Court dismisses appeal on military loss claim but orders defendant to pay court costs and state expenses.

Lietas arhīva Nr. CA-0426-18/30

ECLI:LV:RAT:2018:0205.C24090416.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2018.gada 5.februāris

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Ilze Ošiņa

tiesneši Gunta Ozoliņa, Gvido Ungurs

ar tiesas sēžu sekretāri Elīnu Ezerrozi

piedaloties prasītāja Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba pilnvarotajam

pārstāvim /pers. A/ un atbildētāja /pers. B/ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Anitai Kovaļenko,

2018.gada 22.janvārī atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34 izskatīja civillietu Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba prasībā pret /pers. B/ par zaudējumu piedziņu un /pers. B/ pretprasībā pret Latvijas Republikas

Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu par nepamatoti samaksātās naudas summas piedziņu, sakarā ar /pers.

B/ apelācijas sūdzību par Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

2016.gada 15.februārī Ogres rajona tiesā Nacionālo bruņoto spēku Apvienotais štābs (turpmāk – prasītājs) cēla prasību pret /pers.

B/ (turpmāk – atbildētājs) par materiālā zaudējuma 7 282,02 EUR apmērā piedziņu.

Prasība pamatota ar Militārā dienesta likuma 71.pantu, Civillikuma 1635., 1770., 1771., 1775. un 1779.pantu, Kriminālprocesa

likuma 350.pantu, Civilprocesa likuma 7., 23.panta pirmo daļu, 26.panta pirmo daļu, 31.panta otro daļu un 43.panta pirmās daļas

4.punktu, lūdzot tiesu piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam piešķirtos, bet neizmantotos naudas līdzekļus viesnīcu izdevumiem par

kopējo summu 7 282,02 EUR apmērā.

2016.gada 22.martā tiesā saņemti atbildētāja paskaidrojumi par celto prasību, kuros norādīts, ka celto prasību neatzīst un lūdz

tiesu to noraidīt.

2016.gada 31.oktobrī tiesā saņemta prasītāja atteikšanās no prasības, norādot, ka atbildētājs veicis pilnīgu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu prasītājam, līdz ar to prasītājs lūdz tiesu piespriest no atbildētāja ar lietas vešanu saistīto izdevumu atmaksu.

2016.gada 2.decembrī tiesā saņemta atbildētāja iesniegtā pretprasība pret prasītāju par darba strīdu – 7 282,02 EUR apmērā

atprasīšanu.

Pretprasība pamatota ar Darba likuma 3., 31.panta pirmo daļu, 40., 41., 59., 69., 70., 71., 149.panta pirmo daļu, 128.pantu,

Civillikuma 1635., 2376., 2379., 2389., 2391.pantu, lūdzot tiesu piedzīt no prasītāja par labu atbildētājam 7 282,02 EUR; piedzīt no

prasītāja par labu atbildētājam morālo kaitējumu 10 000,00 EUR apmērā; piedzīt no prasītāja par labu atbildētājam izdevumus, kas

radušies sakarā ar lietas sagatavošanu un izskatīšanu tiesā.

Ar Ogres rajona tiesas tiesnese s 2016.gada 6.decembra lēmumu atbildētāja iesniegtā pretprasība atstāta bez virzības trūkumu

novēršanai. Par minēto lēmumu atbildētājs iesniedza blakus sūdzību. Savukārt ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

2017.gada 7.februāra lēmumu Ogres rajona tiesas tiesnese s 2016.gada 6.decembra lēmums atstāts negrozīts, bet blakus sūdzība

noraidīta.

2017.gada 17.maijā prasītājs tiesā iesniedzis rakstveida viedokli par atbildētāja celto pretprasību lietā, norādot, ka neatzīst celto

pretprasību un lūdz tiesvedību lietā izbeigt.

Ar Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedumu nospriests – izbeigt tiesvedību prasītāja prasībā pret atbildētāju par

zaudējumu piedziņu; piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam tiesas izdevumus 31,04 EUR apmērā; atbildētāja pretprasību par

nepamatoti samaksātās naudas summas 7 282,02 EUR piedziņu noraidīt.

Tiesa spriedumā atsaukusies uz Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu un, norādot, ka prasītājs no savas prasības atteicies,

tiesvedību daļā par zaudējumu piedziņu no atbildētāja izbeidza.

Spriedumā tiek norādīts, ka no lietas materiāliem redzams, ka atbildētājs 2007. - 2008.gadā bijis Nacionālo bruņoto spēku Gaisa

spēku Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis un bija sūtīts vairākos ār valstu komandējumos. Kriminālprocesa

Nr.14820004109 izmeklēšanas gaitā iegūti pierādījumi, kas apstiprina NBS budžetam piešķirto naudas līdzekļu izkrāpšanu 2007. un

2008.gadā. Savukārt saskaņā ar 2015.gada 20.februāra NBS Militārās policijas Izmeklēšanas dienesta lēmumu par kriminālprocesa

izbeigšanu (turpmāk – lēmums), atbildētājs izdarījis sešus atsevišķus noziedzīgus nodarījumus – krāpšanas, kuru rezultātā prasītājam

radušies materiālie zaudējumi 7 282,02 EUR apmērā (lietas lapas Nr.13.-21.).

Atbildētājs savā pretprasībā lūdzis minēto lēmumu neuzskatīt par pierādījumu lietā, jo viņš to neesot saņēmis un viņam nav bijusi

iespēja to pārsūdzēt.

Spriedumā pirmās instances tiesa norādījusi, ka atbildētāja iebildumus uzskata par nepamatotiem, jo lēmums par kriminālprocesa

izbeigšanu pieņemts 2015.gada 20.februārī, no Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas izmeklēšanas dienesta 2017.gada 26.maija

vēstules izriet, ka lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu atbildētājam nosūtīts 2015.gada 20.februārī (lietas lapa Nr.116.).

