Latvian court partially allows moral damages claim against state for unlawful detention, rejecting excessive compensation request.

Lietas Nr. C39081014

CA 0269-15/12

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Valmierā 2015.gada 3.septembrī

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese Z.Cera, tiesnese S.Bakmane, tiesnesis D.Lazdiņš,

sekretāre S.Ābola-Kalniņa,

piedaloties /pers. C/, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras pārstāvim /pers. E/, Valsts policijas pārstāvei /pers. F/,

izskatot atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. C/ prasībā pret Latvijas valsti Latvijas Republikas /pers.D/ un Latvijas

Republikas Iekšlietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzību lietā ar trešo personu Valsts policiju sakarā ar Latvijas

Republikas Ģenerālprokuratūras apelācijas sūdzību par Valmieras rajona tiesas 2015.gada 27.februāra spriedumu,

K O N S T A T Ē J A,

ka /pers.C/Valmieras rajona tiesā 2014.gada 7.aprīlī cēlis prasību. Atbilstoši prasības precizējumiem prasība celta

pret Latvijas valsti Latvijas Republikas /pers.D/ un Iekšlietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzību, ar trešo personu

Valsts policiju.

Prasītājs lūdz:

1) piedzīt no /pers.D/ atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 15000 EUR,

2) piedzīt no Iekšlietu ministrijas atlīdzību par prasītājam Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā garantēto

cilvēktiesību aizskārumu 6000 EUR, atlīdzību par Latvijas Republikas Satversmes 89., 95.pantā garantēto cilvēktiesību

aizskārumu 5000 EUR, atbilstīgu atlīdzinājumu par Latvijas Republikas Satversmes 89., 111., 94.pantā garantēto tiesību

aizskārumu 30000 EUR,

3) piedzīt tiesāšanās izdevumus.

Prasība pamatota uz Latvijas Republikas Satversmes 89., 92., 93., 94., 95., 96., 111.pantu, Starptautiskā pakta par

pilsoņu un politiskajām tiesībām 7., 10., 14.pantu, Civillikuma 1635., 1772.-1779., 2352., 2352.1, 2347., 2.pantu, likuma ''Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu'' 1.-

9.pantu, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.-11.pantu.

Prasībā norādīts, ka 2013.gada 5.februārī uzsākts kriminālprocess Nr.11511000413 pēc Krimināllikuma 231.panta

pirmajā daļā paredzētām noziedzīgā nodarījuma pazīmēm. 2013.gada 6.februārī ap plkst.14.00 Rīgā, pilsētas centrā, dzelzceļa

stacijas laukumā, netālu no ieejas veikalā ''Origo'', prasītājs aizturēts kā aizdomās turētā persona un, saslēgts rokas dzelžos,

nogādāts kriminālpolicijas nodaļā, kur izdarīta viņa kratīšana. Aizturēšanas, kratīšanas izdarīšanas, ievietošanas īslaicīgās

aizturēšanas vietā laikā un līdz nopratināšanai prasītājam bijusi liegta iespēja sazināties ar savu aizstāvi. Īslaicīgās aizturēšanas

izolatorā prasītājs atradies līdz 2013.gada 8.februārim. Kopā prasītājs apcietinājumā pavadījis laika periodu no 2013.gada

6. līdz 8.februārim plkst.15.30. Kriminālprocess Nr.11511000413 izbeigts 2013.gada 29.augustā.

Apstāklis, ka prasītājs aizturēts un apcietināts galvaspilsētas centrā, ko redzēja daudz līdzcilvēku, prasītāju

pazemojis. Prasītājs apvainots noziedzīgu darbību izdarīšanā, kādas viņš nav veicis. Tiesībsargājošās iestādes nepamatoti

apšaubījušas prasītāja darbības atbilstību likumam un tikumam. Nepamatota apsūdzību izdarīšana prasītājam sagādājušas

garīgas ciešanas un mokas, kas izpaudās arī bažās, raizēs, nemierā, bēdās, skumjās, emocionālā šokā. Prasītājs izcieta

pazemojumu, viņam bija bailes par rītdienu un bērniem. Prasītājam zuda ticība tiesībsargājošo iestāžu kompetencei. Prasītājam

nepamatoti neticēja, ka viņš nav izdarījis huligānismu. Prasītājs bija paziņojis, ka ir 2.grupas invalīds, smagi slims un

medikamentu, kuru viņam nav līdz, atkarīgs. Ievietošana apcietinājumā un nenodrošināšana ar prasītājam nepieciešamajiem

medikamentiem radīja reālu apdraudējumu prasītāja dzīvībai un prasītājam Latvijas Republikas Satversmes 93.pantā

garantētām tiesībām, jo smakšana, bronhiālās astmas lēkme ir bīstama dzīvībai. Atrodoties īslaicīgās aizturēšanas izolatorā,

prasītājs ievietots kamerā Nr./numurs/ kopā ar citiem apcietinātiem. Prasītāja veselības stāvoklis krasi pasliktinājies, ko

ietekmēja kamerā esošie sadzīves apstākļi – piesmēķēts, smakas, svaiga gaisa trūkums. Prasītāja veselības stāvokļa dēļ uz

īslaicīgās aizturēšanas izolatoru vairākkārt izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Medicīniskā palīdzība bijusi nepieciešama

arī uzreiz pēc atbrīvošanas, jo turpinājusies izolatorā sākusies smakšana, kas sagādājusi mokas un ciešanas. Šo divu diennakšu

laikā ir aizskartas prasītājam Latvijas Republikas Satversmes 94., 95.pantā, Civillikuma 2352.pantā noteiktās tiesības. Nosakot

atlīdzību par morālo kaitējumu, prasītājs ņem vērā, ka atbildētāja šādu darbību izdara atkārtoti, tā nihilistisko attieksmi pret

likumos noteikto atbildētājas tiešo pienākumu izpildi, ka prasītājam atkārtoti ir nolaupīta brīvība laikā, kad tiek izskatīta civillieta

Nr.C27153112, ka atbildētāja tīši turpina šādu darbību un praksi, neizdarot secinājumus, un tiesu iepriekš noteiktās prasītājiem

atlīdzinājumu summas nav atturējušas atbildētāju no šādu darbību izdarīšanas, ka no kriminālprocesa Nr.11511000413

uzsākšanas 2013.gada 5.februārī līdz izbeigšanai 2013.gada 29.augustā pagājuši ilgāk kā seši mēneši, kura laikā prasītājs ar

vairāk par desmit procesuālajiem dokumentiem vērsies pie atbildētājas un lūdzis sekmēt kriminālprocesu un noskaidrot

objektīvo patiesību, savukārt atbildētāja tīši izdarījusi bezdarbību, ka kriminālprocess Nr.11511000413 tieši ietekmēja

prasītājam piemērojamo drošības līdzekli kriminālprocesā Nr.11130038813, ka pret prasītāju uzsākts un tiek īstenots

kriminālprocess Nr.11130038813 par tādu darbību izdarīšanu, kādas prasītājs nav izdarījis un tieši atbildētāja nav tīši izdarījusi

objektīvās patiesības noskaidrošanu, uz atbildētājas izdomājumiem, kas ir nepamatoti, turpina uzturēt apsūdzību tiesā. Prasītājs

aizskārumu novērtē 15000 EUR apmērā.

Laikā no 2013.gada 6. līdz 8.februārim prasītājam ierobežotas korespondences tiesības un saskarsmes tiesības,

tādejādi pārkāptas Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā garantētās tiesības. Šis tiesību pārkāpums novērtēts 6000 EUR

apmērā.

