Administrative court dismissed appeal against termination of public law contract due to new regulation on inheritance support.

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĒZEKNES TIESU NAMS

Lietas arhīva Nr. A42-00030-19/42

ECLI:LV:ADRJRTN:2019:0710.A420176116.3.S

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2019.gada 10.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Māris Šļakota,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. D/ pieteikumu par 2007.gada 27.jūnija publisko tiesību

līguma Nr.C010600727 spēkā esību.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 27.jūnijā starp Lauku atbalsta dienesta Austrumlatgales reģionālo lauksaimniecības pārvaldi, saimniecības atdevēju /pers. E/

(atbalsta saņēmējs Latvijas Lauku attīstības plāna Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006. gadam (turpmāk – Lauku attīstības plāns)

ietvaros) un saimniecības pārņēmēju /pers. G/ noslēgts publisko tiesību līgums Nr.C010600727 (turpmāk – Līgums) par kārtību un nosacījumiem, kas

jāievēro un jāveic atbalsta saņēmējam un saimniecības pārņēmējam, lai sasniegtu Lauku attīstības plāna 9.3.pasākuma „Priekšlaicīgā pensionēšanās”

(turpmāk – Pasākums) paredzētos mērķus, kā arī saņemtu atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantijas izdevumu daļas

Pasākuma ietvaros. Atbilstoši līguma 1.3.apakšpunktā noteiktajam, līguma saistību periods ir no 2007.gada 27.jūnija līdz 2022.gada 26.jūnijam, savukārt

līguma 6.7.apakšpunktā paredzēts, ka atbalsta saņēmēja nāves gadījumā atbalstu par atlikušo periodu izmaksā personai, kurai ir apstiprinātas mantojuma

tiesības.

Saimniecības atdevējs /pers. E/ 2008.gada 27.aprīlī miris un 2009.gada 22.janvārī pieteicējai /pers. D/ apstiprinātas mantojuma tiesības uz /pers.

E/ atstāto mantojumu. Ar 2009.gada 23.janvāra papildu vienošanos pieteicēja noteikta kā saimniecības atdevēja Līguma ietvaros.

Saskaņā ar 2012.gada 3.decembra pārjaunojuma līgumu /pers. G/ vietā kā saimniecības pārņēmējs līgumā iestājās zemnieku saimniecība

/Nosaukums/

[2] 2015.gada 30.aprīlī spēkā stājās Ministru kabineta 2015.gada 14.aprīļa noteikumi Nr.187 „Grozījums Ministru kabineta 2004.gada

30.novembra noteikumos Nr.1002 „Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments „Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas

īstenošanai 2004.-2006.gadam””” (turpmāk – Noteikumi Nr.187), kas paredz pārtraukt atbalsta maksājumus personām, kuras pasākumā noteikto

atbalstu saņem mantojumā.

Līdz ar to pieteicēja ar Lauku atbalsta dienesta Austrumlatgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja 2015.gada 24.aprīļa paziņojumu

Nr.01.3-11/15/511 (turpmāk – 2015.gada 24.aprīļa paziņojums) informēta, ka ar Līgumu uzņemtās saistības tiek pārtrauktas ar 2015.gada 30.aprīli un

puses ir atbrīvotas no turpmāko saistību izpildes.

[3] Izskatot pieteicējas iesniegumu, kurā pieteicēja lūdza atsaukt 2015.gada 24.aprīļa paziņojumu un turpināt pildīt saistības, ko dienests uzņēmies,

Lauku atbalsta dienesta direktore 2015.gada 27.augustā sniedza atbildi Nr.10.10.1-9/15/831-L/864 (turpmāk – 2015.gada 27.augusta atbilde),

norādot, ka iestāde nevar atjaunot līguma darbību un Lauku atbalsta dienestam nav pamata turpināt veikt ikmēneša pensiju izmaksu. Atbildē norādīts, ka

paziņojums nosūtīts sakarā ar normatīvā akta grozījumiem, tas ir, Noteikumiem Nr.187, kas pēc būtības ir mainījuši tiesiskos apstākļus, kā rezultātā

iestādei bez rīcības brīvības bija jāpiemēro Līguma 9.1., 9.2., 10.1. un 11.7.apakšpunktā pielīgtās tiesības. No 2015.gada 30.aprīļa spēkā esošā

noteikumu Nr.187 1.punkta tiesību norma ir imperatīva, proti, tā noteic, ka ir svītrojams un vairs nav piemērojams nosacījums, ka atbalsta saņēmēja

nāves gadījumā atbalstu par atlikušo periodu izmaksā personai, kurai ir apstiprinātas mantojuma tiesības. Minētā tiesību norma ir tūlītēji piemērojama, jo

publiskajās tiesībās jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks, turklāt konkrētajā gadījumā likumdevējs nav paredzējis izņēmumu no šī vispārējā principa.

