Court dismisses appeal against administrative penalty for vehicle trading, ruling private sales do not constitute business activity.

ECLI:LV:RAT:2021:0331.1A30065419.6.S

Lieta Nr. 1A30065419

Nr. 104AA-0110–21/15

S PR IED UM S

Rīgā 2021. gada 31. martā

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija:

tiesnese Daiga Kalniņa,

tiesnese Iveta Brimerberga,

tiesnese Aina Nicmane

rakstveida procesā izskatīja Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada

3. decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2019.gada 15.janvārī Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu kontroles pārvaldes (turpmāk – NKP) Tirdzniecības un akcīzes

kontroles daļas Otrās nodaļas galvenā nodokļu inspektore sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu NK Nr. /numurs/ (turpmāk - arī Protokols),

kurā konstatēts, ka, realizējot sešus transportlīdzekļus, /pers. A/ laika periodā no 2016.gada līdz 2018.gadam veicis transportlīdzekļu tirdzniecību, bet

normatīvajos aktos noteiktajā kārtība nav reģistrējis komercdarbību, ierīkojis un reģistrējis CSDD transportlīdzekļu tirdzniecības vietu, tādējādi veicot

komercdarbību bez reģistrēšanas un bez speciālās atļaujas (licences), izziņas vai atļaujas.

Normatīvais akts, kura prasības pārkāptas (netika ievērotas): Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 4.1 panta otrā daļa; likuma “Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 11.panta pirmās3 daļas 1.punkts. Ārējais normatīvais akts, kas paredz atbildību par pārkāpumu: Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 166.2 panta pirmā daļa.

[2] Ar VID NKP Tirdzniecības un akcīzes kontroles daļas Otrās nodaļas vadītājas 2019.gada 29.janvāra lēmumu /numurs/ (turpmāk –

Sākotnējais lēmums) /pers. A/ saukts pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 166. 2 panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma

izdarīšanu, uzliekot naudas sodu 350 euro un konfiscējot ar 2018.gada 1.novembra mantu un dokumentu izņemšanas protokolu administratīvā

pārkāpuma lietā Nr. /numurs/izņemto mantu - transportlīdzekli /TL marka/, ar VIN: /šasijas numurs/.

[3] Ar VID ģenerāldirektores 2019.gada 18.jūlija lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk - Lēmums), izskatot /pers. A/ sūdzību par Sākotnējo lēmumu,

nolemts atstāt to negrozītu, bet sūdzību noraidīt.

[4] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 3.decembra spriedumu, izskatot /pers. A/ sūdzību, Lēmums atcelts un

administratīvā pārkāpuma lieta izbeigta, atzīstot, ka /pers. A/ darbībās nav konstatējama Latvijas APK 166.2 panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā

pārkāpuma objektīvā puse. Tāpat ar spriedumu nolemts, ka konfiscētais transportlīdzeklis /TL marka/, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas

numurs/, atgriežams īpašniekam /pers. A/.

[5] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID), norādot, ka tiesa nepamatoti

atzinusi, ka nav konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Norāda, ka konkrētajā lietā ir piemērojams likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmās3 daļas 1.punkts, jo /pers. A/ darbībām,

veicot darījumus ar transportlīdzekļiem (iegāde, pārdošana), ir sistemātisks raksturs un tādējādi uzskatāms, ka ar lietas materiālos esošajiem

pierādījumiem ir nepārprotami pierādīts, ka /pers. A/ pēc būtības ir veicis saimniecisko darbību.

/pers. A/ darbības kvalificējamas kā saimnieciskā darbība, arī pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmās3 daļas

3.punktu, jo ir konstatējams transportlīdzekļu atsavināšanas mērķis – gūt peļņu.

Uzskata par kļūdainu tiesas secinājumu, ka taksācijas periodā nepieciešams konstatēt tā paša transportlīdzekļa gan iegādi, gan pārdošanu, lai

uzskatītu, ka ir bijusi tirdzniecība un līdz ar to arī saimnieciskā darbība.

Lietā konstatēts, ka laika posmā no 2016.gada līdz 2018.gadam /pers. A/ ir iegādājies astoņus transportlīdzekļus un realizējis sešus, tādejādi ir

veikti četrpadsmit iegādes / realizācijas darījumi. Vērtējot to kopsakarā ar CSL 4. 1 panta otrajā daļā noteikto, secināms, ka /pers. A/ darbībās ir

konstatējamas Latvijas APK 166.2 panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes, t.sk., objektīvā puse.

