Legislator Case Law & Legislation
C31342815 / CA-3492-16 AI generated

Court allows parking company's claim for contract penalty and court costs against consumer for parking ticket violation.

Case Number C31342815 / CA-3492-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal dismissed the first-instance judgment that rejected the parking company's claim for a contract penalty. The court found that the defendant, as a consumer, violated the parking terms by failing to display the ticket correctly, making the penalty clause valid and reasonable. Consequently, the court ordered the defendant to pay the agreed penalty of 1,727.11 EUR plus all associated court costs.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law; Consumer Protection Law: A contract penalty clause is not inherently unfair if it represents a reasonable and just reaction to a consumer's breach of parking service terms, and the consumer's failure to display the ticket as required constitutes a valid ground for enforcement.

Keywords

AI generated
contract penalty enforcement consumer protection law parking service terms unfair contract terms civil procedure costs small claims procedure ticket display violation

Cited Legislation

AI generated
Civil Law
Consumer Protection Law
Civil Procedure Law
Road Traffic Law
Road Traffic Regulations
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C31342815

Lietas arhīva Nr. CA-3492-16/31

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 29.septembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesnese referente Agnese Veita,

tiesneses: Sarmīte Vamža, Milda Zelmene,

rakstveida procesā izskatīja civillietu SIA “EUROPARK LATVIA” maza apmēra prasībā pret /Persona A/ par

naudas piedziņu sakarā ar SIA “EUROPARK LATVIA” apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Zemgales

priekšpilsētas tiesas 2016.gada 13.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

2015.gada 1.septembrī SIA “EUROPARK LATVIA” (turpmāk arī prasītāja) cēlusi maza apmēra prasību

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā pret /Persona A/ (turpmāk arī atbildētāja) par naudas piedziņu un,

atsaucoties uz Civillikuma 3., 1428., 1535., 1537., 1587., 1662., 1716., 1720., 1828.pantu, Ceļu satiksmes likuma

19.panta pirmo daļu un 44.panta pirmo daļu un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10.pantu, lūgusi piedzīt no

atbildētājas par labu prasītājai līgumsodu 1 727,11 EUR, tiesas izdevumus – valsts nodevu 259,07 EUR un ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 EUR.

Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 13.jūnija spriedumu SIA “EUROPARK

LATVIA” maza apmēra prasība pret /Persona A/ par naudas piedziņu noraidīta.

Spriedums pamatots ar turpmāk norādīto.

Prasītāja sniedz autostāvvietas pakalpojumus un tās autostāvvietas lietošanas noteikumos noteikts, ka tie ir

saistoši visām personām (automašīnu lietotājiem), kuras novieto automašīnu autostāvvietā. Šajos noteikumos arī

paredzēts, ka norēķinu automātā saņemto biļeti, kas apliecina samaksu par autostāvvietas izmantošanas laiku,

jānovieto uz automašīnas paneļa aiz priekšējā vējstikla skaidri redzamā vietā tādējādi, lai bez apgrūtinājumiem no

ārpuses būtu nolasāma visa biļetē norādītā informācija.

No prasības pieteikuma izriet, ka autostāvvietas lietošanas noteikumi (turpmāk spriedumā arī noteikumi) ir

izvietoti katrā priekšapmaksas autostāvvietā pie iebraukšanas un pie kases automātiem.

Citējot Ceļu satiksmes likuma 1.panta 3.punktu, 19.panta pirmo daļu un Ceļu satiksmes noteikumu

298.28.punktā noteikto, tiesa norādījusi, ka tai nav objektīva pamata apšaubīt, ka prasītāja stāvvietās ir novietotas

533.ceļa zīmes, kas saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu 298.28.punktu ir “Maksas stāvvieta” un šajā teritorijā

saskaņā ar prasītājas 2005.gada 2.marta rīkojumu Nr.AS05-1., 2008.gada 15.jūlija rīkojumu Nr.DA4-17/15.07.08.,

2008.gada 1.oktobra rīkojumu Nr.4-26/01.10.08, tika ievietoti un piemēroti autostāvvietas lietošanas noteikumi.

