īstenošanas.

Pieteicējas gadījums uzskatāms par netipisku, tāpēc Noteikumos paredzētā

medikamentu kompensācijas maksimālā apmēra ierobežojuma piemērošana pieteicējas

gadījumā nav pieļaujama, jo Medikaments ir ļoti efektīvs pieteicējai konstatētās slimības

ārstēšanā, turklāt tas ir vienīgais specifiskais Medikaments, kas lietojams, lai nerastos slimības

recidīvs.

[3.4] Pieteicēja norāda, ka konkrētajā gadījumā kompensācijas apmēra ierobežojumam

līdz LVL 10000 gadā nav Satversmes spriedumā norādītā leģitīmā mērķa – nodrošināt pēc

iespējas plašākā personu loka tiesības uz veselību, jo, kompensējot Sprycel (103,11 LVL dienā)

Glivec (112,30 LVL dienā) vietā, valstij nerodas papildus izdevumi, tādejādi, nav objektīva

pamata apgalvot, ka tiktu liegtas tiesības saņemt medikamentus kādam citam pacientam. Tātad,

gan Aģentūrai, gan Ministrijai ir jāņem vērā Satversmes tiesas iepriekš spriedumos paustais

atzinums, ka atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa

vai arī ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.

Veselības ministrijai un Aģentūrai ir zināms Sprycel pārākums, gan izmaksu, gan

ārstnieciskās efektivitātes ziņā attiecībā uz pieteicējas diagnozi - HML (hroniska mieloleikoze)

hroniskā fāzē (C92.1) ar rezistenci pret Glivec, salīdzinot ar Glivec, kas ir iekļauts

kompensējamo medikamentu sarakstā.

[3.5] Pieteicēja paskaidro, ka viņai nav naudas uzkrājumu un vidējā mēneša izpeļņa

pēc nodokļu nomaksas 2008.gada decembrī bija LVL 665,68. Pat tajā gadījumā, ja pieteicējas

mēneša ienākumi tiktu pilnībā novirzīti Medikamenta iegādei, pieteicējas viena mēneša

ienākumi sastādītu tikai 21,5% no viena Tab. Sprycel 70mg iepakojuma vērtības. Tādējādi,

izmantojot pārsūdzētā Veselības ministrijas lēmumā norādīto kompensējamo summu par vienu

Tab. Sprycel 70mg iepakojumu, vienu Tab. Sprvcel 70mg iepakojumu pieteicēja varētu

iegādāties tikai tajā gadījumā, ja pati piemaksātu summu, kas sastāda gandrīz četru mēnešu

ienākumu kopsummu. Ņemot vērā iepriekš minēto, lēmums kompensēt pieteicējai LVL 769,23

no Tab. Sprycel 70mg viena iepakojuma vērtības nav izmantojams Medikamenta iegādei tā

iemesla dēļ, ka pieteicējas ienākumi neļauj segt starpību starp Medikamenta aptiekas cenu un

Aģentūras kompensēto summu pat par vienu Tab. Sprycel 70mg iepakojumu.

Tādējādi viens no Noteikumu mērķiem – kompensēt Medikamenta iegādes izdevumus

personām, kurām zāles nepieciešamas, lai uzturētu dzīvības funkcijas, ar pārsūdzēto lēmumu ne

tikai netiek sasniegts, bet gan tiek padarīts neiespējams. Formāli vērtējot, Aģentūra ir pieņēmusi,

bet Veselības ministrija atstājusi spēkā lēmumu, ar kuru pieteicējai tiek kompensēti zāļu iegādes

izdevumi LVL 10000 apmērā, taču faktiski, ievērojot Medikamenta izmaksas un

kompensējamās summas sadalījumu, pieteicējai nav reālu iespēju izmantot tiesības uz zāļu

iegādes izdevumu kompensāciju pat vienam zāļu iepakojumam. Apstrīdot Aģentūras lēmumu

Veselības ministrijā, pieteicēja uz šiem apstākļiem norādīja un lūdza, lai gadījumā, ja Veselības

ministrija noraida pieteicējas lūgumu par Medikamenta iegādes izdevumu kompensēšanu 100%

apmērā visam ārstēšanās periodam, tiktu pieņemts lēmums par vismaz trīs Tab. Sprycel 70mg

iepakojumu iegādes izdevumu kompensēšanu LVL 10000 apmērā. Taču Veselības ministrija

Aģentūras lēmumu atstāja negrozītu, apzinoties, ka administratīvā akta formulējums ir tāds, kurš

pieteicējai liedz iespēju izmantot tiesības uz Medikamenta iegādes izdevumu kompensēšanu.

[3.6] Viens no Noteikumu mērķiem ir nodrošināt personām Satversmes 111. un 93

.pantā garantētās tiesības. Bet konkrētāk, - panākt, lai personas, kurām ir smagas, dzīvību

apdraudošas saslimšanas ar lielām ārstēšanai nepieciešamo zāļu izmaksām, saņemtu no valsts

nepieciešamo palīdzību zāļu iegādes izdevumu kompensācijas veidā.

Lai gan Glivec un Sprycel izmaksas ir līdzīgas un pieteicējas diagnoze nav

mainījusies, proti, pieteicējas slimība joprojām ir tāda, kas apdraud dzīvību, un tās ārstēšanai

Sprycel ir efektīvs un vienīgais piemērotais medikaments, šobrīd Pieteicējas ārstēšanai

nepieciešamā medikamenta izmaksas par vienu iepakojumu tiek kompensētas tik niecīgā

apjomā, kas faktiski vispār liedz Pieteicējai iespēju iegādāties dzīvības uzturēšanai

nepieciešamo medikamentu.

Lai pieņemtu administratīvo aktu, kas atbilst tiesību principiem un cilvēktiesībām,

Ministrijai un Aģentūrai bija jāvērtē, vai lēmums kompensēt pieteicējai nepieciešamā

medikamenta izmaksas tikai 10000 latu apmērā, nevis 100% apmērā, ir samērīgs ar to labumu,

ko sabiedrība iegūst caur kompensācijas robežu ievērošanu. Vērtējot šo jautājumu, Aģentūrai

bija jāapsver iepriekš izklāstītie apstākļi - tas, cik adekvātas ir pieteicējas materiālās iespējas

iegādāties Sprycel, izmantojot kompensējamo summu; tas, ka pieteicējas diagnoze nav

mainījusies, bet pirms rezistences izveidošanās pret Glivec valsts kompensēja gandrīz tādu pašu

naudas summu, kāda šobrīd nepieciešama Sprycel iegādei; tas, ka atbilstoši ārstu konsīlija

slēdzienam Sprycel ir pieteicējas vienīgā iespēja uzturēt dzīvību; tas, ka Sprycel pieteicējas

ārstēšanā ir ļoti efektīvs; tas, ka Ministrija ir valsts pārvaldes iestāde, kurai savā darbībā

jāievēro gan Satversmes 111.panta, gan 93 .pantā nostiprinātās cilvēktiesības.

Konkrētajā gadījumā Aģentūra, pieņemot lēmumu par Sprycel izmaksu kompensēšanu

tikai LVL 769,23 apmērā par vienu iepakojumu, ir rīkojusies veidā, kurš liedz pieteicējai

iespēju saņemt pienācīgu valsts garantēto palīdzību medicīniskās palīdzības minimuma veidā un

novedīs pie letālām sekām, jo bez Sprycel lietošanas iestāsies pieteicējas nāve. Tādējādi,

atzīstams, ka lēmuma pieņemšanā, nosakot kompensācijas robežas LVL 10000 apmērā,

Ministrija ir pārkāpusi pieteicējas cilvēktiesības, kuras paredzētas Satversmes 111. un 93 .pantā.

[4] 2009.gada 30.jūlijā Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemti Latvijas

Republikas Veselības ministrijas paskaidrojumi.

[4.1] LR Veselības ministrija paskaidrojumos norāda, ka pieteicējas apgalvojumam, ka

Aģentūrai bija pienākums pieņemt lēmumu par medikamenta kompensāciju pieteicējai pilnā

apmērā, nav tiesiska pamata.

