Court partially allowed taxpayer appeal, reducing tax liability due to unproven vehicle usage ratio.

Lietas Nr. A420368712

Lietas arhīva Nr. AA43-0438-15/2

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 3.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente U.Mihailova, tiesneses I.Kaļiņina un S.Liniņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/

pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2012.gada 4.janvāra lēmuma

Nr.22.4.7/402 atcelšanu daļā, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 6.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) ģenerāldirektora 2012.gada 4.janvāra

lēmumu Nr.22.4.7/402 (turpmāk – Lēmums) kā administratīvā akta galīgo noformējumu /pers.

B/ papildus nomaksai budžetā aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk – IIN)

1957,06 euro (Ls 1375,43), soda nauda 1957,06 euro (Ls 1375,43) un nokavējuma nauda

247,71 euro (Ls 174,09). Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] /pers. B/ atzinis, ka veicis nereģistrētu saimniecisko darbību, sniedzot transportlīdzekļu

vadītāju apmācības pakalpojumus, un piekrīt auditā izmantotajai saimnieciskās darbības

ieņēmumu aprēķina metodei.

[1.2] Tā kā /pers. B/ ne auditā, ne tā rezultātu apstrīdēšanas laikā nav iesniedzis dokumentārus

pierādījumus par darījumiem ar /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/, tad nodokļu maksātāja

arguments par nepareizi aprēķinātajiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem darījumos ar

minētajām personām, ir noraidīts kā nepamatots. Ņemot vērā, ka /pers. B/ auditā nebija

iesniedzis darījumus apliecinošos dokumentus, /pers. B/ pamatoti noteikti saimnieciskās

darbības ieņēmumi uz aprēķina pamata, izmantojot rīcībā esošo informāciju, t.sk. /pers. E/

sniegto paskaidrojumu, kur /pers. E/ norāda precīzu braukšanas nodarbību skaitu un /pers. B/

veikto samaksu par pakalpojumu.

[1.3] /pers. B/ saimnieciskās darbības ieņēmumu un izdevumu uzskaiti nav kārtojis atbilstoši

normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. VI D nav pamata iekļaut saimnieciskās darbības

izdevumos /pers. B/ iesniegumā norādītās degvielas iegādes un telekomunikāciju pakalpojumu

izmaksas, kā arī aprēķināto transportlīdzekļa nolietojumu.

[1.4] Saimnieciskās darbības izdevumos iekļaujamas /pers. B/ īpašumā reģistrētā

transportlīdzekļa apdrošināšanas prēmijas un VAS „Ceļu satiksmes drošības direkcija”

(turpmāk – CSDD) veiktie nodokļu un nodevu maksājumi un tehniskās apskates izmaksas.

Ņemot vērā, ka /pers. B/ nav nodrošinājis saimnieciskās darbības vajadzībām nobraukto

kilometru uzskaiti un nav iesniedzis atbilstošus attaisnojuma dokumentus, izdevumos ir

ietverami ne vairāk par 50 procentiem no faktiskajām izmaksām.

[2] /pers. B/ iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Lietā nav strīda par faktu, ka 2009. un 2010.gadā /pers. B/ veica nereģistrētu

saimniecisku darbību, sniedzot transportlīdzekļu vadītāju sagatavošanas pakalpojumus kā

instruktors. Lietā ir strīds par veikto aprēķinu.

[2.2] Audita laikā /pers. B/ nebija izskaidrotas viņa kā nodokļu maksātāja tiesības, tādēļ viņš

nevarēja pilnībā paskaidrot savu rīcību, kā arī pierādīt savus izdevumus (t.sk. sniegt

attaisnojuma dokumentus) saistītus ar veikto saimniecisko darbību. Tāpat /pers. B/ nebija

informēts par savām tiesībām saņemt uzziņu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

normām.

[2.3] Veicot pirmo audita daļu, galvenā nodokļu inspektore ir atstājusi bez uzmanības apstākli,

k a 2010.gada 24.marta uzaicinājumu Nr.9.3/9037 /pers. B/ nav saņēmis. Līdz ar to viņam

nebija iespējas atsaukties uz minēto uzaicinājumu, kā arī izpildīt norādītos pienākumus.

[2.4] Auditā konstatējamas dažādas kļūdas kopsummā 163,63 euro (Ls 115).

[2.5] Trīs kursanti (/pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/) ir nākuši no autoskolas, un par piecām

stundām viņi katrs ir maksājuši autoskolai. Tādēļ maksa pa piecām stundām ir autoskolas

ieņēmums, nevis /pers. B/ attiecīgais ieņēmums. Ņemot vērā šo faktu, ir jāpārrēķina /pers. B/

ieņēmumi gan par 2009.gadu, gan par 2010.gadu.

[2.6] Veicot kursantu apmācību braukšanai, /pers. B/ bija apmaksājis vismaz minimālus

obligātos izdevumus, bez kuriem šo darbību n a v iespējams veikt, proti, par degvielu,

automašīnas tehnisko apskati, gada nodevu un automašīnas apdrošināšanu (vismaz ???? līmenī).

