Supreme Court partially allowed appeal, remanding case to lower court to re-evaluate good faith under Civil Code § 1415.

ECLI:LV:AT:2025:1014.C29507419.19.S

Lieta Nr. C29507419, SKC-28/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025. gada 14. oktobrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Kristīne Zīle, senatori Valerijs Maksimovs un Marika Senkāne,

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā SIA „JURBALT” un SIA „Digital Investment MGMT”

kasācijas sūdzībām par Rīgas apgabaltiesas 2023. gada 30. jūnija spriedumu civillietā /Persona A/ prasībā pret SIA

„Digital Investment MGMT” un SIA „JURBALT” par pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu no noslēgšanas

brīža, pirkuma līguma atcelšanu, īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un īpašuma tiesību

nostiprinājuma dzēšanu.

Aprakstošā daļa

[1] /Persona A/ cēlusi tiesā prasību, to vēlāk grozot, pret SIA „Digital Investment MGMT” (iepriekšējais

nosaukums – SIA „Latvijas Hipotēka”) un SIA „JURBALT” par pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu no

noslēgšanas brīža, pirkuma līguma atcelšanu, īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu (dzīvokļa īpašumu)

un īpašuma tiesību nostiprinājuma dzēšanu.

Prasības pieteikumā norādīts šāds pamatojums.

[1.1] Prasītāja 2016. gadā saņēma aizdevumu no SIA „Baltic finance fund”, un šo saistību nodrošināšanai

prasītājas dzīvokļa īpašumam /Adrese E/ (iepriekšējais ielas nosaukums – /Nosaukums D/ iela), zemesgrāmatā

nostiprināta hipotēka.

Pildot minētās saistības, prasītājai izveidojies parāds SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, un šī parāda

piedziņas procesā izsludināta prasītājas dzīvokļa īpašuma pārdošana izsolē.

Lai risinātu situāciju, prasītāja sazinājusies ar SIA „Digital Investment MGMT”, kuras bukletu bija atradusi

pastkastītē. Šīs sabiedrības birojā notika saruna ar tās darbiniekiem, kuri solīja aizdot finanšu līdzekļus prasītājas

saistību izpildei, norādot, ka būs jānoslēdz aizdevuma līgums un prasītājai piederošajam dzīvokļa īpašumam tiks

uzlikts nodrošinājums. Prasītājas dzīvokļa īpašumam jau bija hipotēka, līdz ar to šāda prasība nelikās aizdomīga.

Prasītāja norādījusi SIA „Digital Investment MGMT” pārstāvim, ka no juridiskajām lietām neko nesaprot,

tādēļ paļaujas uz viņa godaprātu. Prasītājai apgalvots, ka viss notiks likumīgi, kā norunāts.

Līguma slēgšanas brīdī prasītājai nebija un joprojām nav interneta, lai pārliecinātos par atsauksmēm par

SIA „Digital Investment MGMT”, turklāt prasītāja ir invalīde, kā arī kopj divas personas ar invaliditāti, tāpēc viņai

nav laika papildu informācijas meklēšanai. Mutiski vienojušies, ka aizdevuma līgumā būs norādīta aizdevuma

summa, kura tiks pārskaitīta prasītājas kreditoriem.

[1.2] Prasītāja 2018. gada 16. novembrī parakstījusi līgumus. Lai gan prasītāja latviešu valodu nepārvalda

un nav sapratusi dokumentā rakstīto, viņai nav ļāvuši iepazīties ar līgumu tekstu, norādot, ka viss ir tā, kā

vienojušies, un nav neviena, kurš varētu pārtulkot krieviski. Vienīgais, ko prasītāja no teksta sapratusi, ir naudas

summas un personas, kurām nauda tiks samaksāta, līdz ar to paļāvusies, ka tas ir aizdevuma līgums. Prasītājai

paskaidrots, ka otrs līgums būs par nodrošinājuma reģistrēšanu dzīvokļa īpašumam, kam viņa nav iebildusi.

Pēc līgumu parakstīšanas prasītāja nogādāta pie zvērināta notāra Rīgas centrā, precīzu adresi nevar nosaukt,

jo Rīgas centrā orientējas ar grūtībām. Līgumā bija norādīta naudas summa 225 EUR un paskaidrots, ka šī summa

ir ikmēneša maksājums kredīta dzēšanai.

[1.3] 2018. gada 17. decembrī pie prasītājas ieradiesSIA „Digital Investment MGMT”pārstāvis un lūdzis

vēlreiz parakstīties, paziņojot, ka ir nepieciešams veikt nelielas korekcijas, taču pēc būtības nekas nemainās.

Savukārt 2019. gada septembrī pie viņas ieradies jaunais dzīvokļa īpašuma īpašnieksSIA „JURBALT”, norādot, ka

ir iegādājusies dzīvokļa īpašumu no SIA „Digital Investment MGMT”. Prasītāja sapratusi, ka ir apkrāpta.

Sazināties ar SIA „Digital Investment MGMT” nav bijis iespējams. Jaunais īpašnieks piedāvājis noslēgt īres

līgumu, kam prasītāja piekritusi, citādi tiktu izlikta.

[1.4] Prasītājas rīcībā ir informācija, ka pret SIA „Digital Investment MGMT”ir uzsākts vismaz viens

kriminālprocess par līdzīgām darbībām un tas atrodas Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 2. nodaļas lietvedībā.

SIA „Digital Investment MGMT” ir izmantojusi prasītājas neorientēšanos situācijā, dodot pamatu uzskatīt,

ka tiek slēgts viena veida darījums, taču parakstīšanai dodot cita satura līgumu, kā rezultātā prasītāja zem

kadastrālās vērtības ir atsavinājusi sev piederošo vienīgo nekustamo īpašumu. Tādējādi SIA „Digital Investment

MGMT” ir rīkojusies pretēji Civillikuma 1. un 1415. pantam. Ja prasītāja būtu izpratusi līgumu saturu, šādam

darījumam nebūtu piekritusi, jo ir zaudējusi visu. Ja notiktu dzīvokļa īpašuma izsole, prasītājai paliktu naudas

līdzekļi pēc saistību dzēšanas, bet šobrīd viņai nav nekā. Prasītāja ir iesaistīta klaji netaisnīgā un neizdevīgā

darījumā – ar viltu solot aizdot naudu, viņai izkrāpts dzīvokļa īpašums (Civillikuma 1459. pants).

[1.5] Prasības grozījumos prasītāja atsaukusies uz Civillikuma 1404. pantu, norādot, ka, tā kā prasītājai nav

izskaidrota darījuma būtība, viņas paraksts uz tā neapliecina piekrišanu.

[2] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 22. aprīļa spriedumu prasība noraidīta.

[3] Izskatījusi lietu sakarā ar /Persona A/ apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa ar 2023. gada 30. jūnija

spriedumu prasību apmierinājusi, nospriežot:

1) atzīt par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža starp /Persona A/ un SIA „Digital Investment MGMT”

noslēgtos 2018. gada 16. novembra dzīvokļa īpašuma pirkuma līgumu, 2018. gada 17. decembra grozījumus pie

pirkuma līguma un 2018. gada 16. novembra nekustamā īpašuma atpakaļpirkuma līgumu;

2) atzīt par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža starp SIA „Digital Investment MGMT” un SIA „JURBALT”

2019. gada 14. augustā noslēgto nekustamā īpašuma pārdošanas līgumu;

3) atzīt /Persona A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu, dzēšot SIA „JURBALT” īpašuma tiesību

nostiprinājumu uz šo dzīvokļa īpašumu.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[3.1] Civillikuma 1. pantā noteiktais labas ticības princips ir piemērojams kā mēraukla, pārbaudot, vai

atbildētāju rīcība ir samērojama ar pretējās puses interesēm un vai tā ir tiesiski aizsargājama.

Ievērojot Civillikuma 1403., 1404., 1427., 1431. un 1432. pantu un judikatūru, secināms, ka lietas apstākļi

apstiprina prasības pieteikumā norādīto, ka SIA „Digital Investment MGMT” ir solījusi aizdot naudu un prasītāja

uzskatījusi, ka tiek slēgts aizdevuma līgums, jo prasītāja nepārvalda latviešu valodu, līdz ar to nesaprot dokumentu

satura juridisko nozīmi, prasītājai nav izskaidrots dokumentu juridiskais saturs, tādēļ viņa paļāvusies uz SIA

„Digital Investment MGMT” teikto, ka viss ir tā, kā iepriekš runāts.

[3.2] Civillikuma 1441. pantā noteikts, ka maldība var rasties vai nu no tā, ka pavisam trūkst ziņu, vai no tā,

ka ir tikai nepietiekamas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem (faktiska maldība) vai kādām tiesību normām

(tiesiska maldība). Atbilstoši Civillikuma 1445. pantā noteiktajam svarīga maldība (Civillikuma 1444. pants)

iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpieņem, ka tas, kurš tā maldījies, nemaz nav devis darījumam savu piekrišanu un

darījums tātad nemaz nav noticis. Saskaņā ar Civillikuma 1447. pantu tad, ja par darījuma šķiru noticis pārpratums,

proti, viens dalībnieks domājis, ka noslēdz citu līgumu nekā tas, kādu domājis otrs, tad līdzēji nav vienojušies,

maldība atzīstama par svarīgu un tādēļ pats darījums nav spēkā.