Prasītājam bija nolaupīta brīvība un atbildētāja nolaupīja prasītājam iespēju sazināties ar tuviniekiem un dēlu, kurš

gaidījis tēva zvanu. Prasītājs bijis apsolījis dēlam 2013.gada 6.februāra vakarā no Rīgas atvest dāvanu. Prasītājam un viņa

dēlam tika sagādātas neērtības.

Laikā no 2013.gada 6. līdz 8.februārim prasītājam nav nodrošināti cilvēcīgi un likumam atbilstoši apstākļi, kas nav

nekaitīgi, nav nodrošināta atbilstoša ārstēšanās un vajadzīgā medicīniskā palīdzība. Kamerā esošā tualete nav bijusi norobežota

no pārējās telpas, kas radīja neērtības, bija spiests saost un elpot tualetē esošās personas izkārnījumu izgarojumus. Kamerā

ievietotās personas smēķēja, tā bija piesmēķēta. Prasītājs bija spiests ēst šādos apstākļos. Šādi apstākļi uzskatāmi par

pazemojošiem un necilvēcīgiem. Tādejādi ir pārkāptas Latvijas Republikas Satversmes 89., 95.pantā, Apcietinājumā turēšanas

kārtības likuma 1.pantā garantētās tiesības. Šo tiesību aizskārumu prasītājs novērtē 5000 EUR apmērā.

Laikā no 2013.gada 6. līdz 8.februārim, prasītājam atrodoties apcietinājumā, viņam nav nodrošināta atbilstoša

ārstēšana un vajadzīgā medicīniskā palīdzība. Prasītājs slimo ar smagas pakāpes bronhiālo astmu, glikokortekoīdu atkarīga.

Prasītājam regulāri jālieto noteikti medikamenti, kas viņam nav doti. Prasītāja veselības stāvoklis pasliktinājās un bija

bronhiālais paasinājums, ko pasliktināja sliktie un veselībai nedrošie sadzīves apstākļi. Prasītājs vairākkārt smacis, izcietis

mokas un ciešanas, kā rezultātā izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tādējādi aizskartas Latvijas Republikas

Satversmes 89., 111., 94.pantā garantētās tiesības un nodarīts miesas bojājums, kas novērtēts 30000 EUR apmērā.

/pers.D/rakstveida paskaidrojumā par prasību (1.sēj.l.l.124-125) prasību atzīst daļēji, t.i., daļā par to, ka prasītāja

labā nosakāma morālā kaitējuma kompensācija daļā par nepamatotu aizturēšanu kriminālprocesā Nr.11511000413.

2013.gada 5.februārī uzsāktais kriminālprocess pret prasītāju par huligāniskām darbībām, kas veiktas pret kārtības

policijas inspektori, izbeigts ar 2013.gada 29.augusta lēmumu, jo /pers. C/ vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā nav izdevies

pierādīt un nav iespējams savākt papildu pierādījumus (reabilitējošs apstāklis). Kriminālprocesa laikā prasītājs bijis aizturēts

divas dienas – no 2013.gada 6. līdz 8.februārim.

Saistībā ar kriminālprocesa izbeigšanu /pers. C/, pamatojoties uz likumu ''Par izziņas iestādes, prokuratūras vai

tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu'', vērsies Ģenerālprokuratūrā ar

iesniegumiem par zaudējumu atlīdzību. Ar Ģenerālprokuratūras prokurora 2013.gada 14.novembra lēmumu daļēji apmierināts

/pers. C/ iesniegums un viņam saskaņā ar minētā likuma 4.panta otro daļu - par to, ka viņam nepamatotas aizturēšanas rezultātā

bija liegta iespēja iestāties darbā laika periodā no 2013.gada 6. līdz 8.februārim, piešķirta zaudējumu atlīdzība 5,37 Ls. Ar

Ģenerālprokuratūras prokurora 2013.gada 20.decembra lēmumu noraidīts /pers. C/ iesniegums.

Prasības daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar nepamatoto aizturēšanu kriminālprocesā saskatāms

nemantisko zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats atbilstoši likuma ''Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu'' 5.panta trešajai daļai, 2.panta 2.punktam un

3.panta pirmās daļas 2.punktam - krimināllieta pret personu izbeigta personu reabilitējošu apstākļu dēļ un persona izbeigtajā

kriminālprocesā bijusi aizturēta. Lai noteiktu taisnīgu atlīdzības apmēru, izslēdzot iespēju cietušajam nepamatoti iedzīvoties uz

kaitējuma nodarītāja rēķina, prasītājam jāpamato savu prasījumu pamatotība, taču viņš nav iesniedzis pierādījumus par to, ka

sakarā ar nepamatotu aizturēšanu nodarīts morālais kaitējums, kurš būtu kompensējams viņa norādītajā apmērā.

Tā kā normatīvie akti neietver morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kritērijus, tad atlīdzības apmērs nosakāms katrā

konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Lai novērtētu, kādas

sekas tiesību aizskārums atstājis uz prasītāju, nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, jāņem vērā arī prasītāja personības

raksturojums (Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Nr.SKC-651/2012 ). Izvērtējot /pers.C/ personas datus, redzams, ka

viņš iepriekš trīs reizes notiesāts par noziegumiem. Saistībā ar izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem /pers. C/ divas reizes

izcietis brīvības atņemšanas sodu. Minētais liecina, ka prasītājs, vairākkārt izdarot noziedzīgus nodarījumus, par ko izcietis

brīvības atņemšanas sodu, pats savu brīvību neuzskata par nozīmīgu vērtību. Kā arī secināms, ka brīvības atņemšanas vieta

prasītājam ir pierasta vide, kas nevar viņam izraisīt tādas bailes, pazemojumu un citas negatīvas emocijas salīdzinājumā ar

personu, kura nekad nav atradusies un izcietusi brīvības atņemšanas sodu.

Nosakot atlīdzību par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, jāņem vērā tiesu prakse līdzīgās lietās par morālā

kaitējuma atlīdzību (Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Nr.SKC-452/2013 ). Analizējot tiesu praksi (lieta Nr.C27104909,

Nr.C27155509, Nr.C27162813), prasība par atlīdzinājuma piedziņu tiek atzīta daļēji, lūdzot tiesu noteikt /pers. C/ morālā

kaitējuma atlīdzību par nepamatotu aizturēšanu uz divām diennaktīm ne lielāku par 40 EUR, t.i., 20 EUR par katru

nepamatotās aizturēšanas dienu.

Prasība attiecībā uz atsevišķi nodalītajiem prasījumiem par to, ka aizturēšana kriminālprocesā veikta publiskā vietā,

ko redzējuši daudzi cilvēki, aizturēto turēšanas vietā nav tikuši nodrošināti cilvēcīgi apstākļi, netika nodrošināti atbilstoši

veselības aizsardzības pasākumi, un ierobežotas tiesības saņemt un nosūtīt korespondenci, kā arī prasītājam ar aizturēšanu

nodarīta psihiska trauma, netiek atzīta. Prasītājs šajā daļā prasību nav pierādījis, kā arī nav pamatojis, ka norādītie tiesību

aizskārumi vērtējami atsevišķi no nepamatotās aizturēšanas.

