Legislator Case Law & Legislation
C30545715 / CA-0063-18 ECLI:LV:RAT:2018:1101.C30545715.1.S AI generated

Court partially allows compensation claim against Ministry of Justice for wrongful detention, awarding 2,000 euros and rejecting 45,000 euro claim.

Case Number C30545715 / CA-0063-18
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal partially dismissed the plaintiff's appeal against a first-instance judgment awarding 5,000 euros in moral damages for wrongful detention. While the court upheld the lower court's finding that the criminal proceedings were terminated due to rehabilitating circumstances, it reduced the awarded compensation to 2,000 euros. The decision also rejected the claim for 45,000 euros and clarified that state court costs cannot be recovered from the state budget.

Legislator headnote

AI generated

According to the Law on Compensation for Losses Caused by the Illegal or Unfounded Action of an Intelligence Agency, Prosecutor's Office or Court; the court established that compensation for moral damage in criminal proceedings must be proportionate to the severity of the infringement and the duration of the unlawful restriction of personal liberty.

Keywords

AI generated
moral damage compensation wrongful detention criminal proceedings termination state budget costs rehabilitating circumstances proportionality principle civil procedure law

Cited Legislation

AI generated
Law on Compensation for Losses Caused by the Illegal or Unfounded Action of an Intelligence Agency, Prosecutor's Office or Court
Law on Compensation for Damage Caused in Criminal and Administrative Proceedings
Civil Law
Civil Procedure Law

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. CA-0063-18/19

ECLI:LV:RAT:2018:1101.C30545715.1.S

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

2018.gada 1.novembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Milda Zelmene

tiesneses Olita Blūmfelde un Ligita Gavare

ar sekretāri Agiju Mežraupu,

piedaloties prasītājam /pers. C/ un viņa juridiskās palīdzības sniedzējam zvērinātam advokātam Agrim Bitānam, Latvijas Republikas Tieslietu

ministrijas pārstāvim /pers. E/

Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. C/ prasībā pret Latvijas Republiku Tieslietu ministrijas personā par

morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, sakarā ar /pers. C/ un Latvijas Republiku Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzībām par Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2016.gada 12.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 12.septembra spriedumu daļēji apmierināta /pers. C/ prasība pret Latvijas Republiku

Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. No Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas /pers. C/ labā piedzīta morālā kaitējuma

atlīdzība 5 000 euro un tiesāšanās izdevumi 168 euro, izmaksājot tos no valsts budžetā speciāli šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem. Noteikts 10 dienu

termiņš pēc sprieduma stāšanās spēkā sprieduma labprātīgai izpildei. Noraidīta /pers. C/ prasība daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu 45 000 euro

apmērā.

Spriedums pamatots uz tālāk norādītajiem apstākļiem.

2007.gada 12.oktobrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB) uzsāka kriminālprocesu /numurs/ par iespējamiem

noziedzīgiem nodarījumiem, kas paredzēti Krimināllikuma (turpmāk – KL) XXIV nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā”.

2007.gada 23.oktobrī, plkst.12.50, KNAB darbinieki Kriminālprocesa likuma 264.panta pirmās daļas 1. un 2.punkta kārtībā aizturēja prasītāju un

ar KNAB izmeklētājas I. Čaunānes 2007.gada 25.oktobra lēmumu prasītājs tika atzīts par aizdomās turēto krimināllietā /numurs/par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 322.panta pirmajā daļā un 15.panta ceturtajā daļā, t.i., par starpniecības mēģinājumu kukuļošanā.

Ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras prokurora G.Donika 2010.gada 27.maija lēmumu, kurš grozīts 2010.gada 12.jūlijā, kriminālprocess

/numurs/pret prasītāju izbeigts, jo viņa darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. No minētā izriet, ka kriminālprocess pret prasītāju ir izbeigts personu

reabilitējošu apstākļu dēļ.

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu.

Savukārt nemantisko zaudējuma atlīdzināšanu, kas fiziskai personai radušies kriminālprocesa virzītāju nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā,

noteic likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” kā speciālā

tiesību norma.

Konkrētajā gadījumā ir konstatējams iepriekš minētā likuma 2.panta 2.punktā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais

pamats – krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ.

Saskaņā ar likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”

1.panta trešo daļu izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcība ir nepamatota šā likuma izpratnē, ja tās lēmums pieņemšanas brīdī ir atbildis materiālo un

procesuālo tiesību normām, taču vēlāk radies šā likuma 2.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats.

Lietā nav strīda, ka pamatojoties uz KNAB pieteikumu, ar 2007.gada 25.oktobra Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu prasītājam tika

piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums un laikā no 2007.gada 23.oktobra līdz 2007.gada 11.decembrim, t.i., piecdesmit dienas, prasītājs atradās

ieslodzījuma vietā.

Tādējādi ir konstatēts likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu” 3.panta pirmajā daļā noteiktais gadījums, kad personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Minētā likuma 3.panta pirmās daļas 2. un

3.punkts paredz, ka persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību, ja tā tikusi aizturēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā vai tai piemērots

drošības līdzeklis apcietinājums. Tātad atbilstoši šā likuma 5.panta trešajai daļai prasītājs ir tiesīgs celt prasību un lūgt morālā kaitējuma atlīdzināšanu, jo ir

iestājies minētājā likumā paredzētais gan zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats, gan gadījums, līdz ar ko prasītājam ir tiesības uz nemantiskā

zaudējuma – morālā kaitējuma atlīdzību.

Civillikuma 1635.panta otrā daļa noteic, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas neatļautas darbības rezultāta

cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā

kaitējuma smagumu un sekas.

Prasītājs lūdz kompensēt morālo kaitējumu par nepamatotu apcietinājumu un apcietinājumā pavadīto laiku, novērtējot to naudas izteiksmē 25 000

euro, bet veselības apdraudējums naudas izteiksmē novērtēts 25 000 euro apmērā. Prasītāja ieskatā šāds kompensācijas apmērs būs atbilstošs

gandarījums gan par nepamatotu apcietinājumu, gan arī par negatīvajiem pārdzīvojumiem un morālām ciešanām sakarā ar apcietinājumā pavadīto laiku un

veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī nodrošinās prevencijas funkcijas izpildi. Vienlaikus prasītājs norāda, ka jāņem vērā krimināllietā pieļautie pārkāpumi,

kas saistīti ar kriminālprocesa ierosināšanu, tā virzību, apcietinājuma noteikšanu un prasītāja turēšanas apstākļiem apcietinājumā, kā arī apcietinājuma

sekas. Prasītāja ieskatā izmeklēšana kriminālprocesā bija nekvalitatīva un likumam neatbilstoša, turklāt kriminālprocess pret prasītāju uzsākts bez tam

nepieciešamā pamata.

Tieslietu ministrija rakstveida paskaidrojumā atzina, ka prasītājam ar apcietinājuma piemērošanu tika radīts morāls kaitējums, kas būtu atlīdzināms

naudā, bet starp pusēm pastāv strīds par atlīdzības apmēru, kas atbilstu prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smagumam.

No prasītāja norādēm uz kriminālprocesā pieļautajiem pārkāpumiem, proti, ekspertīžu veikšanā, pretrunām ekspertu atzinumos, neatbilstībām

telefonu sarunu norises laikos, labotiem datumiem kriminālprocesa dokumentos, KNAB amatpersonu apzinātām darbībām, norādot nepareizu prasītāja

deklarēto dzīvesvietas adresi, izmeklēšanas tiesneša pieļautajiem pārkāpumiem, secināms, ka par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu celtā prasība pēc

būtības ir vērsta arī uz kriminālprocesa virzītāju rīcības un pieņemto nolēmumu tiesiskuma izvērtēšanu.

Taču prasītāja norādītos apstākļus saistībā ar procesa virzītāju rīcību, kas nav vērtēts kriminālprocesa ietvaros un par ko prasītājs nav izmantojis

Kriminālprocesa likumā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, nevar pakļaut civiltiesiskai izvērtēšanai prasības tiesvedības kārtībā.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2012.gada 30.janvāra nolēmumā lietā Nr. SKC-969/2012 norādījis, ka prasība par morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, kas balstīta uz tiesas rīcības izvērtēšanu, neizriet no civiltiesiskajām attiecībām (šādam prasījumam nav civiltiesiska strīda rakstura). Arī

Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 29.decembra nolēmumā lietā Nr.SKC-1826 atzīts, ka nav pieļaujams prasījums par morālā kaitējuma atlīdzinājumu

zemāko instanču lietas izskatīšanas gaitā pieņemtajiem atsevišķajiem procesuālajiem lēmumiem (..). Līdzīgas atziņas izteiktas arī Augstākās tiesas Senāta

2010.gada 9.maija nolēmumā lietā Nr.SKC-884 un 2011.gada 26.oktobra nolēmumā lietā Nr.SKC-1482.

Konkrētajā gadījumā kriminālprocesā /numurs/ ir konstatēti procesa virzītāja pieļauti pārkāpumi, uz ko norādīts Latvijas Ģenerālprokuratūras

2008.gada 25.janvāra KNAB adresētajā vēstulē Nr.3/4-16700002707 (slikta un nepilnīga operatīvo un speciālo darbību plānošanu un organizāciju), un

Ģenerālprokuratūras 2008.gada 9.aprīļa vēstulē Nr.3-4/168700002707 (kriminālprocesa materiāli ir nesašūti un nesanumurēti).

