Supreme Court allows eviction of co-owners without consent, rejecting lower court's application of tenancy law.

Lieta Nr.C26141210

SKC –63/2015

SPRIEDUMS

Rīgā 2015.gada 15.jūnijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:

tiesnese referente M.Zāģere

tiesnese I.Lauka

tiesnese E.Vernuša

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītājas /pers. B/ kasācijas sūdzību par Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2012.gada 28.augusta spriedumu /pers. B/ prasībā pret /pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/ un /pers. G/ par

patapinājuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un izlikšanu no dzīvojamajām telpām.

Ap raksto šā d aļa

[1] Ar Rēzeknes tiesas 2000.gada 11.decembra spriedumu /pers. B/ apstiprināta mantojuma tiesībās uz mirušās mātes /pers.

H/ atstāto mantojumu, kurā ietilpst arī namīpašuma /adrese A/, 1/3 domājamā daļa.

No Valsts zemes dienesta kadastra izziņas redzams, ka nekustamais īpašums /adrese A/, pieder vienādās domājamās daļās

/pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/.

[2 ] /pers. B/ 2010.gada 13.decembrī cēlusi tiesā prasību pret /pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/ un /pers. G/ par

patapinājuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un izlikšanu no dzīvojamajām telpām.

Prasības pieteikumā norādīts tālāk minētais pamatojums.

[2.1] /pers. C/ un /pers. D/ uz 2010.gada 1.jūnijā noslēgto patapinājumu līgumu pamata nodevušas /pers. E/, /pers. F/, kā arī

/pers. G/ lietošanā dzīvojamās telpas nekustamajā īpašumā /adrese A/.

[2.2] Dzīvojamajā mājā dzīvesvietu ir deklarējuši /pers. B/, /pers. C/, /pers. E/ un /pers. G/, bet mājā pastāvīgi dzīvo /pers. E/ un

/pers. F/. Noslēgtie dzīvojamo telpu patapinājuma līgumi nav spēkā, jo /pers. C/ un /pers. D/ tos noslēgušas, nesaskaņojot ar prasītāju.

/pers. C/ un /pers. D/, iemitinot kopīpašumā /pers. E/, /pers. F/ un /pers. G/, ir rīkojušās prettiesiski, tādēļ /pers. E/, /pers. F/ un /pers.

G/ izliekami no kopīpašuma.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1068.pantu.

[3] Ar Rēzeknes tiesas 2012.gada 16.februāra spriedumu prasība noraidīta.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību, Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2012.gada

28.augustā nosprieda prasību apmierināt daļēji, atzīt par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža starp /pers. C/ un /pers. J/, /pers. C/

un /pers. E/, starp /pers. D/ un /pers. E/, /pers. D/ un /pers. G/ 2010.gada 1.janvārī noslēgtos patapinājuma līgumus, izlikt /pers. G/ no

nekustamā īpašuma /adrese A/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, bet prasību daļā par /pers. E/ un /pers. F/ izlikšanu no

nekustamā īpašuma noraidīt.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Patapinājuma līgumu noslēgšanas brīdī 2010.gada 1.janvārī namīpašums /adrese A/, bija /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/

kopīpašums. Nav strīda par to, ka /pers. C/ un /pers. D/ patapinājuma līgumus noslēgušas bez /pers. B/ piekrišanas.

Atbilstoši Civillikuma 1068.panta noteikumiem apmierināma prasība daļā par patapinājuma līgumu atzīšanu par spēkā

neesošiem, jo šie līgumi noslēgti, nesaskaņojot ar kopīpašnieci /pers. B/.