Secīgi tiesa atzinusi, ka konkrētajā gadījumā prasītāja, sniedzot autostāvvietas maksas pakalpojumus,

uzskatāma par pakalpojuma sniedzēju Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 4.punkta izpratnē, savukārt,

atbildētāja šī likuma 1.panta 3.punkta izpratnē ir atzīstama par patērētāju, proti, konkrētajā gadījumā starp pusēm

pastāv tiesiskās attiecības, kuras regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, jo kritērijs darījuma atzīšanai

par tādu, kas pakļauts patērētāju tiesību tiesiskajam regulējumam, ir līguma subjekts – patērētājs (fiziska persona,

kas neizmanto preci vai pakalpojumu saimnieciskās vai profesionālās darbības nodrošināšanai) nevis sniegtā

pakalpojuma vai pirkuma veids.

Tiesa norādījusi, ka normatīvie akti neparedz tādus patērētājam sniegto pakalpojumu veidus, kuri nebūtu

pakļauti patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskajam regulējumam (SKA– 59/2006), savukārt, no lietas materiāliem

pievienotajām fotogrāfijām un soda kvītīm redzams, ka transportlīdzeklim LEXUS IS 250 ar v/n /reģistrācijas

numurs/, laikā no 2008.gada 12.maija līdz 2009.gada 28.janvārim 103 reizes izrakstītas soda kvītis kopsummā par

1 727,11 EUR. Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas informāciju, šajā laika posmā transportlīdzekļa

LEXUS IS 250 ar v/n /reģistrācijas numurs/, īpašnieks vai turētājs bijusi atbildētāja /Persona A/.

Tiesa arī norādījusi, ka no prasības pieteikumam pievienotajiem autostāvvietas lietošanas noteikumiem

izriet, ka tie attiecināmi uz prasītājas autostāvvietām, taču tajos nekur nav atspoguļots stāvvietas minūtes, stundas,

dienas, nakts vai diennakts tarifs, vien saskaņā ar 2005.gada 2.marta rīkojumu Nr.AS05-1, noteikumu 4.punktā

paredzēts, ka gadījumā, ja nebūs iespējams konstatēt faktu par stāvēšanas laika samaksu vai ja automašīna

atradīsies autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku, kā arī gadījumā, ja automašīna būs novietota autostāvvietā,

pārkāpjot šo autostāvvietas lietošanas noteikumu prasības, tiks piemērota soda nauda 8 Ls (astoņi lati) (jeb 11,38

EUR) apmērā (par katrām 24 stundām), izrakstot attiecīgu soda kvīti. Automašīnai var tikt uzstādīts riteņu

bloķētājs. Automašīnas lietotājs, kā arī automašīnas īpašnieks ir civiltiesiski atbildīgs par stāvēšanas laika un

piemērojamo soda naudu apmaksu ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc attiecīgas soda kvīts izrakstīšanas, izmantojot

soda kvītij pievienoto maksājuma formu. gadījumā, ja soda naudas apmaksa netiks veikts norādītajā termiņā tiks

piemērota soda nauda dubultā apmērā un piedziņa tiks nodota piedziņas veicējiem. Sākot no 2008.gada 1.oktobra ar

prasītājas rīkojumu Nr.4-26/01.10.08. noteikumu 4.punktā paredzēta soda nauda ir 18 Ls jeb 25,61 EUR.

Citējot Civillikuma 1716.pantu (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012.gada 31.decembrim), tiesnese

norādījusi, ka iztrūkstot informācijai par autostāvvietas sniegtā maksas pakalpojuma cenu vai noteiktiem tarifiem,

2016.gada 24.martā prasītājai nosūtīts pieprasījums iesniegt tiesā celtās prasības summas aprēķinu, norādot tajā

konkrētu pamatpakalpojuma maksas apmēru, kuru atbildētāja nav veikusi, no kuras aprēķināts līgumsods, proti,

cena par stundu vai tml., kā arī pierādījumi par “Maksas stāvvietas” izmantošanas ilgumu, tas ir, par kādu laika

sprīdi nav veikta pakalpojuma apmaksa.

