Court dismisses appeal against parking fine for vehicle parked in a no-stopping zone without permit.

Lietas arhīva Nr. 1A-0193-20/17

ECLI:LV:RVPT:2020:0610.1A30067919.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020.gada 10.jūnijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese I.Millere rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta pēc

/pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzības par Rīgas pašvaldības policijas 2019.gada 29.oktobra lēmumu Nr.D57/01/513261433/1.

Aprakstošā daļa.

2019.gada 6.septembrī sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols–lēmums Nr. 513261433 (turpmāk – Protokols) transportlīdzekļa

Renault Megane, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ (turpmāk – Transportlīdzeklis) īpašniekam (valdītājam), par Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK) 149. 10 panta piektās daļas 12.punktā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, norādot, ka nav

ievērotas Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr.279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk - CSN) 122.3.punktā noteiktās prasības,

uzliekot naudas sodu 40 euro.

/pers. A/ Protokolu pārsūdzēja Rīgas pašvaldības policijas Vidzemes pārvaldei (turpmāk – RPP VP) un ar 2019.gada 29.oktobra RPP lēmumu

Nr.D57/01/513261433/1 (turpmāk - Lēmums) Protokolā pieņemtais lēmums atstāts negrozīts.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemta /pers. A/ sūdzība par Lēmumu.

/pers. A/ sūdzībā norāda, ka 2019.gada 6.septembrī RPP VP inspektors ir sastādījis Protokolu, ar kuru nolēma saukt viņu pie administratīvās

atbildības, piemērojot naudas sodu 40 euro apmērā. /pers. A/ ir pārsūdzējis minēto lēmumu RPP priekšniekam, kā rezultātā, 2019.gada 29.oktobrī RPP

ir pieņēmusi Lēmumu ar kuru atstāja negrozītu iepriekšējo lēmumu.

Ar šo, /pers. A/ pārsūdz Lēmumu.

/pers. A/ pārsūdz Lēmumu pilnā apjomā.

Visu pirms vērš tiesas uzmanību uz tiem faktiem, par kuriem lietā nav strīda:

1. /pers. A/ pieder Transportlīdzeklis;

2. 2019.gada 6.septembrī plkst.8.37 Transportlīdzeklis bija novietots stāvēšanai Rīgā, pie ēkas Stirnu ielā 41;

3. pie ēkas Rīgā, Stirnu ielā 41 atrodas 523.ceļa zīme „Stāvēšanas aizlieguma zona” ar 849.papildzīmi „Pārējā papildinformācija” (izņemot ar SIA

„Rīgas namu pārvaldnieks” atļaujām Stirnu iela 39 iedzīvotājiem) (turpmāk - Ceļa zīmes);

4. /pers. A/ Transportlīdzeklī nebija izvietota SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” atļauja Stirnu iela 39 iedzīvotājiem.

RPP nepareizi interpretējusi viņa sākotnējā sūdzībā minētus apstrīdēšanas motīvus.

Sūdzībā par Protokolu, /pers. A/ pamata arguments ir bijis par to, ka Ceļa zīmes ir izvietotas pamatojoties uz prettiesiskā lēmuma pamata.

RPP savā Lēmumā norāda: „cik tas objektīvi saprotams, sūdzībā norādīts, ka ceļa zīmes ir nekorekti uzstādītas, jo zīmju darbības zonā ietilpst gan

koplietošanas ceļš, gan daļa zemes, kura pieder citam namam. Ņemot vērā minēto, viņš lūdz atcelt Protokolu”, kas acīmredzami norāda uz to, ka RPP ir

nepareizi uztvērusi viņa sūdzībā par Protokolu norādītos motīvus, kas noveda pie nepareizā lēmuma pieņemšanas.

/pers. A/ tiesības uz aizstāvību tika pārkāptas.

Neskatoties uz minēto, tomēr RPP savā lēmumā norāda: „Fakts, ka /pers. A/ apšauba ceļa zīmes uzstādīšanas likumību un darbības zonu,

neatbrīvo viņu (tāpat arī jebkuru citu ceļu satiksmes dalībnieku) no pienākuma ievērot un izpildīt CSN prasības. No minētā var secināt, ka daļēji RPP ir

mēģinājusi analizēt Ceļa zīmju uzstādīšanas likumību un to RPP ir darīja, ierakstot savā Lēmumā - tiesu praksē līdzīgos gadījumos ir atzīts, ka situācijā,

kad vadītājs nolēmis novietot transportlīdzekli stāvēšanai konkrētā vietā, vadītājam vispirms ir jāpārliecinās par ceļu satiksmes režīmu konkrētajā vietā.

[..] jebkuram transportlīdzekļa vadītājam novietojot stāvēšanai savu transportlīdzekli, neatkarīgi no savas rīcības motīviem, ir pienākums pārliecināties par

transportlīdzekļu stāvēšanas režīmu konkrētajā ceļa posmā” veicot atsauci uz Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 12.septembra spriedumu lietā Nr.

142183311. 4.4.2. un 4.4.4.apakšpunktu.