Nav pamatoti /pers. C/ un /pers. D/ argumenti, ka viņas atbilstoši Civillikuma 1072.panta noteikumiem varēja bez prasītājas

piekrišanas nodot patapinājumā savas nekustamā īpašuma domājamās daļas. Tā kā namīpašuma /adrese A/, dalīta lietošana nav

noteikta, rīcībai ar šo lietu vai tās daļu nepieciešama visu kopīpašnieku piekrišana. Ņemot vērā, ka /pers. C/ un /pers. D/ nodevušas

lietošanā dzīvojamās telpas, kas ietilpst nedalītā kopīpašuma priekšmetā, nesaskaņojot patapinājumu līgumu noslēgšanu ar /pers. B/,

šāda atbildētāju rīcība aizskar prasītājas kā kopīpašnieces tiesības un ir pretēja Civillikuma 1068. un 1072.panta noteikumiem.

[4.2] Konstatēts, ka /pers. G/ ieguva dzīvojamās mājas lietošanas tiesības laikā, kad /pers. B/ bija šīs mājas kopīpašniece. /pers.

D/ nebija tiesīga bez prasītājas piekrišanas iemitināt mājā savu laulāto /pers. G/. Līdz ar to secināms, ka /pers. G/ dzīvojamās mājas

lietošanas tiesības ieguva nelikumīgi, kas ir pamats prasības daļā par viņa izlikšanu no dzīvojamās mājas apmierināšanai.

[4.3] Nav strīda par faktu, ka /pers. E/ un /pers. F/ dzīvojamajā mājā /adrese A/, iemitināja mājas iepriekšējais īpašnieks /pers. J/,

kurš miris /datums/.

/pers. E/ un /pers. F/ dzīvojamās telpas lietošanas tiesības apspriežamas pēc likuma „Par dzīvokļa īpašumu” normām, kas bija

spēkā laikā, kad bija dzīvs namīpašuma iepriekšējais īpašnieks un celta prasība tiesā. Pamatojoties uz likuma „Par dzīvokļa

īpašumu” 11.panta pirmo daļu, kurai atbilstoši dzīvokļa īpašniekam ir tiesības iemitināt savā dzīvoklī ģimenes locekļus un citas

personas, šā likuma 19.panta pirmajā daļā noteikto - dzīvokļa īpašnieka ģimenes locekļiem un citām personām, kuras dzīvokļa

īpašnieks iemitinājis viņam piederošajā dzīvoklī, ir tiesības tāpat kā īpašniekam lietot dzīvojamās un citas telpas, ja, viņus iemitinot,

nav bijusi citāda vienošanās, secināms, ka /pers. E/ un /pers. F/ dzīvojamās telpas lietošanas tiesības ieguva likumīgi.

Patapinājuma līgumu atzīšana par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža nevar būt iemesls /pers. E/ un /pers. F/ izlikšanai no

dzīvojamās mājas, jo viņi neieguva dzīvojamās telpas lietošanas tiesības uz šo līgumu pamata, bet gan ievietojās dzīvojamā mājā

likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 19.panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā, tādēļ saskaņā ar Civillikuma Ievada 3.panta noteikumiem

neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tādējādi kā nepamatots noraidāms apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka /pers. F/

lieto kopīpašumu prettiesiski.

Laikā, kad /pers. E/ un /pers. F/ tika iemitināti dzīvojamā mājā, prasītāja vēl nebija mājas kopīpašniece. Prasītājai atbilstoši

Civillikuma 701.panta un 705.panta noteikumiem ir saistošas /pers. E/ un /pers. F/ piešķirtās dzīvojamās telpas lietošanas tiesības.

[4.4] Prasītājas pārstāvja norādītais, ka izveidojušos naidīgo attiecību dēļ /pers. B/ nav iespējams lietot viņai piederošo nekustamā

īpašuma 1/3 domājamo daļu un ka atbildētāju dzīvošana mājā apgrūtina nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē, nevar būt pamats

dzīvojamās telpas lietošanas tiesību izbeigšanai un atbildētāju izlikšanai un šīm telpām. Civillikuma 1036. un 1072.pants konkrētajā

gadījumā nav piemērojams, jo prasītājas pilnīgas varas tiesības par savu domājamo daļu ir aprobežotas ar šā likuma 1068.pantu. Līdz

ar to prasītāja nav tiesīga izlikt /pers. E/ un /pers. F/ bez pārējo kopīpašnieču piekrišanas.