Atbildētājs lēmumu Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā nav pārsūdzējis, līdz ar to uzskatāms, ka lēmums ir stājies likumīgā

spēkā un šīs civillietas ietvaros tiesai nav pamata apšaubīt tā tiesiskumu un pārvērtēt tajā ietvertos atzinumus.

Tāpat arī tiesa spriedumā atsaukusies uz Civilprocesa likuma 96.panta trešo daļu, norādot, ka lēmums par kriminālprocesa

izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts

attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība notikusi vai to

izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona. Tiesa atzinusi, ka ar lēmumu pierādīts, ka atbildētājs ir vainojams lēmumā norādīto

noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.

Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret atbildētāju procesa virzītājs norādījis, ka atbildētāja vaina ir pierādīta sešās

krāpšanas epizodēs šādu komandējumu laikā:

1.Atbildētājs (tajā laikā NBS Gaisa spēku (GS) Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS

komandiera 01.03.2007. pavēli Nr.362- kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Lietuvas Republiku, Kauņu

laikā no 05.03.2007. līdz 07.03.2007. Pēc atgriešanās no komandējuma, atbildētājs iesniedza NBS Centrālajā algu aprēķinu sektorā

(CAAS) avansa norēķinu Nr.906 ar tam pievienotu viesnīcas „Takioji Neris” rēķinu Nr. 001079383 par summu 680,00 LT.

Tiesa spriedumā atzinusi, ka faktiski atbildētājs viesnīcā „Takioji Neris” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarījis

prasītājam zaudējumu 197,38 EUR apmērā.

2.Atbildētājs (tajā laikā NBS GS Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS komandiera

14.05.2007. pavēli Nr.849-kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Dānijas Karalisti, Ronni laikā no

16.05.2007. līdz 20.05.2007. Pēc atgriešanās no komandējuma, atbildētājs iesniedza NBS CAAS avansa norēķinu Nr.1542 ar tam

pievienotu viesnīcas „Hotel Griffen” rēķinu Nr.l18916 par summu 3920,00 DKK.

Faktiski atbildētājs viesnīcā „Hotel Griffen” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarīja prasītājam zaudējumus 525,98

EUR apmērā.

3. Atbildētājs (tajā laikā NBS GS Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS komandiera

07.06.2007. pavēli Nr.l054-kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Ukrainu, Kremenčugu laikā no

11.06.2007. līdz 22.06.2007. Pēc atgriešanās no komandējuma, atbildētājs iesniedza NBS CAAS avansa norēķinu Nr.3128 ar tam

pievienotu viesnīcas „Hotel Ontario” rēķinu Nr.4242 par summu 9 790,00 UAH.

Faktiski atbildētājs viesnīcā „Hotel Ontario” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarīja prasītājam zaudējumus 1 420,85

EUR apmērā.

4.Atbildētājs (tajā laikā NBS GS Aviācijas eskadriļas Plelikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS komandiera

24.08.2007. pavēli Nr.l522-kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Ukrainu, Kremenčugu laikā no

26.08.2007. līdz 31.08.2007. Pēc atgriešanās no komandējuma, Atbildētājs iesniedza NBS CAAS avansa norēķinu Nr.3545 ar tam

pievienotiem viesnīcas „Hotel Ontario” rēķinu Nr.4439 par summu 4 450,00 UAH.

Faktiski atbildētājs viesnīcā „Hotel Ontario” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarīja prasītājam zaudējumu 652,17

EUR apmērā.

5.Atbildētājs (tajā laikā NBS GS Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS komandiera

28.11.2007. pavēli Nr.2237-kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Ukrainu, Kremenčugu laikā no

03.12.2007. līdz 16.12.2007. Pēc atgriešanās no komandējuma, atbildētājs iesniedza NBS CAAS avansa norēķinu Nr.5000 ar tam

pievienotu viesnīcas „Hotel Ontario” rēķinu Nr.4802 par summu 18 481,19 UAH.

Faktiski atbildētājs viesnīcā „Hotel Ontario” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarīja prasītājam zaudējumu 2 548,12

EUR apmērā.

6.Atbildētājs (tajā laikā NBS GS Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis), pamatojoties uz NBS komandiera

29.04.2008. pavēli Nr.725-kom, kopā ar citām GS amatpersonām nosūtīts komandējumā uz Ukrainu, Kremenčugu laikā no 11.05.2008.

līdz 22.05.2008. Pēc atgriešanās no komandējuma, atbildētājs iesniedza NBS CAAS avansa norēķinu Nr.1954 ar tam pievienotu

viesnīcas „Hotel Ontario” rēķinu Nr.5273 par summu 14 213,93 UAH.

Faktiski atbildētājs viesnīcā „Hotel Ontario” komandējuma laikā nav uzturējies, tādējādi nodarīja prasītājam zaudējumu 1 937,51

EUR apmērā.

Lēmumā par kriminālprocesa Nr.14820004108 izbeigšanu daļā pret atbildētāju ir norādīts, ka, izkrāpjot NBS budžeta naudas

līdzekļus, atbildētājs izdarīja noziedzīgus nodarījumus atbilstoši Krimināllikuma 177.panta pirmajai daļai un viņa vaina ir pierādīta ar

ārvalstu (Ukraina, Lietuvas Republika, Dānijas Karaliste) tiesībsargājošo iestāžu atbildēm, kuras saņemtas starptautiskās

krimināltiesiskās sadarbības ietvaros, kā arī ar atbildētāju konkrētajā komandējumā komandēto NBS amatpersonu (/pers. C/, /pers. D/,

/pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/, /pers. I/) liecībām.

