Court vacates appeal court ruling on land rent rate due to application of repealed statute.

ECLI:LV:AT:2021:0211.C29335917.9.S

Lieta Nr. C29335917, SKC-27/2021

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2021.gada 11.februārī

Senāts šādā sastāvā:

senatore referente Anda Briede,

senators Kaspars Balodis,

senatore Dzintra Balta

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības „Jubilejas” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 8.maija spriedumu /pers. B/ (tiesību un saistību pārņēmēji /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/) prasībā pret dzīvokļu

īpašnieku kooperatīvo sabiedrību „Jubilejas” par nomas tiesisko attiecību atzīšanu, nomas maksas noteikšanu un nomas maksas parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. B/ 2017.gada 16.janvārī cēlis tiesā prasību pret dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību „Jubilejas” (turpmāk – DzĪKS „Jubilejas”)

par nomas tiesisko attiecību nodibināšanu, nomas maksas noteikšanu un parāda piedziņu, norādot šādus apstākļus:

[1.1] atbildētāja DzĪKS „Jubilejas” pārvalda un apsaimnieko daudzdzīvokļu dzīvojamo māju /adrese/, kurai piesaistīts zemesgabals 1433 m2

platībā. Kopš 2012.gada 1.marta prasītājs ir minētā zemesgabala ½ domājamās daļas kopīpašnieks. 2015.gada 15.decembrī prasītājam piederošā

īpašuma apjoms samazinājies līdz 8039/17644, bet 2016.gada 5.oktobrī – līdz 351/802 domājamām daļām;

[1.2] dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki lieto dzīvojamai mājai piesaistīto zemesgabalu, taču par zemes lietošanu nemaksā, zemes nomas līgums

nav noslēgts;

[1.3] saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma (turpmāk – Pārvaldīšanas likums) 6.panta otrās daļas 4.punktu, likuma „Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 50.panta pirmās daļas 3.punktu un 54.panta ceturto daļu prasītājs ceļ prasību

pret atbildētāju kā dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvi, jo tieši dzīvojamās mājas pārvaldnieks, kuram ir prasības tiesība pret dzīvokļu īpašniekiem, ir

atbildīgs par mājas apsaimniekošanu un zemes nomas līguma noslēgšanu, kā arī par parādu nomaksu, kas izriet no mājas apsaimniekošanas vajadzībām

noslēgtajiem līgumiem. Atbildētājai ir pienākums segt nesamaksāto nomas maksu par laiku, kad zemesgabals bija dzīvojamās mājas īpašnieku lietošanā,

un papildus kompensēt nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu.

Pamatojoties uz minēto, kā arī likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.pantu, Civillikuma 2123., 2120., 2141.pantu, prasībā

(tās precizētajā gala redakcijā 1.sēj. 162.-163.lp.) lūgts:

1) atzīt, ka starp prasītāju un daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /adrese/, apsaimniekotāju – atbildētāju – no 2012.gada 1.marta līdz 2015.gada

14.decembrim pastāvēja nomas tiesiskās attiecības par zemesgabala /adrese/, ½ domājamās daļas nomu, no 2015.gada 15.decembra līdz 2016.gada

4.oktobrim – par 8039/17644 domājamo daļu nomu, bet no 2016.gada 5.oktobra – par 351/802 domājamo daļu nomu;

2) noteikt, ka nomas maksa par prasītāja īpašumā esošo domājamo daļu lietošanu ir 6 % gadā, 2018.gadā 5 % gadā no zemesgabala kadastrālās

vērtības proporcionāli prasītāja īpašumā esošajai daļai, kas jāmaksā par katru nākošo ceturksni līdz tekošā ceturkšņa pirmā mēneša pēdējam datumam,

samazinot maksājamo summu proporcionāli prasītāja īpašumā esošajai ½ domājamai daļai no dzīvokļa Nr. /numurs/ /adrese/, atbilstošajām 22/1000

kopīpašuma domājamām daļām no dzīvojamās mājas;

3) noteikt, ka maksājumu kavējuma gadījumā atbildētājai jāmaksā nokavējuma procenti 0,2 % par katru kavējuma dienu;

4) piedzīt no atbildētājas nomas maksas parādu 4676,91 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas parādu 137,10 EUR, kopā

4814,01 EUR.

