Court dismisses asylum claim where applicant used Latvia as transit for work, showing capacity to seek protection earlier.

Lietas Nr. A420521613

Lietas arhīva Nr. A42-05216-13/21

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2013.gada 13.decembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I.Petrovska,

saskaņā ar Patvēruma likuma 31.panta otro daļu, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. C/ (/pers.

D/) pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pieņemt izskatīšanai pēc būtības /pers. C/

iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldē 2013.gada 18.septembrī saņemts Krievijas Federācijas pilsoņa /pers. C/ (turpmāk –

pieteicējs) iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Iesniegumā pieteicējs norādījis, ka Krievijā viņa dzīvībai draud briesmas.

[2] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) Patvērumu lietu nodaļa 2013.gada 30.oktobrī pieņēma lēmumu

Nr.24/BD?974/174 (turpmāk – Lēmums), ar kuru nolēma atteikt piešķirt pieteicējam bēgļa un alternatīvo statusu Latvijas Republikā.

Lēmums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja izceļošanas mērķis no savas izcelsmes valsts nav sākotnēji bijis lūgt patvērumu, bet uzturēties Latvijas Republikā, lai

iegūtu finanšu līdzekļus un vēlāk izceļotu uz kādu citu Eiropas valsti.

[2.2] Atrodoties Rēzeknes pilsētas slimnīcā pieteicējs bija rīcībspējīgs, lai uzrakstītu iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanu Latvijas Republikā, ja vien viņa patiesie nolūki, izceļojot no Krievijas, būtu bijuši starptautiskās aizsardzības saņemšana.

[2.3] Pieteicējs Rēzeknes pilsētas slimnīcā ticies ar Valsts robežsardzes amatpersonām, līdz ar to, viņam bija iespēja noskaidrot, kā

iesniegt iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanu.

[2.4] Iesnieguma uzrakstīšana Krievijas vēstniecībai Latvijā, uzturoties Rēzeknes pilsētas slimnīcā, ar lūgumu izsniegt atgriešanās

apliecību, norāda uz pieteicēja rīcībspēju un apzinātu nodomu atgriezties Krievijā.

[3] Pieteicējs tiesā iesniegtajā pieteikumā (un papildinājumos) lūdz uzlikt par pienākuma pārvaldei izskatīt pieteicēja iesniegumu pēc

būtības.

Pieteicējs norādījis, ka viņš saņēmis draudus par naudas piesavināšanos. Papildus pieteicējs norādījis, ka līdz brīdim, kad ticis

aizturēts, nav zinājis par iespēju lūgt patvērumu.

[4] Paskaidrojumā tiesai Pārvalde norāda, ka pieteikumu neatzīst un uzskata par noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem

argumentiem.

[5] Saskaņā ar Patvēruma likuma 31.panta pirmās daļas 3.punktu lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par Pārvaldes

priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu, tiesa izskata piecu darbdienu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par pieteikuma

pieņemšanu un lietas ierosināšanu, ja lēmums pieņemts saskaņā ar šā likuma 19.panta pirmo daļu. Tiesa izvērtē Pārvaldes

priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmuma atbilstību šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumiem un citiem normatīvajiem

aktiem.

Savukārt Patvēruma likuma 31.panta septītā daļa noteic, ka Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vērtē iesnieguma

atbilstību šā likuma 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, ja tiesa nolemj, ka uz patvēruma meklētāju

neattiecas šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumi. Patvēruma likuma 20.pantā noteikti bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi,

savukārt 23.pantā – alternatīvā statusa piešķiršanas nosacījumi.

No minētajām tiesību normām izriet, ka tiesa lemj par to, vai iestādes konstatējums par Patvēruma likuma 19.panta pirmās daļas

priekšnoteikumiem ir pamatots. Tiesai nav jāvērtē, vai attiecībā uz pieteicēju izpildās Patvēruma likuma 20. vai 23.pantā ietvertie

kritēriji. Citiem vārdiem, tiesa nelemj par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Ja tiesa iestādes konstatējumu atzītu par

nepamatotu, iestādei būtu jāveic padziļināts izvērtējums par lūguma piešķirt kādu no patvēruma statusiem pamatotību.