Tiesa spriedumā atsaukusies uz Civillikuma 1635.panta pirmo daļu un 1779.pantu.

Juridiskajā doktrīnā atzīts, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma un piedziņas pamati ir šādi: 1) tiesību aizskārēja prettiesiska un

neattaisnojama darbība, kas attiecīgajos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esamība; 3)

cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību (sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2014, 165.lpp.). Tādējādi prasības apmierināšanai jākonstatē lietas faktiskajos apstākļos visu iepriekš minēto kumulatīvo

zaudējumu atlīdzināšanas pamata kritēriju esamība.

Tiek norādīts, ka lietā ir pierādīta atbildētāja vaina iepriekš minēto un prasības pieteikumā norādīto noziedzīgo nodarījumu

izdarīšanā, kuru rezultātā prasītājam radies mantisks aizskārums, kas faktiski arī kalpoja par pamatu tam, ka atbildētājs 2016.gada

4.martā veicis visu norādīto zaudējumu 7 282,02 EUR apmērā atlīdzināšanu prasītājam. Lietas materiāliem neesot pievienots neviens

pierādījums tam, ka minētā zaudējumu samaksa veikta šantāžas vai draudu rezultātā, kā to norāda atbildētājs.

Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, kā arī iesniegtais zaudējumu aprēķins (lietas lapas Nr.13. - 22.) un to pamatojošie

avansu norēķini un viesnīcu rēķini (lietas lapas Nr.23.- 46.) apstiprina prasībā norādītā zaudējuma apmēru.

Atbildētājs nav pārsūdzējis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu un tajā nodibinātos faktus, tāpat arī atbildētājs nenoliedz, ka

saņēmis un izlietojis avansa norēķinos norādītās naudas summas, turklāt ar NBS komandiera pavēlēm par strīdus komandējumiem

(lietas lapas Nr.118.-126.) un izdrukām no Valsts kases par prasītāja maksājumiem atbildētājam (lietas lapas Nr.127.-133.) redzams,

ka atbildētājs saņēmis avansa maksājumus par strīdus komandējumiem. Līdz ar to nav pamata apšaubīt arī lietā iesniegto zaudējumu

aprēķinu un to pamatojošos rakstveida pierādījumus, kas atbilst arī lēmumā aprakstītajiem apstākļiem un faktiem.

Turklāt tiesa norādījusi, ka konkrētajā gadījumā saistību tiesības radušās no neatļautas darbības, uz ko attiecināmi Civillikuma

1895.pantā paredzētie noilguma nosacījumi, bet ne Darba likuma vai Militārā dienesta likuma 74.panta ceturtās daļas nosacījumi par

divu gadu noilguma termiņu. Līdz ar to, atbildētāja iebildums par to, ka iestājies noilgums lietā, esot nepamatots.

Spriedumā tiek arī norādīts, ka atbildētājs lietā nav apstrīdējis faktu, ka vienlaicīgi ar viņu prasībā norādītajos ārvalstu

komandējumos, uzturoties kopā vienā viesnīcā, bijušas vairākas citas NBS Gaisa spēku vienības amatpersonas, kuras piekritušas

apsūdzībai par komandējumos piešķirto naudas līdzekļu izkrāpšanu, izmantojot viltotus viesnīcu rēķinus, un noslēguši vienošanos ar

prasītāju par nodarītā kaitējuma atlīdzību.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskatījusi, ka atbildētājs pamatoti ir sedzis zaudējumus 7 282,02 EUR apmērā prasītājam, un to

atprasīšanai nav pamata.

Savukārt citus atbildētāja paskaidrojumos un pretprasībā ietvertos argumentus un apsvērumus tiesa nevērtē, jo tiem nav izšķirošas

nozīmes strīda izšķiršanā un tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības.

Par minēto spriedumu atbildētāja pilnvarotā pārstāve iesniegusi apelācijas sūdzību, pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu

pilnā apjomā.

Atbildētāja pilnvarotā pārstāve apelācijas sūdzībā atsaukusies uz Civilprocesa likuma 189. un 190.pantu.

Tāpat arī apelācijas sūdzībā norādīts uz vairākām zinātniskā doktrīnā paustām atziņām attiecībā par minētajām tiesību normām, tos

komentējot.

Tiek norādīts, ka prasītājs sākotnēji cēlis prasību par zaudējumu piedziņu un atsaucies uz kriminālprocesā Nr.14820004108

pieņemtu lēmumu (2015.gada 20.februārī) par krimināllietas izbeigšanu daļā, kurš atbildētājam nekad neesot izsniegts un uz ko

atbildētājs atkārtoti norādījis tiesai gan rakstiskos paskaidrojumus, gan arī sniedzot paskaidrojumus tiesā.

Atbildētājs neesot varējis aizsargāt savas tiesības, iesniedzot sūdzību par minēto lēmumu, jo neesot ticis iepazīstināts ar

pārsūdzības kārtību, kā arī nav iepazīstināts ar izbeigtās lietas materiāliem.

Pirmās instances tiesas spriedums nesaturot motivāciju, kas būtu pamatota ar tiesā pārbaudītiem pierādījumiem par zaudējumu

esamību un nesatur motivāciju, ka tiesa guvusi pierādījumus par prettiesiski veiktām atbildētāja darbībām, kas būtu radījušas zaudējumus

prasītājam. Pārsūdzētajā spriedumā tiesa pārrakstījusi informāciju, ko satur atbildētājam neizsniegtais lēmums.

