Court vacates appeal judgment for failure to prove loss to creditor and violation of civil procedure rules.

NORAKSTS

Lieta Nr.C12281010

SKC-217/2013

SPRIEDUMS

Rīgā 2013.gada 16.decembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā:

senators referents A.Laviņš

senatore A.Briede

senatore I.Garda

rakstveida procesā izskatīja lietu sakarā ar SIA „REM PRO” kasācijas sūdzību par Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

2011.gada 3.novembra spriedumu MSIA „FIRSTEL” prasībā pret SIA „REM PRO” par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Aprakstošā daļa

[1] MSIA „FIRSTEL” administrators J.S. 2010.gada 4.oktobrī cēlis prasību Daugavpils tiesā pret SIA „REM PRO”. Prasībā norādīts,

ka ar Daugavpils tiesas 2010.gada 25.augusta spriedumu pasludināts SIA „FIRSTEL” maksātnespējas process un administrators

konstatējis, ka debitoru sarakstā uzrādīta atbildētāja ar parāda summu Ls 93,61, pamatojoties uz rēķinu Nr.21 ar samaksas termiņu

2010.gada 2.februārī. Administrators nosūtījis atbildētājai vēstuli ar lūgumu atmaksāt parādu vai nosūtīt dokumentu, kas apstiprina

rēķina Nr.21 apmaksu, uz ko saņēmis atbildi, ka saskaņā ar 2010.gada 4.jūnija vienošanos Nr.3 ir veikts savstarpējs ieskaits par

minēto summu, tādēļ parāds nepastāv. Ņemot vērā minēto, ar šo vienošanos ir nodarīti zaudējumi maksātnespējīgā uzņēmuma

kreditora kopuma interesēm, jo veiktā ieskaita rezultātā prasītāja naudu nav saņēmusi.

2011.gada 14.februārī saņemtajos prasības pieteikuma grozījumos norādīts, ka, turpinot prasītājas dokumentu pārbaudi,

administrators konstatējis, ka līdzīgs darījums, proti, vienošanās protokols par darījumu ieskaitu, starp pusēm noslēgts arī 2010.gada

16.februārī, lai gan atbildētājai bija zināms par zaudējumu nodarīšanu prasītājai. Atbildētājas dalībnieks no 2008.gada 16.oktobra ir

J.B., kuram pieder 66,60% uzņēmuma kapitāla daļu, bet laika posmā no 2008.gada 20.novembra līdz 2010.gada 22.janvārim viņam

piederēja 45% MSIA „FIRSTEL” kapitāla daļu, līdz ar to par zaudējumu nodarīšanu viņam bija jābūt zināmam.

Pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92.panta trešo daļu, lūgts atzīt 2010.gada 4.jūnija un 2010.gada 16.februāra darījumus par

spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža un piedzīt no atbildētājas prasītājas labā Ls 1570,50, kas sastāv no 2010.gada 4.jūnija

ieskaita summas Ls 93,61 un 2010.gada 16.februāra ieskaita summas Ls 1476,89.

[2] Ar Daugavpils tiesas 2011.gada 22.marta spriedumu izbeigta tiesvedība daļā par 2010.gada 4.jūnija vienošanās atzīšanu par

spēkā neesošu un Ls 93,61 piedziņu. No atbildētājas prasītājas labā piedzīts parāds Ls 266,89. Pārējā daļā prasība noraidīta. No

atbildētājas valsts labā piedzīti tiesas izdevumi Ls 54,90.

[3] Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatījusi lietu sakarā ar pušu apelācijas sūdzībām, ar 2011.gada 3.novembra

spriedumu prasību apmierinājusi daļēji, atzīstot 2010.gada 16.februāra vienošanās protokolu par spēkā neesošu un piedzenot no

atbildētājas prasītājas labā Ls 1210, savukārt par labu valstij - valsts nodevu Ls 310,50 un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls

2,20. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Ņemot vērā apelācijas sūdzības robežas, strīds izskatāms par 2010.gada 16.februāra vienošanās par darījumu ieskaitu spēkā

esamību. No vienošanās redzams, ka puses konstatējušas prasītājas parāda apmēru Ls 1210 un atbildētājas parāda apmēru Ls

1476,89. Šajā sakarā puses vienojušās, ka ieskaita rezultātā atbildētājas parāds ir Ls 266,89.

[3.2] Maksātnespējas likuma 92.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus

un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts piecu gadu

laikā pirms maksātnespējas procesa iestāšanās dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai

kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu. No Uzņēmumu reģistra datu bāzē iekļautās

informācijas redzams, ka līdz 2010.gada 22.janvārim prasītājas valdes loceklis ir bijis J.B., kuram piederēja 45% sabiedrības kapitāla

daļu. Savukārt no 2008.gada 16.oktobra un darījuma slēgšanas brīdī J.B. bija atbildētājas valdes loceklis ar 66,60% kapitāla daļu

īpašumā.