[3.3] Apelācijas instances tiesas sēdē nopratinātais liecinieks /Persona N/ apstiprināja, ka prasītāja 2018.

gada 16. novembrī pieteikuma veidlapu dzīvokļa īpašuma pirkumam ar atpakaļpirkuma tiesībām, iesniegumus uz

SIA „Digital Investment MGMT” veidlapām, pielikumu pirkuma līgumam un pielikumu atpakaļpirkuma līgumam

ir rakstījusi, pārrakstot tos savā rokrakstā no darbinieku iedotiem, iepriekš sagatavotiem paraugiem ar konkrētiem

tekstiem latviešu valodā. Tieši tāpat apliecinājuma tekstus pie pirkuma un atpakaļpirkuma līguma rakstījis arī

/Persona N/. Arī 2018. gada 17. decembrī prasītāja parakstījusi SIA „Digital Investment MGMT” iepriekš

sagatavotu apliecinājuma formu par dzīvokļa īpašuma pirkuma maksu 12 177,75 EUR un tās samaksas kārtību.

[3.4] Rakstveida pierādījumos atspoguļotā prasītājas un viņas dēla /Persona N/ diagnoze dokumentu

parakstīšanas laikā objektīvi apstiprina prasītājas apgalvoto, ka viņai nebija saprotama darījuma juridiskā nozīme,

kā arī to, ka prasītājas dēls /Persona N/, atrodoties kopā ar prasītāju darījuma slēgšanas laikā, neprata izskaidrot

prasītājai parakstāmo dokumentu nozīmi un sekas. Pārrakstīt no iepriekš sagatavota parauga latviešu alfabēta burtus

un saprast atsevišķus, sadzīvē lietojamus vārdus latviešu valodā nenozīmē prasītājas spēju saprast juridiskā valodā

formulētus apjomīga satura dokumentus latviešu valodā, kas nav prasītājas dzimtā valoda.

[3.5] SIA „Digital Investment MGMT” nav pierādījusi, ka pirms dokumentu parakstīšanas prasītājai būtu

saprotami izskaidroti visi darījuma noteikumi un tā noslēgšanas tiesiskās sekas, it īpaši, ievērojot prasītājas

veselības stāvokli, kā arī parakstāmo dokumentu skaitu un apjomu. Tādējādi ir konstatējams prasītājas kā

patērētājas tiesību pārkāpums Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē.

[3.6] Prasītājas gribas izpaudums, kas vērsts uz aizdevuma tiesisko attiecību nodibināšanu, Civillikuma

1431. un 1432. panta izpratnē neapstiprina prezumpciju, ka prasītāja no brīvas gribas būtu izteikusi piekrišanu sava

dzīvokļa īpašuma atsavināšanas darījuma noslēgšanai un dokumentos atspoguļotajam darījuma saturam. Prasītājas

brīvas gribas noslēgt tieši dzīvokļa īpašuma atsavināšanas darījumu trūkums liedz pirkuma līgumus atzīt par

tiesiski noslēgtiem darījumiem, savukārt prasītājas pieļautā svarīgā maldība ir patstāvīgs pamats minēto darījumu

atzīšanai par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža.

[3.7] Tam, ka prasības pieteikumā nav atsauces uz Civillikuma 1441., 1445. un 1447. pantu, nav nozīmes.

Tiesību doktrīnā nostiprinātais iura novit curia princips pauž, ka tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro tie ne tikai

pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara.

[3.8] Tā kā rīcība, kas pretēja likumam vai labiem tikumiem, ir Civillikuma 1415. panta tiesiskā sastāva

elements, tiesai jāizvērtē visi apstākļi, kuri celtajā prasībā minēti kā pretēji likumam un labiem tikumiem. Arī

dzīvokļa īpašuma atsavināšana par cenu, kas ir vairākkārt zemāka par tā tirgus vērtību, turklāt atbilst tieši prasītājas

parādsaistību apmēram, liecina, ka SIA „Digital Investment MGMT” mērķis, slēdzot strīdus līgumus, nepārprotami

bija pretējs prasītājas gribai, tādējādi ir bijis pretējs likumiem, un šāds darījums neatbilst labiem tikumiem, būtībā

vērsts uz to, lai apietu likumu.

Atbilstoši /Persona N/ liecībām SIA „Digital Investment MGMT” darbinieki bijuši tik ieinteresēti darījuma

slēgšanā, ka pat nodrošinājuši automašīnu prasītājas un viņas dēla pārvadāšanai darījuma noslēgšanai. Šo apstākli

atbildētājas nav noliegušas, kas ļauj secināt, ka darījumu slēgšanas process bijis netipisks. Dzīvē gūtie novērojumi

ir pamats secinājumam, ka dzīvokļa īpašuma ieguvēja rīcība bija balstīta objektīvi neizskaidrojamā interesē

darījumu noslēgt, nepieļaujot kavēšanos.

[3.9] Starp atbildētājām noslēgtā pirkuma līguma 1.2. punktā norādīts, ka pircējs ir informēts, ka uz

dzīvokļa īpašumu ir nostiprināta hipotēka par labu AS „LPB Bank”. No noslēgtā pirkuma līguma 2.1., 2.2. un 2.3.

punkta izriet, ka dzīvokļa īpašums, pusēm vienojoties, ir novērtēts un tiek pārdots par pirkuma maksu 12 500 EUR,

kura tiek pārskaitīta uz pārdevēja bankas kontu; puses atzīst, ka pirkuma maksa ir dzīvokļa īpašuma patiesā vērtība

un tām nav tiesību atkāpties no līguma izpildīšanas vai prasīt tā grozīšanu vai atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ.

[3.9.1] Judikatūrā ir nostiprināts princips, ka, vērtējot darījuma atbilstību Civillikuma 1415. pantam, ir

jāņem vērā nevis darījuma formālā puse jeb objektīvais mērķis, bet gan darījuma subjektīvais motīvs jeb causa

(sk.Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumu „Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu”,

2008. gads, 6.-7. un 36.-37. lpp.).

[3.9.2] Nekustamā īpašuma pirkuma darījuma noslēgšana var tikt uzskatīta par neatļautu darbību

Civillikuma 1415. panta izpratnē, ja tiek konstatēts prettiesisks darījuma motīvs jeb darījuma subjektīvais mērķis

vai ja tā notikusi, pārkāpjot likumu, turklāt šādā gadījumā nav nozīmes apstāklim, ka pirkuma līgums pats par sevi

nav prettiesisks.

[3.9.3] SIA „JURBALT” kā juridiska persona, no kuras sagaidāms, ka tā, pērkot dzīvokļa īpašumu, pirms

darījuma noslēgšanas to apsekos dabā un pārliecināsies par tā juridisko statusu un pirkuma cenas atbilstību,

nevarēja nezināt, ka strīdus dzīvokļa īpašumā ilgstoši dzīvo un ir deklarētas vairākas fiziskas personas. Turklāt SIA

„JURBALT” nevarēja nezināt, ka pirkuma maksa ir vairākkārt zemāka par dzīvokļa īpašuma tirgus vērtību un to, ka

dzīvokļa īpašumu pārdod juridiska persona, kuras komercdarbība tieši saistīta ar aizdevumu izsniegšanu pret

nekustamā īpašuma ķīlu. SIA „JURBALT” tādējādi atbalstīja un veicināja SIA „Digital Investment MGMT” mērķa

sasniegšanu, kas vērsta uz dzīvokļa īpašuma tirgus cenas mākslīgu samazināšanu un secīgi kropļo nekustamo

īpašumu darījumu tirgu. Minētajos apstākļos ir likumīgs pamats atzīt, ka atbildētāju noslēgtais pirkuma līgums ir

vērtējams kā darījums, kas ir pretējs likumiem un labiem tikumiem, līdz ar to nav tiesiski aizsargājams un ir

atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.

[3.10] Atbilstoši Civillikuma 1480. pantam darījuma korroborācijas fakts neizslēdz iespēju ieinteresētajai

personai likumā noteiktā kārtībā apstrīdēt darījumu, uz kura pamata izdarīts zemesgrāmatu ieraksts, un prasīt

attiecīgā zemesgrāmatu ieraksta izlabošanu. Dzīvokļa īpašuma atsavinājuma līgumi atzīti par spēkā neesošiem, jo

to noslēgšanas mērķis ir pretējs labiem tikumiem un vērsts uz likuma apiešanu. Savukārt prettiesiski nodibinātas

saistības nevar radīt tiesiskas sekas.