Prasītājs 2016.gada 27.oktobrī atteicies no prasības un lūdzis izbeigt tiesvedību lietā, savukārt tiesas sēdē prasītāja pārstāvis

prasību nepierādīja, tiesu debatēs nepiedalījās, tātad tiesa nav sniegusi pierādījumu analīzi ne par atsaukto prasību, ne arī par celto

pretprasību. Neskatoties uz minēto pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā norādījusi kā pierādītus faktus, kas tiesā nemaz

neesot pārbaudīti.

Pirmās instances tiesa spriedumā norādījusi, ka “(..) nav pamata apšaubīt (..)” krimināllietā pieņemto lēmumu (sprieduma 6.lapa),

ko pamato ar Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas izmeklēšanas dienesta 2017.gada 26.maija vēstuli (lietas lapa Nr.116), ka

lēmums nosūtīts. Tiesa nav motivējusi, kādēļ netic atbildētāja kategoriskajam apgalvojumam, ka viņam nav izsniegts minētais lēmums.

Atbildētājs atkārtoti tiesas sēdē lūdzis prasītājam iesniegt pierādījumus lēmuma izsniegšanas faktam – pavadvēstuli, ierakstīta

sūtījuma numuru, ko prasītājs nav izdarījis. Paralēli tam atbildētājs atkārtoti minēto lūgumu nosūtījis Nacionālo bruņoto spēku

Militārās policijas izmeklēšanas dienestam, bet arī tur nav saņēmis pieprasīto dokumentu, saņemot norādi, lai meklē to Vidzemes

priekšpilsētas tiesā, kur atrodas krimināllieta.

Tiesai esot pieticis ar vispārēju vēstuli, ka lēmums esot izsūtīts, tiesa nav uzdevusi prasītājam novērst minētās neskaidrības un

iesniegt konkrēto pierādījumu par lēmuma izsniegšanu (nosūtīšanu) atbildētājam. Šāda rīcība novedusi pie nepareiza nolēmuma, jo tiesa

devusi augstāku ticamības pakāpi apgalvojumam, kas tiesas sēdē netika pierādīti.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzībā norādījusi, ka ceļot pretprasību atbildētājs lūdzis tiesu prasītājam, saskaņā ar Civilprocesa

likuma 93.panta otro daļu, iesniegt tiesā vairākus dokumentus no prasītāja grāmatvedības, kurus atbildētājs pats nevarot iesniegt. No

visiem atbildētāja lūgtajiem dokumentiem prasītājs tiesas dienā iesniedzis tikai divus no lūgtajiem dokumentiem, pārējos neiesniedzot.

Pirmās instances tiesa minēto faktu atstājusi bez ievērības, tā liedzot atbildētājam tiesā uzrādīt dokumentus un pierādīt savu prasījumu

pamatotību.

Atbildētāja pārstāve atsaukusies uz Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu norādot, ka minētā panta norma atzīstama par ļoti

nozīmīgu tiesas taisnīguma nodrošināšanai. Tiesa normu nav izmantojusi un tādēļ nav varējusi noskaidrot to nepieciešamo faktisko

apstākļu loku, kas ir nepieciešami, lai attiecīgā tiesību norma varētu tikt piemērota vai noraidīta. Pārsūdzētais spriedums esot subjektīvs

un tajā neesot objektīvi vērtēti tiesas sēdes laikā iegūtie pierādījumi, tiesas spriedumā faktiski pārrakstīts prasības pieteikuma teksts,

kas kopumā novedis pie nepareiza nolēmuma lietā.

Pārsūdzētajā spriedumā (sprieduma 6.lapa) norādīts, ka “(..) tiesa atzīst, ka ar lēmumu ir pierādīts, ka atbildētājs ir vainojams

lēmumā norādīto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā”. Ņemot vērā minēto atbildētājs secinājis, ka pirmās instances tiesa konstatējusi

noziedzīgu nodarījumu un atzinusi, ka pierādīta atbildētāja vaina noziedzīgajā nodarījumā, lai gan nevienā tiesā atbildētāja vaina likumā

noteiktajā kārtībā nav pierādīta kā to noteic Krimināllikuma 1.panta otrā daļa.

Izmantojot spriedumā lēmumu, kas personai nav izsniegts un lēmumu, kas nav skatīts tiesā, ir būtiski aizskartas atbildētāja tiesības

uz taisnīgu tiesu. Šādas tiesības izriet no Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā nostiprinātām tiesībām uz

taisnīgu tiesu.

Lai kādu personu atzītu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā šai personai, pirmkārt, uzrādāma apsūdzība, ko valsts vārdā

realizē prokurors. Šajā lietā iesniegtais lēmums nav atzīstams par apsūdzību.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzībā atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē skaidroto jēdzienu “apsūdzība” un

Kriminālprocesa likuma 405.pantā noteikto, norādot, ka izskatāmajā lietā šāds lēmums nav.

Konkrētajā lietā atbildētājam liegtas tiesības uz aizstāvību, jo, neizvirzot apsūdzību atbildētājs nevar realizēt savas tiesības –

aizstāvēšanos. Savukārt personām, kurām norādītajā kriminālprocesā izvirzītas apsūdzības, kuras nodotas tiesai ir dotas tiesības taisnīgā

tiesā pārbaudīt pierādījumus un tiesa lems par šo personu vainu.

Atbildētājs tiekot atzīts par vainīgu, izslēdzot taisnīgas tiesas lemšanas daļu, kas konkrētajā gadījumā norādot uz cilvēktiesību

normu pārkāpumu, par ko norādīts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un uz kuru paļāvies arī atbildētājs.

Pārsūdzētajā spriedumā tiesa atkārtoti norādījusi uz atbildētāja noziedzīgu darbību, lai gan tiesas sēdē šādi fakti neesot ne

pārbaudīti, ne arī pierādīti. Tāpat arī pirmās instances tiesa atsaukusies uz ārvalstu tiesībsargājošo iestāžu atbildēm, uz NBS

amatpersonu (/pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/, /pers. I/ liecībām), kuras tiesas sēdē nemaz nav pārbaudītas.