Tādēļ Lauku atbalsta dienestam līdz ar Noteikumu Nr.187 spēkā stāšanos bija jāpārtrauc ikmēneša pensiju izmaksa personām, kurām ir apstiprinātas

mantojuma tiesības. Turklāt arī Noteikumu Nr.187 anotācijas 2.sadaļā ir sniegta informācija, ka attiecīgie atbalsta maksājumi tiek pārtraukti ar

2015.gada 30.aprīli. Konkrētajā gadījumā ir iestājušies līguma 9.1.apakšpunktā definētie nepārvaramas varas apstākļi, kas dod pamatu līguma saistību

vienpusējai pārtraukšanai, atbrīvojot no atbildības par līguma saistību neizpildi visas līgumslēdzējpuses.

[4] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Līguma spēkā esību. Pieteikumā norādīja turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Lauku atbalsta dienesta tiesības vienpusēji pārtraukt līgumu, neizmaksājot atlikušo atbalsta summu un piedzīt līdz līguma pārtraukšanas dienai

atbalsta saņēmējam izmaksāto priekšlaicīgās pensijas summu, noteiktas līguma 10.4.punktā. Dienests paziņojumā nav atsaucies uz šo līguma noteikumu,

kā arī nav konstatējis un norādījis līgumā noteiktos apstākļus, lai varētu vienpusēji pārtraukt līgumu. Līdz ar to paziņojums par līguma pārtraukšanu nav

pamatots un līguma saistību pildīšanas pārtraukšana ir prettiesiska.

[4.2] Lauku atbalsta dienests atsaucas uz Noteikumiem Nr.187 un to anotāciju. Pieteicēja uzskata, ka Noteikumos Nr.187 nav konstatējama

tiesību norma, ar kuru būtu noteikts pārtraukt atbalsta maksājumus. Lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēktiesības un citus

tiesību principus (vienlīdzība), nepieciešams pareizi interpretēt radušās tiesības spēku laikā. Atrisinot tiesību normu intertemporālo konfliktu, konkrētajā

gadījumā ir piemērojams vecā likuma izdzīvošanas princips. Tas izpaužas tādējādi, ka notiekoša situācija, kas joprojām turpina norisināties jaunās normas

spēkā stāšanās brīdī, tomēr tiek pakļauta vecās normas regulējumam. Vecā likuma izdzīvošanas principu šajā gadījumā var definēt šādi: “ja viens no

faktiem, kas atbilst jaunās normas sastāvam, īstenojies pirms jaunās normas spēkā stāšanās, savukārt viens vai vairāki fakti īstenojušies pēc jaunās

normas spēkā stāšanās, vecais likums turpina darboties, tiklīdz mēs šiem faktiem piemērojam saikni, kas vieno vecās normas sastāvu ar tajā

paredzētajām tiesiskajām sekām”.

[5] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Lauku atbalsta dienests neatzina pieteikumu, norādot turpmāk minētos papildu argumentus.

[5.1] Konkrētajā gadījumā netika konstatēti Līguma vai Pasākuma īstenošanas nosacījumu pārkāpumi, līdz ar to Lauku atbalsta dienestam saistību

pārtraukšanai nav pamata piemērot Līguma 10.4.apakšpunktu, kurā paredzēts, ka papildus Līguma 8.6. un 8.8.apakšpunktiem Lauku atbalsta dienestam

ir tiesības vienpusēji pārtraukt Līgumu, neizmaksāt atlikušo atbalsta summu un piedzīt atbalsta saņēmējam izmaksāto priekšlaicīgās pensijas summu, ja

atbalsta saņēmējs neievēro Līguma nosacījumus vai ir konstatēti pārkāpumi Pasākuma īstenošanas vai Līguma darbības laikā.

