Appellate court partially allows alimony enforcement appeal, reducing monthly support to 75 Lats per child.

Lieta Nr.C27119913

CA-3888-13/5

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētāja: L.Gavare

tiesneši: I.Bērziņa, L.Volberga

ar sekretāri: S.Ģērmani

2013.gada 9.decembrī izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, civillietu /pers. E/ prasībā pret /pers. F/ par uzturlīdzekļu

piedziņu, sakarā ar /pers. F/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2013.gada 18.jūnija spriedumu.

Noklausoties tiesneses L.Gavares ziņojumu, Civillietu tiesu kolēģija noskaidroja

Aprakstošā daļa:

2013.gada 8.janvārī /pers. E/ (turpmāk – prasītāja) vērsusies tiesā ar prasības pieteikumu pret /pers. F/ (turpmāk – atbildētājs) par

uzturlīdzekļu piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka pušu laulība šķirta/datums/, puses vienojušās par bērnu uzturlīdzekļiem un saskarsmes tiesībām.

Bērni dzīvo ar prasītāju, viņas ienākumi no darba algas ir aptuveni Ls 200 mēnesī.

Prasības pieteikums pamatots ar Civillikuma 179.pantu un prasītāja lūdz tiesu piedzīt no atbildētāja pušu laulības laikā dzimušo bērnu

dēla /pers. G/ un meitas /pers. H/ uzturam uzturlīdzekļus Ls 95 mēnesī katram bērnam, jo atbildētājs uzturlīdzekļus nedod regulāri un

pietiekamā apmērā.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona 2013.gada 18.jūnija spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzīts no atbildētāja par labu prasītājai

bērnu /pers. H/ un /pers. G/ uzturam uzturlīdzekļus ik mēnesi Ls 75 katram bērnam, sākot no 2013.gada 8.janvāra līdz katra bērna

pilngadībai. Noteikts, ka spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturēšanai izpildāms nekavējoties.

Pirmās instances tiesa, izvērtējot lietas materiālus, atzinusi, ka ir pierādīts fakts, ka puses ir prasībā norādīto bērnu vecāki un ikdienas

aizgādību pār bērniem, atbilstoši Civillikuma 178.1panta pirmajai daļai, īsteno māte, kas lietā ir prasītāja.

Pamatojoties uz Civillikuma 179.pantu, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6., 10., 18., 20., 24.pantu, ievērojot ierobežojumu, kas

noteikts Civillikuma 179.pantā, pirmās instances tiesa norādījusi, ka izvērtējot maksājamo uzturlīdzekļu apmēru, jāņem vērā vecāka

mantiskais stāvoklis.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka nav nekāda pamata uzskatīt, ka atbildētājs būtu pildījis pienākumu dot bērniem uzturu, jo par

tādiem apstākļiem nav ziņots, nekādi pierādījumi par to nav iesniegti. Uzklausot pušu paskaidrojumus, pirmās instances tiesa labticīgi

pieņēmusi, ka norādītie fakti ir patiesi. Tomēr, par cik nav zināms, kādā naudas summas izteiksmē bijusi atbildētāja maksātie līdzekļi

un nav iesniegti pierādījumi, tiesa nevar par šo summu samazināt uzturlīdzekļu apmēru.

Pirmās instances tiesa, izvērtējot lietas materiāliem pievienotos rakstveida pierādījumus - VSAA 2013.gada 22.janvāra izziņu, VID

izziņu, SIA /Nosaukums/ izziņu, kā arī atbildētāja iesniegtos pierādījumus tam, ka līdz prasības celšanai devis uzturlīdzekļus, ko

prasītāja atzinusi par patiesu informāciju, atbildētāja bankas konta izrakstus par saviem izdevumiem, tai skaitā aizdevuma saistību

izpildē, atzinusi, ka pienākums dot un nodrošināt bērnu ar uzturu ir primārs un pārējās saistības ir tam pakārtotas.