Saskaņā ar šā paša panta otro daļu lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par šā likuma 19.panta pirmajā daļā minēto

lēmumu, tiesa izskata rakstveida procesā, un tam nav nepieciešama administratīvā procesa dalībnieku piekrišana.

Motīvu daļa

[6] Izvērtējot lietas materiālus un lietā iesniegtos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteicēja pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[7] Tiesa konstatē, ka ar pārsūdzēto lēmumu atteikts piešķirt pieteicējam bēgļa vai alternatīvo statusu, izskatot pieteicēja

iesniegumu saīsinātā kārtībā, jo nepastāv objektīvi iemesli, kādēļ pieteicējs nav iesniedzis iesniegumu par patvēruma piešķiršanu

agrāk.

[8] Saskaņā ar Patvēruma likuma 19.panta pirmās daļas 4.punktu un otro daļu pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona

iesniegumu izskata saīsinātā kārtībā un pieņem lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, ja patvēruma meklētājs

bez pamatota iemesla nav iesniedzis iesniegumu agrāk, lai gan viņam bija šāda iespēja, tajā skaitā, lai kavētu vai novērstu viņa

izraidīšanu no Latvijas Republikas. Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona nevērtē šā likuma 20.panta pirmajā daļā un

23.panta pirmajā daļā minētos nosacījumus, ja pastāv kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem.

Minētā tiesību norma paredz divus priekšnoteikumus iesnieguma izskatīšanai saīsinātā kārtībā. Pirmkārt, iestādei jākonstatē, ka

iesniegums nav iesniegts agrāk, otrkārt, iestādei jākonstatē, vai pastāv objektīvs iemesls, kas personai liedza iesniegt iesniegumu

laikus. Proti, tiesiskais pamats Pārvaldei atkāpties no Patvēruma likuma 19.panta pirmās daļas 4.punkta formālās prasības un

neizskatīt patvēruma iesniegumu saīsinātā kārtībā ir objektīvi, no patvēruma meklētāja neatkarīgi apstākļi, kas lieguši patvēruma

meklētājam laikus iesniegt patvēruma pieprasījumu.

[9] Izvērtējot lietā esošos materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs Latvijas Republikā ieceļojis 2013.gada 18. vai 21.jūlijā.

Valsts robežsardzes amatpersona Rēzeknes pilsētas slimnīcā 2013.gada 1.augustā konstatējusi personu vārdā /pers. C/.

Atrodoties slimnīcā, pieteicējs iesniedzis iesniegumu Krievijas Federācijas vēstniecībai Latvijā, ar lūgumu izsniegt viņam

atgriešanās apliecību.

2013.gada 27.augustā pietiecējs ievietots Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā “Daugavpils”.

Pieteicējs 2013.gada 18.septembrī iesniedzis iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Tātad patvēruma meklētājs iesniegumu patvēruma piešķiršanai iesniedzis gandrīz divus mēnešus pēc tam, kad bija ieceļojis

Latvijā.

Tādēļ tiesai jāpārbauda, vai pieteicēja gadījumā ir konstatējami kādi objektīvi iemesli, kuru dēļ pieteicējs nav iesniedzis iesniegumu

agrāk, lai gan viņam bija šāda iespēja. Kā jau tiesa norādīja, tiesas pārbaudes apjoms aprobežojas ar šo novērtējumu. Tiesa nelemj

par statusa piešķiršanu (neskata jautājumu pēc būtības).

