Court allows VAT refund for early lease termination where tax law lacks clarity on invoice issuance rules.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court allowed the lessee's request to annul the tax authority's decision imposing additional VAT and penalties. The authority had calculated taxes based on a presumption that the lessor acted as a trader when the lease ended early, despite the law not explicitly requiring an invoice for the rental period. The court ruled that the tax regulation was unclear regarding the obligation to issue a rental invoice upon early termination, violating the principle of legal certainty. Consequently, the court annulled the tax decision and ordered the refund of the state fees paid by the lessee.
Legislator headnote
AI generatedLaw on Value Added Tax; Regulation No. 292; The principle of legal certainty requires tax regulations to be clear and precise, meaning authorities cannot impose tax liabilities where the law does not explicitly mandate specific actions like issuing invoices for early lease terminations.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr. A420404414
Lietas arhīva Nr. AA43-0912-19/7
ECLI:LV:ADAT:2019:0926.A420404414.6.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2019. gada 26. septembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Valda Zommere,
tiesneses Ilze Amona un Kristīne Kalvāne
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Citadele līzings un faktorings”
pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2014. gada 16. oktobra lēmuma Nr. /numurs/ atcelšanu, sakarā ar SIA „Citadele
līzings un faktorings” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) pieteicējam SIA „Citadele līzings un faktorings” veica pievienotās
vērtības nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa auditu, kā rezultātā ar dienesta 2014. gada 16. oktobra lēmumu
Nr. /numurs/ (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) pieteicējam papildu nomaksai budžetā aprēķināts pievienotās vērtības
nodoklis, soda nauda un nokavējuma nauda, samazināts budžetā maksājamais pievienotās vērtības nodoklis, kā arī
samazināti 2012. gada deklarētie zaudējumi.
Pārsūdzētais lēmums pamatots ar šādiem argumentiem.
[1.1] Pieteicēja darbības veids pārbaudāmajā periodā bija finanšu noma, automobiļu un citu vieglo transportlīdzekļu
iznomāšana un ekspluatācijas līzings. Pieteicējs sniedz finanšu un operatīvā līzinga pakalpojumus, kā arī faktoringa
pakalpojumus.
Pieteicējs, sniedzot līzinga un kreditēšanas pakalpojumus, piemēro īpašo pievienotās vērtības nodokļa kārtību, kas noteikta
ar Ministru kabineta 2004. gada 13. aprīļa noteikumiem Nr. 292 „Kārtība, kādā pievienotās vērtības nodoklis piemērojams
darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām” (turpmāk – noteikumi Nr. 292).
Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (šeit un turpmāk spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim) 2. panta 15. daļa noteic,
ka darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām nodoklis piemērojams Ministru
kabineta noteiktajā kārtībā.
Ņemot vērā noteikumu Nr. 292 6. punktā noteikto, ja līzinga devējs no juridiskās vai fiziskās personas (pārdevēja) iegādājas
lietotu transportlīdzekli un to nomas pirkuma (līzinga) līguma ietvaros pārdod citai fiziskai personai (nomas pirkuma
(līzinga) līgumā paredzot, ka lietotais transportlīdzeklis pāriet līzinga ņēmēja īpašumā), tad šajā situācijā līzinga devējs
varētu tikt uzskatīts par tirgotāju.
Ievērojot noteikumu Nr. 292 9. un 13. punktā noteikto, ja nomas pirkuma (līzinga) līgumā paredzēts, ka lietotais
transportlīdzeklis pāriet līzinga ņēmēja īpašumā, tad līzinga devējam ir tiesības piemērot noteikumos Nr. 292 noteikto īpašo
nodokļa piemērošanas kārtību, apliekot ar pievienotās vērtības nodokli starpību starp pārdošanas vērtību (naudas summu),
ko tas ir saņēmis par pircējam piegādāto transporta līdzekli, un šī transportlīdzekļa iepirkuma vērtību. Šī starpība ir
samazināma par aprēķinātā pievienotās vērtības nodokļa vērtību.
[1.2] Pieteicējs saskaņā ar līgumiem iegādājās lietotus transportlīdzekļus no fiziskām un juridiskām personām un pārdeva tās
tālāk. Ar fiziskām un juridiskām personām noslēgtie pirkuma līgumi ir kā trīspusēja vienošanās, kas tiek noslēgta starp
pārdevēju, kas ir lietotā transportlīdzekļa īpašnieks, pieteicēju un nomnieku, ar kuru ir noslēgts finanšu līzinga (nomas
pirkuma) līgums.
Atbilstoši līgumu nosacījumiem nomnieks īpašuma tiesības uz pieteicēja iegādāto lietoto transportlīdzekli iegūst tikai brīdī,
kad saskaņā ar noslēgto finanšu līzinga (nomas pirkuma) līgumu ir veikta pilna samaksa par transportlīdzekli. Gadījumā, ja
klients pienācīgi nepilda uzņemtās saistības un neatmaksā tam piešķirto finansējumu un procentus saskaņā ar apstiprināto
grafiku, atbilstoši finanšu līzinga (nomas pirkuma) līgumam gan pieteicēja, gan līzinga ņēmējs var vienpusēji atkāpties no
līzinga līguma.
