Court dismisses pension claim as employer-specific lists were not proven for the applicant's job.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420164617

Lietas arhīva Nr. AA43-0517-18/3

ECLI:LV:ADAT:2018:0530.A420164617.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2018. gada 30. maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Sandra Gintere,

tiesneses Karina Krastiņa un Santa Liniņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta, piešķirot valsts vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos un smagos darba

apstākļos, izdošanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 18. oktobra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers. A/ vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – VSAA) ar iesniegumu, lūdzot no

2016. gada 21. decembra piešķirt vecuma pensiju kā personai, kura ir strādājusi kaitīgos un smagos darba apstākļos.

VSAA Jēkabpils reģionālā nodaļa ar 2016. gada 25. novembra lēmumu Nr.16/2235046 (turpmāk – sākotnējais lēmums)

atteica pieteicējai piešķirt valsts vecuma pensiju, jo nav nepieciešamā speciālā apdrošināšanas stāža.

[2] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, VSAA ar 2017. gada 19. janvāra lēmumu Nr.17/134717 (turpmāk –

Lēmums) sākotnējo lēmumu atstāja negrozītu. Lēmums cita starpā pamatots šādi.

[2.1] Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 8. 1, 9., 11., 60. un 61. punktam 2015. gadā vecuma

pensiju ar atvieglotiem noteikumiem saskaņā ar Ražotņu, cehu, profesiju un amatu sarakstu Nr.1 un sarakstu Nr.2, kas

apstiprināti ar PSRS Ministru padomes 1956. gada 22. augusta lēmumu Nr.1173 (turpmāk – 1. saraksts un 2. saraksts vai

saraksti), piešķir sievietēm, kuras ir sasniegušas 60 gadu un 9 mēnešu vecumu, ja viņas līdz 1996. gada 1. janvārim

2. sarakstā minētajos darbos ir nostrādājušas ne mazāk kā piecus gadus ar kopējo apdrošināšanas stāžu ne mazāk kā

20 gadi.

[2.2] Pieteicēja ir sasniegusi 60 gadu un 9 mēnešu vecumu, viņas kopējais apdrošināšanas stāžs ir lielāks par 20

gadiem.

[2.3] Pieteicējas darba grāmatiņas ieraksti apliecina, ka pieteicēja ir strādājusi par dezinfektoru no 1986. gada 16. jūnija

līdz 1992. gada 10. oktobrim /darba vieta A/ (no 1991. gada 1. jūlija – /darba vieta B/) un no 1992. gada 19. oktobra līdz

1993. gada 4. jūlijam /darba vieta C/. Citi pieteicējas iesniegtie dokumenti apliecina, ka dezinfektora darbs bija saistīts ar

inficēto telpu dezinfekciju no dažādām lipīgām infekcijas slimībām, darbā izmantojot kaitīgas ķīmiskās vielas. Tomēr

dezinfektori, kuri strādājuši Sanitāri epidemioloģijas stacijā vai citās iestādēs, nav iekļauti 2. sarakstā.

Tā kā saraksti piemērojami precīzi pēc teksta, VSAA nav tiesību paplašināt to personu loku, kas pensionējas ar

atvieglotiem noteikumiem, un ieskaitīt speciālajā stāžā tos darba periodus ar kaitīgiem darba apstākļiem, kad persona ir

strādājusi profesijā vai darbos, kas nav iekļauti minētajos sarakstos.

[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, piešķirot

vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem, pamatojot šādi.

[3.1] Dezinfektora darba kaitīgumu apliecina Nacionālā Vides veselības centra 2000. gada 14. novembra rīkojumu

Nr.194m apstiprinātās Dezinfektoru darba organizēšanas kārtības infekcijas slimību perēkļos 1. pielikumā un 2. pielikumā

norādītais. Pielikumos minētie kaitīgie darbi ietilpst 2. sarakstā, jo pie šā saraksta XXVI nodaļā minētā veselības

aizsardzības iestādes jaunākā medicīniskā personāla pieskaitāmi arī dezinfektori. 1. saraksta 8. un 18. nodaļā un 2. saraksta

XXV nodaļā norādīta virkne indīgo un stipras iedarbības vielu, darbs ar kurām ir kaitīgs. VSAA nav ņēmusi vērā

skaidrojumu, kas noteic sarakstu piemērošanas kārtību.