Apskatot minēto RPP atsauci konstatēja, ka RPP pieminētajā lietā, pie administratīvās atbildības saucamā persona nav apšaubījusi ceļa zīmes

izvietošanas likumību: „[..] pieteicējs norāda, ka pieņemot Protokolu netika ņemts vērā, ka pieteicējam bija tiesības novietot transportlīdzeklis stāvēšanai

326.ceļa zīmes darbības zonā uz laiku, kurā notika pieteicēja klienta iekāpšana transportlīdzeklī. Netika ņemts vērā, fakts, ka pasažiera iekāpšana

taksometrā var ilgt vairākas minūtes, proti, klientam, kurš izsaucis taksometru pa telefonu, bija jāiznāk no, piemēram, nakts kluba. Kad pieteicējs

piebrauca pie ēkas /adrese/, viņš neredzēja 326. ceļa zīmi, kas būtu uzstādīta uzreiz aiz krustojuma, ne arī attiecīgo horizontālo ceļa apzīmējumu. Līdz ar

to pieteicējs secināja, ka minētajā vietā var apstāties (sk. Administrativas apgabaltiesas 2013.gada 12.septembra sprieduma lieta Nr. 142183311

[2].punkts).Tāpat, apskatot RPP atsaucē minētus punktus, ir konstatējams, ka minētā sprieduma 4.4.2.apakšpunktā tiesa analizē, šādu apstākli:

„Pieteicējs norāda, ka apgriezies /ielas nosaukums/ krustojumā ar /ielas nosaukums 2/, apturējis transportlīdzekli aiz krustojuma un nav redzējis nevienu

ceļa zīmi, kas aizliegtu šajā vietā apstāties [..]”, savukārt 4.4.4.apakšpunktā: „Kā izriet no pieteicēja iesnieguma iestādei, pieteicējs gaidīja pasažieri,

savukārt pieteikumā tiesai pieteicējs norāda, ka nav pamanījis 326.ceļa zīmi”.

No minētā nepārprotami secināmi vairāki apstākļi:

RPP ir nepareizi interpretējusi /pers. A/ pārsūdzēšanas motīvus, jo viņš, pēc būtības apstrīd Ceļa zīmju uzstādīšanas pamatotību, kas lieko reizi

norāda uz to, ka RPP nepareizi interpretējusi sākotnējā sūdzībā ietvertos motīvus;

RPP atsauce uz Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 12.septembra sprieduma lietā Nr. 142183311 4.4.2. un 4.4.4.apakšpunktu ir pilnīgi

nepamatota, jo minētā sprieduma faktiskie apstākļi pilnīgi nav pat līdzīgi konkrētas lietas apstākļiem, kā arī pārsūdzēšanas motīvi ir pilnīgi atšķirīgi;

RPP nav vērtējusi /pers. A/ sūdzībā par Protokolu norādītos argumentus, argumentējot to ar atsauci uz neattiecināmu spriedumu.

Ņemot vērā minēto ir iespējams secināt, ka viņa tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas. Pamatojoties uz Latvijas APK 279.pantu, /pers. A/ ir tiesības

pārsūdzēt Protokolu. Viņš to var darīt norādot pārsūdzēšanas motīvus, kas ir pieprasīts ar Latvijas APK 280.panta pirmās daļas 4.punktu. Pamatojoties

uz sūdzībā norādītiem pārsūdzēšanas motīviem, RPP bija jāizvērtē tās un jāsniedz savu vērtējumu vai arī pamatojumu, kāpēc attiecīgie argumenti netiek

vērtēti. Konkrētajā gadījumā, RPP par /pers. A/ argumentu par Ceļa zīmju nelikumīgu uzstādīšanu ir atsaukusies uz tiesas spriedumu, kas nav attiecināms

uz konkrēto lietu, līdz ar ko ir secināms, ka RPP pēc būtības nevērtēja viņa sniegto pārsūdzēšanas argumentu un nav norādījusi pamatotus apstākļus viņa

argumentu noraidīšanai, tādējādi, pārkāpjot viņa tiesības uz aizstāvību.

Kā arī sākotnējā sūdzībā par Protokolu bija noradīts, ka pamata pārsūdzības motīvu /pers. A/ norāda Ceļa zīmju nelikumīgu izvietošanu. Viņš vērš

tiesas uzmanību uz šādu hronoloģisko notikumu secību.

Ceļa zīmes tika izvietotas 2019.gada augusta mēnesī. Jau sākot ar Ceļa zīmju uzstādīšanas dienu, /pers. A/ cēla iebildumus par šo Ceļa zīmju

uzstādīšanu.

Ņemot vērā, ka viņš uzskata, ka Ceļa zīmes ir nepamatoti izvietotas, 2019.gada 15.augustā viņš ir izsūtījis ierakstītā pasta sūtījumā vēstuli SIA

/Nosaukums/, VAS „Latvijas valsts ceļi” un Rīgas pašvaldības policijai (vēstule tika adresēta trīs adresātiem). Šajās vēstulēs viņš lūdza noskaidrot un

saņemt informāciju par uzstādīto Ceļa zīmju pamatojošiem dokumentiem.

Uz 2019.gada 15.augusta vēstuli /pers. A/ saņēma atbildes tikai no RPP un SIA /Nosaukums/. RPP sniedza atbildi, norādot, ka iesnieguma

pieprasītā informācija un pārbaude ir jāveic kompetentai iestādei - VAS „Latvijas valsts ceļi”. Savukārt SIA /Nosaukums/, atbildot uz viņa iesniegumu

daļā ar Ceļa zīmēm ir sniedzis atbildi, ka par dzīvojamās mājas Stirnu iela 39, Rīgā, pieņemtajiem lēmumiem nevar sniegt informāciju, sakarā ar to, ka

viņš nav Stirnu iela 39, Rīgā, dzīvokļu īpašnieks.

2019.gada 2.oktobrī, /pers. A/ atkārtoti vērsās RPP ar iesniegumu par nelikumīgu Ceļa zīmes uzstādīšanu.

2019.gada 7.oktobrī RPP ir sniegusi atbildi uz viņa 2019.gada 2.oktobra iesniegumu informējot, ka par Ceļa zīmes patvaļīgu uzstādīšanu ir uzsākta

administratīvā pārkāpumu lieta Nr. RPVP-19-2355-AL.