2016.gada 27.aprīlī prasītājai atkārtoti nosūtīts pieprasījums iesniegt celtās prasības summas aprēķinu,

norādot tajā konkrētu pamatpakalpojuma maksas apmēru, kuru atbildētāja nav veikusi, no kuras aprēķināts

līgumsods, tas ir, cenu par stundu, diennakti vai tml., kā arī pierādījumus par “Maksas stāvvietas” izmantošanas

ilgumu (no cikiem līdz cikiem stāvvieta izmantota).

Tiesa norādījusi, ka prasītāja tiesas pieprasījumā noteikto pienākumu nav izpildījusi, nav sniegusi

informāciju par tās piedāvātā pakalpojuma cenu un nav sniegusi informāciju par laiku, kādu atbildētāja ir

izmantojusi, bet nav apmaksājusi.

Iepazīstoties ar publiski pieejamo informāciju – Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2015.fada 8.oktobra

lēmumu lietā Nr.2-pk, kurā tas ir izvērtējis prasītājas autostāvvietas pakalpojumu līguma noteikumu par līgumsoda

piemērošanu atbilstību normatīvo aktu prasībām, tiesa konstatējusi, ka prasītājas īstermiņa autostāvvietu

pakalpojuma cena, kura, neveicot pakalpojuma abonēšanu, tiek piemērota dienas laikā sniegtajiem priekšapmaksas

un pēcapmaksas pakalpojumiem (laika posmā no plkst.08.00 līdz 20.00), atkarībā no konkrētās autostāvvietas ir

robežās no 0,50 EUR līdz 3 EUR par stundu.

Tiesa konstatējusi, ka, lai gan prasības pieteikumā prasītāja norādījusi, ka konkrētajā strīdā ir piemērojams

Civillikuma 1716.pants redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.decembrim, no noteikumiem un prasītājas

sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka līgumsods ir vērsts uz pārkāpumiem, kas saistīti ar saistību neizpildi vispār

Civillikuma 1716.panta otrās daļas izpratnē, nevis par saistību nepienācīgu izpildīšanu.

Tiesa norādījusi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs iepriekš norādītajā lēmumā atzinis, ka prasītājas

darbiniekiem, veicot kontroles darbības un konstatējot “biļetes” neesamību, neatbilstošu tās novietošanu, ir

iespējams noteikt, vai un līdz kuram brīdim ir veikta īstermiņa priekšapmaksas autostāvvietās izmantotā

pakalpojuma apmaksa. Prasītājai katrā konkrētajā īstermiņa priekšapmaksas autostāvvietas izmantošanas gadījumā

ir iespējams konstatēt, cik ilgu laiku autostāvvieta ir izmantota, neveicot pakalpojuma apmaksu (priekšapmaksu) un

kāda ir neapmaksātā pakalpojuma maksas vērtība (neizpildītā saistība/parāds).

No noteikumu 4.punkta un prasītājas pārstāvja paskaidrojumiem tiesa konstatējusi, ka prasītāja piemēro

līgumsodu, nepieprasot samaksu par izmantoto un neapmaksāto pakalpojumu – par automašīnas turēšanu maksas

autostāvvietā, bet piemēro noteikumu 4.punktā noteikto līgumsodu pilnā apmērā, gan tādā gadījumā, ja automašīna

novietota stāvvietā uz pāris minūtēm, gan tādā gadījumā, ja automašīna stāvvietā atrodas ilgstoši, turklāt šis

līgumsods par vienu un to pašu pārkāpumu var tikt piemērots atkārtoti. Tāpat patērētājam tiek piemērots līgumsods

vairāk kā 100 % apmērā no neapmaksātā pakalpojuma cenas gadījumos, ja pakalpojums netiek apmaksāts pilnā

apmērā.

Tiesas ieskatā, līgumsods, kurš patērētājiem var tikt piemērots atkārtoti vai kurš pārsniedz normatīvajos

aktos noteikto apmēru saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punktu ir uzskatāms

par neproporcionālu lielu līgumsodu, bet līguma noteikumi par tā piemērošanu – par netaisnīgiem līguma

noteikumiem, jo šī likuma 6.panta pirmās daļa noteic, ka pakalpojuma sniedzējs iepriekš sagatavotos līguma

projektos nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības

principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem. Šī likuma 6.panta trešā daļa noteic, ka līguma noteikums, kuru

līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku

neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam”.