[10] Tiesa ņem vērā, ka no lietas materiāliem izsecināms, ka pieteicēja uzturēšanās Latvijas Republikā iemesls bijis piepelnīties un

doties tālāk uz kādu citu Eiropas Savienības valsti. Pārrunu laikā pieteicējs norādījis, ka pametis Krieviju, lai paslēptos no

iespējamiem draudiem Krievijā, tomēr pieteicējs nevar atbildēt, vai minētie draudi viņam pastāv arī šobrīd. Turklāt patvēruma

meklētāja sākotnējā aptaujā pieteicējs ir norādījis, ka ieceļošanas mērķis Latvijā ir – darba meklējumos, kas pamatoti norāda uz to,

ka pieteicēja sākotnējais mērķis nav bijis starptautiskās aizsardzības saņemšana.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs Rēzeknes pilsētas slimnīcā ticies ar Valsts robežsardzes amatpersonām, kā arī rakstījis

iesniegumu Krievijas vēstniecībai Latvijā par atgriešanās apliecības izsniegšanu. Tiesas ieskatā, ja pieteicējam savā izcelsmes valstī

tik tiešām pastāvētu reāli draudi, viņš, neatkarīgi no tā, ka atradās slimnīcā, būtu gribējis noskaidrot, kā iesniegt patvēruma

iesniegumu. To, ka pieteicējs bija rīcībspējīgs pierāda tas, ka viņš rakstījis iesniegumu Krievijas vēstniecībai. Pie tam, tiekoties ar

Valsts robežsardzes amatpersonām, pieteicējam bija iespēja noskaidrot visu, kas saistīts ar patvēruma iesnieguma iesniegšanu,

tomēr pieteicējs nav jutis nepieciešamību to darīt.

Minētie apstākļi norāda uz to, ka pieteicējam nav bijuši reāli draudi izcelsmes valstī un viņam iepriekš nebija nepieciešama

starptautiskā aizsardzība. Pretējā gadījumā pieteicējs būtu noskaidrojis, kādā kārtībā un kur iesniegt iesniegumu par patvēruma

piešķiršanu jau brīdī, kad ieceļoja Latvijā, neatkarīgi no tā, ka ieguvis traumu un atradies Rēzeknes pilsētas slimnīcā. Tāpat tiesai nav

pamata uzskatīt, ka pieteicējs būtu uzskatāms par bēgli, kuram situācija izcelsmes valstī būtu mainījusies un būtu radušies vajāšanas

draudi, atrodoties Latvijā. Pieteicējs nav norādījis nevienu apsvērumu, kas par to liecinātu.

Pieteicējs pārrunu un aptauju laikā vairākkārt norādījis uz to, ka ieceļojis Latvijā darba meklējumos, turklāt, Latvijas Republika nav

pieteicēja galamērķis. Pieteicējs Latvijas Republiku izmanto kā tranzītvalsti, lai piepelnītos un dotos tālāk meklēt darbu Anglijā.

Patvēruma iesniegumu pieteicējs iesniedzis tikai tad, kad Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā „Daugavpils” citi ārzemnieki

viņam ieteikuši pamēģināt iesniegt patvēruma iesniegumu. No minētā tiesa secina, ka pieteicēja izceļošana no Krievijas Federācijas

ir saistīta ar finansiālām grūtībām, nevis reāliem draudiem dzīvībai un veselībai, pretējā gadījumā, pieteicējs būtu darījis visu, lai

noskaidrotu, kā un kur iesniegt iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Līdz ar to, tiesa secina, ka, pieteicējs nav izjutis reālu apdraudējumu savā izcelsmes valstī, bet izceļojis no Krievijas Federācijas

finansiālu apsvērumu vadīts. Turklāt, ja iestāde no pieteicēja sākotnējās aptaujas anketas konstatētu aizdomas par iespējamu

vajāšanu, iestāde būtu piemērojusi vispārējo patvēruma iesniegumu izskatīšanas kārtību. Izskatāmajā lietā pieteicējs ticamus

vajāšanas iemeslus nav norādījis.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā nav konstatējami objektīvi iemesli, kuru dēļ Pārvaldei pieteicēja patvēruma

iesniegums būtu bijis jāvērtē pēc būtības.

[11] Tā kā tiesa konstatēja, ka pieteicējs bez pamatota iemesla nav iesniedzis iesniegumu agrāk, lai gan viņam bija šāda iespēja,

un nekonstatēja objektīvus iemeslus, kuru dēļ pieteicējs ir šādi rīkojies, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 285.-286.pantu un Patvēruma likuma 31.pantu, tiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. C/ (/pers. D/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pieņemt izskatīšanai pēc

būtības /pers. C/ iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese I.Petrovska