Aprakstītais apliecina to, ka /pers. A/ no pirmās Ceļa zīmju uzstādīšanas dienas norāda uz to, ka tās ir uzliktas neatbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Tāpat, viņš ir veicis darbības, lai kompetenta iestāde pārbaudītu Ceļa zīmju uzstādīšanas tiesiskumu, taču, diemžēl, kompetentā iestāde pat nav

sniegusi atbildi uz viņa iesniegumu. Pie šādiem apstākļiem, attiecīgajām iestādēm nesniedzot atbildes uz iesniegumiem, /pers. A/ tiek liegta iespēja veikt

savu tiesisko interešu aizstāvību.

RPP pavirši izskatīja konkrēto administratīvā pārkāpuma lietu. Savā Lēmumā RPP norāda: „Normatīvais regulējums neparedz policijas

darbiniekiem ne tiesības, ne pienākumus veikt padziļinātu pārbaudi, vai transportlīdzekļa vadītājam speciālā atļauja vispār ir vai nav, ja tā nav izvietota

transportlīdzekļa salonā pie priekšējā stikla’’, veicot atsauci uz Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2017.gada 13.janvāra sprieduma lietā

Nr.128033316 motīvu daļu. Kaut arī RPP atsauce arī neattiecās uz izskatāmo lietu, jo /pers. A/ nav apstrīdējis faktu, ka viņam ne tikai nebija izvietota

Transportlīdzeklī, bet arī nav izsniegta SIA /Nosaukums/ atļauja Stirnu iela 39 iedzīvotājiem transportlīdzekļa novietošanai, tomēr, izejot no formulētā,

viņa ieskatā, ar minēto atsauci RPP mēģinājusi norādīt, ka tai nav jāanalizē Ceļa zīmju uzstādīšanas pamatojumu.

Ja šāda ir bijusi RPP pozīcija, tad tā izraisa izbrīnu, jo pamatojoties uz 2019.gada 7.oktobra RPP vēstuli Nr.RPVP-19-2321-ap, tieši par Ceļa

zīmju uzstādīšanas faktu RPP ir uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība.

Minētais norāda, ka RPP saņemot informāciju par Ceļa zīmju uzstādīšanu no /pers. A/ ir saskatījusi iespēju, ka minētās Ceļa zīmes ir uzstādītas

neievērojot normatīvo aktu prasības, kas tiek apliecināts ar to, ka par šo faktu RPP ir uzsākusi citu administratīvā pārkāpuma lietvedību, taču izskatot

konkrēto administratīvā pārkāpuma lietvedību (saucot /pers. A/ pie administratīvās atbildības), tie paši norādītie fakti par tām pašām Ceļa zīmēm nav

ņemti vērā. Šāda RPP rīcība nav konsekventa un norāda uz paviršību, izskatot viņa sākotnējo sūdzību par Protokolu.

Neskatoties uz to, ka /pers. A/ VAS „Latvijas valsts ceļi” tā arī nav snieguši atbildi uz viņa 2019.gada 15.augusta vēstuli, viņa rīcībā ir divas Ceļa

zīmju izvietošanas shēmas, kas abas ir saskaņotas ar VAS „Latvijas valsts ceļi”, taču Ceļa zīmju izvietošana šajās shēmās atšķiras.

Septembrī mēnesī /pers. A/ pie mājas Stirnu iela 41, Rīgā, ir sastapa personu, kas stādījās priekšā, kā /Nosaukums/ darbinieks - /pers. I/. No šīs

personas viņš ieguva 1.shēmu. Šī brīža Ceļa zīmju faktiskā izvietošana atbilst šajā shēmā norādītajam.

29.oktobrī atkal sastapa pie mājas Stirnu iela 41, Rīgā, to pašu personu - /Nosaukums/ darbinieku /pers. I/. Šoreiz no personas /pers. A/ dabūja

shēmu par šo pašu vietu, taču tajā ir norādīta savādāka Ceļa zīmju ievietošana, kā arī šī shēma ir saskaņota ar VAS „Latvijas valsts ceļi” atšķirīgā datumā

- 2019.gada 16.oktobrī, kā arī šī 2.shēma ir apliecināta kopija. No minētā rodas jautājums, uz ko viņam ir liegta iespēja saņemt atbildi (sakarā ar to, ka

VAS „Latvijas valsts ceļi” nesniedz rakstveida atbildes uz /pers. A/ iesniegumiem), proti, vai 1.shēmā norādītā Ceļu zīmju izvietošana atbilst normatīvo

aktu prasībām, kā arī kas bija par iemesliem, ka tika saskaņota atšķirīga Ceļa zīmju izvietošanas shēma.

Ceļu zīme, kas ir izvietota uz iebraucamā ceļa pie ēkām Stirnu iela 39 un 41, Rīgā, labajā pusē (turpmāk - Nelikumīga Ceļa zīme), faktiski atrodas

uz zemesgabala, kas nav piesaistīts pie mājas Stirnu iela 39, Rīgā, bet tieši otrādi, šī Nelikumīga Ceļa zīme atrodas uz zemesgabala, kas ir piesaistīts pie

mājas Stirnu iela 41, Rīgā, kur /pers. A/ pieder dzīvoklis.

Minētais apstāklis tiek apliecināts ar Privatizējamās dzīvojamās mājas piesaistāmā zemesgabala projekta, Stirnu ielā, 39 /numurs A/. Salīdzinot šo

plānu ar lietā esošajām bildēm, /pers. A/ pievienotajām Ceļa zīmju izvietošanas shēmām, kā arī viņa pievienoto Ceļa zīmju fotofiksāciju, ir secināms, ka

Nelikumīga Ceļa zīme neatrodas mājas Stirnu iela 39 piesaistītajā zemesgabalā.