Īpašuma tiesību pāreja ieguvējam ir atkarīga no atsavinājuma līguma spēkā esības, ieguvējs iegūst īpašuma

tiesību uz viņam atsavināto lietu tikai tad, ja pastāv tiesisks pamats (causa) īpašuma tiesības pārejai, jo šāda pamata

neesības gadījumā īpašuma tiesība paliek atsavinātājam, kaut arī lieta būtu nodota ieguvēja valdījumā (sk.Grūtups

A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2002, 211.–212. lpp.). No minētā secināms, ka, neesot tiesiskam pamatam ieguvēja īpašuma

tiesībai, nevar pastāvēt arī pati īpašuma tiesība.

Atzīstot par spēkā neesošiem pirkuma līgumus, zūd arī īpašuma tiesību nostiprinājuma pamats. Neesot

tiesiskam pamatam ieguvēja īpašuma tiesībai, nevar pastāvēt arī īpašuma tiesība. Ieguvēja labticībai šajā gadījumā

nav nozīmes (sk.Senāta 2012. gada 1. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-1012/2012).

[4] Par minēto spriedumu SIA „JURBALT” un SIA „Digital Investment MGMT”iesniegušas kasācijas

sūdzības, kurās lūgušas spriedumu atcelt.

[5] SIA „JURBALT” kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[5.1] Tiesas skatījumā dzīvokļa īpašuma pirkuma darījuma noslēgšana var tikt uzskatīta par neatļautu

darbību Civillikuma 1415. panta izpratnē, ja tiek konstatēts prettiesisks darījuma motīvs jeb darījuma subjektīvais

mērķis vai ja šāda darījuma slēgšana notikusi, pārkāpjot likumu. Vienlaikus spriedums nesatur argumentāciju, ka

2019. gada 14. augustā noslēgtais dzīvokļa īpašuma pārdošanas līgums atzīstams par spēkā neesošu prettiesiska

darījuma motīva dēļ. Spriedums nesatur SIA „JURBALT” subjektīvo mērķu tiesiskuma vērtējumu.

Pirkuma līguma slēgšana ar nebanku kreditēšanas kapitālsabiedrību par dzīvokļa īpašumu, kurā dzīvo un ir

deklarētas trešās personas, pati par sevi nav atzīstama par neatļautu un nepieklājīgu darbību, kuras mērķis ir pretējs

reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem. Līdz ar to tiesa ir nepareizi piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, jo,

atzīstot pirkuma līgumu par spēkā neesošu, vienlaikus nav nodibinājusi iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, proti, nav

noteikusi, ka par strīdus dzīvokļa īpašumu samaksātā pirkuma maksa atgriežama pircējam.

Tiesa nav ievērojusi, ka prasījums par atbildētāju starpā noslēgtā pirkuma līguma atzīšanu par spēkā

neesošu nav izvirzīts un šī darījuma tiesiskums faktiski nav apstrīdēts. Lai gan prasība celta pret diviem

atbildētājiem, prasītāja lūgusi atzīt par spēkā neesošiem (prettiesiskiem) tikai ar SIA „Digital Investment MGMT”

noslēgtos darījumus, bet atbildētāju starpā noslēgto pirkuma līgumu lūgusi atcelt automātiski, neapstrīdot šī

darījuma motīvus un tiesiskumu. Atzīstot atbildētāju starpā noslēgto pirkuma līgumu par spēkā neesošu, tiesa ir

pārkāpusi Civilprocesa likuma 426. panta otro daļu.

Vērtējot atbildētāju starpā noslēgtā pirkuma līguma 2.1. punktā norādīto pirkuma maksu un iejaucoties

līgumslēdzēju privātautonomijā, tiesa nav vērtējusi šā līguma 3.7. punktā noteikto, ka dzīvokļa īpašums ir

apgrūtināts ar īres līgumu. Arī no citiem lietas materiālos esošiem pierādījumiem izriet, ka pirkuma līguma

noslēgšanas brīdī dzīvokļa īpašumā dzīvoja un arī joprojām dzīvo trīs maznodrošinātas personas ar invaliditāti

(/Persona A/ ar ģimenes locekļiem). Tiesa nav vērtējusi, kā šis fakts pats par sevi ietekmē dzīvokļa īpašuma vērtību,

jo saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8. pantu (zaudējis spēku 2021. gada 1. maijā), dzīvojamās telpas

jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Tātad jaunajam

īpašniekam jārēķinās ar to, ka izlikt īrniekus no dzīvokļa īpašuma iespējams tikai tiesas ceļā un likumā tieši

paredzētajos gadījumos.

Tiesa nepamatoti nav vērtējusi atbildētāju starpā noslēgtā pirkuma līguma 3.1. punktu, ar kuru SIA „Digital

Investment MGMT”ir apliecinājusi, ka tā ir dzīvokļa īpašuma vienīgais pilntiesīgais īpašnieks, ka dzīvokļa īpašums

nav apgrūtināts ar lietu tiesībām, par to nav strīda, un nav tādu personu, kurām būtu likumīgas tiesības iebilst pret

dzīvokļa īpašuma pārdošanu.

[5.2] Tiesa nepamatoti nav piemērojusi Civillikuma 927., 993. un 994. pantu, kā arī Zemesgrāmatu likuma

1. pantu, kas novedis pie kļūdainiem secinājumiem par labticīga ieguvēja aizsardzības principa neattiecināšanu uz

izskatāmo gadījumu. Nepareizs ir tiesas secinājums, ka ieguvēja labticībai šajā gadījumā nav nozīmes.

Lietu tiesības atbilstoši Civillikuma 927. pantam ir absolūtas tiesības un tās ir spēkā pret jebkuru trešo

personu. Tāpēc šādu tiesību pastāvēšana un saturs darāms zināms trešajām personām. Šajā ziņā attiecībā uz

nekustamiem īpašumiem lietu tiesību publicitāti nodrošina zemesgrāmatas. Lai nodrošinātu privāttiesiskās

apgrozības stabilitāti (it īpaši hipotekārās kreditēšanas jomā), tiek prezumēts, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku

uzskatāms tas, kurš par tādu ierakstīts zemesgrāmatā (Civillikuma 994. panta pirmā daļa). Tādējādi īpašuma tiesību

nostiprinājums zemesgrāmatā leģitimē attiecīgo personu kā īpašnieku, kurš ir tiesīgs rīkoties ar lietu.

No Zemesgrāmatu likuma 1. panta un Civillikuma 993. panta otrās daļas izriet zemesgrāmatu publiskās

ticamības princips, kas ir vērsts uz trešo personu aizsardzību. Zemesgrāmatu publiskās ticamības princips nozīmē,

ka nekustamā īpašuma pircējam nav jāvērtē dokumenti, uz kuru pamata pārdevējam tika nostiprināta īpašuma

tiesība zemesgrāmatā. Turklāt šie dokumenti pieejami tikai darījuma pusēm un nav izsniedzami trešajām personām,

jo satur ierobežotas pieejamības informāciju.

Saskaņā ar Civillikuma 910. pantu labticīgs valdītājs ir tas, kurš pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk

tiesību valdīt lietu kā viņam, bet ļaunticīgs – tas, kurš zina, ka viņam nav tiesību lietu valdīt vai ka kādam citam

šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam.

Normatīvajos aktos ietvertajā tiesiskajā regulējumā nav norādīts nekustamā īpašuma labticīga ieguvēja

jēdziens, skaidri labticīgas iegūšanas priekšnoteikumi un tiesiskās sekas. Tomēr saskaņā ar likumu labticīga

ieguvēja institūts attiecas uz situāciju, kad persona saņem lietu no tādas personas, kurai patiesībā nepieder īpašuma

vai rīcības tiesība uz attiecīgo lietu (Civillikuma 1065. pants), proti, līgumam zaudējot spēku, lietas īpašnieks

saskaņā ar kauzalitātes principu automātiski pārvēršas par neīpašnieku un trešā persona ir atzīstama par tādu, kas

ieguvusi svešu lietu no neīpašnieka. Likums pieļauj svešas lietas pāreju citas personas īpašumā bez tās īpašnieka

piekrišanas tikai tajā gadījumā, ja lietas ieguvējs ir bijis labticīgs. Prasība pēc ieguvēja labticības izskaidrojama ar

to, ka jebkuram tiesiskās apgrozības dalībniekam ir jārespektē citas personas īpašuma tiesības.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka princips par labticīga ieguvēja aizsardzību izriet no Civillikuma 994. panta un

Zemesgrāmatu likuma 1. panta, un tā mērķis ir nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti un uzticības

aizsardzību.

