Supreme Court dismisses appeal against administrative court ruling on unemployment allowance during pandemic restrictions. Appeal fails due to lack of specific legal violation details and no impact on outcome.

ECLI:LV:AT:2024:0731.A420138522.10.L

Lieta Nr. A420138522, SKA-449/2024

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2024.gada 31.jūlijā

[1] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 28.decembra spriedumu noraidīts pieteicējas /pers. A/ (iepriekš – /pers. A/) pieteikums par

Iekšlietu ministrijas 2022.gada 14.janvāra lēmuma Nr. 1-61/4, Valsts policijas 2022.gada 15.februāra lēmuma Nr. 42 un Valsts policijas 2022.gada

28.februāra lēmuma Nr. 82 atzīšanu par prettiesiskiem un mantisko zaudējumu nesaņemtās darba samaksas apmērā un nemantiskā kaitējuma 30 000

euro apmērā atlīdzināšanu. Ar minētajiem lēmumiem pieteicējai noteikta dīkstāve, nesaglabājot darba samaksu.

Apgabaltiesa pievienojās rajona tiesas sprieduma motivācijai un atzina, ka iestādei bija tiesības noteikt pieteicējai dīkstāvi un pieteicējas pārsūdzētie

lēmumi ir tiesiski. Apgabaltiesa arī secināja, ka nav pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Iestāde paziņojumā, ar kuru pieteicēja brīdināta par

nelabvēlīgajām sekām, ja netiks izpildītas Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk –

Ministru kabineta rīkojums) 5.3.apakšpunkta prasības, nepareizi atsaucās uz Darba likuma 58.panta trešo daļu. Tomēr vienlaikus iestāde paziņojumā bija

pareizi norādījusi, ka, pamatojoties uz Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu, no 2021.gada 15.novembra iestādes amatpersonas dienesta

pienākumus drīkstēs veikt tikai tad, ja tiks uzrādīts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Tāpat apgabaltiesa nekonstatēja, ka izskatāmajā lietā būtu

pārkāpts privātpersonas tiesību ievērošanas princips, tiesiskuma princips, tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips, patvaļas aizlieguma princips,

likuma atrunas princips, demokrātiskas iekārtas princips un samērīguma princips.

[2] Kasācijas sūdzībā ir norādīta virkne argumentu, kas ir tieši vērsti uz Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkta tiesiskuma apšaubīšanu. Tāpat

kasācijas sūdzībā ir norādīta virkne argumentu, kas formāli ir vērsti pret izskatāmajā lietā pārsūdzētajiem lēmumiem, taču faktiski apšauba vakcinācijas

nepieciešamību un samērīgumu, kā arī ar Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu noteikto ierobežojumu pamatotību, nepieciešamību un samērīgumu

kopumā. Tas attiecas arī uz pieteicējas argumentu par to, ka, pieņemot lēmumu par dīkstāves noteikšanu, neesot ņemta vērā netipiskā situācija sakarā ar

pieteicējas labo veselību, jo pieteicējai, pildot dienestu Valsts policijā, tikai vienu reizi desmit gados tikusi izsniegta darba nespējas lapa. Pieteicēja

kasācijas sūdzībā argumentē, ka līdz ar to viņas gadījumā vakcinēšanās prasīta nepamatoti, kā arī neesot pietiekami izvērtēts vakcīnu radītais risks utt.

Ņemot vērā to, ka Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts pieteicējas darba devējam nepiešķīra rīcības brīvību amatpersonas atstādināšanā no

darba pienākumu veikšanas apstākļos, kad šī persona nav uzsākusi vakcināciju pret Covid-19 infekciju un ieguvusi vakcinācijas sertifikātu noteiktā

termiņā (Senāta 2021.gada 25.novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1355/2021, ECLI:LV:AT:2021:1125.SKA135521.4.L, 4.punkts, 2022.gada

11.marta lēmuma lietā Nr. SKA-633/2022, ECLI:LV:AT:2022:0311.A420272321.10.L, 6.punkts), tad arī ar šiem argumentiem faktiski tiek

apstrīdēts Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkta tiesiskums.

Tā kā šie argumenti neattiecas uz izskatāmās lietas priekšmetu – iestādes lēmumiem, ar kuriem pieteicējai noteikta dīkstāve –, bet attiecas uz

Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu, kura tiesiskums tika vērtēts citā lietā – lietā Nr. A420267221, kur pieteicēja bija viena no līdzpieteicējām,

tad šie argumenti nevar ietekmēt izskatāmās lietas iznākumu un tos nav pamata vērtēt šajā lietā.

Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka lietā Nr. A420267221 ar apgabaltiesas 2023.gada 17.maija spriedumu noraidīts pieteikums par Ministru

kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkta un 5.8.apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku un attiecīgais spriedums stājies spēkā (Senāta 2024.gada 7.marta

senatoru kolēģijas rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-254/2024, ECLI:LV:AT:2024:0307.A420267221.21.L).

