Supreme Court annuls lower court ruling for failure to assess defendant's financial status before ordering state cost recovery.

Lieta Nr. C12128211

SKC-222/2017

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2017.gada 28.aprīlī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Valerijans Jonikāns

tiesnese Ināra Garda

tiesnesis Aigars Strupišs

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar /pers. B/ pārstāves zvērinātas advokātes Ritas Jurevičas kasācijas sūdzību par Latgales

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 25.februāra spriedumu /pers. C/ (/pers. C/) prasībā pret /pers. B/ par nepamatoti saņemtās naudas

atmaksu un /pers. B/ pretprasībā par labticīga valdījuma uz naudas līdzekļiem un kopīgas saimniecības vešanas atzīšanu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. C/ (/pers. C/) 2010.gada 13.decembrī Daugavpils tiesā cēlis prasību pret /pers. B/ (pirms laulības šķiršanas /uzvārds/) par nepamatoti

saņemtās naudas atmaksu, lūdzot tiesai no /pers. B/ piedzīt 16 477,02 LVL.

Prasības pieteikumā un tā vēlākajos papildinājumos norādīti šādi argumenti.

[1.1] Prasītājs laikā no 2003. līdz 2007.gadam strādāja par tālbraucēju jūrnieku kompānijā /Nosaukums A/ un darba specifikas dēļ ilgstoši atradās

ārpus Latvijas. Apspriežoties ar atbildētāju, secināts, ka drošības un ērtības labad prasītāja darba samaksa tiks pārskaitīta uz atbildētājas norēķinu kontu

bankā. Atbildētāja apsolīja, ka visu pārskaitīto naudu atgriezīs prasītājam atpakaļ. Laikā no 2003.gada 20.oktobra līdz 2007.gada 29.jūnijam uz

atbildētājas norēķinu kontu bankā pārskaitīta prasītāja darba alga 29 060 USD jeb 16 477,02 LVL.

[1.2] Starp pusēm 2007.gada 3.februārī noslēgta laulība, kas šķirta ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2012.gada 9.marta spriedumu

civillietā Nr.C30400509, kas stājies likumīgā spēkā 2012.gada 13.aprīlī. Naudas summa 16 477,02 LVL pārskaitīta atbildētājai pirms laulības

noslēgšanas.

[1.3] Prasītājs vairākkārt mutvārdos lūdzis atbildētājai atgriezt atpakaļ naudu, kas iemaksāta viņas norēķinu kontā bankā, taču atbildētāja uz

prasītāja lūgumiem nav reaģējusi. Prasītājs 2009.gada 1.decembrī sagatavoja un nosūtīja atbildētājai pretenziju, uz ko atbilde nav saņemta. Saistībā ar

prasības nodrošināšanu konstatēts, ka atbildētājas norēķinu kontā naudas līdzekļu nav. Šāda atbildētājas rīcība kvalificējama kā ļaunprātīga svešas

mantas piesavināšanās.

Saskaņā ar Civillikuma 2389.pantu prasītājam ir tiesības 16 477,02 LVL saņemt atpakaļ no atbildētājas.

[2] Atbildētāja 2014.gada 18.februārī Daugavpils tiesā cēlusi pretprasību, kas vairākkārt papildināta, lūdzot tiesai atzīt atbildētāju par labticīgu

valdītāju naudas summai Swedbank AS norēķinu kontā un atzīt, ka puses veda kopīgu saimniecību laikā no 2002.gada 4.augusta līdz 2007.gada

3.februārim.

Pretprasība pamatota ar Civillikuma 918.pantu.

Pretprasības pieteikumā un tā vēlākajos papildinājumos norādīti šādi argumenti.

[2.1] Puses 2002.gada 4.augustā uzsāka kopdzīvi. Laikā, kad puses dzīvoja kopā un veda kopīgo saimniecību, prasītājs bija laulībā ar /pers. E/

(sieva iepriekšējā laulībā). Minētos apstākļus apliecina Augstākās tiesas 2006.gada 13.oktobra spriedums civillietā Nr.C04224103 /pers. C/ prasībā

pret /pers. E/ par laulības šķiršanu un /pers. E/ pretprasībā par īpašuma tiesību atzīšanu uz laulāto kopmantu, dzīvokļa pirkuma līguma atcelšanu, īpašuma

tiesību dzēšanu daļā un valdījuma atjaunošanu.

[2.2] Prasītājs lūdzis atbildētājai atvērt norēķinu kontu Swedbank AS (iepriekšējais nosaukums Hansabank), lai viņš varētu pārskaitīt naudu

saimniecības uzturēšanai.