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka princips, kurš tiek piemērots lietās par uzturlīdzekļu piedziņu, nosakot uzturlīdzekļu apmēru,

palicis nemainīgs, jo iepriekš tas ar likumu bija noteikts 30% apmērā no minimālās darba algas valstī bērnam no septiņu gadu

vecuma līdz pilngadībai, savukārt līdz septiņu gadu vecumam 25% apmērā no minimālās darba algas mēnesī (bruto), pie tam,

neatkarīgi no apstākļiem, vai bērna vecāki gūst kādus ienākumus vai nē, no likumdevēja viedokļa pilnīgi pamatoti, ka vecākiem ir

jāpilda pienākums dot uzturu bērnam un bērns regulāri jānodrošina ar uzturu. Vecākiem aizgādības tiesības nav ne atņemtas, ne

ierobežotas, tātad, abu vecāku pienākums ir gādāt un dot bērnam uzturu vismaz iepriekš norādītā apmērā. Piemērojot šo principu,

tiesa ieskata, ka pieprasītie uzturlīdzekļi ir samērīgi un atbilst kā bērnu vecumam, tā atbildētāja kā tēva un prasītājas kā mātes

mantiskajam stāvolim.

Ievērojot, ka uz sprieduma pieņemšanas brīdi iztikas minimums vienai personai mēnesī bija aptuveni Ls 170 (www.csb.gov.lv), pirmās

instances tiesa atzinusi, ka tādā apmērā vecākiem ir jānodrošina uzturs arī katram bērnam, ņemot vērā arī bērna vecumu un

nepieciešamās vajadzības. Taisnīgi, pie apstākļiem, kad bērna māte ikdienā aprūpē un apgādā bērnus, rūpējas par viņiem un viņu

vajadzībām, bet bērnu tēvs savas tiesības neizmanto un pienākumus atbilstoši nepilda, tādēļ pamatoti prasītāja pieprasījusi lielāko

daļu no šīs summas no atbildētāja, pie kam, tas atbilst arī pušu mantiskajam stāvoklim.

Uzklausījusi paskaidrojumus, novērtējusi iesniegtos pierādījumus, saskaņā ar Bērnu tiesību deklarāciju, Civillikuma 1., 3., 5., 177.,

178. - 179., 1838., 1842., 1846. pantu, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6., 10., 18., 20., 24.pantu, Dzīvesvietas deklarēšanas

likumu, Civilprocesa likuma 1., 5., 8., 10., 33., 26., 28., 34., 35., 42., 43., 56., 59., 92., 93., 95., 96., 97., 104., 128., 129., 189., 193.,

203., 204., 205.pantu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasība ir pamatota un apmierināma, piedzenot uzturlīdzekļus daļā no

pieprasītās summas – Ls 150 apmērā ik mēnesi, kas ir katram bērnam Ls 75, ņemot vērā bērna vecumu un tam nepieciešamās

vajadzības, ko tiesa ieskatījusi par vispārzināmu faktu, kas kā tāds tādēļ tiesā nav jāpierāda, bet pārējā daļā noraidot kā nepierādītu

un nepamatotu. Ls 150 ir mazāk nekā puse no atbildētāja ik mēneša darba samaksas, jeb 41.89 %. Ja pieturas pie aprēķina

30+25%, t.i., 55% no ikmēneša ienākumiem, kurus pienākums dot bērnu uzturam būtu atbildētājam, ņemot vērā bērnu vecumu. Dēla

uzturam no minimālās darba algas tas būtu 30% apmērā, kas ir Ls 60, meitas uzturam 25% apmērā, kas ir Ls 50, kopā Ls 110.

Atbildētāja ienākumi ir darba alga vidēji Ls 357,92, kas ir gandrīz divas minimālās mēneša darba algas jeb 178,96%.

Samērojot uzturlīdzekļu apmēru kā ar atbildētāja mantisko stāvokli, tā iztikas minimumu vienai personai Latvijas Republikā, bērnu

vecumu, pirmās instances tiesa atzinusi to par atbilstošu un samērīgu.

Ievērojot starptautiskajos tiesību aktos, kuriem pievienojusies Latvijas Republika, tai skaitā Bērnu tiesību deklarāciju, noteikto, pirmās

instances tiesa atzinusi, ka gadījumā, ja tiesa akceptētu atbildētāja argumentu, ka bērnu uzturam viņš nevar dot vairāk kā Ls 50 ik

mēnesi katram bērnam, arī ar apsvērumu, ka reizi mēnesī bērni viesojas pie viņa, tad nebūtu samērīgi ne ar ienākumiem, ne bērnu

vajadzībām, jo kā vispārzināmu faktu, kas kā tāds tiesā nav jāpierāda, nav pietiekami bērna uzturam šāda summa, ja arī ieskata, ka

abi vecāki to dotu vienādi. Pretējā gadījumā būtu jāatzīst, ka pienākums dot bērnam uzturu ir tad, kad ir izpildītas visas saistības,

kādas uzņēmusies persona, būtu apgādājusi sevi un no atlikušā dotu uzturu bērnam. Tad būtu jāatzīst, ka tam nepietiek līdzekļu. Dot

bērnam uzturu un apgādāt ar visu nepieciešamo ir vecāka primārais uzdevums un pienākums, jo bērns pats sevi nodrošināt ar uzturu

nevar. Vecāku pienākums samērā ar mantas stāvokli sagādāt un dot bērnam uzturu – ēdienu, mitekli, apģērbu, viņu kopt, audzināt un

skolot, nodrošināt veselības aprūpi.