Starp pieteicēju un nomnieku noslēgtais finanšu līzinga (nomas pirkuma) līgums ir tiesiskais pamats īpašuma tiesību pārejai
abpusēju saistību pilnīgas izpildes gadījumā. Gadījumā, ja līzinga ņēmējs un pieteicējs abpusēji vienojas par finanšu līzinga
(nomas pirkuma) līguma pārtraukšanu pirms minētā līguma termiņa beigām un pieteicējs pārņem tam piederošo automašīnu
savā valdījumā, tad šo darījumu vairs neuzskata par nomas pirkumu (līzingu), bet gan par transportlīdzekļa nomu.
[1.3] Pieteicējs saistībā ar līzinga ņēmēju saistību neizpildi: 1) 2012. gada 13. martā lauza 2007. gada 16. martā noslēgto
līgumu Nr. 2751 ar /pers. C/ (28 800 euro) par automašīnas Mercedes Benz S40CDI finanšu līzingu (nomas pirkums); 2)
2012. gada 7. maijā lauza 2008. gada 14. jūlijā noslēgto līgumu Nr. 8027 ar /pers. E/ (15 000 euro) par automašīnas BMW
730 finanšu līzingu (nomas pirkums). Pieteicējs nav izsniedzis nodokļa rēķinus par sniegtajiem objekta nomas
pakalpojumiem.
[1.4] Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta 2. un 21. punktu un Ministru kabineta 2006. gada
14. novembra noteikumu Nr. 933 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” (turpmāk –
noteikumi Nr. 933) 15. punktu, arī gadījumos, kad nomas pirkuma (līzinga) līgums tiek lauzts pirms termiņa un līzinga
objekts tiek atdots līzinga devējam atpakaļ, šāds darījums tieši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta
21. punkta izpratnē tiek vērtēts kā pakalpojums – lietu noma.
Līdz ar to, ja līzinga devējs un līzinga ņēmējs abpusēji vienojas par finanšu līzinga (nomas pirkuma) līguma pārtraukšanu
pirms minētā līguma termiņa beigām un līzinga devējs pārņem tam piederošo automašīnu savā valdījumā, tad šo darījumu
vairs neuzskata par nomas pirkumu (līzingu), bet gan par transportlīdzekļa nomu. Šādā gadījumā līzinga devējam
jānomaksā pievienotās vērtības nodoklis kā par nomas darījumu likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteiktajā
vispārējā kārtībā.
Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8. panta pirmo daļu un noteikumu Nr. 933 161. punktu līzinga
devējam, laužot finanšu līzinga līgumu ar līzinga ņēmēju, jāizraksta tam kredītrēķins par nesamaksāto līzinga objekta daļu,
kā arī ir jāizraksta nodokļa rēķins par sniegtajiem līzinga objekta nomas pakalpojumiem.
Līdz ar to, ja tiek pārtraukts nomas pirkuma (līzinga) darījums, kurā līzinga objekts ir lietota automašīna, un līzinga devējs ir
piemērojis īpašo pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību darījumos ar lietotām mantām, līzinga devējs izraksta
kredītrēķinu par nesamaksāto līzinga objekta daļu, kā arī izraksta nodokļa rēķinu par nomas pakalpojumu par to periodu,
kurā veikti nomas pirkuma (līzinga) maksājumi.
[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar
turpmāk minētajiem argumentiem.
[2.1] Dienests nepamatoti ir piemērojis likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta ceturtās daļas 8. punktu un
noteikumu Nr. 933 246. punktu, jo minētās tiesību normas attiecas tikai uz darījumiem ar nekustamo īpašumu.
[2.2] Par līzingā piegādātām precēm pievienotās vērtības nodoklis ir maksājams līdz ar preču piegādi līzinga ņēmējam par
visu līzinga objekta vērtību. Līdz ar to pievienotās vērtības nodoklis par līzinga darījumu jau ir samaksāts līdz ar pirmo
maksājumu. Dienesta izvirzīto prasību izpilde novestu pie situācijas, kad par preci atkārtoti tiktu aprēķināts un maksāts
pievienotās vērtības nodoklis.
[2.3] Tiesību normās, ar kurām argumentēts pārsūdzētais lēmums, nav noteikta prasība aprēķināt pievienotās vērtības
nodokli par lietu nomu, pārtraucot nomas pirkuma līgumu. Šāda prasība ir attiecināma tikai uz nekustamo īpašumu. Arī
vēsturiski prasība aprēķināt pievienotās vērtības nodokli par nomas maksājumiem bija paredzēta tikai tad, ja līzings noslēgts
par likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 6. panta pirmajā daļā minēto preču piegādi
[3] Dienests rakstveida paskaidrojumos tiesai pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā
norādītajiem argumentiem.
[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2015. gada 14. aprīļa spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar turpmāk
minētajiem argumentiem.
