Supreme Court dismisses appeal regarding children's property rights under privatization certificate law.

Lieta Nr.C04247908

SKC – 61/2016

S P RIEDUMS

Rīgā 2016.gada 3.maijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments

šādā sastāvā: tiesnesis referents I.Bisters

tiesnese M.Zāģere

tiesnese I.Garda

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītāja /pers. B/ kasācijas sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada

29.aprīļa spriedumu /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/ prasībā pret /pers. E/ par īpašuma tiesību atzīšanu uz dzīvokļa īpašuma domājamo daļu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/ 2008.gada 4.aprīlī Rīgas apgabaltiesā cēluši prasību pret /pers. F/ (ar 2012.gada 11.septembra lēmumu

atbildētājs aizstāts ar viņa mantinieci /pers. E/) par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu – dzīvokli /adrese/ (turpmāk Dzīvoklis).

/pers. B/ lūdzis atzīt īpašuma tiesības uz minētā dzīvokļa īpašuma 5/15, /pers. C/ un /pers. D/ katrs uz 3/15 domājamām daļām.

Prasība pamatota ar likumu ,,Par privatizācijas sertifikātiem”, likumu ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kā arī Civillikuma

89.panta otro daļu, 109. un 382.pantu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītāji un atbildētājs ir vienas ģimenes locekļi, kas uz Dzīvokļa privatizācijas uzsākšanas laiku 1997.gadā

īpašumā dzīvoja kopā. /pers. F/ ir /pers. B/ sievas (2004.gadā 12.augustā mirušās /pers. G/) tēvs un /pers. C/ un /pers. D/ vectēvs.

1997.gadā tika saņemts uzaicinājums privatizēt Dzīvokli par 141,54 sertifikātiem. Pilngadīgie ģimenes locekļi /pers. B/ un /pers. G/ deva piekrišanu,

ka tas tiks privatizēts uz īrnieka /pers. F/ vārda.

Atbildētāja rīcībā nebija pietiekams skaits sertifikātu. Tā kā /pers. B/ un /pers. G/ kā laulāto nolūks bija turpināt dzīvot Dzīvoklī, tad tika nolemts

gan /pers. G/ 48,20, gan abu nepilngadīgo bērnu /pers. H/ (pēc laulības noslēgšanas /uzvārds/) un /pers. D/ 50,80 sertifikātus ieguldīt Dzīvokļa

privatizācijā un kā dāvinājumu ieskaitīt /pers. F/ privatizācijas sertifikātu kontā, kas tika izdarīts 1997.gada 27.jūlijā.

/pers. F/ un Dzīvojamo māju privatizācijas komisija 2005.gada 2.augustā noslēdza Dzīvokļa pirkuma līgumu. Ar Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu

nodaļas tiesneša 2005.gada 7.septembra lēmumu atbildētājam Rīgas pilsētas zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz dzīvokli /adrese/, ar kopējo

platību 71 m2 un 7100/138900 kopīpašuma domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala.

Pēc/pers. G/ nāves /pers. F/ mainīja domas par prasītāju turpmāku uzturēšanos Dzīvoklī un norādīja, ka testamentā to novēlēs otrai meitai - /pers.

E/.

Šādos apstākļos /pers. B/ īpašuma tiesības uz Dzīvokļa domājamām daļām lūdz atzīt kā /pers. G/, kura privatizācijā ieguldījusi 48,20 sertifikātus,

mantinieks. Savukārt /pers. C/ un /pers. D/ prasījums pamatots ar likuma ,,Par privatizācijas sertifikātiem” 18.pantu. Proti, Dzīvokļa privatizācijā /pers.

G/ ieguldīja savu nepilngadīgo bērnu /pers. C/ 26,80 un /pers. D/ 24,00 sertifikātus, kas dod pamatu prasīt īpašuma tiesību atzīšanu uz atbilstošu

privatizētā īpašuma domājamo daļu.

[2] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 23.decembra spriedumu /pers. B/ prasība noraidīta, savukārt /pers. C/ un /pers. D/

prasība apmierināta.

Tiesas spriedums par īpašuma tiesību atzīšanu /pers. C/ uz 1340/7077 domājamām daļām no Dzīvokļa un /pers. D/ uz 1200/7077 domājamām

daļām no Dzīvokļa apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts, tāpēc spriedums šajā daļā stājies likumīgā spēkā.