[2] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 21.februāra spriedumu prasība apmierināta daļēji: noraidīts prasījums par

nokavējuma procentu noteikšanu, bet pārējā daļā prasība apmierināta.

Pirmās instances tiesas spriedums prasības noraidītajā daļā kā nepārsūdzēts stājies likumīgā spēkā.

[3] Apelācijas instances tiesā prasītājs precizējis nomas maksa apmēru un parāda summu, lūdzot noteikt, ka nomas maksa par prasītāja īpašumā

esošo zemesgabala domājamo daļu lietošanu 2018.gadā ir 5 %, no 2019.gada 1.janvāra līdz 30.aprīlim – 4 %, bet no 2019.gada 1.maija – 6 % gadā no

zemesgabala kadastrālās vērtības, un piedzīt no atbildētājas parādu 5480,40 EUR par laiku no 2012.gada 1.marta līdz 2019.gada 8.aprīlim, ko veido

nomas maksas parāds 5343,30 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas parāds 137,10 EUR.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 8.maija spriedumu prasība apmierināta daļēji, atzīstot nomas tiesisko attiecību

pastāvēšanu (analogi pirmās instances tiesas spriedumā noteiktajam); nosakot nomas maksas apmēru (atbilstoši apelācijas instances tiesā iesniegtajiem

prasības precizējumiem, izņemot piemetinājumu par maksāšanas termiņu); piedzenot no atbildētājas prasītāja labā parādu 5480,40 EUR, tiesas

izdevumus 502,13 EUR un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 1585,10 EUR, bet valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 2,69 EUR,

kā arī nosakot prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no galvenā parāda summas.

Apelācijas instances tiesas spriedumā norādīts tālāk minētais pamatojums.

[4.1] Nav strīda, ka starp dzīvojamās mājas /adrese/, īpašniekiem un zemesgabala īpašniekiem pastāv piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Strīds

ir: 1) vai prasība celta pret pareizo atbildētāju; 2) par nomas objekta (zemesgabala) lielumu.

[4.2] Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, tostarp attiecībā uz prasītāja tiesībām celt prasību pret atbildētāju – dzīvojamās

mājas apsaimniekotāju – par zemesgabala domājamo daļu nomas tiesisko attiecību atzīšanu un parāda piedziņu ir pareizs un pietiekams, tādēļ Civillietu

tiesas kolēģija saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem tam pilnībā pievienojas, papildus neatkārtojot.

[4.3] Apelācijas sūdzībā ietvertie iebildumi nav pamatoti.

[4.3.1] Zemes nomas līguma slēgšanas pienākums ar visiem no tā izrietošajiem pienākumiem gulstas uz dzīvojamās mājas apsaimniekotāju

gadījumā, ja dzīvokļu īpašnieki nav noslēguši zemes nomas līgumus ar dzīvojamai mājai piesaistītā zemesgabala īpašnieku (sk. Senāta 2007.gada

29.augusta spriedumu lietā Nr. SKC-535/2007 (C29298905)). Apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens arguments, kas pamatotu atkāpšanos no

minētās judikatūras. Turklāt pati atbildētāja atsaukusies uz Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 19.decembra spriedumu civillietā Nr. C29739512, kurā

identiskos faktiskajos apstākļos ir atzīts, ka DzĪKS „Jubilejas” ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar zemes īpašnieku.

Dzīvojamā māja /adrese/, uzcelta 20.gadsimta astoņdesmitajos gados un kopš tā laika atbildētāja to apsaimnieko. Nedz 2005.gada 5.februārī

atbildētājas valdes kopsapulcē pieņemtais lēmums zemes nomas līguma slēgšanu atstāt dzīvokļu īpašnieku izņēmuma kompetencē, nedz dzīvojamās mājas

īpašnieku 2013.gada oktobra aptaujā nolemtais neslēgt pārvaldīšanas līgumu ar atbildētāju, kā arī dzīvokļu īpašnieku 2014.gada 8.jūnija kopsapulces

lēmums zemes nomas jautājumus nenodot atbildētājai, bet atstāt katra dzīvojamās mājas īpašnieka kompetencē, nevar ietekmēt prasītāja tiesības vērst

savu prasījumu pret atbildētāju un pēdējās pienākumu noslēgt zemes nomas līgumu.