[3.2] Valstij, nostiprinot Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) indivīda tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, ir pienākums gādāt par šo tiesību īstenošanu, bet VSAA, pārkāpjot Satversmes 91. pantu, ierobežo

pieteicējas tiesības.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 18. oktobra spriedumu /pers. A/ pieteikums noraidīts. Spriedums

motivēts šādi.

[4.1] Likuma „Par valsts pensijām” 11. panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz vecuma pensiju ir personām, kas

sasniegušas 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem. Likuma pārejas noteikumu

8.2 punkts paredz, ka no 2014. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktais

vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais apdrošināšanas stāžs ir 15 gadi.

No šā likuma pārejas noteikumu 8.-11. punkta izriet, ka nolūkā kompensēt tās tiesības, kas līdz likuma spēkā stāšanās

dienai bija noteiktas 1990. gada 29. novembra likuma „Par valsts pensijām” 9.-11. pantā, 12. panta 1. un 2. punktā,

noteiktām nodarbināto kategorijām pensijas piešķiramas arī pirms 65 gadu vecuma sasniegšanas. Proti, 1990. gada

29. novembra likuma „Par valsts pensijām” 12. pantā bija noteiktas tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem

personām, kas strādāja darbos ar sevišķi kaitīgiem un sevišķi smagiem darba apstākļiem (1. punkts), un personām, kas

strādāja citos darbos ar kaitīgiem un smagiem darba apstākļiem (2. punkts).

Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 10. punktā ir uzskaitītas to personu kategorijas un minēti konkrēti

nosacījumi, kam jāizpildās, lai persona varētu pretendēt uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem, un cita starpā minētas arī

personas, kas veikušas darbu smagos un kaitīgos darba apstākļos. Likuma pārejas noteikumu 11. punkts papildus

reglamentē, ka, nosakot tiesības uz pensiju sakarā ar apdrošināšanas stāžu, kāds norādīts šo pārejas noteikumu 10. punkta

1. apakšpunktā par darbu sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darba apstākļos vai kaitīgos un smagos darba apstākļos

Latvijas teritorijā, piemērojami saraksti, kas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai noteica ražotņu, darbu un profesiju

atbilstību darbam, kas dod tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem.

Tādējādi tiesības uz vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem ir personām, kuras līdz 1995. gada 31. decembrim

strādāja profesijās (amatos), kas uzskaitīti sarakstos.

Likuma pārejas noteikumu 60. punkts paredz, ka tiesības pieprasīt vecuma pensiju divus gadus pirms šā likuma

11.panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanas ir personām, kuras strādājušas darbos, kas noteikti šo pārejas

noteikumu 11. punktā minētajos sarakstos, un kuru kopējais apdrošināšanas stāžs nav mazāks:

1) vīriešiem – par 20 gadiem, sievietēm – par 15 gadiem, no kuriem līdz 1995. gada 31. decembrim vismaz ceturtā daļa

nostrādāta sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darba apstākļos;

2) vīriešiem – par 25 gadiem, sievietēm – par 20 gadiem, no kuriem līdz 1995. gada 31. decembrim vismaz ceturtā daļa

nostrādāta kaitīgos un smagos darba apstākļos.

No minētā tiesa secināja, ka personai vienlaicīgi ir jāatbilst vairākiem kumulatīvajiem likumā noteiktiem kritērijiem, lai

saņemtu vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem: noteikta vecuma sasniegšana, noteikts kopējais un speciālais

apdrošināšanas stāžs.

[4.2] VSAA konstatēja, ka pieteicēja sasniegusi nepieciešamo vecumu pensijas ar atvieglotiem noteikumiem

piešķiršanai (2016. gada 21. decembrī – 60 gadi un 9 mēneši) un viņas kopējais apdrošināšanas stāžs ir vairāk nekā 20 gadi.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicējas darbs par dezinfektoru atbilst sarakstos norādītajiem darbiem.

[4.3] Pieteicējas darba grāmatiņas ieraksti (lietas 13.-15. lapa) apliecina, ka pieteicēja ir strādājusi par dezinfektoru no

1986. gada 16. jūnija līdz 1992. gada 10. oktobrim /darba vieta A/ (no 1991. gada 1. jūlija – /darba vieta B/), no 1992. gada

19. oktobra līdz 1993. gada 4. jūlijam – /darba vieta C/.