[4.5] Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2010.gada 30.jūlijā nosprieda izbeigt /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/

kopīpašumu un pārdot to izsolē, no pārdošanas ieņemto naudu sadalot starp kopīpašniekiem vienādās daļās. Taču nekustamais

īpašums nav pārdots izsolē, tātad reāli nav sadalīts. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka kopīpašums ir izbeigts.

[5] Par apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru prasība noraidīta, prasītāja iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā,

atsaucoties uz materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, kā arī uz procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, lūgusi spriedumu

šajā daļā atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai. Spriedums prasības apmierinātajā daļā, kā nepārsūdzēts, stājies likumīgā spēkā.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi motīvi.

[5.1] Tiesa nepareizi piemērojusi likuma „ Par dzīvokļa īpašumu” 11.panta pirmo daļu. Atbilstoši šā likuma 37.pantam attiecībā uz

dzīvojamām mājām, kas ir viena īpašnieka īpašumā, piemērojamas šā likuma III nodaļas normas, kas regulē attiecības starp dzīvokļa

īpašnieku, viņa ģimenes locekļiem un citām dzīvoklī iemitinātajām personām. To apstiprina, piemēram, šā likuma 22. un 23.pantā

noteiktais pamats dzīvokļa lietošanas tiesību izbeigšanai - necienīga izturēšanās pret dzīvokļa īpašnieku.

[5.2] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta un 190.panta otrās daļas noteikumus, jo nav spriedumu pamatojusi uz

apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā. Tiesa atstājusi bez ievērības, ka atbildētāja /pers. E/ nebija radniecības vai

svainības attiecībās ar strīdus nekustamā īpašuma iepriekšējo īpašnieku /pers. J/ vai viņa dēlu /pers. K/. Lietā nav iesniegti

pierādījumi, kas apliecinātu, ka starp /pers. J/ un /pers. E/ vai /pers. F/ būtu noslēgta rakstiska vienošanās par dzīvojamo telpu

lietošanu vai dzīvojamās telpas īres līgums. /pers. E/ tikai 2003.gada 25.augustā ir deklarējusi savu dzīvesvietu nekustamajā īpašumā

/adrese A/, bet /pers. F/ šajā īpašumā nav deklarējies.

Līdz ar to nepamatots ir tiesas secinājums, ka /pers. J/ rīcība, iemitinot savā īpašumā citas personas bez jebkāda tiesiska

darījuma noslēgšanas, ir saistoša viņa mantiniekiem.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījis lietā esošā sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to noteic Civilprocesa

likuma 473.panta pirmā daļa, Augstākās tiesas Civillietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums pārsūdzētajā

daļā atceļams.

[7] /pers. B/ savu pret /pers. E/ un /pers. F/ vērsto prasījumu par izlikšanu no dzīvojamām telpām saistījusi ar apstākli, ka atbildētāji

strīdus nekustamo īpašumu lieto bez likumiska vai līgumiska pamata, tādējādi aizskarot viņas kā minētās nekustamās lietas 1/3

domājamās daļas īpašnieces tiesības.

Atbilstoši Civillikuma 927.pantā definētajam vispārīgajam principam īpašnieks var izlietot īpašumu pēc savas gribas un ieskata,

kas sistēmiski sasaucas ar šā likuma 1038.panta (īpašnieks var viņam piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava

ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai) un 1039.panta

(īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kā arī to lietot vai izmantot, kaut arī viņam pašam no tam nerastos nekāds

zaudējums) noteikumiem.

Šo vispilnīgāko lietu tiesību ierobežo Civillikuma 1036.pants, kurā izņēmuma nosacījuma veidā ietverta norāde uz sevišķi

noteiktiem aprobežojumiem. Tādējādi īpašnieks ir tiesīgs izmantot lietu pēc sava ieskata vienīgi tiktāl, ciktāl šāda rīcība nav pretrunā ar

likumu vai citu personu tiesībām.