[4.3.2] Atbildētājas arguments, ka prasītājs, nevēršoties pie atbildētājas, nav izpildījis Privatizācijas likuma 75.panta piektajā daļā un 54.panta

pirmajā daļā noteikto pienākumu, nav pamatots, jo minētās normas tādu zemes īpašnieka vienpusēju pienākumu neparedz.

[4.3.3] Zemesgabals /adrese/, 2011.gadā ir atdalīts no zemesgabala /nosaukums/ ielā ar mērķi nodrošināt dzīvojamai mājai /adrese/ funkcionāli

nepieciešamo zemes platību. Lai gan ēka aizņem vien 320 m2, tomēr dzīvojamās mājas īpašnieki izmanto visu 1433 m2 zemesgabalu (savu automašīnu

novietošanai, bērnu rotaļu laukumam). Balstoties uz dzīvē gūto pieredzi, šo platību nevar uzskatīt par nesamērīgi lielu, kā arī nav ziņu, ka tā neatbilst

pašvaldības noteiktajai dzīvojamās mājas funkcionāli nepieciešamajai zemesgabala platībai.

[4.3.4] Atbildētāja nav iesniegusi pierādījumus, ka prasītājs, pārdodot citiem dzīvokļu īpašniekiem domājamās daļas no zemesgabala, būtu saņēmis

no viņiem nomas maksu (piemēram, no /pers. F/).

[4.4] Par nomas maksas apmēru atbildētājas pārstāvis tiesas sēdē iebilda vien pret 6 % no 2019.gada 1.maija, uzskatot, ka jānosaka 4 % gadā no

zemesgabala kadastrālās vērtības.

Privatizācijas likuma 54.panta otrā daļa paredz – zemesgabala nomas maksu nosaka, pusēm vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemesgabala

nomas maksa privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības. Tā kā izskatāmajā lietā

puses nav varējušas vienoties par nomas maksu un atbildētāja nav norādījusi iemeslus, kāpēc nebūtu piemērojama minētā tiesību norma, nomas maksa no

2019.gada 1.maija nosakāma 6 % gadā no zemesgabala kadastrālās vērtības.

[5] DzĪKS „Jubilejas” iesniegusi kasācijas sūdzību, pārsūdzot apelācijas instances tiesas spriedumu prasības apmierinātajā daļā, tostarp daļā, ar

kuru nomas maksa no 2019.gada 1.maija noteikta 6 % gadā no zemesgabala kadastrālās vērtības (tā sūdzībā).

Kasācijas sūdzībā izklāstīti tālāk minētie argumenti.

[5.1] Tiesa zemes nomas maksu no 2019.gada 1.maija noteikusi 6 %, pamatojoties uz Privatizācijas likuma 54.panta otrās daļas normu, kas bija

spēkā līdz 2017.gada 26.jūnijam un paredzēja konkrētu nomas maksas apmēru. Pārsūdzētā sprieduma taisīšanas brīdī minētā norma vairs neparedzēja

nomas maksas likmi. Līdz ar to strīda izšķiršanā piemērota spēkā neesoša tiesību norma, kas ir Civilprocesa likuma 190.panta pārkāpums.

[5.2] Tiesa nav izpildījusi pienākumu noskaidrot patiesos lietas apstākļus, kā arī pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu. Atbildētāja

iesniedza dokumentus un norādīja, ka prasītājs, atsavinot zemes īpašuma domājamās daļas, pirkuma summā iekļāvis arī atlīdzību par nomas maksu un

nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju. Tiesa iebildumus noraidīja, nepaziņojot, ka šim apgalvojumam nepietiek pierādījumu.