Tāpat arī atbildētājam nemaz neesot zināms, kas tās ir par atbildēm un, kas par liecībām, jo spriedumā arī tās nemaz neesot norādītas.

Līdz ar to atbildētāja ieskatā tiesa spriedumā atsaukusies uz tiesā nepārbaudītiem faktiem, kas nav pieļaujams.

Tiek norādīts, ka izskatot konkrēto lietu, pārkāpti Civilprocesa likumā iestrādātie principi, tajā skaitā, Civilprocesa likuma 8.pantā

noteiktais, jo spriedumā tiesa veikusi atsauces uz pierādījumiem, kas tiesas sēdē nav pārbaudīti. Tiesa pārkāpusi arī

Civilprocesa likuma 9.pantā noteikto, proti, tiesa, izmantojot faktiski tikai vienu prasītāja iesniegtu lēmumu, nav vēlējusies

pārbaudīt citus pierādījumus un nav vērtējusi pretprasībā ietvertos argumentus un apsvērumus. Tāpat neesot arī ievērots Civilprocesa

likuma 10.pantā ietvertais sacīkstes princips, jo nav apmierināti atbildētāja tiesai adresētie pieteikumi par pierādījumu iegūšanu, kas

atrodas pie prasītāja, nav arī dota iespēja uzdot jautājumus spriedumā norādītajiem lieciniekiem, kuru liecības atbildētājam neesot

publiskotas, nav arī vērtēti atbildētāja iebildumi, ka prasītāja iesniegtie grāmatvedības dokumenti (avansa norēķini) nav atbildētāja

aizpildīti un parakstīti.

Prasītājs neesot pierādījis zaudējumu esamību un tiesas sēdē tas nav konstatēts. Atsauce spriedumā uz apstākli, ka atbildētājs bijis

nosūtīts komandējumos – nerada zaudējumus.

Pārsūdzētais tiesas spriedums nesaturot motivētu analīzi faktam, ka civillietā iesniegtie avansa norēķini, kvītis un čeki izņemti no

prasītāja grāmatvedības dokumentiem, tātad tie esot attaisnojoši dokumenti, proti, tie ir dokumenti, kas pieņemti un iekļauti

grāmatvedības reģistros 2007.-2008.gadā. Lietā nav iesniegti dokumenti par to, ka šie norēķinu dokumenti izņemti no grāmatvedības,

saskaņā ar likumdošanā noteiktu kārtību, ka attiecīgi ir veikta grāmatvedības uzskaites korekcija pēc 2007.-2008.gada. Tātad

grāmatvedībā dokumentāli ir jābūt 2007.-2008.gada dokumentos zaudējumiem celtās prasības apmērā. Minēto iemeslu dēļ atbildētājs

lūdzis uzdot iesniegt prasītājam VID reģistrētas gada pārskata atskaites, revidenta ziņojumu utt., kas nav iesniegti. Savukārt tiesa,

nepārbaudot, pieņēmusi, ka pastāv zaudējumi, bet šie zaudējumi nav pamatoti ar grāmatvedības dokumentiem.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzībā atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 8.lapā pausto, norādot, ka neesot saprotams par kādām

personām spriedumā tiesa norādījusi, jo tiesas izmeklēšanas laikā neviena persona nav tikusi uzklausīta, nav arī pārbaudīts kādas

personas (amati, vārdi, uzvārdi) bijušas “vienā viesnīcā” ar atbildētāju un nav arī tiesas sēdē pārbaudītas vienošanās uz kurām tiesa

atsaucas spriedumā.

Izskatāmajā lietā nav pieaicinātas kā atbildētāji kādas citas personas, tādēļ atbildētājam nav pienākums apstrīdēt trešo personu

darbības par kurām lietas materiālos nav datu. Lietā neatrodas arī pierādījumi (ekspertu atzinumi) par viltotiem dokumentiem, tādēļ

atsaukšanās spriedumā uz viltotu dokumentu esamību lietā ir nekorekta, spriedumā neesot norādes, kurš no dokumentiem ir viltots un ar

ko tas tiesas sēdē pierādīts.

Tiesa spriedumā nepamatoti sagrozījusi atbildētāja veikto darbību – iemaksāt prasības summu prasītāja kontā, jo tiesa norādījusi ka

“ir pierādīta vaina noziedzīgā nodarījumā, ir radies mantisks aizskārums un tas esot pamats tam, ka atbildētājs ieskaita šo

summu”.

Tiesa nav atzinusi atbildētāja paskaidrojumus, proti, ka atbildētājs minēto summu ieskaitījis pats pret savu gribu. Atbildētājs

uztvēris pret sevi vērstu šantāžu, tajā skaitā, draudus neslēgt ar viņu darba līgumu. Tiesai ticis norādīts, ka ir dažādi līdzekļi kā ietekmēt

personas, šantāža un ietekmēšana nekad netiekot plaši reklamēta, bet tā darbojas un tiekot bieži piemērota. Atbildētājs esot atkarīgs no

prasītāja, jo ir darba attiecībās un to tiesa nav vērtējusi, tāpat kā arī neesot vērtējusi, ka iemaksājot prasībā norādīto summu atbildētājs

konsekventi norādījis, ka nepiekrīt prasībā paustajam, ka paļaujas uz pārbaudi tiesā, kas tiesai bija jāpārbauda, taču nav izdarīts.