Norāda, ka, pretēji tiesas atzinumam, ka /pers. A/ visa administratīvā procesa gaitā ir bijis konsekvents, /pers. A/ 2018.gada 19.septembra un

2.novembra paskaidrojumos un 2019.gada 18.jūlija sūdzībā ir saskatāmas būtiskas pretrunas, proti, sākotnēji /pers. A/ atzina, ka laika posmā no

2016.gada līdz 2018.gadam ir iegādājies astoņus un realizēji sešus transportlīdzekļus, taču vēlāk norāda pretējo. Tāpat pretrunas konstatējamas /pers. A/

paskaidrojumos par to, kādu mērķu vadīts viņš ir iegādājies un vēlāk atsavinājis transportlīdzekļus. Tiesa bez pamatojuma piešķīrusi lielāku ticamību

/pers. A/ vēlāk sniegtajiem paskaidrojumiem, kad viņam jau bija zināma iestādes lēmuma argumentācija.

Lūdz atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un atstāt negrozītu iestādes Lēmumu par /pers. A/ administratīvo sodīšanu.

[6] Par VID apelācijas sūdzību /pers. A/ iesniedza viedokli, norādot, ka uzskata to par nepamatotu un noraidāmu.

Pirmās instances tiesa ir detalizēti izvērtējusi visus lietā iegūtos pierādījumus un analizējusi visus lietas apstākļus, pareizi konstatējusi juridiskus faktus

un pieņēmusi atbilstošu spriedumu. VID apelācijas sūdzībā nav norādīti nekādi jauni pierādījumi vai apstākļi, ko pirmās instances tiesa nebūtu ņēmusi vērā

un vērtējusi spriedumā.

Norāda, ka praktiski visi transportlīdzekļi tika iegādāti viņa paša vai ģimenes vajadzībām, kas pilnībā izslēdz saimniecisko darbību pēc būtības.

Pirmās instances tiesa šo jautājumu ir noskaidrojusi, detalizēti izvērtējot laika kritēriju, un neatbilst noskaidrotajiem apstākļiem VID secinājums, ka

transportlīdzekļi realizēti neilgi pēc to iegādes, kas nenorāda uz to personisko lietošanu. Tāpat lietā nav gūti pierādījumi tam, ka transportlīdzekļu

atsavināšanas mērķis bija gūt peļņu, kā to norāda VID.

Savos paskaidrojumos uz VID darbinieku jautājumiem ir sniedzis informāciju par automašīnu /TL marka/, kuru nolēmis pārdot tikai tad, kad ar to

bija atbraucis no /vietas/ uz /vietu/ un sapratis, ka mašīna ir jāremontē. Turklāt, automašīna tika iegādāta par 2000 euro, bet pārdošanas cena tika plānota

2400 euro, ņemot vērā remonta, reģistrācijas un transportēšanas izmaksas.

Motīvu daļa

[7] Administratīvās atbildības likuma (stājies spēkā 2020.gada 1.jūlijā) Pārejas noteikumu 2.punkts noteic, ka procesuālās darbības, kas līdz šā

likuma spēkā stāšanās dienai uzsāktas saskaņā ar Latvijas APK, tiek arī pabeigtas kodeksā noteiktajā kārtībā. Latvijas APK normas piemērojamas līdz

attiecīgās administratīvā pārkāpuma lietvedības stadijas pabeigšanai (lietvedība iestādē, tiesā vai izpilde). Tādējādi izskatāmā administratīvā pārkāpuma

lieta ir izlemjama atbilstoši Latvijas APK noteiktajam regulējumam.

[8] Atbilstoši Latvijas APK 289. 21 panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, jo lēmumu iespējams

pieņemt pēc lietā esošajiem materiāliem.

Latvijas APK 289. 22 panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši šā kodeksa

divdesmit trešās “a” nodaļas prasībām.

[9] Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, novērtējusi lietā esošos pierādījumus un apelācijas sūdzības motīvus, Krimināllietu

tiesas kolēģija (turpmāk – tiesas kolēģija) atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība

noraidāma.

Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pietiekami motivēts, tajā sniegts viedoklis par lietas izlemšanai būtiskiem jautājumiem,

tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus un sniegusi tiem motivētu juridisko novērtējumu, kam tiesas kolēģija pievienojas atbilstoši Latvijas

APK 289.13 panta trešajai daļai.

[10] Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti izdarīja secinājumu, ka lietā nav konstatējamas Latvijas APK 166. 2 panta pirmajā

daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes, un pamatoti izbeidza administratīvā pārkāpuma lietu.

Latvijas APK 7.pants noteic, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un

likumā noteiktā kārtībā, un lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību.

Latvijas APK 166. 2 panta pirmajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par komercdarbības uzsākšanu bez reģistrēšanas vai bez speciālas

atļaujas (licences), izziņas vai atļaujas, ja tās nepieciešamību nosaka likums vai Ministru kabineta noteikumi, par komercdarbības veikšanu, pārkāpjot

speciālajā atļaujā (licencē), izziņā vai atļaujā minētos nosacījumus, vai par komercdarbības turpināšanu pēc speciālās atļaujas (licences), izziņas vai

atļaujas atņemšanas, anulēšanas vai tās termiņa izbeigšanās vai komersanta izslēgšanas no Uzņēmumu reģistra, kā arī par komersanta darbības

turpināšanu pēc rīkojuma par tā darbības apturēšanu. Proti, lai /pers. A/ sauktu pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 166.2 panta pirmajā daļā

paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, ir jākonstatē, ka viņš laika posmā no 2016.gada līdz 2018.gadam, iegādājoties un pārdodot konkrētos

transportlīdzekļus, bija uzsācis komercdarbību, t.i., nodarbojies ar transportlīdzekļu tirdzniecību.

Atbilstoši Komerclikuma 1.panta otrajai daļai komercdarbība ir atklāta saimnieciska darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic

komersants. Savukārt atbilstoši minētā likuma 1.panta trešajai daļai saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmā3 daļa noteic kritērijus, no kuriem vismaz vienam izpildoties, fiziskās personas darbība

kvalificējama kā saimnieciskā darbība. Minētā likuma 11.panta pirmās3 daļas 1.punkts paredz, ka fiziskās personas darbība kvalificējama kā

saimnieciskā darbība, ja ir darījumu regularitāte un sistemātiskums (trīs un vairāk darījumi taksācijas periodā vai pieci un vairāk darījumi trijos taksācijas

periodos).

[10.1] Tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam, ka lietā iegūtie pierādījumi par administratīvā pārkāpuma protokolā

uzskaitīto transportlīdzekļu iegādi un pārdošanu neliecina par to, ka persona būtu uzsākusi komercdarbību - transportlīdzekļu tirdzniecību bez attiecīgas

reģistrēšanas, t.i., būtu iegādājusies visus protokolā norādītos transportlīdzekļus ar mērķi tos pārdot, gūstot ienākumus. Lai konstatētu, ka persona veic

nereģistrētu komercdarbību, ir jāpārbauda, vai īpašnieks pārdot savu īpašumu vai pretēji tam - persona iegādājas transportlīdzekļus ar nolūku vēlāk tos

atsavināt un gūt peļņu.

Kā pamatoti spriedumā norādījusi pirmās instances tiesa, lietā nepastāv strīds par faktiskiem apstākļiem, ka /pers. A/ laika posmā no 2016.gada

līdz 2018.gadam ir iegādājies astoņus un pārdevis sešus transportlīdzekļus, taču pieci no iegādātajiem transportlīdzekļiem joprojām atrodas personas

īpašumā: 2016.gada 8.jūnijā iegādātā automašīna /TL marka/, 2016.gada 16.augustā iegādātais motocikls /marka/, 2016.gada 20.oktobrī iegādātā

piekabe /marka/, 2018.gada 2.februārī iegādātais motocikls /marka/, 2018.gada 5.novembrī iegādātā automašīna /TL marka/, kā arī automašīna /TL

marka/, kurai uzlikts arests.

Savukārt visi pārdotie transportlīdzekļi, pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam nav realizēti neilgi pēc to iegādes, proti, minivens /marka/ pārdots

pēc diviem gadiem un diviem mēnešiem, motocikls /marka/ - pēc diviem gadiem un diviem mēnešiem, motocikls /marka/ - pēc trīs gadiem un diviem

mēnešiem, automašīna /TL marka/ - pēc sešiem ar pusi mēnešiem no to iegādes brīža.