[5.3] Izskatāmās lietas apstākļi būtiski atšķiras no lietām, kuras veido judikatūru zemes piespiedu nomas jautājumos, jo konkrētajā gadījumā

zemesgabals nepieder vienam īpašniekam. Turklāt visiem zemes īpašniekiem pieder arī dzīvokļi mājā, kura atrodas uz viņiem piederošās zemes, tādēļ

nepastāv dalītais īpašums. Tiesa to neņēma vērā un nevērtēja, kādas attiecības pastāv starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem. Praksē nav pieņemts, ka

zemesgabala kopīpašnieki viens no otra prasītu maksu par kopīpašumā esošas zemes lietošanu. Tādējādi prasītājs nav pierādījis savas tiesības prasīt

nomas maksu no dzīvokļu īpašniekiem, kuri vienlaikus ir arī zemesgabala kopīpašnieki. Tādēļ arī nomas maksas aprēķins nav pareizs, jo zemes nomas

maksa jāmaksā tikai tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav šī zemesgabala īpašnieki, un tiem, kuri nav samaksājuši nomas maksu, izpērkot zemesgabala

daļu no prasītāja. Nenoskaidrojot apstākļus, kuri atšķir šo lietu no pārējām lietām par zemes piespiedu nomu, tiesa nepareizi piemērojusi Privatizācijas

likuma 75.panta piekto daļu un 54.panta ceturto daļu.

[5.4] Tiesa nepamatoti apmierinājusi prasību pret atbildētāju. Atbilstoši Pārvaldīšanas likuma 17. 7pantam līgumu par piesaistītā zemesgabala

lietošanu slēdz, ievērojot Civillikuma, citu likumu, kā arī šā likuma 17.2panta, izņemot tā ceturto daļu, noteikumus. Savukārt Pārvaldīšanas likuma

17.2panta otrajā daļā noteikts, ka dzīvojamās mājas kopīpašnieki vai dzīvokļu īpašumu mājā – dzīvokļu īpašnieki, pamatojoties uz likumā noteiktajā

kārtībā pieņemtu īpašnieku lēmumu, pilnvaro vienu personu, kas var būt arī pārvaldnieks, pakalpojuma līguma noslēgšanai. Pilnvarotā persona slēdz

pakalpojuma līgumu visu dzīvojamās mājas īpašnieku vārdā. Minētās tiesību normas pieņemtas vēlāk nekā Privatizācijas likuma 54.panta ceturtā daļa un

50.panta pirmās daļas 3.punkts. Konkrētajā gadījumā obligāti veicamā pārvaldīšanas darbība – līguma par piesaistītā zemesgabala lietošanu slēgšana ar

zemesgabala īpašnieku – atbildētājai nav uzdota, tādēļ šo darbību veikšana ir dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kompetencē.

[6] Prasītājs/pers. B/ /datums/miris. No 2019.gada /../oktobrī izdotās mantojuma apliecības redzams, ka /pers. B/ atstāto mantojumu ar inventāra

tiesību pieņēmuši un mantojuma tiesībās līdzīgās daļās apstiprināti likumiskie mantinieki: /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to

nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams daļā, ar kuru nomas maksas apmērs no 2019.gada 1.maija

noteikts 6 % gadā no zemesgabala kadastrālās vērtības, bet pārējā daļā spriedums atstājams negrozīts.

[8] Kasācijas sūdzībā norādītais, ka: 1) prasība apmierināta pret neīsto atbildētāju; 2) konkrētajā gadījumā nepastāv dalītais īpašums; 3) tiesa nav

noskaidrojusi patiesos lietas apstākļus, kā atzīst Senāts, nevar būt pamats apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai.

[8.1] Arguments par atbildētāju kā neīsto personu, pret kuru ceļama prasība, kasācijas sūdzībā saistīts ar to, ka dzīvokļu īpašnieki atbilstoši

Pārvaldīšanas likuma 17.2panta otrajai daļai nav uzdevuši atbildētājai slēgt līgumu ar zemesgabala īpašnieku par piesaistītā zemesgabala lietošanu (sk. šī

sprieduma 5.4.punktu).

Senāts minēto argumentu noraida kā nepamatotu.