Veselības ministrija paskaidro, ka Noteikumos tiek izdalīti divi kompensēšanas

mehānismi:

1) Vispārējais – medikamentu kompensācija atbilstoši kompensējamo zāļu A, B un C

sarakstam un Noteikumu 1. pielikumā iekļauto diagnožu ārstēšanai. Vispārējā kārtībā

kompensējamie medikamenti ir:

a) ārstnieciski izvērtēti;

b) ekonomiski novērtēti.

2) Individuālais – ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un medicīnisko ierīču

kompensācija individuālām personām‖, paredzot kompensācijas iespējas izņēmumu gadījumos,

kad medikaments nav ārstnieciski un ekonomiski izvērtēts un bez konkrētā medikamenta

lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības funkcijas. Šajā gadījumā nav pierādīta

medikamenta terapeitiskā efektivitāte, atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un

vadlīnijām u.c. nozīmīgiem faktoriem, kā arī nav medikamenta izmaksu novērtējums.

Noteikumu 4.punkts nosaka kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts) iekļauto

zāļu kompensācijas kategorijas, jeb kompensācijas apmērus (robežās no 50% līdz 100%)

pacientiem. Tas izriet no Noteikumu 3.punktā ieviestā terminu apzīmējuma:

„Kompensējamo zāļu sarakstā (saraksts, kurā iekļauto zāļu un medicīnisko ierīču

iegādes izdevumus atbilstoši šiem noteikumiem sedz no kompensācijai piešķirtajiem

līdzekļiem) iekļauto zāļu‖

Pieteicējas pieprasītās zāles nav iekļautas Noteikumu 6.3.apakšpunktā noteiktajā

kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts), kā arī diagnoze nav iekļauta Noteikumu

Nr.899 1.pielikumā esošajā to slimību sarakstā, kurām zāļu iegādes izdevumi tiek kompensēti.

Veselības ministrija norāda, ka „kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts)

iekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensācija‖ un „zāļu iegādes izdevumu kompensācija

individuālām personām‖ ir atšķirīgi termini un tiesiskās attiecības, kuras tie apzīmē, pakļaujas

atšķirīgam tiesiskajam regulējumam Noteikumos Nr.899.

[4.2] Veselības ministrija paskaidro, ka Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunktā minētajā

gadījumā Aģentūra saskaņā ar Noteikumu 95.punktu pieņem lēmumu par zāļu iegādes

izdevumu kompensāciju 1.pielikumā noteiktā apmērā, izņemot 100. punktā minēto gadījumu.

Noteikumu Nr.899 100. punkts satur atsauci, kas nosaka ierobežojumu saņemt zāļu iegādes

izdevumu kompensāciju saskaņā ar XII nodaļas noteikumiem, paredzēto vienam pacientam 12

mēnešu periodā ne vairāk kā 10000 latu apmērā. No minētām normām izriet, ka Aģentūra,

pieņemot lēmumu par Pieteicējas lūgumu zāļu iegādes izdevumus kompensē ne vairāk kā 10000

latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

Saskaņā ar Noteikumu 100. punktu Aģentūrai lēmumā par zāļu iegādes izdevumu

kompensāciju individuālai personai jānorāda iegādes izdevumu kompensācijas apmēru par vienu

zāļu iepakojumu un gadījumos, kad tie pārsniedz minēto 10000 latu robežu, Aģentūras lēmumā

norādīto starpību jāsedz pacientam, saņemot zāles aptiekā.

Saskaņā ar Noteikumu 101.punktu Aģentūra zāles konkrētajam pacientam piešķir

ārstēšanas kursam nepārsniedzot 12 mēnešu periodu, pēc mīnētā perioda beigām pacientam

atkārtoti jāvēršas Aģentūrā.

[4.3] Nav pamata pieteicējas apgalvojumam, ka Aģentūra pieņemot lēmumu nav

ievērojusi Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās tiesības.

Veselības ministrija paskaidro, ka Ministru kabinets noteicis vienveidīgu Aģentūras rīcību

gadījumos, kad personām bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības

funkcijas, Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par

individuālu zāļu izdevumu kompensāciju.

Ņemot vērā, ka iestādei ir pienākums rīkoties atbilstoši tiesību normu prasībām, iestāde

nevar izvērtēt tādus lietderības apsvērumus, kas balstīti uz to, lai rīkotos pretēji tiesību aktu

prasībām.

Veselības ministrija paskaidro, ka zāļu iegādes izdevumu kompensācijas apjoms

individuālām personām, kādā ir noteikta zāļu iegādes izdevumu kompensāciju, ir cieši saistīts ar

valsts ekonomiskajām iespējām personu pamattiesību aizsardzībā. Veselības ministrija

paskaidro, ka zāļu kompensācijai piešķirtais finanšu apjoms, tajā skaitā, individuāliem

pacientiem paredzētais, ir ierobežots, tādēļ valsts resursu ierobežotība uzliek par pienākumu

rīkoties ar tiem racionāli, nodrošinot Satversmē iekļautās tiesības. Veselības ministrijas

skatījumā, neievērojot Noteikumu ierobežojumus tiktu apdraudēta citu pacientu tiesības saņemt

zāles, kuras viņiem pienākas saskaņā ar normatīvajos aktos paredzētajām garantijām.

Veselības ministrija norāda, ka kompensējamo zāļu sarakstā tiek iekļautas zāles, kurām

veikta ārstnieciskā un ekonomiskā novērtēšana (Noteikumu 22.punkts), kas ietver ārstēšanās

izmaksu izvērtēšanu, lietojot attiecīgās zāles vai medicīniskās ierīces un to ietekmi uz

kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem, kā arī jauno zāļu vispārīgo nosaukumu terapeitisko

efektivitāti un izmaksas, salīdzinot ar citu pieejamo ārstēšanas veidu. Zāles, kuru izmaksas ir

nesamērīgas ar to ārstniecisko efektivitāti, netiek iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.

Kompensējamo zāļu sarakstā neiekļauto zāļu iegādes kompensācija netiek nodrošināta

neierobežotā apjomā, bet gan ierobežota ar 10000 latu apmēru, jo pretējā gadījumā 100%

kompensējot nesamērīgi dārgus medikamentus tiktu izlietoti budžetā paredzētie līdzekli,

nodrošinot salīdzinoši mazākam pacientu lokam Latvijas Republikas Satversmē ietvertās tiesības.

Valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti zāļu iegādes izdevumu kompensācijai, ir

ievērojami, bet tie joprojām ir nepietiekoši, lai nodrošinātu visu pacientu vajadzības.

Ja pacientiem, kuriem ir nepieciešamas individuāli kompensējamās zāles, tiks piešķirtas

tiesības saņemt kompensāciju 100% apmērā arī tad, ja ražotāja noteiktā zāļu cena ir ekonomiski

nepamatota un valsts budžeta finansiālajām iespējām neatbilstoša, izveidosies cita nevienlīdzība.

Proti, paaugstinātu izmaksu zāļu kompensācijas rezultātā tiks izlietoti budžeta līdzekļi mazāka

pacientu skaita vajadzību nodrošināšanai un palielināsies nenodrošinātās prasības citām pacientu

grupām, kuru slimības tāpat ir pieskaitāmas pie hroniskām, dzīvību apdraudošām slimībām vai

slimībām, kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti. Tādējādi, atšķirīgā attieksme pret

personām ir objektīvi pamatota ar citu personu tiesību uz veselību ievērošanu, kā arī, ņemot vērā

iepriekš minētos apsvērumus, tā ir samērīga.

