Supreme Court dismisses appeal on criminal law application and procedural errors in joint crime case.

ECLI:LV:AT:2026:0629.11860007018.13.L

Lieta Nr.11860007018, SKK-302/2026

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2026. gada 29. jūnijā

Senāts šādā sastāvā: senatori Jānis Rozenbergs, Aija Branta, Māris Leja,

iepazinies ar apsūdzētās /Persona A/, viņas aizstāvja zvērināta advokāta Aināra Lezdiņa, kā arī apsūdzētās

/Persona B/ aizstāvju zvērinātas advokātes Jeļenas Averinskas un advokāta Vadima Iļasova kasācijas sūdzībām

par Rīgas apgabaltiesas 2025. gada 20. oktobra spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Apsūdzētā /Persona A/ un viņas aizstāvis savās kasācijas sūdzībās lūdz atcelt apelācijas instances tiesas

spriedumu daļā par /Persona A/ atzīšanu par vainīgu un izbeigt kriminālprocesu šajā daļā.

Pamatojot kasācijas sūdzībā izteikto lūgumu, apsūdzētā /Persona A/ norādījusi, ka apelācijas instances tiesa

nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 327. panta otro daļu, jo: 1) nav konstatēts apsūdzētās tiešs nodoms un

nav izvērtēts Krimināllikuma 34. panta otrās daļas regulējums par noziedzīga rīkojuma izpildi kā apstākli, kas

atbrīvo no kriminālatbildības; 2) nepamatoti konstatēta noziedzīgā nodarījuma izdarīšana personu grupā pēc

iepriekšējas vienošanās, jo nav ņemtas vērā sūdzības iesniedzējas dienesta subordinācijas attiecības ar

līdzapsūdzēto, kā arī spriedumā nav norādīts grupas dalībnieču vienošanās saturs, laiks un mērķis; 3) nepamatoti

konstatēta mantkārīga nolūka esība; 4) nav pamatota būtiska kaitējuma esība; 5) nav identificētas konkrētas

nepatiesas ziņas dokumentos un nav pamatota Krimināllikuma 327. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

priekšmeta esība.

Sūdzībā norādīts arī uz būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem lietas izskatīšanā apelācijas instances tiesā: 1)

pierādījumi nav vērtēti kopumā un savstarpējā sakarībā, pierādījumu vērtēšanā pārkāptas Kriminālprocesa

likuma 128. pantā noteiktās prasības; 2) nav nodrošinātas Kriminālprocesa likuma 20. panta otrajā daļā

noteiktās apsūdzētās personas tiesības uz aizstāvību pirmstiesas kriminālprocesā, liedzot sūdzības iesniedzējai

aizturēšanas laikā saziņu ar aizstāvi, kā arī nepamatoti noraidīts lūgums izsaukt un nopratināt aizstāvi par šo

pārkāpumu; 3) nav izvērtēts liecinieku liecību iegūšanas tiesiskums, ignorējot pierādījumus par liecinieku

psiholoģisku ietekmēšanu, līdz ar to pieļauts Kriminālprocesa likuma 130. panta trešās daļas pārkāpums; 4) tiesa

pēc savas iniciatīvas nav pieprasījusi un izvērtējusi operatīvās darbības materiālus, kas satur būtiskus

pierādījumus par reidu faktisko norisi, līdz ar to pieļauts Kriminālprocesa likuma 500. panta sestās daļas

pārkāpums; 5) tiesa pārlikusi pierādīšanas pienākumu uz apsūdzēto, tādējādi pārkāpjot Kriminālprocesa likuma

19. panta otrajā daļā un 126. panta otrajā daļā noteikto; 6) tiesa nav izvērtējusi darba laika uzskaites tabulu

nozīmi un pretrunas tabulās iekļautajās ziņās, kā arī spriedumu pamatojusi ar nepārbaudāmiem atvasinātiem

pierādījumiem; 7) kriminālprocesā nav nodrošināta apsūdzētās sensitīvo veselības datu aizsardzība, līdz ar ko

pārkāptas Kriminālprocesa likuma 12. panta prasības; 8) pieļauts Kriminālprocesa likuma 14. pantā noteikto

tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpums.

Pamatojot kasācijas sūdzībā izteikto lūgumu, apsūdzētās /Persona A/ aizstāvis A. Lezdiņš norādījis, ka

apelācijas instances tiesa: 1) pieļāvusi būtiskus procesuālos pārkāpumus, pierādījumu vērtēšanā neievērojot

Kriminālprocesa likuma 19. panta, 124. panta piektās daļas, 126. panta, 128. panta trešās daļas nosacījumus,nav

motivējusi, kāpēc vieni pierādījumi nav atzīti par ticamiem, bet priekšroka dota citiem pierādījumiem, kuri

aizstāvības ieskatā ir apšaubāmi; 2) nav pienācīgi izvērtējusi aizstāvības argumentus par kriminālprocesa

uzsākšanas pamatā esošā Iekšējās drošības biroja 2018. gada 25. jūlija ziņojuma pieļaujamību un ticamību; 3)

apsūdzētās /Persona A/ darbības nepamatoti kvalificējusi pēc Krimināllikuma 327. panta otrās daļas, jo

nepamatoti konstatēta noziedzīgā nodarījuma izdarīšana grupā, kā arī mantkārīga nolūka esība.