[2.7] /pers. B/ rīcībā vairs nav EKA čeki par degvielas iegādi, bet ir (kā arī auditoru rīcībā

bija) izdruka no AS „Swedbank” bankas konta par 2009. un 2010.gadu. No bankas konta

izdrukām konstatējams, ka /pers. B/ bija veicis maksājumus degvielas uzpildes stacijās, kā arī

viens maksājums 2009.gadā BTA KAC un vairāki maksājumi 2010.gadā par priekšapmaksas

karti O-karte un Zelta zivtiņa. Veikti arī maksājumi par automašīnas apdrošināšanu

AAS „BTA” un par CSDD pakalpojumiem, saistītiem ar automašīnas tehnisko apskati.

Kopsummā šie izdevumi par 2009.gadu ir 820,26 euro (Ls 576,48), bet par 2010.gadu – 542,14

euro (Ls 381,02).

[2.8] /pers. B/ paziņoja par visiem faktiem, kas viņam bija zināmi, bet VID daļu no tiem

noraidīja kā nepamatotus, bet par daļu veica pārbaudi. Ar šādu nekonsekventu rīcību VID ir

pārkāpis tiesiskās paļāvības principu.

[2.9] Kursantu apmācība bija veikta ar vieglo automašīnu ar speciālo aprīkojumu, kā arī

saimnieciskās darbības raksturs ir tieši saistīts ar transporta līdzekļa izmantošanu, jo pretējā

gadījumā /pers. B/ nebūtu klasificējams kā saimnieciskās darbības veicējs. VID pilnībā ignorējis

minēto faktu.

[2.10] Automašīna VW Passat Variant , valsts reģ. Nr./TL numurs/, (turpmāk – Automašīna)

u z /pers. B/ vārda ir reģistrēta CSDD 2007.gada 20.aprīlī kā pārbūvēta par mācību

transportlīdzekli. Automašīna bija iegādāta uz līzinga pamata (SIA „Hansa līzings”) 2007.gada

sākumā par 6000 euro jeb Ls 4216,82. Automašīna bija iegādāta, jo 2007.gada 10.janvārī /pers.

B/ saņēma transportlīdzekļa vadītāju sagatavošanas instruktora licenci Nr.001715. Tādēļ

automašīna ir pamatlīdzeklis, kas ir speciāli iegādāts saimnieciskās darbības veikšanai un tās

lietošana atspoguļojas izdevumos kā nolietojums, kas ir aprēķināms pēc likuma „Par uzņēmuma

ienākuma nodokļa” 13.pantu. Minētais apstāklis norādīts VID, bet tas nav ņemts vērā.

[2.11] /pers. B/ nav iespējas iesniegt telefonsarunu atšifrējumu, jo lietotas priekšapmaksas

kartes un operatori nenodrošina šādu informāciju. Tomēr minētie izdevumi pēc ekonomiskā

satura un būtības ir nepieciešami saimnieciskas darbības nodrošināšanai, līdz ar to tos bija

jāattiecina uz saimniecisko darbību, kas nebija izdarīts.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 6.novembra spriedumu pieteikums

apmierināts, atcelts no izdošanas dienas Lēmums daļā par papildu nomaksai budžetā aprēķināto

IIN 1957,06 euro (Ls 1375,43), soda naudu 1957,06 euro (Ls 1375,43) un nokavējuma naudu

247,71 euro (Ls 174,09). Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem motīviem.

[3.1] Lai gan administratīvā lieta ir ierosināta par visa Lēmuma atcelšanu, šāds risinājums

nebūtu /pers. B/ labvēlīgs, jo, atceļot Lēmumu, tiktu atcelts Lēmums arī daļā, kas /pers. B/ ir

labvēlīga. Tādējādi tiesas ieskatā /pers. B/ mērķim atbilstošs būtu prasījums par Lēmuma

atcelšanu daļā, ar kuru papildus nomaksai budžetā aprēķināts IIN 1957,06 euro (Ls 1375,43),

soda nauda 1957,06 euro (Ls 1375,43) un nokavējuma nauda 247,71 euro (Ls 174,09). Līdz ar

to tiesa pārbaudīja Lēmuma tiesiskumu daļā, kas /pers. B/ ir nelabvēlīga.

[3.2] Tiesa atzina, ka, tā kā VID rīcībā nav pierādījumu, ka kursanti /pers. C/, /pers. D/ un

/pers. E/ par visām braukšanas nodarbībām ir maksājuši /pers. B/, savukārt tiesas sēdē /pers. B/

pārstāves iesniegtās kvītis un liecinieces liecības apstiprināja, ka par dažām nodarbībām /pers.

C/, /pers. D/ un /pers. E/ varētu būt maksājuši autoskolai (56,91 euro (Ls 40) katrs), tad VID

nebija tiesiska pamata šo naudas summu iekļaut /pers. B/ 2009.gada un 2010.gada ieņēmumos.

[3.3] Konkrētajā gadījumā tiesai bija pamatotas šaubas par /pers. B/ apgalvojumu, ka lielu daļu

kursantu viņš ir apmācījis, nesaņemot papildus samaksu.