Pieteicēja uzskata, ka viņas darbs (profesija) bija saistīts ar inficēto telpu dezinfekciju no dažādām lipīgām infekcijas

slimībām, darbā izmantojot kaitīgas ķīmiskās vielas, tāpēc amats (profesija) – dezinfektors pielīdzināms 2. saraksta XXVI

nodaļā noteiktajiem amatiem, ko cita starp apliecinot Nacionālā vides veselības centra 2000. gada 14. novembra rīkojuma

Nr.194m pielikumos norādītais.

[4.4] Tiesa konstatēja, ka 2. saraksta XXVI nodaļa atteicas uz personām, kas nodarbinātas veselības aizsardzības

iestādēs. Katras nodaļas apakšpunktos ir uzskatītas profesijas vai amati, kas dod tiesības uz pensiju ar atvieglotiem

noteikumiem.

Kā savos paskaidrojumos norādījusi VSAA un atzinis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk –

Augstākā tiesa), 2. saraksta pareizai izpratnei un piemērošanai ir jāievēro PSRS Ministru padomes Valsts darba un darba

algas jautājumu komitejas un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes 1976. gada 2. aprīlī izdotais skaidrojums

Nr.5/8 „Kārtība, kādā piemērojami ar PSRS Ministru padomes 1956. gada 22. augusta lēmumu Nr.1173 apstiprinātie

ražotņu, cehu, profesiju un amatu saraksti, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem noteikumiem un

atvieglotos apmēros” (turpmāk – Skaidrojums).

Tā gadījumos, kad sarakstos ir norādītas ražotnes un cehi (izskatāmajā gadījumā – iestāde), neuzskaitot profesijas un

amatus, tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem ir visiem šo ražotņu un cehu darbiniekiem, neatkarīgi no ieņemamā

amata vai profesijas nosaukuma (Skaidrojuma 2. punkts). Savukārt tajos gadījumos, kad sarakstā norādīta ne tikai ražotne,

bet arī atsevišķi cehi, tad tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem ir strādniekiem un inženiertehniskajiem

darbiniekiem (pēc profesijas un amata), kas nodarbināti šajās struktūrvienībās (Skaidrojuma 4. punkts).

[4.5] Pieteicēja strādāja par dezinfektori /darba vieta A/, /darba vieta B/ un /darba vieta C/. Tiesa neapšaubīja to, ka

pieteicējas darba vietas ir uzskatāmas par veselības aizsardzības iestādēm 2. saraksta XXVI nodaļas izpratnē (piemēram,

Sanitāri epidemioloģisko staciju funkcijas sākotnēji tika nodotas Labklājības ministrijas Nacionālajam vides veselības

centram un vēlāk – Veselības ministrijas padotības iestādēm).

2. saraksta XXVI nodaļas apakšpunktos ir izsmeļoši uzskatītas profesijas vai amati, kas dod tiesības uz pensiju ar

atvieglotiem noteikumiem: 1. apakšpunktā – jaunākais medicīniskais personāls, kas strādā leprozorijos, psihiatriskajās un

psihoneiroloģiskajās iestādēs (apkalpo tieši psihiskos slimniekus), tuberkulozes un infekciju iestādēs (apkalpo tieši

slimniekus), sekciju zālēs un morgos; 2. apakšpunktā – darbinieki, kas ir nodarbināti pretmēra iestādēs.

Lietā nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka pieteicējas amats – dezinfektors būtu uzskatāms par jaunāko medicīnisko

personālu 2. saraksta izpratnē (uz minētās profesijas saikni ar jaunāko medicīnisko personālu nenorāda arī Ministru kabineta

2017. gada 23. maija noteikumos Nr.264 „Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem

un kvalifikācijas pamatprasībām” noteikto profesiju iedalījums).

Pieteicējas darba vietas nav pielīdzināmas 2. saraksta XXVI nodaļā minētajām iestādēm.

No lietā iesniegtajiem dokumentiem kopsakarā ar pieteikumā sniegto informāciju arī neizriet, ka dezinfektora darba

pienākumos būtu 2. saraksta XXVI nodaļas 1. apakšpunktā noteiktā saikne ar psihiatriskajās un psihoneiroloģiskajās

iestādēs esošo psihisko slimnieku vai tuberkulozes un infekciju iestādēs esošo slimnieku apkalpošanu.

Tiesa secināja, ka pieteicējas darba periods, strādājot par dezinfektoru, nav iekļaujams speciālajā apdrošināšanas stāžā,

jo amats (profesija) neatbilst 2. saraksta XXVI nodaļā noteiktajiem kritērijiem.