Konkrētajā gadījumā lietā ir nodibināts un kasācijas sūdzībā netiek apstrīdēts, ka atbildētāja dibināta uz sākotnējā dzīvokļu celtniecības

kooperatīva, kurš daudzdzīvokļu dzīvojamo māju /adrese/, apsaimnieko kopš tās uzcelšanas 20.gadsimta astoņdesmitajos gados, bāzes. Tieši ar tādu

mērķi – nodrošināt daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanu un pienācīgu apsaimniekošanu – atbildētāja, kas ir dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība

(DzĪKS), ir dibināta un šo funkciju joprojām pilda.

Atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likuma (stājās spēkā 1998.gada 10.martā un spēku zaudēja 2019.gada 1.janvārī) pārejas noteikumu

9.punkta noteikumiem tiesības pārvaldīt un apsaimniekot dzīvojamo māju kooperatīvā sabiedrība zaudē brīdī, kad dzīvokļu īpašnieku kopsapulce likumā

„Par dzīvokļa īpašumu” noteiktajai kārtībai pieņēmusi lēmumu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesību nodošanu citam apsaimniekotājam.

Arī Pārvaldīšanas likuma pārejas noteikumu 13.punktā, noteikts, ka līdz pārvaldīšanas līguma noslēgšanai ar dzīvokļu īpašniekiem dzīvokļu

īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, [..] nodrošina obligāto pārvaldīšanas darbību veikšanu. Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība [..] dzīvokļu

īpašnieku vārdā slēdz līgumus par attiecīga dzīvojamai mājai nepieciešama pakalpojuma nodrošināšanu, koplietošanas vajadzībām paredzētās

elektroenerģijas nodrošināšanu, kā arī līgumu par piesaistītā zemesgabala lietošanu.

Tādējādi savulaik dibinātajai kooperatīvajai sabiedrībai ir pienākums nodrošināt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu līdz brīdim,

kad dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē nolems pārņemt pārvaldīšanas organizēšanu.

Šāds regulējums pilnībā atbilst Pārvaldīšanas likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktā definētajam likuma mērķim – nodrošināt ikvienas dzīvojamās

mājas pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību.

Apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka neviens no atbildētājas iebildumos minētajiem lēmumiem (nedz kooperatīvās sabiedrības valdes

2005.gadā pieņemtais lēmums zemes nomas līguma slēgšanu atstāt dzīvokļu īpašnieku izņēmuma kompetencē, nedz dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē

2014.gada 8.jūnijā pieņemtais lēmums nenodot atbildētājai tiesības risināt zemes nomas jautājumus līdz attiecīga pārvaldīšanas līguma noslēgšanai ar

mājas dzīvokļu īpašnieku kopību, nedz dzīvokļu īpašnieku kopības 2013.gada 22.oktobra lēmums neslēgt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumu ar

atbildētāju) neietekmē atbildētājas tiesības un arī pienākumu izpildīt obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības.

Gluži pretēji šie lēmumi apstiprina, ka dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē nav lēmuši par pārvaldīšanas līguma slēgšanu ar līdzšinējo apsaimniekotāju vai

dzīvojamās mājas pārņemšanu savā pārvaldīšanā. Tas nozīmē, ka tieši DZĪKS „Jubilejas” ir pienākums turpināt mājas apsaimniekošanu, citiem vārdiem,

nodrošināt tās pārvaldīšanu, tostarp veikt obligātās pārvaldīšanas darbības.

Līguma par piesaistītā zemesgabala lietošanu slēgšana ar zemesgabala īpašnieku saskaņā ar Pārvaldīšanas likuma 6.pantu ir viena no obligāti

veicamajām pārvaldīšanas darbībām, kuras nodrošināšana joprojām ir atbildētājas kompetencē.

Ņemot vērā minēto, kasācijas sūdzības iesniedzējas atsaukšanās uz Pārvaldīšanas likuma 17.2panta otro daļu, kura uz konkrēto gadījumu nav

attiecināma, nevar būt pamats sprieduma atcelšanai.

Senāts nekonstatē arī kasācijas sūdzībā norādīto Privatizācijas likuma 75.panta piektās daļas un 54.panta ceturtās daļas nepareizu piemērošanu.