Par minēto spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis atbildētājs /pers. F/, pārsūdzot to daļā par uzturlīdzekļu piedziņu par labu

prasītājai bērnu /pers. H/ uzturam Ls 15 apmērā un /pers. G/ uzturam Ls 25 apmērā ik mēnesi, kā arī par tiesas izdevumu piedziņu

valsts labā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi atbildētāja spēju uzturēt bērnus, ņemot vērā atbildētāja dzīves

laikā iegūto pamatizglītību, atbilstoši tai, atbildētāja konkurētspēju darba tirgū, kā arī, darba tirgū esošo pieprasījumu pēc

darbiniekiem ar pamatizglītību, to, ka darba devēji vēlas algot darbiniekus vismaz ar vidējo izglītību, kā arī izglītības ietekmi uz

atalgojumu. Atbildētājs uzskata, ka minētajiem ierobežojumiem, vairāk vai mazāk ir pastāvīgs raksturs un pirmās instances tiesai tie

bija jāņem vērā.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka atzīst prasību apmērā, kas atbilst Latvijas Republikā noteiktajam minimālajam

uzturlīdzekļu apmēram, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt

katram savam bērnam, pārējā daļā prasību neatzīst. Atbildētājs neapšauba un atzīst to par vispārzināmu faktu, ka bērna uzturēšanas

izdevumos ir iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem u.tt., bet uzskata, ka iepriekš minēto izdevumu

iekļaušana bērna uzturēšanas izdevumos neatbrīvo prasītāju no pienākuma pierādīt, bet tiesu vērtēt to apmēru gadījumos, kad

prasītāja vēlas piedzīt uzturlīdzekļus virs valstī noteiktā minimālā apmēra.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka no prasītājas pievienotā aprēķina izriet, ka tas sastādīts par pamatu ņemot 2012.gada ziemas

mēnešos esošos izdevumus, bet pirmās instances tiesai bija jāņem vērā, ka atkarībā no sezonas, izdevumi bērna uzturam atšķiras,

kas ir atkarīgs no tā, vai bērns slimo, kā arī, izdevumi par mājokli atšķiras vasaras un ziemas mēnešos, līdz ar ko, tiesai tās izdevumu

pozīcijas, kas ir mainīgas, bija jāvērtē pēc sava taisnīga ieskata, pamatojoties uz visu apstākļu apsvērumiem. Turklāt iesniedzot

apelācijas sūdzību, atbildētājs pievienojis 2013.gada 8.jūlija lēmumu Nr.130708-121pies1 par bezdarbnieka statusa piešķiršanu ar

2013.gada 8.jūliju.

Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja /pers. F/ pilnvarotais pārstāvis /pers. I/ uzturēja apelācijas sūdzību uz norādītajiem

argumentiem, prasību atzina daļā par valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, pārējā daļā prašibu neatzina.

Prasītāja /pers. E/ tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina, uzturēja prasību uz norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa:

Noklausoties pušu paskaidrojumus, pārbaudot lietas materiālus, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasība ir apmierināma daļēji.

Lietā esošo dzimšanas apliecību kopijas apliecina, ka puses ir/datums/dzimušās /pers. H/ un/datums/dzimušā /pers. G/ vecāki.

Saskaņā ar Civillikuma 179.pantu, vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu

un māti līdz laikam, kad bērns pats spēs sevi apgādāt, turklāt, pienākums gādāt par bērna uzturēšanu nebeidzas, ja bērns nedzīvo

kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Lietā nav strīda, ka /pers. H/ un /pers. G/ dzīvo kopā ar prasītāju un faktiski atrodas viņas aprūpē un apgādībā.