[4.6] Tiesa noraidīja kā nepamatotu pieteicējas argumentu, ka tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem noteic

veiktā darba raksturs un apstākļi, proti, ka pieteicējas darbs bija saistīts ar inficēto telpu dezinfekciju no dažādām lipīgām

infekcijas slimībām, darbā izmantojot kaitīgas ķīmiskās vielas.

Skaidrojumā noteikts, ka neatkarīgi no profesijas vai amata nosaukuma tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem

ir tad, ja sarakstā ir minēti ražotnes un cehi bez profesiju un amata nosaukuma, vai sarakstā minēti strādnieki, kas veic

konkrētus darbus (Skaidrojuma 2. un 3. punkts). 2. saraksts piemērojams neatkarīgi no uzņēmuma, kurā nodarbināta

persona, resoriskās pakļautības, ja personas profesija vai amats ir uzskaitīts atbilstošā ražošanā vai cehā (Skaidrojuma

1. punkts).

Kā jau konstatēts, ne /darba vieta A/, ne /darba vieta B/, ne /darba vieta C/ nav uzskatāmi par 2. saraksta XXVI nodaļā

minētajām iestādēm. Nepietiek konstatēt konkrētas profesijas vai darba apraksta atbilstību sarakstiem (izskatāmajā

gadījumā atbilstība arī netika konstatēta), darbs jāveic tieši kādā no sarakstos minētā iestādē vai ražotnē.

Tādējādi tiesa secināja, ka arī citi pieteicējas norādītie apstākļi, piemēram, ka 1. saraksta 8. un 18. nodaļā un 2. saraksta

XXV nodaļā uzskaitīta virkne indīgo un stipras iedarbības vielu, darbs ar kurām ir kaitīgs, nav par pamatu secinājumam, ka

pieteicējas amats (profesija) atbilst profesijai, kas piešķir tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem.

[4.7] Apkopojot minēto, tiesa atzina, ka nepastāv priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

Ņemot vērā, ka pieteikums noraidāms, nav pamata piedzīt par labu pieteicējai viņas samaksāto valsts nodevu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 18. oktobra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā

norādīja, ka nepiekrīt tiesas secinājumiem. Atbilstoši 2. saraksta XXVI nodaļas 2. apakšpunktam tiesības uz vecuma

pensiju ar atvieglotiem noteikumiem ir darbiniekiem (neminot konkrētu amatu (profesiju)), kas bija nodarbināti pretmēra

iestādēs. Sanitāri epidemioloģiskās stacijas un to tiesību un funkciju pārņēmējas bija pretmēra iestādes, savukārt

dezinfektors, kuram bija jābūt speciāli izglītotam un labi apmācītam, šajās iestādēs veica kaitīgo darbu – dezinfekciju,

dezinsekciju vai deratizāciju.

[6] VSAA rakstveida paskaidrojumā norādīja, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, jo 2. saraksta XXVI nodaļā

izsmeļoši uzskaitītas profesijas un iestādes, nodarbinātība kurās dod tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem. Ne

pieteicējas profesija (dezinfektore), ne iestādes, kurās pieteicēja bija nodarbināta, neatbilst 2. saraksta XXVI nodaļā

nosauktajām. Atsaucoties uz Latvijas veselības portālā (http://www.medicine.lv) norādīto, nav pamatots pieteicējas

viedoklis, ka sanitāri epidemioloģiskās stacijas un to tiesību un funkciju pārņēmējas bija pretmēra iestādes.

[7] Administratīvā apgabaltiesa 2018. gada 9. maija lēmumā atzina, ka lietā esošo materiālu kopums ir pietiekams

konkrētā strīda izskatīšanai rakstveida procesā, turklāt lieta pirmās instances tiesā izskatīta mutvārdu procesā, līdz ar to nav

nepieciešams noteikt tiesas sēdi lietas izskatīšanai, un pieteicējas lūgums par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā ir

noraidāms.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu apgabaltiesa administratīvo lietu izskata rakstveida

procesā.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir

noraidāms.

[9] Pieteicēja ir vērsusies tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, piešķirot vecuma pensiju ar atvieglotiem

noteikumiem no 2016. gada 21. decembra, izdošanu. VSAA atzinusi, ka pieteicēja iesniegtie dokumenti par darbu līdz

1995. gada 31. decembrim nepierāda faktu, ka pieteicēja ir strādājusi 2. sarakstā minētajos darbos, kas dotu tiesības uz

pieprasīto pensiju.