Arī Senāts vairākkārt ir paudis uzskatu, ka, atzīstot par spēkā neesošu pirmo darījumu ar nekustamo

īpašumu, nevar izdarīt vispārinātu secinājumu, ka pilnīgi visi turpmākie darījumi ar šo nekustamo īpašumu

neapšaubāmi ir spēkā neesoši, nepētot, vai to dalībnieki ir labticīgi vai ļaunticīgi; ja īpašnieks ir labticīgs ieguvējs,

attiecībā uz viņu piemērojams labticīga ieguvēja aizsardzības princips. Tātad spriedumā jābūt motivācijai, kāpēc

persona atzīstama par nekustamā īpašuma ļaunticīgu vai labticīgu ieguvēju. Nevērtējot ieguvēja labticību un

nepārbaudot, vai SIA „JURBALT” bija zināms, ka pārdoto dzīvokļa īpašumuSIA „Digital Investment

MGMT”nebija atļauts atsavināt, nevar atzīt, ka prasība pret SIA „JURBALT” apmierināta pamatoti. Spriedumā nav

norādīts, kādas neatļautas darbības, iegūstot strīdus dzīvokļa īpašumu, pieļāvusiSIA „JURBALT”un kādēļ nav

jāievēro zemesgrāmatu publiskās ticamības princips

Tiesas norāde, ka darījuma korroborācijas fakts neizslēdz iespēju ieinteresētajai personai likumā noteiktā

kārtībā apstrīdēt darījumu, uz kura pamata izdarīts zemesgrāmatu ieraksts, un prasīt attiecīgā zemesgrāmatu

ieraksta izlabošanu, neapsverot SIA „JURBALT”iebildumus par tās labticību, ir pretrunā Civilprocesa likuma 97.

panta pirmajai daļai un 193. panta piektajai daļai, tādējādi spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 190. pantā

noteiktajiem kritērijiem.

[6] SIA „Digital Investment MGMT” kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[6.1] Lietā nav strīda, ka prasītāja ir parakstījusi apstrīdētos līgumus. Līgumu saturs un nosaukums ir

skaidrs un nepārprotams. Prasītājai ir bijis pietiekams laiks iepazīties ar dokumentiem, pretējais nav pierādīts.

Turklāt prasītāja ir pašrocīgi rakstījusi iesniegumus. Starp sākotnējo līgumu parakstīšanu un vēlāko grozījumu

parakstīšanu ir pagājuši vairāki mēneši. Šajā laikā prasītājai bija iespēja rūpīgi iepazīties ar līgumiem, lūgt padomu

citai personai un izteikt pretenzijas, ja tie nebija saprotami.

Apgalvojumu par prasītājas maldības esību tiesa balsta uz argumentu, ka prasītāja nav sapratusi latviešu

valodu, kurā sagatavoti dokumenti. Taču vienas puses apgalvojums par latviešu valodas nesaprašanu, slēdzot

darījumu, nevar kalpot par pamatu darījuma apstrīdēšanai un atcelšanai, īpaši tad, ja persona ir Latvijas

valstspiederīgā.

Šajā gadījumā tiesai bija jāpiemēro Civillikuma 1443. pants. Prasītājas rīcība, parakstot tādus dokumentus,

kuru saturu viņa it kā nesaprot, turklāt rakstot un parakstot šajā valodā plašus tekstus, ir klaji bezatbildīga un

nolaidīga, šāda rīcība nav tiesiski aizsargājama. Lietā nav pierādījumu, ka prasītāja būtu rīcībnespējīga, secīgi otrai

darījuma pusei ir tiesības paļauties uz to, ka prasītāja nerīkojas vieglprātīgi un bezatbildīgi. Kopā ar līgumiem pie

zvērināta notāra tika parakstīts arī nostiprinājuma lūgums. Tiesa faktiski konstatēja, ka prasītāja ir atvainojami

maldījusies un neko nav sapratusi, parakstot līgumus, kuru virsrakstā lieliem burtiem skaidri norādīts, ka tas ir

pirkuma un atpakaļpirkuma līgums, kā arī vēl turpinājusi maldīties pie zvērināta notāra.

[6.2] Tiesai bija jāizvērtē līgumu noslēgšanas apstākļi arī Civillikuma 1459.–1462. panta kontekstā. Vērtējot

apgalvojumus par prasītājas maldināšanu līgumu noslēgšanas laikā, tiesai bija jāpiemēro Civillikuma 1460. pants.

Ja prasītāja uzskata, ka viņa tikusi apzināti maldināta, vienīgais, kas viņai bija jāizdara, bija jāizlasa vismaz līguma

nosaukums, kur skaidri un nepārprotami norādīts, ka tas ir pirkuma līgums. Prasītājai bija visas iespējas neparakstīt

līgumus, ja viņa vispār nesaprata to saturu un nozīmi, kā arī neparakstīt nostiprinājuma lūgumu pie notāra vai arī

lūgt zvērinātam notāram izskaidrot parakstāmā dokumenta būtību.

Tiesa nav argumentējusi, kādēļ par atvainojamu un pieļaujamu rīcību būtu uzskatāma šāda bezatbildīga un

nolaidīga rīcība, parakstot dokumentu, kura saturs tā parakstītājam pat aptuveni nav saprotams. Prasītājas kā

Latvijas valstspiederīgās apgalvojums, ka viņa nezina latviešu valodu, nevar baudīt tiesisku aizsardzību Latvijas

tiesā, jo liecina par prasītājas prettiesisku rīcību. Tiesu praksē būtu nostiprināms, ka šādi argumenti attiecībā uz

valsts valodas nezināšanu Latvijas valstspiederīgajiem, izņemot objektīvas situācijas, kad cilvēks invaliditātes vai

psihisku traucējumu dēļ nespēj saprast valsts valodu, nepelna tiesas aizsardzību un ir noraidāmi saskaņā ar

Civillikuma 1. pantu.

[6.3] Tiesa nepamatoti piemērojusi Civillikuma 1415. pantu. Nav saprotams, kādu tieši nelikumīgu darbību

ir izdarījusi atbildētāja. Norāde uz pirkuma cenu ir nekorekta, jo regulējums attiecībā uz pirkuma līguma atcelšanu

pārmērīga zaudējuma dēļ ir iekļauts Civillikuma 2042.–2046. pantā, kas ir speciālās normas, uz kuru pamata

prasība nav celta. Atsaukšanās uz pirkuma it kā pārāk zemo cenu kā pamatu līguma atcelšanai nevar būt iemesls

Civillikuma 1415. panta piemērošanai, turklāt tas ir pretrunā Civillikuma 2042.–2046. pantā noteiktajam. Situācijā,

kad bija piemērojamas speciālās tiesību normas, nepamatoti un faktiski prettiesiski, nolūkā apiet speciālo

regulējumu, tiek piemērota vispārējā tiesību norma.

SIA „Digital Investment MGMT”ir sniegusi izsmeļošu skaidrojumu par to, kā tiek noteikta cena un kāpēc tā

šādos darījumos vienmēr būs ievērojami zemāka nekā tirgus cena. Šos argumentus tiesa nav vērtējusi. Pirkums ar

atpakaļpirkumu ir Civillikumā paredzēts darījuma veids. Nav saprotams, kādēļ Civillikuma 2054.–2059. panta

noteikumiem atbilstoši darījumi būtu uzskatāmi par neatļautu darbību.

[6.4] Tiesa pārsniegusi lietas izskatīšanas robežas, pēc savas iniciatīvas piemērojot Civillikuma 1441., 1445.

un 1447. pantu. Atsauce uz minētajām tiesību normām nav ietverta nedz prasības pieteikumā, nedz apelācijas

sūdzībā, turklāt prasības pieteikumā un apelācijas sūdzībā ir atsauces nevis uz maldību, bet gan uz viltu kā pamatu

darījumu atcelšanai. Ievērojot minēto, atbildētājai ir liegta iespēja pilnvērtīgi aizstāvēties. Tiesa uz šīm normām

norādījusi tikai apelācijas instancē, līdz ar to atbildētajai, pārsūdzot spriedumu, nav iespēju norādīt uz argumentiem

un pierādījumiem par prasītājas nespēju maldīties darījuma būtībā.

[6.5] Tiesa uzskatīja par pierādītu, ka prasītāja nav sapratusi darījumu būtību, balstoties vienīgi uz viņas

paskaidrojumiem. SIA „Digital Investment MGMT”ir norādījusi uz apstākļiem, kas pierāda, ka prasītājai bija

saprotama gan latviešu valoda pietiekamā līmenī, gan darījuma būtība, vai vismaz, pieliekot elementāras pūles,

viņai bija iespēja to saprast. SIA „Digital Investment MGMT” irnorādījusi ne vien uz prasītājas pašrocīgi

rakstītajiem dokumentiem un tekstiem, bet arī uz prasītājas iepriekšējām darba gaitām, iepriekšējo pieredzi saņemto

kredītu jomā, faktu, ka prasības pieteikums un citi procesuālie dokumenti, kurus parakstījusi pati prasītāja, ir

latviešu valodā u. c. Turpretī prasītāja objektīvus pierādījumus saviem paskaidrojumiem nav iesniegusi.

Tiesa atsaukusies uz prasītājas diagnozi, taču jebkāda diagnoze pati par sevi nenozīmē, ka persona nespēj

stāties tiesiskajās attiecībās, slēgt līgumus un saprast to nozīmi. Lietā nav ziņu par prasītājas rīcībnespēju. Turklāt

prasība ir celta patstāvīgi, nevis ar aizbildņa palīdzību. Ja tiesas ieskatā SIA „Digital Investment MGMT”nebija

pietiekami pierādījusi apstākli, ka prasītāja saprata vai viņai vismaz vajadzēja saprast darījumu nozīmi, tad tiesa

nav ievērojusi Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu un nav informējusi, ka šāda apstākļa pierādīšanai nav

iesniegti pienācīgi pierādījumi, tādējādi liedzot SIA „Digital Investment MGMT” kāatbildētājai iespēju iesniegt

papildu pierādījumus, piemēram, lūdzot tiesu noteikt prasītājai tiesu psihiatrisko ekspertīzi.