Apsūdzētās /Persona B/ aizstāvji savā kasācijas sūdzībā lūdz pilnībā atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu

un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pamatojot kasācijas sūdzībā izteikto lūgumu, aizstāvji norādījuši, ka apelācijas instances tiesas spriedums nav

tiesisks un pamatots šādu apsvērumu dēļ: 1) tiesa pieļāvusi Krimināllikuma 17., 18., 19. un 20. panta

pārkāpumus, tiesas konstatētā noziedzīgā nodarījuma aprakstā vienās epizodēs identificējot apsūdzēto /Persona

B/ kā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, bet citās – kā organizētāju; 2) apsūdzēto personu darbības nepamatoti

kvalificētas pēc Krimināllikuma 327. panta otrās daļas, jo šajās darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva; 3)

pieļauti būtiski Kriminālprocesa likuma pārkāpumi – pārkāpts 19. pantā nostiprinātais nevainīguma

prezumpcijas princips, 124. panta piektajā daļā noteiktais pierādīšanas standarts, 127. panta pirmajā daļā un

128. pantā noteiktās pierādījumu vērtēšanas prasības, jo nav izslēgtas šaubas par apsūdzētās vainu un

pierādījumi vērtēti selektīvi; 4) apelācijas instances tiesa nav izpildījusi Senāta 2024. gada 29. aprīļa lēmumā

dotos norādījumus par pierādījumu vērtēšanu kopumā un savstarpējā sakarībā; 5) nav ievērotas Kriminālprocesa

likuma 564. panta ceturtajā un astotajā daļā noteiktās prasības apelācijas instances tiesas nolēmuma saturam, jo

spriedumā tiesas atzinumi par apelācijas sūdzību un protesta pamatotību norādīti deklaratīvi, nevis juridiski

motivēti.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja

kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā likuma 569., 571., 572. panta un 573. panta pirmajā daļā minētajām

prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida

kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma

tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu

juridisku iemeslu dēļ. Šī panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna

neizvērtē.

No kasācijas sūdzību satura izriet, ka būtiska tajās ietverto argumentu daļa, lai gan formāli pamatota ar norādēm

uz Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumiem, pēc būtības ir vērsta uz apelācijas

instances tiesas veikto pierādījumu vērtējuma un no tā izdarīto faktisko secinājumu apstrīdēšanu.

Sūdzībās norādītie argumenti par tieša nodoma neesību, noziedzīga nodarījuma izdarīšanu personu grupā pēc

iepriekšējas vienošanās, mantkārīga nolūka esību, konkrētu nepatiesu ziņu ietveršanu dokumentos, reidu

faktisko norisi, darba laika uzskaites tabulu nozīmi, Iekšējās drošības biroja 2018. gada 25. jūlija ziņojuma

vērtējumu, liecinieku iespējamu ietekmēšanu, kā arī liecinieku liecību, sakaru datu, dienesta transportlīdzekļu

izmantošanas datu un citu pierādījumu novērtējumu pēc būtības ir vērsti uz atkārtotu lietā esošo pierādījumu

izvērtēšanu. Šādi sūdzībās ietvertie argumenti neatbilst Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajā un trešajā

daļā noteiktajām kasācijas instances tiesas kompetences robežām.

Pārsūdzētajā spriedumā tiesa ir norādījusi, kādos dokumentos un kādas ziņas atzītas par patiesībai

neatbilstošām, kā arī sniegusi vērtējumu par šo dokumentu juridisko nozīmi Krimināllikuma 327. panta

izpratnē. No pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka apelācijas instances tiesa būtu pārlikusi pierādīšanas pienākumu

uz apsūdzētajām, tiesa notiesājošo spriedumu pamatojusi ar lietā pārbaudīto pierādījumu vērtējumu.

Pretēji kasācijas sūdzībās norādītajam, no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka apelācijas instances tiesa ir vērtējusi

pierādījumus kopumā un savstarpējā sakarībā, norādījusi, kādus apstākļus tā atzīst par pierādītiem, kā arī

pamatojusi, kāpēc nepiekrīt pirmās instances tiesas secinājumiem.