Neskatoties uz minēto, tiesa spriedumā norādījusi, ka sākotnēji celtās prasības zaudējumu apmēru atbildētājs sedzis pamatoti un to

atprasīšanai neesot pamata.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka nav vērtējusi “citus atbildētāja paskaidrojumus un pretprasībā ietvertos argumentus un

apsvērumus tiesa nevērtē, jo tiem nav izšķiroša nozīme strīda izšķiršanā un tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības”.

Ņemot vērā iepriekš minēto atbildētājs secina, ka tiesa skatījusi tikai celto prasību, lai arī prasītājs atteicies no prasības, bet tiesa

nepamatoti atteikusies skatīt atbildētāja celto pretprasību, analizēt iesniegtos pierādījumus, tiesas sēdē izteiktos argumentus par lietā

esošiem pierādījumiem, kā rezultātā taisīts nepareizs nolēmums lietā.

Atbildētājs atsaucies uz Civilprocesa likuma 1. un 34.pantu, norādot, ka tiesa, atsakoties izskatīt šo prasījumu, izvērtēt pretprasībā

iekļautos argumentus, ir pārkāpusi šajā likumā noteikto.

Tiesas konstatējums spriedumā ir nelikumīgs, tas pārkāpj principu par taisnīgu un objektīvu tiesu. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir

vienas no vispārīgākajām personas pamattiesībām. Pamatā taisnīgas tiesas jēdziens ietver divus aspektus – tiesu kā neatkarīgu un

objektīvu tiesas varas institūciju un procesu, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izspriešanu. Lietu izskatīšanas pamatprincipi

noteikti likumā “Par tiesu varu” un procesu likumos. Principu princips ir tas, ka tiesai ir jānodrošina personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Objektivitātes un neitralitātes princips – tiesa, spriežot konkrētu lietu, ir brīva no jebkādiem personiskiem uzskatiem un

aizspriedumiem pret lietas dalībniekiem. Tiesa ir ieinteresēta tikai pareizā likuma piemērošanā. Konkrētajā lietā nevar piekrist tam, ka

tiesa, izskatot lietu, ievērojusi objektivitātes un neitralitātes principus.

Tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Anita Kovaļenko atteicās no apelācijas sūdzības daļā, ar kuru

pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums par tiesvedības izbeigšanu. Pārējā daļā apelācijas sūdzību, kā arī pretprasību uzturēja.

Tiesas sēdē prasītāja pilnvarotais pārstāvis /pers. A/ norādīja, ka ne apelācijas sūdzību, ne arī pretprasību neatzīst.

Motīvu daļa

Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus un pārbaudījusi apelācijas sūdzības

motīvus kopsakarā ar rakstveida pierādījumiem, atzīst, ka izbeidzama apelācijas tiesvedība sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par

Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedumu daļā ar kuru izbeigta tiesvedī ba Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba prasībā pret /pers. B/ par zaudējumu piedziņu, savukārt pārējā daļā pretprasība un apelācijas

sūdzība ir noraidāmas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav

apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Atbildētāja apelācijas sūdzībā norādīts, ka Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedums tiek pārsūdzēts pilnībā, taču

2018.gada 22.janvāra tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Anita Kovaļenko atteicās no apelācijas sūdzības daļā

ar kuru atbildētājs pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu ar kuru izbeigta prasības tiesvedība (sk. Pielikums Nr.1 pie tiesas sēžu

protokola, lietas lapa Nr.190.).

Civilprocesa likuma 431.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas (pretapelācijas) sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs to atsaukt, kamēr nav

pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka izbeidzama apelācijas tiesvedība sakarā ar /pers. B/ apelācijas

sūdzību par Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedumu daļā ar kuru izbeigta tiesvedī ba Latvijas Republikas Aizsardzības

ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba prasībā pret /pers. B/ par zaudējumu piedziņu.

Līdz ar to apelācijas instancē izskatāma lieta pēc būtības sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas

spriedumu daļā, ar kuru noraidīta atbildētāja pretprasība.

Atbildētājs ir cēlis pretprasību par 7 282,02 EUR atprasījumu, pamatojoties uz Civillikuma 2376., 2379., 2389., 2391.pantu un

norādot, ka minētās summas samaksu, pēc prasības celšanas, ir veicis, pakļaujoties draudiem un šantāžai, lai viņu neatbrīvotu no darba.

Kā vienu no apelācijas sūdzības argumentiem atbildētājs ir norādījis, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi pierādījumus par

zaudējumu esamību un spriedums nesatur motivāciju, ka būtu konstatēti pierādījumi par atbildētāja prettiesisku rīcību. Turklāt prasītāja

pārstāvis tiesu debatēs nav piedalījies, tādējādi nesniedzot pierādījumu analīzi ne par atsaukto prasību, ne arī par celto pretprasību.

Minēto argumentu Civillietu tiesas kolēģija noraida kā nepamatotu, ņemot vērā, ka pirmās instances tiesai nebija pamata vispār

vērtēt prasības par zaudējumu pamatotību, jo prasītājs atteicās no prasības, saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 5. un 7.punktā noteikto prasītājam ir tiesības piedalīties pierādījumu

pārbaudīšanā, kā arī ir tiesības dot tiesai rakstveida un mutvārdu paskaidrojumus. Savukārt no minētā panta trešās daļas 1.punkta izriet,

ka prasītājam ir tiesības atteikties no celtās prasības.

Līdz ar to atzīstams, ka prasītājs izskatāmajā lietā pirmajā instancē, izmantojis savas civilprocesuālās tiesības, proti, atteicies no

celtās prasības un izvēlējies neizteikties tiesu debatēs, ko savukārt nav iespējams atzīt par prasītāja vai pirmās instances tiesas

pārkāpumu, kā arī ne par pamatotu apelācijas sūdzības argumentu.