Minētajās normās paredzētais zemesgabala īpašnieka un privatizēto dzīvokļu īpašnieku pienākums noslēgt zemes nomas līgumu neizslēdz iespēju

zemes īpašniekam ar attiecīgu prasību vērsties tiesā. Turklāt Privatizācijas likuma 54.panta ceturtajā daļā tieši noteikts – ja atbilstoši šā likuma 50.panta

pirmās daļas 3.punkta prasībām zemes nomas līgumi ar zemesgabala īpašnieku nav noslēgti, zemesgabala īpašniekam ir tiesības prasību tiesā par zemes

nomas līguma noslēgšanu vērst pret personu, kurai nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības.

Tomēr tas nemaina faktu, ka zemes nomas tiesisko attiecību subjekti ir dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki, uz kuriem gulstas pienākums

nodrošināt Pārvaldīšanas likuma 6.panta otrās daļas 4.punktā minētās pārvaldīšanas darbības izpildei nepieciešamo finansējumu proporcionāli viņu

īpašumā esošajai daļai.

[8.2] Kasācijas sūdzības iesniedzēja kļūdās, uzskatīdama, ka konkrētajā gadījumā nepastāv dalītais īpašums (sk. šī sprieduma 5.3.punktu). Tas

neatbilst lietā nodibinātajiem faktiskajiem apstākļiem.

Nav strīda, ka daudzdzīvokļu dzīvojamā māja /adrese/, atrodas uz zemesgabala, kura viens no kopīpašniekiem kopš 2012.gada 1.marta ir prasītājs

(šobrīd īpašuma tiesības uz prasītājam piederējušo īpašumu zemesgrāmatā ir nostiprinātas viņa mantiniekiem), un ka vispārīgi zemes īpašniekam ir tiesības

saņemt no ēkas īpašniekiem maksu par zemes lietošanu.

Tam, vai zemesgabalam ir viens vai vairāki īpašnieki, nav nozīmes, jo arī zemesgabala domājamās daļas īpašniekam ir tiesības no ēkas īpašnieka

saņemt atlīdzību proporcionāli viņam piederošajai daļai (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 30.maija sprieduma lietā

Nr. SKC-118/2016 (C17166308) tēzi).

Lietas materiālos redzams, ka uz strīdus zemesgabala esošā daudzdzīvokļu dzīvojamā māja /adrese/, ir patstāvīgs īpašuma objekts, turklāt ēka un

zeme pieder dažādām personām. Šo tiesisko situāciju negroza fakts, ka zemes kopīpašniekiem pieder arī daļa no dzīvokļu īpašumiem, kas atrodas uz

zemes esošajā daudzdzīvokļu dzīvojamajā mājā.

Ja zemes kopīpašniekam vienlaikus pieder arī dzīvokļa īpašums daudzdzīvokļu mājā, kas atrodas uz viņam daļēji piederošās zemes, tad zemes

nomas maksājums samazināms par summu, kas proporcionāla viņam piederošajām dzīvojamās mājas kopīpašuma domājamām daļām, kā to pamatoti

secinājusi arī apelācijas instances tiesa.

[8.3] Norādi, ka tiesa nav noskaidrojusi lietas faktiskos apstākļus, kasācijas sūdzības iesniedzēja saistījusi ar Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās

daļas pārkāpumu (sk. šī sprieduma 5.2.punktu).

Senāts, skaidrojot minētās procesuālo tiesību normas piemērošanas aspektus, norādījis, ka tā paredz tiesai aktīvu pozīciju procesa virzīšanā tikai

gadījumā, ja puses par kādu no faktiem nav iesniegušas pierādījumus vispār. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantam puses savas procesuālās tiesības,

tostarp iesniegt pierādījums, realizē sacīkstes formā, tāpēc tiesai nav pienākuma informēt lietas dalībnieku, vai lietā iesniegtie pierādījumi ir pietiekami

attiecīgā apstākļa apstiprināšanai. Kādā apjomā un kāda satura pierādījumus iesniegt, ir katra lietas dalībnieka izlemšanas jautājums (sk. Senāta

2011.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-377/2011 (C30298606) 7.punktu, 2019.gada 16.maija sprieduma lietā SKC-133/2019 (

ECLI:LV:AT:2019:0516.C33355615.5.S) 6.5.punktu).