[5.2] Dienests 2015.gada 24.aprīļa paziņojumā ir pamatoti atsaucies uz Līguma 9.1.apakšpunktu, kas veido pietiekamu tiesisko pamatu Līguma

saistību pārtraukšanai. Dienestam nav rīcības brīvības Līguma saistību izpildes pārtraukšanā/turpināšanā, jo ir iestājies apstāklis, kas neiekļaujas ne

Dienesta, ne pieteicējas iespējamās kontroles robežās. Dienests kā viena no pusēm nevar pildīt tādas saistības, kuras nav pamatotas un pēc būtības ir

neiespējamas, citiem vārdiem – starp pusēm nav iespējama vienošanās par to, kas vispār nav tiesiski iespējams. Jāņem vērā, ka publisko tiesību līgums

nedrīkst būt pretrunā spēkā esošajām publisko tiesību normām.

[6] Trešā persona zemnieku saimniecība /Nosaukums/ tiesai paskaidrojumu neiesniedza.

Motīvu daļa

[7] Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[8] Ministru kabineta 2004.gada 30.novembra noteikumu Nr.1002 „Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments „Latvijas Lauku attīstības plāns

Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006.gadam”” (turpmāk – Noteikumi Nr.1002) 12.3.2.apakšnodaļas „Katra pasākuma administrēšanas

specifika” sadaļas „Priekšlaicīgā pensionēšanās” (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2015.gada 29.aprīlim) a) apakšpunktā norādīts, ka atbalsta

pretendents iesniedz iesniegumu un nepieciešamos dokumentus apstiprināšanai Lauku atbalsta dienestam līdz noteiktajam datumam. Pozitīva vērtējuma

gadījumā Lauku atbalsta dienests slēdz vienošanos ar pensijas pretendentu – saimniecības īpašnieku – par pensijas piešķiršanu no brīža, kad tiek iesniegti

juridiski dokumenti par īpašuma tiesību maiņu (īpašuma pirkuma līgums, īpašuma dāvinājuma līgums). Savukārt, ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā

ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar

nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības.

Līgums par atbalsta piešķiršanu Lauku attīstības plāna ietvaros noslēgts 2007.gada 27.jūnijā, savukārt ar 2015.gada 30.aprīli Lauku atbalsta

dienests pārtrauca uzņemtās saistības, pamatojoties uz Noteikumos Nr.187 noteikto.

Lietā ir strīds par to, vai Lauku atbalsta dienests pamatoti pārtrauca atbalsta maksājumu izmaksu pieteicējai kā personai, kas pasākumā noteikto

atbalstu saņem mantojumā.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 3.panta trešo daļu šā likuma noteikumi, kas attiecas uz administratīvo aktu, ir attiecināmi arī uz

faktisko rīcību un publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šo administratīvā procesa institūtu būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka

citādi.

Tādējādi Administratīvā procesa likuma noteikumi, kas attiecas uz administratīvo aktu, ir attiecināmi arī uz publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas

nav pretrunā ar administratīvā procesa institūta būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka citādi.

Administratīvā procesa likuma 70.panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā

ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Tātad publisko tiesību līgums ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai

tiesisko apstākļu maiņu.

[10] Lauku atbalsta dienests pārtrauca atbalsta maksājumu izmaksu pieteicējai kā personai, kas pasākumā noteikto atbalstu saņem mantojumā,

saistībā ar grozījumiem Noteikumos Nr.1002, kā rezultātā iestāde piemēroja līguma 9.1., 9.2., 10.1. un 11.7.apakšpunktā pielīgtās tiesības.

2015.gada 30.aprīlī stājās spēkā Noteikumi Nr.187, kuri paredz izdarīt noteikumos Nr.1002 grozījumu un svītrot programmdokumenta

12.3.2.apakšnodaļas sadaļas „Priekšlaicīgā pensionēšanās” a) apakšpunktā vārdus „ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums

par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību

aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības”.

Grozījumu anotācijā norādīts, ka šāda ikmēneša pensijas mantošanas kārtība neatbilst Latvijas mantošanas tiesību politikai, kas neparedz tiesības

mantot valsts sociālās apdrošināšanas pensiju. Ņemot vērā minēto, tiesības mantiniekam saņemt ikmēneša Eiropas Savienības atbalstu pensijas veidā nav

vērtējama kā samērīga. Tiek noteikts, ka ar 2015.gada 30.aprīli tiek pārtraukti atbalsta maksājumi personām, kas pasākumā noteikto atbalstu saņem

mantojumā, kā arī turpmāk tiek liegtas tiesības pieteikties uz šo atbalstu, pamatojoties uz mantojuma tiesībām (sk. http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?

pid=40352496).