Konstatējot šādu situāciju un vadoties no Ceļu satiksmes likuma (turpmāk - CSL) 38.panta otrās daļas, kas nosaka, ka: „Satiksmes organizācijas

tehnisko līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu veic ceļa pārvaldītājs atbilstoši saskaņotajai projekta dokumentācijai vai saskaņojot ar Latvijas

Valsts ceļiem. Saskaņojums par satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu attiecas uz atbilstību standartiem ceļu

satiksmes drošības jomā”, ir jānodibina, vai mājas Stirnu iela 39, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopība (persona, kas pieņēma lēmumu par ceļa zīmju

uzstādīšanu) ir attiecīgā ceļa, kur tika izvietota Nelikumīgā Ceļu zīme, pārvaldītājs.

Lai sniegtu atbildi uz uzdoto jautājumu, ir jānodefinē termins „ceļa pārvaldītājs”, kas ir rodams minētā likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktā, ceļa

pārvaldītājs - īpašnieks vai cita fiziskā vai juridiskā persona, kurai attiecīgais ceļš nodots pārvaldījumā (pārziņā), kā arī termins „ceļš”, kas arī rodams

pieminētā panta 3.punktā, ceļš - jebkura satiksmei izbūvēta teritorija ( [..] iela, [..] un tamlīdzīgas teritorijas visā platumā, ieskaitot brauktuvi, ietves,

nomales, sadalošās joslas un saliņas) [..]”.

Izvērtējot CSL minēto terminu definējumus kopsakarā ar Privatizējamās dzīvojamās mājas piesaistāmā zemesgabala projekta, Stirnu ielā, 39 M-

1:1000 plānu ir konstatējams, ka ceļš pie kura ir uzstādīta Nelikumīga Ceļu zīme atrodas gan mājas Stirnu iela 39, Rīgā lietošanā, gan mājas Stirnu iela

41, Rīgā, lietošanā, no kā secīgi izriet, ka minētā ceļa pārvaldītājs ir divas personas - mājas Stirnu iela 39 dzīvokļu īpašnieku kopība un mājas Stirnu iela

41, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopība.

Līdz ar to, lai būtu tiesiskais pamats Nelikumīgā Ceļu zīmes uzstādīšanai ir nepieciešams saskaņojums no abiem attiecīgā ceļa pārvaldītājiem, vai arī

jākonstatē, ka vienam no abiem ceļa pārvaldītājiem ir tiesības rīkoties vienpersoniski.

Savukārt, gan 1.shēmā, gan 2.shēmā nav atrodams mājas Stirnu iela 41, Rīgā, saskaņojums. Tāpat lietā nefigurē kādi dokumenti kas liecinātu, ka

mājas Stirnu iela 39, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopība ir saņēmusi pilnvarojumu no mājas Stirnu iela 41, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopības, rīkoties kā ceļa

pārvaldītājs, vienpersoniski.

No aprakstīta izriet, ka Stirnu iela 39, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopība ir pārsniegusi savas pilnvaras un pieņēma lēmumu, attiecībā uz to ceļu, par

kuru tai nebija tiesību lemt vienpersoniski. Tāpat, Stirnu iela 39, Rīgā, dzīvokļu īpašnieku kopība nav saņēmusi visus nepieciešamus saskaņojumus, lai

Nelikumīgo Ceļu zīmi varētu uzstādīt tajā vietā, kur tā šobrīd atrodas.

Tāpat, no aprakstīta var izdarīt secinājumu, ka VAS „Latvijas valsts ceļi” nav veikusi pietiekošo lietas faktisko apstākļu izvērtējumu saskaņojot

Ceļa zīmju izvietošanas shēmu ar visiem nepieciešamajiem papildus saskaņojumiem un piekrišanām.

Secīgi, no minētā izriet, ka Nelikumīgā Ceļu zīme ir uzstādīta patvaļīgi.

Papildus ir vēršama tiesas uzmanība uz to, ka /pers. A/ saņemtajā 2.shēmā, tieši blakus Nelikumīgai Ceļu zīmei, ir veikts pieraksts „uz ietves”.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka 2.shēma ir apstiprināta trīs mēnešus vēlāk pēc 1.shēmas, var liecināt par to, ka kompetentā iestāde VAS „Latvijas

valsts ceļi” ir konstatējusi neatbilstību faktiskajā Ceļa zīmju izvietošanā un ir labojusi savu kļūdu. Bez tam, pārkāpuma konstatēšanas brīdī, Nelikumīga

Ceļu zīme bija izvietota atbilstoši 1.shēmā norādītajam, kas tiek pierādīts arī ar pārkāpuma vietas fotofiksāciju, no kuras var redzēt, ka Nelikumīga Ceļu

zīme neatrodas uz gājēju ietves.

Ņemot vērā minēto, /pers. A/ uzskata, ka ir pierādīts fakts, ka Nelikumīgā Ceļu zīme ir uzstādīta patvaļīgi, neievērojot normatīvo aktu prasības un

nesaņemot visus nepieciešamus saskaņojumus. Viņam ir pilnīgi liegta iespēja aizstāvēt savas aizskartās tiesības (gan ar paviršu Lēmumu, kas nesatur visu

viņa pausto argumentu analīzi, gan VAS „Latvijas valsts ceļi” rakstveida atbildes nesniegšanu).

No minētā, secīgi, izriet, ka viņš tika saukts pie administratīvas atbildības nepamatoti, Lēmums ir sastādīts nekvalitatīvi, tas neatbilst Latvijas APK

prasībām, jo nesatur visu viņa pausto argumentu analīzi, kā arī to pieņemot netika izpildīti Latvijas APK izvirzītas prasības par lietas izskatīšanu, netika

sniegta pietiekoša Lēmuma motivācija.