Savukārt atbildētāja celtās pretprasības priekšmets ir nevis zaudējumu piedziņa, bet gan prasījums no netaisnas iedzīvošanās, proti,

naudas atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ un vispārējs prasījums iedzīvošanās dēļ.

Līdz ar to ir izvērtējams jautājums, vai atbildētāja samaksāto naudas summu 7 282,02 EUR apmērā prasītājs ir ieguvis bez jebkāda

pamata, kā to paredz Civillikuma 2389.pants, vai arī prasītājs tādējādi ir iedzīvojies uz atbildētāja rēķina un tam par ļaunu, atbilstoši

Civillikuma 2391.pantam.

Atprasījuma jebkāda pamata trūkuma dēļ izlietošana ir iespējama tad, ja priekšmets no prasītāja mantas bez tiesiska pamata ir

nonācis atbildētāja mantā, līdz ar ko atbildētājam ir jāpierāda atprasāmā priekšmeta (naudas) atrašanās viņa mantā un tas, ka šobrīd šī

naudas summa atrodas pie prasītāja bez tiesiska pamata.

Kā redzams no lietas materiāliem, atbildētājs ir veicis naudas summas 7 282,02 EUR apmērā samaksu prasītājam 2016.gada

4.martā, par ko nav arī strīda starp pusēm (lietas lapa Nr.52), taču starp pusēm pastāv strīds, vai šai samaksai bija kāds tiesisks pamats.

No lietas materiāliem redzams un lietā nav strīda, ka atbildētājs laika posmā 2007.-2008.gads bijis Nacionālo bruņoto spēku Gaisa

spēku Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma borttehniķis. Atbildētājs vairākkārtīgi, pamatojoties uz prasītāja izdotām pavēlēm,

nosūtīts komandējumos uz dažādām valstīm. Komandējumu laikos atbildētājs uzturējies viesnīcās, par ko iesniedzis prasītājam viesnīcu

rēķinus un sniedzis avansa norēķinus (lietas lapas Nr.23.-46.).

No lietā esošā 2015.gada 20.februāra lēmuma redzams, ka atbildētājs viņam piešķirtos naudas līdzekļus viesnīcu izdevumiem nav

izlietojis tam paredzētajam mērķim.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst par pamatotu un pareizu pirmās instances tiesas secinājumu, ka minētais maksājums veikts

pamatojoties uz 2015.gada 20.februāra lēmumu par kriminālprocesa Nr.14820004108 izbeigšanu daļā (lietas lapas Nr.13.-21.), kurā

arī konstatēts atbildētāja nodarītā kaitējuma apmērs.

Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret /pers. B/ pieņemts saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 377.panta

3.punktu, proti, ir iestājies noilgums, kas savukārt, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380.pantam, ir personas nereabilitējošs apstāklis.

Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka atbildētājs būtu jebkādā veidā mēģinājis apstrīdēt 2015.gada 20.februārī kriminālprocesā

Nr.14820004108 pieņemto lēmumu, vai vērsies pie procesa virzītāja vai uzraugošā prokurora ar sūdzību par attiecīgā lēmuma

izsniegšanas norisi.

Lietā nav arī strīda, ka minētais lēmums nav ne atcelts, pat ne arī pārsūdzēts, līdz ar ko pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi,

ka tas stājies likumīgā spēkā. Turklāt izskatāmās civillietas ietvaros tiesai nav pamata apšaubīt tā tiesiskumu un pārvērtēt tajā ietvertos

atzinumus, tajā skaitā apstākli, ka atbildētājs ir nepamatoti izlietojis komandējuma naudu. Apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās

instances tiesa ir atzinusi atbildētāju par vainojamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, noraidāms kā nepamatots un neatbilstošs lietas

apstākļiem, jo pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz apstākļiem, kas konstatēti 2015.gada 20.februāra lēmumā, nevis atzinusi

atbildētāja vainu kādā apsūdzībā.

Tāpat kā nepamatots noraidāms apelācijas sūdzībā norādītais arguments, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā lēmuma par

kriminālprocesa izbeigšanu daļā izsniegšanas apstākļus atbildētajam.

Kā redzams no Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas izmeklēšanas dienesta 2017.gada 26.maija atbildes vēstules uz

iesniegumu (kopija lietas lapā Nr.116.), minētais lēmums par kriminālprocesa Nr.14820004108 izbeigšanu daļā atbildētājam nosūtīts

2015.gada 20.februārī ar vēstuli Nr.82-52-15. Minēto apliecina arī pavadraksta kopija par minētā lēmuma nosūtīšanu, kas atrodas lietas

materiālos (lietas lapa Nr.189.).

Savukārt no izskatāmās civillietas uzziņu lapas redzams, ka minētais lēmums šajā lietā atbildētājam izsniegts 2017.gada 20.jūnijā,

līdz ar to konstatējams, ka lēmumu atbildētājs ir saņēmis.

Jautājums, vai minētā nolēmuma paziņošana notikusi atbilstoši Kriminālprocesā noteiktam regulējumam, nav ne pirmās instances

tiesas, ne Civillietu tiesas kolēģijas kompetence un nav izšķirams izskatāmajā civillietā. Kā arī norādāms, ka izskatot atbildētāja

pretprasību, pirmās instances tiesai nebija pamata vērtēt 2015.gada 20.februāra lēmuma pamatotību un likumību, jo tas veicams noteiktā

kriminālprocesuālā kārtībā, ko atbildētājs arī vēl šobrīd nav izmantojis.