Attiecībā uz prasītāja norādi par kriminālprocesa ierosināšanas pret viņu nelikumību, norādīts, ka Kriminālprocesa likuma 6.pants nosaka

kriminālprocesa obligātuma principu, savukārt Kriminālprocesa likuma 371.panta pirmajā daļā noteikts izmeklētāja pienākums uzsākt kriminālprocesu

savas kompetences ietvaros sakarā ar jebkuru šā likuma 369.pantā minēto iemeslu. No minētā secināms, ka kriminālprocesa uzsākšana pret prasītāju

pati par sevi nav atzīstama par nelikumīgu darbību un prasītāja tiesību aizskārumu. Tas, ka procesa virzītāja darbības nav realizējušās kriminālvajāšanas

uzsākšanā, neliecina par procesa virzītāja nelikumīgām darbībām vai kriminālprocesa uzsākšanu bez tiesiska pamata. Turklāt Augstākās tiesas Senāts

lietā Nr.SKC-0081-14 norādījis, ka Civillikuma 8.nodaļas (zaudējumi un atlīdzība) normu piemērošana attiecībā pret procesa virzītājiem varētu paralizēt

pirmstiesas kriminālprocesa sekmīgu virzību un apdraudēt valsts cīņu pret noziedzību kopumā.

Konkrētajā gadījumā ir pamats atzīt, ka kriminālprocesa ietvaros prasītājs ir nepamatoti aizturēts un viņam piemērots drošības līdzeklis

apcietinājums. Apcietinājuma laikā prasītājs bija nošķirts no ģimenes un sabiedrības kopumā, viņam bija liegta iespēja ne tikai dzīvot ierastajā vidē, bet

arī realizēt citas savas tiesības un brīvības. Turklāt par būtisku apstākli atzīstams tas, ka prasītāja apgādībā apcietinājuma laikā bija nepilngadīga meita un

nav šaubu, ka aizturēšana un nepamatota apcietināšana uz aizdomu pamata par smaga nozieguma izdarīšanu, prasītājam sagādāja morālas ciešanas un

pazemojumu.

Tomēr nav pamata secināt, ka prasītāja aizturēšana, apcietināšana un atzīšana par aizdomās turēto būtu radījusi viņam kādas neatgriezeniskas

sekas, piemēram, dzīvesvietas vai nodarbošanās zaudēšanu, vai būtu atstājusi ietekmi uz prasītāja veselību vai ģimenes stāvokli.

Prasītāja norādes par veselībai radīto kaitējumu un apcietinājuma apstākļiem, atzītas par nepamatotām, atzīstot, ka nav pamata konstatēt, ka

prasītāja medicīniskajā kartē būtu izdarīti fiktīvi ieraksti. Tāpat nav pamata konstatēt tādus apcietinājuma apstākļus, kas prasītājam būtu radījuši

apgrūtinājumus un apdraudējumu. Savukārt prasītāja norāde, ka, ievietojot viņu brīvības atņemšanas vietā, nav ņemts vērā fakts, ka viņš ir bijis /amats/,

kas radīja dzīvības un personiskās neaizskaramības apdraudējumu, ir pretrunā prasītāja tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, ka viņam ar kameras

biedriem bija labas attiecības. Turklāt prasītājam nebija nekādu sūdzību pret Centrālcietuma administrāciju vai ieslodzītajiem, izņemto to, ka no

2007.gada 13.novembra netika nodrošināta ārstēšana. Arī apcietinājuma laikā prasītāja iesniegtajās sūdzībās nav atrodamas norādes uz to, ka viņš bijis

/amats/un tas nav ņemts vērā.

Vienlaikus konstatēts, ka kriminālprocesa ietvaros prasītājs gan personīgi, gan ar aizstāvju palīdzību aktīvi izmantoja Kriminālprocesa likumā

noteiktās tiesības pieteikt lūgumus un iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību.

Atzīts, ka lietā nav pierādījumu, ka prasītajam būtu pasliktinājies veselības stāvoklis tieši apcietinājuma laikā, kā arī nav konstatējama cēloņsakarība

starp prasītāja veselības stāvokli un saslimšanu – /sensitīva informācija/, ko pierāda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas izraksts /numurs/, un

nepamatoto apcietinājumu, jo no Populārās medicīnas enciklopēdijas skaidrojuma izriet, ka saslimšanai - /sensitīva informācija/ cēloņi var būt dažādi.

Lietā nav pierādījumu, ka apcietinājuma laikā prasītājs būtu sūdzējies par sāpēm, ko varētu izraisīt vēlāk konstatētā /sensitīva informācija/, līdz ar

ko apšaubāms, ka šo saslimšanu prasītājs ieguva apcietinājuma laikā. No ambulatorās slimnieka medicīniskās kartes redzams, ka prasītājam Rīgas

Centrālcietumā ir paņemtas analīzes un 2007.gada 30.oktobrī veikta pirmreizējā apskate, kuras laikā nav norādīts uz sūdzībām, un ārsts noteicis

diagnozi – praktiski vesels. Apšaubīt medfeldšera un pārējos ierakstus medicīnas kartē nav pamata.

2007.gada 10.decembrī prasītājs ir vērsies pie procesa virzītāja ar sūdzību, ka viņam no 2007.gada 13.novembra nav veikta veselības stāvokļa

pārbaude, lai gan ir slimas plaušas un, iespējams, nepieciešams veikt operāciju /sensitīva informācija/(lietas 2.sējuma 191.lapa).

Tomēr nav pamata atzīt, ka prasītājam nav veikta pienācīga veselības pārbaude un savlaicīga ārstēšana, vai arī prasītāja veselības stāvoklis būtu

pasliktinājies tiešā cēloņsakarībā ar apcietinājumu kriminālprocesā. Turklāt no ierakstiem medicīnas kartē izriet, ka medfeldšeris 2007.gada 16.novembrī

un 2007.gada 11.decembrī plānoja veikt prasītāja veselības pārbaudi, bet prasītājs neatradās kamerā, jo bija pastaigā.

Lietā nav pierādījumu, ka ar prasītāja aizturēšanu, apcietinājuma piemērošanu, nepamatoto kriminālprocesu un nepamatotas informācijas izplatīšanu

būtu nepamatoti aizskarts viņa gods un cieņa.

Izvērtējot prasītāja norādītos apstākļus, kas raksturo viņam nodarīto nemantisko kaitējumu, secināts, ka nav pamats uzskatīt, ka prasītājam

nodarītais kaitējums būtu radījis smagas un paliekošas negatīvas sekas.

Taisnīgas atlīdzības noteikšana un vienveidīgas prakses nodrošināšana lietās par morālā kaitējuma atlīdzību, ir sevišķi nozīmīga, lai personas tiesību

aizskāruma gadījumā atlīdzība par morālo kaitējumu būtu taisnīga un atbilstoša morālā kaitējuma smagumam, kā arī tā radītajām sekām. Katrā lietā ir

atšķirīgi apstākļi, līdzīgos apstākļos dažādiem cilvēkiem morālais kaitējums rada dažādas sekas, kas var ietekmēt atlīdzības apmēru. Tomēr salīdzināmos

apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai, ir vērā ņemami arī tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu

tiesu praksi (skat. Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās. Tiesu prakses apkopojums. Rīga, 2014.gads,

106.lpp.).

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešā daļa noteic, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā

līdz 4268,62 euro, ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7114,36 euro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai

sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro (likuma redakcija no 2014.gada 1.janvāra).

Samērojot prasības summu ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā noteikto morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru, un vērtējot atlīdzības apmērus līdzīgās lietās, atzīstams, ka prasībā norādītā kompensācijas summa ir pārmērīgi augsta.

Analizējot spēkā stājušos spriedumus citās līdzīgās lietās saistībā ar nepamatotu kriminālprocesu, spriedumā ietverta atsauce uz šādām lietām: Rīgas

apgabaltiesas 2014.gada 24.novembra spriedumu civillietā Nr.C27156610; Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 23.oktobra spriedumu

civillietā Nr.C04378012; Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 27.februāra spriedumu civillietā Nr.C0440511; Augstākās tiesas Civillietu

tiesu palātas 2011.gada 4.oktobra spriedumu civillietā Nr.C04318808; Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012.gada 2.maija spriedumu civillietā

Nr.C04290210.

Ievērojot lietā konstatētos faktiskos apstākļus - kriminālprocess tika izbeigts pirmstiesas izmeklēšanā prasītāju reabilitējošu apstākļu dēļ;

kriminālprocesā pieļauti pārkāpumi, kuri atzīti Ģenerālprokuratūras 2008.gada 25.janvāra KNAB adresētajā vēstulē Nr.3/4-16700002707 un

Ģenerālprokuratūras 2008.gada 9.aprīļa vēstulē Nr.3-4/168700002707; kriminālprocess pret prasītāju izbeigts gandrīz trīs gadus pēc prasītāja

aizturēšanas un viņa brīvības ierobežojuma uz 50 dienām; nav iestājušās neatgriezeniskas sekas; prasītāja apgādībā apcietinājuma laikā bija nepilngadīgs

bērns, secināts, ka morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma 5000 euro apmērā, kas atzīta saprātīgu un taisnīgu atlīdzību konkrētajā lietā, norādot, ka tā

pildīs samierināšanas funkciju un nodrošinās gandarījumu par nepamato tiesību aizskārumu, proti, pildīs kā atlīdzības, tā prevencijas funkciju, jo ir

taisnīga, samērojot indivīda un sabiedrības intereses. Līdz ar to pārējā daļā prasība ir noraidāma.

Daļēji apmierinot prasību par morāla kaitējuma atlīdzību, tiek apliecināta valsts atbildība un ievērots sociālais taisnīgums, jo sabiedrības interesēs ir

tiesiskā paļāvība, tai skaitā uz taisnīgu atlīdzību, un tādējādi tiek ievērotas Satversmes 92.panta nostiprinātās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu

nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā.

Atbildētāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrija iesniegusi apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2016.gada 12.septembra spriedumu, pārsūdzot to prasības apmierinātajā daļā par 2000 euro piedziņu prasītāja labā.

Atbildētājas apelācijas sūdzība pamatota uz tālāk norādītajiem argumentiem.

Novērtējot prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smaguma pakāpi un nosakot atbilstīga atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā viņa fizisko un morālo

ciešanu smagums, prasītāja personība, samērīguma un taisnīguma princips, kā arī tiesu praksē noteiktā kompensācija līdzīgās lietās.

