Appeal court dismissed insurer's subrogation claim against vehicle owner due to driver's identity remaining unknown.

Lietas Nr. C31300114

Lietas arhīva Nr. CA-0314-15/7

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā, 2015. gada 2. novembrī

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija:

tiesnese referente D.Baltā,

tiesneši A.Misiuna, A.Sniedzītis

izskatīja rakstveida procesā civillietu apdrošināšanas AS “Baltijas Apdrošināšanas Nams” maza apmēra prasībā pret /pers. C/ par naudas piedziņu

sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Tukuma rajona tiesas 2015.gada 26.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Prasītāja apdrošināšanas AS (turpmāk – AAS) “Baltijas Apdrošināšanas Nams” iesniedza Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā maza

apmēra prasību pret atbildētāju /pers. C/ par naudas piedziņu.

Prasības pieteikumā tiek norādīts uz turpmāk minētiem apstākļiem.

2010.gada 8.martā nenoskaidrots vadītājs, braucot ar atbildētājam /pers. C/ piederošo transportlīdzekli /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/, izraisīja ceļu satiksmes negadījumu (turpmāk – CSNg) /adrese/, kā rezultātā tika bojāts /pers. D/ (turpmāk – Cietušais) lietošanā

nodotais transportlīdzeklis /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja (turpmāk –

Valsts policija) 2010.gada 20.maija lēmumu Nr.050-EZ109413 par minētā CSNg izraisītāju atzīts nenoskaidrots vadītājs.

Atbildētājam/pers. C/ minētā CSNg laikā bija izsniegta AAS “Baltijas Apdrošināšanas Nams” sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku

civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polise Nr.NB081123.

AAS “BALTA” pamatojoties uz KASKO apdrošināšanas līgumu par transportlīdzekļa /TL marka/ remonta veikšanu pārskaitīja SIA

“/Nosaukums B/” 398,32 Ls.

Pamatojoties uz līgumu ar atbildētāju, transportlīdzekļa īpašnieka pieteikumu un AAS “BALTA” pieprasījumu par apdrošināšanas atlīdzību

prasītāja pieņēma lēmumu un pārskaitīja AAS “BALTA” zaudējumus 398,32 Ls. Šī summa uzskatāma par apdrošināšanas atlīdzību OCTA likuma

izpratnē.

Prasītāja norādījusi, ka apdrošinātāja tiesības iesniegt regresa prasību pret CSNg zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku, ja

transportlīdzekļa vadītājs, neievērojot noteiktās prasības, atstājis notikuma vietu un konkrētā persona, kura vadījusi transportlīdzekli CSNg brīdī, nav

noskaidrota, noteic Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (turpmāk – OCTA likums) 31.panta

desmitā daļa un 41.panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunkts.

2010.gada 23.augustā atbildētājam tika nosūtīts regresa pieteikums, bet prasītājai nodarītie zaudējumi netika atlīdzināti.

Pamatoties uz OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunktu, likuma “Par apdrošināšanas līguma” 40.panta pirmo daļu,

Civillikuma 1759., 1775., 1779.pantu prasības pieteikumā tiek izvirzīti prasījumi:

piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai pamatparādu 566,76 euro (398,32 Ls), līdz prasības pieteikuma sagatavošanas datumam

aprēķinātos likumiskos kavējuma procentus 109,84 euro un tiesas izdevumus;

atzīt prasītājai tiesības saņemt likumiskos 6% par savlaicīgi neatlīdzināto zaudējumu no neatmaksātās parāda summas par laika periodu no

sprieduma taisīšanas dienas līdz sprieduma izpildei.

Atbildētāja/pers. C/ paskaidrojumos par prasības pieteikumu norādīti turpmāk minētie argumenti prasības neatzīšanai (lietas 32.-

42.lapa).

Ar Valsts policijas 2010.gada 20.maija lēmumu tika izbeigta administratīvā lietvedība dotajā CSNg saskaņā ar Latvijas

Administratīvo pārkāpuma kodeksa 239.panta 1.punktu, un lietā viņa vaina netika pierādīta.

2010.gada 20.oktobrī atbildētājs nosūtījis prasītājai paskaidrojumus uz regresa pieteikumu, norādot, ka 2010.gada 8.martā viņš

CSNg nevarēja izraisīt, jo nav atradies Rīgā. Bijis ar sev piederošo transportlīdzekli /TL marka/ 316 komandējumā ārpus Rīgas. Nav

pierādīts fakts, ka atbildētājam piederošais transportlīdzeklis ir izraisījis negadījumu. Sev piederošo transportlīdzekli trešajām personām nav devis.

Cietušais veica transportlīdzekļa apskati pie apdrošinātāja tikai nedēļu pēc CSNg, t.i. 2010. gada 15.martā, bet jau 2012. gada

12. martā tas bija nodots SIA “Arēna motors” tehniskajam remontam. Savukārt atbildētājam piederošā transportlīdzekļa /TL marka/ 316 apskate

netika veikta. Tas fakts, ka Cietušā transportlīdzeklim tika veikts remonts, neapliecina faktu, ka remontdarbi bija nepieciešami sakarā ar CSNg.

Inspektors A.Stivrinieks sastādījis CSNg reģistrēšanas protokolu tikai 2010.gada 24.martā, kad transportlīdzeklis tika nodots

autoservisā. Lēmumā tika norādīts, ka bojājumi transportlīdzeklim ir konstatēti saskaņā ar Cietušā paskaidrojumiem, no kā secinot, ka /pers. G/

izsaukuma laikā nav fiksējis nekādus bojājumus. Līdz ar to lēmumā nav fiksēti CSNg apstākļi un tā rezultātā nodarītie zaudējumi Cietušajam.

Nesniedzot atbildi uz atbildētāja 2010.gada 20.oktobrī nosūtīto paskaidrojumu uz saņemto regresa pieteikumu un nepieprasot

zaudējuma summas apmaksu, no atbildētāja puses tika pieņemts, ka prasītāja piekrīt atbildētāja sniegtajiem argumentiem.

Tā kā neizmaksāto apdrošināšanas atlīdzību nevar uzskatīt par svešas mantas naudas lietojumu, līdz ar to nav pamata izskatīt

jautājumu par Civillikumā paredzēto nokavējuma procentu piedziņu.

AAS “BALTA” 2010.gada 7.jūlija maksājuma uzdevums Nr.2890480 neapliecina to, ka SIA “/Nosaukums B/” ir pārskaitīta tieši

prasībā norādītā apdrošināšanas summa, jo ar roku veiktus naudas summas labojumus veikt nedrīkst.

Ievērojot OCTA likuma 40.panta 1.punktā minēto apdrošināšanas izmaksas diena ir 2010.gada 7.jūlijs, tātad regresa prasības

termiņš trīs gadi izbeidzas 2013.gada 7.jūlijā. Arī no prasītājas regresa pieteikuma ir pagājis vairāk kā trīs gadi. Šajā laika periodā prasītāja nav

veikusi nekādas darbības, lai piedzītu no atbildētāja parāda summu.

AAS “Baltijas Apdrošināšanas Nams” atsauksmē norādīts, ka atbildētāja paskaidrojumi ir neatbilstoši tiesību normām un faktiskajai

situācijai turpmāk norādīto argumentu dēļ (lietas 62.-68.lapa).

Ar Valsts policijas 2010.gada 20.maija lēmumu konstatēts, ka notikums ir bijis un atbildētājam piederošā transportlīdzekļa dalība

CSNg ir pierādīta.