[4.1] Tiesa konstatēja, ka 2007. gada 16. martā starp pieteicēju un /pers. C/ (līzinga ņēmēju) noslēgts finanšu līzinga (nomas
pirkuma) līgums Nr. 2751 28 800 euro apmērā par automašīnu Mercedes Benz S400 CDI. Līgumā noteikts, ka tā beigu
datums ir 2014. gada 30. marts (ieskaitot). Tā kā līzinga ņēmējs neizpildīja savas saistības, 2012. gada 13. martā pieteicējs
līgumu ar viņu lauza.
2008. gada 14. jūlijā starp pieteicēju un /pers. E/ (līzinga ņēmēju) noslēgts finanšu līzinga (nomas pirkuma) līgums Nr. 8027
15 000 euro apmērā par automašīnu BMW 730. Līgumā noteikts, ka tā beigu datums ir 2014. gada 30. marts (ieskaitot). Tā
kā līzinga ņēmējs neizpildīja savas saistības, 2012. gada 7. maijā pieteicējs līgumu ar viņu lauza.
Lietā pastāv strīds, vai starp pusēm ir izveidojušās nomas attiecības un pieteicējam bija tiesisks pienākums, priekšlaicīgi
pārtraucot nomas pirkuma līgumus, aprēķināt pievienotās vērtības nodokli par lietu (automašīnu) nomu, un secīgi, vai
pieteicējam pamatoti aprēķināts papildus budžetā maksājamais pievienotās vērtības nodoklis.
[4.2] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim) 1. panta 2. punkts noteica, ka
citastarp par preču piegādi tiek uzskatīti darījumi, kas veikti saskaņā ar noslēgtajiem nomas pirkuma (līzinga) līgumiem.
Minētā panta 21. punkts noteic, ka nomas pirkums (līzings) ir preču piegādes darījums, kurā līzinga devējs, pamatojoties uz
noslēgto nomas pirkuma (līzinga) līgumu, uz noteiktu laiku un par līgumā noteiktajiem līzinga maksājumiem nodod lietošanā
līzinga ņēmējam konkrētu preci (līzinga objektu), nomas pirkuma (līzinga) līgumā paredzot, ka līzinga objekts pāriet līzinga
ņēmēja īpašumā, ja līzinga ņēmējs ir veicis visus līgumā noteiktos maksājumus.
Noteikumu Nr. 933 (spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim) 15. punkts noteica, ka, piemērojot likuma 1. panta 21. punktu, ja
nomas pirkuma līgumā starp līzinga ņēmēju un līzinga devēju nav paredzēta īpašumtiesību uz nomas pirkuma objektu
pāriešana līzinga ņēmējam, šis darījums nav uzskatāms par nomas pirkumu (līzingu). Šādu darījumu uzskata par lietu nomu.
Tādējādi, lai darījumu atzītu par nomas pirkumu (līzingu), ir būtiski konstatēt, ka līzinga devējs un ņēmējs, slēdzot
darījumu, savstarpēji ir vienojušies, ka konkrētā prece pāries līzinga ņēmēja īpašumā. Tiesas ieskatā ir svarīgi konstatēt
apstākli, ka konkrētā prece pēc līguma termiņa beigām ir nonākusi līzinga ņēmēja īpašumā. Minētais apstāklis viennozīmīgi
raksturo konkrētā darījuma raksturu un mērķi.
[4.3] Tiesa, pārbaudot 4.1. punktā minētos līgumus, konstatēja, ka pieteicējs ar /pers. C/ un /pers. E/ ir vienojies par
automašīnu nodošanu viņu īpašumā pēc līgumos /pers. C/ un /pers. E/ uzlikto saistību izpildes. Līdz tam brīdim līzinga
objekti ir pieteicēja īpašums. Tomēr konkrētie nomas pirkuma (līzinga) līgumi netika izpildīti no /pers. C/ un /pers. E/
puses, un pieteicējs vienpusēji atkāpās no tiem. Tādējādi automašīnas nenonāca /pers. C/ un /pers. E/ īpašumā. Vērtējot
darījuma faktiskos apstākļus, ir atzīstams, ka nav notikusi preces piegāde, proti, netika īstenots nomas pirkuma (līzinga)
līguma mērķis.
[4.4] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2. panta 15. daļa noteic, ka darījumos ar lietotām mantām, mākslas
darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām nodoklis piemērojams Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar minēto
normu izdoti noteikumi Nr. 292 (spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim).
Noteikumu Nr. 292 9. punkts noteica, ka tirgotājam ir tiesības izvēlēties īpašo pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas
kārtību vai vispārīgo likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteikto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību
to preču piegādei, kuras tirgotājam ir piegādājis pārdevējs.
Minēto noteikumu 13. punkts noteic, ka par īpašo nodokļa piemērošanas kārtību uzskata tādu nodokļa piemērošanas
kārtību, kur ar nodokli tiek aplikta starpība starp pārdošanas vērtību (naudas summu, ko tirgotājs ir saņēmis par pircējam
piegādātajām precēm) un iepirkuma vērtību. Šī starpība ir samazināma par aprēķinātā pievienotās vērtības nodokļa vērtību.