[3.4] Konkrētajā lietā VID nav pierādījis apstākļus, uz kuriem atsaucas Lēmuma pamatojumā,

savukārt lietā esošie pierādījumi – kvītis, kursantu /pers. J/, /pers. K/, /pers. L/, /pers. M/, /pers.

N/, /pers. U/, /pers. O/, /pers. P/ paskaidrojums, liecinieku /pers. R/, /pers. T/, /pers. V/, /pers.

D/ liecības tiesas sēdē apstiprināja /pers. B/ apgalvojumus par viņa ieņēmumiem 2009. un

2010.gadā.

[3.5] Tā kā VID izdarītās korekcijas /pers. B/ ieņēmumu aprēķinā ir pretrunā ar lietā esošajiem

faktiem, tad secināts, ka VID veiktais aprēķins par /pers. B/ apliekamo ienākumu 2009. un

2010.gadā nav pamatots.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 6.novembra spriedumu VID iesniedza

apelācijas sūdzību, norādot uz Lēmumā un turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] No tiesas sprieduma izriet, ka tiesa ir vērtējusi /pers. B/ iebildumus attiecībā uz 2009. un

2010.gada saimnieciskās darbības ieņēmumiem par darījumiem ar /pers. C/, /pers. D/ un /pers.

E/, kā arī citu kursantu sniegtos paskaidrojumus attiecībā uz /pers. B/ veiktajiem maksājumiem.

Līdz ar to tiesa vērtējusi arī informāciju, kas faktiski neattiecas uz pieteikumā norādītajiem

iebildumiem. Tādējādi tiesa nepamatoti atcēlusi Lēmumu pilnībā. Tiesa nav noskaidrojusi /pers.

B/ prasījuma robežas, tādējādi neievērojot lietas tiesisku un taisnīgu izskatīšanu, kā rezultātā

netika ievēroti Administratīvā procesa likuma 103. un 107.panta noteikumi.

[4.2] Izvērtējot gan /pers. E/, gan /pers. D/ liecības, abu darījumu partneru sniegtā informācija

ir pretrunīga. Līdz ar to VID negūst pārliecību, ka kvītis var apliecināt faktu, ka darījumu

partneri par dažām nodarbībām maksājuši arī autoskolai. Apstāklis, ka VID nav saņēmis

informāciju no SIA ,,O’Neil” par /pers. B/ darba attiecībām, nenozīmē to, ka VID nav centies

iegūt šādu informāciju savu iespēju robežās. /pers. B/ ne auditā, ne tā rezultātu apstrīdēšanas,

ne tiesas sēdes laikā nevarēja iesniegt dokumentārus pierādījumus par darījumiem ar /pers.

C/, /pers. D/ un /pers. E/.

[4.3] Tiesa lietā konstatētos apstākļus un faktus, kam savukārt ir būtiska loma pierādījumu

novērtēšanā, nav pamatoti izvērtējusi, pretēji Administratīvā procesa likuma 103., 107. un

154.panta nosacījumiem, kā arī nav objektīvi pārbaudījusi /pers. B/ pieteikuma robežas un

administratīvā akta pamatojumu, tādējādi nonākot pie kļūdainiem secinājuma.

[5] /pers. B/ paskaidrojumā par VID apelācijas sūdzību atzina to par nepamatotu, norādot uz

pieteikumā un turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Nav pamatots apelācijas sūdzībā norādītais, ka /pers. B/ daļā atzīst VID aprēķinus.

[5.2] Nav pamatots apelācijas sūdzībā norādītais, ka /pers. B/ lūdza pārrēķināt 2009. un

2010.gada saimnieciskās darbības ieņēmumus tikai par darījumiem ar /pers. C/, /pers. D/ un

/pers. E/.

[5.3] Tiesas sēdē VID pārstāve lietā neizteica iebildumus (no tā var secināt, ka atzina), ka

/pers. B/ piederošais transporta līdzeklis saskaņā ar Komisijas 2011.gada 14.jūlija Regulas

(ES) Nr.678/2011, ar kuru aizstāj II pielikumu un groza IV, IX un XI pielikumu Eiropas

Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko

transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu,

sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (turpmāk –

R egul a) nosacījumiem ir speciālais transporta līdzeklis – ar īpašiem tehniskajiem

raksturlielumiem, tādu funkciju izpildei, kam vajag īpašus pielāgojumus un/vai aprīkojumu, līdz

ar to arī transportlīdzekļa apdrošināšanas prēmijas un CSDD veiktie nodokļu un nodevu

maksājumi, un tehniskās apskates izmaksas būtu jāievēro 100 procentu apmērā, kas netika

izdarīts.

[5.4] Apstāklis, ka cilvēki pēc četriem gadiem neatceras precīzi samaksāto stundu skaitu

autoskolai (galvenais, ka viņi atceras summas), nenozīmē, ka kvītīm nav nozīmes, turklāt kvīšu

patiesīgums netika apstrīdēts.

[6] Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.pantu

pirmo daļu, lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījusi lietas materiālus un lietā esošos pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka VID apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteicēja pieteikums ir daļēji pamatots.