Atbildētājam bija tiesības celt savus iebildumus administratīvās lietas izskatīšanā, atrādīt transportlīdzekli, lai savietotu abu CSNg

iesaistīto transportlīdzekļu bojājumus, taču atbildētājs izvairījies piedalīties lietas izskatīšanā.

Regresa prasība celta pamatojoties uz OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunktu, kad CSNg ir izraisījis

nenoskaidrots vadītājs, taču transportlīdzeklis, ar kuru izraisīts negadījums, ir zināms un tā dalība CSNg ir pierādīta.

Attiecībā par apdrošinātāja tiesībām izvērtēt katra CSNg iesaistītā transportlīdzekļa vadītāja atbildību par nodarītajiem zaudējumiem

un pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, atbildētāja norādītais OCTA likuma 31.panta pirmās daļas tvērums aprobežojas ar apdrošinātāja

tiesībām noteikt katras CSNg iesaistītās personas civiltiesisko atbildību par nodarītajiem zaudējumiem, taču konstatēt pašu CSNg faktu

apdrošinātājam nav tiesības. CSNg faktu konstatējusi Valsts policija.

Apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta Cietušajam pamatojoties uz OCTA likuma 18.pantu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tā kā Valsts

policija konstatējusi, ka dotā CSNg iemesls ir Ceļu satiksmes noteikumu 95., 51., 52.punkta prasību nepildīšana no transportlīdzekļa /TL marka/

316 vadītāja puses, ko izmeklēšanas gaitā noskaidrot nebija iespējams, tika uzskatīts par pierādītu transportlīdzekļa /TL marka/ 316, valsts

reģistrācijas Nr./TL numurs/, dalība dotajā CSNg, tāpēc prasītājai nav pamata apšaubīt konstatēto.

Attiecībā uz zaudējumu novērtēšanu un apmēra noteikšanu, apdrošinātāja rīcību nosaka OCTA likuma 37.panta trešā daļa. Eksperts

zaudējumu aprēķinu veic pamatojoties uz Ministru kabineta 2005.gada 12.aprīļa noteikumiem Nr.251 “Transportlīdzekļu tehniskās ekspertīzes un

tehnisko ekspertu sertificēšanas noteikumi.” Cietušā transportlīdzekļa bojājumus ir apskatījis un fiksējis sertificēts eksperts /pers. I/. Arī tāmi ir

saskaņojis gan sertificēts eksperts /pers. I/, gan arī sertificēts eksperts /pers. J/, un to kopējais apmērs ir 398,32 Ls. Saskaņā ar OCTA likumu

ekspertam nav pienākums norādīts nodarīto bojājumu izcelsmes mehānismu.

Datumu atšķirības dokumentos, uz ko vērš tiesas uzmanību atbildētājs, rodas tāpēc, ka lielākai daļai apdrošinātāju praksē ir

izveidojusies sadarbība ar remontuzņēmumiem, uz kuriem dodas cietušais, lai saremontētu transportlīdzekli, un remontuzņēmums sagatavo

remontdarbu tāmi. Neskatoties uz minēto, bojāto transportlīdzekli apskata eksperts. Konkrētā gadījumā atšķirības virsbūves remonta tāmē un

transportlīdzekļa apskates protokolā ir saprātīgas un pieļaujamas, ņemot vispārējo apdrošinātāju praksi. Datumu atšķirības nodarītos zaudējumus

nepadara par neesošiem vai nepierādītiem. Turklāt lietā nav neviena dokumenta, kas apstiprinātu, ka transportlīdzekļa /TL marka/ remontdarbi

servisā tika veikti 2010.gada 12.martā. SIA “/Nosaukums B/” rēķinā norādīts, ka remonta pakalpojumi sniegti 2010.gada 21.jūnijā.

Tā kā atbildētājs nav prasītājai paziņojis par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, prasītājai nav saistošs OCTA likuma 36.panta

sestās daļas 1.punkts.

Prasītāja konkrētā gadījumā lūdz piedzīt jau izmaksātu apdrošināšanas atlīdzību, arī kavējuma procentus par maksājuma kavējumu.

Savukārt tiesu prakses apkopojumi attiecināmi uz strīdus lietām par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu no apdrošinātāja. Esot galvenajam

parādam, kas šajā gadījumā ir nodarītais zaudējums, kuru prasītāja ir atlīdzinājusi atbildētāja vietā, atbildētājam, ja tas ir pieļāvis kavējumu, rodas

pienākums maksāt procentus par kavējuma laiku atbilstoši Civillikuma 1753.pantam. Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu procentu maksājums

nosakāms saskaņā ar likumu.

Maksājuma uzdevuma Nr.2890480 mērķī ir atsauces uz diviem rēķiniem divās izmaksu lietās. Rēķins Nr.WRX01/0710 ir par

remontdarbu veikšanu transportlīdzeklim /TL marka/ par summu 398,32 Ls.

Attiecībā par noilgumu prasījumiem norādīts, ka apdrošinātāja prasījuma tiesību pārņemšanu nosaka nevis OCTA likuma 40.pants,

bet gan likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta pirmā daļa. Savukārt minētā likuma 40.panta astotā daļa nosaka, ka apdrošinātājs ir tiesīgs

izmantot savas tiesības uz regresa prasību pret apdrošināto triju gadu laikā no apdrošināšanas atlīdzības izmaksas dienas. Prasītāja apdrošināšanas

atlīdzību izmaksājusi 2010.gada 10.augustā, tiesības celt prasību bija līdz 2013.gada 10.augustam. Regresa pieteikums celts 2010.gada

23.augustā. Atkārtots regresa pieteikums nosūtīts 2010.gada 28.septembrī. Līdz ar to prasītāja ievērojusi termiņu prasības celšanai.

Atbildētāja/pers. C/ 2014.gada 11.aprīļa paskaidrojumos norādīts (lietas 84.-88.lapa), ka prasītāja zaudējusi iespēju prasīt aizskarto

tiesību aizsardzību tiesā, jo iestājies noilgums gan atbilstoši likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajai daļai, gan atbilstoši

Komerclikuma 406.pantam. Prasītāja prasību cēlusi 2014.gada 23.janvārī. Tā kā atlīdzības izmaksas diena bija 2010.gada 7.jūlijs saskaņā ar

AAS “BALTA” 2014.gada 21.marta grāmatvedības izziņu, tad noilguma termiņš beidzies 2013.gada 6.jūlijā.

Pēdējo regresa pieteikumu prasītāja nosūtījusi 2010.gada 28.septembrī, tad no šīs dienas ir noticis noilguma pārtraukums un sākas

jauns noilguma skaitījums, t.i. līdz 2013.gada 27.septembrim.

AAS “Baltijas Apdrošināšanas nams” atsauksmē norādīts, ka atbildētāja 2014.gada 11.aprīļa paskaidrojumi ir neatbilstoši tiesību

normām un faktiskajai situācijai turpmāk minēto argumentu dēļ (lietas 91.-93.lapa).

Tā kā OCTA likuma 41.pants neparedz termiņu, kādā ceļama regresa prasība, tad atbildētāja ieskatā piemērojams likuma “Par

apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajā daļā noteiktais 3 gadu noilguma termiņš. Šāds atbildētāja apgalvojums nav pareizs, jo likumdevējs

OCTA likuma 41.pantā ir nevis noteicis apdrošinātājam tiesības vērsties ar regresa prasību pret apdrošināto, bet gan stingri noteicis to personu

loku, pret kurām apdrošinātājam ir tiesības vērsties ar regresa prasību, kā arī noteicis situācijas, kādās apdrošinātājs var celt regresa prasību.

Likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotā daļa paredz apdrošinātājam 3 gadu laikā no apdrošināšanas atlīdzības izmaksas

dienas vērsties ar regresa prasību pret apdrošināto. Apdrošinātais saskaņā ar likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 1.panta 12.punktā ietverto

definīciju ir persona, kurai ir apdrošināmā interese, t.i. interese neciest zaudējumu un kuras labā ir noslēgts apdrošināšanas līgums. Šajā gadījumā

apdrošinātais nav atbildētājs, jo obligātās apdrošināšanas līgums nav noslēgts viņa labā. Saskaņā ar OCTA likumu 2.pantu obligātās

apdrošināšanas līgums ir noslēgts trešās personas labā. Tieši trešā persona saņem apdrošināšanas atlīdzību.

Prasītāja prasību nav cēlusi pret apdrošināto, bet gan pret transportlīdzekļa īpašnieku, jo transportlīdzekļa vadītājs ir atstājis

negadījuma vietu un nav noskaidrots.

Likums “Par apdrošināšanas līgumu” nav piemērojams attiecībām, kas izriet no OCTA likuma. OCTA likums regulē attiecības starp

transportlīdzekļa īpašnieku, tiesīgo lietotāju un apdrošinātāju, tostarp attiecības, kas izriet no regresa prasījumiem starp apdrošinātāju un personu,

pret kuru apdrošinātājam ir tiesības celt regresa prasību obligātās apdrošināšanas ietvaros (2.pants). Likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 2.panta

pirmā daļa noteic, ka šis likums attiecas uz visiem apdrošināšanas līgumiem, ja likumā nav noteikts citādi, attiecīgi norādītā izslēdzošā atruna norāda

uz to, ka attiecībām, kas izriet no OCTA apdrošināšanas, ir piemērojams cits likums, un tas ir OCTA likums. Savukārt visām citām attiecībām, kas

izriet no citiem apdrošināšanas līgumiem, ir piemērojams likums “Par apdrošināšanas līgumu.” OCTA likums neparedz noilguma termiņu regresa

prasības celšanai, tāpēc attiecībā uz to ir piemērojama vispārējā Civillikuma norma – 1895.pants.

Abi minētie likumi strikti izdala dažādas regulējamās darbības jomas. Attiecīgi OCTA likums ir speciālais attiecībā pret likumu “Par

apdrošināšanas līgumu.”

Atšķirīgs ir arī abos iepriekš minētajos likumos ietverto pantu, kas regulē regresa prasību, tvērums. OCTA likuma 41.pants šauri

definē personas un gadījumus, kādos apdrošinātājs var vērsties ar regresa prasību un nenosaka termiņu, kādā apdrošinātājs var celt prasību.

Nepareizi attiecināt likumā “Par apdrošināšanas līgumu” 1.panta 12.punkta “b” apakšpunktā ietverto apdrošinātā definīciju uz atbildētāju, un ir

kļūdaini uzskatīt, ka prasītāja nav ievērojusi likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajā daļā noteikto 3 gadu noilguma termiņu, jo nedz

likums “Par apdrošināšanas līgumu,” nedz tā 40.pants nav piemērojams OCTA apdrošināšanas jomā.

Prasītājas papildinājumos atsauksmei (lietas 104.lapa) lūdz ņemt vērā tiesu praksi, kas nostiprināta Vidzemes apgabaltiesas Civillietu

tiesu kolēģijas 2014.gada 4.septembra spriedumā civillietā Nr.C33489513.

Ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas 2014.gada 11.septembra lēmumu civillieta saskaņā ar Civilprocesa likuma 32.1 panta pirmo

daļu nodota izskatīšanai Tukuma rajona tiesai (lietas 97.lapa).

Ar Tukuma rajona tiesas 2015.gada 26.februāra spriedumu prasība tika apmierināta.

Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Civillikuma 1402.pantā noteikto saistību tiesību rašanās pamatu.

Tukuma rajona tiesa norādījusi, ka konstatē sekojošus apstākļus.

2010.gada 17.martā Valsts policijā saņemts /pers. D/ iesniegums, kurā norādīts, ka viņš ir transportlīdzekļa /TL marka/, valsts

reģistrācijas Nr./TL numurs/, īpašnieks un 2010.gada 8.martā atstāja šo transportlīdzekli veikala IKI stāvvietā /adrese/ un iegāja veikalā,

atgriežoties no veikla pulksten 17.40, konstatēja, ka transportlīdzeklim ir sasists aizmugurējais bampers, aizmugurējais kreisais lukturis un sabojāts

aizmugurējais kreisais spārns. Pulksten 17.50 cietušais sazvanīja AAS /Nosaukums A/ un policiju. Tālruņa zvans piereģistrēts 08.03.2010. ar

Nr.86. Uz automašīnas priekšējā stikla viņš konstatēja zīmīti ar telefona numuru un vārdu Madara. Cietušais 09.03.2010. norādīto numuru

sazvanīja, un viņam sieviete teica, ka redzēja tumši zilas krāsas BMW ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, kas sabuktēja viņa automašīnu un

aizbrauca no notikuma vietas.

Atbilstoši Ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokola Nr.EZ109413 kopijai tiesa konstatējusi, ka 2010.gada 8.martā

pulksten 17.50 (izsaukums) nenoskaidrots vadītājs ar transportlīdzekli /TL marka/316, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, veicot atpakaļgaitas

manevru /adrese/, uzbrauca stāvošam transportlīdzeklim /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/. Vadītājs, kurš izraisīja CSNg no

notikuma vietas aizbrauca, nepaziņojot par to. Protokols Nr.EZ109413 sastādīts uz cietušās personas iesnieguma pamata.

Tiesa norādījusi, ka lietai pievienots /pers. P/ iesniegums par CSNg, ka 2010.gada 8.martā ap pulksten 17.20 viņa atradās /adrese/,

veikala IKI stāvlaukumā. Redzēja kā kāda sieviete gados iekāpj automašīnā /TL marka/, iedarbina automašīnu un braucot atpakaļgaitā sadurās ar

automašīnu /TL marka/. Kā rezultātā tika sasists automašīnas /TL marka/ aizmugurējais kreisais lukturis un vairākas mazas aizmugurējā spārna

švīkas (skrāpējumi). Arī automašīnai /TL marka/ tika sadauzīts lukturis. Pārējos automašīnas /TL marka/ bojājumus neievēroja, jo automašīnas

vadītāja pēc sadursmes, smaidīdama un pamādama viņai ar roku, neapturot automašīnu un neizkāpjot no tās, aizbrauca no notikuma vietas.

Tukuma rajona tiesa nodibinājusi, ka ar Valsts policijas 2010.gada 20.maija lēmumu, kas pieņemts saistībā ar CSNg, kas notika

2010.gada 8.martā /adrese/, izbeigta administratīvā lietvedība. Lēmumā konstatēts, ka pēc materiālā esošiem faktiem CSNg izraisīja

nenoskaidrots vadītājs, kurš vadīja transportlīdzekli /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, un atstāja notikuma vietu, neveicot

darbības, kas paredzētas Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumos Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi,” kā rezultātā tika bojāts

transportlīdzeklis /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/. Tiesa nodibinājusi, ka policijas lēmumā atzīts, ka konkrētā CSNg iemesls ir Ceļu

satiksmes noteikumu 95., 51., 52.punkta prasību nepildīšana no transportlīdzekļa /TL marka/ 316 vadītāja puses, ko izmeklēšanas gaitā

noskaidrot nebija iespējams, ka lēmumā uzskatīta par pierādītu transportlīdzekļa /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas Nr. /TL numurs/, dalība

dotajā CSNg.