Kā izriet no lietas materiāliem, atbildētāja apelācijas sūdzībā norādītajam, ka prasītājs, atsavinot zemesgabala domājamās daļas citiem dzīvokļu

īpašniekiem, pirkuma maksā iekļāvis atlīdzību par zemes nomu un nekustamā īpašuma nodokli, bija iesniegusi pierādījumus (lietas 1.sēj. 156.-161.lp.),

kas, tās ieskatā, norādīto apstiprina. Savukārt apelācijas instances tiesa, izvērtējot šo argumentu un pārbaudot pierādījumus, atzinusi, ka minētais

apgalvojums tiesas sēdē apstiprinājumu nav guvis. Tādējādi arī pārmetums tiesai par Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas pārkāpumu konkrētajā

gadījumā nav pamatots.

[9] Apelācijas instances tiesa starp pusēm pastāvošajās piespiedu nomas attiecībās zemes nomas maksas apmēru par laiku no 2019.gada 1.maija

noteikusi 6 % gadā no zemesgabala kadastrālās vērtības, savu secinājumu pamatojot ar Privatizācijas likuma 54.panta otrajā daļā noteikto nomas

maksas apmēru.

Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka šajā daļā spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 190.pantā noteiktajiem likumības un

pamatotības kritērijiem, jo tiesa strīda izšķiršanā piemērojusi tiesību normu, kas zaudējusi spēku.

Privatizācijas likuma 54.panta otrās daļas otrajā teikumā iekļautā norma, ka gadījumā, ja puses nevar vienoties, zemesgabala nomas maksa

privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma 6 procentu apmērā, bija spēkā no 2009.gada 1.novembra līdz 2017.gada

26.jūnijam. No 2017.gada 27.jūnija minētās normas otrais teikums paredzēja: „Ja puses nevar vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa

un mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma:

1) no 2018.gada 1.janvāra - līdz pieciem procentiem gadā no zemes kadastrālās vērtības;

2) no 2019.gada 1.janvāra - līdz četriem procentiem gadā no zemes kadastrālās vērtības;

3) no 2020.gada 1.janvāra - līdz trim procentiem gadā no zemes kadastrālās vērtības”.

Ar Satversmes tiesas 2018.gada 12.aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01 minētā norma, kā neatbilstoša Satversmes 105.pantam, atzīta par

spēkā neesošu no 2019.gada 1.maija.

Tādējādi kopš 2019.gada 1.maija likums vairs nenoteic nedz minimālo, nedz maksimālo zemes piespiedu nomas maksas apmēru, un nomas maksa

no šī brīža nosakāma pēc tiesas ieskata, piemērojot Civillikuma 5. un 2123.pantu.

Tā kā nolēmumā iztrūkst nomas maksas noteikšanā izmantoto kritēriju izvērtējums (kas ir tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības), un

kā vienīgais pamatojums tiek norādīta spēku zaudējusi likuma norma, pārsūdzēto spriedumu norādītajā daļā Senāts nevar atzīt par Civilprocesa likuma

190.panta pirmās daļas prasībām atbilstošu. Pastāvot šādiem apstākļiem, apelācijas instances tiesas spriedums norādītajā daļā atceļams materiālo tiesību

normu nepareizas piemērošanas dēļ un lieta šajā daļā nododama jaunai izskatīšanai.

Atceļot spriedumu daļēji, DzĪKS „Jubilejas” atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300 EUR (Civilprocesa likuma

458.panta otrā daļa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts

nosprieda:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 8.maija spriedumu atcelt daļā, ar kuru nomas maksas apmērs no 2019.gada 1.maija

noteikts 6 % gadā no zemesgabala kadastrālās vērtības, un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu.

Atmaksāt DzĪKS „Jubilejas” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore A. Briede

Senators K. Balodis

Senatore Dz. Balta