Tiesa secināja, ka īpašā nodokļa piemērošanas kārtība attiecas uz darījumiem, kuru būtība ir preču pārdošana, proti,
darījuma rezultātā nodošana īpašumā citai personai. Tiesa norādīja, ka pieteicējs saskaņā ar noteikumiem Nr. 292 darījumos
a r /pers. C/ un /pers. E/ par automašīnām Mercedes Benz S400 CDI un BMW 730 ir piemērojis īpašo nodokļu
piemērošanas kārtību, līgumu slēgšanas brīdī domājot par īpašuma tiesību nodošanu līzinga ņēmējiem pēc saistību
izpildes. Tomēr konkrētie darījumi īstenojās nevis kā nomas pirkumi (līzings), bet gan kā noma.
Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2. panta 19. daļu nomas darījumos ar nodokli apliekamā vērtība ir visi
nomas līgumā noteiktie maksājumi. Noteikumu Nr. 933 161. punkts noteic, ka, piemērojot likuma 8. panta pirmo daļu, ja
nomas pirkuma (līzinga) darījumā nomas pirkuma (līzinga) līgums tiek lauzts pirms līgumā noteiktā laika, līzinga devējs
līzinga ņēmējam izraksta kredītrēķinu par nesamaksāto nomas pirkuma (līzinga) objekta daļu.
Tā kā nomas gadījumā ar pievienotās vērtības nodokli ir apliekami visi maksājumi, bet preču piegādes (nomas pirkuma
(līzinga)) gadījumā preces (lietotas mantas) piegādātājs var izvēlēties piemērot īpašo nodokļa piemērošanas kārtību un
maksāt vien starpību starp pārdošanas vērtību un iepirkuma vērtību (kā tas ir noticis konkrētajā gadījumā), tad atzīstams,
ka nomas pirkuma (līzinga) gadījumā tiek piemērota izdevīgāka nodokļu politika attiecībā uz apliekamo objektu.
Priekšlaicīgi izbeidzot nomas pirkuma (līzinga) līgumu un konstatējot faktisko nomas attiecību pastāvēšanu, ir konstatējama
daļēja valsts budžetā maksājamā pievienotās vērtības nodokļa samaksa. Tādējādi līzinga devēja pienākums ir izrakstīt rēķinu
par nesamaksātajiem maksājumiem, tostarp pilnībā nesamaksāto valsts budžetā maksājamo pievienotās vērtības nodokli.
Tā kā no lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējs pēc līgumu Nr. 2751 un Nr. 8027 laušanas nav izrakstījis nodokļu
rēķinus /pers. C/ un /pers. E/, tad ir secināms, ka pieteicējs ar savu bezdarbību ir radījis zaudējumus valsts budžetam. Līdz
ar to, ņemot vērā iepriekš secināto, tiesa atzina par tiesisku un pamatotu dienesta rīcību, aprēķinot par minētajiem nomas
objektiem (automašīnām) budžetā maksājamo pievienotās vērtības nodokli 4078,96 euro (Ls 2866,71).
[4.5] Tiesa atsaucās uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32. panta pirmo daļu, 29. panta otro daļu, un secināja, ka
pieteicējam nokavējuma naudas aprēķins papildus aprēķinātam pievienotās vērtības nodoklim ir veikts pamatoti un tiesiski.
Atsaucoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32. panta ceturto daļu un septīto daļu, tiesa secināja, ka dienests
pamatoti aprēķinājis soda naudu 407,90 euro apmērā
[4.6] Ar pārsūdzēto lēmumu dienests pieteicējam par 2012. gadu samazinājis uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijā
deklarētos zaudējumus par 2002 euro. Šajā daļā pieteicējs argumentus nav izteicis, un tiesa, pārbaudot pārsūdzēto lēmumu
minētajā daļā, nav konstatējusi tā nepareizību.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas
sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.
[5.1] Līzingu var raksturot kā konsensuālu atlīdzības līgumu, ar kuru viena puse apsola iegūt īpašuma tiesības uz otras
puses izraudzītu lietu un nodot to līzinga ņēmēja lietošanā, pretī saņemot zināmu līzinga maksu.
Atsaucoties uz juridisko literatūru, pieteicējs norāda, ka līzinga līgumu nevar identificēt ar kādu atsevišķu Civillikumā
noteiktu līguma veidu, jo tas ietver sevī vairāku dažādu līgumu veidus – aizdevuma, nomas un pirkuma līguma elementus.
Kļūdaini ir automātiski pārcelt (pielāgot) finanšu līzinga tiesiskajām attiecībām nomas tiesiskās attiecības, jo tiesību doktrīnā
līzinga līgumu dēvē par moderno līgumu, kas radies ekonomisko attiecību attīstības gaitā un ietver sevī vairāku citu līguma
veidu noteikumus.