Prasītājs naudu atbildētājas kontā nekad nav ieskaitījis uzkrājuma veidošanai. Lietā nav pierādījumu par pretējo. Naudu, kas bija atbildētājas

rīcībā, viņa tērēja kopā ar prasītāju ģimenes vajadzībām. Laikā no 2002.gada 4.augusta līdz 2007.gada 30.jūnijam prasītājs mājās bija 29 mēnešus un

vienu nedēļu.

Pusēm no 2003.gada 10.septembra dzīvesvieta deklarēta vienā adresē /adrese A/. Dzīvokļa iekārtošanai un komunālo pakalpojumu apmaksai

izmantota nauda no atbildētājas norēķinu konta Swedbank AS.

Saskaņā ar Civillikuma 2392.pantu uz visu, ko atbildētājs bez ļauna nolūka izdāvinājis, nodzīvojis vai nejauši nozaudējis, atprasījuma tiesību nevar

celt.

[3] Ar Daugavpils tiesas 2014.gada 1.jūlija spriedumu prasība apmierināta daļēji un no atbildētājas piedzīti 18 564,97 EUR, bet pretprasība

noraidīta.

Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Atbildētājas kontā Swedbank AS tika ieskaitīta prasītāja darba alga, ko apliecina /Nosaukums A/ 2009.gada 4.augusta izziņa un atbildētājas

Swedbank AS konta pārskats. Pie šādiem apstākļiem konstatējams, ka starp pusēm faktiski pastāvēja glabājuma tiesiskās attiecības atbilstoši

Civillikuma 1968. un 1970.pantam.

Ar atbildētājas konta Swedbank AS pārskatu ir pierādīts, ka /Nosaukums B/ ir ieskaitījusi prasītāja darba algu 24 617,99 USD jeb 18 564,97

EUR.

Ar prasītāja pārstāvja paskaidrojumiem un /pers. H/ liecību ir pierādīts, ka /Nosaukums B/ bija rēderejas aģents, kas veica algas izmaksas uz kuģa

strādājošajiem un algas izmaksu prasītājam veica /Nosaukums A/ uzdevumā.

[3.2] Atbilstoši Civillikuma 1978.pantam jādod atpakaļ tās pašas lietas, kas saņemtas glabāt. Gadījumā, ja atvietojamas lietas kādam uzticētas tieši

ar nosacījumu, ka jāatdod tikai tāds pats daudzums vai tāda pati summa, vai, ja arī bez tāda nosacījuma atvietojamas lietas ir noskaitītas, nomērītas vai

nosvērtas un nodotas glabātājam neaizslēgtā vai neaizzīmogotā veidā, tad visos šajos gadījumos viņam glabājums jāatdod tādā pašā daudzumā un tādā

pašā labumā.

Atbildētāja labprātīgi nav atdevusi naudu, līdz ar to no atbildētājas jāpiedzen 18 564,97 EUR.

[3.3] Pretprasība par labticīga valdījuma atzīšanu nav pamatota. Starp pusēm pastāvējušas glabājuma tiesiskās attiecības. Saskaņā ar Civillikuma

1971.pantu glabātājs ir tikai lietas turētājs, bet ne tās valdītājs. Līdz ar to pretprasība atzīt atbildētāju par labticīgu valdītāju ir noraidāma.

[3.4.] Atbildētāja norādījusi, ka nauda izlietota kopīgas saimniecības vešanai, iesniedzot pierādījumus par preču un iekārtu iegādi un komunālo

pakalpojumu apmaksu. Tiesai iesniegtie pierādījumi nesatur ziņas, ka maksājumi veikti no prasītāja darba algas. Liecinieces/pers. J/ un /pers. K/ nespēja

sniegt informāciju par atbildētājas kontā ieskaitītajiem naudas līdzekļiem un to izlietošanu. Pie šādiem apstākļiem nav secināms, ka prasītāja darba alga

izlietota kopīgās saimniecības vešanai.

[3.5] Pretprasība atzīt, ka puses veda kopīgu saimniecību no 2002.gada 4.augusta līdz 2007.gada 3.februārim, ir noraidāma. Civillikums neregulē

attiecības, kas pastāv pirms laulības noslēgšanas. Līdz ar to nav tiesiska pamata atzīt, ka līdz laulības noslēgšanai puses vedušas kopīgu saimniecību.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija nosprieda prasību apmierināt daļēji un

piedzīt no atbildētājas 18 564,97 EUR, pārējā daļā prasību un pretprasību par labticīga valdījuma uz naudas līdzekļiem atzīšanu noraidīt.

No atbildētājas valsts labā piedzīta valsts nodeva 885,70 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 380,07 EUR.

Apelācijas instances tiesas spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[4.1] Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais tiesiskais pamatojums, atzīstot, ka starp pusēm bija noslēgts glabājuma līgums, kas uzliek

pienākumu atdot glabājumā saņemto lietu, ir pareizs un pietiekams prasības apmierināšanai.