Pieteicējas tiesības uz pensiju izvērtējamas, ņemot vērā tiesisko regulējumu, kas bija spēkā pensijas pieprasīšanas

brīdī.

[10] Izvērtējusi Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivāciju, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās

instances tiesa pareizi konstatēja lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru

līdzīgās lietās, pareizi norādīja, ka 2. saraksta neatņemama sastāvdaļa ir arī Skaidrojums. Tiesas sniegtā argumentācija

spriedumā ir pareiza un pilnībā pietiekama, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. ceturto

daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā veiktajam lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai,

to neatkārtojot.

Vienlaikus apgabaltiesa norāda, ka pirmās instances tiesa spriedumā iekļāvusi pretrunīgu secinājumu, proti, tiesa

vienlaikus neapšaubīja, ka pieteicējas darba vietas ir uzskatāmas par veselības aizsardzības iestādēm 2. saraksta XXVI

nodaļas izpratnē, tomēr vēlāk norādīja, ka lietā nav pierādījumu tam, ka pieteicējas darba vietas ir pielīdzināmas 2. saraksta

XXVI nodaļā minētajām iestādēm (sk. atreferējumu šā sprieduma 4.5. un 4.6. apakšpunktā). Apgabaltiesa uzskata, ka

pirmās instances tiesa lietā konstatētajos apstākļos acīmredzami vēlējās norādīt, ka pieteicēja strīdus periodā nepārprotami

strādāja veselības aizsardzības iestādēs – /darba vieta A/, /darba vieta B/ un /darba vieta C/. Taču neviena no minētajam

iestādēm neatbilst 2. saraksta XXVI nodaļā minētajām iestādēm (leprozoriji, psihiatriskās un psihoneiroloģiskās iestādes

(apkalpo tieši psihiskos slimniekus), tuberkulozes un infekciju iestādes (apkalpo tieši slimniekus), sekciju zāles un morgi un

pretmēra iestādes), kurās līdz 1996. gadam strādājušām personām būtu tiesības uz vecuma pensiju ar atvieglotiem

noteikumiem.

[11] Apgabaltiesa papildus norāda turpmāko.

Pieteicēja norādījusi, ka viņa strādāja darbā, kurā bija kaitīgi darba apstākļi – strādājusi ar kaitīgām ķīmiskām vielām.

Neapšaubot minēto faktu, apgabaltiesa norāda, ka ne visi darbi, kuros darba apstākļi bija kaitīgi, bija iekļauti sarakstos. Uz

to cita starpā norāda darba likumdošana, kas bija spēkā strīdus periodā.

Darba tiesisko attiecību nosacījumus Latvijā no 1972. gada 1. oktobra reglamentēja Latvijas PSR darba likumu

kodekss (turpmāk – Kodekss). Kodeksa 78. pants noteica, ka ikgadējos atvaļinājumus cita starpā piešķir strādniekiem un

kalpotājiem, kuru darba apstākļi ir kaitīgi. Kodeksa 87. pants, reglamentējot samaksu par darbu, ko veic īpašos apstākļos,

paredzēja palielinātu darba samaksu smagos darbos un darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem. Vienlaikus tika noteikts, ka to

strādnieku un darbu sarakstu, kuros maksā pēc tarifa likmēm, kādas noteiktas strādniekiem, kas nodarbināti karstumā un

smagos darbos, darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem, kā arī darbos ar sevišķi smagiem un kaitīgiem darba apstākļiem,

saskaņā ar spēkā esošajiem šo profesiju un darbu tipveida sarakstiem pa ražošanas nozarēm nosaka administrācija

uzņēmumam vai organizācijai piešķirto tiesību ietvaros pēc saskaņošanas ar uzņēmuma vai organizācijas arodbiedrību.

Savukārt Kodeksa desmitā nodaļa „Darba aizsardzība” saturēja normas, atbilstoši kurām strādniekiem un kalpotājiem,

kuri strādā kaitīgos darba apstākļos, bez maksas pēc noteiktajām normām izsniedz pienu vai citus līdzvērtīgus pārtikas

produktus (158. pants); to darbu un profesiju sarakstus, kas dod strādniekiem un kalpotājiem tiesības pēc nozaru normām

saņemt speciālo apģērbu, speciālos apavus un citus individuālās aizsardzības līdzekļus, kā arī saskaņā ar medicīniskajām

indikācijām saņemt pienu vai citus līdzvērtīgus pārtikas produktus, uzņēmumam piešķirto tiesību ietvaros nosaka

administracija, saskaņojot ar uzņēmuma arodbiedrības komiteju (159. pants).