Būdams abu sabiedrību valdes loceklis ar nozīmīgu kapitāla daļu skaitu īpašumā, J.B. piedalījās sabiedrību pārvaldē. Minētais fakts

apliecina, ka J.B. kā atbildētājas valdes loceklim darījuma par ieskaitu slēgšanas brīdī bija zināms vai viņam vajadzēja būt zināmam

par prasītājas finansiālo stāvokli, tai skaitā par to, ka prasītājas parādsaistības divas reizes pārsniedza tās aktīvus. Tādējādi darījums

noslēgts, apzinoties parādnieka faktisko maksātnespēju, un ir atzīstams par nelikumīgu.

Bez tam Civillikuma 1846.pants noteic, ka ar ieskaitu jāsaprot prasījuma dzēšana ar pretprasījumu, bet 1847.panta izpratnē ieskaits

iespējams, ja parādnieks izmanto savu pretprasījumu, ja abu prasījumu priekšmeti ir vienādas šķiras un ja abiem prasījumiem jau

iestājies termiņš. No vienošanās par ieskaitu satura nav saprotams, par kādu prasījumu esamību tā noslēgta, kādi prasījumi ir

pastāvējuši darījuma dalībnieku starpā. Lietā nav pierādījumu jebkādām prasījuma tiesībām vienai vai otrai pusei. Kaut arī vienošanās

bija noslēgta, atbildētāja parādu nesamaksāja. Tas tika izdarīts vien pēc Daugavpils tiesas sprieduma pieņemšanas.

Ņemot vērā minētos apstākļus, uzskatāms, ka darījums noslēgts ieinteresēto personu labā un ieinteresētās personas ir zinājušas par

zaudējumu nodarīšanu.

[3.3] Civillikuma 1771.pants paredz, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums, bet 1779.pants noteic katra

pienākumu atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Noslēdzot vienošanos par ieskaitu, prasītājai un

kreditoru kopumam tika radīti zaudējumi, jo tika samazināti naudas līdzekļi, no kuriem varētu segt citus prasītāja kreditora prasījumus,

un tas ir cēloniskā sakarā ar prettiesisko rīcību, slēdzot šo darījumu, un zaudējumu esamību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92.panta otro daļu, ja darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam, ir noslēgts ar

ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku vai šo personu labā, uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu

nodarīšanu, ja tās nepierāda pretējo. Atbildētāja nav iesniegusi pierādījumus tam, ka tās amatpersonas nebūtu zinājušas par

zaudējumu nodarīšanu parādniekam, līdz ar to darījums atzīstams par spēkā neesošu.

[3.4] Apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka Daugavpils tiesas piedzīto parāda summu Ls 266,89 atbildētāja jau ir samaksājusi. To

apstiprina apelācijas sūdzībai pievienotais 2011.gada 30.maija maksājuma uzdevums. Līdz ar to, atzīstot darījumu par spēkā

neesošu, no atbildētājas prasītājas labā piedzenami Ls 1210.

[4] Kasācijas sūdzību par spriedumu iesniegusi atbildētāja SIA „REM PRO”, lūdzot atcelt Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2011.gada 3.novembra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Kasācijas sūdzībā norādīts

tālāk minētais.

[4.1] Tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 8. un 97.pantu, jo bez dibināta pamata norādījusi, ka vienošanās protokols par ieskaitu

noslēgts ieinteresēto personu labā un ieinteresētās personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu. Nav strīda par to, ka J.B. ir bijis

gan prasītājas, gan atbildētājas dalībnieks. Tomēr neatbilst īstenībai apelācijas instances tiesas spriedumā norādītais, ka viņš ir bijis

arī par šo abu sabiedrību valdes locekli, ko apstiprina Uzņēmumu reģistra datu bāzē pieejamā informācija.

Saskaņā ar Komerclikuma 221.pantu valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kas pārvalda un pārstāv sabiedrību, savukārt

Komerclikuma 210.pantā ir noteikta dalībnieku sapulces kompetence, proti, tie sabiedrības darbībai svarīgie jautājumi, kurus ir tiesīga

izlemt tikai dalībnieku sapulce. Tādējādi apstāklis, ka J.B. ir bijis abu uzņēmumu dalībnieks, nenozīmē, ka viņam ir bijis zināms par to

starpā noslēgtajiem darījumiem, jo sabiedrības ikdienas saimniecisko darbību realizē valde, bet dalībnieki par noslēgtajiem

darījumiem nereti uzzina tikai dalībnieku sapulcēs.