Nenoliedzot, ka kriminālprocess /numurs/varēja izraisīt prasītājam negatīvas emocijas un pārdzīvojumus, tomēr konkrētajā lietā nav pierādījumu, ka

prasītājam būtu nodarīts smags morāls kaitējums, kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, kā arī nav pierādījumu, kas liecinātu, ka

prasītāja tiesību aizskāruma rezultātā viņam būtu iestājušās būtiskas sekas ar paliekošu ietekmi.

Tiesu praksē atzīts, ka visos gadījumos morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikums ir tas, ka tiesību aizskārums ir būtisks. Tādēļ, nosakot

morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, būtiski ir noskaidrot aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu. Morālā kaitējuma apmērs ir

jāsamēro ar nodarīto kaitējumu.

Pirmās instances tiesa pārāk lielu nozīmi piešķīra procesa virzītāja pieļautajiem lietvedības pārkāpumiem, nesašujot un nesanumurējot lietas

materiālus, kā arī kļūdām, plānojot operatīvās un speciālās izmeklēšanas darbības, kas tiešā veidā nekādi neaizskāra prasītāja tiesības un intereses.

Savukārt attiecībā uz prasītājam piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu - 50 dienu garumā piespriests nesamērīgi liels morālā kaitējuma atlīdzinājums,

kas neatbilst tiesu praksei līdzīgās lietās.

Piespriestais morālā kaitējuma atlīdzinājums pirmās instances tiesas spriedumā sasaistīts ar faktu, ka, prasītājam, atrodoties apcietinājumā 50

dienas, apgādībā bija nepilngadīgs bērns. Atzīstot to par būtisku prasītāja tiesību aizskārumu, tiesa to nav motivējusi un nav atsauksies uz atbilstošiem

pierādījumiem, kas liecina par nepienācīgu lietas faktisko apstākļu izvērtējumu. Turklāt šis tiesas norādītais prasītāja tiesību būtiskais aizskārums

aprakstīts vienā teikumā, neanalizējot ne prasītāja meitas vecumu, ne to vai prasītājs pirms apcietinājuma īstenoja meitas aizgādību un vai prasītāja

apcietinājuma laikā to varēja īstenot otrs vecāks vai citi radinieki.

Ministrijas ieskatā prasītāja apcietinājuma laikā viņa meita jau bija sasniegusi tādu personības attīstības līmeni, ka prasītāja apcietinājums viņai

neradīja tādas morālas ciešanas, kādas varēja rasties, ja meitai būtu 8 vai 10 gadi, kad bērna emocionālā saikne ar vecākiem ir daudz ciešāka. Turklāt no

2016.gada 1.jūlija tiesas sēdes protokola izriet, ka meitas aizgādību prasītāja apcietinājuma laikā īstenoja viņa māsa, līdz ar ko prasītāja meitas tiesības

netika būtiski aizskartas. Jāņem vērā arī, ka prasītāja apcietinājuma laikā par viņa meitu varēja parūpēties māte, kurai saskaņā ar Civillikuma 177.panta

otru daļu ir pienākums rūpēties par bērnu. Savukārt prasītāja norādi, ka meitas mātei /datums/bija piedzimis cits bērns, nevar uzskatīt par šķērsli, lai

uzņemtos rūpes arī par meitu.

Nav pamata morālā kaitējuma atlīdzinājumu sasaistīt ar Ģenerālprokuratūras vēstulēs norādītajiem procesa virzītāja pieļautajiem procesuālajiem

pārkāpumiem (kļūdas operatīvo un speciālo izmeklēšanas darbību plānošanā un lietvedības pārkāpums), jo tie nekādi neaizskar prasītāja tiesības.

Lai samērotu ierobežotos valsts budžeta līdzekļus, tiesu praksē ir nostiprinājies princips, ka, nepastāvot vienotām likmēm, vērtējot valsts atbildību

publisko tiesību jomā vispārējās jurisdikcijas tiesā, tiesām orientējoši iespējams vadīties no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 14.panta trešajā daļā minētajiem apmēriem kā tādiem, kurus valsts likumdevējs atzinis par samērīgiem no rīcības ar valsts budžeta līdzekļiem

aspekta, lai sabiedrības interesēs nepieļautu pārmērīgu šo līdzekļu tēriņu.

Augstākās tiesas Senāts vairākkārt norādījis uz iespēju morālā kaitējuma atlīdzības strīdos kā kritēriju atlīdzības apmēra noteikšanai izmantot tiesas

spriedumus citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi.

Salīdzinot pirmās instances tiesas spriedumā norādīto tiesu praksi ar konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, secināms, ka tiesas izvēlētajos

spriedumos minētie faktiskie apstākļi ir atšķirīgi no izskatāmajā lietā esošajiem, tādēļ nevienu no tiem nevar izmantot par stabilu pamatu, nosakot morālā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Vienīgais spriedums, ko varētu ņemt vērā no spriedumā minētās tiesu prakses, ir Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas

2014.gada 23.oktobra spriedums lietā Nr.C04378012, kurā būtu nepieciešams tikai samērot morālā kaitējuma atlīdzinājumu ar prasītāja apcietinājumā

pavadītajam dienām un kriminālprocesa ilgumam.

Tieslietu ministrijas ieskatā pirmās instances tiesa noteica nesamērīgi lielu morālā kaitējuma atlīdzību, kas nav pamatota un neizriet no jaunākās tiesu

prakses.

Tā kā morālā kaitējuma kompensācijas piedziņa notiek no valsts budžeta līdzekļiem tāpēc, nosakot tās apmēru, jāņem vērā arī valsts ekonomiskais

stāvoklis un fakts, ka nesamērīgas atlīdzības piedziņa no valsts, nepamatoti var aizskart sabiedrības intereses.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu arī morāla kaitējuma atlīdzināšanas gadījumā prasītājam ir jāpierāda prasības pieteikumā

norādītie fakti, taču lietā nav iesniegti pierādījumi, ka būtu nodarīts būtisks prasītāja tiesību aizskārums vai pastāvētu citi īpaši apstākļi, kas pamatotu tiesas

piespriesto morālā kaitējuma atlīdzības apmēru.

Ņemot vērā, ka prasītājs apcietinājumā bija 50 dienas un kriminālprocess tika izbeigts jau pirmstiesas stadijā, ministrija uzskata, ka prasītājam nav

nodarīts smags morāls kaitējums, kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, līdz ar to atbilstīgs atlīdzinājums par nodarīto morālo kaitējumu

prasītājam būtu nosakāms 3000 euro apmērā.

Prasītājs/pers. C/ iesniedzis apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 12.septembra spriedumu,

pārsūdzot to prasības noraidītajā daļā.

Prasītāja apelācijas sūdzība pamatota uz tālāk norādītajiem argumentiem.

Pirmās instances tiesa nav pēc būtības izvērtējusi prasības pieteikuma papildinājumos norādītos prasījumus un spriedumā nav pat pieminēti prasītāja

norādītie faktiskie apstākļi un argumenti, pilnīgi nepamatoti atzīstot, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, ka ar prasītāja aizturēšanu, apcietinājuma

piemērošanu, nepamatoto kriminālprocesu un nepamatotas informācijas izplatīšanu nepamatoti ir aizskarts prasītāja gods un cieņa.

Nepamatota apcietināšana pati par sevi jau ir vērtējama kā personas goda un cieņas aizskārums, it sevišķi, ja lietā nav strīda par to, ka

kriminālprocesa ietvaros prasītājs ir nepamatoti aizturēts un viņam piemērots drošības līdzeklis apcietinājums.

Lietā ir pierādījumi, ka saistībā ar kriminālprocesu /numurs/ par prasītāju ir izplatīta nepatiesa informācija kā par personu, kas ir ņēmusi/devusi

kukuli un bijusi saistīta ar divām personām no kriminālām aprindām, kas neapšaubāmi ir godu un cieņu aizskaroša informācija. Pret prasītāju ir pieļauts

Kriminālprocesa likuma 12.pantā noteikto prasību (kriminālprocesu veikšana, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu

kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē) pārkāpums, jo attiecībā uz prasītāju netika nodrošināta

konfidencialitāte. Ar nepamatotas informācijas izplatīšanu notika ne tikai nesamērīga iejaukšanās personiskajā dzīvē, bet arī nepamatoti aizskarts prasītāja

gods un cieņa. Prasītājs uzskata, ka informācijas izplatīšanu KNAB veica apzināti, līdz ar ko notika apzināts prasītāja tiesību aizskārums. Turklāt ne

KNAB, ne prokuratūra, ne Tieslietu ministrija nav veikusi darbības, lai atsauktu šo nepatieso - prasītāja godu un cieņu aizskarošo informāciju. Taču

pirmās instances tiesa vispār nav vērtējusi prasību Civillikuma 2352.1 panta izpratnē, kas paredz atbildību par nepatiesu un godu un cieņu aizskarošu ziņu

izplatīšanu, tādējādi pieļaujot Civilprocesa likuma 192.panta pārkāpumu attiecībā uz prasījuma robežu neievērošanu, turklāt šī prasījuma apmierināšana

dod pamatu lielākas kompensācijas piedziņai.

Prasītājs nelūdz veikt kriminālprocesa virzītāju rīcības un pieņemto nolēmumu tiesiskuma izvērtēšanu, taču, nosakot kompensāciju par morālo

kaitējumu, ir jāņem vērā pieļautie pārkāpumi kriminālprocesa ierosināšanā, tā virzībā, apcietinājuma piemērošanā un prasītāja turēšanas apstākļi

apcietinājumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2016.gada 31.marta spriedumā lietā Nr.3414/07 Šantare and Labazņikovs v. Latvia ir norādījusi, ka

nacionālai tiesai ir pienākums nodrošināt efektīvu piemēroto līdzekļu likumības juridisku izvērtējumu (55., 62.paragrāfs).