Mantisko zaudējumu atlīdzināšanas kārtība saistībā ar izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu noteikta likumā ''Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu''. Personu pieteikumus par mantisko zaudējumu

atlīdzību izskata Ģenerālprokuratūra un Tieslietu ministrija. Minēto iestāžu amatpersonu pieņemtos lēmumus par atlīdzības

izmaksu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tā kā jautājums par mantisko zaudējumu

atlīdzināšanu izskatāms minētajā likumā noteiktajā kārtībā - administratīvajā procesā, nevis civilprocesuālajā kārtībā, tad strīds

par likumā ''Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu'' paredzēto mantisko zaudējumu atlīdzināšanas apmēru nevar ietilpt nemantisko zaudējumu atlīdzināšanas prasības

priekšmetā, un šajā daļā lietā izbeidzama tiesvedība pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 1.punktu.

Iekšlietu ministrija rakstveida paskaidrojumā par prasību (1.sēj.l.l.131-132) prasību neatzīst, norādot, ka

cilvēktiesību ievērošanu publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu nodrošina Administratīvā procesa likums.

Ievietojot prasītāju īslaicīgās aizturēšanas vietā, Valsts policija kā iestāde Administratīvā procesa likuma izpratnē veikusi valsts

pārvaldes funkciju.

Prasības pieteikumā norādītie apstākļi neliecina par jebkādu civiltiesisku prasības esamību, kas aizsargājama

Civilprocesa likuma 1.panta pirmajā daļā noteiktajam, ka katrai fiziskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto

civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Apstākļiem, ar kuriem prasītājs pamatojis prasības pieteikumu

(prasītājs turēts īslaicīgās aizturēšanās vietā neatbilstīgos cilvēktiesību standartiem apstākļos, viņam liegta medicīniskās

palīdzības saņemšana, ierobežotas saskarsmes un korespondences tiesības), ir publiski tiesisks raksturs, jo iestāde (Valsts

policija), ievietojot un turot prasītāju īslaicīgās aizturēšanās vietā, rīkojusies publisko tiesību jomā. Tādējādi jautājumam par

morālā kaitējuma atlīdzināšanu iestādes faktiskās rīcības dēļ ir publiski tiesisks, nevis civiltiesisks raksturs. Ievērojot minēto,

tiesvedība lietā izbeidzama, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto, ka tiesa izbeidz

tiesvedību, ja lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai.

Trešā persona Valsts policija rakstveida paskaidrojumā (2.sēj.l.l.44-46) norāda, ka no prasības pieteikuma satura

konstatējams, ka prasītājs pārsūdz iestādes – Valsts policijas – faktisko rīcību, nenodrošinot noteiktus apstākļus, liedzot

medicīniskās palīdzības saņemšanu, ierobežojot saskarsmes un korespondences tiesības, kā rezultātā radīts morāls kaitējums,

un šāds strīds skatāms Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā. Prasītāja prasība par naudas piedziņu vērsta uz to, lai

saņemtu atbilstīgu atlīdzinājumu par Valsts policijas amatpersonu prettiesisko faktisko rīcību, tas ir, no publiski tiesiskajām

attiecībām starp prasītāju kā privātpersonu un Valsts policiju kā iestādi, kura darbības veikusi publisko tiesību jomā. Saskaņā ar

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu zaudējumu, ko privātpersonai nodarījusi valsts pārvaldes

iestāde, darbojoties publisko tiesību valsts pārvaldes jomā, atlīdzības prasījuma pamats ir pašas iestādes, augstākās iestādes vai

ar tiesas spriedumu atzīta prettiesiska šīs iestādes faktiskā rīcība vai par prettiesisku ir atzīts šīs iestādes izdotais administratīvais

akts un prasības par šādu zaudējumu atlīdzināšanu ir pakļautas izskatīšanai attiecīgajā valsts pārvaldes iestādē un

administratīvajā tiesā, bet nevis tiesā civilprocesuālajā kārtībā. Līdz ar to, tā kā saskaņā ar Civilprocesa likuma 23.pantu tiesai

pakļauti tieši un tikai civiltiesiskie strīdi, tiesvedība izbeidzama saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 1.punktu.

Ar Valmieras rajona tiesas 2015.gada 27.februāra spriedumu nospriests prasību apmierināt daļēji: - piedzīt no

/pers.D/par labu prasītājam 204,43 EUR (galvenais parāds 200 EUR, rakstveida pierādījumu iegūšanas izdevumi 4,43 EUR); -

noteikt prasītājam tiesības saņemt no /pers.D/ likumiskos procentus 6% gadā no piedzītā, bet neatmaksātā galvenā parāda līdz

sprieduma izpildei, nosakot, ka procentu pieaugums apstājas, kad to daudzums sasniegs neatmaksātā galvenā parāda apmēru; -

noraidīt prasību piedzīt no /pers.D/ atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 14800 EUR; - noraidīt prasību piedzīt no Iekšlietu

ministrijas atlīdzību par Satversmes 96.pantā garantēto cilvēktiesību aizskārumu 6000 EUR, atlīdzību par Satversmes 89.,

95.pantā garantēto cilvēktiesību aizskārumu 5000 EUR, atbilstīgu atlīdzinājumu par Satversmes 89., 111., 94.panta tiesību

aizskārumu 30000 EUR.

Spriedumā attiecībā uz prasītāja prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 15000 EUR piedziņu no /pers.D/ par

prasītāja nepamatotu aizturēšanu uz divām diennaktīm norādīts, ka lietā nepastāv strīds par to, ka valstij jāatlīdzina prasītājam

atlīdzinājums par viņam nodarīto morālo kaitējumu sakarā ar nepamatotu aizturēšanu uz divām diennaktīm saskaņā ar

likumu ''Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu'', bet strīds pastāv par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru. Tiesa nav apšaubījusi, ka nepamatota personas

aizturēšana un atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā personai sagādā garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus. Minētais

ir morāla trauma ikvienam indivīdam, neskatoties uz to, vai viņš jau iepriekš atradies brīvības atņemšanas vietā un ir bijis

iepriekš sodīts par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, jo piespiedu līdzeklis piemērots balstoties uz nepamatotām aizdomām, ka

prasītājs izdarījis noziedzīgo nodarījumu. Tiesa uzskatījusi, ka atbildētājas /pers.D/ apgalvojums, ka prasītājam atrašanās

īslaicīgās aizturēšanas vietā ir pierasta vide, kas nevar viņam izraisīt tādas bailes, pazemojumu un citas negatīvas emocijas

salīdzinājumā ar personu, kura nekad nav atradusies un izcietusi brīvības atņemšanas sodu, nav pamatots. Tiesa uzskatījusi, ka

prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprina, ka viņa aizturēšanas laikā veiktas darbības, kas pazemotu prasītāju, t.i.,

veiktas darbības, kas pārsniegtu tās darbības, kas attiecīgajā situācijā bija jāveic, lai prasītāju aizturētu un nogādātu Valsts

policijas iestādē. Vienlaicīgi tiesa, ņemot vērā, ka attiecīgais kriminālprocess pret prasītāju izbeigts, uzskatījusi, ka prasītāja

nepamatota aizturēšana neapšaubāmi radīja viņam garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus. Minētais ņemams vērā,

nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru. Tāpat tiesa, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ņēmusi vērā apstākļus,

kas prasītājam varēja radīt garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus - prasītājs apsūdzēts noziedzīga nodarījumu

izdarīšanā, kuru viņš nav izdarījis; viņš ievietots apcietinājumā, nenodrošinot ar nepieciešamajiem medikamentiem, tādējādi

radot reālu apdraudējumu dzīvībai, jo smakšana, bronhiālās astmas lēkme ir bīstama dzīvībai; atrodoties īslaicīgās aizturēšanas