[3] Kasācijas sūdzībā argumentēts, ka dīkstāve kā tiesību institūts nav attiecināms uz amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm. Pieteicēja

norāda, ka uz amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm nav attiecināms arī Darba likuma 74.panta otrajā daļā iekļautais dīkstāves regulējums, jo

tas pārsniedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma

3.panta otrajā daļā norādīto tvērumu. Tāpat pieteicēja uztur argumentu, ka ar kļūdaino norādi paziņojumā par iespējamajām nelabvēlīgajām sekām ticis

pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa jau ir vērtējusi šos argumentus. Apgabaltiesa ir pareizi secinājusi, ka Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldīšanas likuma 7.2 un 7.3pants kā speciālās tiesību normas dod pamatu noteikt dīkstāvi arī amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm.

Apgabaltiesa ir arī pamatoti norādījusi, ka Darba likuma 74.panta otrā daļa paredz darba devēja tiesības arī amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm neizmaksāt atlīdzību, ja pati amatpersona ir vainojama pie dīkstāves izraisīšanas. Tāpat apgabaltiesa ir jau izskaidrojusi, ka kļūdainajai atsaucei

uz Darba likuma 58.panta trešo daļu nav nozīmes, jo tajā pašā dokumentā bija skaidri norādīts, ka no 2021.gada 15.novembra iestādes amatpersonas

dienesta pienākumus drīkstēs veikt tikai tad, ja tiks uzrādīts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Kasācijas sūdzībā šajā sakarā nav norādīti jauni

argumenti, kas senatoru kolēģijai liktu apšaubīt apgabaltiesas secinājumus.

[4] Pieteicēja kasācijas sūdzībā iebilst, ka rajona tiesa un apgabaltiesa nav nodrošinājušas lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un efektīvi, jo nav to

apvienojušas ar administratīvo lietu Nr. A420267221 un administratīvo lietu Nr. A420158222.

Senatoru kolēģija, pārbaudot lietas materiālus, secina, ka rajona tiesa ir sniegusi pamatojumu, kādēļ izskatāmā lieta nav apvienojama ar lietu

Nr. A420158222, kurā pieteicējs ir cita persona un līdz ar to ir arī atšķirīgi faktiskie apstākļi, kas saistīti ar pieteicēju veselības stāvokli. Senatoru

kolēģija šajā sakarā arī uzsver, ka Administratīvā procesa likuma 193.panta otrajā daļā regulētā lietu apvienošana ir tiesas prerogatīva, nevis pienākums.

Vienlaikus senatoru kolēģija piekrīt pieteicējai par izskatāmās lietas apvienošanu ar lietu Nr. A420267221, jo lietas par Ministru kabineta rīkojuma

5.3.apakšpunktu un uz tā pamata izdotā administratīvā akta tiesiskumu tiesām pēc iespējas būtu jāskata vienas tiesvedības ietvaros, jo tā var nodrošināt

efektīvāku abu lietu izskatīšanu. Tomēr lietu neapvienošana nevar ietekmēt un nav ietekmējusi lietas iznākumu. Līdz ar to šis apstāklis nevar būt pamats

kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[5] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesa nav pietiekami pamatojusi, kādēļ tās konstatētie tiesību normu pārkāpumi nav tādi, kas

varēja ietekmēt lietas iznākumu. Taču šis kasācijas sūdzības arguments ir vispārīgs, un kasācijas sūdzībā nav paskaidrots, uz kādiem tieši pārkāpumiem

šajā kontekstā pieteicēja norāda. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punktu kasatoram kasācijas sūdzībā ir skaidri

jānorāda, kādu materiālo vai procesuālo tiesību normu tiesa pārkāpusi, un pamatojumu, kā tieši izpaužas šis pārkāpums. Līdz ar to kasators nevar

aprobežoties ar vispārīgām norādēm uz konkrēti neidentificētiem pārkāpumiem. Līdz ar to šie kasācijas sūdzības argumenti neatbilst kasācijas sūdzības

satura prasībām.

[6] Kasācijas sūdzībā arī norādīts, ka pārsūdzētie lēmumi esot balstīti tikai uz politiskām interesēm, kā arī izklāstīts, kāpēc tie nav tiesiski, tostarp

norādot uz to, ka ar Valsts policijas 2022.gada 28.februāra lēmumu Nr. 82 dīkstāve pēc 2022.gada 1.marta esot pagarināta prettiesiski. Taču kasācijas

sūdzībā nav paskaidrots, kādus materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus šajā sakarā būtu pieļāvusi tiesa. Līdz ar to šie kasācijas sūdzības

argumenti neatbilst Administratīvā procesa likuma 325.pantam un 328.panta pirmās daļas 6.punktam. Senatoru kolēģija atgādina, ka Senāta kompetencē

nav atkārtota lietas izskatīšana pēc būtības, proti, pārsūdzētā iestādes lēmuma tiesiskuma izvērtēšana vēlreiz pēc būtības. Senāta kompetencē ir

pārbaudīt, vai zemākas instances tiesa nav pieļāvusi tiesību normu pārkāpumus.

[7] Rezumējot iepriekš minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka daļa kasācijas sūdzības argumentu neatbilst Administratīvā procesa likumā noteiktajām

prasībām kasācijas sūdzībai, bet pārējie kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu un tiem nav arī nozīmes

judikatūras veidošanā. Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšanai lietā nav pamata, un tiesvedība šajā lietā ir noslēgusies.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta pirmo daļu un otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 28.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore

Senators J. Pleps Senatore R. Vīduša

A. Kovaļevska