Court convicts defendant of squandering another's money and orders 140 hours of compulsory labor with compensation.
Legislator summary
AI generatedThe court convicted the defendant of squandering another person's money and sentenced them to 140 hours of compulsory labor. The defendant admitted guilt, and the court found the evidence sufficient to prove the unauthorized use of funds for personal needs. Consequently, the court ordered the defendant to pay compensation to the victim and lifted the residence change restriction.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 179. panta 1. daļa; Civillikuma 1775., 1779. pants: The court established that squandering another's money constitutes a criminal offense punishable by compulsory labor, and the offender is civilly liable to compensate the victim for resulting losses.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lieta Nr.11130069315
Lietvedības Nr.K39-0135/16
Spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Valmierā 2016.gada 7.martā
Valmieras rajona tiesa:
tiesnesis A.Melbergs
ar tiesas sēdes sekretāri S.Miesnieci,
piedaloties prokurorei B.Prīvertei,
izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiek apsūdzēts Krimināllikuma 179.panta
pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, un
ko nstatēja:
Apsūdzētais/pers. A/ izšķērdēja svešu mantu.
Proti, apsūdzētais /pers. A/, būdams persona, kuram /pers. C/ kā pasūtītāja saskaņā ar 2015.gada 22.aprīļa pirkuma-pārdevuma
līgumu Nr.05/04/2015 2015.gada 22.aprīlī Valmierā bija samaksājusi līgumā paredzēto priekšapmaksu EUR 630 par virtuves iekārtas
izgatavošanu un uzstādīšanu, un līdz ar to, būdams persona, kuras pārziņā atradās sveša manta – /pers. C/ piederošie naudas līdzekļi,
mantkārīgā nolūkā piesavinājās /pers. C/ naudu, t.i., laika posmā no 2015.gada 22.aprīļa līdz 2015.gada 28.decembrim, apzinādamies, ka
viņam nav tiesību izmantot /pers. C/ iemaksāto naudu citiem mērķiem, kas nav saistīti ar pirkuma-pārdevuma līgumā paredzēto
uzdevumu, ne līdz pirkuma-pārdevuma līgumā paredzētajam datumam – 2015.gada 22.maijam, ne vēlāk līgumā paredzēto darbu
neizpildīja, bet izmantoja /pers. C/ iemaksātos EUR 630 dažādām savām vajadzībām, tādā veidā piesavinoties – prettiesiski izšķērdējot
/pers. C/ piederošo naudu EUR 630.
Ar šādu savu rīcību apsūdzētais /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Cietusī/pers. C/ (turpmāk sprieduma tekstā – cietusī) ir iesniegusi kriminālprocesā kompensācijas pieteikumu par
kompensācijas EUR 630 piedziņu.
Tiesas izmeklēšanas laikā apsūdzētais /pers. A/ (turpmāk sprieduma tekstā – apsūdzētais) savu vainu Krimināllikuma 179.panta
pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā atzina.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta pirmo daļu pierādījumu pārbaude tiesas izmeklēšanas laikā netika izdarīta.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētā izdarītais nodarījums ir pareizi kvalificēts saskaņā ar Krimināllikuma 179.panta pirmo daļu, jo
apsūdzētais, būdams persona, kuras pārziņā atradās sveša manta (svešas mantas ekvivalents – nauda), izdarīja svešas mantas
izšķērdēšanu, proti, izdarīja piesavināšanos.
Tiesa secina, ka apsūdzētā vaina spriedumā iepriekš minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir pierādīta. Apsūdzētais par
izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir sodāms.
Nosakot soda veidu apsūdzētajam, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta otro daļu ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma
raksturu un radīto kaitējumu un apsūdzētā personību, bet soda mēru – saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta trešo daļu – atbildību
mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus apsūdzētā rīcībā.
Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu likumdevējs ir klasificējis Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzēto
noziedzīgo nodarījumu kā mazāk smagu noziegumu.
Ar apsūdzētā izdarīto noziedzīgo nodarījumu tika aizskartas cietušās mantiskās intereses. Tāpat ar to cietušajai tika nodarīti
materiālie zaudējumi EUR 630, kas nav atlīdzināti.