izolatorā, prasītāja veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, ko ietekmēja kamerā esošie sadzīves apstākļi – piesmēķēts, smakas,

svaiga gaisa trūkums; veselības stāvokļa dēļ uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru vairākkārt izsaukta neatliekamā medicīniskā

palīdzība, kas bijusi nepieciešama arī uzreiz pēc atbrīvošanas, jo viņam turpinājās izolatorā sākusies smakšana; prasītājam

sagādātas garīgas ciešanas un mokas, kas izpaudās arī bažās, raizēs, nemierā, bēdās, skumjās, emocionālā šokā; izciests

pazemojums, viņam bijušas bailes par rītdienu un bērniem. Ievērojot minēto, tiesa uzskatījusi, ka prasītājs pierādījis viņam

nodarītā morālā kaitējuma esamību, kā rezultātā valstij ir pienākums atbildēt par tiesību aizskārumu, kas nodarīts prasītājam,

nepamatoti viņu aizturot un ievietojot īslaicīgās aizturēšanas vietā, kas noteikts arī Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā,

paredzot, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Nosakot atlīdzības apmēru

par morālo kaitējumu, tiesa ņēmusi vērā kaitējuma raksturu, tā nodarīšanas apstākļus un sekas (jo nopietnāks kaitējums, jo

ievērojamākam ir jābūt atlīdzinājumam). Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Tiesa uzskatījusi, ka

lietu faktiskie apstākļi (piemēram, morālā kaitējuma smagums, sekas, atlīdzības samērs ar sekām) katrā gadījumā vērtējami

individuāli, jo nav pilnīgi analogu dzīves situāciju. Vienoti var būt doktrīnā un judikatūrā atzītie kritēriji, kas izmantojami

apmēra noteikšanai. Vērtējot prasītāja fizisko un morālo ciešanu pakāpi, tiesa ņēmusi vērā, ka prasītājam nedaudz mazāk kā

divas diennaktis bez pamatotiem iemesliem bija ierobežota viena no būtiskākajām cilvēka dzīves vērtībām – brīvība, un visu šo

laiku viņš ir bijis nošķirts no sabiedrības kopumā, liedzot prasītājam realizēt savas tiesības un brīvības. Tiesa nav apšaubījusi

ģimenes ārstes /pers. K/ izziņu par prasītāja veselības stāvokli 2013.gada 11.februārī, t.i., neilgi pēc tam, kad prasītājs atbrīvots

no īslaicīgās aizturēšanas vietas, kurā norādīts, ka prasītājs ir bijis nervozs, plaušās paasināta elpošana, sēcoša izelpa, diagnoze

bronhiālā astma, smaga persistējoša, stresa situācija, nakts miega traucējumi. Tiesa nav apšaubījusi, ka iepriekš minētais

prasītāja veselības stāvoklis 2013.gada 11.februārī saistīts ar viņa aizturēšanu un atrašanos īslaicīgās aizturēšanas vietā.

Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka lietā gūti pierādījumi tam, ka prasītāja pārdzīvojumi ir saistāmi ar smagām fiziskām

ciešanām, tādejādi uzskatāms, ka viņam ir nodarīts smags morālais kaitējums. Nosakot morālā kaitējuma apmēru, tiesa ņēmusi

vērā iedibinājušos tiesu praksi salīdzināmās lietās (Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 2.oktobra spriedumu civillietā Nr.C27251211,

2013.gada 2.janvāra spriedumu civillietā Nr.C27212010, Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 17.oktobra spriedumu civillietā

Nr.C27237610, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedumu civillietā Nr.C27226313, 2014.gada 4.novembra spriedumu

civillietā Nr.C27140514, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 24.janvāra spriedumu civillietā Nr.C04304207).

Tiesa, nosakot, ka no/pers.D/par labu prasītājam piedzenama atlīdzība par morālo kaitējumu 200 EUR, uzskatījusi, ka šāds

piedzenamās summas apmērs izpilda morālā kaitējuma atlīdzības trīs galvenās funkcijas – taisnīguma, prevencijas un

samierināšanas funkciju. Norādīts, ka, apmierinot prasību daļā par atlīdzības piedziņu, tiek apliecināta valsts atbildība un

ievērots arī sociālais taisnīgums, jo sabiedrības interesēs ir tiesiskā paļāvība, tai skaitā uz taisnīgu atlīdzību nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā.

Prasītāja prasība piedzīt no Iekšlietu ministrijas atlīdzību par prasītājam Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā

garantēto cilvēktiesību aizskārumu 6000 EUR, atlīdzību par prasītājam Latvijas Republikas Satversmes 89., 95.pantā garantēto

cilvēktiesību aizskārumu 5000 EUR, atbilstīgu atlīdzinājumu par Latvijas Republikas Satversmes 89., 111., 94.panta tiesību

aizskārumu 30000 EUR noraidīta kā nepamatota.

Tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, Civillikuma 1765.pantu atzinusi prasītājam tiesības par laiku līdz

sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas /pers.D/ likumiskos 6% gadā no piedzītā, bet neatmaksātā galvenā parāda 200 EUR

līdz sprieduma izpildei, nosakot, ka saskaņā ar Civillikuma 1763.pantu procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto

procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu, tādejādi procentu pieaugums apstājas, kad to daudzums sasniegs neatmaksātā

galvenā parāda apmēru.

No prasītāja aprēķinātās un lūgtās ar lietas vešanu saistīto izdevumu 10,55 EUR, kas sastāv no izdevumiem

dokumentu kopēšanai 4,43 EUR, un izdevumiem papīra un pastmarku iegādei 6,12 EUR, piedziņu no atbildētāja, tiesa

atbilstoši Civilprocesa likuma 44.pantā norādītajam par to, kas ir uzskatāms par ar lietas vešanu saistītajiem izdevumiem

(izdevumi papīra un pastmarku iegādei 6,12 EUR nav uzskatāmi par ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem), no /pers.D/par

labu prasītājam piedzinusi izdevumus dokumentu kopēšanai 4,43 EUR (izdevumi, kas saistīti ar rakstveida pierādījumu

iegūšanu - Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 3.punktu).

Spriedumu daļā, ar kuru no /pers.D/ par labu prasītājam piedzīta atlīdzība 200 EUR par morālo kaitējumu,

pārsūdzējusi /pers.D/, iesniegtajā apelācijas sūdzībā (2.sēj.l.l.102-103) lūdzot noteikt prasītājam morālā kaitējuma atlīdzību par

nepamatotu aizturēšanu uz divām dienām ne lielāku par 40 EUR.

Apelācijas sūdzībā minēts, ka tiesa, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, nav ņēmusi vērā, ka līdzīgās

situācijās atsevišķu indivīdu attieksme pret notikumiem (tai skaitā tiesību aizskārumu) ir dažāda, t.i., individuāla - morālā

kaitējuma dziļums ir individuāls un saistāms ar konkrēto personu. Nosakot kaitējuma apmēru, kas saistīts ar nodarītā morālā

kaitējuma dziļumu, pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā /pers. C/ personību raksturojošās ziņas. Dati par prasītāju liecina, ka

viņš iepriekš trīs reizes notiesāts par noziegumiem, kā arī šobrīd atrodas brīvības atņemšanas vietā saistībā ar tiesvedību

apsūdzībā par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, prasītājs divas reizes izcietis brīvības atņemšanas sodu. Minētais liecina, ka

prasītājs, vairākkārt izdarot noziedzīgus nodarījumus, par ko izcietis brīvības atņemšanas sodu, pats savu brīvību neuzskata par

nozīmīgu vērtību un tādēļ atrašanās brīvības atņemšanas vietā viņam nevarēja izraisīt tādas bailes, pazemojumu vai kādas citas

negatīvas emocijas salīdzinājumā ar personu, kura nekad nav atradusies un izcietusi brīvības atņemšanas sodu.