Vienīgi automašīna /TL marka/ ir pārdota četrus mēnešus un motocikls /marka/ - trīs mēnešus pēc to iegādes, kas vērtējams kā salīdzinoši neilgs

laiks, taču arī par to iegādi un pārdošanas iemesliem persona ir sniegusi skaidrojumu, un nav pamata atzīt, ka tie tika iegādāti tāpēc, lai pārdotu.

/pers. A/ ir skaidrojis minēto transportlīdzekļu iegādes, to lietošanas, kā arī pārdošanas apstākļus, cita starpā ir norādījis uz savu hobiju, ka

nodarbojas ar motosportu, ko apliecina lietai pievienotie dokumenti. Tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt /pers. A/ skaidrojumu saistībā ar vairāku

motociklu pirkšanu, ka tos ir iegādājies savai personīgai lietošanai. Tāpat /pers. A/ ir izskaidrojis automašīnu iegādi savai un ģimenes locekļu lietošanai.

Tiesas kolēģija secina, ka /pers. A/, pērkot un pārdodot transportlīdzekļus, veica sava īpašuma pārdošanu, nevis rīkojās kā patstāvīgs un

organizēts transportlīdzekļu tirgotājs. Darījumu skaits pats par sevi nav noteicošais faktors saimnieciskās darbības konstatēšanai. /pers. A/ ir ticami

izskaidrojis, kāpēc ir pārdevis transportlīdzekļus, savukārt no pārbaudāmajā periodā iegādātajiem 8 transportlīdzekļiem tikai viens ir pārdots, bet

automašīnu /TL marka/ viņš ir vēlējies pārdot.

Satversmes tiesa 2011.gada 13.decembra lēmumā lietā Nr. 2011-15-01 norādījusi, ka par saimnieciskās darbības konstatēšanas kritērijiem

pieņemama veikto darījumu ekonomiskā būtība, regularitāte un apjoms.

Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka vienkārša īpašnieka tiesību izmantošana pati par sevi nav uzskatāma par saimniecisko darbību. Nošķirot

saimniecisko darbību no sava īpašuma pārvaldīšanas, veikto pārdošanas darījumu skaits un apjoms šajā gadījumā pats par sevi nav noteicošais faktors,

jo uzņēmējs, kas darbojas privātajā jomā, arī var veikt pārdošanas darījumus (skat., Eiropas Kopienu tiesas 1996.gada 20.jūnija sprieduma lietā

Nr.C-155/94 32., 37.punktu).

Tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. A/ lietā sniegtie paskaidrojumi nav pretrunīgi, viņš nekad nav noliedzis faktu par konkrēto transportlīdzekļu iegādi

un pārdošanu, lietas izskatīšanas gaitā ir sniedzis detalizētāku skaidrojumu par to.

[10.2] Tiesas kolēģija piekrīt apelācijas sūdzībā norādītājam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti secinājusi, ka taksācijas periodā nepieciešams

konstatēt tā paša transportlīdzekļa gan iegādi, gan pārdošanu, lai uzskatītu, ka ir bijusi tirdzniecība un līdz ar to arī saimnieciskā darbība, tomēr atzīst, ka

konkrētajā gadījumā tam nav izšķirošas nozīmes, lai /pers. A/ darbībās konstatētu Latvijas APK 166.2 panta pirmajā daļā paredzēta pārkāpuma sastāvu.

[10.3] Iepazīstoties ar apelācijas sūdzībā norādīto Zemgales apgabaltiesas 2020.gada 21.aprīļa spriedumu lietā Nr. 1A73015719, tiesas kolēģija

atzīst, ka konkrētajā lietā ir konstatējami atšķirīgi faktiskie apstākļi, no kuriem izriet, ka persona nodarbojās ar transportlīdzekļu tirdzniecību, kas ir

likumā noteiktā kārtībā reģistrējama.

[11] Ievērojot iepriekš norādītos faktus un secinājumus, apelācijas instances tiesa nekonstatē apstākļus, kuru dēļ pirmās instances tiesas spriedums

būtu atceļams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas APK 289.21 pantu, 289.22 pantu, 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda

Atstāt negrozītu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 19.maija spriedumu, bet Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību

noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese D.Kalniņa

Tiesnese I.Brimerberga

Tiesnese A.Nicmane