[5] 2009.gada 19.novembrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemti

Latvijas Republikas Veselības norēķinu centra paskaidrojumi. Veselības norēķinu centrs

pievienojās Veselības ministrijas paskaidrojumiem, papildus norādot, ka Pieteicējas gadījums,

ņemot vērā A.J. 2009.gada 16.jūnija iesniegumā pausto viedokli par Veselības ministrijas 2009.gada

21.maija lēmuma Nr.V-01-20Fiz.17/581 prettiesiskumu, pēc būtības neatšķiras no Satversmes

tiesas izvērtētās situācijas, jo Satversmes tiesa ir sniegusi vērtējumu attiecībā uz citas personas

tiesībām saņemt zāļu Dasatinib (Sprvcel) iegādes izdevumus pilnā apmērā un ir atzinusi to, ka

Noteikumos Nr.899 ietvertais individuālais zāļu kompensācijas mehānisms (tajā skaitā noteiktais

kompensācijas apmēra ierobežojums LVL 10000,00 apmērā 12 mēnešu ārstēšanās kursam) jau

paredz kompensējamo zāļu sarakstā neiekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju

individuālām (arī netipiskos apstākļos esošām) personām.

[6] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu uzturēja uz pieteikumā minēto argumentu

pamata.

Atbildētāju pārstāves pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos

tiesai ietvertajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa dalībnieku

paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.

[8] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103.pantā noteikts tiesas

pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta

tiesiskumu un lietderības apsvērumus iestādes rīcības brīvības ietvaros. Administratīvā akta

tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde, to izdodot, rīkojusies saskaņā ar materiālajām un

procesuālajām normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts

izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar sabiedrības

interešu aizsardzību.

[9] Lietā konstatēti turpmāk minētie faktiskie apstākļi:

[9.1] Pieteicēja ar 2009.gada 16.janvāra iesniegumu lūdza Veselības obligātās

apdrošināšanas aģentūrai kompensēt medikamenta Sprycel (Tab. Sprycel 70 mg iepakojumā 56

tabletes) iegādes izdevumus turpmākajam ārstēšanas periodam (lietas 11.lapa).

[9.2] 2009.gada 17.februārī Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk –

Aģentūra) pieņēma lēmumu Nr.10/1.1-16/185, ar kuru nolēma kompensēt pieteicējai zāļu Tab.

Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 12 mēnešu

ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena

iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un kopējā maksimālā kompensācijas

summa ir LVL 10000. Noteikts, ka starpību starp Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas

apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma

cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā saņemot zāles, jāsedz pacientam (lietas 21.- 22.lapa).

[9.3] Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras

2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp

Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu iepakojumu un

aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot, ka šī starpība ir

LVL 3092.97 (lietas 23. - 24.lapa).

[9.4] Minēto Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 pieteicēja

apstrīdēja Veselības ministrijā .

[9.5] Ar Latvijas Republikas Veselības ministrijas 2009.gada 21.maija lēmumu Nr. V-01-

20FĪZ.17/581 Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr. 10/1.1-16/185, kas grozīts ar

Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509, atstāts negrozīts (lietas 12.- 20.lapa).

[10] Ar Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmumu Nr.10/1.1-16/185 nolemts

kompensēt pieteicējai zāļu Tab. Sprycel 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes)

iegādes izdevumus 12 mēnešu ārstēšanās kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras

apmaksātā Tab. Sprycel 70 mg viena iepakojuma kompensācijas summa ir LVL 769.23 un

kopējā maksimālā kompensācijas summa ir LVL 10000. Noteikt, ka starpību starp

Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70 mg vienu

iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas veido LVL 4724,24, aptiekā

saņemot zāles, jāsedz pacientam.

Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr. 10/1.1-10/1509 grozīts Aģentūras

2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas attiecas uz starpību starp

Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Tab. Sprycel 70mg vienu

iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot,

ka šī starpība ir LVL 3092,97.

Tiesa secina, ka šis lēmums ir uzskatāms par labvēlīgu administratīvo aktu, jo pieteicējai

nav atteikts kompensēt zāļu izdevumus. Tomēr pieteicējas maksājamā summa ir tik liela, ka zāļu

iegāde faktiski nav iespējama. Tāpēc pieteicēja ir vērsusies tiesā, lai panāktu vēl labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai zāļu iegādes izdevumi tiktu segti simts procentu

apmērā.

[11] Kārtība, kādā kompensējami zāļu iegādes izdevumi individuālām personām,

noteikta Noteikumos Nr.899 ietvertajās tiesību normās. Minētie noteikumi, pieņemti,

pamatojoties uz Farmācijas likuma 5.panta 20.punktu.

Farmācijas likuma 5.panta 20.punktā ir noteikta Ministru kabineta kompetence noteikt

ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas

kārtību.

Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr.899, ir noteicis kompensācijas kārtības

pamatprincipus, pirmkārt, nosakot, ka kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto zāļu iegādes

izdevumus sedz pacientiem, kuriem ir diagnosticēta kāda no šo noteikumu 1.pielikumā

minētajām slimībām, ņemot vērā slimības raksturu un smaguma pakāpi un ievērojot noteiktos

kompensācijas ierobežojumus un izrakstīšanas nosacījumus. Otrkārt, paredzot, ka

kompensējamo zāļu iegādes izdevumus sedz, piemērojot noteiktas kompensācijas kategorijas.

Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunkts noteic, ka I kategorijai paredzēta kompensācija

100% apmērā, ja pacientam konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas

izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu

lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas.

Noteikumos Nr.899 deklarēto pamatprincipu tālāka konkretizācija ir ietverta tiesību

normās, kas noteic zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, kā arī cita starpā ir noteikta

zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām.

Noteikumu Nr.899 1.pielikums ietver slimības, kuru ārstēšanai paredzēto zāļu un

medicīnisko ierīču iegādes izdevumi tiek kompensēti, nosakot konkrētas diagnozes, to

starptautiskos kodus, kompensācijas apmērus un kompensācijas ierobežojumus.

Lietā nav strīda par to, ka Pieteicējas slimība – hroniska mieloleikoze – ir hroniska,

dzīvību apdraudoša slimība, kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgu zāļu lietošana, lai uzturētu

pacienta dzīvības funkcijas, kas atbilst Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunktā noteiktajai I

kategorijai, kurai būtu piešķirama zāļu izmaksu kompensācija 100% apmērā.

[12] Kompensējamo zāļu sarakstu saskaņā ar Noteikumu Nr.899 10.punktu veido un

uztur Veselības ekonomikas centrs (līdz 30.09.2009. – Zāļu cenu valsts aģentūra), kas pieņem

lēmumu par zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, kompensācijas nosacījumu

pārskatīšanu vai zāļu iekļaušanu citā sarakstā.

Lietā nav srīda par to, ka uz pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanas brīdi Kompensējamo zāļu

sarakstā Pieteicējas slimības – hroniskas mieloleikozes – ārstēsanai bija iekļautas tikai zāles

Glivec (Imatinib), bet Pieteicējai nepieciešamās zāles – Dasatinib (Sprycel) 70 mg – nebija

iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.

Zāļu iegādes izdevumu kompensāciju tādām personām, kurām konstatētā diagnoze nav

iekļauta Noteikumu Nr.899 1.pielikumā, vai arī dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas

nevienas no kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm, Ministru kabinets ir noteicis

atsevišķu regulējumu, ietverot to Noteikumu Nr.899 XII nodaļā.

Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunkts noteic, ka Veselības norēķinu centrs (turpmāk

saukts – VNC; uz Lēmuma pieņemšana brīdi šīs funkcija veica Veselības obligātās

apdrošināšanas aģentūra (tekstā – Aģentūra)), pamatojoties uz personas iesniegumu, kam

pievienots attiecīgās ārstniecības nozares ārstu konsīlija lēmums, ir tiesīga pieņemt lēmumu par

zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensāciju individuāliem pacientiem. Minētos

izdevumus kompensē zāļu iegādes izdevumu kompensācijai piešķirto līdzekļu ietvaros, ja

diagnoze ir iekļauta šo noteikumu 1.pielikumā, un dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas

nevienas no kompensējamām zālēm un medicīniskajām ierīcēm (nepieciešama tādu zāļu un

medicīnisko ierīču lietošana, kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā attiecīgajai

diagnozei).