No minētā regulējuma konstatējams, ka uzņēmumos un organizācijās, kurās strādnieki strādāja smagos darbos un

darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem, pastāvēja noteiktā kārtībā apstiprināti saraksti, kuros tika iekļauti konkrēti strādājošo

amati (profesijas), proti, uzņēmumos tika noteikti 1. sarakstā un 2. sarakstā norādītie amati (profesijas). Kodekss garantēja

sarakstos iekļautām personām, kā arī citām personām, kuras strādāja kaitīgos darba apstākļos, tiesības saņemt papildu

atvaļinājumus, palielinātu darba samaksu, individuālos darba aizsardzības līdzekļus (apģērbu, apavus u.tml.), pārtikas

produktus. Tātad uzņēmumā, kurā personas strādāja kaitīgos un smagos darba apstākļos, saskaņā ar uzņēmuma sarakstiem

konkrētiem strādniekiem tika piešķirti Kodeksā, kā arī PSRS tiesību aktos norādītie papildu labumi un kompensācijas.

Šādu sarakstu esību uzņēmumos Administratīvā apgabaltiesa ir konstatējusi citās līdzīgās lietās. Piemēram,

administratīvajā lietā Nr.A42568807, kurā pastāvēja strīds par to, vai pieteicējs veicis 2. sarakstā minēto darbu, strādājot par

asfaltbetona rūpnīcas vadītāju, apgabaltiesa 2012. gada 22. februāra spriedumā konstatēja, ka no Talsu ceļu būvniecības

rajona Nr.3 Kolektīvā līguma 1982. gadam, kā arī Kolektīvā līguma 1989. gadam redzams, ka minētajā uzņēmumā bija ļoti

detalizēti noteiktas strādnieku profesijas (darbi) ar kaitīgiem un smagiem darba apstākļiem un paredzēta atsevišķa šo darbu

apmaksas sistēma, tostarp apmaksa pēc paaugstinātām tarifa likmēm, un noteikti papildus atvaļinājumi. Kolektīvajos

līgumos norādīti gan ražošanas iecirkņi, gan amatu, kuros darbs ir ar kaitīgiem un smagiem darba apstākļiem, nosaukumi.

[12] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot izskatāmās lietas materiālus, konstatē, ka lietā nav iegūti pierādījumi

tam, ka iestādēs (organizācijās), kurās pieteicēja strādāja strīdus periodā, bija apstiprināti atsevišķi saraksti ar 2. sarakstā

norādītajiem amatiem (profesijām). Pieprasot papildu informāciju, no Latvijas Nacionālā arhīva, šādas ziņas netika iegūtas

(lietas 71. lapa).

Kā viens no rakstveida pierādījumiem lietā par to, ka pieteicēja veica darbu (strādāja profesijā vai amatā), kas

uzskatāms par darbu kaitīgos vai smagos darba apstākļos, varētu kalpot dokuments, kurā norādīts, ka pieteicējai tika

piešķirts papildu atvaļinājums par darbu kaitīgos vai smagos darba apstākļos. Taču lietas materiālos nav pierādījumu tam,

ka pieteicējai šāds papildu atvaļinājums tika piešķirts. Arī pati pieteicēja lietā nav norādījusi argumentu par papildu

atvaļinājuma piešķiršanu, kā arī nav norādījusi to, ka, strādājot par dezinfektoru, viņai bija piešķirta palielināta darba

samaksa vai citi likumā paredzēti papildu labumi.

Apgabaltiesa vienlaikus norāda, ka Nacionālā vides veselības centra 2000. gada 14. novembra rīkojums

Nr.194m, kas pieņemts vairākus gadus pēc strīdus perioda, nekādā veidā nevar apliecināt apstākļus, kas pastāvēja laika

periodā no 1986. gada līdz 1993. gadam.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. pantu, 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, piešķirot no 2016. gada 21. decembra valsts vecuma

pensiju ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos, izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (personīgais paraksts) S. Gintere

Tiesneses (personīgais paraksts) K. Krastiņa

(personīgais paraksts) S. Liniņa