Pārbaudot apsūdzētā personību raksturojošās ziņas, ir noskaidrots sekojošais. Apsūdzētais agrāk kriminālā kārtā nav sodīts
(lietas 37.-38.lapas). Apsūdzētais ir vairākas reizes sodīts administratīvi. Apsūdzētais nav samaksājis viņam administratīvo pārkāpumu
lietu ietvaros uzliktos naudas sodus (lietas 36.lapa). Apsūdzētajam pašlaik ir trīsdesmit gadu. Apsūdzētā apgādībā atrodas viens
nepilngadīgs bērns (lietas 33.lapa). Apsūdzētais pēc viņa tiesai norādītā strādā bez darba tiesisko attiecību noformēšanas.
Atbildību mīkstinoši apstākļi, kas minēti Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā, apsūdzētā rīcībā netika konstatēti.
Tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu kā atbildību mīkstinošo apstākli apsūdzētā rīcībā atzīst apsūdzētā tiesas sēdē
pausto vaļsirdīgo atzīšanos un izdarītā nožēlošanu.
Atbildību pastiprinoši apstākļi, kas minēti Krimināllikuma 48.panta pirmajā daļā, apsūdzētā rīcībā netika konstatēti.
Krimināllikuma 179.panta pirmās daļas sankcija kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, īslaicīgu
brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
Tiesa, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, atzīst, ka apsūdzētais ir sodāms ar piespiedu darbu, nepiemērojot apsūdzētajam
papildsodu – mantas konfiskāciju.
Tiesa, ņemot vērā apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un kaitējumu un ziņas par apsūdzētā personību, secina, ka
piespiedu darbs šajā gadījumā ir vispiemērotākais soda veids, lai taisnīgi sodītu apsūdzēto.
Saskaņā ar Krimināllikuma 40.panta pirmās daļas otro teikumu piespiedu darbu var noteikt no četrdesmit līdz divsimt
astoņdesmit stundām.
Tiesa, ievērojot vienu atbildību mīkstinošo apstākli apsūdzētā rīcībā, un to, ka atbildību pastiprinoši apstākļi apsūdzētā rīcībā
netika konstatēti, secina, ka apsūdzētajam piespiedu darbs ir nosakāms uz simt četrdesmit stundām.
Tiesa uzskata, ka minētais sods, tā veids un apmērs ir samērīgs un pietiekams, lai panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu
noregulējumu un sasniegtu soda mērķi.
Tiesa, ņemot vērā to, ka krimināllietas iztiesāšana ir pabeigta, un apsūdzētajam tiek noteikts sods, kas nav saistīts ar brīvības
atņemšanu, atzīst, ka apsūdzētajam kriminālprocesā piemērotais drošības līdzeklis – dzīvesvietas maiņas paziņošana ir atceļams.
Tiesa atzīst, ka cietušās kompensācijas pieteikums par kompensācijas EUR 630 piedziņu ir apmierināms.
Tiesas izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka apsūdzētais piesavinājās cietušajai piederošo naudu. Tādējādi cietušajai tika
nodarīti zaudējumi EUR 630.
Kriminālprocesa likuma 22.pants paredz, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu ir radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo
aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālas iespējas morālās un materiālās kompensācijas
pieprasīšanai un saņemšanai.
Civillikuma 1775. un 1779.pants uzliek par pienākumu personai, kura vainojama zaudējumu nodarīšanā, atlīdzināt cietušajam
nodarītos zaudējumus.
Tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512., 513., 514.pantu, 520.panta pirmo daļu, 523., 527., 528., 529.pantu
un 530.panta pirmo un otro daļu,
no sprieda:
/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīt ar piespiedu
darbu uz simt četrdesmit (140) stundām, nepiemērojot papildsodu – mantas konfiskāciju.
Atcelt /pers.A/kriminālprocesā piemēroto drošības līdzekli – dzīvesvietas maiņas paziņošanu.
Piedzīt no /pers. A/ par labu /pers. C/ kompensāciju EUR 630 (sešsimt trīsdesmit euro).
Spriedumu var pārsūdzēt (noprotestēt) tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa
pārkāpumiem 10 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns spriedums, apelācijas kārtībā Vidzemes apgabaltiesai, iesniedzot
sūdzību (protestu) Valmieras rajona tiesā.
Pilna sprieduma pieejamības diena – 2016.gada 21.marts.
Tiesnesis A.MELBERGS