Tiesa arī norādījusi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, skaidrojot Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma 6.panta pirmajā daļā iekļauto tiesību normu saturu gramatiski, sistēmiski un kontekstā ar šī likuma 6.pantā

iekļauto tiesību normu mērķi, ir secinājis, ka līguma noteikumi, kuri patērētājiem tiek piedāvāti “iepriekš

sagatavotu” līguma noteikumu/projektu veidā un neatbilst normatīvo aktu prasībām, piemēram, Civillikuma

1716.pantā noteiktajām līgumsodu noteikšanas un piemērošanas prasībām, tiesiskajās attiecībās ar patērētājiem ir

atzīstami par netaisnīgiem līguma noteikumiem.

Par netaisnīgiem līguma noteikumiem ir atzīstami arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās

daļas 4.punktā noteiktie līguma noteikumi.

Tiesa atzinusi, ka par vienu un to pašu pārkāpumu piemērotā līgumsoda kopējais apmērs, kurš neatbilst

Civillikuma 1716.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajiem ierobežojumiem, saskaņā ar Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punktu ir uzskatāms par neproporcionāli lielu līgumsodu (vai līdzīgu

līgumisko sankciju/kompensāciju). Fakts, ka attiecīgā līgumsoda apmērs ir noteikts, pārsniedzot normatīvajos aktos

norādītos ierobežojumus, piemēram, Civillikuma 1716.panta otrajā daļā norādītajās situācijās, piemērojot atkārtotu

vai pieaugošu līgumsodu, vai Civillikuma 1716.panta trešajā daļā norādītajos gadījumos, proti, pārsniedzot desmit

procentu ierobežojumu, ir uzskatāms par apstākli, kurš norāda uz attiecīgā līgumsoda neproporcionālo un

nesamērīgo apmēru, bet līguma noteikumi par šī līgumsoda noteikšanu un/vai piemērošanu saskaņā ar Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punktu, ir atzīstami par netaisnīgiem līguma noteikumiem.

Tiesa arī atzinusi, ka pakalpojuma saņēmēja rīcība, sākotnēji neievērojot noteikumus un vēlāk turpinot

(nenovēršot) attiecīgo līgumisko pārkāpumu, ir uzskatāma par rīcību, kas raksturo vienu atsevišķu turpinātu

līgumisku pārkāpumu, kura tiesiskās sekas ir attiecīgajai darbībai atbilstoša līgumsoda piemērošana, kura, atbilstoši

Civillikuma 1716.panta otrās daļas prasībām, nevar būt atkārtota vai veikta pieaugošu maksājumu veidā.

Līdz ar to tiesa secinājusi, ka līguma noteikumu 4.punkts ir ne vien pretrunā Civillikuma 1716.panta otrās

daļas prasībām, bet arī, paredzot nesamērīgu un neproporcionālu līgumsodu, rada būtisku neatbilstību līgumā

noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.

Tiesa norādījusi, ka arī gadījumos, kad patērētājs ir uzsācis pildīt saistību, bet vēlāk, izmantojot

autostāvvietu, nav veicis pilnu pakalpojuma apmaksu, prasītāja piemēro identisku līgumsodu, lai gan Civillikuma

1716.panta trešā daļa noteic, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var

tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par desmit procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības

apmēra.

Konstatējot, ka prasītāja prasības pieteikumā norādījusi, ka konkrētajā gadījumā attiecībā uz līgumsodu

piemērojamas Civillikuma normas, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.decembrim, bet tai pat laikā paskaidrojumos

par piemērotā līgumsoda apmēru prasītāja atsaukusies uz Civillikuma 1716.panta otro daļu, tiesa atzinusi, ka

tādejādi prasītāja faktiski izvēlējusies sev labvēlīgāko normas redakciju.