Arī Komerclikuma 463. panta otrā daļa norāda uz to, ka finanšu līzinga līgums nav uzskatāms par nomas līgumu, jo noteic,
ka līzinga līgumam piemēro Civillikumu un Civillikuma noteikumus par pirkuma līgumu.
Judikatūrā atzīts, ka līzinga līgumā paredzētais bankas kredīts un mantas iegāde ar tās lietojuma piešķiršanu līzinga ņēmējam
un saistību atmaksāt kredītu, lai iegūtu līzinga objektu īpašumā, veido kompleksas šā darījuma dalībnieku saistības, kas
nav atraujamas viena no otras. Saistības, kas izriet no kredīta piešķīruma, nav atraujamas no līzinga objekta lietojuma
tiesībām, kādas ar līgumu piešķir līzinga ņēmējam.
Pieteicējam ir ievērojams skaits iztiesātu lietu pret finanšu līzinga parādniekiem, un visās lietās atbilstoši Civillikumam ir
piedzīts par labu pieteicējam nesamaksātais parāds, nevis nomas maksājumi.
Tādējādi pieteicējam pēc finanšu līzinga līgumu izbeigšanas nav tiesību pārkvalificēt noslēgto līgumu par nomu un saistībā
ar to aprēķināt pievienotās vērtības nodokli. Tiesa savus apsvērumus par to, ka starp pieteicēju un līzinga ņēmējiem faktiski
pastāvēja nomas attiecības, nav pamatojusi ar tiesību normām.
[5.2] Normatīvie akti neparedz pārkvalificēt automašīnas finanšu līzinga līgumu par nomas līgumu gadījumā, ja kāda no
pusēm ir vienpusēji atkāpusies no līguma, kā to, piemēram, likumdevējs ir noregulējis attiecībā uz darījumiem ar nekustamo
īpašumu.
Līzinga darījumi Latvijā tiek veikti jau vairāk nekā 20 gadus, un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta
21. punkts skaidroja jēdzienu „nomas pirkums (līzings)” tādējādi, ka līzinga objekts pāriet līzinga ņēmēja īpašumā.
[5.3] Pārkāpts ir tiesiskās paļāvības princips, jo dienests 2009. gada 31. augusta vēstulē Nr. 14.4/19371 pieteicējam
apstiprināja to, ka tas ir tiesīgs konkrētā veida darījumiem piemērot noteikumu Nr. 292 normas, bet neko nenorādīja par
darījuma pārkvalifikācijas nepieciešamību un pienākumu piemērot pievienotās vērtības nodokli. Arī audita pārskatā dienests
atsaucas, ka šāds skaidrojums ir sniegts.
[5.4] Saskaņā ar Latvijas grāmatvedības standartā Nr. 10 „Noma” ietvertajiem nomas kvalifikācijas nosacījumiem, pieteicēja
noslēgtos finanšu līzinga darījumus nevar atzīt par nomu, jo līgumos ir iekļauti šādi nosacījumi: nomātā aktīva īpašuma
tiesības tiks nodotas nomniekam līdz nomas termiņa beigām; nomniekam ir iespēja nopirkt aktīvu par cenu, kura datumā,
kad šo iespēju varēs izmantot, būtu pietiekami zemāka par patieso vērtību, lai nomas uzsākšanas datumā pastāvētu
pamatota noteiktība, ka nomnieks šo iespēju izmantos; nomas termiņš ietver būtiski lielāko daļu no aktīva saimnieciskās
izmantošanas laika pat tad, ja īpašuma tiesības netiek nodotas; minimālo nomas maksājumu pašreizējā vērtība nomas
uzsākšanas datumā būtībā ir tikpat kā vienāda ar iznomātā aktīva patieso vērtību; zaudējumi no aktīva atlikušās vērtības
patiesās vērtības svārstībām attiecas uz nomnieku.
[5.5] Normatīvajos aktos nostiprinātie pamatprincipi nenosaka lietotas mantas nomas pirkuma darījumu pārkvalifikāciju par
nomas darījumu. Minētais arī netieši izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem un Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem.
Proti, Eiropas Savienības Tiesa nav secinājusi, ka ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo darījumu vērtībai būtu
jāmainās gadījumā, ja darījuma gaitā ir mainījies lietotas mantas pircējs.
Pieteicēja nolūks, noslēdzot līzinga līgumus ar abām fiziskajām personām, bija automašīnas pārdot, nevis iznomāt. Līgumi
tika pārtraukti un automašīnas atsavinātas, lai mazinātu pieteicējam radītās izmaksas sakarā ar to, ka klienti nepildīja savas
saistības pret pieteicēju.
Dienests, piemērojot pieteicējam pievienotās vērtības nodokli ar atpakaļejošu datumu, kuru tas nevar iekasēt no klientiem un
kas tam ir jāsamaksā pašam, pārkāpis pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principu. Gadījumā, ja pieteicējs būtu
atstājis automašīnas klientu īpašumā, tad tam nebūtu radies pienākums aprēķināt pievienotās vērtības nodokli.