Arī kopīpašums Civillikuma izpratnē ir aprobežojums, turklāt tāds, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā (sk. šā likuma 1067.-

1075.pants).

Juridiskajā literatūrā izteikta atziņa, ka (..) kopīpašums (subjektīvo tiesību izpratnē) tāpat kā individuālais īpašums ir vispilnīgākā un

visaptverošākā lietu tiesība, kas piešķir tiesīgajām personām (kopīpašniekiem) visplašāko lietošanas un rīcības iespēju pār lietu (..)

(sk. A.Grūtups, E.Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums.- Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2002, 250.lpp.).

Iztulkojot Civillikuma 928. un 1036.panta noteikumus kopsakarā, secināms, ka, lai gan īpašums ir visaptverošākā lietu tiesība, tas

izņēmuma veidā var būt aprobežots „kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma” (Civillikuma 928.pants). Izšķirami īpašuma

aprobežojumi, kas nodibināti: 1) ar īpašnieka vai kopīpašnieku saskanīgu gribas izteikumu, slēdzot tiesisku darījumu (piem., īres,

nomas, patapinājuma līgumu), 2) ar likumu (piem., kopīpašuma gadījumā – katra kopīpašnieka rīcībai ar savu domājamo daļu kopējā

lietā jāatbilst Civillikuma 1068.pantā noteiktiem priekšrakstiem).

[8] Prasības par /pers. E/ un /pers. F/ izlikšanu noraidīšanas pamatā, kā tas izriet no sprieduma argumentācijas, bijis apelācijas

instances tiesas atzinums, ka minētie atbildētāji strīdus dzīvojamās telpas lieto tiesiski un tādēļ nav iemesla lietošanas tiesību

izbeigšanai.

Augstākās tiesas Civillietu departaments tālāk norādīto apsvērumu dēļ piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējas motīviem, kuros

apstrīdēta izskatāmajā lietā konstatēto apstākļu juridiskā novērtējuma pareizība.

[8.1] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, prasītājai jāsamierinās ar situāciju, kāda izveidojusies, iepriekšējam īpašniekam /pers. J/

1988.gadā iemitinot atbildētājus viņam piederošajā dzīvojamā mājā, taču šāds pieņēmums ir kļūdains, jo strīda risinājumam

piemērotas materiālo tiesību normas, kas konkrētās tiesiskās attiecības neregulē.

Atbilstoši likuma „Par dzīvokļa īpašumu” (zaudējis spēku no 01.01.2011.) 1.panta pirmajai daļai dzīvokļa īpašums daudzdzīvokļu

mājā, kurā dzīvokļi pieder vairākiem īpašniekiem, ir katra īpašnieka atsevišķais īpašums kopā ar attiecīgo kopīpašuma domājamo

daļu.

„Ar šajā normā minēto daudzdzīvokļu māju jāsaprot ikviena dzīvojamā māja, kurā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir vairāk

nekā viens dzīvoklis (..)” (sk. R.Krauze, I.Krauze. Dzīvoklis. Īre. Privatizācija. Īpašums (dokumenti un komentāri).- Rīga: Mans

Īpašums., 1996, 179.lpp.).

Savukārt dzīvokļa īpašums minētās normas izpratnē ir katra īpašnieka atsevišķais īpašums kopā ar attiecīgo kopīpašuma

domājamo daļu.