Savukārt Noteikumu Nr.899 95.punktā ir ietverta zāļu iegādes izdevumu kompensācijas

apmērs un tās ierobežojums, kas noteikts 100.1punktā.

Noteikumu Nr.899 100.1 punktā noteikts, ja paredzamie izdevumi pārsniedz šo

noteikumu 100.punktā minētos izdevumus, Aģentūra lēmumā par zāļu kompensāciju norāda

kompensācijas izdevumus par vienu zāļu iepakojumu. (..) Savukārt šo noteikumu 100.punkts

paredz, ka Aģentūra šajā nodaļā (zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija individuālām

personām) paredzētajos gadījumos kompensē zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumus ne

vairāk kā 10 000 latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

Aplūkojot minētās Noteikumu Nr.899 tiesību normas kopsakarā (tulkojot tās sistēmiski),

secināms, ka Ministru kabinets, atzīstot, ja pacientam konstatēta hroniska, dzīvību apdraudoša

slimība vai slimība, kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir

nepieciešama attiecīgo zāļu lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas, ir piešķirama

kompensācija 100% apmērā (Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunkts), tomēr individuālos

gadījumos, ja attiecīgās personai nepieciešamās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu

sarakstā, tomēr ir noteicis zāļu kompensācijas apmēru individuālām personām ne vairāk kā 10

000 latu 12 mēnešu periodā.

Līdz ar to tiesa piekrīt Veselības ministrijai, ka Noteikumos ir izdalīti divi

kompensēšanas mehānismi:

1) Vispārējais mehānisms – medikamenti tiek kompensēti atbilstoši kompensējamo zāļu

A, B un C sarakstam un Noteikumu 1. pielikumā iekļauto diagnožu ārstēšanai.

2) Individuālais mehānisms – ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un

medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām‖.

[13] Tiesa konstatē, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa ar 2008.gada 29.decembra

spriedumu lietā Nr.2008-37-03 atzina Noteikumu Nr.899 100.punktu un 100.1 punktu par

atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17.panta piekto daļu, ja Satversmes tiesa

attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.

Tas nozīmē, ka arī tiesai ir saistoša Satversmes tiesas sniegtā tiesību normu

interpretācija.

Piemērojot Satversmes tiesas sniegto Noteikumu Nr.899 interpretāciju, tiesa secina, ka

noteiktie ierobežojumi, kas paredz segt zāļu iegādes izdevumus individuāliem pacientiem,

ierobežojot maksimālo kompensācijas apmēru ar 10 000 latiem 12 mēnešu periodā ir samērīgi.

[14] Tā kā lietā konstatētie faktiskie apstākļi atbilst Noteikumos Nr.899 individuālajām

personām noteiktajam tiesiskajam sastāvam (pieteicējai ir diagnosticēta Noteikumu Nr.899

1.pielikumā 5.14.9. punktā minēta slimība – „Mieloleikoze‖, kā arī zāles Sprycel (Dasatinib) uz

Lēmuma pieņemšanas brīdi nebija iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā), tad tad secināms, ka

gan Aģentūra, pieņemot sākotnējo lēmumu, gan Veselība ministrija, pieņemot galīgo

administratīvo aktu, ar kuru pieteicējai tiktu kompensēti zāļu iegādes izdevumi ne vairāk kā 10

000 latu 12 mēnešu periodā, ir vadījušās no rakstītajās tiesību normās noteiktā. Tomēr, tiesas

ieskatā, lai gan pieņemtais Lēmums formāli atbilst tiesību normām, atbildētājs konkrētajā

gadījumā nepamatoti nav ņēmis vērā īpašos apstākļus un nav vērtējis to, vai pieņemot šādu

Lēmumu, netiek būtiski aizskartas Pieteicējas cilvēktiesības, kā arī to, vai šāds Lēmums ir

uzskatāms par samērīgu.

[15] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 15.panta otro daļu iestāde un tiesa ievēro

šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

No šīs tiesību normas izriet, ka iestāde, izdodot administratīvos aktus, tostarp arī obligāta

rakstura administratīvos aktus (kāds faktiski ir Lēmums), primāri ir jāvadās no iepriekš minēto

normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijas. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad ir konstatējams

privātpersonas cilvēktiesību pārkāpums, turklāt tādu cilvēktiesību aizskārums, kas ir saistīts ar

tiesībām uz dzīvību vai brīvību. Šādos gadījumos pat tad, ja ir jāizdod obligāta rakstura

administratīvais akts, iestādei ir pamats vērtēt tā samērīgumu un taisnīgumu, bet gadījumā, ja

samērīgums un taisnīgums acīmredzami netiek ievērots, meklēt ceļus, kā uzlabot esošo situāciju,

proti, informēt par to augstāku iestādi vai likumdevēju, lai tiktu veikti ārkārtas paskumi vai pat

grozīts normatīvais regulējums.

Obligātā administratīvā akta mērķis ir noteikt precīzu iestādes izturēšanos visos normā

paredzētajos tipiskajos gadījumos. Tādējādi likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un

paredzamību gan privātpersonām, gan valstij. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis, ka, iestājoties

konkrētiem faktiskiem apstākļiem, valsts pārvaldei ir pienākums izdot noteikta satura

administratīvo aktu, valsts pārvaldes iestādes rīcības brīvība šajā gadījumā ir samazināta līdz

minimumam.

Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu.

Nav pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas

konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu

valsts varas izmantošanas veidu.

Netipiskajos gadījumos iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas. Tomēr

šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem. Viens

no šādiem gadījumiem varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo aktu

tiek ierobežotas personas pamattiesības (sk. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2007.gada

28.februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01 15.punktu).

Tiesas ieskatā lietā nepastāv strīds par to, ka ar Lēmumu faktiski tiek ierobežotas

pieteicējas pamattiesības – tiesības uz dzīvību.

Tas nozīmē, ka atkāpe no Noteikumos Nr.899 noteiktajām sekām ir iespējama tad, ja tiek

konstatēts, ka pieteicējas gadījums ir netipisks un, piemērojot Noteikumu Nr.899 tiesību

normas, attiecībā pret pieteicēju netiek ievērots samērīguma princips un iegūtais rezultāts pret

pieteicēju ir netaisnīgs.

[16] Netipisks ir tāds gadījums, kas izpilda visus likuma normas tiesiskā sastāva

nosacījumus, taču ar to nesaraujami ir saistīti papildu apstākļi, kas būtiski maina šī gadījuma

raksturu. Netipiskus gadījumus likumdevējs nav apzinīgi ietvēris savā likuma normā īstenotajā

gribā, jo tas tos nav paredzējis (ja tas tos būtu paredzējis, tad, attiecīgā normas sastāva ietvaros

definējot tipisko gadījumu, būtu tos iekļāvis). Tas līdz ar to attiecībā uz netipiskajiem

gadījumiem nav izdarījis arī samērīguma apsvērumus un nav iekļāvis tos normā paredzētajās

tiesiskajās sekās (skat. Levits E., Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts.

Jurista vārds, 27.03.2007., Nr.13).

Samērīguma princips ir viens no principiem, kas ir vērsts uz taisnīguma īstenošanu.

Taisnīgums ir likuma augstākā mēraukla. Tādēļ tiesiskām sekām taisnīgi jānoregulē attiecīgā

tipiskā situācija, kas noteikta likuma normas tiesiskajā sastāvā (skat. Levits E., Samērīguma

princips un obligātais administratīvais akts. Jurista vārds, 27.03.2007., Nr.13). Ņemot vērā to,

ka tiesiskajām attiecībām ir jābūt taisnīgi noregulētām tipiskajā situācijā, tiesa uzskata, ka vēl jo

vairāk tiesiskajām attiecībām ir jābūt taisnīgi noregulētām arī netipiskā situācijā.