Tādējādi atbilstoši normatīvajam regulējumam ar 2015.gada 30.aprīli tika pārtraukti atbalsta maksājumi personām, kas pasākumā noteikto atbalstu

saņēma mantojumā, kā arī turpmāk liedza tiesības pieteikties uz šo atbalstu, pamatojoties uz mantojuma tiesībām.

Tiesa konstatē, ka Līguma 9.punktā ir uzskaitīti apstākļi, kas līguma ietvaros uzskatāmi par nepārvaramas varas apstākļiem. Līguma

9.1.apakšpunktā kā nepārvaramas varas apstākļi norādīti cita starpā kompetentu tiešās valsts pārvaldes iestāžu un Eiropas Savienības institūciju lēmumi

un citi apstākļi, kas neiekļaujas pušu iespējamās kontroles robežās.

Līguma 9.2.punktā noteikts, ka pusei, kuras saistību izpildi kavē nepārvaramas varas apstākļi, nekavējoties (tiklīdz tas kļūst iespējams) rakstiski

jāpaziņo par to otrai pusei, norādot šo apstākļu raksturu, iespējamo ilgumu un paredzamās sekas, kā arī pievienojot kompetentu iestāžu apliecinājumu,

kas apstiprina šādu apstākļu iestāšanos un to paredzamās sekas.

Līguma 10.1.apakšpunktā noteikts, ka vienpusēji pārtraucot līgumu, par to trīs darba dienu laikā ir rakstiski jāpaziņo katrai pusei.

Līguma 11.7.apakšpunktā ir noteikts, ka Lauku atbalsta dienestam, papildus līgumā norādītajam, ir tiesības veikt attiecīgas darbības atbilstoši

saistošo normatīvo aktu prasībām.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka Lauku atbalsta dienests, ņemot vērā izmaiņas normatīvajos aktos, pamatoti secināja, ka ir iestājušies

līguma 9.1.apakšpunktā norādītie nepārvaramas varas apstākļi un šī iemesla dēļ ar līgumu uzņemtās saistības pret atbalsta saņēmēja mantinieku nav

iespējams izpildīt, proti, lietā konstatējama tāda tiesisko apstākļu maiņa, kas nepieļauj līguma turpmāku izpildi. Lauku atbalsta dienests, kļūstot zināmiem

apstākļiem, kuru dēļ saistību izpildi vairs nevarēs nodrošināt, par to rakstveidā pieteicēju ir informējis.

[11] Ar Satversmes tiesas 2018.gada 18.decembra spriedumu lietā Nr.2016-04-03 noteikumi Nr.187 atzīti par atbilstošiem Satversmes

105.pantam.

Satversmes tiesa, izskatot lietu, secināja, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, tomēr šis princips valstij neliedz

tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par

pievienošanos Eiropas Savienībai. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā šo aktu interpretācija ir saistoša, piemērojot nacionālos normatīvos

aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 17.janvāra sprieduma

lietā Nr.2007-11-03 24.2.punktu un 2018.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017?12?01 13.punktu ). Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā ir

secināts, ka Regulas Nr.1257/1999 10.-12.pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu mantot tādu priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu kā

izskatāmajā lietā aplūkotais (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 45.punktu). Eiropas Savienības Tiesa secinājusi, ka paļāvība, kas šiem

mantiniekiem pamatoti varēja rasties attiecībā uz viņu mantojuma tiesību likumīgumu, ir atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma

64. un 65.punktu). Satversmes tiesa secināja, ka, slēdzot līgumu par atbalsta piešķiršanu pasākuma ietvaros, personas (gan saimniecības atdevējs, gan

arī viņa mantinieki) varēja paļauties uz pasākuma ietvaros piešķirto maksājumu pāreju saimniecības atdevēja mantiniekiem. Tādējādi konkrētajos

apstākļos arī saimniecības atdevēja mantinieku tiesības pēc viņa nāves saņemt priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta maksājumus pasākuma ietvaros ir

uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis, liedzot saimniecības

atdevēja mantiniekiem turpmāk saņemt atbalsta maksājumus pasākuma ietvaros (sk. Satversmes tiesas sprieduma 18.3, 18.4, 19.1. un

19.2.apakšpunktu).

Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka kaut arī Eiropas Komisija 2004.gada 30.jūnijā ir atzinusi pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu

par atbilstošu Regulai Nr.1257/1999, tomēr Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011.gada 19.oktobra sanāksmē tika secināts, ka

Lauksaimniecības garantiju fonda finansējums nav attiecināms uz priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu. Arī Eiropas Savienības Tiesa uz

izskatāmajā lietā uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir atbildējusi, ka Regulas Nr.1257/1999 10.-12.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz

dalībvalstīm, īstenojot šos pantus, veikt pasākumus, kas ļautu mantot pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu. Par apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi ir atzīstama arī visas sabiedrības, tostarp citu lauksaimnieku, labklājības aizsardzība, novēršot Noteikumu Nr.1002 pretrunas

ar Regulas Nr.1257/99 normām, kā arī nelietderīgu Eiropas Savienības un Latvijas Republikas finanšu līdzekļu izmantošanu (sk. šā sprieduma 21.2. un

21.3.apakšpunktu).

Satversmes tiesa secināja, ka valsts nav tiesīga turpināt lauksaimnieku mantinieku atbalstīšanu uz Regulas Nr.1257/1999 10.-12.pantam

neatbilstošas tiesību normas pamata. Eiropas Savienības fondu un Latvijas Republikas līdzekļu izmantošana citu lauksaimniecības nozarē strādājošo

atbalstam tādā apmērā, kāds līdz 2021.gadam netiks izmaksāts saimniecības atdevēju mantiniekiem, nav iespējama citādā veidā, kā vien pieņemot

apstrīdēto normu. Konkrētajā gadījumā leģitīmo mērķu sasniegšanai nebija iespējams izvēlēties citus līdzekļus, bet varēja vien pārtraukt atbalsta izmaksu

tā saņēmēja mantiniekiem. Saimnieciskās darbības subjektiem nav pamata paļauties uz to, ka, īstenojot Eiropas Savienības tiesības, dalībvalstis negrozīs

tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram personas var mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu. Arī publisko tiesību līgumos par priekšlaicīgās

pensionēšanās atbalsta piešķiršanu ir iekļauts noteikums par valsts tiesībām mainīt atbalsta saņemšanas kārtību. Nav tiesiska pamata attiecībā uz

saimniecības atdevēja mantiniekiem, kuru īpašumā nonācis piešķirtais atbalsts, turpināt nevis viņiem, bet citai personai piešķirtā priekšlaicīgās

pensionēšanās atbalsta maksājumus, kuru veikšanu liedz Eiropas Savienības tiesību normas. Ministru kabinets, pārtraucot priekšlaicīgās pensionēšanās

atbalsta sniegšanu nevis pilnībā, lai gan sakarā ar tā neefektivitāti šādu risinājumu ierosinājusi Valsts kontrole, bet tikai attiecībā uz vienu tādu personu

grupu, kuras nav līguma par atbalsta piešķiršanu puse, un turklāt neprasot, lai minētās personas atmaksā iepriekš saņemto atbalstu, ir samērīgi līdzsvarojis

dažādu personu intereses. Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā saimniecības atdevēju mantinieku pamattiesību

ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais personas

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs (sk. Satversmes tiesas sprieduma 24. un 25.punktu).

Tiesa piekrīt Lauku atbalsta dienesta viedoklim, ka no 2015.gada 30.aprīļa spēkā esošā tiesību norma, kas ietverta Noteikumu Nr.187 1.punktā, ir

imperatīva (absolūta) un tūlītēji piemērojama saskaņā ar tiesību normas spēku laikā. Publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem

apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), citiem vārdiem sakot,

jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks. Ņemot vērā, ka nav konstatējamas likumdevēja sniegtas atkāpes no vispārējā principa piemērošanas, iestādei

tūlītēji, t. i., līdz ar noteikumu Nr.187 spēkā stāšanos bija jāpārtrauc ikmēneša pensiju izmaksa personām, kurām saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem

ir apstiprinātas mantojuma tiesības un iestādei nepastāvēja rīcības brīvība līguma saistību pārtraukšanā.

Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka Līgums ar 2015.gada 30.aprīli ir izbeigts tiesiski un vairs nav spēkā. Tādēļ pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 256.1panta trešo daļu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

Noraidīt pilnīgi /pers. D/ pieteikumu.

Atzīt, ka publisko tiesību līgums Nr.C010600727 nav spēkā no 2015.gada 30.aprīļa.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis M.Šļakota