Taču, gadījumā, ja tiesas ieskatā sūdzībā norādītie apstākļi nav pietiekami lietvedības izbeigšanai, /pers. A/ lūdz izvērtēt iespēju atzīt šo pārkāpumu

par maznozīmīgu, atbilstoši Latvijas APK 21.pantam. Ņemot vērā minēto, pamatojoties uz CSL 1.panta pirmās daļas 2. un 3.punktu, Latvijas APK 8.,

21., 289.1, 289.6, 289.12, otrās daļas otro punktu, lūdz atcelt Lēmumu un izbeigt lietu, lūdz atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu, izbeigt uzsākto lietvedību

un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu.

Lēmumā norādīts, ka 2019.gada 6.septembrī plkst.08.37 Stirnu ielā 41, Rīgā, RPP VP inspektors A.Gudermanis konstatēja, ka Transportlīdzeklis

novietots stāvēšanai CSN 523.ceļa zīmes „Stāvēšanas aizlieguma zona” ar 849.papildzīmi „Pārējā papildinformācija” (izņemot ar SIA „Rīgas namu

pārvaldnieks” atļaujām Stirnu 39 iedzīvotājiem) darbības zonā, bez 849.papildzīmē noteiktās atļaujas.

CSN 122.3.apakšpunkts nosaka, ka, ja ar ceļa zīmēm vai ceļa apzīmējumiem nav noteikts citādi, stāvēt aizliegts 327. ceļa zīmes darbības zonā un

- attiecīgi nepāra vai pāra datumos - 328. vai 329.ceļa zīmes darbības zonā, kā arī uz visiem ceļiem teritorijā, kurā iebraukšana apzīmēta ar 523.ceļa

zīmi.

CSN 285.27.apakšpunktā noteikts, ka 849.papildzīmē „Pārējā papildinformācija” norāda informāciju, ko nesatur pārējās papildzīmes (atceļ

apstāšanās un stāvēšanas aizliegumu 326., 327., 328. un 329.zīmes darbības zonā transportlīdzekļiem ar speciālām atļaujām (vadītājam automobiļa

salonā pie priekšējā stikla jānovieto stāvvietas īpašnieka vai pārvaldītāja izdota attiecīga satura atļauja), norāda laikposmu, kurā atļauts iekraut un izkraut

kravu un tamlīdzīgi).

Minētā tiesību norma nenosaka pilnīgu ceļa zīmju uzskaitījumu, kopā ar kurām ir pielietojama 849.papildzīme, kā arī normatīvie akti neaizliedz

plašāku tās pielietojumu, jo CSN 285.punktā noteikts, ka papildzīmes tiek lietotas kopā ar citām zīmēm un precizē vai ierobežo attiecīgo zīmju darbību.

Par CSN 122.3.apakšpunkta prasību neievērošanu administratīvā atbildība noteikta Latvijas APK 149.10panta piektās daļas 12.punktā.

Ņemot vērā norādīto, RPP VP inspektors A.Gudermanis pieņēma Protokolu, ar kuru Transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam), pamatojoties uz

CSL 43.2pantu, Latvijas APK 214.pantu un RPP 2016.gada 30.jūnija iekšējiem noteikumiem Nr.5-nts „Par amatpersonu tiesībām izskatīt administratīvo

pārkāpumu lietas un pieņemt lēmumus par Latvijas APK 214.panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem”, uzlika naudas sodu četrdesmit euro apmērā.

Cik tas objektīvi saprotams, sūdzībā norādīts, ka ceļa zīmes ir nekorekti uzstādītas, jo zīmju darbības zonā ietilpst gan koplietošanas ceļš, gan daļa

zemes, kura pieder citam namam. Ņemot vērā minēto, /pers. A/ lūdz atcelt Protokolu.

Izvērtējot viņa argumentus, norādāms turpmākais.

CSL 19.panta pirmajā daļā noteikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, CSN un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu

satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu

signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības; 41.panta pirmajā daļā noteikts, ka ceļu satiksmi regulē un uzrauga policijas darbinieki un citas likumos un

citos normatīvajos aktos tam pilnvarotas personas.

Latvijas APK 243.panta pirmā daļa nosaka, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā; otrā daļa

nosaka, ka iestādē pierādīšanas pienākums administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai (amatpersonai), kura sauc personu pie administratīvās

atbildības, [..].

RPP VP darbinieki notikuma vietā ieradās pēc 2019.gada 6.septembrī plkst.07.43 pa tālruni saņemtas sūdzības par to, ka Stirnu ielā 39, Rīgā,

vairāki transportlīdzekļi ir novietoti stāvēšanai bez atļaujām, neievērojot CSN.

Pēc RPP informācijas pieprasījuma, RPP saņemta /Nosaukums/ /pers. N/ 2019.gada 18.oktobra vēstule Nr.5.1/13018 „Par 523. un 849. ceļa

zīmēm Stirnu ielā 39, Rīgā”, kurā norādīts, ka 523.ceļa zīme ar 849.papildzīmi Stirnu ielā 39, Rīgā, ir uzstādīta atbilstīgi VAS „Latvijas Valsts ceļi”

Satiksmes organizācijas pārvaldē saskaņotajai shēmai.

No administratīvā pārkāpuma lietā esošajiem materiāliem - Protokola un fotoattēliem konstatējams, ka Transportlīdzeklis ir novietots stāvēšanai

Protokolā norādītajā vietā un laikā 523.ceļa zīmes ar 849.papildzīmi darbības zonā, bez Transportlīdzeklī redzamā vietā izvietotas 849.papildzīme

noteiktās atļaujas. Konkrētajā vietā 523.ceļa zīme ar 849.papildzīmi izvietota pie iebrauktuves nama Stirnu ielā 39, Rīgā, teritorijā.