[8] Apgabaltiesa no pieteicēja pieteikuma konstatē, ka pieteicējs pārsūdz Lēmumu pilnā

apmērā un lūdz Lēmumu atcelt. Vienlaikus no pieteikumā un apstrīdēšanas iesniegumā

iekļautās argumentācijas un aprēķiniem apgabaltiesa secina, ka pieteicējs lūdz samazināt viņam

papildus noteikto IIN uz 731,56 latiem un soda naudu uz 109,73 latiem. Prasījums pamatots ar

apsvērumiem, ka VID nepareizi novērtējis pieteicēja darījumus ar /pers. C/, /pers. D/ un /pers.

E/, ka VID nav pareizi vērtējis pieteicēja izdevumus saistībā ar degvielas iegādi un izdevumiem

par automašīnas tehnisko apskati un gada nodevu, apdrošināšanu, saņemtajiem

telekomunikāciju pakalpojumiem un ka pieteicējam piederošajai automašīnai bija aprēķināms

nolietojums.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa secina, ka jau apstrīdēšanas procesā pieteicējs ir

apšaubījis VID audita rezultātus tikai konkrētās pozīcijās. Līdz ar to apgabaltiesa atzīst par

pamatotiem VID apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, ka pirmās instances tiesa nepamatoti

lēmusi par Lēmumu pilnā apjomā.

Apgabaltiesa pārbauda Lēmuma tiesiskumu daļā atbilstoši pieteicēja pieteikumā iekļautajai

argumentācijai un aprēķina pozīcijām.

[9] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1. 1daļa noteic, ka par fiziskās

personas saimniecisko darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu,

darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību.

Pieteicējs pieteikumā norādīja, ka auditā neprecīzi aprēķināti 2009.gada un 2010.gada

saimnieciskās darbības ieņēmumi, jo trīs kursanti – /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ par pirmajām

piecām nodarbībām maksāja autoskolai Ls 40 katrs, nevis pašam pieteicējam.

Apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu

atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums attiecībā uz faktu,

ka kursanti /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ par pirmajām braukšanas nodarbībām Ls

40 katrs ir maksājuši autoskolai, (pirmās instances tiesas sprieduma 13.punkts) ir

pareizs un pilnībā pietiekams, un apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai šajā daļā, izvērstāku argumentu izklāstu nenorādot.

Apgabaltiesa uzskata, ka pieteicējs ir atbildīgs par tādu dokumentu iesniegšanu

un ticamību, kas apliecina pieteicēja veiktos darījumus. Šajā gadījumā VID izteica

iebildumus, ka pieteicējs nav iesniedzis trešo personu veikto darījumu apliecinošus

dokumentus, bet tie, apgabaltiesas ieskatā, nevarēja būt pieteicēja rīcībā. Turklāt VID

ir apšaubījis trešo personu iesniegto dokumentu ticamību, jo šie dokumenti netika

iesniegti laikus un tajos norādītā informācija precīzi neatbilst /pers. E/

paskaidrojumiem un /pers. D/ liecībām. Apgabaltiesa uzskata, ka gadījumā, ja VID ir

šaubas par SIA „O`Neil” iesniegto dokumentu ticamību, VID ir jāveic pārbaude

komercsabiedrībā, jo pieteicējam nepastāv iespēja pēc savas iniciatīvas iesniegt

pierādījumus, kas apstiprina trešās personas grāmatvedības dokumentu ticamību. Šajā

gadījumā apgabaltiesa nekonstatē, ka pieteicēja un SIA „O`Neil” saistība būtu tik

cieša, lai SIA „O`Neil” uzņemtos grāmatvedības dokumentu viltošanu ar mērķi, lai

pieteicējs tiktu atbrīvots no pienākuma nomaksāt papildu IIN.

Apgabaltiesa no lietai pievienotajiem /pers. E/ paskaidrojumiem (lietas 138. un

139.lapa) nekonstatē, ka /pers. E/ būtu uzdots jautājums, vai samaksa par braukšanas

apmācībām ir veikta pieteicējam. /pers. E/ sniedza paskaidrojumus, ka braucis 12

stundas par 6 latiem stundā, ka par braukšanu samaksājis 72 latus un par benzīnu nav

maksājis. Kādā kārtībā /pers. E/ veica samaksu, VID nenoskaidroja. /pers. E/

paskaidrojumos noliedz savstarpējus darījumus ar pieteicēju. Līdz ar to apgabaltiesa

uzskata, ka nav pamata secināt, ka /pers. E/ sniegtie paskaidrojumi ir pretrunā /pers.

D/ liecībām un citiem lietā konstatētajiem pierādījumiem. Turklāt /pers. E/

paskaidrojumos VID norādīja, ka viņš ir braucis obligātās 12 stundas, bet no CSDD

informācijas izriet, ka nobrauktas 24 stundas. Uz šo ziņu pamata VID arī veicis

pieteicēja IIN aprēķinu, secinot, ka /pers. E/ pieteicējam ir samaksājis 120 latus. Līdz

ar to arī VID /pers. E/ sniegtos paskaidrojumus nav atzinis par pilnīgi precīziem un

tos ir koriģējis pēc saviem ieskatiem.