Saskaņā ar Civillikuma 1968.pantu ar glabājuma līgumu glabātājs uzņemas uzglabāt kustamu lietu, ko viņam nodevis glabājuma devējs. Glabājuma

līgums ir reāllīgums, tas uzskatāms par noslēgtu, tiklīdz glabājuma devējs iedevis glabājamo lietu glabātājam. Saskaņā ar Civillikuma 1473.pantu tiesiska

darījuma forma atkarājas no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.

Starp pusēm tika noslēgts mutisks glabājuma līgums un likumā nav paredzēta obligāta tā rakstveida forma. Līguma noslēgšanas faktu pierāda

apstāklis, ka atbildētāja nodeva prasītāja rīcībā sava krājkonta datus, pēc prasītāja norādījuma viņa darba devējs tieši uz šo krājkontu pārskaitīja viņa

darba algu un atbildētāja ilgstošā laika posmā no 2004.gada 29.jūnija līdz 2007.gada 27.jūlijam ir pieņēmusi uz savu krājkontu glabājumā prasītājam

piederošo naudu.

Saistībā ar atbildētājas iebildumiem par gribas izteikumu glabājuma līguma noslēgšanai norādāms, ka ne apelācijas sūdzībā, ne arī tiesas sēdē

atbildētājas pārstāve nenorādīja uz kādu citu tiesisku darījumu starp pusēm vai konkrētu mērķi, kas būtu par pamatu atbildētājam ilgstoši pārskaitīt savu

darba algu uz atbildētājas kontu.

Tādējādi atbilstoši Civillikuma 1533.pantam starp pusēm notika vienošanās par glabājuma līguma būtiskajām sastāvdaļām – prasītājs nodeva un

atbildētāja pieņēma viņa darba algu glabāšanā.

[4.2] No Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2006.gada 13.oktobra sprieduma civillietā Nr.C04224103, Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldes izziņas un prasītāja vēstulēm secināms, ka puses no 2002.gada dzīvojušas nereģistrētā laulībā. Saistībā ar pretprasību atzīt, ka starp pusēm

pastāvēja kopīga saimniecība norādāms, ka Civillikumā nav paredzēts šāds tiesiskais stāvoklis, kā pamats jebkādu juridisku seku radīšanai vai

nodibināšanai. Tiesai nav pamata atzīt, ka pušu kopdzīves laikā pastāvējis tāds tiesiskais stāvoklis kā „kopēja saimniecība”. Tikai Civillikumā noteiktajā

kārtībā noslēgta laulība rada tiesiskas sekas un tikai reģistrētā laulībā pušu starpā tiek nodibinātas noteiktas mantiskās attiecības – laulāto mantiskās

attiecības.

Pušu mantiskās attiecības, dzīvojot nereģistrētā laulībā, apspriežamas pēc vispārējām Civillikuma normām, kādas regulē mantiskās attiecības starp

privātpersonām. Dzīvošana nereģistrētā laulībā nerada mantas kopību un neizslēdz situāciju, ka pušu starpā tiktu slēgti civiltiesiski līgumi, tajā skaitā,

glabājuma līgums.

[4.3] Atbilstoši Civillikuma 89.panta pirmajai daļai un ievērojot to, ka pušu laulība noslēgta 2007.gada 3.februārī, prasītāja darba alga, kas

pārskaitīta līdz tam, nepārprotami atzīstama par prasītāja atsevišķu mantu. Prasītāja darba alga, kas pārskaitīta laikā no 2007.gada februāra līdz

2007.gada jūlijam nav atzīstama par kopīgo mantu, jo nav iegūta kopīgi ar otru laulāto vai viņa palīdzību. Par kopīgu varētu atzīt tikai to daļu, ko prasītājs

nepārprotami būtu nodevis ģimenes kopīgām vajadzībām.

[4.4] Atbildētāja norādījusi, ka prasītāja pārskaitītā nauda izmantota kopīgām vajadzībām, ieguldot pušu kopīgajā mājoklī /adrese A/, un iesniegusi

kvītis un čekus par laiku no 2003.gada septembra līdz 2007.gadam, kā arī konta AS „SEB banka” pārskatu par laiku no 2006.gada līdz 2009.gada

janvārim. Nav pamata uzskatīt, ka veikts ieguldījums pušu kopīgajā mājoklī, jo no zemesgrāmatas ierakstiem redzams, ka dzīvokļa /adrese A/, īpašniece

no 2003.gada 2.septembra ir atbildētāja. Tādējādi ieguldījums veikts viņas pašas īpašumā. Minētais dzīvoklis 2010.gada 17.jūnijā pārdots un pirkuma

maksa palika atbildētājai, ko atbildētājas pārstāve neapstrīdēja. Pušu laulība šķirta ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2012.gada 9.marta

spriedumu, kurā konstatēts, ka puses pārtraukušas kopdzīvi no 2008.gada vasaras.