[5.6] No likumprojekta „Grozījumi likumā „Par pievienotās vērtības nodokli”” anotācijas izriet, ka likumdevēja mērķis bija
ieviest īpašu pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu darījumos ar lietotu nekustamo īpašumu, ja nomas pirkuma
(līzinga) līgums tiek lauzts. Minētie grozījumi tika pieņemti 2005. gada 20. oktobrī un stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī. Ja
likumdevējs būtu paredzējis ieviestās normas interpretācijas paplašināšanu arī attiecībā uz darījumiem ar lietotām
automašīnām, tad šāds nolūks būtu tieši iekļauts minētajā anotācijā. Darījumos ar lietotu automašīnu pievienotās vērtības
nodoklis jāmaksā līdz ar preces piegādi līzinga ņēmējam par visu līzinga objekta vērtību, un tādējādi pievienotās vērtības
nodoklis par līzinga darījumu ir jau samaksāts, veicot pirmo maksājumu
[ 6 ] Dienests paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda, ka tā nav pamatota un ir noraidāma, pamatojoties uz
pārsūdzētajā lēmumā un spriedumā norādītajiem argumentiem.
[7] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu, Administratīvā
apgabaltiesa ar 2016. gada 4. oktobra spriedumu noraidīja pieteikumu. Par šo spriedumu pieteicējs iesniedza kasācijas
sūdzību.
Ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2019. gada 10. aprīļa spriedumu
atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedums un lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajai
apgabaltiesai.
[8] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst,
ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir pamatota un pieteikums ir apmierināms.
[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 350. panta pirmo daļu tiesību normu interpretācija (tulkojums), kas izteikta
kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna. Ar Senāta 2019. gada 10. aprīļa
spriedumu atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedums un lieta nodota jaunai izskatīšanai
Administratīvajai apgabaltiesai. Apgabaltiesa, taisot šo spriedumu, ņem vērā atziņas, kas izteiktas Senāta 2019. gada
10. aprīļa spriedumā šajā lietā (Nr. SKA-54/2019).
[11] Lietā nav strīda, ka 1) 2007. gada 16. martā starp pieteicēju un /pers. C/ (līzinga ņēmēju) noslēgts finanšu līzinga
(nomas pirkuma) līgums Nr. 2751 28 800 euro apmērā par automašīnu Mercedes Benz S400 CDI. Ievērojot, ka līzinga
ņēmējs neizpildīja savas saistības, 2012. gada 13. martā pieteicējs lauza iepriekš minēto līgumu; 2) 2008.gada 14. jūlijā starp
pieteicēju un /pers. E/ (līzinga ņēmēju) noslēgts finanšu līzinga (nomas pirkuma) līgums Nr. 8027 15000 euro apmērā par
automašīnu BMW 730. Ievērojot, ka līzinga ņēmējs neizpildīja savas saistības, 2012. gada 7. maijā pieteicējs lauza iepriekš
minēto līgumu.
Dienesta ieskatā uz izskatāmo gadījumu ir attiecināms likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta ceturtās daļas
8. punkts un noteikumu Nr. 933 246. punkts, no kura izriet, ja nomas pirkuma (līzinga) līgums priekšlaicīgi tiek pārtraukts,
tad pieteicējam ir pienākums izrakstīt nodokļa rēķinu par lietotu automašīnu nomu.
Pieteicēja ieskatā minētās tiesību normas nevar attiecināt uz nomas pirkuma (līzinga) līgumiem, kas noslēgti par lietotu
automašīnu iegādi, jo tās attiecas tikai uz nomas pirkuma (līzinga) līgumiem, kas noslēgti par lietota nekustamā īpašuma
piegādi.
Tādējādi pušu starpā pastāv strīds par to, vai starp pieteicēju un līzinga ņēmējiem bija izveidojušās nomas attiecības un
pieteicējam, priekšlaicīgi pārtraucot nomas pirkuma (līzinga) līgumu par lietotu automašīnu iegādi, bija pienākums aprēķināt
pievienotās vērtības nodokli par lietotu automašīnu nomu.
[12] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta 2. punkts citastarp noteic, ka par preču piegādi tiek uzskatīti
darījumi, kas veikti saskaņā ar noslēgtajiem nomas pirkuma (līzinga) līgumiem.
Saskaņā ar šā likuma 1. panta 21. punktu nomas pirkums (līzings) ir preču piegādes darījums, kurā līzinga devējs,
pamatojoties uz noslēgto nomas pirkuma (līzinga) līgumu, uz noteiktu laiku un par līgumā noteiktajiem līzinga maksājumiem
nodod lietošanā līzinga ņēmējam konkrētu preci (līzinga objektu), nomas pirkuma (līzinga) līgumā paredzot, ka līzinga
objekts pāriet līzinga ņēmēja īpašumā, ja līzinga ņēmējs ir veicis visus līgumā noteiktos maksājumus. Noteikumu Nr. 933
15. punkts noteic, ka, piemērojot likuma 1. panta 21. punktu, ja nomas pirkuma līgumā starp līzinga ņēmēju un līzinga
devēju nav paredzēta īpašumtiesību uz nomas pirkuma objektu pāriešana līzinga ņēmējam, šis darījums nav uzskatāms par
nomas pirkumu (līzingu). Šādu darījumu uzskata par lietu nomu.