Attiecībā uz /pers. D/ apgalvojumu, ka viņa autoskolā ir apmaksājusi pēdējās

četras braukšanas apmācības, apgabaltiesa secina, ka, lai gan liecinieces norādītais

atšķiras no pieteicēja paskaidrojumiem par parasto kārtību, apgabaltiesa uzskata,

ka /pers. D/ veiktā samaksa tik un tā atbilst autoskolā noteiktajai kārtībai, ka par

četrām braukšanas apmācībām personas apmaksu veic autoskolā un par pārējām

vienojas ar braukšanas instruktoru.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa neatzīst par pamatotām VID šaubas par /pers.

C/, /pers. D/ un /pers. E/ izrakstīto kvīšu par braukšanas nodarbībām ticamību.

Apgabaltiesa atzīst, ka VID nebija tiesiska pamata kvītīs par braukšanas nodarbībām

norādītās summu iekļaut pieteicēja 2009.gada un 2010.gada ieņēmumos un pieteicēja

saimnieciskās darbības ienākumi 2009.gadā ir samazināmi par 80 latiem (kvītis lietas

91. un 92.lapā) un 2010.gadā – par 40 latiem (kvīts lietas 93.lapā).

[10] Attiecībā uz pieteicēja izdevumiem saistībā ar degvielas iegādi un izdevumiem par

automašīnas tehnisko apskati un gada nodevu, apdrošināšanu, saņemtajiem telekomunikāciju

pakalpojumiem, apgabaltiesa konstatē turpmāk minēto.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās

personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā pantā noteikto

ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība.

Likuma 11.panta trešā daļa paredz, ka izdevumos, ja tie saistīti ar taksācijas gada

ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības, citstarp, tiek ieskaitīti citi izdevumi, kas saistīti ar

saimniecisko darbību un nepieciešami tās nodrošināšanai, saskaņā ar Ministru kabineta

noteikumiem (15.punkts).

Apgabaltiesa pārbauda, vai pieteicēja norādītie izdevumi ir uzskatāmi par likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta trešajā daļā minētajiem izdevumiem.

[11] Likuma „Par grāmatvedību” 1.pants paredz, ka likums attiecas uz arī uz fiziskajām

personām, kas veic saimniecisko darbību. Atbilstoši likuma 7.pantam grāmatvedības reģistros

nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma dokumentu.

No minētajām normām apgabaltiesa secina, ka arī fiziskās personas, kuras veic

saimniecisko darbību, gan savus ienākumus, gan izdevumus var pamatot vienīgi ar normatīvajos

aktos noteiktā kārtībā noformētiem attaisnojuma dokumentiem.

Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28.panta 4.punktam maksātāja

pienākums ir, veicot saimniecisko darbību, uzskaitīt saimnieciskās darbības ieņēmumus un

izdevumus, uzglabāt ieņēmumus un izdevumus apliecinošos attaisnojuma dokumentus vismaz

piecus gadus. Maksātājam ir pienākums uzrādīt šos dokumentus vai iesniegt to kopijas VID pēc

tās pieprasījuma.

Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējs nav VID iesniedzis attaisnojuma dokumentus par

degvielas iegādi 2009. un 2010.gadā. Šādi attaisnojuma dokumenti nav iesniegti arī tiesā. Līdz

ar to pieteicējs nav pienācīgi pamatojis saimnieciskās darbības izdevumus, kas saistīti ar

degvielas iegādi. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa uzskata, ka pieteicēja izdevumi 2009. un

2010.gadā nav palielināmi saistībā ar izdevumiem par degvielas iegādi.

[12] Ministru kabineta 2006.gada 26.septembra noteikumu Nr.793 „Likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” (spēkā līdz 2010.gada 30.jūnijam)

100.4.apakšpunkts paredz, ka atbilstoši likuma 11.panta trešās daļas 15.punktam fiziskā

persona, kas veic saimniecisko darbību, ir tiesīga ietvert ar saimnieciskās darbības ienākuma

gūšanu saistītajās izmaksās izdevumus, ja tie pēc ekonomiskā satura un būtības ir saistīti ar

minētās personas saimniecisko darbību un ir nepieciešami tās nodrošināšanai, tostarp,

izdevumus par telefona sarunām saimnieciskās darbības vajadzībām atbilstoši telekomunikāciju

uzņēmuma izsniegtajā izziņā dotajam atšifrējumam par visām telefona sarunām un telefona

abonēšanas maksa proporcionāli saimnieciskās darbības vajadzībām veikto sarunu īpatsvaram.

Analoga norma iekļauta arī Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899

„Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” (spēkā no

2010.gada 2.oktobra, piemērojami ar 2010.gada 1.jūliju) 78.4.apakšpunktā, vārdu „telefons”

aizstājot ar vārdu „tālrunis”.

Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējs nav VID iesniedzis izziņu par telefona sarunu

atšifrējumu par visām telefona sarunām un telefona abonēšanas maksu.