Tiesa nepamatoti konstatējusi, ka prasītājam nodarīts smags morālais kaitējums, saistot to ar ģimenes ārstes /pers.

K/ izziņu par prasītāja veselības stāvokli 2013.gada 11.februārī, t.i., neilgi pēc tam, kad prasītājs atbrīvots no īslaicīgās

aizturēšanas vietas – trīs dienas pēc atbrīvošanas 2013.gada 8.februārī. Līdz ar to nav pamata izdarīt secinājumu, ka prasītāja

veselības stāvoklis pasliktinājies tieši nepamatotās aizturēšanas dēļ un raksturojams kā smagi fiziski pārdzīvojumi - attiecīgi

pierādījumi lietā nav iesniegti un tiesai nav zināms par prasītāja gaitām trīs dienu garumā pirms vēršanās pie ģimenes ārsta.

Tiesa, norādot, ka, nosakot morālā kaitējuma apmēru, jāņem vērā iedibinājušos tiesu praksi salīdzināmās lietās,

nemaz nav vadījusies no spriedumā minētajās lietās noteiktajām kompensācijām, kā arī nepamatoti atsaukusies uz judikatūru,

kas nav salīdzināma ar izskatāmo lietu. Neskatoties uz to, ka virkne spriedumā pieminēto tiesu nolēmumu ir attiecināmi uz lietu,

tiesa, nemotivējot, lietā noteikusi ievērojami lielāku kompensāciju, nekā minēts tiesu nolēmumos, no kā izriet, ka atsauce uz

tiesu praksi līdzīgās lietās tiesas spriedumā iekļauta vien formāli - neizvērtējot kompensācijas apmērus pēc būtības. Līdz ar to

tiesa nav ievērojusi judikatūrā izteikto atziņu, ka atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas

veido vienveidīgu tiesu praksi. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam (Augstākās tiesas Senāta

nolēmums lietā Nr.SKC-452/2013). Turklāt tiesa nav ņēmusi vērā un izvērtējusi atbildētājas paskaidrojumos norādītos tiesu

nolēmumus (likumīgā spēkā stājušos nolēmumus civillietā Nr.C27104909, Nr.C27155509, Nr.C27162813).

Prasītājs rakstveida paskaidrojumā par apelācijas sūdzību (2.sēj.l.l.113-116) norāda, ka apelācijas sūdzība ir

nepamatota un tiesas spriedums pārsūdzētajā daļā atstājams negrozīts, prasītājs pievienojas tiesas spriedumā norādītajai

motivācijai un argumentācijai. Tiesa pareizi un pamatoti sasaistījusi smaga morālā kaitējuma rašanos ar cēloņiem un sekām,

proti, no 2013.gada 6. līdz 8.februārim prasītājam nav sniegta likumam ''Par invalīdu sociālo un medicīnisko palīdzību''

12.pantam un Latvijas Republikas Satversmes 111.pantam atbilstoša veselības aprūpe, nav nodrošināta pieeja un nav doti

medikamenti, no kuru lietošanas prasītājam izveidojusies atkarība un kas nepieciešami prasītāja organisma funkciju normālai

norisei, sakarā ar ko prasītājam notika lēkmes un tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas lēkmes kupēja ar toksisku

vielu saturošu medikamentu; veselības stāvoklis pasliktinājās apcietinājumā esošo cilvēktiesību standartiem neatbilstošo

sadzīves apstākļu dēļ - prasītājs ievietots kamerā kopā ar personu, kura kamerā smēķēja; prasītājam nenodrošināja

korespondences tiesības; prasītāju neinformēja par aizturēšanas iemesliem; prasītājam nav nodrošināta uzturēšanās veselībai

drošos un nekaitīgos apstākļos, tādos, kas nepazemo godu un cieņu; nav nodrošināta likumam atbilstoša veselības aprūpe;

tādējādi konstatējams, ka tiesa pareizi un pamatoti konstatēja, ka prasītāja veselības stāvoklis krasi pasliktinājās tieši

apcietinājumā – laikā no 2013.gada 6. līdz 8.februārim, un arī pēc apcietinājuma radot paliekošas sekas, ko apliecina lietā esošie

rakstveida pierādījumi – Rīgas Neatliekamās medicīniskās palīdzības stacijas izraksti, ģimenes ārstes /pers. K/ izziņa par

prasītājam konstatētajiem veselības traucējumiem un nepieciešamību lietot medikamentus.

Atbildētājas apgalvojums, ka atrašanās apcietinājumā prasītājam ir pierasta vide, nav pamatots un to neapliecina

pierādījumi. Šis apgalvojums ir prasītāja cieņu un godu aizskarošs, tas neatbilst patiesībai, tāpat atbildētāja nav iesniegusi

pierādījumus šādam apgalvojumam.

Minēts, ka kriminālprocess uzsākts bez likumiska pamata, pamatojies uz Valsts policijas darbinieka apzināti

nepatiesa ziņojuma par prasītāja darbībām pamata, kas nav apstiprinājies kriminālprocesā, pierādot, ka valsts amatpersona,

kura kriminālprocesā bijusi cietusī, procesa virzītājam sniegusi apzināti nepatiesu ziņojumu, izdarot nelikumīgu fiziskās personas

datu apstrādi. Atbildētāja, tīši, demonstrējot nihilistisku attieksmi pret likumu ievērošanu, laužot Prokuratūras likuma kārtībā

doto zvērestu, piesmejot likumu un tautu, izdarīja bezdarbību, nereaģēja uz likumpārkāpumu.

Norādīts uz vispārzināmu faktu, ka tieši atbildētājas noziedzīgās darbības dēļ noziedzīgus nodarījumus izdarījušie

netiek sodīti, bet nevainīgas personas tiek turētas apcietinājumā, kā tas izriet no kriminālprocesa Nr.11130038813, kurā

prasītājs apsūdzēts tādu darbību izdarīšanā, kādas viņš nav izdarījis, uz ko arī atbildētāja nav reaģējusi un gluži pretēji,

atbildētājas amatpersona prokurore Signe Silanža tīši sekmējusi apzināti nepatiesu pierādījumu radīšanu.

Tādējādi redzams, ka līdz šim tiesu noteiktās kompensācijas nav sekmējušas pildīt amata pienākumus atbilstoši

likumam un nav atturējušas atbildētāju no bezdarbības.

Sniegta atsauce uz Rīgas apgabaltiesas spriedumu lietā Nr.C27153112, ar kuru nospriests daļēji apmierināt prasītāja

prasību pret Ģenerālprokuratūru par morālā kaitējuma piedziņu un no Ģenerālprokuratūras par labu prasītājam piedzīts 50 EUR

par katru nepamatoti apcietinājumā pavadīto diennakti.