Pirmās instances tiesa spriedumā norāda, ka prasītājs kriminālprocesa laikā nav izmantojis Kriminālprocesa likumā paredzētos tiesību aizsardzības

līdzekļus, lai apstrīdētu procesa virzītāju rīcību, taču vienlaikus konstatē, ka prasītājs gan personīgi, gan ar aizstāvju palīdzību kriminālprocesa ietvaros

aktīvi ir izmantojis Kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību un pieteikt lūgumus.

Pārsūdzētajā spriedumā arī norādīts, ka lietā nav pierādījumu, ka apcietinājuma laikā prasītājs būtu sūdzējies par sāpēm un nepieciešamību pēc

medicīniskās palīdzības, taču pretēji šai norādei vienlaikus konstatēts, ka prasītājs ir iesniedzis sūdzības, ka no 2007.gada 13.novembra Centrālcietuma

administrācija viņam nav nodrošinājusi ārstēšanu, bet 2007.gada 10.decembrī prasītājs vērsies pie procesa virzītāja, norādot, ka viņam ir slimas /sensitīva

informācija/ un, iespējams, nepieciešama /sensitīva informācija/operācija, taču no 2007.gada 13.novembra viņam nav veikta veselības stāvokļa pārbaude.

Secinot, ka nav pamata atzīt, ka prasītājam nav veikta pienācīga veselības pārbaude un savlaicīga ārstēšana, kā arī nav pamata atzīt, ka prasītāja

veselības stāvoklis būtu pasliktinājies tiešā cēloņsakarībā ar aizturēšanu un apcietinājumu kriminālprocesā, pirmās instances tiesa norāda, ka 2007.gada

30.oktobrī Centrālcietumā notika prasītāja apskate un tajā /sensitīva informācija/nav konstatēta. Tā kā ierodoties Centrālcietumā prasītājam /sensitīva

informācija/ nebija, bet atbrīvojoties no Centrālcietuma viņam tā bija, secināms, ka šo /sensitīva informācija/ viņš varēja iegūt tikai atrodoties

Centrālcietumā.

Lai gan pārsūdzētajā spriedumā secināts, ka nav pamata atzīt, ka prasītājam nav veikta pienācīga veselības pārbaude un savlaicīga ārstēšana, kā arī

nav pamata konstatēt, ka medicīniskajā kartē būtu izdarīti fiktīvi ieraksti, tomēr nav noskaidrotas vairākas pretrunas. Un proti, kāpēc medfeldšeris bija

ieradies pie prasītāja, lai veiktu viņa medicīnisko apskati, ja pēc Centrālcietuma administrācijas rakstītā sūdzības no prasītāja par veselības stāvokli nav

saņemtas? Nav noskaidrots medicīniskās kartes izrakstīšanas datums (tas nav norādīts), turklāt karte satur daudz labojumus (ko var redzēt tikai uz

oriģināla), attiecīgajā kartiņas vietā nav atzīmes par rentgena izmeklēšanas nozīmēšanu, kaut gan tiek apgalvots, ka tā bija nozīmēta un nav arī šādas

izmeklēšanas rezultātu. Ambulatorās slimnieka medicīniskās kartes iesākšana pati par sevi liecina, ka prasītājs Centrālcietumā slimoja.

Lietā ir izdrukas no Populārās medicīnas enciklopēdijas, kur norādīts, ka /sensitīva informācija/. /sensitīva informācija/. Savukārt, veicot prasītāja

vizuālo apsekošanu 2007.gada 26.oktobrī un arī 30.oktobrī, /sensitīva informācija/ netika konstatēta. Atrodoties apcietinājumā, prasītājs /sensitīva

informācija/ sakarā ar siltā ūdens pārtraukumu dušā. /sensitīva informācija/izraisītais stiprais un ilgstošais /sensitīva informācija/ bija iemesls, kas

prasītājam izraisīja /sensitīva informācija/.

Pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā nav vērtēta pirmās instances tiesā uzklausītā liecinieka /pers. T/ liecība, kurš apliecināja, ka laikā no 2000.gada

beigām līdz 2005.gada beigām, kad viņš strādāja /Iestāde/ par priekšnieka vietnieku, prasītājs bija /amats/.

No dzīvē gūtiem novērojumiem ir vispārzināms tas, ka ieslodzījuma vietās ieslodzītie ir negatīvi noskaņoti pret tiesību sargājošo iestāžu darbiniekiem

vai personām, kas sadarbojas ar tiem. Savukārt liecinieks /pers. U/ pirmās instances tiesas sēdē apliecināja, ka prasītājs pirms viņa pārvietošanas uz

Centrālcietumu rakstiski bija informējis par to, ka viņš ir bijis /amats/, turklāt Centrālcietuma administrācijas pārstāvis par to tika informēts arī mutiski,

tomēr prasītājs tika ievietots vienā kamerā ar vairākkārt par smagiem noziegumiem sodītām personām. Savukārt labas attiecības ar kameras biedriem

prasītājam izdevās panākt, slēpjot faktu par saistību ar /iestādi/, kas visu apcietinājuma laiku radīja saspringumu un papildus stresu, jo prasītājam tika

izteikts brīdinājums, ka, neraugoties uz viņa fizisko spēku, ar viņu var izrēķināties miegā, taču pirmās instances tiesa šos apstākļus ir ignorējusi.

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2015.gada 30.novembra spriedumā lietā SKC-238/2015 atzina, ka nepamatota saukšana pie

kriminālatbildības personai rada garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, kas ir prezumējams fakts un nav īpaši jāpierāda. [..] gadījumā, ja

prasība celta par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā,

cietušajam morālā kaitējuma esamība saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu nav jāpierāda. [..] Savukārt, lai noteiktu atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par

radušos morālo kaitējumu, izvērtējams konkrētā tiesību aizskāruma būtiskums, smagums un sekas.

Savukārt Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014.gada 20.jūnija spriedumā lietā SKC-106/2014 norāda, ka, nosakot atlīdzinājuma apmēru,

ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi, (…).

Lietā nav strīda, ka nepamatoti tika aizskartas nozīmīgas prasītāja tiesības un likumīgās intereses. Nosakot kompensācijas summu, ir jāņem vērā

pieļautie pārkāpumi pret prasītāju attiecībā uz nekvalitatīvu vai likumam neatbilstošu kriminālprocesa (izmeklēšanas) veikšanu; nepamatoto apcietinājumu,

tajā pavadīto laiku un apstākļus; medicīniskās palīdzības nesniegšanu un veselības apdraudējumu apcietinājuma laikā; nepatiesas un godu un cieņu

aizskarošas informācijas izplatīšanu par prasītāju, kā arī to, kāda bija KNAB un valsts rīcība pēc pieļautajiem pārkāpumiem.

Par nepamatoto apcietinājumu un apcietinājumā pavadīto laiku no 2007.gada 23.oktobra līdz 2007.gada 11.decembrim nodarītā tiesību

aizskāruma atlīdzību prasītājs naudas izteiksmē novērtē 25 000 euro apmērā, savukārt par veselības apdraudējumu nodarītais kaitējums naudas izteiksmē

novērtējams 25 000 euro apmērā.

Pirmās instances tiesa kļūdaini atzina, ka nav pamata konstatēt aizskārumu un noteikt par to kompensāciju, ja aizskāruma rezultātā nav radušās

paliekošas sekas.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2009.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA - 92/2009 norāda, ka: “Tiesību normas

nenoteic, ka atlīdzinājums ir nosakāms tikai par tādu personisko kaitējumu, kurš ir paliekošs un kuru nav iespējams novērst ar citiem līdzekļiem”.

Apcietinājumā pavadītās 50 dienas jau ir pamats atbilstoša atlīdzinājuma noteikšanai, taču jāņem vērā pie kādiem apstākļiem prasītājs nonāca

apcietinājumā un kādos apstākļus viņš tika turēts, kā arī jāņem vērā sekas, kādas iestājās šī apcietinājuma rezultātā.

Tā kā kriminālprocess pret prasītāju tika ierosināts nepamatoti un 2010.gada 12.jūlijā to izbeidza sakarā ar noziedzīga nodarījuma sastāva

neesamību, līdz ar to nav šaubu, ka prasītāja atrašanās apcietinājumā bija nepamatota un prettiesiska. Turklāt lietā ir pierādījumi (prokuratūras vēstules),

kas apliecina, ka izmeklēšana šajā kriminālprocesā bija nekvalitatīva un likumam neatbilstoša. Kriminālprocesā nav pieļaujami Kriminālprocesa likuma un

cilvēktiesību pārkāpumi, uz kuriem norādīts prasītāja apelācijas sūdzībā.

Apcietinājuma laikā prasītājam netika sniegta savlaicīga medicīniskā palīdzība, kā arī netika veikts viņa veselības stāvokļa novērtējums, apdraudot

viņa veselību un dzīvību. Prasītājs cietuma administrācijai iesniedza divas sūdzības, taču medicīniskā palīdzība viņam netika sniegta. Savukārt ambulatorā

slimnieka medicīniskajā kartē, kurā nav norādīts izrakstīšanas datums, veiktie ieraksti neatbilst īstenībai, jo tā, acīmredzot, ir sastādīta jau pēc prasītāja

atbrīvošanas no apcietinājuma un viņa iesnieguma cietuma administrācijai (lietas 1.sējuma 72.lapa). Šajā medicīniskajā kartē 2007.gada 16.novembrī

un 11.decembrī ir izdarīti fiktīvi ieraksti, jo feldšere prasītāju nebija apmeklējusi. Centrālcietuma iekšējās kārtības noteikumi neparedz feldšera

apmeklējumus kamerās. Kaut arī Ieslodzījumu vietas pārvalde 2016.gada 9.marta vēstulē (lietas 1.sējuma 82.lapa) norāda, ka prasītājam tika nozīmēta

plaušu rentgenoloģiskā izmeklēšana, taču tā netika veikta un arī medicīniskajā kartē nav apliecinājumu, ka tā būtu notikusi. Centrālcietuma vēstulē

nepamatoti tiek norādīts, ka līdz atbrīvošanai no apcietinājuma 2007.gada 11.decembrī sūdzības no prasītāja par veselības stāvokli netika saņemtas, jo šī

norāde ir pretrunā ar ierakstiem medicīniskajā kartē, turklāt 2007.gada 27.decembra Ģenerālprokuratūrai iesniegtā sūdzība (lietas 2.sējuma 209.lapa)

apliecina, ka prasītājs rakstveidā ir vērsies pie cietuma administrācijas par medicīniskās palīdzības sniegšanu.