Normatīvais regulējums neparedz policijas darbiniekiem ne tiesības, ne pienākumus veikt padziļinātu pārbaudi, vai transportlīdzekļa vadītājam

speciālā atļauja vispār ir vai nav, ja tā nav izvietota transportlīdzekļa salonā pie priekšējā stikla (skat. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģijas 2017.gada 13.janvāra spriedumu lietā Nr.128033316. Motīvu daļa).

Nosacījums novietot atļauju pie priekšējā stikla ir pamatots, jo nebūtu saprātīgi uzlikt par pienākumu policijas darbiniekam apstaigāt un pārmeklēt

katru stāvvietā novietoto transportlīdzekli, lai pārliecinātos, vai transportlīdzekļa novietošana stāvvietā ir pamatota. Citiem vārdiem, personas pienākums

ir novietot atļauju tā, lai policijas amatpersonai nerastos šaubas, ka transportlīdzekļa vadītājam transportlīdzekļa novietošanas stāvvietā tiesības ir

piešķirtas (skat. Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 22.maija spriedumu lietā Nr.142083110, 2013.gada 30.augusta spriedumu lietā

Nr.142307812).

No sūdzības satura secināms, ka /pers. A/ nav izsniegta atļauja Transportlīdzekļa novietošanai stāvēšanai Lēmumā norādītajā vietā un laikā.

Fakts, ka viņš apšauba ceļa zīmes uzstādīšanas likumību un darbības zonu, neatbrīvo viņu (tāpat arī jebkuru citu ceļu satiksmes dalībnieku) no

pienākuma ievērot un izpildīt CSN prasības.

Tiesu praksē līdzīgos gadījumos ir atzīts, ka situācijā, kad vadītājs nolēmis novietot transportlīdzekli stāvēšanai konkrētā vietā, vadītājam vispirms ir

jāpārliecinās par ceļu satiksmes režīmu konkrētajā vietā. [..] jebkuram transportlīdzekļa vadītājam novietojot stāvēšanai savu transportlīdzekli, neatkarīgi

no savas rīcības motīviem, ir pienākums pārliecināties par transportlīdzekļu stāvēšanas režīmu konkrētajā ceļa posmā (skat. Administratīvās

apgabaltiesas 2013.gada 12.septembra sprieduma lietā Nr.142183311 4.4.2. un 4.4.4.apakšpunktu).

Lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēti Latvijas APK 239.pantā noteiktie apstākļi, kas nepieļauj lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Latvijas APK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta

atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Par Latvijas APK 149. 10panta piektās daļas 12.punkta pārkāpumu ir paredzēts tikai viens soda veids un apmērs - naudas sods četrdesmit euro

apmērā.

Latvijas APK 22.pants nosaka, ka administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus

pārkāpumus.

Lai sasniegtu Latvijas APK 22.pantā noteikto administratīvā soda mērķi, secināms, ka Lēmums jāatstāj negrozīts.

Ņemot vērā minēto, pamatojoties uz Latvijas APK 287.panta pirmās daļas 1.punktu, nolēma Protokolu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ sūdzību

noraidīt.

2020.gada 22.maijā tiesā saņemts RPP paskaidrojums, kurā balstoties jau uz Lēmumā norādītajiem argumentiem, lūgts /pers. A/ sūdzību par

Lēmumu noraidīt.

Motīvu daļa

Pamatojoties uz likuma “Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību” 5.panta otro daļu, kas nosaka, ka

tiesa administratīvo pārkāpumu lietas izskata rakstveida procesā, sūdzība tiek skatīta rakstveida procesā.

Tiesa, pārbaudījusi lietā esošos dokumentus un rakstveida pierādījumus, atzīst, ka /pers. A/ sūdzība ir noraidāma, bet Lēmums atstājams negrozīts.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6 panta devīto daļu, izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā tiesai visa starpā jāizlemj: vai ir noticis

administratīvais pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona ir

sodāma par šo administratīvo pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību un kāds administratīvais sods piemērojams personai.

Protokols sastādīts un administratīvais sods transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam) uzlikts par Latvijas APK 149.10panta piektās daļas

12.punktā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, norādot, ka nav ievērotas CSN 122.3.punktā noteiktās prasības.

Latvijas APK 149.10panta piektās daļas 12.punktā noteikts, ka par stāvēšanu 327.ceļa zīmes darbības zonā un attiecīgi nepāra vai pāra datumos

328. vai 329. ceļa zīmes darbības zonā, kā arī uz visiem ceļiem teritorijā, kurā iebraukšana apzīmēta ar 523.ceļa zīmi - uzliek naudas sodu

transportlīdzekļa vadītājam četrdesmit euro apmērā.

CSN 122.3.punktā noteikts, ka ja ar ceļa zīmēm vai ceļa apzīmējumiem nav noteikts citādi, stāvēt aizliegts 327.ceļa zīmes darbības zonā un –

attiecīgi nepāra vai pāra datumos – 328. vai 329.ceļa zīmes darbības zonā, kā arī uz visiem ceļiem teritorijā, kurā iebraukšana apzīmēta ar 523.ceļa zīmi.

Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Latvijas APK 243.panta pirmā daļa paredz, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.

Latvijas APK 243.panta piektā daļa paredz, kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. No minētā

panta astotās daļas izriet, ka iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.

Saskaņā ar Latvijas APK 243. 1pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā ir pie administratīvās atbildības sauktās personas

paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā;

elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; lietiskie pierādījumi.