[3] Izskatot lietu sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 23.decembra spriedumu daļā,

ar kuru noraidīta /pers. B/ prasība, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta ar 2013.gada 29.aprīļa spriedumu /pers. B/ prasību noraidījusi.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[3.1] Lietā esošie pierādījumi dod pamatu secinājumam, ka /pers. G/ dzīves laikā nav ieguvusi prasījuma tiesības īpašuma tiesību atzīšanai uz

Dzīvokli proporcionāli tā privatizācijā ieguldīto sertifikātu vērtībai, attiecīgi arī /pers. B/ kā viņas mantinieks šādas tiesības nav mantojis, tāpēc prasība ir

noraidāma.

No likuma ,,Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju” 73.3 panta pirmajā daļā noteiktās piekrišanas došanas kārtības Dzīvokļa

privatizācijai uz /pers. F/ vārda un tai sekojošā sertifikātu dāvinājuma neizriet /pers. G/ nodoms iegūt Dzīvokli īpašumā. Šāda griba saskaņā ar

privatizāciju regulējošajiem normatīvajiem aktiem bija izsakāma tieši, proti, vienojoties, ka Dzīvoklis tiek privatizēts arī uz viņas vārda. Argumenti par to,

ka pēc Dzīvokļa privatizācijas /pers. G/ turpināja tajā dzīvot un piedalīties tā uzturēšanā nepārgroza ģimenes locekļu starpā 1997.gada 7.jūlija noslēgto

vienošanos par Dzīvokļa privatizāciju uz /pers. F/ vārda.

[3.2] Kā redzams no lietas materiāliem, /pers. E/ sev piederošās Dzīvokļa 5310/7077 domājamās daļas dāvinājuma ceļā 2012.gada 6.jūnijā

atsavinājusi /pers. K/. /pers. B/ prasību pret /pers. K/ par īpašuma tiesību atzīšanu uz Dzīvokļa domājamām daļām nav cēlis, kas arī veido patstāvīgu

pamatu /pers. B/ prasības noraidīšanai.

[4] Par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 29.aprīļa spriedumu /pers. B/ iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdzis spriedumu atcelt

un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

[4.1] nevar būt patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai apstāklis, ka prasītājs nav apstrīdējis /pers. E/ un /pers. K/ 2012.gadā noslēgto dāvinājuma

līgumu. Šāds secinājums neatbilst lietas apstākļiem, jo prasītājs mēģināja apstrīdēt dāvinājuma līgumu.

/pers. B/ 2012.gada 23.novembrī Rīgas apgabaltiesā iesniedza attiecīgu prasību, taču pirmās instances tiesas tiesnesis atteicās to pieņemt. Lēmums

pamatots ar /pers. B/ tiesiskās intereses neesamību konkrētā darījuma apstrīdēšanā. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, 2013.gada 14.februārī

izskatot /pers. B/ blakus sūdzību, minēto lēmumu atstāja negrozītu. Civillietu tiesu palāta, kuras sastāvā bija arī tiesnese M.Senkāne, kura savukārt taisīja

kasācijas kārtībā šajā lietā pārsūdzēto spriedumu, norādīja, ka /pers. B/ nevar apstrīdēt trešo personu darījumu, ja ar to netiek aizskartas viņa tiesības.

Tā kā /pers. B/ nav dāvinājuma līguma priekšmeta (Dzīvokļa) īpašnieks, tad viņam nepastāv arī tiesiska interese šādas prasības celšanai;

[4.2] lai pareizi izšķirtu strīdu, tiesai bija jānoskaidro, vai /pers. G/ Dzīvokli vēlējās iegūt savā un savas ģimenes (vīra un bērnu) īpašumā un vai ir

noticis viņas sertifikātu bezatlīdzības (dāvinājuma) darījums.

Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru /pers. G/ pilngadību sasniegušajiem bērniem atzītas īpašuma tiesības uz Dzīvokļa domājamām daļām

proporcionāli viņu izlietoto sertifikātu daudzumam, stājies spēkā. Nav strīda par faktu, ka no /pers. G/ privatizācijas sertifikātu konta /pers. F/ tika

pārskaitīti bērniem piederošie sertifikāti tieši tādā pašā veidā, kādā pašas /pers. G/ sertifikāti, proti, nosaucot to par ,,dāvinājumu”. Tomēr apelācijas

instances tiesa attiecībā uz /pers. G/ atsevišķās mantas (48,20 sertifikātu) izlietojumu nākusi pie atšķirīga secinājuma, proti, ka tas bijis bezatlīdzības

darījums un nerada tiesības prasīt atzīt īpašuma tiesības uz Dzīvokļa domājamām daļām proporcionāli ieguldītiem sertifikātiem. Šāda rīcība atzīstama par