[6.6] Tiesa ir nepamatoti atsaukusies uz Civillikuma 1441., 1445., 1447. un 1415. pantu, jo starp pusēm ir

strīds nevis par tiesisko attiecību pastāvēšanu, bet gan par to saturu.

Saskaņā ar Civillikuma 1439. pantu gadījumā, kad darījums ir gan nopietni gribēts, bet apslēpts aiz kāda

cita darījuma, tad pirmais ir spēkā, ja vien ar to nav bijis nolūka pievilt trešo personu vai vispār izdarīt kaut ko

prettiesīgu; bet otrs, tikai izskata pēc noslēgtais darījums, paliek spēkā tikai tiktāl, ciktāl tas izrādās par vajadzīgu

pirmā uzturēšanai spēkā.

Starp pusēm līgums nav slēgts par kādu prettiesisku darbību vai nolūkā pievilt trešo personu. Līdz ar to nav

pamata apmierināt prasību par līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Savukārt prasība par pirkuma un

atpakaļpirkuma līguma atzīšanu par simulatīviem nav celta. Tā kā no noslēgtajiem līgumiem izrietošās saistības ir

uzsākts pildīt, prasītāja bija saņēmusi pielīgto pirkuma maksu un atbildētāja ir dzēsusi prasītājas vietā viņas

saistības. Ar konkrēto prasību prasītāja lūdz izbeigt jebkādas pušu tiesiskās attiecības, kas būtībā ļauj viņai

iedzīvoties uz SIA „Digital Investment MGMT”rēķina. Šādos apstākļos bija piemērojams Civillikuma 2041. un

2045. pants.

[6.7] Tiesa pretēji Civilprocesa likuma 193. panta piektajai daļai nav argumentējusi, kāpēc tā noraida

pierādījumus, kas apstiprina līgumu slēgšanas procedūru. SIA „Digital Investment MGMT”sadarbībā ar Patērētāju

tiesību aizsardzības centru izstrādāja procedūru darījumiem, slēdzot nekustamo īpašumu pirkuma līgumus ar

atpakaļpirkumu, kā arī iesniedza šīs procedūras aprakstu. Minētā procedūra tika īpaši izstrādāta un apstrīdēto

līgumu slēgšanas laikā izmantota, lai nešaubīgi nodrošinātu, ka persona izprot slēgto līgumu būtību un sekas. Uz

minēto bija vērsts arī tas, ka persona pirms līguma slēgšanas pašrocīgi rakstīja apliecinājumu par līguma saturu,

nevis tikai parakstīja iepriekš sagatavotu tekstu, jo nav iespējams pašrocīgi uzrakstīt tekstu, to neizlasot.

Nav tiesiska pamata atbildētāju starpā noslēgtā pirkuma līguma atcelšanai un prasītājas īpašuma tiesību

atjaunošanai uz dzīvokļa īpašumu, jo minētais darījums bija noslēgts likumīgi, brīdī, kad SIA „Digital Investment

MGMT” bija tiesīga brīvi rīkoties ar dzīvokļa īpašumu.

[7] Paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzībām prasītāja norādījusi, ka uzskata tās par nepamatotām.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personām, kas to pārsūdzējušas, un argumentiem, kas

minēti kasācijas sūdzībās, kā to noteic Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais

spriedums ir atceļams daļā, ar kuru apmierināta prasība atzīt par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža starp SIA

„Digital Investment MGMT”un SIA „JURBALT” 2019. gada 14. augustā noslēgto dzīvokļa īpašuma pārdošanas

līgumu Nr. 338433, kā arī daļā, ar kuru atzītas prasītājas īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu, dzēšot SIA

„JURBALT” īpašuma tiesību nostiprinājumu uz šo dzīvokļa īpašumu.

[9] SIA „Digital Investment MGMT”argumenti par Civillikuma 1441., 1443., 1445. un 1447. panta

piemērošanu, kā arī Civilprocesa likuma 93. panta ceturtās daļas, 192. panta un 193. panta piektās daļas pārkāpumu

nav pietiekami sprieduma atcelšanai daļā par 2018. gada 16. novembra pirkuma līguma Nr. 337983, 2018. gada 17.

decembra grozījumu Nr. 337983/01 pie dzīvokļa īpašuma pirkuma līguma Nr. 337983 un 2018. gada 16. novembra

dzīvokļa īpašuma atpakaļpirkuma līguma Nr. 337984 atzīšanu par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža.

[9.1] Savā kasācijas sūdzībā SIA „Digital Investment MGMT” nepamatoti apgalvojusi, ka apelācijas

instance esot paplašinājusi prasības pamatu, izvērtējot prasītājas pieļautās maldības esību, lai gan prasības

pieteikumā esot bijusi tikai atsauce uz Civillikuma 1459. pantu, proti, viltu. Saskaņā ar Senāta judikatūru tiesas

sprieduma pamatošana ar tādu tiesību normu, kas nav norādīta prasības pieteikumā, nenozīmē, ka ir grozīts vai

paplašināts prasības priekšmets vai pamats (sk.Senāta 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-

49/2023,ECLI:LV:AT:2023:1123.C33523419.15.S, 14.2. punktu).

Turklāt, kā izriet jau no paša Civillikuma 1459. panta, tad viltus ir personas prettiesīgs maldinājums,

respektīvi, persona ir maldījusies, taču tā uzskata, ka tai maldīgu priekšstatu radījusi personas ļaunprātīga,

mērķtiecīga rīcība. Doktrīnā ir atzīts, ka viltus ir kvalificēta maldība, jo atšķiras tikai maldības cēloņi. Maldības

gadījumā tā radusies pašas personas vainas dēļ, bet viltus gadījumā – citas personas ļaunprātīgas ietekmes dēļ

(Vīnzarajs N. Gribas trūkumi. Tieslietu ministrijas Vēstnesis Nr. 2, 1937. Rīga: Tieslietu ministrijas izdevums, 1937,

308. lpp.). Turklāt šīs cēloņsakarības noskaidrošana un secinājuma izdarīšana par maldības esību ir juridiski

iespējama, ja prasītājs ir apgalvojis, ka pret viņu ir īstenots viltus, bet tiesa atbilstoši lietas materiāliem konstatē, ka

prasītājs ir maldījies savas vainas dēļ un tāpēc konstatējama svarīga maldība, nevis citas personas īstenots viltus

pret prasītāju. Savukārt konstatējums par viltus esību nebūtu iespējams, ja prasītājs būtu norādījis, ka ir pats

maldījies un lūdzis konstatēt svarīgas maldības esību, jo tādā gadījumā nav apgalvots, ka maldību ļaunprātīgi

izraisījusi cita persona. Līdz ar to, atbilstoši „tiesa zina tiesības” (iura novit curia) principam apsverot svarīgu

maldību kā faktiskos apstākļu juridisko novērtējumu, tiesa nav patvarīgi paplašinājusi prasības pamatu, bet gan

prasītājas pieteikumā un paskaidrojumos norādītos apstākļus pamatoti saistījusi ar Civillikuma 1459. pantā un

Civillikuma 1441., 1445. un 1447. panta pirmajā teikumā noteikto.

[9.2] Nepamatots ir kasācijas sūdzības iesniedzējas uzskats, ka tiesai strīda izšķiršanā bija jāpiemēro

Civillikuma 1443. pantā paredzēto. Civillikuma 1443. pants noteic, ka maldība savā paša darbībā nav atvainojama,

izņemot likumā norādītos gadījumus. Civillikuma 1447. pantā minētais gadījums ir viens no šiem izņēmuma

gadījumiem. Kā atzīts tiesību doktrīnā, Civillikuma 1447. pantā ir paredzēts izņēmums no Civillikuma 1443. pantā

noteiktā, proti, svarīgas maldības gadījumam (maldība darījuma šķirā) izpaužoties abpusējās darbībās, proti,

abpusējā maldībā. Likumdevējs maldību par darījuma šķiru, kas paredzēta Civillikuma 1447. panta pirmajā

teikumā, ir atzinis par svarīgu tāpēc, ka atšķirīgiem darījumiem ir atšķirīgas tiesiskās sekas. Ja katra līdzēja griba ir

vērsta uz atšķirīgu tiesisko seku iestāšanos, tad līgums nav noslēgts un līdz ar to nevar būt spēkā. (sk. Torgāns K.