Apelācijas instances tiesa noskaidrojusi un šis fakts lietas iztiesāšanas gaitā netika apstrīdēts, ka dzīvojamā māja /adrese A/,

dzīvokļa īpašumos nav sadalīta. Tas nozīmē, ka strīdus objektu nevar kvalificēt kā daudzdzīvokļu māju, kas izslēdz pamatu likuma „Par

dzīvokļa īpašumu” speciālo normu attiecināšanai uz lietā konstatētajiem apstākļiem. Šā likuma noteikumu piemērošanu neattaisno

Civillietu tiesas kolēģijas atsaukšanās uz 37.pantu, jo minētā norma pretēji spriedumā secinātajam regulē dzīves gadījumus, kad viena

īpašnieka īpašumā atrodas dzīvojamā māja, kuru viņš, īstenojot pilnīgas varas tiesību pār lietu (Civillikuma 927.pants), sadalījis

vairākos dzīvokļa īpašumos.

Līdz ar to nevar atzīt par pareiziem Civillietu tiesas kolēģijas argumentus, ka dzīvojamās mājas iepriekšējā īpašnieka rīcība,

savulaik piešķirot dzīvojamo telpu lietošanas tiesības atbildētājiem /pers. E/ un /pers. F/, ir saistoša prasītājai uz likuma „Par dzīvokļa

īpašumu” 19.panta otrās daļas noteikumu pamata. Citiem vārdiem, nav iemesla uzskatīt, ka īpašums pakļauts likumiskam

aprobežojumam.

Kļūdoties strīdus objekta tiesiskā statusa noteikšanā, tiesa akceptējusi tādu stāvokli, kad atbildētāji, nebūdami nedz dzīvojamās

mājas tiesīgie valdītāji, nedz īrnieki, nedz arī patapinājuma ņēmēji, var netraucēti turpināt lietot svešu īpašumu, kas acīmredzami

neatbilst šā sprieduma 7.punktā sniegtajam īpašuma kā visaptverošas tiesības raksturojumam un Civillikuma 1038., 1039.pantā

paredzētajam regulējumam.

Tāpat tiesa nevietā atsaukusies uz Civillikuma 701. un 705.pantu, jo lietā nav atrodami pierādījumi tam, ka dzīvojamās mājas

iepriekšējais īpašnieks, noslēgdams tiesisku darījumu, būtu uzņēmies kādas saistības attiecībā pret atbildētājiem, ar kurām prasītājai

kā mantiniecei rastos pienākums rēķināties.

[8.2] Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka, ceļot prasību par atbildētāju izlikšanu, /pers. B/ rīkojusies pretēji Civillikuma 1068.panta

noteikumiem. Proti, viņa nav tiesīga prasīt lietošanas tiesību izbeigšanu bez pārējo kopīpašnieču piekrišanas.

Šādi prasības noraidīšanai izmantotie motīvi ne vien atklāj tiesas maldīgo izpratni par minētās normas saturu, bet arī bez jebkāda

tiesiska pamata ierobežo /pers. B/ tiesības . Vēršanās tiesā ar prasību par īpašuma tiesību aizskāruma pārtraukšanu ir likumā

garantēto tiesību uz tiesas aizsardzību izlietošana (Civilprocesa likuma 1.pants), nevis rīcība ar kopējo lietu vai tās daļu, kurai atbilstoši

Civillikuma 1068.pantam nepieciešama visu nekustamās lietas kopīpašnieku piekrišana.

[9] Iepriekš izklāstīto apsvērumu kopums ļauj secināt, ka Civillietu tiesas kolēģija nav iedziļinājusies strīda tiesisko attiecību rakstura

noteikšanā, kas savukārt novedis pie lietā konstatēto faktisko apstākļu nepareizas juridiskās kvalifikācijas.

Līdz ar to apelācijas instances tiesas spriedumu pārsūdzētajā daļā nevar atzīt par tiesisku, tādēļ kasācijas sūdzība kā pamatota

apmierināma.

Rez olutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Augstākās tiesas Civillietu departaments

nosprieda

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 28.augusta spriedumu pārsūdzētajā daļā, t.i., ar kuru noraidīta

prasība par /pers. E/ un /pers. F/ izlikšanu no nekustamā īpašuma /adrese A/, atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese M.Zāģere

Tiesnese I.Lauka

Tiesnese E.Vernuša