Pieteicējs paskaidroja, ka 2010.gadā viņš ir iegādājies Okarti un Zelta zivtiņas karti, kas

viņam radīja izdevumus 25,96 latu apmērā.

Apgabaltiesa uzskata, ka ir vispārzināms, ka mobilā telefona priekšapmaksas kartes ir

anonīmas un ka mobilo tīklu operatori nesniedz telefonu sarunu atšifrējumu priekšapmaksas

kartēm.

Latvijas mobilais telefons ir informējis Okartes lietotājus, ka Okartes lietotāji var

reģistrēties, kas tiem dod iespēju pieslēgt balss pastkastīti, saņemt atgādinājuma īsziņas par

avansa atlikumu un sarunu saraksta izdruku (http://www.lmt.lv/lv/preses-relizes?

pid=62&g=2000).

No minētā secināms, ka neidentificējamas mobilo sakaru priekšapmaksas kartes iegādes

izdevumus nav iespējams ietvert ar saimnieciskās darbības ienākuma gūšanu saistītajās

izmaksās, ja telefona (tālruņa) lietotājs nav īpaši piereģistrējies. Pieteicējs nav norādījis, ka

viņam bija vai ir iespēja saņemt telefona (tālruņa) sarunu saraksta atšifrējumu. Līdz ar to

apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja izdevumi 2010.gadā nav palielināmi par mobilo sakaru karšu

iegādes izdevumiem.

[13] Likuma 11.5panta sestajā daļā noteikts, ka personīgā vieglā automobiļa (izņemot vieglo

automobili ar speciālo aprīkojumu) ekspluatācijas izmaksas (arī izdevumus par degvielu)

izdevumos ietver proporcionāli saimnieciskās darbības vajadzībām nobraukto kilometru

skaitam, pamatojoties uz detalizēti izstrādātiem maršrutiem, bet ne vairāk kā par 70 procentiem.

Ja maksātājam nav atbilstoši noformētu attaisnojuma dokumentu, izdevumos ietver ne vairāk

par 50 procentiem no faktiskajām izmaksām.

Apgabaltiesa pārbauda, vai uz pieteicējam piederošo Automašīnu ir attiecināms likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 5panta sestajā daļā noteiktais izņēmums.

[14] Ceļu satiksmes likuma 236.pants paredz, ka Latvijas teritorijā ceļu satiksmē atļauts

izmantot reģistrētus transportlīdzekļus, kuru konstrukcija, tehniskais stāvoklis un aprīkojums

atbilst normatīvajā aktā par transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati noteiktajām prasībām.

Apgabaltiesa no CSDD sniegtās informācijas konstatē, ka Automašīnai 2007.gada 20.aprīlī

veikta pārbūve par mācību automobili, uzstādot dublējošo vadības sistēmu.

No minētā secināms, ka pieteicējam piederošā Automašīna ir īpaši pārbūvēta, tās

aprīkojumu pielāgojot braukšanas apmācībai.

Apgabaltiesa konstatē, ka normatīvajos aktos nav precīzi noteikts, ko apzīmē

termins „vieglais automobilis ar speciālo aprīkojumu”. Savukārt normatīvajos aktos ceļu

satiksmes jomā ir izmantots termins „ speciālais transportlīdzeklis”.

Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra no tei kumu Nr.1494 „Mopēdu,

mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju un sastāvdaļu atbilstības novērtēšanas

noteikumi” 1.pielikuma „Riteņu transportlīdzekļu klasifikācija, kategoriju definīcijas

un noteikšanas kritēriji, transportlīdzekļu virsbūvju veidi un to definīcijas” 6.punktā

noteikts, ka speciālo transportlīdzekļu definīcijas noteiktas Regulas I pielikuma A

daļas 5.punktā.

Regulas preambulā, citstarp, norādīts, ka ar Direktīvu 2007/46/EK (ko groza šī

regula) ir izveidota saskaņota administratīvu noteikumu un vispārēju tehnisku prasību

sistēma attiecībā uz visiem jauniem transportlīdzekļiem, sistēmām, sastāvdaļām un

atsevišķām tehniskām vienībām. Tajā iekļautas īpašas definīcijas, kas attiecas uz

transportlīdzekļiem un ir vajadzīgas, lai nodrošinātu Eiropas tipa apstiprināšanas

sistēmas pienācīgu darbību. Pieredze liecina, ka pašreizējie kritēriji, ko piemēro, lai

noteiktu, vai jauns transportlīdzekļa modelis ir uzskatāms par jaunu tipu, ir pārāk

neprecīzi. Šis noteiktības trūkums var traucēt īstenot jaunas Eiropas Savienības

normatīvās prasības, kas attiecas uz jauniem transportlīdzekļu tipiem. Lai atvieglotu

jaunu transportlīdzekļu reģistrēšanu dalībvalstīs, atbilstības sertifikātā jānorāda

virsbūves tips, tāpēc reģistrācijas procesu varētu vienkāršot, katru virsbūves veidu

apzīmējot ar saskaņotu kodu. Lai datu apstrādi varētu automatizēt, būtu jāizveido

atbilstošu kodu saraksts virsbūves veidu apzīmēšanai.