Civilprocesa likuma 97.panta pārkāpumu, vērtējot pierādījumus lietā. Tiesa devusi pilnīgi atšķirīgu vērtējumu spēkā esošam pirmās instances tiesas

spriedumam daļā par sertifikātu izlietojumu, ar kuru attiecībā uz bērniem sertifikātu dāvinājums netika atzīts par bezatlīdzības darījumu, lai arī nosaukts par

,,dāvinājumu”;

[4.3] tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajai daļai nav informējusi prasītāju par nepieciešamību iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu

/pers. G/ gribas izteikumu attiecībā uz sertifikātu pārskaitīšanu. Atzīstot /pers. G/ sertifikātu pārskaitīšanu /pers. F/ par dāvinājumu, tiesa nav piemērojusi

Civillikuma 1482. un 1484.panta prasības par darījuma formu. Lietā nav pierādījumu tam, ka starp /pers. F/ un /pers. G/ tika noslēgts dāvinājuma līgums;

[4.4] tiesa nepareizi uz lietā konstatētajiem apstākļiem attiecinājusi likuma ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 73.3 panta

pirmās daļas prasības un nav piemērojusi materiālo tiesību normu, kuru tai vajadzēja piemērot – šā likuma 13.panta otro daļu. Slēdzot vienošanos par

Dzīvokļa privatizāciju uz /pers. F/ vārda, starp pusēm valdīja saskanīgas attiecības un nebija vajadzības veidot kopīpašumu, kā to atļāva likuma ,,Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 73.3 panta noteikumi. Turklāt tiesa nav ņēmusi vērā minētā likuma 13.panta otro daļu, saskaņā ar kuru

privatizācija iespējama tikai tad, ja starp īrnieka ģimenes locekļiem panākta vienošanās par privatizējamā objekta lietošanas kārtību. Tas dod pamatu

secinājumam, ka uz 1997.gadu starp visām iesaistītajām pusēm bija panākta mutiska vienošanās par Dzīvokļa lietošanu, no kuras atbildētājs vēlāk

atkāpās.

Uz apstākli, ka prasītāja un viņa laulātās nolūks, veicot sertifikātu pārskaitījumu atbildētājam, bija iegūt Dzīvokli savas ģimenes īpašumā, norāda

fakts, ka gan privatizācijas uzsākšanas laikā, gan arī pēc tam, /pers.B/ un /pers. G/ ar bērniem dzīvoja strīdus īpašumā, veica tajā ieguldījumus un

norēķinājās par komunālajiem pakalpojumiem. Nedz /pers. F/, nedz viņa procesuālo tiesību pārņēmēja /pers. E/ šo apstākli nav apstrīdējuši, tātad tas

uzskatāms par pierādītu.

Motīvu daļa

Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka

Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Civillietu departaments atzīst, ka Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 29.aprīļa spriedums

atstājams negrozīts.

[5] Kasācijas sūdzībā tiesai nepamatoti tiek pārmests Civilprocesa likuma 97.panta (pierādījumu novērtēšana) pārkāpums, kas izpaudies,

vienādiem faktiskajiem apstākļiem dodot atšķirīgu vērtējumu.

Lietā ir trīs prasītāji: /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/, kuru prasības par īpašuma tiesību atzīšanu uz Dzīvokļa īpašuma domājamām daļām balstās uz

dažādiem pamatiem.

/pers. B/ savu prasījumu par īpašuma tiesību atzīšanu uz Dzīvokļa domājamām daļām pamatojis ar Civillikuma 382.pantu, kas viņam kā

mantiniekam (pārdzīvojušajam /pers. G/ laulātajam) varētu piešķirt prasījuma tiesības iegūt īpašumā Dzīvokļa domājamās daļas proporcionāli Dzīvokļa

privatizācijā izmantoto sertifikātu skaitam.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudot lietas apstākļus un izvērtējot tos pamatojošos pierādījumus, atzinusi, ka /pers. G/ tieši paudusi gribu, lai

Dzīvoklis tiktu privatizēts uz tēva /pers. F/ vārda. Šāds tiesas atzinums atbilst starp privatizējamā objekta īrnieku (/pers. F/) un pilngadīgajiem ģimenes

locekļiem – /pers. G/ un /pers. B/ 1997.gada 7.jūlijā noslēgtajam līgumam. Apstāklis, ka arī pēc privatizācijas /pers. G/ turpināja lietot Dzīvokli un

piedalīties tā uzturēšanā nepārgroza minēto vienošanos, kā to pareizi secinājusi apelācijas instances tiesa.