[4.2] Apelācijas instances tiesas arguments, ka darījums nav atzīstams par likumīgu, jo noslēgts apzinoties parādnieka faktisko

maksātnespēju, nav pamatots ar materiālo tiesību normām. Tādējādi tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 189.panta trešo daļu.

Ieskaits ir darījums, kas bieži tiek izmantots uzņēmējdarbībā, kad divas juridiskas personas dzēš savstarpējos parādus, turklāt šāda

saistību dzēšana nedz pasliktina, nedz uzlabo pušu finansiālo stāvokli, jo abpusēji tiek dzēstas gan kredīta, gan debeta saistības.

[4.3] Pušu starpā nav strīda par prasījuma tiesību rašanās pamatu, un neviens no darījuma dalībniekiem nav apstrīdējis noslēgtos

darījumus, pamatojoties uz kuriem 2010.gada 16.februārī tika veikts ieskaits. Turklāt vienošanās protokolā par darījumu ieskaitu ir

norādītas visas pavadzīmes un rēķini, uz kuru pamata pusēm radušies savstarpēji prasījumi. Neskatoties uz to, apelācijas instances

tiesa šo apstākli nav ņēmusi vērā, nepamatoti norādot, ka nav saprotams, par kādu prasījumu esamību noslēgta vienošanās par

ieskaitu un ka lietā nav gūti pierādījumi par pušu prasījuma tiesībām.

Prasības priekšmets ir 2010.gada 16.februāra darījuma atzīšana par spēkā neesošu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma

92.panta nosacījumiem, nevis saskaņā ar Civillikuma normām, kas paredz tiesības atcelt darījumu, ja nav ņemta vērā tā forma,

sastāvdaļas, priekšmets, dalībnieki vai gribas izteikums. Līdz ar to nav izšķirošas nozīmes tam, uz kādu darījumu pamata radās

tiesības slēgt vienošanos par savstarpējo prasījumu ieskaitu. Tiesa, norādot, ka lietā trūkst pierādījumu par to, vai pusēm ir

savstarpējas prasījuma tiesības, ir pārsniegusi savas kompetences robežas.

[4.4] Tiesa bez pamata ir norādījusi, ka parādu atbildētājs samaksāja tikai pēc Daugavpils tiesas sprieduma pieņemšanas.

Noslēdzot vienošanās protokolu par ieskaitu, tajā tika fiksēts atbildētājas atlikušais parāds 2010.gada 16.februārī Ls 266,89. Minētā

naudas summa tika samaksāta tajā pašā dienā, veicot pārskaitījumu uz prasītājas bankas kontu. To apliecina 2010.gada 16.februāra

maksājuma uzdevums Nr.456, kas atrodas lietas materiālos.

Izdarot minēto secinājumu, tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu.

[5] Prasītājas MSIA „FIRSTEL” administrators ir iesniedzis paskaidrojumus sakarā ar atbildētājas kasācijas sūdzību, norādot, ka tā ir

nepamatota un noraidāma.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, Senāts uzskata, ka apelācijas instances

tiesas spriedums ir atceļams.

[7] Saskaņā ar šobrīd spēkā esošā Maksātnespējas likuma Pārejas noteikumu 5.punktu maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laikā

no 2008.gada 1.janvāra līdz 2010.gada 31.oktobrim, tiek piemērotas minētajā laika posmā spēkā esošā 2007.gada 1.novembrī

pieņemtā Maksātnespējas likuma (Latvijas Vēstnesis, 2007. 22.novembris, nr.188(3764)) normas un uz to pamata izdotie normatīvie

akti.

MSIA „FIRSTEL” maksātnespējas process ierosināts ar Daugavpils tiesas 2010.gada 1.jūlija lēmumu, proti, laikā, kad spēkā bija

2007.gada 1.novembra Maksātnespējas likums, līdz ar to konkrētajā lietā ir piemērojamas šā likuma normas.

[8] Senāts piekrīt kasācijas sūdzībā minētajam, ka apelācijas instances tiesa nav norādījusi pietiekamu pamatojumu secinājumam par

zaudējumu nodarīšanu atbildētājai ar 2010.gada 16.februāra vienošanos par ieskaitu.

[8.1] 2009.gada 28.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC-34/2009 Senāts jau ir norādījis, ka savstarpēja saistību dzēšana nevar nedz

pasliktināt, nedz uzlabot vienas no pusēm finansiālo stāvokli, jo abpusēji vienlaikus tiek dzēstas gan kredīta, gan debeta saistības.