Tiesa norādījusi, ka lietā starp pusēm nepastāv strīds, ka CSNg notikuma brīdī transportlīdzekļa /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/, īpašnieks bija atbildētājs lietā /pers. C/. Savukārt transportlīdzekļa /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, tiesīgais

lietotājs bija /pers. D/.

Tiesa atzinusi, ka ar minētiem rakstveida pierādījumiem lietā ir pierādīts apstāklis, ka atbildētājam piederošais transportlīdzeklis bija

iesaistīts CSNg, kas notika 2010.gada 8.martā /adrese/. Tāpat pierādīts, ka atbildētājam piederošā transportlīdzekļa vadītājs ir vainojams minētajā

CSNg, ka lietā nav pierādījumu par to, kas vadīja atbildētājam piederošo transportlīdzekli.

Atbildētāja argumentus saistībā ar policijas lēmuma pieņemšanu, iepriekš norādīto pierādījumu izvērtēšanu, tiesa atzinusi par

nepamatotiem, norādot, ka policijas lēmums, kurā konstatēta atbildētājam piederošā transportlīdzekļa dalība CSNg, nav apstrīdēts.

Analizējot rakstveida pierādījumus saistībā ar CSNg apstākļiem, tiesa norādījusi, ka nesaskata pamatotus iemeslu, kuru dēļ policijas

lēmumā konstatētais būtu apšaubāms vai neatbilstu patiesībai.

Tiesa atzinusi, ka ar policijas lēmumu, ar rakstveida pierādījumiem ir pilnībā pierādīta transportlīdzekļa /TL marka/ 316 ar valsts

reģistrācijas Nr./TL numurs/ dalība CSNg un nenoskaidrotā un minētā transportlīdzekļa vadītāja vaina CSNg izraisīšanā.

Tukuma rajona tiesa atsaukusies uz OCTA likuma 18.pantu, kas noteic zaudējumu atlīdzināšanu trešajai personai, tāpat uz OCTA

likuma 1.panta 1. un 2.punktu, kas definē, kas ir apdrošināšanas atlīdzība un apdrošināšanas gadījums.

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka lietā konstatēts, ka transportlīdzekļa /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/,

vadītājs ir atstājis CSNg vietu, ka atbildētāja transportlīdzeklis CSNg brīdī bija apdrošināts AAS „Baltijas Apdrošināšanas Nams,” par ko

noslēgts obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas standartlīgums – OCTA polise. Savukārt Cietušā transportlīdzekļa apdrošināšana veikta AAS

„BALTA,” ko apliecina apdrošināšanas polise Nr.73748941– KASKO polise.

Tiesa ar rakstveida pierādījumiem, ar transportlīdzekļa apskates protokola kopiju, virsbūves remonta tāmi, atzinusi par pierādītu, ka

Cietušā transportlīdzeklim CSNg rezultātā ir nodarīti sekojoši bojājumi – bojāts aizmugurējais atdur stienis, aizmugurējais kreisais lukturis,

aizmugurējais kreisais spārns.

No virsbūves remonta tāmes, ko apstiprinājis AAS /Nosaukums A/ eksperts /pers. I/, tiesa nodibinājusi, ka Cietušā transportlīdzekļa

bojājumu novēršanai, remontam nepieciešami 398,32 Ls.

No SIA /Nosaukums B/ 2010.gada 2.jūlija rēķina tiesa secinājusi, ka transportlīdzekļa /TL marka/ remonts veikts 2010.gada

21.jūnijā par 398,32 Ls, ka rēķina piezīmē norādīts: kasko lieta Nr.325492, a/m /TL marka/, reģ.Nr./TL numurs/. Ar maksājuma uzdevuma

Nr.2890480 kopiju un AAS /Nosaukums A/ grāmatvedības izziņu tiesa atzinusi par pierādītu, ka AAS /Nosaukums A/ saistībā ar lietu

Nr.325492 ir pārskaitījusi SIA /Nosaukums B/ 398,32 Ls.

Tukuma rajona tiesa secinājusi, ka 2010.gada 23.jūlijā AAS /Nosaukums A/ prasītājai pieteikusi apdrošināšanas atlīdzību saistībā ar

transportlīdzeklim /TL marka/ nodarītajiem zaudējumiem un to atlīdzību, ka 2010.gada 28.jūlijā prasītāja pieņēmusi lēmumu par apdrošināšanas

atlīdzības izmaksu, ka AS /Nosaukums C/ maksājuma uzdevuma kopija apstiprina, ka prasītāja ir pārskaitījusi 398,32 Ls AAS /Nosaukums A/

saistībā ar regresa prasības pieteikumu.

Ar iepriekš minētajiem rakstveida pierādījumiem tiesa atzinusi par pierādītu, ka prasītāja pārskaitījusi 398,32 Ls AAS /Nosaukums A/

saistībā ar Cietušā transportlīdzeklim CSNg rezultātā nodarītajiem zaudējumiem.

Par nepamatotiem un noraidāmiem tiesa atzinusi atbildētāja argumentus, ka Cietušā transportlīdzeklim veikti remontdarbi saistībā ar

nenoskaidrotiem apstākļiem.

Tiesa norādījusi, ka kritiski vērtē atbildētāja paskaidrojumos minēto, ka Cietušais bojājumus transportlīdzeklim varēja nodarīt pats, jo

lietas materiāli pierāda pretējo, turklāt par nodarītajiem bojājumiem norādījusi lietā neieinteresēta persona /pers. P/ savā iesniegumā.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzinusi, ka lietā ir pierādīts, ka prasītāja saistībā ar 2010.gada 8.martā, /adrese/ notikušo CSNg ir

izmaksājusi 398,32 Ls jeb 566,76 euro, kas vērtējama kā apdrošināšanas atlīdzības izmaksa saistībā ar prasītājas pienākumiem, kas izriet no

civiltiesiskās apdrošināšanas standartlīguma, kas noslēgts ar atbildētāju.

Pirmās instances tiesa prasītājas un atbildētāja starpā noslēgto līgumu (OCTA polise) novērtējusi kā noslēgtu pamatojoties uz OCTA

likumu, kur minētā likuma 41.panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunkts noteic, ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret ceļu

satiksmes negadījumā zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku [..], ja transportlīdzekļa vadītājs, neievērojot šajā likumā vai citos

normatīvajos aktos noteiktās prasības, atstājis notikuma vietu un konkrētā persona, kura vadījusi transportlīdzekli ceļu satiksmes negadījuma brīdī,

nav noskaidrota.

Ņemot vērā, ka lietā nav noskaidrots vadītājs, kurš ar atbildētājam piederošo transportlīdzekli izraisīja CSNg un atstāja notikuma

vietu, kā rezultātā prasītāja izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību saistībā ar Cietušā transportlīdzeklim radītajiem bojājumiem, Tukuma rajona tiesa

norādījusi, ka prasītāja pamatoti ar regresa prasījumu vērsusies pret atbildētāju kā transportlīdzekļa īpašnieku. Vienlaicīgi par nepamatotiem tiesa

atzinusi atbildētāja argumentus, ka lietā nav pierādīta viņa vaina notikušajā CSNg.

Tiesa norādījusi, ka prasība pret atbildētāju celta kā pret transportlīdzekļa īpašnieku, nevis personu, kas izraisījusi CSNg.

Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Civillikuma 1770., 1773.pantu.

Ievērojot to, ka atbildētājam pieder transportlīdzeklis, kura vadītājs izraisīja konkrēto CSNg, tiesa atzinusi, ka prasītājai nodarītie

zaudējumi izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 566,76 euro apmērā piedzenami no atbildētāja.