Savukārt /pers. C/ un /pers. D/ savu prasījumu balstījuši uz likuma ,,Par privatizācijas sertifikātiem” 18.panta pirmo daļu, kas bērniem, sasniedzot

pilngadību, piešķir tiesības prasīt īpašuma tiesību atzīšanu uz privatizēto objektu atbilstoši ieguldīto sertifikātu daudzumam, ja viņu aizbildņi tos izmantojuši

attiecīgā objekta privatizēšanai. Pirmās instances tiesa attiecībā uz /pers. C/ un /pers. D/ konstatēja apstākļus, kas atbilst minētā likuma 18.panta pirmās

daļas pazīmēm, un, apmierinot prasību par viņu īpašuma tiesību atzīšanu, piemēroja tajā noteiktās tiesiskās sekas.

Līdz ar to noraidāms kasācijas sūdzības iesniedzēja arguments par pierādījumu nepareizu vērtēšanu, jo darbības ar nepilngadīgo bērnu sertifikātiem

veido atšķirīgu īpašuma tiesību iegūšanas tiesisko pamatu.

[6] Nav pamatots arguments kasācijas sūdzībā par Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas pārkāpumu, kas izpaudies prasītāja neinformēšanā

par nepieciešamību iesniegt pierādījumus par /pers. G/ patieso gribu, veicot sertifikātu dāvinājumu /pers. F/.

Civilprocesa likuma 9.pants (pušu līdztiesība civilprocesā) un 10.pants (sacīkste civilprocesā) nosaka tiesas lomu civiltiesiska rakstura strīdu

izšķiršanā.

Tiesa pēc savas iniciatīvas nevāc pierādījumus. Lai izlemtu jautājumu par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu, tiesas pienākums ir vērtēt pušu

iesniegtos pierādījumus, celtās ierunas un iebildumus.

Sacīkstes ietvaros pušu procesuālai darbībai, pretēji tiesas rīcībai, nav pienākuma rakstura. To, kādus pierādījums un kādus iebildumus savu

interešu nodrošināšanai celt tiesas priekšā, izlemj pats lietas dalībnieks.

/pers. B/ prasība pirmajā instancē kā nepierādīta tika noraidīta. Lai gan nav iemesla šaubām, ka spriedumā ietvertais pamatojums prasītājam bija

zināms, tomēr jaunus pierādījumus apelācijas kārtībā viņš neiesniedza. Gluži pretēji, uzskatot lietā esošos pierādījumus par pietiekamiem, apstrīdēja

pierādījumu vērtējumu un tiesas izdarītos secinājumus. Civillietu tiesu palāta, ievērojot lietas izskatīšanas robežas apelācijas instancē, izvērtēja lietas

apstākļus atbilstoši apelācijas sūdzībā norādītajiem motīviem. Līdz ar to tiesas rīcībā nav konstatējams Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas

pārkāpums.

Jāņem vērā, ka prasītājam juridisko palīdzību lietā uz pilnvaras un ordera pamata nodrošināja zvērināts advokāts, kurš nevar atsaukties uz likuma

noteikumu par pienākumu pierādīt celto prasību nezināšanu.

[7] Tiesneša piedalīšanās procesuālas dabas jautājuma izlemšanā, par kādu uzskatāma blakus sūdzības izskatīšana, nav šķērslis viņam piedalīties

lietā, kad strīds tiek izšķirts pēc būtības. Tas, ka apelācijas instancē piedalījās tiesnesis, kurš bija tiesas sastāvā, vērtējot prasītāja blakus sūdzību ārpus

šīs lietas, procesa dalībniekiem bija zināms, izskatot lietu pēc būtības. Noraidījums tiesnesim netika pieteikts, tāpēc nav pamata atzinumam, ka lieta

apelācijas instancē tika izskatīta nelikumīgā sastāvā, uz ko netieši norādīts kasācijas sūdzībā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1.punktu, Augstākās tiesas Civillietu departaments

n o s p r i e d a

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 29.aprīļa spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis I.Bisters

Tiesnese I.Garda

Tiesnese M.Zāģere