Komentārs Civillikuma 1443. pantam. Grām.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.–

2400. p.). Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 47. lpp.;

Balodis K. Ievads Civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 254. lpp.). Arī starpkaru periodā Senāts ir norādījis, ka

Civillikuma 1443. pantā paredzētais noteikums nav attiecināms uz gadījumiem, kad ir runa par svarīgu maldību

(sk. Senāta 1930. gada 29. aprīļa spriedumu Nr. 681. Grām.: Senāta Civīlā kasācijas departamenta 1930. g.

spriedumi. Oficiālais izdevums. Rīga: Valsts tipogrāfija Rīgas pilī, 1936, 66. lpp.; Senāta 1935. gada spriedumu Nr.

227. Grām.: XI Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši: senators F.

Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A. Valters. Rīga: Izdevniecība „Grāmatrūpnieks”, 1934/1935, 571. lpp.).

Pārbaudāmajā spriedumā atzīts, ka konkrētajā gadījumā runa ir par Civillikuma 1447. pantā pirmajā teikumā

paredzēto svarīgas maldības gadījumu – maldību par darījumu šķiru. Līdz ar to tiesa, balstoties uz tās konstatēto

faktisko apstākļu novērtējumu, pareizi ir piemērojusi Civillikuma 1447. panta pirmo teikumu.

[9.3] Senāts nekonstatē, ka tiesa būtu nepamatoti atsaukusies uz Civillikuma 1441., 1445. un 1447. pantu, jo

starp pusēm ir strīds tieši par darījumu spēkā esību. Tas skaidri izriet no prasītājas pieteiktajiem prasījumiem.

Civillikuma 1447. pantā ir runa tieši par svarīgu maldību attiecībā uz darījuma šķiru, kas savukārt nozīmē, ka,

pastāvot šādai atvainojamai maldībai, darījums nav spēkā. Minētais skaidri izriet no Civillikuma 1447. panta pirmā

teikuma, kurš regulē pārpratumu saistībā ar darījumu šķiru, nosakot, ka šāda maldība ir atzīstama par svarīgu un

tādēļ pats darījums nav spēkā. Turklāt Civillikuma 1448. pantā noteikts: „Tāpat (1447. p.) līdzēju savstarpējas

vienošanās trūkums iznīcina tiesisku darījumu [..].” No tā izriet, ka svarīgas maldības par darījuma šķiru gadījumā

nepastāv tiesisks darījums, jo trūkst attiecīgā dalībnieka brīvas gribas izteikums kā viņa piekrišanas konkrētā

darījuma noslēgšanai.

[9.4] Nav pamatoti arī SIA „Digital Investment MGMT” kasācijas sūdzības argumenti par Civilprocesa

likuma 93. panta ceturtās daļas, 104. panta pirmās daļas, 190. panta otrās daļas un 193. panta piektās daļas

pārkāpumiem.

[9.4.1] No pārbaudāmā sprieduma izriet, ka apgabaltiesa pēc būtības ir vērtējusi argumentus par darījumu

slēgšanas procedūru, izvērtējot argumentus par veidlapu aizpildīšanu, kā arī par iepriekš sagatavotu tekstu

pārrakstīšanu latviešu valodā, kuru prasītāja nepārvalda. Līdz ar to neatbilst patiesībai tas, ka apgabaltiesa nav

vērtējusi darījumu noslēgšanas procedūru.

[9.4.2] Argumenti par Civilprocesa likuma 104. panta pirmās daļas un 190. panta otrās daļas pārkāpumiem

arī nav pamatoti, jo apelācijas instances tiesa savus secinājumus par prasītājas pieļauto maldību ir balstījusi uz

pierādījumu kopuma izvērtēšanu. Proti, nevis tikai ar apsvērumiem par prasītājas veselības stāvokli, bet arī ar

apsvērumiem par nesamērīgi zemo cenu salīdzinājumā ar dzīvokļa īpašuma tirgus vērtību un prasītājas patērētājas

statusu. Kā norādīts pārbaudāmajā spriedumā, prasītājai kā patērētājai netika izskaidrota darījumu būtība un saturs.

Apelācijas instances tiesa secinājumus pamatojusi arī ar apsvērumiem par prasītājas spēju saprast juridisko latviešu

valodu, apjomīgo dokumentu skaitu un juridiskajiem terminiem, kā arī ar apsvērumiem par prasītājas dēla, par kura

vešanu līdzi darījuma slēgšanas brīdī gādāja SIA „Digital Investment MGMT”, nespēju izskaidrot prasītājai, ko

nozīmē darījumos lietotie termini viņam konstatētās garīga rakstura saslimšanas dēļ.

[9.4.3] Visbeidzot, pretēji kasācijas sūdzībā apgalvotajam, Senāts nesaskata arī Civilprocesa likuma 93.

panta ceturtās daļas pārkāpumu. Kā atzīts tiesību doktrīnā, Civilprocesa likuma 93. panta ceturtajā daļā paredzētā

norādīšanas pienākuma jēga ir novērst pārsteiguma sprieduma risku (sk. Gulbis R. Tiesneša norādīšanas

pienākuma izpratne un nozīme civilprocesā. Jurista Vārds 11.10.2022., Nr. 41 (1255)). Senāts vairākos spriedumos

jau ir atzinis, ka tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu nav pienākuma informēt lietas

dalībnieku, vai lietā iesniegtie pierādījumi ir pietiekami attiecīgā apstākļa apstiprināšanai, jo tas, kādā apjomā un

kāda satura pierādījumus iesniegt tiesai, lai apstiprinātu attiecīgo pierādāmo apstākli, ir katra lietas dalībnieka

izlemšanas jautājums (sk. Senāta 2021. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-

27/2021,ECLI:LV:AT:2021:0211.C29335917.9.S, 8.3. punktu un tajā norādītos spriedumus).

Kasācijas sūdzībā norādīs, ka SIA „Digital Investment MGMT” kā atbildētāju esot pārsteigusi

nepieciešamība pierādīt, ka prasītāja saprata darījumu nozīmi. Kā izriet no apelācijas sūdzības un paša apelācijas

instances tiesas sprieduma, šis aspekts bija strīdīgs visā lietas izskatīšanas laikā. Proti, tika izvērtēts, vai prasītājai

bijis maldīgs priekšstats par noslēgtā darījuma šķiru. Līdz ar to Senāts nekonstatē to, ka lietas dalībniekiem nebija

zināms par minētā apstākļa nozīmīgumu lietas izskatīšanā. Turklāt arī pati SIA „Digital Investment MGMT” savā

kasācijas sūdzībā ir norādījusi argumentu, ka tiesa it kā neesot izvērtējusi un argumentējusi darījuma noslēgšanas

procedūru. Kā norādīts kasācijas sūdzībā, SIA „Digital Investment MGMT” nebija šaubu par to, ka darījumu būtība

un saturs prasītājai ir izskaidrots. Tāpat arī attiecībā uz prasītājas veselības stāvokli abu atbildētāju advokāti

norādīja, ka viņu ieskatā dokumenti par prasītājas veselības stāvokli nav pievienojami lietai, jo tie nav būtiski lietas

izskatīšanai, taču tiesa izlēma tos pievienot lietai ar 2023. gada 6. februāra protokollēmumu (sk.Rīgas

apgabaltiesas 2023. gada 6. februāra tiesas sēdes protokola skaņu ierakstu: [00:34:26]–[00:37:20], kā arī

[00:44:53]–[00:47:19]). Citiem vārdiem, atbildētājām bija jāapzinās, ka lietas materiāliem pievienotajiem

pierādījumiem par prasītājas veselības stāvokli būs nozīme lietas izskatīšanā. Argumenti par konkrētiem

Civilprocesa likuma 97. panta pārkāpumiem, kas attiektos uz šo pierādījumu novērtēšanu, kasācijas sūdzībā nav

izteikti.

[9.5] Ņemot vērā iepriekš minēto, Senāts nekonstatē SIA „Digital Investment MGMT” norādītos

Civilprocesa likuma 93. panta ceturtās daļas, 104. panta pirmās daļas, 190. panta otrās daļas un 193. panta piektās

daļas pārkāpumus.

[10] SIA „Digital Investment MGMT” argumenti par nepareizu Civillikuma 1415. panta piemērošanu ir

daļēji pamatoti. Tikai atsaukšanās uz pārāk zemo pirkuma maksu kā pamatu atzīt pirkuma līgumu par spēkā

neesošu nevar būt par iemeslu Civillikuma 1415. panta piemērošanai. Taču vienlaikus tas ir viens no kritērijiem šīs

normas piemērošanā gadījumā, kad persona apzināti ir izmantojusi citas personas smago mantisko stāvokli, lai no

tā, pateicoties īpaši apgrūtinošiem nosacījumiem, gūtu neattaisnotas priekšrocības. Šādos gadījumos darījumi ir

atzīstami par pretējiem labiem tikumiem.

[10.1] Kā atzīts tiesību doktrīnā, komentējot Civillikuma 1415. pantu, pretēji labiem tikumiem un arī spēkā

neesošiem atzīstami neattaisnojami, īpaši spiedīgi līguma noteikumi. Tāds gadījums ir, piemēram, citas personas

grūtību apzināta izmantošana ar nolūku iegūt mantiskas priekšrocības no personas, kas nonākusi grūtībās (sk. von

Klot B. Lettlands Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 in Einzeldarstellungen. Band II, 1. Das Rechtsgeschäft.