Attiecībā par atbildētāja norādīto, ka lietā būtu piemērojama likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotā daļa, tiesa

norādījusi sekojošo.

Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotā daļa paredz apdrošinātājam trīs gadu laikā no apdrošināšanas atlīdzības

izmaksas dienas vērties ar regresa prasību pret apdrošināto. Savukārt apdrošinātais saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” l.panta

12.punktā ietverto definīciju ir persona, kurai ir apdrošināmā interese, t.i. interese neciest zaudējumu un kuras labā ir noslēgts apdrošināšanas

līgums.

Savukārt Civillikuma 1895.pants noteic, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru

izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Tiesa norādījusi, ka pievienojas atbildētāja viedoklim, ka likums „Par apdrošināšanas līgumu” ir speciālais likums attiecībā pret

Civillikumu, bet tiesas ieskatā atbildētājs kļūdaini secinājis, ka regresa prasībām pret transportlīdzekļa, kas izraisījis CSNg un atstājis notikuma

vietu, īpašnieku, nav piemērojams vispārējais noilguma termiņš, kas paredzēts Civillikuma 1895.pantā.

Konkrētā strīda izšķiršanā, tiesas ieskatā, piemērojams OCTA likums, nevis likums „Par apdrošināšanas līgumu.”

Tā kā prasītājas un atbildētāja saistības izriet no 2009.gada 19.okotobrī pušu starpā noslēgtā standartlīguma (OCTAS polise), tiesa

norādījusi, ka minētā līguma darbību regulē OCTA likums, kura mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses

(2.pants). Tiesa norādījusi, ka saskaņā ar šī paša likuma 3.pantu - obligātās apdrošināšanas objekts ir transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā

lietotāja civiltiesiskā atbildība par ceļu satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu trešajai personai, nevis apdrošināmā interese neciest zaudējumu.

Tukuma rajona tiesa atsaukusies uz likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 2.panta pirmajā daļā noteikto, ka šis likums attiecas uz visiem

apdrošināšanas līgumiem, ja likumā nav noteikts citādi. Tāpat uz likumā „Par apdrošināšanas līgumu” 1.panta 3. un 5.punktā noteikto, ka

apdrošināšanas līgums ir apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja vienošanās, saskaņā ar kuru apdrošinājuma ņēmējs uzņemas saistības maksāt

apdrošināšanas prēmiju līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā, kā arī izpildīt citas līgumā noteiktās saistības un apdrošinātājs uzņemas

saistības, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, izmaksāt līgumā norādītajai personai apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši apdrošināšanas līgumam,

ka apdrošināšanas līgums ir vienošanās, saskaņā ar kuru transportlīdzekļa īpašnieks uzņemas saistības maksāt apdrošināšanas prēmiju noteiktajā

termiņā un apmērā, kā arī izpildīt citas noteiktās saistības, bet apdrošinātājs uzņemas saistības izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam.

Tiesa norādījusi, ka OCTA likuma 4.pantā noteikti konkrēti apdrošināšanas līguma veidi, tajā skaitā standartlīgums (šāds līgums slēgts

starp prasītāju un atbildētāju), bet likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 6.pantā noteikti apdrošināšanas līguma noteikumi.

No norādītā tiesa secinājusi, ka OCTA likumam un likumam „Par apdrošināšanas līgumu” ir dažāds saturs un regulējamā darbības

joma, ka OCTA likums regulē attiecības starp transportlīdzekļu īpašnieku, tiesīgo lietotāju un apdrošinātāju, tostarp arī attiecības, kas izriet no

regresa prasījumiem starp apdrošinātāju un personu, pret kuru apdrošinātājam ir tiesības celt regresa prasību obligātās apdrošināšanas ietvaros,

savukārt likuma „Par apdrošināšanas līgumu” darbības jomu un robežas paredz likuma 2.pants un nosaka darbības jomu pārējos apdrošināšanas

veidos (piemēram, KASKO polise).

Tāpat pirmās instances tiesa norādījusi, ka arī apdrošināšanas līgumu termini un noslēgšanas nosacījumi OCTA likumā un likumā „Par

apdrošināšanas līgumu” noteikti dažādi.

Tā kā prasītājas un atbildētāja savstarpējās saistības izriet no OCTA polises, kas noslēgtas atbilstoši OCTA likuma prasībām, līdz ar

to tiesa secinājusi, ka konkrētajā strīdā nav pamata likuma „Par apdrošināšanas līgumu” piemērošanai. Turklāt likuma „Par apdrošināšanas līgumu”

2.panta ceturtā daļa skaidri norāda, ka tikai tādā gadījumā, ja noslēgtajā apdrošināšanas līgumā nav norādīts likums, kuru puses piemēros no

apdrošināšanas līguma izrietošo līgumisko attiecību regulēšanai, var tikt piemērots likums „Par apdrošināšanas līgumu”. Tādējādi tiesa konstatējusi,

ka OCTA likums ir speciālais likums attiecībā pret likumu „Par apdrošināšanas līgumu.”

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka OCTA likums neparedz noilguma termiņu regresa prasības iesniegšanai, tiesa norādījusi, ka

nekonstatē noilguma iestāšanos, jo likuma „Par apdrošināšanas līgumu” normas attiecīgā strīda izšķiršanā nav piemērojamas.

Ievērojot norādīto, Tukuma rajona tiesa atzinusi, ka prasība par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības piedziņu 398,32 Ls jeb 566,76

euro ir pamatota un apmierināma.

Atsaucoties uz Civillikuma 1753.pantā noteikto, un norādot, ka tiesiskās attiecības, kas pastāv starp prasītāju un atbildētāju izriet no

obligātā civiltiesiskās apdrošināšanas standartlīguma, kas neparedz nokavējuma procentu apmēru, Tukuma rajona tiesa atzinusi, ka prasītājai uz

likuma pamata ir radušās tiesības prasīt no atbildētāja likumiskos nokavējuma procentus par parāda samaksas nokavējumu.

Atbilstoši Civillikuma 1756.panta noteikumiem tiesa norādījusi, ka nokavējuma procenti aprēķināmi 6% gādā no nesamaksātās parāda

summas. Nodibinot, ka prasītāja par laiku līdz 2014.gada 14.janvārim aprēķinājusi likumiskos nokavējuma procentus 109,84 euro no izmaksātās

apdrošināšanas atlīdzības summas, ka prasītāja 2010.gada 23.augustā nosūtījusi atbildētājam regresa prasījumu un 2010.gada 1.novembrī

nosūtījusi atbildi uz pretenziju, Tukuma rajona tiesa, atsaucoties uz Civillikuma 1759.panta pirmo daļu, 1828.pantu un 1652.panta pirmās daļas

3.punktu, secinājusi, ka prasītāja pamatoti aprēķinājusi likumiskos nokavējuma procentus.

Par nepamatotu un noraidāmu tiesa atzinusi atbildētāja argumentu par likumisko procentu prasījumu, kas pamatots ar Augstākās

Tiesas prakses apkopojumā ,,Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar sauszemes transportlīdzekļu apdrošināšanas un to

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgumu saistību izpildi” norādīto, ka neizmaksāto apdrošināšanas atlīdzību nevar uzskatīt

par svešas (mantas) naudas lietojumu, un līdz ar to nav pamata izskatīt jautājumu par Civillikumā paredzēto nokavējumu procentu piedziņu. Pirmās

instances tiesa norādījusi, ka minētais tiesu prakses apkopojums ir attiecināms uz strīdus lietām par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu no

apdrošinātāja, bet konkrētajā gadījumā prasība celta par jau izmaksātas apdrošināšanas atlīdzības piedziņu regresa kārtībā.

Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, tiesa atzinusi, ka prasība ir pilnībā pamatota un apmierināma.

Par minēto spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza atbildētājs /pers. C/.

Apelācijas sūdzībā tiek norādīts uz turpmāk minētiem argumentiem.

Izšķirot strīdu par noilgumu, tiesa nav ņēmusi vērā, ka likuma par “Par apdrošināšanas līgumu” 2.pantā norādīto, ka tas attiecas uz

visiem apdrošināšanas līgumiem, ja likumā nav noteikts citādi. Tātad arī uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas līguma noslēgšanu un saistību izpildi.

OCTA likums regulē gadījumus, kuros apdrošinātājam ir tiesības griezties ar regresa prasību par nodarītajiem zaudējumiem obligātās

apdrošināšanas ietvaros, bet likumā “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajā daļā ir noteikts noilguma termiņš šādu tiesību realizēšanai.

Ņemot vērā Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punktu, strīdus tiesisko attiecību nodibināšanas brīdī likuma

“Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību” 8.panta trešo daļu, Civillikuma 1895.pantu, minēto jautājumu regulē speciālā tiesību norma - likums “Par apdrošināšanas līgumu.”

Tiesa nav ņēmusi vērā to apstākli, ka Komerclikums ir speciālā tiesību norma pret Civillikumu, kura 406.pantā noteikts, ka visi no

komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits termiņš.

Tiesa nav ņēmusi vērā Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 12.marta spriedumā lietā Nr.SKC-184/2012 norādīto,

atsaucoties uz likumprojekta Nr.141/Lp9 “Grozījumu likumā “Par apdrošināšanas līgumu”” anotāciju, ka 10 gadu noilguma termiņš saglabājas

patērētājam, kā vājākajai darījuma pusei, bet nevis komersantam.

Apdrošināšanas līgums pilnībā atbilst Komerclikuma 388.pantā noteiktajam komercdarījuma jēdzienam.

Tiesai, ievērojot Komerclikuma 388., 389., 406.pantu, Civilprocesa likuma 97.pantu, lietas izskatīšanas gaitā un spriedumā

konstatētos faktus, vispirms bija jāvērtē prasītājas prasījuma tiesības atbilstoši Komerclikuma normām, kas noteic, kādā kārtībā komercdarījuma

dalībnieki var aizsargāt savas aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, tajā skaitā tiesību normas, kas nosaka prasības noilgumu.

Pamatojoties uz Komerclikuma 1., 2., 3.pantā noteikto un Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likuma 1.panta 3.punkta “a”

apakšpunktā noteikto, nav apšaubāms tas fakts, ka prasītāja ir komersants un celtā prasība pret atbildētāju par zaudējumu piedziņu regresa

kārtībā izriet no prasītāja komercdarbības. No komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā.

Ievērojot Komerclikuma pārejas noteikumu 16.pantu, Civillikuma 1896.pantu, prasītāja Komerclikumā noteiktā prasības celšanas

noilguma pārtraukšanai pierādījumus nav iesniegusi, un tiesa spriedumā apstākli par prasības noilguma termiņu Komerclikuma ietvaros nav vispār

skatījusi.

Prasītāja lietā nav iesniegusi nevienu pierādījumu, lai atbilstoši Civillikuma 1905.pantam varētu uzskatīt, ka pastāv noilguma

pārtraukums. Kā arī tiesa nekonstatēja, ka laika periodā no 2010.gada 23.augusta līdz 2014.gada 14.janvārim prasītāja būtu vērsusies pie

atbildētāja ar prasību izpildīt saistību.

Atlīdzības izmaksas diena bija 2010.gada 7.jūlijs saskaņā ar AAS “BALTA” 2014.gada 21.marta grāmatvedības izziņu. Trīs gadu

noilguma termiņš beidzas 2013.gada 6.jūlijā.

Tā kā regresa prasījumus atbildētājam nosūtīts 2010.gada 28.septembrī, tad no šīs dienas ir noticis noilguma pārtraukums un sākas

jauns noilguma skaitījums. Tātad triju gadu noilguma termiņš iestājas 2013.gada 27.septembrī.

Ņemot vērā Civillikuma 1., 1893., 1910.pantu un to apstākli, ka prasītāja pret atbildētāju par saistību izpildi vērsās tikai 2014.gada

14.janvārī, atbildētājs uzskata, ka ir pierādīts, ka prasījumam ir iestājies noilgums, un šis secinājums ir pietiekams pamats prasības noraidīšanai.

Tādējādi tiesai nav jāvērtē prasībā norādītie apstākļi un citi prasītāja iesniegtie pierādījumi.

Apelācijas sūdzībā tiek lūgts atcelt pārsūdzēto spriedumu.

Ar Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas tiesneses 2015.gada 26.jūnija lēmumu rezolūcijas veidā ierosināta apelācijas

tiesvedība, lietu izskatot rakstveida procesā (lietas 183.lapa). Lietas dalībniekiem, paziņojot tiesas sastāvu, tika norādīts, ka sprieduma norakstu

varēs saņemt tiesas kancelejā 2015.gada 2.novembrī (lietas 204.lapa).

Prasītāja lietā iesniegusi atsauksmi uz atbildētāja apelācijas sūdzību, uzskatot apelācijas sūdzību par nepamatotu un norādot, ka

regresa prasības pamats ir delikts – neatļauta darbība, nevis līgumattiecības. Ne Komerclikums, ne likums “Par apdrošināšanas līgumu” nav

piemērojams attiecībām, kas izriet no OCTA likuma (lietas 186.-189.lapa).

Atbildētājs iesniedzis paskaidrojumus par prasītājas atsauksmi, norādot, ka prasītāja nepamatoti atsaucas un norāda, ka prasības

pamats ir negadījuma izraisīšana un negadījuma vietas atstāšana, kas radījusi prasītājai zaudējumus. Prasītājas prasījuma pamats ir apdrošinātā

prasības tiesību pārņemšana. Apdrošinātā tiesību pārņemšana izriet no prasītājas sniegtā pakalpojuma šai apdrošinātajai personai un regresa

prasība tieši saistīta ar prasītājas komercdarbību, kur ir piemērojama speciālā tiesību norma, kas regulē un nosaka termiņus, kādos komersantam ir

tiesības aizsargāt savas tiesības. Likumdevējs ir precizējis speciālajos likumos tiesību normas, kas regulē komersanta prasījuma tiesības, to

apjomu, kas izriet no komercdarījumiem (lietas 193.-20-1.lapa).

Motīvu daļa

Civillietu tiesu kolēģija, izvērtējusi prasības pieteikuma un apelācijas sūdzības motīvus saistībā ar lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst,

ka prasība apmierināma.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai lietas izskatīšanas robežas apelācijas instances tiesā ir nosakāmas pēc

uzturētās prasības, pārsūdzētā sprieduma, atkarībā no apelācijas sūdzības satura.

Atbildētājs/pers. C/ pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu pilnā apjomā, taču apelācijas sūdzībā norādot argumentus, kas

attiecas uz prasītājas prasījuma tiesību izvērtēšanu.