Arī Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 1990.gada Kopenhāgenas

konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma dokumentā atzīts, ka likuma vara nenozīmē tikai

formālu legalitāti, kas nodrošina regularitāti un konsekvenci demokrātiskas kārtības sasniegšanā

un ieviešanā, bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības ārkārtējās vērtības pilnīgu

atzīšanu un attiecīgu institūciju garantētu tās pilnīgas izteiksmes iespēju.

Šim dokumentam pievienojušās valstis, to skaitā arī Latvijas Republika, atzinušas par

savu pienākumu saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām aizsargāt valsts

demokrātisko kārtību un apņēmās, ka tās pievērsīs īpašu uzmanību, tai skaitā, arī veselības

problēmām.

[17] Tiesa uzskata, ja par tipiskām situācijām atzītu visas tās situācijas, kad pirmšķietami

izpildās tiesiskās normas sastāvs un būtu jāiestājas tajā paredzētajām sekām, tad tiesību

piemērotājam pie netipiskām situācijām vispār nebūtu iespējams nonākt, jo visas situācijas tiktu

atzītas par tipiskām. Tāpēc tiesību piemērotājam gadījumos, kad ir izdodams obligātais

administratīvais akts, ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt visus konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus

un izdarīt secinājumu par tiesību normas piemērošanu, vērtējot iegūtā rezultāta samērīgumu un

tā atbilstību taisnīgumam, kā arī ņemot vērā to, ka katra persona ir unikāla un tai ir tiesības

baudīt cilvēka cieņu neaizskarošu attieksmi no valsts puses.

[18] Satversmes tiesas 2008.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.2008-37-03

12.2.punktā ir norādīts, ka individuālām personām paredzētās zāļu iegādes izdevumu

kompensācijas gadījumā nav pierādīta attiecīgā medikamenta terapeitiskā efektivitāte, atbilstība

konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un vadlīnijām, kā arī citiem nozīmīgiem faktoriem, turklāt

nav attiecīgā medikamenta izmaksu pozitīva novērtējuma. Individuālais kompensācijas

mehānisms ir vērsts uz to, lai nodrošinātu ārstēšanu neparedzētos gadījumos (retas diagnozes,

jauni medikamenti), ja medikamentu terapeitiskā efektivitāte (arī dzīvildze, kas atsevišķos

gadījumos var līdzināties pat nullei) vēl nav zināma un nav iespējams paredzēt un plānot

pacientu vajadzību apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus valsts budžetā.

Līdz ar to konstatējot, ka pieteicējas gadījums atšķiras no Satversmes tiesas norādītās

tipiskās situācijas, kad tiek kompensēti zāļu iegādes izdevumi individuālām personām, ir

jāatzīst, ka pieteicējas gadījums ir netipisks un ir iespējama atkāpe no Noteikumu Nr.899

noteiktā ierobežojuma.

Tādejādi, lai secinātu, ka pieteicējas gadījums ir netipisks, lietā ir noskaidrojams vai

pastāv vismaz viens no turpmāk norādīto apstākļu kopuma. Proti, vai:

1) ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib) terapeitiskā efektivitāte un ir iespējams

paredzēt dzīvildzi. Zāles Sprycel (Dasatinib) tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā

pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju, kā arī to, vai Sprycel

(Dasatinib) nav jaunas zāles;

2) Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek lietots atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas

shēmām un vadlīnijām;

3) pieteicējai noteiktā diagnoze nav reta;

4) ir iespējams plānot līdzekļus valsts budžetā, lai nodrošinātu šo zāļu iekļaušanu

kompensējamo zāļu sarakstā.

[19] Izvērtējot to, vai ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib) terapeitiskā

efektivitāte un ir iespējams paredzēt dzīvildzi, kā arī to, vai Sprycel (Dasatinib) nav jaunas zāles

un tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret

iepriekšējo terapiju, tiesa secina turpmāk minēto.

Sprycel (Dasatinib) 2005.gada 23.decembrī tika apstiprinātas kā zāles reto slimību

ārstēšanai (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709, pieejams

http://www.emea.europa.eu). Tādejādi tiesa secina, ka tās ir salīdzinoši jaunas zāles.

Saskaņā ar Sprycel zāļu aprakstu, kas publicēts Eiropas medicīnas aģentūras (European

Medicines Agency) interneta mājas lapā ar adresi -

http://www.emea.europa.eu/humandocs/PDFs/EPAR/sprycel/H-709-PI-lv.pdf katrā

Sprvcel 20 mg apvalkotā tabletē ir 20 mg aktīvās ķīmiskās vielas (ATC) dasatiniba (dasatinib)

(monohidrāta veidā). Zāļu aprakstā norādīts, ka Sprycel lieto pieaugušajiem hroniskas

mieloleikozes (HML) ārstēšanai, hroniskā, akcelerācijas vai blastu stadijās ar iepriekšējas

terapijas, tostarp imatiniba mesilāta rezistenci vai nepanesamību, gadījumos. Savukārt, ieteicamā

zāļu Sprycel sākumdeva hroniskas mieloleikozes hroniskā stadijā ir 100 mg dasatiniba vienu

reizi dienā, lietojot iekšķīgi konsekventi vai nu no rīta, vai vakarā.

Attiecībā uz pieteicēju konstatējams, ka pieteicēja minētās zāles lieto jau no 2008. gada

februāra un ir gūti pozitīvi rezultāti. Jau 2008. gada 10. jūlija sabiedrības ar ierobežotu atbildību

―Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca‖ klīnikas ―Linezers‖ hematologu konsīlijs ir

secinājis, ka Sprycel ir vienīgais specifiskais medikaments, kas lietojams, lai saglabātu pilnu

citoģenētisko remisiju, pieteicējai bez minētā medikamenta nav iespējams uzturēt dzīvības

funkcijas (lietas 25.lapa).

Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rīgas hematoloģijas centrs‖ 2009.gada 11.augusta

konsīlija slēdzienā, norādīts, ka saņemot Sprycel (Dasatinib), BCR-ABL gēna koncentrācija kopš

2008.gada 20.maija ir samazinājusies līdz 0,08%, kā arī tika veikta citoģenētikas analīze, kur

analizētajās 20 plātnītēs tikai vienā tika atrasta 8.hromosomas trisomija, pārējās plātnītēs konstatēja

sievietes kariopu bez pataloģiskām izmaiņām, kas liecina par pilnu citoģenētisku remisiju un labu

terapijas efektivitāti. Šādā situācijā ir medicīniskas indikācijas turpināt terapiju ar Sprycel

(Dasatinib) (lietas 81.lapa).

Arī 2010. gada 3. marta sabiedrības ar ierobežotu atbildību ―Rīgas Austrumu klīniskā

universitātes slimnīca‖ hematologu konsīlija slēdzienā ir norādīts, ka lietojot zāles Sprycel

(Dasatinib), ir panākta slimības remisija.

Tā kā pieteicēja lūdz izdot labvēlīgāku administratīvo aktu, tad tiesa vērtē arī

hematologu konsīliju 2009. un 2010. gada slēdzienus, proti, arī faktiskos apstākļus, kādi pastāv

lietas izskatīšanas laikā, nevis tikai Lēmuma pieņemšanas brīdī.

Ņemot vērā minēto tiesa konstatē, ka ir pierādīta un zināma zāļu Sprycel (Dasatinib)

terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz pieteicēju un, lietojot zāles, ir iespējams paredzēt dzīvildzi.

Tāpat tiesa konstatē, ka Sprycel (Dasatinib) nav jaunas zāles un tiek plaši pielietotas

mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju.

[20] Izvērtējot to, vai Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek lietots atbilstoši noteiktās

diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām, tiesa konstatē turpmāk norādīto.