2016.gada 4.augusta vēstulē Nr.1/10-9734 Ieslodzījumu vietu pārvalde norāda, ka “dokumenti, kas saistīti ar ieslodzīto izvietošanu ir nodoti arhīvā

vai iznīcināti”. Taču, tas netraucē iesniegt daļu no šiem “arhivētiem vai iznīcinātiem” dokumentiem, kas pamato atbildētājas argumentus. Piemēram, Ārpus

cietuma nosūtāmo ieslodzīto priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību uzskaites žurnāls Nr.1-45 (lietas 2.sējums) atbilstoši zīmoga nospiedumam pirmajā

lapā bija jāglabā tikai 5 gadi, tātad bija jāiznīcina 2013.gada sākumā.

Lai apstrīdētu prasītāja norādi, ka viņš ir vairākkārt rakstiski vērsies pie Centrālcietuma administrācijas ar lūgumu sniegt medicīnisko palīdzību,

Ieslodzījumu vietu pārvalde, atsaucas uz Ārpus cietuma nosūtāmo ieslodzīto priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību uzskaites žurnālu Nr. 1-45 (lietas

2.sējums), taču no paša žurnāla nosaukuma izriet, tad tas paredzēts tikai ārpus cietuma nosūtāmo ieslodzīto priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību

reģistrēšanai. Tā kā prasītājs vērsās pie cietuma administrācijas, šādi iesniegumi nevarēja tikt reģistrēti ārpus cietuma nosūtāmo iesniegumu uzskaites

žurnālā. Minētais liecina, ka Ieslodzījumu vietu pārvalde vai nu mēģina apzināti maldināt tiesu, vai arī nepienācīgi ir pārbaudījusi vai reģistrējusi prasītāja

saraksti apcietinājuma laikā.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes vēstulē norādīts, ka /pers. C/ ir nosūtījis tikai vienu iesniegumu, kas ir reģistrēts žurnālā ar Nr.2537, taču atbilstoši

lietas materiāliem, vismaz vēl viens iesniegums bija iesniegts un reģistrēts Centrālcietumā (lietas 2.sējuma 152.lapa). Šis 2007.gada 12.novembra

iesniegums KNAB 2007.gada 14.oktobrī ir reģistrēts Centrālcietumā ar Nr.2491. Taču nav nekāda loģiska izskaidrojuma tam, kāpēc medmāsai

vajadzēja divas reizes apmeklēt prasītāju kamerā, ja nebija saņemtas nekādas sūdzības par viņa veselību. Arī Ambulatorā slimnieka medicīniskā karte

satur pretrunīgu informāciju, jo tās nosaukums liecina, ka šāda karte tiek ievesta, ja ir konstatēta saslimšana (Ambulatorā slimnieka medicīniskā karte),

taču lietā iesniegtajai kartei nav norādīts tās izrakstīšanas datums, bet no kartes oriģināla redzams, tad ieraksti tajā laboti, kas liek apšaubīt šī pierādījuma

ticamību.

Pirmās instances tiesa nepamatoti noraidīja prasītāja lūgumu par pierādījumu izprasīšanu saistībā ar pierādījumu (ekspertīzes) viltošanu

kriminālprocesā vai to sagatavošanu Kriminālprocesa likumam neatbilstošā veidā, kā arī par to, ka prasītājs apcietinājumā tika turēts kopā ar agrāk

krimināli sodītām personām /pers. AB/ un /pers. AC/, lai gan atbilstoši normatīvajam regulējumam prasītāju kā iepriekš nesodītu personu un ārštata

/amats/ar šādām personām nedrīkstēja ievietot vienā kamerā.

Nosakot kompensācijas apmēru ir jāņem vērā, ka prasītājam tiek likti šķēršļi aizskarto tiesību aizsardzībai tiesā, nemaz nerunājot viņa aizskarto

tiesību efektīvu aizsardzību. Ne tikai netiek atbilstoši izvērtēti attiecībā uz prasītāju pieļautie pārkāpumi, bet tiek turpināta pieļautā neefektīvā tiesību

aizsardzība, t.sk., ir pieļauti Satversmes 89., 92., 93. - 95., un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5., 6. un 13.punkta

pārkāpumi, kas jāņem vērā kopējās kompensācijas summas noteikšanā.

Arī pirmās instances tiesa centās nepamatoti ierobežot prasītāja tiesības, gan liekot maksāt valsts nodevu pretēji apelācijas tiesas nolēmumam, gan

nedodot iespēju kopēt krimināllietas /numurs/materiālus.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 1.pantu, 28.pantu, 112.pantu, 128.pantu, kā arī Civillikuma 1635.pantu, 2347.pantu, 2352.pantu, 2352.l

pantu un likumu “Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”,

Satversmes 96.pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu, prasītājs lūdz apmierināt prasību pilnā apmērā un piedzīt no Latvijas Republikas

kompensāciju 50 000 euro apmērā par nodarīto morālo kaitējumu kā arī visus tiesāšanās izdevumus.

Gan prasītājs, gan atbildētāja ir iesnieguši rakstveida paskaidrojumus uz otras puses apelācijas sūdzību, izskaidrojot katrs savu pozīciju izskatāmajā

strīdā, kas ir analoga katras puses iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem.

Tiesas sēdē prasītājs /pers. C/ prasību un savu apelācijas sūdzību uzturēja saskaņā ar tajās norādītajiem argumentiem, bet atbildētājas apelācijas

sūdzību neatzina un lūdza prasību pilnībā apmierināt.

Atbildētājas pārstāvis /pers. E/ tiesas sēdē uzturēja Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību uz tajā norādītajiem pamatiem, norādot, ka neapstrīd

pirmās instances tiesas piedzīto morālā kaitējuma atlīdzību 3000 euro apmērā, bet pārējā daļā lūdza prasību noraidīt, paskaidrojot, ka prasītāja

apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti

apelācijas sūdzībā.

Ņemot vērā, ka prasītājs pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdz tā noraidītajā daļā, t.i., par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu 45 000 euro

apmērā, savukārt atbildētājas apelācijas sūdzībā ir apstrīdēta tikai ar pirmās instances tiesas spriedumu piedzītā morālā kaitējuma atlīdzības daļa 2 000

euro apmērā, apelācijas instances tiesai nav jāpārvērtē pirmās instances tiesas spriedums daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu 3 000 euro

apmērā, jo šajā daļā spriedums nav pārsūdzēts, tātad saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta otro daļu, nepārsūdzētajā daļā tas ir stājies likumīgā

spēkā.

Novērtējusi pušu paskaidrojumus un zvērināta advokāta Agra Bitāna argumentus, kā arī izvērtējusi apelācijas sūdzību motīvus un pārbaudījusi

lietas materiālus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība apelācijas instances tiesas izskatāmajā daļā ir apmierināma daļēji.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Pamatojoties uz minēto tiesību normu, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 12.septembra

sprieduma pamatojums daļā, ar kuru atzīts, ka ir pieļauts prasītāja tiesību aizskārums, tādēļ atbilstoši likumam “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai

tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas pienākums ir atlīdzināt

prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to šajā daļā tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un neatkārto tajā norādītos argumentus. Apelācijas instances tiesa pievienojas arī pirmās instances tiesas sprieduma motīviem par to, ka

izskatāmajā civiltiesiskajā strīdā, tiesas uzdevums nav vērtēt kriminālprocesuālo darbību un kriminālprocesā pieņemto lēmumu pamatotību un atbilstību

Kriminālprocesa likuma normām.

Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Izskatāmajā lietā nav strīda, ka kriminālprocesa ietvaros /pers. C/ bija aizturēts un no 2007.gada 23.oktobra līdz 2007.gada 11.decembrim viņam

tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Savukārt 2010.gada 12.jūlijā Latvijas Ģenerālprokuratūras virsprokurors, izdarot grozījumus procesa

virzītāja prokurora Gata Donika 2010.gada 27.maija lēmumā, kriminālprocesu izbeidza, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta pirmo daļu,

jo prasītāja darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380.panta nosacījumiem kriminālprocess ir izbeigts

pamatojoties uz reabilitējošiem apstākļiem.

Nepastāvot strīdam par morālā kaitējuma atlīdzības pamatu, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas noteikumiem sprieduma

pamatojumā jānorāda argumenti, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka noteiktais atlīdzinājums ir taisnīgs un samērīgs - tāds, kas dod apmierinājumu cietušai

personai, un vienlaikus kalpo arī kā līdzeklis pušu samierināšanai un sasniedz ģenerālās prevencijas mērķi (skat. Latvijas Republikas Satversmes

komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.-Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 155.-159).