Senāts norāda, ka pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma

128. pantā, taču izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem ne, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu

pēc būtības (sk. Senāta 2019. gada 27. decembra lēmuma lietā Nr. SKK-433/2019,

ECLI:LV:AT:2019:1227.11089238414.8.L, 9. punktu). Tas, ka sūdzību iesniedzēji nepiekrīt apelācijas instances

tiesas pierādījumu vērtējumam un no tā izdarītajiem secinājumiem, pats par sevi neliecina par Kriminālprocesa

likuma būtisku pārkāpumu.

Tādējādi arī šajā daļā kasācijas sūdzībās faktiski pausta nepiekrišana tiesas sniegtajam pierādījumu vērtējumam,

nevis norādīts uz kasācijas kārtībā pārbaudāmu tiesību normu pārkāpumu. Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka

kasācijas sūdzību argumenti šajā daļā faktiski pauž sūdzību iesniedzēju neapmierinātību ar tiem secinājumiem,

kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, un ir vērsti uz to, lai panāktu

apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar

Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 572. pantu kasācijas sūdzībā un protestā jāiekļauj tajā izteikto prasību

pamatojums ar norādi uz Krimināllikuma pārkāpumu vai šā likuma normu būtisku pārkāpumu.

Attiecībā uz sūdzībās norādītajiem procesuālajiem pārkāpumiem – tiesību uz aizstāvību ierobežošanu

pirmstiesas procesā, operatīvās darbības materiālu nepieprasīšanu, sensitīvo veselības datu aizsardzību un

atvasinātu pierādījumu izmantošanu – Senāts atzīst, ka sūdzībās nav pamatots, kā šie apgalvotie pārkāpumi

noveduši pie nelikumīga vai netaisnīga nolēmuma (sk. Kriminālprocesa likuma 575. panta trešo daļu). Ar

vispārīgu norādi uz iespējamu procesuālu pārkāpumu nav pietiekami, lai atzītu, ka kasācijas sūdzībā ir ietverts

Kriminālprocesa likuma būtiska pārkāpuma juridiskais pamatojums Kriminālprocesa likuma 572. panta

izpratnē. Līdz ar to, nevērtējot šādu pārkāpumu esību vai neesību, Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzības šajā daļā

neatbilst Kriminālprocesa likuma 572. panta prasībām.

Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta

pirmo daļu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punktu tiesa var atteikties ierosināt kasācijas

tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā

nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.

Attiecībā uz sūdzībās ietvertajiem argumentiem par Krimināllikuma 34. panta otrās daļas nepiemērošanu,

dienesta subordinācijas attiecību nozīmi un būtiska kaitējuma nekonstatēšanu, Senāts secina, ka apelācijas

instances tiesas konstatētie faktiskie apstākļi neapstiprina priekšnoteikumus Krimināllikuma 34. panta otrās

daļas piemērošanai. Savukārt dienesta subordinācijas attiecības pašas par sevi neizslēdz personas dalību

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, ja tiesa, izvērtējot lietas apstākļus,

šādu vienošanos ir konstatējusi. Krimināllikuma 327. panta otrās daļas piemērošana konkrētajā lietā pamatota ar

citām tiesas konstatētām kvalificējošām pazīmēm, tādēļ arguments par būtiska kaitējuma neesību neietekmē

noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Arī sūdzībā norādītais par Krimināllikuma Vispārīgās daļas normu pārkāpumu, tiesas konstatētā noziedzīgā

nodarījuma aprakstā apsūdzēto /Persona B/ identificējot gan kā izdarītāju, gan kā organizētāju, nerada šaubas

par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. No pārsūdzētā sprieduma izriet tiesas atzinums par apsūdzēto kopīgu

rīcību personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Tāpat nav pamata atzīt, ka apelācijas instances tiesa būtu pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtās

un astotās daļas prasības. Pārsūdzētajā spriedumā ir sniegti motīvi par apelācijas sūdzību un protesta

pamatotību, norādīti tiesas secinājumi par apstākļiem, kuriem ir izšķiroša nozīme lietas izlemšanā, un tiesību

normu piemērošanu. Apstāklis, ka tiesa nav detalizēti atbildējusi uz katru aizstāvības argumentu tādā apjomā, kā

to vēlas sūdzību iesniedzēji, pats par sevi nenozīmē, ka spriedums nav motivēts.

Sūdzībās norādītais par tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu arī nerada pamatu

kasācijas tiesvedības ierosināšanai, jo apelācijas instances tiesa šo apstākli ir vērtējusi un ņēmusi vērā, nosakot

sodu.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzību argumenti šajā daļā nerada šaubas par pārsūdzētā

nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā, jo kasācijas sūdzības

argumenti šajā daļā nav saistīti ar tiesu praksē nozīmīgu tiesību normu interpretāciju.

Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību šajā daļā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1

panta otrās daļas 2. punktu.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu un otrās daļas

2. punktu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

J.Rozenbergs A.Branta M.Leja