Pieteicēja slimo ar hronisku mieloleikozi, Filadelfijas hromosoma pozitīva, no 2004.gada

jūlija. Valsts Hematoloģijas Centrā slimniece saņēmusi poliķīmijterapijas kursus ar Hydrea,

Agapurīnu, Glivec. Šajā laikā Viļņas Santariskiu Universitātes klīnikā uzsākta alogēna donora

meklēšana, lai veiktu alogēnu asins cilmes šūnu transplantāciju. Līdz šim piemērots donors nav

atrasts, jo sameklētā potenciālā donore, kas pēc HLA saderības ir 8/10, ņemot vērā, ka donore ir

sieviete un saderība nav 10/10, pacientei ir ļoti augsts risks komplikācijām un transplantāts pret

saimnieku slimības attīstībai, tādēļ piemērotāka donora meklēšana norit joprojām ik pa 3

mēnešiem.

2006.gada 24.novembrī BCR-ABL gēna koncentrācija bija 6,64 - 01=46,7%, bet BCR -

ABL gēna koncentrācija 2007.gada 14.augustā pieauga līdz 1,15 +00=81%, kas liecināja par

Imatinib (Glivec) rezistenci.

Medikamenta Sprycel ir reģistrēta indikācija HML Ph+ gadījumos, ja ārstēšanas laikā

izveidojas rezistence pret Glivec un vadoties pēc NCCN (Nacionālās Vispārējās Vēža darba

grupas) vadlīnijām, kas aprakstītas www.nccn.org.

Sprycel ir pretvēža zāles. Tās lieto pieaugušu leikēmijas (balto asinsķermenīšu vēža)

pacientu ārstēšanai tās lieto akūtas limfoblastiskās leikēmijas (ALL) gadījumā, kad limfocīti (cits

balto asinsķermenīšu veids) vairojas pārāk ātri, vai arī HML blastu fāzē, kad pacientiem ir pozitīvs

Filadelfijas hromosomas tests (Ph+). Tas nozīmē, ka daļa pacienta gēnu ir pārkārtojusies un

izveidojusi īpašu hromosomas veidu, ko sauc par Filadelfijas hromosomu. Šī hromosoma ražo

fermentu, kas izraisa leikēmiju. Sprycel lieto pacienti ar nepanesamību vai gadījumos, kad slimība

nepakļaujas ārstēšanai ar citām zālēm.

Pacientiem Sprycel sākumdeva ir 70 mg divreiz dienā, ieņemot vienu tableti no rīta un

vienu vakarā (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709, pieejams

http://www.emea.europa.eu).

Tādejādi ir secināms, ka zāles Sprycel (Dasatinib) pieteicējai tiek ordinētas un lietotas

atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām.

[21] Izvērtējot, vai pieteicējas diagnoze ir vai nav reta, tiesa secina, ka pieteicējai

diagnosticētā slimība tiek uzskatīta par retu (skat. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu

EMEA/H/C/709, pieejams http://www.emea.europa.eu).

[22] Izvērtējot to, vai ir iespējams plānot līdzekļus valsts budžetā, iekļaujot zāles Sprycel

(Dasatinib) kompensējamo medikamentu sarakstā, tiesa secina turpmāk minēto.

Valsts var plānot līdzekļus medikamentu kompensāciju izmaksām, ja attiecīgās zāles ir

iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā un ir zināms to pacientu skaits, kam būs

nepieciešams kompensēt attiecīgās zāles.

2008.gada 15.janvārī Zāļu cenu valsts aģentūrā, atbilstoši Noteikumu Nr.899 noteiktajai

kārtībai, SIA „PharmaSwiss Latvia‖ iesniedza iesniegumu, ar kuru lūdza iekļaut Sprycel

(Dasatinib) apvalkotas tabletes 20mg un 50mg kompensējamo zaļu sarakstā. Zāļu cenu valsts

aģentūra veica šo zāļu ārstniecisko ekspertīzi iesniegumā minētajām diagnozēm – C92.1

Hroniska mieloleikoze – pacientiem, kuriem ir attīstījusies rezistence vai tie netolerē iepriekšējo

terapiju, tai skaitā terapiju ar Imatinib un C91.0 Akūta limfoleikoze ar pozitīvu Filadelfijas

hromosomu (PH+) – pacientiem, kuriem ir attīstījusies rezistence vai tie netolerē iepriekšējo

terapiju.

Zāļu cenu valsts aģentūra ir izvērtējusi iesniegumus un sākotnēji atteica iekļaut zāles

kompensējamo medikamentu sarakstā. Tomēr, kā tiesas sēdē norādīja atbildētājas pārstāves,

2010. gada 19. oktobra oficiālajā laikrakstā ―Latvijas Vēstnesis‖ ir publicēts Valsts ekonomikas

centra 2010. gada 22. septembra lēmums Nr.417, ar kuru medikaments Sprycel (Dasatinib)

50mg Nr.60 tiek iekļauts kompensējamo zāļu C sarakstā. Līdz ar to secināms, ka valsts ir

apņēmusies apmaksāt arī zāļu Sprycel (Dasatinib) izdevumus, secinot, ka tā ārstnieciskā

efektivitāte ir pierādīta un arī ekonomiski tās ir izvērtētas.

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas gadījumā būtu piemērojams individuālais

kompensāciju mehānisms, kas ietverts Noteikumos Nr.899 XII. nodaļā „Zāļu un medicīnisko

ierīču kompensācija individuālām personām‖.

[23] Apkopojot iepriekš izklāstīto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējas gadījums

atšķiras no tipiskā ar to, ka Sprycel (Dasatinib) efektivitāte ir pierādīta. It īpaši nav šaubu par

Sprycel (Dasatinib) terapeitisko efektivitāti tieši pieteicējai. Pie tam pieteicēja Sprycel

(Dasatinib) lieto atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām. Turklāt ārstu

konsīlija slēdzienā, kā arī pētījumos ir norādīts, ka nepastāv cita alternatīva terapija pacientiem,

kam ir attīstījusies rezistence pret iepriekšējo terapiju.

Lai gan tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējas slimība ir reta un zāles Sprycel (Dasatinib) ir

jaunas zāles, tomēr, tiesa uzskata, šie apstākļi nav tik būtiski, lai izdarītu secinājumu, ka

pieteicējas gadījums ir tipisks un pilnībā iekļaujas Noteikumu Nr.899 normas, kas paredz

ierobežojumus individuālām personām, noteiktajā tiesiskajā sastāvā. Tiesas ieskatā šajā situācijā

noteicošais ir tieši pieteicējai pielietotās terapijas efektivitāte, ārstu viedoklis par tās turpināšanu

un tās pielietošana atbilstoši zāļu lietošanas vadlīnijām attiecīgajai diagnozei.

[24] Arī Vācijas konstitucionāla tiesa 1997.gada 16.septembra spriedumā lietā Nr.1BvR

347/98 ir norādījusi, ka ir apmaksājama tādas dzīvību apdraudošas vai nāvīgas slimības

ārstēšana atbilstoši ārsta izvēlētajām ārstniecības metodēm, ja izredzes uz izārstēšanos vai

ievērojamu pozitīvu ietekmi uz slimības norisi ir pārliecinoši augstas. Tādos gadījumos ir

jāvērtē katrs individuālais gadījums atsevišķi. Novērtējums ir veicams ņemot vērā pacienta

ārstējošo ārstu profesionālo viedokli par izvēlētās ārstēšanas metodes iedarbīgumu konkrētajā

gadījumā, kā arī vispārīgos zinātniskos pētījumus par attiecīgās metodes iedarbību attiecīgās

slimības ārstēšanā (http://www.bverfg.de/en/decisions/rs20051206_1bvr034798.html ).

[25] Tiesa uzskata, ka izlemjot jautājumu par pieteicējai labvēlīgāka administratīvā akta

izdošanu ir ņemams vērā, ka faktiskie apstākļi, kādos atrodas pieteicēja ir netipiski un pilnībā

neiekļaujas piemērojamās tiesību normas sastāvā, kā arī Vācijas konstitucionālās tiesas atziņa,

ka ir apmaksājama tādas dzīvību apdraudošas vai nāvīgas slimības ārstēšana atbilstoši ārsta

izvēlētajām ārstniecības metodēm, ja izredzes uz izārstēšanos vai ievērojamu pozitīvu ietekmi

uz slimības norisi ir pārliecinoši augstas.