Riga: Verlag der A/G „Ernst Plates“, 1940,S. 56).

Arī mūsdienās Latvijas likumdevējs par citas personas smagā materiālā stāvokļa izmantošanu

Krimināllikuma 201. pantā ir paredzējis sodāmību par augļošanu Vienlaikus, kā norādīts doktrīnā, civiltiesībās

augļošanas jēdziens ir plašāks nekā krimināltiesībās. Proti, no civiltiesību viedokļa augļošana var izpausties ne tikai

aizdevuma līgumu, bet arī cita veida darījumu noslēgšanā. Uz tiem civiltiesiskajiem līgumiem, kas nav aizdevuma

līgumi, neattiecas krimināltiesiskais augļošanas aizliegums. Tāpēc no civiltiesību viedokļa tie ar augļošanu saistītie

līgumi, kas nav aizdevuma līgumi, ir jāvērtē tikai un vienīgi labu tikumu pārkāpuma kontekstā. Krimināltiesībās

augļošanas obligāta pazīme ir līgumpartnera smagā materiālā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Civiltiesībās

parādnieka smagā stāvokļa apzināta izmantošana ir tikai viena no iespējamajām augļošanas pazīmēm. Augļotājs var

izmantot ne tikai līgumpartnera smago materiālo stāvokli, bet arī pieredzes trūkumu vai arī vecuma vai veselības

stāvokļa izraisītu nespēju izprast darījumam būtiskos apstākļus (sk. Balodis K. Ievads Civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne

ABC, 226. lpp.).

Piemēram, līgumpartnera finansiālo grūtību izmantošana nozīmē ne tikai to, ka šo grūtību izmantotājam tās

ir zināmas, bet arī to, ka šo grūtību izmantotājam ir griba no tām gūt labumu, un tas tiek īstenots. Turpretim kāds

pircējs, kurš no finansiālās grūtībās nonākušas personas pēc tās izteikta piedāvājuma nopērk preci zem tās vērtības,

neizmanto tās finansiālās grūtības, jo pircējam iztrūkst gribas no finansiālās grūtībās nonākušās personas gūt

labumu, turklāt viņa rīcībā iztrūkst šādas gribas īstenošanai raksturīgā iedarbošanās uz finansiālās grūtībās

nonākušās personas gribu noslēgt darījumu (sk. Zwingmann V. Civilrechtliche Entscheidugnen der Riga’schen

Stadtgerichte. Sechster Band. Riga: Verlag von N. Kymmel, /Datums H/, S. 255).

No pārbaudāmajā spriedumā aprakstītajiem apstākļiem izriet, ka piedāvājums slēgt darījumu tika izteikts no

SIA „Digital Investment MGMT”, nevis no prasītājas puses. Turklāt SIA „Digital Investment MGMT” bija zināms,

ka prasītājai nav pietiekamu ienākumu saistību izpildīšanai un ir kredītsaistības. Kā izriet no pārbaudāmā

sprieduma, naudas līdzekļi tika pārskaitīti nevis prasītājai kā pārdevējai, bet gan prasītājas kreditoriem. Tāpat nauda

tika izlietota pašas SIA „Digital Investment MGMT” izdevumiem saistībā ar SIA „Digital Investment MGMT”

īpašuma tiesību uz dzīvokļa īpašumu nostiprināšanu zemesgrāmatā. Visbeidzot, SIA „Digital Investment MGMT”

no šīs naudas iekasēja komisijas maksu par prasītājai sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat dzīvokļa īpašums

atsavināts SIA „Digital Investment MGMT” zem tā kadastrālās vērtības un ticis izīrēts prasītājai, nosakot īres

maksu 225 EUR mēnesī, kā arī nodibinot prasītājai atpakaļpirkuma tiesību ar lielāku atpakaļpirkuma maksu nekā

pirkuma maksu, par kuru dzīvokļa īpašums pirms tam ticis atsavināts SIA „Digital Investment MGMT”

(sk.pārbaudāmā sprieduma 1.4., 3.1., 3.3., 3.4., 3.6. un 3.8. punktu).

[10.2] Apsvērums, ka likumdevējs ir paredzējis pirkuma līguma atcelšanu, arī pamatojoties uz Civillikuma

2042. pantu saistībā ar pārmērīgiem zaudējumiem, nav pretrunā Civillikuma 1415. pantam. Civillikuma 1415.

pantā paredzētas citādākas tiesiskās sekas nekā Civillikuma 2042. pantā (līguma atcelšana), proti, darījuma absolūta

spēkā neesība no tā noslēgšanas brīža. Gan Civillikuma 2042. pants, gan Civillikuma 1415. pants var tikt piemērots

darījumiem, kuros ir neatbilstība starp izpildījumu un pretizpildījumu. Taču prasības par pārmērīga zaudējuma

gadījuma pamatā ir pieņēmums, ka puses būtu vēlējušās vienoties par taisnīgu cenu (sk. Finkenauer T. Laesio

Enormis. Max Planck Encyclopedia of European Private Law. Pieejams:/Tīmekļvietne B/). Turpretim Civillikuma

1415. panta piemērošanas gadījumā, kad runa ir par apzinātu citas personas grūtību izmantošanu, šāda pieņēmuma

nav. Civillikuma 1415. panta piemērošanas gadījumā ir papildus jākonstatē apzināta grūtību izmantošana, lai varētu

runāt par darījumu pretēji labiem tikumiem. Iepriekšminētie tiesiskie pamati – darījuma atcelšana saistībā ar

pārmērīgiem zaudējumiem un darījuma atzīšana par spēkā neesošu – var pastāvēt vienlaikus, proti, tie nav

savstarpēji izslēdzoši.

[10.3] Nav pamatots SIA „Digital Investment MGMT”arguments, ka no Civillikuma 1415. panta

piemērošanas viedokļa nav nozīmes tam, ka prasītāja ir aizvesta ar vieglo automašīnu pie zvērināta notāra. Šis

arguments ir vērsts uz lietas apstākļu pārvērtēšanu. Faktam varēja būt nozīme Civillikuma 1415. panta

piemērošanā, vērtējot faktus to kopsakarā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 97. panta pirmo daļu. Apsvērumi par

atbildētājas SIA „Digital Investment MGMT” rīcību, izvērtējot darījuma atbilstību labiem tikumiem, ir tieši

Civillikuma 1415. panta piemērošanas jautājums. Proti, vai darījuma puses rīcības iekšējie motīvi bija pretēji

labiem tikumiem Civillikuma 1415. panta izpratnē un tāpēc darījums atzīstams par spēkā neesošu. Kā norādīts

tiesību doktrīnā, tad atbilstoši Civillikuma 1415. pantā noteiktajam labu tikumu pārkāpums var būt divējāds. Tas

var izrietēt no darījuma satura vai arī pastāvēt, ņemot vērā apstākļus kopumā. Vērtējot apstākļus kopumā, jāņem

vērā tiesiskā darījuma kā darbības mērķi. Proti, ar „darbības mērķi” Civillikuma 1415. pantā saprotams tās iekšējais

mērķis (causa finalis). Šis iekšējais mērķis ir jānošķir no objektīvas jeb ārējas kauzas (t.i. tiesiskā pamata, kas ir

saskaņā ar Civillikuma 1402. pantu tiesiskais darījums, delikts vai likums). Savukārt persona saskaņā ar savu

iekšējo mērķi (causa finalis) izvēlas to vai citu pamatu saistības radīšanai (causa). Definējot iekšējo mērķi, ir

jāņem vērā tuvākais mērķis, darbības mērķis, kas jānošķir no psiholoģiskiem motīviem. Darījums, kurš pēc sava

ārēja mērķa būtu spēkā, bet pēc iekšēja mērķa izdarīts, lai apmānītu pretējo vai trešo pusi, var tikt atzīts par spēkā

neesošu. Tāpēc, vērtējot labu tikumu pārkāpumu, nevar aprobežoties ar darījuma priekšmeta izolētu izskatīšanu, bet

jāņem vērā arī līdzēju motīvi un citi darījuma noslēgšanas apstākļi. Līdz ar to personai ir jārīkojas labā ticībā ne

tikai attiecībā uz saistību tiesības tiesisko pamatu, bet arī šīs saistības iekšējo mērķi (sk. Rudāns S. Saistību tiesību

komentāri. Jurista Vārds 4. aprīlis 2006 /Nr. 14 (417) 10.-11. lpp.; Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu

tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 122-123. lpp.).

[11] Senāts par pamatotiem atzīst SIA „JURBALT” kasācijas sūdzībā paustos argumentus parnepareizi

piemērotu Civillikuma 1415. pantu, kā arī par Civillikuma 994. panta pirmajā daļā paredzētās nekustamā īpašuma

piederības prezumpcijas un Zemesgrāmatu likuma 1. panta nostiprinātā zemesgrāmatu publiskās ticamības principa

neievērošanu.