Tomēr jāņem vērā, ka šāda tēze ir pamatota gadījumā, ja savstarpējā parādu dzēšana ar ieskaitu notiek starp diviem uzņēmumiem

ikdienas saimnieciskās darbības ietvaros. Apelācijas instances tiesa ir norādījusi uz apstākļiem, kas, tās ieskatā, liecina par pretējo,

proti, uz prasītājas finansiālo stāvokli, tai skaitā to, ka prasītājas parādsaistības divas reizes pārsniedza tās aktīvus un tā atradās

faktiskās maksātnespējas situācijā. Tomēr šādus secinājumus tiesa nav pamatojusi ar lietā esošiem pierādījumiem.

[8.2] Kā izriet no sprieduma argumentiem, zaudējumu nodarīšanu Civillietu tiesas kolēģija saistījusi arī ar to, ka ieskaita rezultātā ir

nepamatoti samazināti prasītājas naudas līdzekļi, jo no vienošanās par ieskaitu satura nav saprotams, par kādu prasījumu esamību tā

noslēgta, kādi prasījumi ir pastāvējuši darījuma dalībnieku starpā un ka nav pierādījumu jebkādām prasījuma tiesībām vienai vai otrai

pusei.

Senāts konstatē, ka prasības pieteikumā un tā grozījumos nav norādīts uz šādu prasījumu neesamību un lietas materiālos nav citas

informācijas, ka prasītāja būtu tos apstrīdējusi. Administrators prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu pamatojis vien ar

apstākļiem, ka ieskaita rezultātā prasītāja nesaņēma naudas līdzekļus, lai norēķinātos ar kreditoriem, un J.B. konkrētā laika posmā ir

bijis abu pušu dalībnieks.

Tādējādi kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka Civillietu tiesu kolēģija atzinusi par nepierādītu tādu apstākli, par kuru pušu starpā

nepastāvēja strīds.

[8.3] Šo iemeslu dēļ, Senāta ieskatā, apelācijas instances tiesas spriedumā nav atbilstošā veidā konstatēts viens no 2007.gada

1.novembra Maksātnespējas likuma 92.panta piemērošanas priekšnoteikumiem, proti, zaudējumu nodarīšana parādniekam. Citi

argumenti tam, kādā veidā ar ieskaitu prasītājai ir nodarīti zaudējumi, spriedumā nav norādīti.

[9] Senāts atzīst par pamatotu norādi kasācijas sūdzībā par Civilprocesa likuma 8. un 97.panta pārkāpumu, jo apelācijas instances

tiesa pretēji lietā iesniegtajiem pierādījumiem ir secinājusi, ka J.B. līdz 2010.gada 22.janvārim (no 2008.gada 20.novembra) ir bijis

prasītājas valdes loceklis, savukārt no 2008.gada 16.oktobra un darījuma slēgšanas brīdī viņš bija atbildētājas valdes (pārvaldes

institūcijas) loceklis. Nedz lietas materiālos, nedz arī Uzņēmumu reģistra datu bāzē šāda informācija nav atrodama. Līdz ar to nav

atzīstams par pamatotu tiesas motīvs par to, ka J.B. piedalījās abu sabiedrību pārvaldē un kā valdes loceklim viņam darījuma par

ieskaitu slēgšanas brīdī bija zināms par prasītājas finansiālo stāvokli un zaudējumu nodarīšanu prasītājai. Tādējādi tiesa nav norādījusi

lietas apstākļiem atbilstošu pamatu Maksātnespējas likuma 92.panta otrās daļas piemērošanai.

[10] No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas instances tiesa nav izdarījusi lietā iesniegto pierādījumu saturam atbilstošus secinājumus

par ieinteresēto personu attiecībā pret parādnieku, kā arī nav noskaidrojusi juridiski nozīmīgus apstākļus ar vienošanās prasītājai

nodarīto zaudējumu esamības konstatēšanai. Līdz ar to, Senāta ieskatā, tiesas spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 97., 190. un

193.panta noteikumiem un ir atceļams.

Izskatot lietu no jauna, apelācijas instances tiesai jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 69.panta pirmajai daļai par

ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku atzīstami ne vien parādnieka pārvaldes institūciju locekļi, bet arī tā dalībnieki.

Turklāt saskaņā ar šā panta otro daļu minētās personas ir atzīstamas par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku, ja tās

šajā statusā bijušas pēdējo piecu gadu laikā pirms maksātnespējas iestāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts

nosprieda

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 3.novembra spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt SIA „REM PRO” drošības naudu Ls 200 (divi simti).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senators (paraksts) A.Laviņš

Senatore (paraksts) A.Briede

Senatore (paraksts) I.Garda

NORAKSTS PAREIZS

Senators A.Laviņš

Rīgā 2013.gada 16.decembrī