Paskaidrojumā arī minēts, ka Ģenerālprokuratūras prokurors A.Reinis, tīši, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli,

ieņemamo amatu, rupji pārkāpjot likuma ''Par tiesu varu'' 28.1-28.2pantu, piekļuva Tiesu informācijas sistēmai, rupji pārkāpjot

Prokuratūras likuma 1., 2., 5.pantu, Latvijas Prokuroru ētikas kodeksa konfidencialitātes nosacījumus, izdarīja rupju un cinisku

prasītājam likumā un Latvijas Republikas Satversmē garantēto tiesību aizskārumu, proti, prokurors A.Reinis ieguva, apstrādāja,

izplatīja Valmieras rajona tiesas 2014.gada 5.novembra slēgtā tiesas sēdē izskatītas krimināllietas Nr.11130038813 tiesas

nolēmumu, kas nav stājies likumīgā spēkā, kas nav parakstīts. Ar ko apliecinās fakts, ka prokurors, būdams tautai zvērējis

kalpot saskaņā ar Prokuratūras likuma 60.pantu, ir lauzis zvērestu, demonstrējot, ka tautai dotais svinīgais solījums ir pupu

mizas un piesmējis tautu un likumu, pilnībā ignorējot jebkuras Latvijas Prokuroru ētikas kodeksa normas, kas ir atbildētājas

iestādes sistēmiska darbība. Norāda, ka prokurors A.Reinis, būdams vainīgs, nav iedrošinājies atvainoties. Atbildētāja, izbeidzot

kriminālprocesu Nr.11300049401, nav atvainojusies.

Tiesas sēdē atbildētājas Latvijas Republikas /pers.D/ pārstāvis prokurors Armīns Reinis uzturēja iesniegto apelācijas

sūdzību, atzina prasību daļā par morālā kaitējuma 40 EUR piedziņu un paskaidroja, ka divu diennakšu aizturēšana bijusi

nepamatota, kamdēļ valstij ir pienākums atbildēt par institūciju rīcību un kompensēt personas pamattiesību aizskārumu.

Norādīja, ka pirmās instances tiesas noteiktā kompensācija nav taisnīga, tā ir pārāk liela. Tiesa nav ņēmusi vērā prasītāja

personību raksturojošas ziņas, ka prasītājs ir iepriekš trīsreiz sodīts, divreiz atradies brīvības atņemšanas vietās par nopietniem

noziedzīgiem nodarījumiem. Tiesa nav vērtējusi, ka šādai personai aizskārums atrodoties divu diennakšu apcietinājumā nav tik

liels kā personai, kura dzīvo saskaņā ar morāles normām. Tiesa arī nav ņēmusi vērā līdzīga rakstura lietas, kurās kompensācija

noteikta mazāka kā šajā lietā. Tiesa nav vadījusies pēc prakses, uz kuru pati atsaukusies. Nepamatoti konstatēts, ka radīts

smags morāls kaitējums, nepamatoti tas saistīts ar ārstes izziņu par personas veselības stāvokli. Izziņa nav pierādījums, jo

sastādīta pēc paša pacienta sūdzībām. Uzskata, ka tiesa nepamatoti noteikusi atbildētājas pienākumu maksāt likumiskos

procentus.

Trešās personas Valsts policijas pārstāve /pers. F/ norādīja, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un pievienojās

atbildētājas pārstāvja paskaidrotajam tiesas sēdē.

Tiesa uzskata, ka lieta izskatāma bez Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas, kurai paziņots par lietas izskatīšanu,

pārstāvja piedalīšanās, jo nekonstatē Civilprocesa likuma 209., 210.pantā minētos pamatus lietas izskatīšanas atlikšanai. Turklāt

tiesa ņem vērā, ka spriedums daļā, ar kuru izspriests prasījums pret Latvijas Republikas Iekšlietu ministriju nav pārsūdzēts un

stājies likumīgā spēkā.

Tiesa izskatot lietu ņem vērā prasītāja /pers. C/ rakstiski apelācijas instances tiesai iesniegtos paskaidrojumus, jo

tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 67.panta nosacījumiem par atkārtotu kārtības traucēšanu lietas izskatīšanas laikā ar

tiesas lēmumu /pers. C/ izraidīja no sēžu zāles, kas situācijā, kad lieta tiek skatīta videokonferences ar Centrālcietumu režīmā,

izpaudās, atslēdzot videoiekārtu un tādējādi pārtraucot prasītāja piedalīšanos tiesas sēdē.

Motīvu daļa

Tiesa, uzklausījusi lietas dalībnieku paskaidroto, iepazinusies ar lietas materiāliem, izvērtējusi pierādījumus lietā,

uzskata, ka prasība ir daļēji apmierināma, atzīstot par pamatotu Latvijas Republikas/pers. D/ apelācijas sūdzību.

Civilprocesa likuma 203.panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā nepārsūdzētajā

daļā spriedums stājas spēkā, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai. Tā kā puses nav pārsūdzējušas Valmieras rajona tiesas

spriedumu daļā, ar kuru tiesa nospriedusi noraidīt prasību pret Latvijas Republikas Iekšlietu ministriju par 6000 EUR piedziņu

par prasītāja korespondences tiesību un saskarsmes brīvību ierobežošanu aizturēšanas laikā; par 5000 EUR piedziņu par

nekaitīgu, cilvēcīgu un likumam atbilstošu apstākļu nodrošināšanu un atbilstošas ārstēšanas un medicīniskās palīdzības

nodrošināšanu aizturēšanas laikā; par 30000 EUR piedziņu par miesas bojājuma nodarīšanu, nesniedzot kvalitatīvu aprūpi

aizturēšanas laikā, kā arī puses nav pārsūdzējušas spriedumu daļā, ar kuru noraidīts prasījums pret Latvijas Republikas/pers. D/

par morālā kaitējuma 14800 EUR apmērā piedziņu un apmierināts prasījums daļā par rakstveida pierādījumu iegūšanas

izdevumu 4,43 EUR piedziņu no Latvijas Republikas/pers. D/ prasītāja labā, spriedums šajā daļā ir stājies likumīgā spēkā un

tiesa apelācijas kārtībā šos prasījumus neskata.

Nav strīda par pirmās instances tiesas konstatētajiem faktiem.

2013.gada 5.februārī Valts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1.biroja 1.nodaļā uzsākts

kriminālprocess Nr.11511000413 par huligāniskām darbībām pret Valts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa

Kārtības policijas nodaļas inspektori Aneti Milli- Grebeņņikovu par Krimināllikuma 231.panta pirmajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

2013.gada 6.februārī, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 264.panta pirmās daļas otro punktu, /pers. C/ tika

aizturēts.

2013.gada 8.februārī /pers. C/ tika atbrīvots no īslaicīgās aizturēšanas vietas.

2013.gada 29.augustā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1.biroja 1.nodaļas

inspektore Anžela Fjodoroviha nolēmusi izbeigt kriminālprocesu Nr.11511000413, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma

392.panta otro daļu, 392.1pantu, jo nav izdevies pierādīt /pers. C/ vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un nav iespējams

savākt papildu pierādījumus, kas ir reabilitējošs apstāklis.

2013.gada 14.novembrī Ģenerālprokuratūras prokurors A.Reinis nolēma daļēji apmierināt /pers. C/ iesniegumu un

izmaksāt viņam kompensāciju 5,37 Ls apmērā par to, ka viņam nepamatotas aizturēšanas rezultātā bija liegta iespēja iestāties

darbā laika periodā no 2013.gada 6.februāra līdz 2013.gada 8.februārim (1.sēj.l.l.157).

Likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanu" 5.panta trešā daļa paredz personas tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas

radies izziņas iestādes nepamatotas rīcības rezultātā, nosakot, ka tā izskatāma tiesā civilprasības kārtībā.