Vispārzināmi, ka uzturlīdzekļi katram bērnam nepieciešami un dodami nepārtraukti un pastāvīgi, lai tiktu nodrošinātas bērna tiesības

un likumīgās intereses, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6., 10., 18., 20., 24.pantu, tomēr, ar ierobežojumu, kas noteikts

Civillikuma 179. pantā, proti, atbilstoši vecāka mantiskajam stāvoklim.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu, vecākiem ir pienākums rūpēties par bērniem, jo līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vēcāku

aizgādībā. Rūpes par bērnu nozīmē to uzturēt, tas ir nodrošināt ar ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, bērnu kopt, izglītot un

audzināt, nodrošinot garīgo un fizisko attīstību, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu

sabiedriski derīgam darbam.

Atbilstoši minētajai likuma normai, Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka tā vecāka ieguldījums bērna aprūpē kurš gādā par bērna garīgo

izglītošanu un audzināšanu, kaut arī tas nav aprēķināms naudas izteiksmē, ir nesalīdzināmi nozīmīgāks par naudas maksājumiem, ar

ko bērnu aprūpē piedalījies atbildētājs, kurš arī pēc pirmās instances sprieduma nav to pildījis un nodrošinājis bērnu uzturam

piespriestos uzturlīdzekļus.

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem, neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka

Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru

bērnam” noteikts katra vecāka pienākums nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus katram bērnam no viņa piedzimšanas

līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, savukārt, katram

bērnam no 7 gadu sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās

mēneša darba algas.

Minētajā apmērā līdzekļi bērna uzturam jādod neatkarīgi no mantas stāvokļa, t.i. pat tādā gadījumā, ja persona ir maznodrošināta vai

viņas darba spējas invaliditātes vai citu objektīvu apstākļu dēļ ir ierobežotas.

Tanī pat laikā, lietā nav nekādu pierādījumu par maznodrošinātas personas statusa piešķiršanu atbildētājam, invaliditāti vai citiem

objektīviem apstākļiem, kas /pers. F/ liegtu dot saviem bērniem līdzekļus vairāk nekā ar likumu atļautajā minimālajā apmērā.

Saskaņā ar datorsistēmā pieejamo informāciju Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes noteiktais iztikas minimums valstī 2013.gada

oktobrī ir Ls 179,33 mēnesī, 2013.gada novembrī Ls 179,08 mēnesī, no kā var secināt, ka pēdējā gada laikā valstī noteiktā iztikas

minimuma summa ir apmēram Ls 179 mēnesī.

Kaut arī no atbildētāja paskaidrojumiem izriet, ka viņš piekrīt uzturlīdzekļus maksāt tikai Ls 60 mēnesī meitas uzturam un Ls 50 dēla

uzturam, t.i., tādā apmērā, kas viņam būtu jāmaksā neatkarīgi no mantas stāvokļa, t.i. pat tādā gadījumā, ja viņš būtu maznodrošināts

vai viņa darba spējas invaliditātes vai citu objektīvu apstākļu dēļ būtu ierobežotas, taču Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka no

atbildētāja par labu prasītājai meitas un dēla uzturam ir piedzenami Ls 75 mēnesī katram bērnam, kas ir mazāk nekā puse no

saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes pēdējā gada laikā aprēķinātās iztikas minimuma mēneša summas valstī.

Uzturlīdzekļu apmēru Ls 75 mēnesī katra bērnam Civillietu tiesu kolēģija atzīst par atbilstošu atbildētāja mantas stāvoklim, jo no lietas

materiāliem redzams, ka atbildētājs ir darba spējīgā vecumā un nav pierādījis, ka pastāv objektīvi no atbildētāja neatkarīgi apstākļi,

kas atbildētājam liegtu strādāt algotu darbu, lai nodrošinātu uzturu saviem bērniem. Pie tam, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka taisnīgi,

pie apstākļiem, kad bērna māte ikdienā aprūpē un apgādā bērnus, rūpējas par viņiem un viņu vajadzībām, bet bērnu tēvs savas

tiesības neizmanto un pienākumus atbilstoši nepilda, tādēļ pamatoti prasītāja pieprasījusi lielāko daļu no šīs summas no atbildētāja,

pie kam, tas atbilst arī pušu mantiskajam stāvoklim.