[11.1] Senāta judikatūrā ir nostiprināts, ka, atzīstot par spēkā neesošu pirmo nekustamā īpašuma

atsavinājuma darījumu, nevar izdarīt vispārinātu secinājumu, ka pilnīgi visi turpmākie darījumi ar šo nekustamo

īpašumu neapšaubāmi ir spēkā neesoši, neanalizējot, vai to dalībnieki ir labticīgi vai ļaunticīgi, jo tad, ja īpašnieks

ir labticīgs ieguvējs, attiecībā uz viņu piemērojams labticīga ieguvēja aizsardzības princips. Savukārt jautājuma par

ieguvēja labticību vai ļaunticību noskaidrošana iespējama, izvērtējot darījumu, uz kura pamata zemesgrāmatā ir

tikusi nostiprināta attiecīgās trešās personas īpašuma tiesība (sk. Senāta 2012. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr.

SKC-136/2012, C23053209, 7.4. punktu un tajā minētos spriedumus).

[11.2] Zemesgrāmatu publiskās ticamības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt trešo personu intereses

un civiltiesiskās apgrozības stabilitāti. Trešajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu, jābūt pārliecinātai par

iegūtās tiesības patiesumu, stabilitāti un neapstrīdamību. Turpretim, ja šī persona zināja par īpašuma tiesību ieraksta

neatbilstību patiesībai, šāda persona nav aizsargājama kā labticīga ieguvēja.

Jautājumā par Civillikuma 1415. panta piemērošanu norādāms, ka pirkuma līguma par dzīvokļa īpašumu

starp prasītāju un SIA „Digital Investment MGMT” atzīšana par spēkā neesošu automātiski nepadara par spēkā

neesošu SIA „Digital Investment MGMT” un SIA „JURBALT” starpā noslēgto līgumu par tā paša dzīvokļa

īpašuma atsavināšanu SIA „JURBALT”.Var piekrist, ka Civillikuma 1415. pants var būt nepamatoti attiecināts uz

gadījumu, ja SIA „JURBALT” tiktu atzīta par labticīgu ieguvēju, saistot to ar SIA „Digital Investment MGMT”

noslēgtā darījuma ar prasītāju prettiesiskumu. Vienlaikus no lietas apstākļiem izriet, ka prasītāja tiesai ir norādījusi

uz vairākiem izvērtējamiem apstākļiem, lai izdarītu secinājumus par prasītājas ieskatā labticīga ieguvēja statusa

neesību SIA „JURBALT” un attiecīgi pirkuma līguma starp SIA „Digital Investment MGMT” un SIA „JURBALT”

atzīšanu par spēkā neesošu saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu. Proti, no konkrētās lietas apstākļiem izriet, ka SIA

„Digital Investment MGMT” saskaņā ar pašas apgalvoto pārdevusi dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu mājā bez

peļņas nolūka, apzinoties, ka tā tirgus vērtība ir teju trīs reizes lielākā nekā tā pārdošanas vērtība (sk.lietas 1. sēj.

107. lapa). Turklāt par šādu summu tā atsavināta tādai pircējai kā SIA „JURBALT”, kuras atrašanas apstākļus nedz

SIA „Digital Investment MGMT”, nedz pati pircēja SIA „JURBALT” tiesā nespēja izskaidrot (sk.Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 22. aprīļa sprieduma lietā Nr.C29507419,

ECLI:LV:RLPT:2022:0422.C29507419.6.S, 11.-12. lapu). SIA „JURBALT’ pretēji publiski pieejamai informācijai

norāda, ka tās pamatdarbība ir īpašumu izīrēšana, pirkšana un pārdošana, un tikai šī iemesla dēļ tā, kas it kā

nodarbojas ar šo pamatdarbību, ir saņēmusi informāciju par iespēju iegādāties konkrēto dzīvokļa īpašumu no SIA

„Digital Investment MGMT” (sk.turpat). Pretēji SIA „JURBALT” apgalvotajam, publiski pieejama informācija par

SIA „JURBALT” apliecina, ka tā ir komersants, kurš nodarbojas ar juridisko pakalpojumu sniegšanu, nevis ar

nekustamo īpašumu izīrēšanu, pirkšanu vai pārdošanu. Respektīvi, SIA „JURBALT” pati norādījusi NACE 69.10

kodu par juridisko pakalpojumu sniegšanu, nevis ar nekustamā īpašuma izīrēšanu, pirkšanu vai pārdošanu saistītu

NACE kodu (sk./https: ///company.lursoft.lv/jurbalt/numurs/). Šāda notikumu gaita ir pretēja dzīves parastajai

norisei nekustamo īpašumu pārdošanā, ka ne pircējs, ne pārdevējs nevar izskaidrot, kā viens otru atradis. Tas var

liecināt par šādas informācijas slēpšanu ar nolūku slēpt pirkuma līguma īsteno mērķi, kas var būt pretējs labiem

tikumiem. Senāts norāda, ka tiesai, pastāvot šādiem netiešiem pierādījumiem, bija pienākums un sekojoši iespēja

attiecīgi izdarīt secinājumu par SIA „JURBALT” labticīguma neesību un attiecīgi izvērtēt Civillikuma 1415. panta

piemērošanu attiecībā uz SIA „Digital Investment MGMT” un SIA „JURBALT” noslēgto pirkuma līgumu par

konkrēto dzīvokļa īpašumu.

Kā jau iepriekš norādīts, tad vērtējot labu tikumu pārkāpumu Civillikuma 1415. panta kontekstā, nevar

aprobežoties ar darījuma priekšmeta izolētu izskatīšanu, bet jāņem vērā arī līdzēju motīvi un citi darījuma

noslēgšanas apstākļi. Līdz ar to saskaņāar Civillikuma 1415. pantā paredzēto tiesai būtu jāizvērtē līdzēju motīvi un

citi darījuma noslēgšanas apstākļi. Ņemot vērā iepriekšminēto, tiesai, izskatot lietu pēc būtības, jānoskaidro SIA

„JURBALT” kā juridisko pakalpojumu sniedzējas, kura nenodarbojas ar nekustamo īpašumu izīrēšanu, pirkšanu

vai pārdošanu, iekšējos motīvus, iegādājoties ieķīlātu nekustamo īpašumu (dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu mājā).

Proti, kā SIA „JURBALT” uzzinājusi par nekustamā īpašuma iegādes iespējām un kāpēc īpašums ticis iegādāts, kā

notikusi vienošanās par darījumu, un SIA „Digital Investment MGMT” iekšējos motīvus, atsavinot iepriekšminēto

nekustamo īpašumu par cenu, ko pati SIA „Digital Investment MGMT” un apgabaltiesa raksturojusi kā cenu pat

zem kadastrālās vērtības, ar sevi šķietami nesaistītai personai.

[11.3] Senāts vērš uzmanību, ka tas, ka kasācijas instances tiesa atcēlusi spriedumu uz tā pamata, ka nav

pienācīgi izvērtēti lietas apstākļi, nenozīmē, ka, izskatot lietu atkārtoti, jāvērtē tikai tie apstākļi, kuri netika izvērtēti

atceltajā spriedumā un ka nākamajam spriedumam ir jābūt ar pretēju iznākumu. Tiesai joprojām jāvērtē visi lietas

apstākļi to loģiskā kopsakarā, un tikai uz šāda izvērtējuma tiesa var balstīt savus secinājumus par vienas vai otras

puses pozīcijas pamatotību (sk. Senāta 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. SKC-

29/2018,ECLI:LV:AT:2018:0315.C28322309.1.S, 10. punktu).

[12] Tiesāšanās izdevumiem nav patstāvīga rakstura. To atlīdzināšanas apmērs atkarīgs no lietas

izskatīšanas rezultāta, tāpēc spriedums atceļams arī šajā daļā.

[13] Tā kā spriedums tiek atcelts daļā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta otro daļu SIA

„JURBALT” un SIA „Digital Investment MGMT” atmaksājama drošības nauda 300euro katrai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 2. punktu, Senāts

nosprieda

Rīgas apgabaltiesas 2023. gada 30. jūnija spriedumuatcelt daļā, ar kuru apmierināta prasība atzīt par spēkā

neesošu no noslēgšanas brīža starp SIA „Digital Investment MGMT” (iepriekš nosaukums – SIA „Latvijas

Hipotēka”) un SIA „JURBALT” 2019. gada 14. augustā noslēgto nekustamā īpašuma pārdošanas līgumu Nr.

338433, kā arī atzītas /Persona A/ īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu /Adrese D/ (pēc nosaukuma maiņas

/Adrese E/, kadastra Nr. /numurs E/, reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs E/, dzēšot

SIA „JURBALT” īpašuma tiesības uz minēto dzīvokļa īpašumu un daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu un lietu

nodot jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā;

atmaksāt SIA „JURBALT” drošības naudu 300 EUR;

atmaksāt SIA „Digital Investment MGMT” drošības naudu 300 EUR.

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore K. Zīle Senators V. Maksimovs Senatore M. Senkāne