Tādējādi tiesai nav pamata atzīt, ka atbildētājai būtu tiesisks pamats izmantot prasītāja pārskaitītos naudas līdzekļus viņai piederošā īpašuma

labiekārtošanā un uzturēšanā.

[4.5] Nav pierādīts atbildētājas apgalvojums, ka prasītāja pārskaitītie naudas līdzekļi izmantoti viņa paša vajadzībām. Prasītāja nauda tika

pārskaitīta uz atbildētājas krājkontu, no kura naudu izņemt nevar, tā jāpārskaita uz citu kontu. Prasītāja pārskaitītā darba alga periodiski pārskaitīta uz

citu atbildētājas kontu. Atbildētājas pārstāve apstiprināja, ka prasītājam nebija pieejas atbildētājas kontiem un viņš pats naudu izņemt nevarēja. Lietā nav

pierādīts, ka prasītāja pārskaitītā darba alga būtu pilnīgi vai daļēji atdota prasītājam, kā arī nav redzams tās izlietojums.

Saskaņā ar Civillikuma 1973.pantu glabātājam nav tiesības lietot glabājamo lietu, ja vien tāda tiesība nav noteikti vai klusējot piešķirta, un atbilstoši

1975.pantam lieta jāatdod norunātajā termiņā vai pēc pieprasījuma.

Lietā nav konstatēts, ka starp pusēm pastāvēja vienošanās par darba algas atdošanu noteiktā termiņā, bet no prasītāja iesniegtās pretenzijas

redzams, ka prasītājs 2009.gada 1.decembrī lūdzis atbildētājai pārskaitīt uz viņa kontu bankā naudu, kas atbildētājai tika pārskaitīta prasītāja uzkrājuma

veidošanai.

Brīdī, kad prasītājs pieprasīja atdod glabājumā nodotos naudas līdzekļus, atbildētājai zuda tiesiskais pamats paturēt šos līdzekļus, jo tika izbeigts

glabājuma līgums. Atbilstoši Civillikuma 2389.pantam gadījumā, ja kādam bez jebkāda tiesiska pamata ir kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no

viņa atprasīt. Līdz ar to pirmās instances tiesa, atzīstot, ka pušu attiecības regulēja glabājuma līgums, nav pārkāpusi prasījuma robežas. Tiesa pamatoti

izanalizēja un konstatēja pušu attiecību tiesisko pamatu, kam izbeidzoties ir pienākums atdot saņemto mantisko labumu. Civillikuma 2389.panta būtībā

ietverta atprasījuma tiesība, kas neļauj nevienam iedzīvoties uz cita rēķina un, zūdot pamatam paturēt lietu, uzliek pienākumu to atdot.

[4.6] Nav tiesiska pamata atbildētājas pretprasības apmierināšanai, atzīstot viņai valdījuma tiesības uz prasītāja darba algu, kas tika pārskaitīta uz

viņas krājkontu.

Saskaņā ar Civillikuma 876.pantu lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara pār lietu. Valdījums ir īpašuma tiesības sastāvdaļa,

tāpēc, lai atzītu valdījuma tiesību, jākonstatē, ka pārskaitītā nauda kļuva par atbildētājas īpašumu, kam nepieciešams tiesisks pamats. Prasītāja darba

algas pārskaitīšanas fakts nerada prasītājai īpašuma un attiecīgi arī valdījuma tiesību uz pārskaitīto naudu.

Starp pusēm pastāvēja glabājuma tiesiskās attiecības, cits naudas pārskaitīšanas mērķis lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēts. Saskaņā ar

Civillikuma 1971.pantu lietas glabātājs ir tikai tās turētājs, bet ne valdītājs. Fakts, ka prasītājs ilgstoši nepieprasīja atdot pārskaitīto naudu, uz ko vērsta

uzmanība apelācijas sūdzībā, nerada glabātājam īpašuma tiesības un neļauj to valdīt kā sev piederošu.

[4.7] Ņemot vērā, ka prasītājs atbrīvots no valsts nodevas samaksas par prasības iesniegšanu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.pantu no

atbildētājas valsts labā piedzenama valsts nodeva 885,70 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 380,07 EUR.

[5] Par apelācijas instances tiesas spriedumu atbildētājas pārstāve zvērināta advokāte Rita Jureviča iesniedza kasācijas sūdzību, pārsūdzot

spriedumu pilnā apjomā.

Kasācijas sūdzībā minēti šādi argumenti.