Līdz ar to, tiesa uzskata, ka nav samērīgi pieteicējai atteikt segt zāļu Sprycel iegādes

izdevumus simts procentu apmērā, jo attiecībā pret pieteicēju nebūtu taisnīgi pieļaut šādu

ierobežojumu, kas liedz viņai iespēju turpināt ārstēšanos, kas pieteicējai ir efektīva, kā arī

atteikums segt zāļu izdevumus var novest pie pieteicējas nāves.

[26] Satversmes tiesa 2006.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 22.punktā

ir norādījusi, ka sociālo tiesību jomā gandrīz vienmēr ir iespējams juridiski pamatots un personai

labvēlīgāks risinājums, kas ļautu tai saņemt lielāku sociālo pabalstu no valsts. Taču juridiskas

argumentācijas ceļā nav iespējams ņemt vērā valsts finansiālās iespējas, ekonomisko situāciju,

tiesībpolitiskās prioritātes un atsevišķu sociālo grupu īpašās vajadzības. Visi šie apsvērumi

ietekmē likumdevēja vai Ministru kabineta izšķiršanos, paredzot noteiktu sociālās drošības

sistēmas pakalpojumu, tā apmēru un piešķiršanas nosacījumus.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, analizējot sociālās politikas

būtību, kas būtu attiecināms arī uz izskatāmo lietu, cita starp atzinis, ka tiesas varētu iejaukties

valsts sociālajā politikā, ja konstatētu, ka pieņemot lēmumu, pieļauts vienlīdzības, patvaļas

aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums (sal.sk. Senāta

2004. gada 20. aprīļa sprieduma lietā SKA-33 11.punktu, publicēts: Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi 2004. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2005, 288.-289.lpp.).

Līdzīgu nostāju sociālo tiesību jomā ir paudusi arī Satversmes tiesa, norādot, ka sociālo

tiesību īpašais raksturs noteic arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās

tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko

situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. – 14. punktu). Savukārt „tiesu varai ir

pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas‖ (Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka tiesai pēc

iespējas jāpārbauda, vai:

1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

tiesības;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas

sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā;

3) vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007.gada

19.decembra sprieduma lietā Nr.2007-13-03 secinājumu daļas 8.4.punktu).

[27] Izvērtējot iepriekš izklāstītās tiesu atziņas, tiesa nonāk pie secinājuma, ka lietā ir

pieļaujama atkāpe no Noteikumos Nr.899 noteiktā zāļu kompensācijas apmēra ierobežojuma, jo

ierobežojums attiecībā pret pieteicēju nav samērīgs un taisnīgs.

Tādejādi tiesa var lemt par pienākuma uzlikšanu atbildētājam segt pieteicējai zāļu

Sprycel (Dasatinib) iegādes izdevumus simts procentu apmērā.

[28] Veselības ministrija norāda, ka Ministru kabinets noteicis vienveidīgu Aģentūras

rīcību gadījumos, kad personām bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta

dzīvības funkcijas, Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par

individuālu zāļu izdevumu kompensāciju.

Tiesa uzskata, ka minētais arguments nevar būt par pamatu, lai atteiktu pieteicējai

kompensēt viņai nepieciešamo zāļu iegādi.

Tiesa norāda, ka pieteicējas gadījums ir īpašs, jo pieteicējai ir rezistence pret zālēm

Glivec, kas ir iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā. Tādu personu, kam ir rezistence pret zālēm

Glivec ir salīdzinoši maz, tādējādi, tas uzskatāms par vērā ņemamu apstākli, kas var būt par

pamatu, lai lemtu par zāļu Sprycel (Dasatinib) izdevumu kompensāciju 100% apmērā.

Ministru kabinets nav vērtējis visus apstākļus, kā arī individuālus gadījumus, kad ar 10000

Ls kompensāciju varētu būt par maz, īpaši gadījumos, kad tiek skartas Satversmes 93.pantā

nostiprinātas personas tiesības uz dzīvību.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Latvijas

Republikas Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

Tiesa uzskata, ka gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības uz dzīvību un pastāv tik

būtisks apstāklis kā rezistence pret zālēm, kas ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tad

saskaņā ar vienlīdzības principu līdzīgas zāles, kas ir piemērotas personai ir kompensējamas

pilnā apmērā.

[29] Izejot no Farmācijas likuma un Noteikumos Nr.899 ietvertajām tiesību normām un

pamatprincipiem, secināms, ka Latvijas valsts, realizējot Latvijas Republikas Satversmes

1. pantā noteikto, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kā arī 111. pantā noteikto, ka

Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, ir

apņēmusies daļēji vai pat pilnā apmērā kompensēt cilvēka dzīvības nodrošināšanai

nepieciešamās zāles, pirmām kārtām vadoties no tā, kāda slimība ir piemeklējusi attiecīgo

cilvēku. Tādējādi palīdzības pamatā ir slimības bīstamība un prognozējamās negatīvās sekas

(skat. Noteikumu Nr.899 4.1. punktu). Tā kā valsts ekonomiskā iespējas konkrētajā attīstības

stadijā nav neierobežotas, valsts nespēj sniegt palīdzību visiem, kam tā iespējams būtu

nepieciešama, vai arī nespēj palīdzēt pilnā apmērā. Šī iemesla dēļ likumdevējs ir izvēlējies

ieviest ierobežojumus kā, piemēram, individuālu metodi zāļu kompensācijai. Tomēr, tiesas

ieskatā likumdevējs šādā gadījumā nav vēlējies ierobežot slimo personu tiesības, bet gan

nodrošinātos pret to, lai valsts (visas sabiedrības) naudas līdzekļi netiktu tērēti nelietderīgi,

kompensējot medikamentus, kuru efektivitāte un pielietojuma rezultāts nav pārbaudīts. Tiesas

ieskatā personai negatīvu lēmumu pamatojot tikai ar šo izņēmumu no vispārējās kompensācija

kārtības, kuras pamatā ir attiecīgā diagnoze, var tikt pārkāpts arī visu personu vienlīdzības

princips, kas ir Latvijas Republikas Satversmes 1. panta pamatā.

Tiesa atzīst, ka runāt par vienlīdzība principa ievērošanu var tikai tad, ja pastāv vienādi

salīdzināmi faktiskie apstākļi. Lai gan izskatāmajā gadījumā faktiskie apstākļi it kā nav pilnīgi

vienādi, jo pie vienas un tās pašas slimības pieteicējai ir izveidojusies rezistence pret

kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto medikamentu Glivec, un viņai ir jālieto citas zāles, ir jāizvērtē,

vai šādā gadījumā ir ievērota vienlīdzība ar personām, kuras lieto medikamenta Glivec.

Tiesas ieskatā pie apstākļiem, ka medikaments Sprycel ir pazīstams un atzīts citās valstīs, un

tā terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz pieteicēju ir pierādīta (skat. iepriekš konstatēto), šāda

vienlīdzība netiek nodrošināta, it īpaši tādā gadījumā, ja medikamenta Sprycel izmaksas būtiski

nepārsniedz medikamenta Glivec izmaksas.

[30] Atbildētāja norāda, ka Valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti zāļu iegādes izdevumu

kompensācijai, ir ievērojami, bet tie joprojām ir nepietiekoši, lai nodrošinātu visu pacientu

vajadzības. Tādējādi, ja pieteicējai tiks kompensētas sarakstā neiekļautas zāles 100% apmērā,

tad iestāsies cita nevienlīdzība, proti, paaugstinātu izmaksu zāļu kompensācijas rezultātā tiks

izlietoti budžeta līdzekļi mazāka pacientu skaita vajadzību nodrošināšanai un palielināsies

nenodrošinātās prasības citām pacientu grupām, kuru slimības tāpat ir pieskaitāmas pie

hroniskām, dzīvību apdraudošām slimībām vai slimībām, kas izraisa smagu neatgriezenisku

invaliditāti. Tādējādi, atšķirīgā attieksme pret personām ir objektīvi pamatota ar citu personu

tiesību uz veselību ievērošanu, kā arī, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā ir samērīga.