Tā kā morālā kaitējuma esamība konkrētajā gadījumā ir prezumējama, Civillietu tiesas kolēģijai ir jāvērtē tikai morālā kaitējuma atlīdzības apmērs,

jo prasītājs apelācijas sūdzībā norāda, ka pirmās instances tiesas piedzītais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs 5 000 euro nav samērīgs ar viņam

nodarīto kaitējumu, ko radīja viņa pamattiesību ierobežojumi - nepamatota turēšana apcietinājumā 50 dienas, liedzot viņam šai laikā nepieciešamo

medicīnisko palīdzību, kas radīja nopietnus draudus viņa veselībai. Prasītāja ieskatā, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru jāņem vērā arī tas, ka

viņu kā bijušo /amats/apcietinājumā ievietoja vienā kamerā ar agrāk vairākkārt krimināli sodītām personām, tādējādi radot reālu apdraudējumu ne tikai

viņa veselībai, bet pat dzīvībai, tādēļ par adekvātu un taisnīgu morālā kaitējuma atlīdzību prasītājs uzskata 50 000 euro, līdz ar ko, atskaitot ar pirmās

instances tiesas piedzīto atlīdzību 3 000 euro (šajā daļā spriedums ir stājies spēkā) apelācijas instances tiesā izskatāmā prasības summa ir 47 000 euro.

Savukārt Tieslietu ministrija neapstrīd pirmās instances tiesas piedzīto morālā kaitējuma atlīdzības summu 3 000 euro apmērā, kas atbildētājas

ieskatā konkrētajos apstākļos uzskatāma par samērīgu un taisnīgu atlīdzību par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, savā apelācijas sūdzībā iebilst pret

pirmās instances tiesa noteikto atlīdzības daļu 2 000 euro apmērā.

Tādējādi apelācijas instances tiesā ir izspriežams strīds par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru.

Satversmes tiesa 2001.gada 5.decembra spriedumā lietā Nr.2001-07-0103 secinājusi, ka, izpildot starptautiskās saistības, kas izriet no Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un citiem starptautiskajiem dokumentiem, Zaudējumu atlīdzināšanas likums nosaka kārtību un

apmēru, kādā valsts atlīdzina zaudējumus noteiktam personu lokam – “tām personām, kurām, lai gan tās nav vainīgas noziedzīgā nodarījumā vai

administratīvā pārkāpumā, bijusi ierobežota brīvība, tas ir, personām, kuru tiesības ir būtiski aizskartas un kurām nodarīts nopietns kaitējums” (skat.

Satversmes tiesas sprieduma 2.punktu).

Tādējādi secināms, ka personas brīvības nepamatota ierobežošana ir uzskatāma par būtisku tiesību aizskārumu, kas ir pamats nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanai likumā noteiktajā kārtībā (skat. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 28.marta spriedumu lietā Nr.SKC-0149/2014).

Jēdziena “morālais kaitējums” skaidrojums dots Civillikuma 1635.panta otrajā daļā, proti, ar to jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kuras izraisījis

cietušā nemantisko tiesību un nemantisko labumu aizskārums. Šajā normā vienlaikus paredzēta arī atlīdzības par morālo kaitējumu noteikšanas kārtība -

pēc tiesas ieskata. Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem

tiesību principiem (Civillikuma 5.pants).

Šāds tiesai ar likumu piešķirts pilnvarojums vērsts uz to, lai tā, ņemot vērā konkrētā dzīves gadījuma īpatnības, rastu iespējami taisnīgāko strīda

risinājumu. Latvijas normatīvajos aktos nav paredzēti vienoti kritēriji, pēc kuriem nosakāms atlīdzinājums par morālo kaitējumu. Tomēr, izskatot šāda

rakstura prasījumu, tiesai ir ne tikai jānosaka taisnīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā piespriesto atlīdzinājumu uzskatījusi par taisnīgu.

Pamatojumam jāatklāj, ka tiesa izvērtējusi visus apstākļus, kuriem ir nozīme atlīdzinājuma noteikšanā, un ka tiesa nav balstījusies uz subjektīviem

ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem (skat. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-422

11.punktu).

No 2018.gada 1.marta Latvijas Republikā ir spēkā Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas

likums, kas cita starpā regulē arī nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu un tā apmēru atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem.

Iepriekš minētā likuma Pārejas noteikumu 4.punktā noteikts, ka lietas personas prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar izmeklēšanas

iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības dēļ nodarīto kaitējumu, kurās pirms šā likuma spēkā stāšanās ir pieņemts prasības

pieteikums un ierosināta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā, izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa prasības tiesvedības kārtībā, ievērojot šā likuma

nosacījumus.

Atbilstoši minētajam, izskatāmajā lietā ir piemērojamas Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas

likuma normas, un proti, 14.pants, kura ceturtā daļa nemantiska kaitējuma atlīdzību ierobežo līdz 7 000 euro apmēram, smaga nemantiska kaitējuma

gadījumā šo atlīdzības apmēru nosakot līdz 10 000 euro, bet atlīdzības apmērs par kaitējumu dzīvībai vai sevišķi smagu veselības kaitējumu noteikts līdz

30 000 euro. Ar nepamatotu brīvības ierobežošanu nodarīta nemantiska kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka saskaņā ar šā likuma 15.pantu.

Vadoties no iepriekš minētā likuma 15.panta nosacījumiem gadījumā, kad nepamatoti piemērots Kriminālprocesa likumā paredzētais ar brīvības

atņemšanu saistītais procesuālais piespiedu līdzeklis, nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru aprēķina ņemot vērā krimināllietas izbeigšanas laikā valstī

noteikto minimālo mēnešalgu, kas 2010.gadā Latvijā bija 180 lati, jeb 256,12 euro, bet vienas dienas samaksu aprēķina dalot to ar 30 (15.panta ceturtā

daļa), līdz ar ko vienas dienas samaksa būtu 8,54 euro, bet nosakot to veselos skaitļos, atmetot ciparus aiz komata, tā ir 8 euro. Tādējādi atbilstoši

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma nosacījumiem par 50 apcietinājumā pavadītajām

dienām prasītājam nosakāma atlīdzība 400 euro apmērā.

Tanī pat laikā Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa noteic, ka

nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā

iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcības raksturu (6.pants), apsūdzības smagumu, kriminālprocesa ilgumu, fiziskās personas personību un rīcību,

līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Savukārt atbilstoši minētā likuma 6.panta otrajai daļai iestādes, prokuratūras, tiesas vai Kontroles dienesta rīcība šā likuma izpratnē ir nepamatota,

ja tā lēmums pieņemšanas brīdī ir atbildis tiesību normām, taču vēlāk iestājies viens no šajā likumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem

pamatiem.

Lietā nav strīda, ka 2007.gada oktobrī uzsāktais kriminālprocess attiecībā uz prasītāju 2010.gada 12.jūlijā pilnībā ir izbeigts prasītāju reabilitējošu

apstākļu dēļ, līdz ar to atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas

2.punktam, šis apstāklis ir atzīstams par kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu.

Izvērtējot visus lietas apstākļus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka izskatāmajā lietā saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma nosacījumiem aprēķināto summu par apcietinājumā pavadīto laiku (400 euro) nevar uzskatīt par

atbilstošu un taisnīgu kaitējuma atlīdzību, bet nosakot galīgo morālā kaitējuma atlīdzības summu jāņem vērā arī citi spriedumā tālāk norādītie apstākļi.

No lietas materiāliem redzams, ka Kriminālprocesa likumā paredzētajiem personiskās brīvības un tiesību ierobežojumiem prasītājs tika pakļauts arī

pēc atbrīvošanas no apcietinājuma, jo viņam kā drošības līdzeklis tika noteikts aizliegums tuvoties noteiktai personai un izbraukt no valsts, kā arī sūtījumu

saņemšanas adreses paziņošana (lietas I. sēj. 25.lapa), turklāt kriminālprocess pret viņu pilnībā tika izbeigts tikai pēc vairāk nekā 2,5 gadiem.

Kaut arī atbildētāja noliedz prasībā norādīto apstākli, ka apcietinājumā prasītājam bija veselības problēmas un, neraugoties uz viņa lūgumiem,

netika nodrošināta medicīniskā palīdzība, tomēr lietā ir pierādījumi, kas apliecina, ka jau 2007.gada 14.decembrī, t.i., 3.dienā pēc atbrīvošanas no

apcietinājuma, prasītājs ir apmeklējis medicīnas sabiedrību “ARS”, kur viņam nozīmēta rentgenogramma, kā arī Rīgas Austrumu slimnīcas klīnikā

“Biķernieki” apmeklējis ķirurgu, kas viņu nosūtījis uz slimnīcas ķirurģijas nodaļu (lietas I. sēj. 73. un 74.lapa). Medicīnas sabiedrības “ARS” Radioloģijas

nodaļas 2007.gada 19.decembra rentgenogrammas secinājumā ir norādes par /sensitīva informācija/(lietas I. sēj. 75.lapa). Savukārt Rīgas Austrumu

klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas “Biķernieki” izraksts apliecina, ka 2008.gada 1.janvārī prasītājam veikta /sensitīva informācija/operatīva terapija

(lietas I. sēj. 26.lapa).

Tanī pat laikā no Rīgas Centrālcietumā izrakstītās Ambulatorā slimnieka medicīniskās kartes redzams, ka prasītājs šai iestādē ieradies 2007.gada

29.oktobrī un 30.oktobrī veikta viņa pirmreizējā apskate, atzīstot viņu par praktiski veselu, tostarp norādot, ka āda ir tīra un nekādu redzamu bojājumu

nav (šī karte pievienota lietai slēgtā aploksnē).

No minētajiem rakstveida pierādījumiem ir pamats secināt, ka prasītājam pēc atbrīvošanas no apcietinājuma konstatētā un 2008.gada 1.janvārī

ķirurģiski likvidētā/sensitīva informācija/ir radusies laikā, kad viņš atradās apcietinājumā Centrālcietumā, turklāt tiesas kolēģija uzskata, ka atbildētāja nav

pierādījusi to, ka prasītājam apcietinājumā bija nodrošināta atbilstoša medicīniskā palīdzība.