[5.1] Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1533.pantu. Tiesa, atsaucoties uz minēto tiesību normu, atzinusi, ka starp pusēm notika vienošanās

par glabājuma līguma būtiskām sastāvdaļām – prasītājs nodeva un atbildētāja pieņēma viņa darba algu glabāšanā. Tiesa spriedumā konstatētos apstākļus

nepareizi ir attiecinājusi uz Civillikuma 1533.pantu. Tiesa nav konstatējusi pušu pilnīgu vienošanos un nolūku savstarpēji saistīties, lai noslēgtu glabājuma

līgumu. Lietā nav pierādījumu, kas apliecinātu atbildētājas gribu saņemt lietu, kā arī nav pierādīta prasītāja griba nodot atbildētājai norādīto naudas summu

kā glabājumu, jo nav pierādīts pušu nodoms noslēgt glabājuma līgumu.

Tas apstāklis vien, ka prasītāja darba alga tika pārskaitīta ar atbildētājas ziņu uz viņas kontu bankā, neliecina, ka starp pusēm pastāvēja glabājuma

tiesiskās attiecības, ja netiek pierādīti pārējie līguma priekšnoteikumi – pušu pilnīga vienošanās, līguma būtiskās sastāvdaļas, nolūks savstarpēji saistīties.

Civillikuma 1533.panta nepareiza piemērošana ietekmējusi lietas rezultātu, jo gadījumā, ja tiesa nebūtu konstatējusi glabājuma līguma noslēgšanu,

tai nebūtu pamata prasību apmierināt.

[5.2] Tiesas secinājumi saistībā ar atbildētājas gribas izteikumu ir izdarīti pārkāpjot Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu un pierādīšanas nastu

attiecībā uz gribas izteikumu ir pārlikusi uz atbildētāju. Pierādīšanas pienākums vispirms gulstas uz prasītāju. Prasītājs nav iesniedzis nekādus

pierādījumus, ka puses ir izteikušas gribu noslēgt glabājuma līgumu, savukārt negatīvu faktu – to, ka glabājuma līgums nebija noslēgts, nav jāpierāda.

Konstatējot, ka starp pusēm ir noslēgts glabājuma līgums, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu un 97.pantu, kā arī 193.panta

piekto daļu, jo spriedumā izdarītie secinājumi nav pamatoti ar pierādījumiem un nav norādīti argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi.

Tiesa nav vērtējusi liecinieku /pers. M/, /pers. K/ un /pers. J/ liecības un prasītāja rakstītās vēstules. Šo pierādījumu nevērtēšana noveda pie

nepareiza secinājuma, ka pušu starpā noslēgts glabājuma līgums.

[5.3] Tiesa nepareizi iztulkojusi Civillikuma 2389.pantu un pretēji Civilprocesa likuma 5.panta sestajai daļai nav ņēmusi vērā judikatūru –

Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 5.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-121/2013, kurā norādīti priekšnoteikumi atprasījumam jebkāda pamata trūkuma

dēļ.

Naudas līdzekļi atbildētājai tika pārskaitīti ar nepārprotami izteiktu paša prasītāja gribu. Ilgstošu laika periodu netika izteikti nekādi iebildumi par šīs

naudas atdošanu, tie tika izteikti tad, kad tika uzsākts laulības šķiršanas process. Līdz ar to prasība, kas celta, pamatojoties uz Civillikuma 2389.pantu, ir

noraidāma.

[5.4] Tiesa, piedzenot no atbildētājas valsts ienākumos tiesas izdevumus, pārkāpusi Civilprocesa likuma 42.panta ceturto daļu, jo ar Daugavpils

tiesas tiesneses 2014.gada 18.augusta lēmumu atbildētāja pilnīgi atbrīvota no valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzības iesniegšanu. Atbilstoši

minētajai tiesību normai gadījumā, ja abas puses atbrīvotas no tiesas izdevumiem, tos uzņemas valsts.

Tiesa šajā sakarā nav ņēmusi vērā judikatūru – Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 20.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-

1981/2013. Tiesa, pretēji judikatūrā paustajām atziņām, ir piedzinusi tiesas izdevumus kaut gan atbildētājai ir trūcīgas personas statuss. Tiesai bija

jāpiemēro Civilprocesa likuma 42.panta ceturtā daļa.

Motīvu daļa

[6] Izskatījis lietu Civillietu departaments nāk pie atzinuma, ka tiesas spriedums ir atceļams.

[7] Atbilstoši Civilprocesa likuma 473.pantam, izskatot lietu kasācijas kārtībā, tiesa pārbauda apelācijas instances tiesas sprieduma likumību

attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā. Lai gan kasācijas sūdzībā norādīts, ka spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apjomā, tajā nav norādīti

iebildumi attiecībā par pretprasības noraidīšanu par labticīga valdījuma atzīšanu, kas atbilstoši minētajai likuma normai nozīmē, ka šajā daļā sprieduma

tiesiskuma izvērtējums neietilpst Civillietu departamenta kompetencē.