Latvijas APK 289.13panta trešā daļa paredz, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks

argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Tiesa atbilstoši Latvijas APK 289.13panta trešās daļas regulējumam atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums attiecībā uz administratīvā

pārkāpuma (tā sastāva) esamību un sūdzības iesniedzēja vainu šī administratīvā pārkāpuma izdarīšanā ir pareizs un pietiekams.

Tiesa atzīst, ka Lēmumā pilnīgi un vispusīgi izvērtēti visi lietā esošie pierādījumi, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu atbilstoši Latvijas APK

prasībām, līdz ar ko tiesa pilnībā pievienojas Lēmuma motivācijai.

Papildus par sūdzībā ietvertajiem argumentiem tiesa norāda turpmāk minētos apsvērumus.

Vērtējot Sūdzībā norādītos argumentus, tiesa secina, ka /pers. A/ nenoliedz, ka Transportlīdzeklis bija novietots Protokolā norādītajā laikā un vietā,

turklāt norādīto ceļa zīmju darbības zonā bez attiecīgās SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” atļaujas. Sūdzību /pers. A/ pamato ar to, ka, viņa ieskatā, ceļa

zīmes ir izvietotas pretlikumīgi un viņš ir veicis darbības, lai kompetentās iestādes pārbaudītu ceļa zīmju uzstādīšanas tiesiskumu.

Vērtējot sūdzību, tiesa norāda, ka atbilstoši CSL 38.panta pirmajai daļai, ka satiksmi uz ceļiem organizē ar ceļa zīmēm, ceļa apzīmējumiem,

luksoforiem, transporta un gājēju plūsmas nožogojumiem un citiem tehniskajiem līdzekļiem, kas atbilst Latvijā obligāto standartu un citu normatīvu

prasībām. Minētā likuma otrā daļa nosaka, ka satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu veic ceļa pārvaldītājs

atbilstoši saskaņotajai projekta dokumentācijai vai saskaņojot ar Latvijas Valsts ceļiem. Saskaņojums par satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu

izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu attiecas uz atbilstību standartiem ceļu satiksmes drošības jomā.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 4.panta astoto daļu Latvijas Valsts ceļi uzrauga ceļu būvniecību, remontu, rekonstrukciju un uzturēšanu satiksmei

drošā stāvoklī atbilstoši normatīvajiem aktiem un standartiem ceļu satiksmes drošības jomā, veic ar ceļu satiksmi saistītu objektu būvniecības un

rekonstrukcijas projektu saskaņošanu un uzrauga satiksmes organizāciju un tās tehnisko līdzekļu izvietojuma atbilstību Latvijā obligāti piemērojamo

standartu un citu normatīvu prasībām.

Lietas materiālos atrodas VAS „Latvijas Valsts ceļi” atbilde uz RPP policijas pieprasījumu, kurā ir norādīts, ka 523.ceļa zīme ar 849.paildzīmi

“Izņemot ar SIA “Rīgas namu pārvaldnieks “ atļaujām Stirnu ielas 39 iedzīvotājiem” ir izvietota atbilstoši saskaņotajai shēmai. Minētajā teritorijā 523.ceļa

zīmes ar 849.papildzīmi darbības zonā daļēji ir iekļauts Stirnu ielas 41.nama, Rīgā, zemes gabals un koplietošanas ceļš.

Atbilstoši CSL 19.panta pirmajai daļai, ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, CSN un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu

satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu

signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības. Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka /pers. A/ bija pienākums ievērot normatīvo aktu prasības, kas

nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumu ievērot ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.

Vērtējot /pers. A/ sūdzībā apšaubīto ceļa zīmju uzstādīšanas likumību, tiesa secina, ka minētais apstāklis pats par sevi, neatbrīvo sūdzības

iesniedzēju, tāpat arī jebkuru citu ceļu satiksmes dalībnieku, no pienākuma ievērot un izpildīt CSN prasības.

Kā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu

(skat. Senāta 2008.gada 7.marta lēmuma lietā Nr.213/2008 7.punktu). Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību

nenoteikta skaita gadījumos. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajai daļai šāda veida administratīvie akti tiek dēvēti par vispārīgajiem

administratīvajiem aktiem – lēmumiem, kurus likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas

konkrētos un identificējamos apstākļos (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 22.februāra lēmuma lietā

Nr.SKA-101/2010 12.punktu).

Tiesu praksē ir atzīts, ka ceļa zīme ir uzskatāma par administratīvo aktu, kas satur obligātu ceļa satiksmes regulējumu, tādejādi autovadītājam, kas

piedalās ceļu satiksmē ceļa zīmes ir jāievēro obligāti saskaņā ar CSN un CSL prasībām. Tiesas secina, ka administratīvo aktu izdošana ir apstrīdama

Administratīvā procesa likuma kārtībā, nevis saskaņā ar Latvijas APK iekļautajām tiesību normām.

Vienlaicīgi tiesa secina, ka saskaņā ar CSL 2.panta 1.punktu, likuma mērķis ir noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības

organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu.

CSL 3.panta pirmā daļa nosaka, ka ceļu satiksmes tiesiskais pamats ir šis likums un citi likumi, CSN un citi Ministru kabineta normatīvie akti, valsts

standarti, kā arī starptautiskie līgumi, kuru dalībvalsts ir Latvija. CSL 3.panta otrā daļa nosaka, ka ceļu satiksmes kārtību Latvijā nosaka Ministru

kabinets, apstiprinot CSN.

Līdz ar ko, tiesas ieskatā, ceļa zīmju un citas CSN prasības ir jāievēro arī tad, ja personas ieskatā tās ir nepamatotas vai prettiesiskas, pretējā

gadījumā, personas varētu ignorēt jebkuras CSL, CSN un citu ceļu satiksmi reglamentējošo vai jebkuru citu normatīvo aktu prasības, atsaucoties uz to,

ka nepiekrīt kādai no normatīvo aktu prasībām, tādā veidā ar savu rīcību apdraudot ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un tiesiskos pamatus

Latvijā, cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu.