Norādāms, ka atbilstoši

Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēti pirmās instances tiesas šādi konstatētie fakti:

ka 2010.gada 8.martā pulksten 17.50 nenoskaidrots vadītājs ar transportlīdzekli /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/,

kas reģistrēts uz atbildētāja vārda, veicot atpakaļgaitas manevru /adrese/, uzbrauca stāvošam transportlīdzeklim /TL marka/, valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/;

ka ar Valsts policijas 2010.gada 20.maija lēmumu Nr.050-EZ109413 par CSNg izraisītāju atzīts nenoskaidrots vadītājs, kas atstājis

CSNg vietu, un pierādīta transportlīdzekļa /TL marka/ 316, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, dalība CSNg;

ka Policijas lēmums nav apstrīdēts;

ka lietā nav pierādījumu par to, kas vadīja atbildētājam piederošo transportlīdzekli;

ka atbildētājam minētā CSNg laikā bija izsniegta AAS “/pers. B/” sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības

obligātās apdrošināšanas polise Nr.NB081123;

ka transportlīdzeklim /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, CSNg rezultātā tika bojāts aizmugurējais atdur stienis,

aizmugurējais kreisais lukturis, aizmugurējais kreisais spārns;

ka transportlīdzekļa /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, remonts veikts SIA /Nosaukums B/ 2010.gada 21.jūnijā par

398,32 Ls;

ka AAS /Nosaukums A/ saistībā ar transportlīdzekļa /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, ir pārskaitījusi SIA

/Nosaukums B/ 398,32 Ls;

ka prasītāja saistībā ar 2010.gada 8.martā, /adrese/ notikušo CSNg 2010.gada 10.augustā pamatojoties uz 2010.gada 28.jūlija

lēmumu ir izmaksājusi AAS /Nosaukums A/ apdrošināšanas atlīdzības izmaksu 398,32 Ls (566,76 euro).

Līdz ar to apelācijas instance šos faktus nepārbauda, ievērojot Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu. Minētie apstākļi norāda uz

to, ka apdrošinātājam atbilstoši OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunktā noteiktajam ir regresa prasības tiesība pret

atbildētāju.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma motivācijai.

Novērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motīvus un to atbilstību lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem attiecībā uz pirmās

instances tiesas atzīto, ka ir iestājies juridiskais pamats regresa prasības celšanai un zaudējumu piedziņai, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, nosakot, ka nav iestājies prasības noilguma termiņš saskaņā ar likuma “Par apdrošināšanas

līgumu” 40.panta astoto daļu, ir pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc šajā daļā pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, līdz ar to

atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem, apelācijas instances tiesas spriedumā nav norādāmi Civilprocesa likuma

193.panta piektajā daļā noteiktie apsvērumi.

Vienlaikus Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, kā to pamatoti norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, nav

izvērtējusi atbildētāja argumentus attiecībā uz prasītājas prasījuma tiesībām atbilstoši Komerclikuma normām, taču minētais nav novedis pie lietas

nepareizas izspriešanas.

Civillietu tiesu kolēģija piekrīt atbildētāja norādītajiem argumentiem apelācijas sūdzībā, ka prasītāja ir komersants, ka prasītājas un

atbildētāja noslēgtais darījums – obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas standartlīgums ir atzīstams par komercdarījumu Komerclikuma 388. un

389.panta izpratnē. Komersanta jēdziens Komerclikumā un apdrošinātāja jēdziens Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā nav

savstarpēji izslēdzoši. Neskatoties uz pušu civiltiesiskajām attiecībām, konkrētajā gadījumā piemērojamas speciālo tiesību normas.

Nevar uzskatīt par nepareizu pirmās instances tiesas norādīto, ka pušu savstarpējās saistības izriet no līguma, kas noslēgts atbilstoši

OCTA likuma prasībām, taču Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka konkrētajā gadījumā zaudējumi prasītājai radušies nevis līgumiskajās attiecībās ar

atbildētāju, bet gan ārpuslīgumisko attiecību – delikta rezultātā.

Civiltiesiskās apdrošināšanas pamatā „..ir ideja par nodrošināšanos pret neparedzētajām sekām, nejaušībām. Kā norāda Deivids

Blends: jebkurā laikā mums var nākties atlīdzināt zaudējumus kādam, kas to cietis mūsu neuzmanības rezultātā (..), neuzmanība nozīmē paviršību,

ar kādu mēs kaut ko veicam vai mums kaut ko neizdodas paveikt (..). Neuzmanība ir visbiežāk sastopamā civiltiesisko pārkāpumu forma, kas ir

par iemeslu prasībai par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata.-Rīga:Tiesu namu

aģentūra, 2008, 231.lapa).

Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 23.maija spriedumā lietā Nr.SKC-413 norādīja, ka, interpretējot tiesību normu pēc dažādām

metodēm, to skaitā arī teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, 1997.gada 13.martā pieņemtā Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku

civiltiesiskās obligātās apdrošināšanas likuma tiesību normas vērstas uz trešo personu ārpuslīgumiskā aizskāruma (delikta) novēršanu. Norādītais

attiecināms arī uz 2004.gada 7.aprīlī pieņemto OCTA likumu, ņemot vērā 2.pantā norādīto likuma mērķi.

Kā izriet no lietas materiāliem, ir noticis ārpuslīgumisks aizskārums, proti, ceļu satiksmes negadījums, kuram iestājoties paredzēta

apdrošināšanas atlīdzības izmaksa trešajai personai (OCTA likuma 1.panta 2.punkts). Šajā īpašajā situācijā starp CSNg dalībniekiem, kur viens

nav noskaidrots, nav darījuma attiecību.

Tātad lietā strīds izriet no apdrošināšanas gadījuma – ārpuslīgumiska aizskāruma, un konkrētās regresa prasības pamats (sk.

K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata.-Rīga:Tiesu namu aģentūra, 2008, 238.lapa) ir OCTA likuma 41.panta pirmās daļas

2.punkta „c” apakšpunkts, kas noteic, ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret ceļu satiksmes negadījumā zaudējumu

nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku, ja: transportlīdzekļa vadītājs, neievērojot šajā likumā vai citos normatīvajos aktos noteiktās

prasības, atstājis notikuma vietu un konkrētā persona, kura vadījusi transportlīdzekli ceļu satiksmes negadījuma brīdī, nav

noskaidrota.

Vienlaikus Civillietu tiesu kolēģija norāda, ka civiltiesiskā atbildība tiek attiecināta uz diviem atbildības veidiem – līgumisko un

deliktatbildību. Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums (Civillikuma 1785.pants), turpretī deliktatbildības (ārpuslīgumiskās atbildības)

pamats ir delikts.

Šādos apstākļos, Civillietu tiesu kolēģija secina, ka strīdam nevar tik piemērotas Komerclikuma normas par noilgumu. Turklāt

speciālā tiesību norma – likums „Par apdrošināšanas līgumu” regulē noilguma institūtu no apdrošināšanas līguma izrietošajiem prasījumiem.

OCTA likuma 41.pantā ir noteikta apdrošinātāja tiesība celt regresa prasību pret apdrošināto, bet nav noteikti termiņi, kādos regresa

prasība iesniedzama. Atbildētāja ieskatā attiecībā uz noilgumu ir piemērojams likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajā daļā noteiktais

noilguma termiņš.

Atbilstoši likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajai daļai apdrošinātājs ir tiesīgs izmantot savas tiesības uz regresa

prasību pret apdrošināto triju gadu laikā no apdrošināšanas atlīdzības izmaksas dienas.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas argumentu, atsaucoties uz likuma “Par apdrošināšanas līgumu”

1.panta 12.punktu, ka dotajā situācijā /pers. C/ nav piemērojams apdrošinātās personas statuss.

No prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja cēlusi prasību pret atbildētāju kā pret transportlīdzekļa īpašnieku, ja transportlīdzekļa

vadītājs, neievērojot šajā likumā vai citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, atstājis notikuma vietu un konkrētā persona, kura vadījusi

transportlīdzekli ceļu satiksmes negadījuma brīdī, nav noskaidrota, nevis kā pret apdrošināto personu.

Atbilstoši lietai pievienotajai sauszemes transportlīdzekļa apdrošināšanas polises Nr.73748941 kopijai apdrošinātais ir

transportlīdzekļa /TL marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, turētājs /pers. D/ (lietas 15.lapa).

Tā kā speciālā likuma “Par apdrošināšanas līgumu” normas nenoteic prasības noilguma termiņu tādam transportlīdzekļa īpašniekam,

kura atbildība par zaudējumu nodarīšanu iestājas atbilstoši OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 2.punkta „c” apakšpunktam, ir piemērojama

vispārējā tiesību norma – Civillikuma 1895.pants, saskaņā ar kuru visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru

izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Augstākās tiesas Civillietu tiesu departaments 2015.gada 1.oktora spriedumā civillietā Nr.SKC-0150-15 līdzīgos apstākļos devis

skaidrojumu likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotajai daļai, norādot, ka likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta astotā daļa

regulē tiesiskās attiecības starp apdrošinātāju un apdrošināto situācijā, kad atbilstoši minētās likuma normas sestās daļas noteikumiem apdrošinātās

personas ļauna nolūka vai rupjas neuzmanības dēļ nav iespējams celt regresa prasību apdrošinātāja labā tieši no vainīgās personas.

Izskatāmajā lietā šādi apstākļi nav konstatēti.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka OCTA likums neparedz noilguma termiņu konkrētās regresa prasības iesniegšanai, Civillietu tiesu

kolēģijai nav pamata konstatēt noilguma iestāšanos. Līdz ar to, ievērojot Civillikuma 1770., 1773.pantu prasītājas prasība par izmaksātās

apdrošināšanas atlīdzības 566,76 euro (398,32 Ls) piedziņu ir pamatota un apmierināma.

Apelācijas sūdzībā norādītais uz likumprojekta Nr.141/Lp9 „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanas līgumu”” anotāciju Augstākās

tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 12.marta spriedumā lietā Nr.SKC-184/2014, Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā, attiecināms uz likuma „Par

apdrošināšanas līgumu” 32.pantā noteikto termiņu paziņojuma iesniegšanai apdrošinātājam par apdrošinātā riska iestāšanos, un termiņu, kādā

izmantojamas citas atbilstoši pušu gribai apdrošināšanas līgumā ietvertās saistību tiesības, piemēram, saistība par apdrošināšanas prēmijas

samaksu. Minētajā lietā Nr.SKC-184/2014 tika norādīts, ka speciālā tiesību norma termiņu, kādā apdrošinājuma ņēmējs var celt prasību tiesā

pret apdrošinātāju par apdrošinātā riska iestāšanās gadījumā neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, neregulē, tādēļ atbilstoši vispārējai

tiesību normai – Civillikuma 1895.pantam – tas ir desmit gadi, skaitot no dienas, kad apdrošinātājs ir atteicies izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Norādāms, ka tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.pantā paredzētais triju gadu noilguma

termiņš ir attiecināms uz apdrošinātāja un apdrošinātā noslēgtiem apdrošināšanas līgumiem. Savukārt obligātās apdrošināšanas gadījumā ir

piemērojamas OCTA likuma normas, jo šis likums reglamentē tiesiskās attiecības starp transportlīdzekļa īpašniekiem, tiesīgajiem lietotājiem un

apdrošinātājiem sakarā ar transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, kā arī noteic ceļu

satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu trešajai personai (sk. Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2014.gada

17.septembra spriedumu civillietā Nr.C12201413, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2015.gada 5.oktobra spriedums

civillietā Nr.C17101515).

Civillikuma 1905.pants noteic, ka atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītāja, izmaksājot 2010.gada 10.augustā AAS /Nosaukums A/ apdrošināšanas atlīdzību 398,32

Ls (566,76 euro) saistībā ar 2010.gada 8.martā, /adrese/ notikušo CSNg, 2010.gada 23.augustā nosūtījusi atbildētājam regresa pieteikumu (lietas

23.lapa), savukārt 2010.gada 1.novembra atbildē uz pretenziju lūgusi atbildētajam nekavējoties samaksāt zaudējumus (lietas 80.lapa).

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasītāja, ceļot prasību tiesā 2014.gada 20.janvārī (lietas 6., 29.lapa), nav

nokavējusi prasības celšanas termiņu, jo nav iestājies desmit gadu noilguma termiņš.

Civillietu tiesu kolēģija atbilstoši Civillikuma 1753., 1754., 1756.panta noteikumiem atzīst par pamatotu aprēķināto likumisko

nokavējuma procentu 109,84 euro piedziņu par laika periodu no 2010.gada 23.septembra līdz 2014.gada 14.janvārim no izmaksātās

apdrošināšanas atlīdzības summas (aprēķins lietas 2.lapa), kas šajā gadījumā ir nodarītais zaudējums, kuru prasītāja ir atlīdzinājusi atbildētāja vietā

Cietušajam, bet atbildētājs pieļāvis nokavējumu. Kā redzams no apelācijas sūdzības satura, atbildētājs nav norādījis, kā izpaužas pirmās instances

tiesas sprieduma nepareizība šajā prasījumā.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas motīvi balstīti uz lietā konstatējamiem apstākļiem, tiesa pareizi novērtējusi

pierādījumus to kopumā, pareizi piemērojusi speciālā likuma normas, kā rezultātā pamatoti apmierinājusi celto prasību.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus, līdz ar to no atbildētāja par labu prasītājai piedzenami tiesāšanās izdevumi – valsts nodeva par prasības pieteikuma,

ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi (lietas 4., 5., 26., 27.lapa), kopā 124,05 euro.

Tā kā iepriekš nav samaksāti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances un apelācijas instances tiesā kopā par 9,13 euro,

kas apstiprinās ar reģistrēto sūtījumu/kvīšu sarakstiem, parasto vēstuļu sarakstu, šie izdevumi saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās

daļas 5.punkta, 41.panta noteikumiem piedzenami valsts labā no atbildētāja.

Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma

veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, prasītāja tiesības par laiku līdz

sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā

veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantam atbildētājam nosakāms desmit dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430., 432.-434., 440.,11 440.12pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu apdrošināšanas AS ”Baltijas Apdrošināšanas Nams,” reģistrācijas

Nr.40003494976, izmaksāto atlīdzības summu 566,76 euro un likumiskos nokavējuma procentus 109,84 euro, tiesāšanās izdevumus 124,05

euro, ieskaitot šīs summas AAS „/pers. B/” kontā Nr.LV48HABA0001408062030 AS „Swedbank.”

Noteikt apdrošināšanas AS ”Baltijas Apdrošināšanas Nams,” reģistrācijas Nr.40003494976, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei

saņemt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, likumiskos 6% gadā no piedzītās un nesamaksātās pamatparāda 566,76 euro summas.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 9,13 euro.

Noteikt /pers. C/sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu, uzliekot pienākumu iesniegt Zemgales apgabaltiesā pierādījumus par

ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts ienākumos sprieduma labprātīgai izpildei noteiktā termiņa laikā.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā 2015.gada 2.novembrī.

Tiesnese referente (personiskais paraksts) D.Baltā

Tiesneši (personiskais paraksts) A.Misiuna

(personiskais paraksts) A.Sniedzītis