Izskatāmajā strīdā nav arī pamata piemērot Civillikuma 2391.pantu, kas paredz atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanas

gadījumā, jo netaisnas iedzīvošanās gadījums ir attiecināms uz situāciju, kad labums ir iegūts uz prasītāja rēķina, nevis no prasītāja

mantas. Konkrētajā gadījumā strīds ir par labuma iegūšanu no atbildētāja (prasītāja pretprasībā) /pers. B/ mantas, nevis uz viņa rēķina.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzībā kā argumentu arī norādījusi, ka atbildētājs prasītājam prasības summu ieskaitījis pret savu

gribu, jo atbildētājs ir uztvēris pret sevi vērstu šantāžu, tajā skaitā draudus neslēgt ar viņu darba līgumus.

Draudi paši par sevi ir nevardarbīgi, taču izpaužas kā piedraudējums nepakļaušanās gadījumā lietot vardarbību, nodarīt morālu vai

mantisku kaitējumu vai arī izraisīt jebkādas citādas piespiestajai personai nelabvēlīgas sekas (sk. Ievads civiltiesībās, K.Balodis,

Zvaigzne ABC, 2007.g., 273.lpp).

Atbildētāja pārstāve norādījusi uz šantāžu un draudiem prasītājam ar atbildētāju neslēgt darba līgumu, taču nav iesniegusi

pierādījumus, kas apliecinātu šādas šantāžas un draudu esamību, ne arī norādījusi kad un kādi draudi tikuši izteikti. Tāpat lietā nav strīda,

ka atbildētājs ir turpinājis darba attiecības ar prasītāju. Lietā nav arī iesniegti pierādījumi, ne arī norādīti kādi pārbaudāmi fakti, ka

atbildētājam būtu izteikts vai realizēts kāds piedraudējums lietot vardarbību, nodarīt morālu vai materiālu kaitējumu, vai arī izraisīt

kādas citas nelabvēlīgas sekas. Līdz ar to secināms, ka atbildētājs, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, nav izpildījis

savu pierādīšanas pienākumu.

Civillietu tiesas kolēģija secina, ka ir konstatējams pamats pretprasības pilnīgai noraidīšanai un atzīstams, ka pirmās instances

tiesa pareizi ir novērtējusi visus lietas apstākļus, tos pamatoti saistot ar lietā gūtajiem pierādījumiem, līdz ar ko taisījusi atbilstošu

spriedumu pretprasību noraidot. Savukārt atbildētāja apelācijas sūdzībā norādītie argumenti apstiprinājumu nav guvuši, līdz ar to

apelācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

Civilprocesa likuma 33.panta pirmā daļa noteic, ka tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi.

Savukārt minētā panta trešās daļas 3.punkts noteic, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājs lietā iesniedzis rakstveida pierādījumu, proti, svešvalodā noformētu attaisnojuma

dokumentu, kam klāt pievienojis noteiktā kārtībā apliecinātu tulkojumu valsts valodā. Prasītājam, veicot rakstveida pierādījumu

tulkošanu uz valsts valodu radušies izdevumi 31,04 EUR apmērā, ko apliecina lietā iesniegtais rēķins un maksājuma uzdevums (lietas

lapas Nr.64. un 65.).

Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi sakarā ar rakstveida pierādījumu

iegūšanu atlīdzināmi izdevumu faktiskajā apmērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto atzīstams, ka no atbildētāja par labu prasītājam piedzenami tiesāšanās izdevumi, proti, ar pierādījumu

savākšanu saistītie izdevumi 31,04 EUR apmērā.

Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punkts noteic, ka ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un citu

tiesas dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu saistītie izdevumi.

Lietā konstatējams, ka iztiesāšanas laikā divu instanču tiesās radušies ar tiesas paziņojumu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu

un izsniegšanu saistītie izdevumi 13,91 EUR apmērā. Ņemot vērā, ka prasītājs, ceļot prasību, bija atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas

valsts ienākumos, kā arī no lietas materiāliem redzams, ka atbildētājs, ceļot pretprasību, nav veicis ar lietas izskatīšanu saistīto

izdevumu samaksu, tad atzīstams, ka no atbildētāja par labu valstij piedzenami nenomaksātie tiesas izdevumi - ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi 13,91 EUR apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 2041.pantu atbildētājam nosakāms termiņš 10 dienas sprieduma labprātīgai izpildei no sprieduma

spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 431.panta pirmo daļu, 432., 433., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

izbeigt apelācijas tiesvedību sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Ogres rajona tiesas 2017.gada 28.jūnija spriedumu daļā ar

kuru izbeigta tiesvedība Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba prasībā pret /pers. B/ par

zaudējumu piedziņu.

/pers. B/ pretprasību pret Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu par

nepamatoti samaksātās naudas summas piedziņu – noraidīt.

Piedzīt no /pers. B/, /personas kods/, par labu Latvijas Republikas Aizsardzības Ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajam

štābam, reģistrācijas Nr.90000068801, tiesas izdevumus 31,04 EUR (trīsdesmit viens euro un 4 centi) apmērā, samaksu veicot uz

prasītāja kontu: LV19TREL2100027014000, valsts kases, kods” TRELLV22.

Piedzīt no /pers. B/, /personas kods/, par labu valstij nenomaksātos tiesas izdevumus – ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus 13,91 EUR (trīspadsmit euro un 91 cents) apmērā.

Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa valstij veicama kontā:

Saņēmējs: Tiesu administrācija / Konta Nr.LV51TREL2190458019000

NMR 90001672316 / Saņēmēja banka: Valsts kase / Kods TRELLV22.

Noteikt atbildētājam termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, izskaidrojot,

k a sprieduma labprātīgas izpildes gadījumā daļā par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts ienākumos, maksājumu

apliecinošs dokuments jāiesniedz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā un samaksājot drošības naudu 300,00

EUR apmērā.

Pilna sprieduma sastādīšanas diena – 2018.gada 16.februāris.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Ošiņa

Tiesneši G.Ozoliņa

G.Ungurs