Likuma 1.panta trešā daļa noteic, ka izziņas iestādes rīcība ir nepamatota šā likuma izpratnē, ja tās lēmums

pieņemšanas brīdī ir atbildis materiālo un procesuālo tiesību normām, taču vēlāk radies šā likuma 2.pantā paredzētais

zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats. Savukārt likuma 2.panta otrais punkts kā tiesisko pamatu zaudējumu atlīdzināšanai

norāda krimināllietas izbeigšanu personu reabilitējošu apstākļu dēļ, bet 3.panta pirmās daļas 3.punkts paredz zaudējumu

atlīdzināšanas gadījumu, ja persona tikusi aizturēta Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā.

Tiesai nav šaubu un nav arī strīda par konstatēto apstākļu juridisko novērtējumu un morālās kompensācijas

maksāšanas pienākumu. /pers. C/ pienākas morālā kaitējuma atlīdzinājums par atrašanos apcietinājumā laika periodā no

2013.gada 6.februāra līdz 8.februārim, konstatējot likumā paredzēto pamatu - sakarā ar kriminālprocesa Nr.11511000413

izbeigšanu reabilitējošu apstākļu dēļ, izziņas iestādes darbība, aizturot personu kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā,

atzīstama par nepamatotu.

Tiesā ir strīds par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru.

Atbildētāja Latvijas Republikas/pers. D/ atzīst prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības apmēra 40 EUR

noteikšanu. Tiesa, vērtējot konkrētās lietas apstākļus, secina, ka nav pamata noteikt lielāku morālā kaitējuma atlīdzības apmēru,

ka prasība pārējā daļā par atlīdzības 160 EUR piedziņu ir noraidāma.

Civillikuma 1635.panta otrā daļa noteic, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas

ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par

morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Tā kā nav šaubu, ka nepamatota atrašanās apcietinājumā rada ciešanas aizturētajai personai, nosakot morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesai jāvērtē kaitējuma smagums un sekas katrā konkrētā gadījumā.

Tiesību normās nav doti kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai, kamdēļ tiesai pašai tiesību norma ir jāpiepilda ar

konkrētai situācijai atbilstošu saturu, jāizvērtē visi apstākļi par prasītājam nodarīto kaitējumu.

Tiesa piekrīt atbildētājas viedoklim, ka, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesai ir jāvadās pēc tiesu

prakses salīdzināmos gadījumos, ka salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, kas savukārt atzīts judikatūrā

(Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 31.oktobra spriedums lietā SKC 452/2013), kura jāņem vērā tiesai, piemērojot tiesību

normas (Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa). Augstākās tiesas Senāts norādījis, ka, nosakot atlīdzību par prasītājam nodarīto

morālo kaitējumu, jāņem vērā tiesu prakse līdzīgās lietās par morālā kaitējuma atlīdzību, lai personas nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā atlīdzība par morālo kaitējumu būtu taisnīga un atbilstoša morālā kaitējuma smagumam un tā radītajām

sekām. Tātad judikatūrā dota vadlīnija, kritērijs, pēc kā vadīties tiesai, piemērojot tiesību normu par morālā kaitējuma atlīdzību.

Minētajā Augstākās tiesas Senāta spriedumā ir atsauce uz vairākiem spriedumiem, kas ņemami vērā arī izskatāmajā

lietā, proti, spriedumiem lietās, kurās morālās kompensācijas piedziņas pamats ir personas nepamatota atrašanās apcietinājumā.

Tā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2013.gada 17.jūnijā taisījusi spriedumu lietā Nr.CA-2045-13/28, kurā par 32

apcietinājumā nepamatoti pavadītām dienām piedzinusi atlīdzību 200 Ls (284,57 EUR), Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģija 2012.gada 17.oktobrī lietā Nr. CA-2382-12/31 par atbilstošu atzinusi atlīdzību 300 Ls (426,86 EUR) par nepamatotu

atrašanos apcietinājumā divus mēnešus un 24 dienas, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2012.gada 2.aprīlī lietā

Nr.CA-1023/18 piedzinusi atlīdzību 1000 Ls (1422,87 EUR) par nepamatotu atrašanos apcietinājumā vairāk kā gadu.

Arī atbildētāja Latvijas Republikas/pers. D/ minējusi vairākus prakses piemērus, spriedumus, kuros atlīdzības

apmērs nepārsniedz tās atzīto kompensācijas apmēru: par četru mēnešu nepamatotu atrašanos apcietinājumā piespriesta

kompensācija 300 Ls (426,86 EUR) (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2010.gada 22.marta spriedums lietā C27049310/9);

par piecu mēnešu ilgu nepamatotu atrašanos apcietinājumā piespriesta kompensācija 1000 Ls (1422,87 EUR) apmērā (Rīgas

pilsētas Centra rajona tiesas 2009.gada 1.decembra spriedums lietā C27104909/9); par 57 dienu ilgu nepamatotu atrašanos

apcietinājumā piespriesta atlīdzība 200 Ls (284,57 EUR) apmērā (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2009.gada 4.novembra

spriedums lietā C27155509); par četru dienu ilgu nepamatotu atrašanos apcietinājumā piespriesta atlīdzība 40 Ls (56,91 EUR)

apmērā (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2013.gada 5.novembra spriedums lietā C27162813).

Pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi uz virkni spēkā stājušos spriedumu, kuros apstākļi ir salīdzināmi ar

izskatāmo lietu. Par 76 diennakšu atrašanos nepamatotā apcietinājumā par labu personai piedzīta kompensācija 100 Ls (142

EUR) (Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 2.oktobra spriedums lietā Nr. C27251211); par nepamatotu

apcietināšanu divu mēnešu un 24 dienu garumā personai piespriesta kompensācija 300 Ls (426 EUR) (Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 17.oktobra spriedums lietā Nr. C27237610); par 40 diennakšu nepamatotu apcietinājumu

personai piespriesta kompensācija 250 EUR (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 4.decembra spriedums lietā

Nr.C27226313); par vairāk kā četru mēnešu nepamatotu apcietinājumu personai piespriesta kompensācija 650 EUR (Rīgas

pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 4.novembra spriedums lietā Nr.C27140514).

Izvērtējot minēto tiesu praksi, apelācijas instances tiesa konstatē, ka par nepamatotu atrašanos apcietinājumā citām

personām tiesas nav noteikušas lielāku atlīdzības apmēru par to, kuru atzinusi atbildētāja un kuru noteic apelācijas instances

tiesa, vidēji morālās kaitējuma atlīdzības apmērs par nepamatotu atrašanos apcietinājumā vienu diennakti ir 6,05 EUR. Nevienā

no minētajām lietām morālā kaitējuma kompensācijas apmērs nepārsniedz Latvijas Republikas/pers. D/ atzīto apmēru (40 EUR

jeb 20 EUR par diennakti), rēķinot to atbilstoši apcietinājumā pavadītajam laikam.

Pirmās instances tiesa, lai arī atsaukusies uz tiesu praksi, to nav ņēmusi vērā, kamdēļ noteikusi nepamatoti un

nesalīdzināmi lielāku kompensācijas apmēru šajā lietā.

Prasītājs norādījis uz civillietu Nr. C27153112, kurā Rīgas apgabaltiesa noteikusi ievērojami lielāku atlīdzības

apmēru par nepamatotu atrašanos apcietinājumā - 50 EUR par katru nepamatoti apcietinājumā pavadīto dienu. Taču spriedums

minētajā lietā nevar kalpot ne kā judikatūra, ne kā tiesu prakse, jo tas nav stājies likumīgā spēkā.