Centrālcietumā izrakstītajā Ambulatorā slimnieka medicīniskās kartē ir izdarīti divi medfelšeres ieraksti, kas datēti ar 2007.gada 16.novembri un

11.decembri: “Nav kamerā – aizgāja pastaigā”, kas atbildētājas ieskatā apliecina, ka medfeldšere ir vēlējusies veikt prasītāja medicīnisko apskati, bet

nebija iespējas to izdarīt, jo viņš neatradās savā kamerā. Vienlaikus no atbildētājas paskaidrojumiem, kas balstīti uz Ieslodzījumu vietu pārvaldes

sniegtajām ziņām, izriet, ka, atrodoties Centrālcietumā, prasītājs nekādas sūdzības par savu veselības stāvokli nav izteicis un medicīnisko palīdzību nav

lūdzis.

Tomēr atbildētāja nav sniegusi nekādu skaidrojumu kāpēc medfeldšere divas reizes ir centusies apmeklēt prasītāju, ja nekādu sūdzību par veselību

viņam nebija. Tāpat nav dots skaidrojums, kāpēc abi feldšeres apmeklējumi notika prasītāja pastaigu laikā, taču no loģikas apsvērumiem un dzīvē gūto

novērojumu viedokļa izriet secinājums, ka cietuma darbiniekiem ieslodzīto dienas režīms (tātad arī pastaigu laiks) ir zināms, tādēļ nav saprotams, kas

liedza medfeldšerei prasītāju apmeklēt laikā, kad viņš neatradās pastaigā.

Tā kā atbildētāja nav sniegusi loģisku un ticamu skaidrojumu iepriekš minētajiem apstākļiem, tiesas kolēģija atzīst par pierādītu, ka prasītājs

apcietinājuma laikā ieguva saslimšanu - /sensitīva informācija/, bet Centrālcietumā viņam netika nodrošināta ne medicīniskā apsekošana, ne ārstēšana, kas

vērtējams kā smags prasītāja cilvēktiesību pārkāpums, par ko ir pamats noteikt atbilstošu atlīdzību, ko paredz arī Kriminālprocesā un administratīvo

pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka nopietns prasītāja tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums ir pieļauts apcietinājuma laikā

Centrālcietumā, ievietojot viņu vienā kamerā ar agrāk krimināli sodītām personām.

No pirmās instances tiesas sēdē sniegtajām liecinieka /pers. T/ liecībām izriet, ka šis liecinieks strādāja /iestādē/par priekšnieka vietnieku un šai

laikā (no 2000.gada līdz 2005.gadam) prasītājs bija /amats/.

Savukārt liecinieks /pers. U/ pirmās instances tiesas sēdē apliecināja, ka prasītājs, pirms viņa pārvietošanas uz Centrālcietumu, rakstiski sniedza

informāciju, ka viņš ir bijis /amats/, turklāt Centrālcietuma administrācijas pārstāvis par to tika informēts mutiski.

Tiesas kolēģijai minēto liecinieku liecības nav pamata apšaubīt, jo lietā nav pierādījumu, kas tās atspēkotu.

Kaut arī lietā ir Iekšlietu ministrijas Arhīva nodaļas 2016.gada 28.jūlija atbilde uz pirmās instances tiesas pieprasījumu, kurā norādīts, ka Iekšlietu

ministrijas Informācijas centra Arhīva nodaļā nav ziņu par /pers. C/ dienestu /iestādē/, vai /amata/ statusu 2007.gada 23.oktobrī (lietas III. sēj. 30.lapa),

taču šī atbilde faktiski nesniedz tiesas prasīto informāciju. No pirmās instances tiesas pieprasījuma redzams, ka tiesnese lūgusi informāciju vai prasītājs

apcietināšanas dienā - 2007.gada 23.oktobrī - bija /amats/un vai ir strādājis /iestādē/ (bijis /amats/) pirms tam (lietas III. sēj. 28.lapa), taču atbilde uz šo

pieprasījumu sniegta tikai attiecībā uz apcietināšanas dienu.

Tā kā liecinieks /pers. T/ liecināja, ka prasītājs /amats/bija laikā no 2000.gada līdz 2005.gadam, tiesas kolēģija atzīst, ka Iekšlietu ministrijas Arhīva

nodaļas uz tiesas pieprasījumu sniegtā atbilde nevar būt par pamatu, lai apšaubītu šī liecinieka sniegto liecību patiesumu.

Kā apzinātu tiesību aizskārumu, kas dod pamatu prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzību, prasītājs norāda to, ka viņš kā bijušais

/amats/Centrālcietumā tika ievietots vienā kamerā ar jau iepriekš krimināli sodītām personām – /pers. AC/ un /pers. AB/.

Lietā ir pierādījumi, kas apliecina, ka minētās personas vienā laikā ar prasītāju tiešām atradās apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā, turklāt /pers.

AC/ apcietinājumā atradās no /datums/un ir notiesāts /sensitīva informācija//sensitīva informācija/, bet /pers. AB/ līdz /datums/jau vairākkārt bija krimināli

sodīts (/sensitīva informācija/) (lietas IV. sēj. 30., 31. un 57.lapa).

Kaut arī lietā nav rakstveida pierādījumu par to, ka prasītājs ar minētajām personām bija ievietots vienā cietuma kamerā, jo no Ieslodzījuma vietu

pārvaldes sniegtās informācijas izriet, ka dokumenti par apcietināto izvietojumu Centrālcietuma kamerās 2007.gadā nav saglabājušies, taču tiesas

kolēģijas ieskatā prasītājam vispār nebūtu iespējams iegūt informācijas par šādu personu atrašanos Centrālcietumā un viņu sodāmībām, ja viņš ar tiem

nebūtu ilgstoši kontaktējies, kas cietuma apstākļos iespējams tikai atrodies vienā kamerā.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka prasītāja kā bijušā /amats/ ievietošana vienā kamerā ar vairākkārt krimināli sodītu personu, papildus jau

nepamatotas apcietināšanas faktam, neapšaubāmi radīja prasītājam vēl smagākus emocionālus pārdzīvojumus, proti, stresu, ko radīja pamatotas bailes

par savu veselību un dzīvību, jo no dzīvē gūtiem novērojumiem par vispārzināmu atzīstams fakts, ka krimināli sodītas personas ir naidīgi noskaņotas

pret /iestādes/ darbiniekiem un personām, kas ar tiem sadarbojas. Tādējādi ir pamats secināt, ka minētie apstākļi ievērojami pastiprināja prasītāja

emocionālos pārdzīvojumus, secīgi palielinot arī viņam nodarīto morālo kaitējumu, kas dod pamatu palielināt par to noteiktās atlīdzības apmēru salīdzinot

ar to, kāds būtu nosakāms, ja šāds prasītāja nemateriālo tiesību aizskārums nebūtu pieļauts. Turklāt tas apstāklis, ka prasītājs, slēpjot faktu par savu

sadarbību ar /iestādi/, ar kameras biedriem prata nodibināt un uzturēt normālas attiecības, neizraisot pret sevi vērstas vardarbības izpausmes, tiesas

kolēģijas ieskatā nevar būt par pamatu, lai nekonstatētu prasītāja tiesību aizskārumu, par ko paredzēts noteikt atbilstošu atlīdzību.

Tāpat Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka būtisks prasītāja tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums ir pieļauts izplatot publisku

informāciju, kurā bez vainas pierādījumiem norādīts uz prasītāja (minot viņa vārdu un uzvārdu) līdzdalību smagā krimināli sodāmā nodarījumā –

kukuļošanas starpniecībā (lietas II. sējuma 308.,309.lapa).

Lietā iesniegtajos prasības papildinājumos prasītājs ir norādījis uz šo apstākli un, atsaucoties uz Civillikuma 2352.1 pantu, lūdzis noteikt mantisku

kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu, kas nodarīts nododot atklātībā ziņas par viņa iesaistīšanos noziedzīgās darbībās, kas neatbilst patiesībai.

Tiesas kolēģijai nav šaubu, ka informāciju par prasības papildinājumos norādītajās publikācijās minēto prasītāja līdzdalību (starpniecību)

kukuļošanā bija iespējams iegūt tikai no kriminālprocesa virzītāju un to uzraugošam institūcijām (KNAB, policija, prokuratūra), no kā secināms, ka tieši

tās ir vainojamas nepatiesu ziņu izplatīšanā par prasītāju. Tā kā ar norādītajām publikācijām tika izplatītas prasītāja godu un cieņu aizskarošas ziņas,

norādot uz viņa saistību ar noziedzīgu nodarījumu (kukuļošanu), kas neatbilst patiesībai, jo kriminālprocess pret prasītāju izbeigts reabilitējošu apstākļu

dēļ, tiesas kolēģija atzīst, ka ar to ir pieļauts vēl viens prasītāja tiesību aizskārums, ar ko viņam nodarīts morālais kaitējums, par ko nosakāma atlīdzība.

Lemjot par šīs atlīdzības apmēru, tiesas kolēģija ņem vērā ne tikai to, ka iepriekš minēto ziņu izplatīšana, kuras pamatā bija tikai kriminālprocesa

virzītāju rīcībā esoša informācija, radīja morālu kaitējumu ne tikai viņam, bet radīja emocionālus negatīvus pārdzīvojumus (kauna sajūtu, bailes no

apsmiekla) arī prasītāja tolaik nepilngadīgajai meitai, jo ne tikai viņai, bet arī viņas draugiem un skolas biedriem bija pieejamas nepatiesās ziņas par tēva

līdzdalību krimināli sodāmās darbībās.

Saskaņā ar Civillikuma 5.pantu, kad atlīdzības apmērs jānosaka pēc tiesas ieskata (Civillikuma 1635.panta otrā daļa un 2352.1 panta trešā daļa),

jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, turklāt jāņem vērā aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums, konkrētā

aizskāruma smagums un citi būtiski apstākļi.