Turklāt no prasītājas iesniegtajiem aprēķiniem par izdevumiem bērnu vajadzībām redzams, ka bērniem ikdienai nepieciešami līdzekļi

ēdināšanai izglītības iestādēs, bērnu daļai īres un komunālo maksājumu veikšanai, pārtikai, higiēnas precēm, medikamentiem, kā arī

apģērbam un apaviem. Atbildētājs minētos aprēķinus nav apstrīdējis, pat atzinis, ka bērna uzturam tas viss ir nepieciešams. Pie

šādiem apstākļiem, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka bērnu interesēs ir piedzīt no atbildētāja uzturlīdzekļus Ls 75 apmērā katram

bērnam ik mēnesi, uzturlīdzekļu apmērs ir samērojams ar bērnu interesēm un atbildētāja spēju tos nodrošināt ņemot vērā, ka

atbildētājs ir darba spējīgā vecumā, nav invalīds un nepastāv arī citi apstākļi, kas liegtu atbildētājam pienācīgā kārtā rūpēties par

saviem bērniem.

Apelācijas sūdzības argumentu, ka atbildētāja iegūtā pamatizglītība nenodrošina iespēju gūt ienākumus profesijā, kurā darba laikā

iegūtas profesionālās iemaņas, proti, tipogrāfijas jomā, līdz ar ko, pēc darba zaudēšanas atbildētājam nav iespējams iegūt citu

apmaksātu darbu, Civillietu tiesu kolēģija vērtē kritiski, jo atbildētājs nav pamatojis, kādēļ tam nav iespējas strādāt citā nozarē. Turklāt

atbildētājs, pie apstākļiem, kad valstī pastāv iespēja iegūt bezmaksas vidējo izglītību, nav pierādījis tādu objektīvu un no atbildētāja

neatkarīgu apstākļu esamību, kas liegtu viņam iegūt labāku izglītību, lai viņa konkurētspēja darba tirgū pieaugtu.

Bez tam Civillietu tiesu kolēģija secina, ka atbildētājs nav pierādījis, ka atbildētājs, meklējot darbu, būtu saņēmis atteikumu, kas

pamatots ar viņa nepietiekamo izglītību, vai būtu meklējis iespējas veikt fizisku darbu, kurā izglītība nav noteicošais faktors.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka uzturlīdzekļi iepriekšminētajā apmērā piedzenami no 2013.gada 8.janvāra, t.i. dienas, kad tiesā bija

celta prasība par uzturlīdzekļu piedziņu.

Ievērojot, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktu prasītāja atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts

ienākumos, saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmās daļas noteikumiem, no atbildētāja valsts ienākumos piedzenami tiesas

izdevumi – valsts nodeva Ls 243,80 apmērā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta pirmajai daļai tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad notecējis termiņš tā

pārsūdzēšanai apelācijas kārtībā un sūdzība nav iesniegta.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka atsaucams 2013.gada 23.jūlijā izdotais izpildu raksts pēc Rīgas pilsētas Centra

rajona tiesas 2013.gada 18.jūnija sprieduma, jo sakarā ar atbildētāja iesniegto apelācijas sūdzību, minētais spriedums nav stājies

likumīgā spēkā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 205.panta pirmās daļas 1.punktu, nosakāms, ka spriedums daļā par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu

uzturēšanai izpildāms nekavējoties.

Pirmās instances tiesa vispusīgi pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un pareizi piemērojusi materiālo tiesību normas.

Ievērojot minēto un vadoties no Civilprocesa likuma 432., 433., 434.panta, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers. E/, /personas kods/, prasību pret /pers. F/, /personas kods/, apmierināt daļēji:

Piedzīt no /pers. F/, /personas kods/, par labu /pers. E/, /personas kods/, uzturlīdzekļus bērnu /pers. H/, /personas kods/, un /pers. G/,

/personas kods/, uzturam ik mēnesi Ls 75 (septiņdesmit pieci lati) katram bērnam, sākot no 2013.gada 8.janvāra līdz bērnu

pilngadībai.

Pārējā daļā /pers. E/ prasību, noraidīt.

Atsaukt 2013.gada 23.jūlijā izdoto izpildu rakstu pēc Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2013.gada 18.jūnija sprieduma.

Noteikt, ka spriedums daļā par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturēšanai izpildāms nekavējoties.

Piedzīt no /pers. F/, /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 243,80 (divi simti četrdesmit trīs lati

80/100) apmērā.

Spriedums daļā par piedziņu labprātīgi izpildāms desmit dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā. Maksājumu

apliecinošs dokuments par tiesas izdevumu Ls 243,80 apmērā iesniedzams Rīgas apgabaltiesā.

Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā 30 dienu laikā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns sprieduma teksts izgatavots 2013.gada 18.decembrī.

Priekšsēdētāja (paraksts) L.Gavare

Tiesneši: (paraksts) I.Bērziņa

(paraksts) L.Volberga