Vērtējot sūdzībā izteikto lūgumu izvērtēt iespēju atzīt šo pārkāpumu par maznozīmīgu atbilstoši Latvijas APK 21.pantam, tiesa norāda, ka atbilstoši

Latvijas APK 21.panta pirmajai un otrajai daļai, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir

maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto

lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu.

Ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis

draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka administratīvais pārkāpums ir atzīstams par maznozīmīgu, ja, ņemot vērā

konkrētās lietas apstākļus (tostarp izdarītā administratīvā pārkāpuma raksturu un citus lietā būtiskus apstākļus), administratīvā soda uzlikšana par izdarīto

pārkāpumu nebūtu lietderīga. Citiem vārdiem, izdarītais pārkāpums ir tik nebūtisks, ka par to pārkāpējam nav nepieciešams uzlikt sodu, bet ir pietiekami

izteikt mutvārdu aizrādījumu, kas ir preventīvs (audzinoša rakstura) līdzeklis, kas vērsts uz to, lai persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu,

saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to nepieļautu (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada

12.februāra spriedums lietā Nr.SKA-15/2009).

Saskaņā ar Latvijas APK 22.pantu, administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus

pārkāpumus.

Tiesa uzskata, ka /pers. A/ sūdzībā nav minējis apstākļus, ka būtu atzīstami par īpašiem tādā nozīmē, lai izskatāmo gadījumu atzītu par izņēmuma

gadījumu, attiecībā par kuru būtu pamats atbrīvot no administratīvās atbildības.

Vērtējot pārējos sūdzībā norādītos argumentus, tiesa uzskata, ka katru no tiem nav nepieciešams detalizēti argumentēt šajā nolēmumā, jo tiesas

ieskatā, tie nav uzskatāmi par tik nozīmīgiem, kas varētu ietekmēt pieņemamo nolēmumu. Tiesu praksē minētais arguments tiek pamatots atsaucoties arī

uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piem.,

61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā „Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti,

bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus

tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu) (skat., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2014.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.130058313, 2014.gada 29.septembra spriedumu lietā Nr.133064413).

2020.gada 30.martā tiesā saņemts /pers. A/ lūgums pieaicināt uz lietas izskatīšanu lieciniekus, kuri var detalizētāk skaidrot apstākļus, par kuriem

lietā ir strīds: liecinieku /pers. I/, šobrīd /Nosaukums/ vecākais eksperts, kurš saskaņoja ceļa zīmju uzstādīšanas shēmu 2019.gada 16.oktobrī; /pers. C/,

šobrīd /Nosaukums/ inženieris, kurš saskaņoja ceļa zīmju uzstādīšanas shēmu 2019.gada 18.jūlijā; /pers. E/, šobrīd SIA /Nosaukums/, Reģ.

Nr./reģistrācijas numurs/, darbinieks, Divu ceļa zīmju shēmas izstrādātājs; RPP /pers. F/.

Vērtējot minēto lūgumu, tiesa secina, ka lūgumā /pers. A/ nav norādījis kādu jautājumu noskaidrošanai lūdz aicināt minētās personas, tomēr no /pers.

A/ sūdzības satura izriet, ka minētajām personām /pers. A/ vēlas uzdot jautājumus un skaidrot ceļa zīmju uzstādīšanas likumību. 2020.gada 8.jūnijā tiesā

saņemts /pers. A/ lūgums atlikt lietas izskatīšanu, lai lietu varētu izskatīt mutvārdos, aicinot /pers. E/, jo raidījumā “Personīgā lieta” viņš atzīst, ka ceļa

zīmes novietotas nepareizi un neatbilstoši shēmai. Savukārt, kā jau iepriekš tiesa norādīja, tad administratīvo aktu izdošana ir apstrīdama Administratīvā

procesa likuma kārtībā, nevis vērtējama administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros, kurā ir vērtējams vai /pers. A/ ir izdarījis administratīvo pārkāpumu,

neievērojot ceļa zīmju prasības. Attiecībā par RPP priekšnieka aicināšanu, tiesa secina, ka J.Lūkass ir Lēmuma sastādītājs, līdz ar ko RPP argumenti ir

norādīti Lēmumā, kas arī ir vērtējams. Lietā nav ziņu, ka J.Lūkass būtu notikuma aculiecinieks, kurš var sniegt ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka /pers. A/ norādīto personu aicināšana liecību sniegšanai nav lietderīga, līdz ar ko, tiesas ieskatā, ir pieļaujama lietas

izskatīšana rakstveida procesā, atbilstoši likuma “Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību” 5.panta otrajai

daļai, vērtējot sūdzībā norādītos argumentus un lietā esošos materiālus un rakstveida pierādījumus.

Administratīvais sods uzlikts 40 euro, kas atbilst Latvijas APK 149.10panta piektās daļas 12.punktā noteiktajai sankcijai.

Izvērtējot izdarītā pārkāpuma apstākļus, tiesa uzskata, ka sods ir piemērots pamatoti un ir atstājams spēkā.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka Lēmums ir pamatots, tā atcelšanai nav iemeslu, bet /pers. A/ sūdzība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Latvijas APK 149.10 panta piektās daļas 12.punktu, 243.- 244., 288., 289.6, 289.12, 289.13 pantu, tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Rīgas pašvaldības policijas 2019.gada 29.oktobra lēmumu Nr.D57/01/513261433/1, bet /pers. A/ sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas tiesas kancelejā, apelācijas

sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2020.gada 10.jūnijā.

Tiesnese I.Millere