Regulas I pielikuma A daļas 2.2.1.apakšpunktā noteikts, ka „speciālais

transportlīdzeklis (SPV)” ir M, N vai O kategorijas transportlīdzeklis ar īpašiem

tehniskajiem raksturlielumiem tādu funkciju izpildei, kam vajag īpašus pielāgojumus

un/vai aprīkojumu. Atbilstoši minētā pielikuma A daļas 1.1.apakšpunktam M

kategorijā iekļauj mehāniskos transportlīdzekļus, kas projektēti un būvēti galvenokārt

cilvēku un viņu bagāžas pārvadāšanai. Saskaņā ar Regulas Nr.678/2011 I pielikuma

A daļas 5.punktam speciālie transportlīdzekļi ir, cita starpā, ātrās medicīniskās

palīdzības transportlīdzeklis, katafalks, ar ratiņkrēslu pieejams transportlīdzeklis, kā

arī īpašā grupa (kods SG) – speciālais transportlīdzeklis, uz kuru neattiecas neviena

no šajā iedaļā minētajām definīcijām.

Apgabaltiesa no Regulas preambulas konstatē, ka regulējums ir vērsts uz jaunu

transportlīdzekļu vienotu klasifikāciju. Arī Regulas 3.punkts paredz, ka par

transportlīdzekļu tipu klasifikāciju konkrētās kategorijās atbild izgatavotāji, šajā

nolūkā izgatavotāji ievēro visus šajā pielikumā aprakstītos attiecīgos kritērijus un

apstiprinātāja iestāde var pieprasīt izgatavotājam atbilstošu papildu informāciju, kas

apliecina, ka transportlīdzekļa tips jāklasificē kā īpašās grupas speciālais

transportlīdzeklis (kods “SG”). No minētā secināms, ka automobiļa individuāla

pārbūve, to piemērojot noteiktām īpašnieka vajadzībām vai noteiktas komercdarbības

veikšanai, neattiecas uz Regulas regulējumu.

Apgabaltiesa nekonstatē, ka ceļu satiksmes jomu regulējošie normatīvie akti aizliedz

privātpersonām veikt automašīnu pārbūvi, tās īpaši pielāgojot komercdarbības veikšanai, ja tas

atbilst tehniskajiem normatīviem un drošības prasībām, tostarp, automašīnu pielāgošanu

braukšanas apmācībai.

Apgabaltiesa no CSDD sniegtās informācijas konstatē, ka Automašīnai 2007.gada 20.aprīlī

veikta pārbūve par mācību automobili, uzstādot dublējošo vadības sistēmu.

Izvērtējot minēto, apgabaltiesa uzskata, ka Automašīnai veiktā pārbūve liecina, ka

Automašīna tika pārbūvēta tieši braukšanas apmācības veikšanai, un ir vispārzināms, ka šāda

automašīnas pārbūve zināmā mērā ir traucējoša parastai automašīnas izmantošanai

personiskajām vajadzībām – pasažieru pārvadāšanai.

Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka uz Automašīnu ir attiecināms termins „vieglais

automobilis ar speciālo aprīkojumu”. Attiecīgi VID nebija pamata attiecībā uz pieteicēja

izdevumu aprēķināšanu piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 5panta sesto

daļu.

[15] Ministru kabineta 2006.gada 26.septembra noteikumu Nr.793 „Likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 100.2.apakšpunkts paredz, ka atbilstoši

likuma 11.panta trešās daļas 15.punktam fiziskā persona, kas veic saimniecisko darbību, ir

tiesīga ietvert ar saimnieciskās darbības ienākuma gūšanu saistītajās izmaksās izdevumus, ja tie

pēc ekonomiskā satura un būtības ir saistīti ar minētās personas saimniecisko darbību un ir

nepieciešami tās nodrošināšanai, tostarp, civiltiesiskās apdrošināšanas prēmiju maksājumi un

izdevumi par saimnieciskajā darbībā izmantotā transportlīdzekļa valsts tehnisko apskati pro

porcionāli apdrošināšanas periodā vai periodā, uz kuru attiecas tehniskā apskate, saimnieciskās

darbības vajadzībām nobraukto kilometru īpatsvaram.

Analoga norma iekļauta arī Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899

„Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 78.2.apakšpunktā.

Apgabaltiesa no pieteicēja paskaidrojumiem, VID pieņemtajiem lēmumiem un lietā

esošajiem pierādījumiem nekonstatē, ka pieteicējs ir veicis saimnieciskās darbības vajadzībām

nobraukto kilometru uzskaiti. Līdz ar to apgabaltiesa uzskata, ka pieteicējs nav nodrošinājis

saimnieciskās darbības izdevumu pienācīgu uzskaiti un pieteicējam nav tiesību uz civiltiesiskās

apdrošināšanas prēmiju maksājumu un izdevumu par Automašīnas valsts tehnisko apskati

iekļaušanu saimnieciskās darbības izdevumos 100 procentu apmērā. Apgabaltiesa atzīst, ka VID

lēmums iekļaut pieteicēja izdevumos 50 procentus no pieteicēja automašīnas civiltiesiskās

apdrošināšanas prēmiju maksājumiem un izdevumus par valsts tehnisko apskati, ir tiesisks.