Tiesa uzskata, ka konkrētajā lietā minētais arguments nevar būt par pamatu, lai atteiktu

pieteicējai kompensēt viņai nepieciešamo zāļu iegādi.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 13.pantā definēto samērīguma principu,

labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā

viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko

interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.

Tiesa norāda, ka konkrētajā gadījumā nevar konstatēt nozīmīgus zaudējumus sabiedrībai,

jo gadījumā, ja pieteicējai nebūtu rezistence pret zālēm Glivec, kas ir iekļautas kompensējamo

zāļu sarakstā, tad pieteicējai zāles tiktu kompensētas pilnā apmērā.

Turklāt konkrētajā gadījumā Veselības ministrijas apgalvojums, ka tas, ka attiecīgas

zāļu izmaksas ir nesamērīgas ar to ārstniecības efektivitāti, ir nepamatots, jo ir ārstu konsīlija

atzinums, no kura izriet, ka konsīlijs ir konstatējis šo zāļu efektivitāti pieteicējai. Pieteicēja arī

ir iesniegusi aprēķinus, ka šīs zāles faktiski nav pārmērīgi dārgas, salīdzinot ar sarakstā

iekļautajām (Glivec). Veselības ministrija nav sniegusi citādus aprēķinus, no kuriem izrietētu

izmaksu nesamērība.

Tādējādi, tiesa nesaskata minētajā apstāklī sabiedrības labumu, ko sabiedrība iegūst ar

ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam.

[31] Visbeidzot tiesai ir jāizvērtē, vai kompensējot pieteicējai zāles Sprycel, valstij netiek

uzliktas pārlieku lielas finansiālas saistības, kas varētu būt pamats uzskatīt, ka pieteicējai tiktu

piešķirts papildus labums, kas, pirmkārt, nostādītu pieteicēju privileģētākā stāvoklī, kā citus

hroniskas mieleikozes slimniekus, kā arī atņemtu līdzekļus citiem slimniekiem, kuriem

nepieciešams kompensēt zāles.

Minētā sakarā tiesa vērtē pieteicējas norādītos argumentus par medikamentu Glivec un

Sprycel izmaksām.

Pieteicēja norāda, ka salīdzinot medikamenta Glivec un Sprycel izmaksas (salīdzinājums

dots cenās, kas bija pieteikuma iesniegšanas dienā), redzams, ka medikamenta Imatinib (Glivec)

100 mg, kura iepakojumā ir 120 cietās kapsulas, kompensācijas bāzes cena ir LVL 1600, bet

aptiekas cena ar 10% PVN ir LVL 1764,68. Pieteicēja paskaidro, ka viņai situācijā, kad nebūtu

izstrādājusies rezistence pret Glivec, ārstēšanai ar Glivec saskaņā ar hematologu konsīlija

2007.gada 13.novembra slēdzienā norādīto, būtu nepieciešami vismaz 800 mg dienā, kuru iegādes

izdevumus valsts kompensētu pilnībā. Šādā situācijā viņai mēnesim būtu nepieciešami vismaz

divi iepakojumi Glivec, kuru aptiekas izmaksas kopā sastādītu LVL 3529,36, savukārt zāļu Sprycel

viena iepakojuma aptiekas cena ir Ls 3862,20. Atbilstoši hematologu konsīlija 2008.gada

10.jūlija slēdzienā norādītajam, pieteicējai nepieciešamā Sprycel dienas deva ir 140mg. Kopējā

12 mēnešiem paredzētā zāļu Sprycel 70mg izmaksu summa ir LVL 50208,60 (summa

aprēķināta, viena iepakojuma aptiekas cenu LVL 3862,20 reizinot ar 13 – nepieciešamo

iepakojumu skaitu 12 mēnešu periodam). Attiecīgi vienam mēnesim Sprycel iegādei

nepieciešama summa ir LVL 4184,05, kas ir tikai par 654,69 latiem, jeb par 7,7% lielāka nekā

vienam mēnesim Glivec iegādei nepieciešamās izmaksas.

Tādējādi, izvērtējot iepriekš minēto un pieteicējas pārstāves norādīto tiesas sēdē, ka

medikamenta Sprycel cena pašlaik aptiekās ir pat par 10-15% zemākas, tiesa nesaskata ne

vienlīdzības principa pārkāpumu, ne arī ievērojamu ekonomisku apgrūtinājumu valstij, kas ir

pieņēmusi politisku lēmumu kompensēt zāles hroniskas mieleikozes slimība gadījumā.

[32] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 6.pantā noteikto vienlīdzības principu,

pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem

vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, —

atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases,

ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās

izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem

apstākļiem.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka ir jāievēro vienlīdzības princips starp personām,

kuras var lietot 100% kompensējamās zāles Glivec un tām personām, kurām ir rezistence pret

minētajām zālēm. Tiesiskā valstī nedrīkst pastāvēt tāda situācija, ka vienas personas ar tādu pašu

diagnozi kā pieteicēja var saņemt zāļu kompensāciju 100% apmērā, bet pieteicēja īpašo apstākļu

(rezistences pret kompensējamām zālēm) dēļ to nevar, it īpaši tādā gadījumā, ja kompensējamās

zālēs Glivec un pieteicējai nepieciešamās zāles Sprycel cenas ziņā ir līdzīgas, un ja ārstu

konsīlijs ir atzinis zāļu Sprycel piemērotību un terapeitisko efektivitāti attiecīgai personai

(pieteicējai). Tāpat ir ņemams vērā apstāklis, ka gadījumā, ja pieteicējai nebūtu izveidojusies

rezistence pret preparātu Glivec, valsts jebkurā gadījumā būtu spiesta segt izdevumus par zālēm

100% apmērā, proti, ne valsts, ne sabiedrība neiegūtu konkrētu labumu. Nav šaubu, ka

pieteicēja par to, ka viņai ir izveidojusies rezistence pret konkrētām kompensējamo zāļu

reģistrā ietvertajām zālēm, nekādā ziņā nav vainojama. Arī Ministru kabineta mērķis

Noteikumos Nr.899 ietverot kompensācijas robežas individuālajos gadījumos, sedzot zāļu

izmaksas līdz 10’000 Ls apmērā latos, nav bijis liegt saņemt kompensējamās zāles personām ar

konkrētu diagnozi, bet ir noteikusi ierobežojumus īpašos retu slimību gadījumos, ja ir

nepieciešamas dārgas un faktiski nepārbaudītas zāles, proti, tādas, kuru efektivitāte būtu

apšaubāma. Tādējādi tiesa uzskata, ka nekompensējot pieteicējai zāles Sprycel 100% apmērā,

attiecībā uz pieteicēju netiktu ievērots vienlīdzības princips, kas ir nostiprināts gan

Administratīvā procesa likuma 6. pantā, gan Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā.

[33] Pastāvot iepriekš minētiem apstākļiem, tiesa uzskata, ka ir pamats uzlikt pienākumu

atbildētājam kompensēt pieteicējai medikamenta Sprycel (Dasatinib) 70 mg 13 iepakojumu

(iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā.

[34] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums

pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto

valsts nodevu.

Tiesa konstatē, ka pieteicēja valsts nodevu LVL 20,00 (divdesmit latu) apmērā par

pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksājis 2009.gada 16.jūnijā (lietas 10.lapa). Tā kā

pieteicējas pieteikums ir apmierināms pilnībā, tad no atbildētāja par labu pieteicējai ir

piespriežama viņas samaksātā valsts nodeva.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panata pirmo daļu, 246. – 251.,

254. panta pirmo un otro daļu, un 289. –291. pantu, tiesa

nosprieda:

A.J. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu

Veselības norēķinu centram kompensēt A.J. medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13

iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā apmierināt.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu A.J. viņas samaksāto valsts nodevu Ls 20,00

(divdesmit latu) apmērā.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2010.gada 29.novembrī.

Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2010.gada 29.novembrī