[8] Apelācijas instances tiesa, norādot spriedumā papildu argumentāciju, ir atzinusi, ka Daugavpils tiesas spriedumā ietvertais tiesiskais pamats,

atzīstot, ka starp pusēm bija noslēgts glabājuma līgums, kas uzliek pienākumu atdot glabājumā saņemto lietu, ir pareizs un pietiekams prasības

apmierināšanai.

Kā pirmās, tā apelācijas instances tiesa savu secinājumu pamatošanai ir atsaukušās uz glabājuma līgumu reglamentējošajām likuma normām -

Civillikuma 1968., 1970., 1971., 1973., 1975., 1978.pantu. Apelācijas instances tiesa piemērojusi arī Civillikuma 1473., 1482., 1533.pantu – vispārīgās

normas, kas noteic darījuma formu un līdzēju vienošanās priekšnoteikumus.

[9] Civilprocesa likuma 193.panta piektā daļa, kura noteic, ka sprieduma motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem

pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi, kā arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies, un konstatēto

lietas apstākļu juridisko novērtējumu, nozīmē to, ka tiesas konstatētie faktiskie apstākļi, veicot to juridisko analīzi, ir jāietver kādas konkrētas tiesību

normas sastāvā.

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka „(..) tiesa še vispirms konstatē, vai prāvnieku (galvenā kārtā prasītāja) uzdotie apstākļi, uz kuriem pamatoti pusu

prasījumi, izrādījušies par patiesiem un kādas juridiskas sekas likums saista ar noskaidrotiem apstākļiem.” (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības

grāmata, Rīga: autora izdevums, 1933, 431.lpp.).

Mūsdienu tiesību doktrīnā, runājot par tiesību normu piemērošanas loģisko shēmu un subsumpciju kā metodi, uzsvērts, ka „Subsumpcija ir

izšķiramā dzīves gadījuma juridiski nozīmīgo apstākļu (faktiskā sastāva) detalizēta izvērtēšana, pamatojoties uz tiesību normas sastāva pazīmēm, lai

noskaidrotu, vai faktiskais sastāvs ir viens no normas sastāva gadījumiem.” (sk. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā.

Rakstu krājums Dr.hab.iur. profesora Edgara Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 26.lpp.).

Lai gan apelācijas instances tiesa ir atsaukusies uz Civillikuma 1533.pantu (Līgums uzskatāms par galīgi noslēgtu tikai tad, kad starp līdzējiem

notikusi pilnīga vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām (1470.p.), ar nolūku savstarpēji saistīties) un 1968.pantu (Ar glabājuma

līgumu glabātājs uzņemas uzglabāt kustamu lietu, ko viņam nodevis glabājuma devējs) t.i. normām, kas atbilstoši līgumu slēgšanas brīvības

principam, dod tiesības pusēm saistīties noteiktu civiltiesisku attiecību veidošanai, spriedumā nav argumentācijas, kuri ir tie apstākļi, kas pretēji

atbildētājas apgalvojumam, ka viņa nav vēlējusies saistīties ar prasītāju glabāt viņai pārskaitīto naudu, tomēr veido Civillikuma 1533.un 1968.panta

normas sastāvu un pamato glabājuma līguma slēgšanu.

Civillietu departaments atzīst, ka, izskatot lietu, tiesa nav noskaidrojusi strīda izšķiršanai nepieciešamos faktiskos apstākļus, kas savukārt bija

izdarāms, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu, tiesai novērtējot pierādījumus.

[10] Civillietu departaments atzīst par pamatotu kasācijas sūdzības argumentu, ka tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1533.pantu, jo atbildētāja

nekad nav atzinusi saistību glabāt viņai pārskaitīto naudu un to atdot /pers. C/ pēc viņa pieprasījuma.

Tiesas secinājumi par glabājuma līguma tiesisko attiecību pastāvēšanu pēc būtības ir balstīti uz prasītāja izteiktajiem apgalvojumiem, kas ir pretrunā

Civilprocesa likuma 104.pantā noteiktajam par nepieciešamību šādus paskaidrojumus apstiprināt ar citiem tiesas sēdē pārbaudītiem un novērtētiem

pierādījumiem.

Atbildētāja ir sniegusi paskaidrojumus par apstākļiem, kādi starp pusēm bija izveidojušies laikā, kad tika uzsākta /pers. C/ naudas pārskaitīšana uz

atbildētājas /pers. B/ kontu, kā arī to, kāpēc pārskaitījumi atbildētājai tika veikti, tāpēc par nepamatotu atzīstams tiesas konstatējums, ka atbildētāja nav

norādījusi konkrētu naudas pārskaitīšanas mērķi.

Apelācijas instances tiesas spriedumā ir atzīts, ka no lietā esošajiem pierādījumiem un lietā iesniegtajām prasītāja vēstulēm atbildētājai var secināt,

ka prasītājs /pers. C/ un atbildētāja /pers. B/ no 2002.gada ir dzīvojuši kopā nereģistrētā laulībā.