[16] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta trešās daļas 4.punkts paredz, ka

izdevumos, ja tie saistīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības, tiek

ieskaitīts pamatlīdzekļu nolietojums, ko aprēķina saskaņā ar šā likuma 11.5pantu un likuma

„Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 13.pantu.

Likuma 11. 5panta pirmā daļa paredz, ka pamatlīdzekļu nolietojumu, nosakot apliekamo

ienākumu, aprēķina par katru pamatlīdzekli atsevišķi saskaņā ar likuma „Par uzņēmumu

ienākuma nodokli” 13.pantu.

Pieteicējs uzskata, ka viņam piederošajai Automašīnai bija aprēķināms nolietojums.

N o Lēmuma secināms, ka VID atteicās piemērot nolietojumu, jo pieteicējs VID nebija

iesniedzis dokumentus, kas apliecinātu saimnieciskajā darbībā izmantotā transportlīdzekļa

sākotnējo jeb iegādes vērtību.

No lietas materiāliem apgabaltiesa secina, ka pieteicējs informāciju par Automašīnu

iegādes vērtību ir iesniedzis tiesā. AS „Swedbank” 2011.gada 31.oktobrī izsniedza

apliecinājumu, ka Automašīnas vērtība saskaņā ar 2006.gada 18.aprīļa autolīzinga līgumu ir

4500 euro. Līdz ar to Automašīnai šādā vērtībā 2009. un 2010.gadā bija piemērojams

nolietojums un par šīm summām bija samazināmi pieteicēja apliekamie ienākumi.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 5panta otrā daļa paredz, ja maksātājam

piederošie pamatlīdzekļi saimnieciskajā darbībā tiek izmantoti daļēji, to vērtības nolietojumu

nodokļa aprēķināšanas vajadzībām aprēķina proporcionāli attiecīgā pamatlīdzekļa izmantošanai

saimnieciskajā darbībā. Šādi aprēķināto nolietojumu maksātājs iekļauj saimnieciskās darbības

izdevumos tikai tad, ja proporciju var objektīvi noteikt un tā tiek dokumentāri pamatota. Ja

minēto proporciju nevar objektīvi noteikt un tā netiek dokumentāri pamatota, maksātājs

saimnieciskās darbības izdevumos iekļauj 50 procentus no aprēķinātā pamatlīdzekļa

nolietojuma.

Ņemot vērā, ka pieteicējs nav veicis saimnieciskās darbības vajadzībām nobraukto

kilometru uzskaiti un ka pieteicējs nav nodrošinājis saimnieciskās darbības izdevumu pienācīgu

uzskaiti, apgabaltiesa uzskata, ka lietā nav pierādījumu, kādā apjomā pieteicēja automašīna tika

uzmantota saimnieciskajā darbībā. Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja saimnieciskās

darbības izdevumos iekļaujami 50 procenti no aprēķināmā Automašīnas nolietojuma, ņemot

vērā pieteicēja automašīnas vērtība, kas noteikta 2006.gada 18.aprīļa autolīzinga līgumā – 4500

euro. Par aprēķināto automašīnas nolietojuma summu ir palielināmi pieteicēja izdevumi 2009.

un 2010.gadā.

[17] Pamatojoties uz minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja ienākumi par 2009. un

2010.gada ir samazināmi par 120 latiem (174,40 euro) un izdevumi ir palielināmi par summu,

kas atbilst automašīnas nolietojumam par 2009. un 2010.gadu. Attiecīgi pieteicējam saistībā ar

ienākumu samazināšanu un izdevumu palielināšanu ir samazināms papildu noteiktais IIN un ar

to saistītā nokavējuma nauda un soda nauda.

[18] Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa instances tiesa ir nepareizi novērtējusi

pieteicēja prasījumus un nav taisījusi pamatotu spriedumu.

[19] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka atbildētājai, kas šajā lietā ir Latvijas Republika, uzliekams pienākums

atlīdzināt pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu 20 latu (28,46 euro) apmērā par

pieteikuma iesniegšanu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu un 329.panta pirmo

daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

/pers. B/ pieteikumu apmierināt daļā.

Atcelt ar pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2012.gada

4.janvāra lēmumu Nr.22.4.7/402 daļā par papildu nomaksai budžetā aprēķināto iedzīvotāju

ienākuma nodokli, ar to saistīto nokavējuma naudu un soda naudu, apmērā, kas atbilst

iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēram attiecībā uz summu, par kādu /pers. B/ samazināmi

saimnieciskās darbības izdevumi un palielināmi saimnieciskās darbības ienākumi 2009. un

2010.gadā atbilstoši šajā spriedumā norādītajam.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt /pers. B/ (personas kods /personas kods/,

adrese: /adrese/) valsts nodevu 28,46 euro (divdesmit astoņi euro un 46 centi) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena

mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā

apgabaltiesā.

Tiesnese referente U.Mihailova

Tiesneses I.Kaļiņina

S.Liniņa