Prasītājs, lūdzot kompensāciju no Latvijas Republikas/pers. D/, norādījis uz apstākļiem, ka viņš aizturēts Rīgas

centrā, ko redzēja daudz cilvēku, ka viņš ievietots kamerā, kuras sadzīves apstākļu dēļ (nenorobežots sanitārais mezgls, smaka,

smēķēšana, svaiga gaisa trūkums) krasi pasliktinājies prasītāja veselības stāvoklis - smakšana, bronhiālās astmas lēkme, kamdēļ

uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru vairākkārt tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Pirmās instances tiesa nav konstatējusi kādus apstākļus, kas būtu pamats secinājumam, ka konkrētajā gadījumā

salīdzinājumā ar citiem gadījumiem, kad personām par morālām un garīgām ciešanām, ko nodarījusi nepamatota atrašanās

apcietinājumā, pienāktos lielāks atlīdzības apmērs. Tiesa, cita starpā vispārējā jurisdikcijā izvērtējot publisko tiesību subjekta

rīcību, nav konstatējusi kādus īpašus, atšķirīgus apstākļus šajā lietā.

Tiesa nav konstatējusi, ka aizturēšanas laikā veiktas darbības, kas pazemotu prasītāju, kas pārsniegtu tās darbības,

kas attiecīgajā situācijā bija jāveic, lai prasītāju aizturētu un nogādātu Valsts policijas iestādē. Tiesa nav konstatējusi tādus

nepiemērotos apstākļus apcietinājumā, kas sasniegtu tādu bardzības līmeni, lai varētu konstatēt spīdzinošu, cietsirdīgu vai

pazemojošu attieksmi pret prasītāju. Tiesa arī nav konstatējusi, ka prasītājam kā 2.grupas invalīdam īslaicīgās aizturēšanas vietā

nebūtu nodrošināts medicīniskās palīdzības minimums. Tiesa, izskatot šos administratīvā procesa kārtībā un tajā noteiktos

termiņos izskatāmos un pārsūdzamos jautājumus, noraidījusi prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu no Latvijas

Republikas Iekšlietu ministrijas, nekonstatējot pamatu morālā kaitējuma piedziņai, tātad nekonstatējot ne personas tiesību

aizskārumu, ne tā radītu morālo kaitējumu. Spriedums šajā daļā nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā. Līdz ar to šos

apstākļus, kurus tiesa nekonstatēja, tiesa arī nevarēja ņemt vērā, nosakot morālā kaitējuma apmēru, prasībā minētie apstākļi

attiecībā par aizturēšanas veikšanu un apcietinājumā turēšanas apstākļiem nevarēja būt pamats smagāka morālā kaitējuma

atzīšanai un lielākas kaitējuma atlīdzības noteikšanai šajā gadījumā salīdzinājumā ar tiesu praksē vērtētajiem gadījumiem.

Atbildētāja Latvijas Republikas/pers. D/, raksturojot prasītāja personību, norādījusi, ka prasītājs ir trīs reizes

notiesāts par noziegumiem, ka arī pašreiz atrodas brīvības atņemšanas vietā saistībā ar tiesvedību apsūdzībā par sevišķi smaga

nozieguma izdarīšanu, ka viņš jau divas reizes izcietis brīvības atņemšanas sodu (IeM Informācijas centra izdruka,

1.sēj.l.l.126), saistot šos prasītāja personību raksturojošos faktus ar atzinumu, kas pausts judikatūrā (Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas 2006.gada 21.septembra spriedums lietā PAC-854/2006 ), ka morālā kaitējuma dziļums ir individuāls

un saistāms ar konkrēto personu, norādot.

Pirmās instances tiesa noteikusi morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ņemot vērā, ka nepamatota aizturēšana radījusi

garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus aizturētajai personai. Tiesa kā pierādījumu kaitējuma smagumam ņēmusi vērā

ģimenes ārstes izziņu par prasītāja veselības stāvokli 2013.gada 11.februārī.

Tiesa piekrīt Latvijas Republikas/pers. D/ viedoklim, ka ģimenes ārstes izziņa (1.sēj.l.l.164) par /pers. C/ veselības

stāvokli trīs dienas pēc atbrīvošanas no nedaudz mazāk kā divu diennakšu aizturēšanas, izziņa, kurā norādītie apstākļi ir paša

prasītāja izteiktās sūdzības ārstei (nespēja gulēt naktīs, svīšana), kas pierakstīti pēc paša prasītāja vārdiem, nepierāda pamatu

lielāka morālā kaitējuma atlīdzības piedziņai par tiesu praksē atzīto. Tiesa ņem vērā, ka valsts ar likumu noteikusi nepamatoti

aizturētas personas tiesības saņemt nemantisko jeb morālo kaitējumu tieši par garīgām ciešanām un psiholoģiskiem

pārdzīvojumiem, kas radušies saistībā ar nepamatotu atrašanos apcietinājumā.

Ievērojot iepriekšminētos apstākļus, tiesa nekonstatē pamatu, kamdēļ šajā lietā būtu nosakāms morālās

kompensācijas apmērs vēl lielāks par atbildētājas atzīto jau divreiz lielāko salīdzinājumā ar citām personām noteikto kaitējuma

atlīdzības apmēru par nepamatotu atrašanos apcietinājumā, nekonstatē pamatu pirmās instances tiesas šajā gadījumā

noteiktajam vairāk kā piecpadsmit reizes lielākam atlīdzības apmēram.

Nav pamatots Latvijas Republikas/pers. D/ iebildums, ka pirmās instances tiesa nepamatoti lēmusi par procentu

maksāšanas pienākuma uzlikšanu atbildētājai. Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka tiesa spriedumā norāda prasītāja tiesības

par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot to apmēru. Civillikuma 1759., 1765.pants

paredz maksāt 6 procentus gadā par svešas naudas lietojumu, kamdēļ no brīža, kad atbildētājiem noteikts pienākums samaksāt

konkrētu summu prasītājiem, no brīža, kad prasītājiem ir tiesības saņemt noteiktu naudas summu, tātad no sprieduma, ar kuru

konkrēta summa piespriesta, spēkā stāšanās dienas, ievērojot tiesas noteikto termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, līdz

sprieduma izpildei nosakāmas prasītāja tiesības saņemt likumiskos 6 procentus no parāda summas.

Civillietu tiesas kolēģija, vadoties pēc Civilprocesa likuma 189.-192., 432., 434.panta,

N O S P R I E D A:

daļēji apmierināt /pers. C/ prasību un piedzīt no Latvijas Republikas/pers. D/ par labu /pers. C/, personas kods

/personas kods/, no valsts budžetā speciāli paredzētajiem līdzekļiem morālo kaitējumu 40 EUR (četrdesmit eiro) un izdevumus

rakstveida pierādījumu iegūšanai 4,43 EUR, kopā 44,43 EUR ( četrdesmit četri eiro 43 centi).

Noteikt /pers.C/, personas kods /personas kods/, tiesības saņemt likumiskos 6 % (sešus procentus) gadā no piedzītā,

bet nesamaksātā morālā kaitējuma apmēra no sprieduma spēkā stāšanās brīža līdz sprieduma izpildei.

Noteikt sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Noraidīt prasību daļā par morālā kaitējuma 160 EUR apmērā piedziņu no Latvijas Republikas/pers. D/ par labu

/pers. C/.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Civillietu departamentā Civilprocesa likuma 451.,

452.pantā minētajos gadījumos, iesniedzot kasācijas sūdzību Vidzemes apgabaltiesā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna

sprieduma sastādīšanas datuma - 2015.gada 17.septembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Z.CERA

Tiesnese S.BAKMANE

Tiesnesis D.LAZDIŅŠ