Senāts, izskatot šo lietu kasācijas kārtībā, norādīja, ka no iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka nomas pirkums
(līzings) ir preču piegādes darījums un tā būtiska pazīme ir nomas pirkuma objekta pāriešana līzinga ņēmēja īpašumā pēc
līgumā noteikto maksājumu veikšanas. Šī pazīme atšķir nomas pirkumu (līzingu) no lietu nomas, jo saskaņā ar Civillikuma
2112. pantu noma ir līgums, ar kuru viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas maksu kādas lietas lietošanu.
Tādējādi, ja nomas pirkuma līgumā nav paredzēta nomas pirkuma objekta pāriešana līzinga ņēmēja īpašumā, tad tas nav
uzskatāms par nomas pirkumu (līzingu), bet gan lietu nomu (sk. Senāta 2019. gada 10. aprīļa sprieduma šajā lietā
Nr. SKA-54/2019 5. punktu).
Tādējādi, lai darījumu atzītu par nomas pirkuma (līzinga) līgumu, ir būtiski konstatēt, ka līzinga devējs un līzinga ņēmējs,
slēdzot darījumu, savstarpēji vienojušies, ka konkrētā prece pāries līzinga ņēmēja īpašumā.
[13] Atbilstoši 2007. gada 16. marta finanšu līzinga (nomas pirkuma) līguma Nr. 2751 (lietas 1. sējuma 145.–152. lapa) un
2008. gada 14. jūlija finanšu līzinga (nomas pirkuma) līguma Nr. 8027 (lietas 1. sējuma 155.–162. lapa) otrās daļas
1.2. punktam pēc līzinga objekta iegādes saskaņā ar pirkuma līgumu līzinga devējs nodod līzinga ņēmējam līzinga objektu.
Puses vienojas uzskatīt, ka līzinga objekts ir nodots līzinga ņēmējam faktiskajā valdījumā un turējumā (lietošanā) līzinga
objekta nodošanas apliecinājuma parakstīšanas brīdī. Savukārt minēto līgumu 1.3. punkts noteic, ka līzinga devēja objekts
ir līzinga devēja īpašums līdz brīdim, kad līzinga ņēmējs ir izpildījis visas savas no šī līguma izrietošās saistības.
Tātad no minētā apgabaltiesa secina, ka līzinga devējs un līzinga ņēmējs bija vienojušies, ka līzinga objekts pāriet līzinga
ņēmēja īpašumā brīdī, kad līzinga ņēmējs ir izpildījis savas no līguma izrietošās saistības, proti, veicis pilnīgu norēķinu par
līzinga objektu. Līdz ar to atzīstams, ka pretēji dienesta uzskatam, pušu starpā pastāvēja nomas pirkuma (līzinga) līgums,
nevis lietu nomas līgums.
[14] Senāts norādījis, ka atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8. panta pirmajai daļai preču piegāde ir
notikusi, ja preces nosūtītas vai atlīdzība par preču piegādi saņemta pirms preču nosūtīšanas.
Noteikumu Nr. 933 161. punkts noteic, ka, piemērojot likuma 8. panta pirmo daļu, ja nomas pirkuma (līzinga) darījumā
nomas pirkuma (līzinga) līgums tiek lauzts pirms līgumā noteiktā laika, līzinga devējs līzinga ņēmējam izraksta kredītrēķinu
par nesamaksāto nomas pirkuma (līzinga) objekta daļu.
Tātad tiesību normā ir skaidri noteikts, kā jārīkojas līzinga devējam gadījumā, ja nomas pirkuma (līzinga) līgums tiek
izbeigts pirms tajā noteiktā termiņa. Proti, jāizraksta kredītrēķins par nesamaksāto nomas pirkuma (līzinga) objekta daļu (sk.
Senāta 2019. gada 10. aprīļa sprieduma šajā lietā Nr. SKA-54/2019 6. punktu).
[15] Dienests pārsūdzētajā lēmumā atsaucies uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta ceturtās daļas
8. punktu, kas noteic, ka darījumos ar nekustamo īpašumu, ja nomas pirkuma (līzinga) līgums noslēgts par lietota
nekustamā īpašuma piegādi, bet līguma nosacījumi netiek izpildīti un tādēļ nomas pirkuma (līzinga) objekts paliek līzinga
devēja īpašumā, nodoklis piemērojams kā nomas darījumam un attiecināms uz visiem iepriekš veiktajiem nomas pirkuma
(līzinga) maksājumiem (izņemt kredītprocentus). Šī norma nav piemērojama dzīvojamo telpu nomas pirkuma (līzinga)
darījumiem, ja dzīvojamā telpa nav izmantota saimnieciskajai darbībai.