Ga n Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums, gan likums “Par izziņas iestādes,

prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” nosaka valsts atbildību par šajos likumos norādīto

institūciju un iestāžu nelikumīgu vai nepamatotu rīcību, kas var izpausties dažādi. Nosakot valsts atbildību, likumdevējs vienā gadījumā ir noteicis

zaudējumu atlīdzināšanas kritērijus un apmērus, bet citos gadījumos to atstājis tiesas ieskatam. Taču jāņem vērā, ka gan izpildvara, gan tiesu vara ietilpst

kopējā valsts varā. Līdz ar to, izskatot lietu par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, bez jau likumā konkrēti norādītajiem kritērijiem, tiesai jāvadās

no taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs un samērīgs.

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa paredz, ka nemantisko

kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes,

prokuratūras vai tiesas rīcības raksturu, apsūdzības smagumu kriminālprocesa ilgumu, fiziskās personas personību un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus

konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Savukārt atbilstoši minētā panta ceturtajai daļai nemantiska kaitējuma atlīdzību var noteikt līdz 7 000 euro, bet

smaga nemantiska kaitējuma gadījumā - līdz 10 000 euro.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, jebkurā gadījumā jāņem vērā konkrētās lietas faktiskie apstākļi un jāvadās pēc taisnības apziņas un

vispārīgiem principiem, pēc iespējas nodrošinot prasītājam gandarījumu par nepamatotu tiesību aizskārumu.

Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 9.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-56 norādīts, ka morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas

ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu

atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt tai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, kā arī, izvērtējot prasītāja aizskarto tiesību nozīmīgumu un aizskāruma smagumu, uz ko spriedumā iepriekš ir

norādīts (ievietošana vienā kamerā ar agrāk krimināli sodītu personu, medicīniskās palīdzības nenodrošināšana apcietinājuma laikā, nepatiesas

informācijas izplatīšana, kas aizskar prasītāja godu un cieņu, kas tika arī publicēta), Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka morālā kaitējuma atlīdzība

prasītājam nosakāma 5 000 euro apmērā, kas konkrētajā lietā ir vērtējama kā saprātīga un taisnīga atlīdzība. Tiesas kolēģijas ieskatā šāda atlīdzība

iespējami pilnvērtīgi pildīs samierināšanas funkciju un nodrošinās prasītājam gandarījumu par nepamatotu tiesību aizskārumu, proti, pildīs kā atlīdzības, tā

prevencijas funkciju, lai līdzīgi gadījumi nenotiktu nākotnē.

Turklāt, apmierinot prasību par morālā kaitējuma atlīdzību kopumā 5 000 euro apmērā, tiek apliecināta valsts atbildība un ievērots sociālais

taisnīgums, jo sabiedrības interesēs ir tiesiskā paļāvība, tai skaitā uz taisnīgu atlīdzību nepamatotas kriminālvajāšanas un personas brīvības ierobežošanas

gadījumā, un tādējādi tiek ievērotas Satversmes 92.pantā nostiprinātās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā.

Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka apelācijas instances tiesas noteiktā morālā kaitējuma atlīdzinājuma summa ir 2 000 euro, kas kopā ar pirmās

instances tiesas piespriesto atlīdzinājumu 3000 euro, par ko spriedums ir stājies spēkā, veido kopējo atlīdzību 5 000 euro apmērā, krasi neatšķir

prasītājam noteikto atlīdzinājumu no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajā

daļā noteiktās maksimālās nemantiska kaitējuma atlīdzības apmēra - 7 000 euro, pie apstākļiem kad tiesas kolēģija ir atzinusi par pierādītu vairāku

nopietnu prasītāja tiesību aizskārumu pieļaušanu (viņa kā bijušā /amats/ievietošana vienā kamerā ar agrāk krimināli sodītu personu; medicīniskās

palīdzības nenodrošināšana apcietinājuma laikā; nepatiesas prasītāja godu un cieņu aizskarošas informācijas nodošana publicēšanai).

Savukārt prasītāja norādīto atlīdzinājumu 50 000 euro tiesas kolēģija konkrētajos apstākļos uzskata par nesamērīgi lielu.

Tiesas kolēģija pievienojas Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņai, ka no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet

tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (61.punkts 1994.gada 19.aprīļa

spriedumā “Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90)); Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums

detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu; Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmums lietā 10153/82 Austria). Līdz ar to apelācijas instances

tiesa, balstoties uz procesuālās ekonomijas principu, nevērtē citus apelācijas sūdzībās ietvertos argumentus, jo tiem nav juridiskas nozīmes un tie nevar

ietekmēt tiesas nolēmumu.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja prasība apelācijas instances tiesā izskatāmajā daļā ir apmierināma daļēji, piedzenot no

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas prasītāja labā morālā kaitējuma atlīdzību 2 000 euro, proti, no atbilstoši spriedumā iepriekš norādītajai

motivācijai tiesas kolēģijas noteiktās atlīdzības 5 000 euro apmērā, atskaitot ar spēkā esošajā pirmās instances tiesas sprieduma daļā piedzīto atlīdzību

3000 euro (5 000 – 3 000 = 2 000), bet pārējā apelācijas instances tiesā izskatāmajā daļā - 45000 euro apmērā prasība kā nepamatota ir noraidāma.

Tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir noteikusi piedzenamās kaitējuma atlīdzības apmēru, taču, izskatot lietu apelācijas

instances tiesā, ir piemērojamas Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma, kurš stājās spēkā

2018.gada 1.martā, normas. Vienlaikus tiesas kolēģija par pamatotām atzīst prasītāja apelācijas sūdzībā ietvertās norādes uz pirmās instances tiesa

sprieduma pretrunīgo motivāciju pierādījumu izvērtēšanā, kā arī liecinieku sniegto liecību atstāšanā bez ievērības, līdz ar ko atsevišķi sprieduma motīvos

izdarītie secinājumi ir kļūdaini. Tomēr šis apstāklis un prasītāja apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nedod pamatu prasības apmierināšanai pilnā

apmērā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas nosacījumam pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus, proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram.

Tiesas izdevumi ir valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi (Civilprocesa likuma 33.panta otrā daļa).

Pārbaudot lietas materiālus, tiesas kolēģija konstatē, ka prasītājs kopumā apmaksājis tiesas izdevumus 2605,21 euro apmērā (skat. lietas I. sēj.

10.,11.,12.; II. sēj. 314.,315., III. sēj. 121.,122., un IV. sēj. 17., 17.,18.,50., un 62.lapa).

Ņemot vērā minēto, saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no atbildētājas prasītāja labā piedzenami prasītāja samaksātie tiesas

izdevumi proporcionāli tiesas apmierinātajai prasībai, t.i., (2605,21/50 000x5000=250,52) 250,52 euro apmērā.

Prasītājs lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas ar lietas vešanu saistītos izdevumus par advokāta palīdzību. Lietas materiāliem pievienoti ar lietas vešanu

saistīto izdevumu pamatojoši dokumenti: maksājuma uzdevumi 606 euro, 616 euro un 3630 euro apmērā, kopā 4852,10 euro apmērā (lietas IV.sēj.

66.,67.,68.lapa).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka konkrētajā gadījumā piemērojams Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas a) punkts, kas noteic, ka

atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa nepārsniedz 8500 euro, - to

faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Līdz ar to no atbildētājas prasītāja labā piedzenami ar lietas

vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 1500 euro apmērā (5000/100x30=1500).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam un valsts akciju sabiedrības “Latvijas Pasts” tarifiem ar tiesas pavēstu un citu tiesas

dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi šajā lietā ir 12,37 euro apmērā. Prasītājs, ceļot prasību, ir samaksājis ar lietas izskatīšanu

saistītos izdevumus 9,40 euro, līdz ar to nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir 2,97 euro. Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka valsts

ienākumos nesamaksātie tiesas izdevumi saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.pantu no atbildētājas valsts ienākumos nav piedzenami, jo prasība pēc

būtības ir celta pret valsti Tieslietu ministrijas personā. Līdz ar to, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, tiesas izdevumu samaksai nepieciešamo līdzekļu

faktiska pārskaitīšana no viena valsts budžeta konta uz citu nav ne lietderīga, ne mērķtiecīga un neatbilst Civilprocesa likuma 42.panta jēgai un mērķim.

Civilprocesa likuma 195.pants nosaka, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa norāda prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma

izpildei saņemt procentus, minot arī to apmēru. Tādējādi tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājam nosakāmas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt

likumiskos procentus 6% gadā no piedzītās summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu, atbildētājai nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei, skaitot to no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz izklāstīto un vadoties no likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma, Civillikuma 1635., un 2352.1 panta, kā arī Civilprocesa likuma 39., 41., 195.,

204.1, 426., 430., 432.-434.pantiem, Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a:

Prasību apelācijas instances tiesas izskatāmajā daļā apmierināt daļēji.

Piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā /pers. C/, personas kods /personas kods/, labā morālā

kaitējuma atlīdzību 2 000 euro (divi tūkstoši euro), tiesas izdevumus 250,52 euro un ar lietas vešanu saistītos izdevumus

1500 euro, t.i., kopā 3750,52 euro (trīs tūkstošus septiņus simtus piecdesmit euro un 52 centus), izmaksājot tos no valsts

budžetā speciāli šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem.

Noraidīt /pers. C/ prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu 45 000 euro apmērā.

Atzīt /pers. C/ tiesības no brīža, kad iztecēs sprieduma labprātīgas izpildes termiņš, līdz sprieduma izpildei saņemt no

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas likumiskos 6 % (sešus procentus) gadā no piedzītās un nesamaksātās summas (2

000 euro), nosakot, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatparāda lielumu.

Noteikt desmit dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas sprieduma labprātīgai izpildei, nosakot, ka

sprieduma labprātīgas izpildes gadījumā samaksu apliecinoši dokumenti nekavējoties iesniedzami Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā Brīvības bulvārī 34, Rīgā, LV-1886.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā trīsdesmit

dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2018.gada 1.novembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja Milda Zelmene

Tiesnese Olita Blūmfelde

Tiesnese Ligita Gavare