Tiesa norādījusi, ka, neskatoties uz minēto, tā vērš uzmanību uz faktu, ka Patērētāju tiesību aizsardzības

likums ir pieņemts 1999.gada 18.martā un stājies spēkā 1999.gada 15.aprīlī, un tas ir speciālais likums attiecībā

pret Civillikuma normām, savukārt, Civillikuma 1587., 1716., 1717., 1720.pantā ietvertās tiesību normas par

līgumsaistību izpildi un līgumsoda samaksu ir jāinterpretē sistēmiski kopsakarā arī ar Civillikuma 1.pantu, kas

noteic, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Atsaucoties uz Eiropas Kopienu Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvas 93/13/EEK preambulā norādīto, šīs

direktīvas 6.pantu, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.panta 2.punktu un 6.panta pirmo un astoto daļu, tiesa

atzinusi, ka noteikumi par līgumsodu, kuri saistību nepildīšanas situācijās par vienu un to pašu līgumisko

pārkāpumu paredz atkārtotu vai pieaugošu līgumsoda piemērošanu, un nepienācīgas pildīšanas situācijās paredz

līgumsodu, kura kopējā vērtība vairākkārt pārsniedz maksu par piedāvāto pakalpojumu, kuru patērētājs vai

atbildētāja ir izmantojusi, bet nav apmaksājusi saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta astoto daļu,

atzīstami par spēkā neesošiem no līguma noslēgšanas brīža, tādejādi arī attiecībā uz atbildētāju nav piemērojami,

kas, savukārt, izslēdz iespēju apmierināt celto prasību.

Lai gan prasītājas pārstāvis tiesas sēdē atsaucies uz tiesu praksi līdzīgās lietās, norādot, ka analogi prasītājas

prasījumi ir vairākkārt apmierināti, tiesa norādījusi, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu,

piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru, nevis tiesu praksi. Turklāt, kā atzinis Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departaments 2015.gada 6.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-482/2015, taisnīgas tiesas

neatņemams elements ir tiesneša neatkarība. Tiesnesim ikvienā gadījumā ir jābūt brīvībai lietu izskatīt tiesiski,

atbilstoši savām zināšanām, dzīves pieredzei un tiesiskajai apziņai. Tiesiskās vienlīdzības apsvērumi nevar būt

pamatā, lai sekotu analoģiskā lietā taisītam spriedumam tikai tādēļ, ka attiecīgā lieta izspriesta pirmā. Nākamajā

lietā turklāt dažādu iemeslu (galvenokārt procesa dalībnieku izvēlētās argumentācijas un atšķirīgu pierādījumu) dēļ

var tikt izgaismoti tādi lietas aspekti, kas netika apsvērti iepriekšējā lietā un kas var ietekmēt gan faktisko apstākļu

noskaidrošanu, gan tiesību normu piemērošanu.

Tiesa atzinusi, ka tā nevar atstāt bez ievērības Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2015.gada 8.otkobra

lēmumu Nr.2-pk un tajā sniegtos skaidrojumus, jo saskaņā ar 2006.gada 1.augusta Ministru kabineta noteikumu

Nr.632 “Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums” 2.punktu, Patērētāju tiesību aizsardzības centra mērķis ir

īstenot patērētāju tiesību un interešu aizsardzību. Atbilstoši šo noteikumu 3.punktam, Patērētāju tiesību aizsardzības

centra kompetencē ir Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un citos normatīvajos aktos noteikto tiesību un

pienākumu īstenošana un funkciju pildīšana patērētāju tiesību un interešu aizsardzības, tirgus uzraudzības, kā arī

bīstamo iekārtu uzraudzības un reglamentētās metroloģijas jomā.

Tiesa norādījusi, ka, tās ieskatā, nav pieļaujama situācija, ka tiesas nolēmums analogā strīdā būtu pretrunā

ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra – institūcijas, kura īsteno patērētāju tiesību un interešu aizsardzību, lēmumu

un atzīstot, ka noteikumu 4.punktā ietvertie netaisnīgie noteikumi patērētājam nav saistoši, tiesa secinājusi, ka celtā

prasība ir pilnībā noraidāma.

Apelācijas sūdzību par šo tiesas spriedumu iesniegusi prasītāja SIA “EUROPARK LATVIA”, lūdzot atcelt

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 13.jūnija spriedumu un apmierināt prasītājas prasību.

Apelācijas sūdzībā cita starpā norādīti šādi argumenti sprieduma nepareizībai.