Noteikumu Nr. 933 246. punkts skaidro, ka, piemērojot minēto tiesību normu, ja nomas pirkuma (līzinga) darījumā nomas
pirkuma (līzinga) līgums tiek lauzts pirms nomas pirkuma (līzinga) līgumā noteiktā laika un nomas pirkuma (līzinga) objekts
paliek līzinga devēja īpašumā, līzinga devējs līzinga ņēmējam izraksta kredītrēķinu par nesamaksāto līzinga objekta daļu, kā
arī izraksta nodokļa rēķinu par nomas pakalpojumu par to periodu, kurā veikti nomas pirkuma (līzinga) maksājumi.
Nodokļu rēķinā par sniegto nomas pakalpojumu norāda samaksāto līzinga maksājumu daļu un atsevišķi – nodokļa summu.
Senāts izskatāmajā lietā atzina, ka minētās tiesību normas attiecas tikai uz nomas pirkuma (līzinga) līgumiem, kas noslēgti
par lietota nekustamā īpašuma piegādi. Tāpat Senāts piekrita pieteicējam, ka attiecībā uz nomas pirkuma (līzinga)
darījumiem ar lietotām automašīnām tiesību normās tieši nav noteikts, ka, izbeidzot līgumu pirms noteiktā laika, iepriekš
veiktajiem nomas pirkuma (līzinga) maksājumiem piemērojams pievienotās vērtības nodoklis kā nomas darījumam un ka
līzinga devējam jāizraksta nodokļa rēķins par nomas pakalpojumu. No likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta
ceturtās daļas 8. punkta konkrētā regulējuma, kas attiecas tieši uz darījumiem ar nekustamo īpašumu, nevar konstatēt
vispārēju principu, kas piemērojams arī citos gadījumos (sk. Senāta 2019. gada 10. aprīļa sprieduma šajā lietā
Nr. SKA-54/2019 7. punktu).
Ievērojot minēto secināms, ka no tiesību normām neizriet prasība, izbeidzot nomas pirkuma (līzinga) līgumu par lietotu
automašīnu piegādi pirms termiņa, izrakstīt pievienotās vērtības nodokļa rēķinu par nomas pakalpojumu.
[16] Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka tiesiskās noteiktības princips paredz, pirmkārt, ka tiesību normām ir jābūt
skaidrām un precīzām un, otrkārt, ka attiecīgajām personām ir jābūt iespējai paredzēt to piemērošanu (Eiropas Savienības
Tiesas 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā Plantanol, C-201/08, EU:C:2009:539, 46. punkts tajā minētā
judikatūra, 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā Traum EOOD, C-492/13, EU:C:2014:2267, 28. punkts). Šis
princips ir īpaši svarīgs tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var ietvert finansiālas izmaksas, lai ļautu ieinteresētajām
personām precīzi zināt tām uzlikto pienākumu apmēru. Tādējādi nodokļu maksātājiem ir jāzina savu pienākumu apmērs
nodokļu jomā pirms darījuma noslēgšanas (Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 27. septembra sprieduma lietā Teleos
u.c., C-409/04, EU:C:2007:548, 48. punkts un tajā minētā judikatūra, 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā Traum
EOOD, C-492/13,EU:C:2014:2267, 29. punkts). Arī Senāts ir atzinis, ka nodokļu jomā un jo īpaši, paredzot atbildību
par nodokļu samaksas pārkāpumiem, likumam ir jābūt pietiekami skaidram (Senāta 2011. gada 11. jūnija sprieduma lietā
Nr. SKA-107 (A42656207) 15. punkts).
Ņemot vērā, ka nodokļu tiesību normas nenoteic, ka, izbeidzot nomas pirkuma (līzinga) līgumu par lietotu automašīnu
piegādi pirms termiņa, jāizraksta pievienotās vērtības nodokļa rēķins par nomas pakalpojumiem, nav pamatota dienesta
prasība aprēķināt pievienotās vērtības nodokli par lietotu automašīnu nomu. Līdz ar to dienests nepamatoti ir aprēķinājis arī
pievienotās vērtības nodokļa soda naudu un nokavējuma naudu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks un atceļams no tā pieņemšanas
brīža.
[17] Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmajai daļai
piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Pieteicējs samaksājis valsts nodevu 28,46 euro par pieteikumu (lietas 1. sējuma 8. lapa) un valsts nodevu 56,91 euro par
apelācijas sūdzības iesniegšanu (lietas 1. sējuma 296. lapa), kas atlīdzināma no atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes
budžeta līdzekļiem.
[18] Apgabaltiesas ieskatā pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots.
R e z o l u t ī v ā d a ļ a
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 307., 309. pantu un 329. panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
n o s p r i e d a :
apmierināt SIA „Citadele līzings un faktorings” pieteikumu.
Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta 2014. gada 16. oktobra lēmumu Nr. /numurs/.
Piespriest no Latvijas Republikas par labu SIA „Citadele līzings un faktorings” (reģ. Nr. 50003760921) valsts nodevu 85,37
euro, kas atlīdzināma no Valsts ieņēmumu dienesta budžeta līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) V. Zommere
Tiesnese (paraksts) I. Amona
Tiesnese (paraksts) K. Kalvāne