Kasācijas sūdzībā šajā sakarā pamatoti vērsta uzmanība uz /pers. B/ /pers. C/ vēstulēs ietverto informāciju, kurā cita starpā ietverta norāde par

„(..) mūsu ar tevi budžetu”.

Tiesai bija jāvērtē, vai izteiksmes forma šajās vēstulēs var tikt izmantota kā apliecinājums tam, ka pārskaitītā nauda tika nodota glabāšanā un ka šīs

naudas saņēmēja ir apzinājusies savu kā glabātājas saistību un tādu bija labprātīgi uzņēmusies, tas ir, naudu atdot pēc pārskaitītāja pieprasījuma.

Tiesas spriedumā nav argumentu, kas apliecinātu atbildētājas gribu saistīties ar atbildētāju nolūkā realizēt glabājumu, kas norāda uz to, ka

Civillikuma 1533.pantu tiesa piemērojusi nepareizi.

[11] Civilprocesa likuma 97.panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem

novērojumiem.

Pats prasītājs savā prasības pieteikumā naudas pārskaitīšanu uz atbildētājas kontu bankā ir pamatojis ar banku sistēmas nestabilitāti un

precedentiem, kad noguldītāji visus savus noguldījumus pazaudē bankas maksātnespējas rezultātā, sakarā ar ko viņš nav atvēris savu kontu un nav

vēlējies, lai lielas naudas summas viņa prombūtnes laikā ilgstoši atrastos bankā.

Prasītājs nav paskaidrojis un tiesa nav izvērtējusi, kā, pārskaitot naudu uz atbildētājas kontu bankā, prasītāja intereses bankas maksātnespējas

gadījumā tiktu aizsargātās vairāk nekā gadījumā, ja nauda būtu atradusies kontā, kas noformēts uz paša prasītāja vārda.

Turklāt kā izriet no kompānijas /Nosaukums A/ informācijas /pers. C/ algas maksājumi laikā no 2002. gada aprīļa līdz 2003.gada februārim veikti

uz /pers. C/ bankas kontu (to /pers. C/ account) (sk. 1.sēj.7.lpp.).

Arī motīvs par to, ka prasītājs nav vēlējies, lai nauda ilgstoši atrastos bankā rada neskaidrības - lai gan pārskaitījumi uz atbildētājas bankas kontu ir

veikti sākot ar 2003.gada novembri un turpinājušies līdz 2007.gada jūlijam, pretenziju atdot naudu /pers. C/ izvirzījis vien 2009.gada 1.decembrī (sk.

1.sēj., 11.lpp.), bet prasību tiesā cēlis 2010.gada 13.decembrī. Turklāt, kā izriet no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2012.gada 9.marta

sprieduma, ar kuru šķirta /pers. E/ un /pers. C/ 2007.gada 3.februārī noslēgtā laulība, laulātie jau kopš 2008.gada vasaras dzīvoja šķirti (sk. 1.sēj. 208.-

209.lpp.).

Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts uz to, ka tiesas spriedumā nav veikta lietā nopratināto liecinieku /pers. M/, /pers. K/ un /pers. J/ liecību

novērtēšana nolūkā atklāt starp pusēm radušos attiecību raksturu, lai tādējādi varētu spriest par viņu nolūku saistīties noteiktu civiltiesisku attiecību

veidošanā.

Atbildētājas apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka, lai gan Civillikums neregulē attiecības, kas pastāv pirms laulības noslēgšanas, tas nerada

šķēršļus atzīt kopīgas saimniecības pastāvēšanu. Tas, kā atzīst Civillietu departaments, neradīs nekādas tiesiskas sekas attiecībā uz laulāto kopīgās

mantas sastāva noteikšanu, bet tam var būt svarīga nozīme, lai kvalificētu uz citiem pamatiem starp pusēm izveidojušās attiecības, kā tas ir konkrētajā

gadījumā.

[12] Lai gan pirmās instances tiesa atzinusi glabājuma līguma tiesisko attiecību pastāvēšanu un prasību par naudas piedziņu apmierinājusi uz

Civillikuma 1978.panta pamata, kas varētu tikt atzīts par atbilstošu risinājumu, ja vien tiesas konstatētie apstākļi atbilstu Civillikuma 1968. un 1970.panta

dispozīcijai, apelācijas instances tiesa, kļūdaini uzskatot, ka glabājuma līgums izbeidzās brīdī, kad prasītājs pieprasīja atdot glabājumā nodotos naudas

līdzekļus un no šā laika sāka darboties Civillikuma 2389.panta noteikumi par atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ, taisījusi pretrunīgu spriedumu, kas

pats par sevi ir pamats tā atcelšanai.

Civillietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 2389.pantu, kas paredz, ka atprasījuma tiesība tiesiska

pamata trūkuma dēļ pieļaujama gadījumā, kad tiesisks pamats nav bijis nemaz vai vēlāk atkritis. Minētā tiesību norma nav piemērojama pie apstākļiem,

kad tiesiskais pamats, kas šajā gadījumā ir bijis glabājuma līgums (atbilstoši tiesu pozīcijai), ir pastāvējis, un nav atzīts par spēkā neesošu.

Ievērojot to, ka glabājuma līgums ir reāllīgums, tas neizbeidzas ar glabājuma devēja pieprasījumu. Tiesiskās attiecības no glabājuma līguma

izbeidzas ar glabājumā nodotās lietas atdošanu glabājuma devējam.

Vienlaikus piemērojot Civillikuma normas, kas paredz glabājuma līguma tiesiskās attiecības un Civillikuma 2389.pantu, rodas situācija, kurā ir divi

savstarpēji izslēdzoši prasības pamati – iespējams vai nu atprasījums sakarā ar glabājuma tiesisko attiecību izbeigšanos vai arī atprasījums tiesiska pamata

trūkuma dēļ.

[13] No lietas materiāliem ir redzams, ka ar tiesas lēmumu prasītājs atbrīvots no valsts nodevas samaksas par prasības iesniegšanu (sk. 1.sējums,

2.lpp.). Par pretprasības iesniegšanu atbildētāja samaksājusi valsts nodevu (sk. 2.sējums, 97., 98.lpp.). Ar tiesneses lēmumu atbildētāja atbrīvota no

valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzības iesniegšanu un no drošības naudas samaksas par kasācijas sūdzības iesniegšanu (sk. 3.sējums, 62.,

63., 121.lpp.).

Civilprocesa likuma 42.panta pirmā daļa paredz, ka tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai daļai.

Civilprocesa likuma 42.panta ceturtā daļa paredz, ka gadījumā, ja abas puses atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas, tiesas izdevumus uzņemas

valsts.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no

tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos.

Saskaņā ar Daugavpils tiesas tiesneses lēmumu atbildētāja atbrīvota no valsts nodevas samaksas, bet nav atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas

vispār, tas ir, atbildētāja ar tiesas lēmumu nav atbrīvota no ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksas valsts ienākumos, kas ar spriedumu piedzīti

380,07 EUR.

Tiesai bija jāapsver, vai tiesas izdevumu piedziņa valsts ienākumos no atbildētājas, kura ar tiesneša lēmumu, kā mazturīga, tika atbrīvota no valsts

nodevas samaksas, nenonāk pretrunā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturtajā daļā ietvertās nomas jēgu un mērķi.

Ir svarīgi noskaidrot, vai apstākļi, kas bijuši par pamatu atzinumam, ka atbildētājs mantiskā stāvokļa dēļ nav spējīgs samaksāt valsts nodevu

tiesvedības laikā līdz sprieduma taisīšanai ir mainījušies, piemēram, atbildētāja mantiskais stāvoklis uzlabojies tiktāl, ka viņš neatbilst maznodrošinātas

personas statusam un līdz ar to nevar pretendēt uz pilnīgu atbrīvošanu no tiesas izdevumu atlīdzināšanas valstij (sk. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada

20.novembra spriedums lietā Nr.SKC-1981/2013).

Tiesa, piespriežot no atbildētājas tiesas izdevumus par labu valstij, nav norādījusi nekādu motivāciju. Ievērojot, ka atbildētāja ar tiesneses lēmumu

atbrīvota no valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzības iesniegšanu, un ņemot vērā judikatūru, tiesai bija jāvērtē apstākļu izmaiņas saistībā ar

atbildētājas mantisko stāvokli. Tiesas izdevumi valsts ienākumos būtu piespriežami tikai gadījumā, ja tiesa konstatētu, ka atbildētājas mantiskais stāvoklis

ir tāds, lai samaksātu piespriestos tiesas izdevumus valsts ienākumos. Savukārt gadījumā, ja tiesa nekonstatē šādus apstākļus, tad jautājums par tiesas

izdevumiem izspriežams, piemērojot Civilprocesa 42.panta ceturto daļu. Ņemot vērā, ka tiesa, piespriežot no atbildētājas tiesas izdevumus valsts

ienākumos, nav sniegusi pienācīgu lietas apstākļu izvērtējumu, arī šajā daļā spriedumu nevar atzīt par tiesisku.

[13] Tā kā tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas un pārkāpusi Civilprocesa likuma normas, spriedumu nevar atzīt par likumīgu un

pamatotu un tas ir atceļams, nododot lietu jaunai izskatīšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Augstākā tiesa

nosprieda

atcelt Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 25.februāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai tajā pašā tiesā.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis V. Jonikāns

Tiesnese I. Garda

Tiesnesis A. Strupišs