Tiesa nepamatoti atzinusi, ka par vienu un to pašu līgumisko pārkāpumu noteikumi paredz atkārtotu vai

pieaugošu līgumsoda piemērošanu. Kā redzams no lietas materiāliem, kopumā tika izrakstītas 103 soda kvītis un

par katru piemēroto sodu lietas materiālos ir pārkāpumu fiksējošas bildes un soda kvītis, no kurām var secināt, ka

95 gadījumos atbildētāja nav veikusi apmaksu par stāvvietu vispār un tikai 8 gadījumos samaksa tikusi veikta, bet

automašīna atradusies stāvvietā arī pēc apmaksātā laika notecējuma. Par katru pārkāpumu ticis piemērots viens

līgumsods un nav bijusi situācija, kur dienas laikā par vienu pārkāpumu tiktu piemēroti vairāki līgumsodi uz

dažādiem pamatiem. Piemēram, vienlaicīgi par apmaksas neveikšanu un par noteikumu, kas paredz pienākumu

apmaksāt stāvvietu, neievērošanu.

Tiesa nav izvērtējusi iesniegtos pierādījumus un spriedumā nav norādījusi ne uz vienu pārkāpumu, par kuru

būtu piemērots līgumsods divas reizes vai atkārtoti, līdz ar ko no sprieduma nevar izsecināt, kā izpaužas atkārtota

vai pieaugoša līgumsoda piemērošana.

Tiesas secinājumu, ka tad, ja patērētājs uzsāks lietot autostāvvietu sākotnēji neievērojot noteikumus un

vēlāk turpinās attiecīgo līgumisko pārkāpumu, šāda rīcība būs uzskatāma par vienu atsevišķu turpinātu līgumisku

pārkāpumu, prasītāja uzskata par nepamatotu un prasītājas likumisko interešu būtiski aizskarošu. Tiesas secinātais

par turpinātu līgumisku pārkāpumu var tikai veicināt ļaunprātīgu rīcību no patērētāju puses.

Noteikumi paredz pakalpojumu sniegšanu tikai par priekšapmaksu, no kā izriet, ka pakalpojumu sniedzējs ir

paredzējis patērētājam rīcības brīvību pašam noteikt pakalpojuma izmantošanas laiku un arī līguma darbības laiku.

Veicot priekšapmaksu, patērētājs noteic līguma darbības sākumu un beigas. Noteikumi neparedz iespēju

pagarināt stāvēšanas laiku sākotnējā līguma ietvaros un nav tiesiska pamata izdarīt pieņēmumu, ka tad, ja patērētājs

veiks vēl vienu iemaksu, tiks pagarināts iepriekšējais līgums. Pēc būtības tiek noslēgts jauns līgums.

Tiesas secinājums, ka gadījumos, kad patērētājs ir uzsācis pildīt saistību, bet vēlāk, izmantojot

autostāvvietu, nav veicis pilnu pakalpojuma apmaksu, prasītāja piemēro identisku līgumsodu, lai gan Civillikuma

1716.panta trešā daļa noteic, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var

tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par desmit procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības

apmēra, ir nepamatots.

Noteikumi, kas bija spēkā laikā, kad izrakstītas soda kvītis atbildētājai, paredzējuši šādas saistības – veikt

priekšapmaksu par stāvvietas izmantošanu un novietot biļeti, kas apliecina priekšapmaksu, aiz automašīnas

priekšējā vējstikla skaidri redzamā vietā un novietot automašīnu atbilstoši informatīvajām zīmēm un

horizontālajiem marķējumiem.

Civillikuma 1716.panta otrajā un trešajā daļā aprakstīti divi dažādi līgumsoda veidi, bet noteikumos ir

paredzēts tikai viens līgumsoda veids par saistību neizpildi vispār, un šis līgumsods saskaņā ar noteikumu 4.punktu

ir piemērojams par priekšapmaksas neveikšanu, par automašīnas atstāšanu stāvvietā, ja ir beidzies apmaksātais

laiks, un par automašīnas novietošanu stāvvietā, pārkāpjot noteikumus.

Tiesa nav argumentējusi, kāpēc vadījusies no normām, kas regulē līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi

un kas nav paredzēts noteikumos.

Tiesa arī nepamatoti atzinusi, ka noteikumi ir iepriekš sagatavoti un pirms līguma noslēgšanas nav

apspriesti ar patērētāju. Sniedzot autostāvvietas pakalpojumus, tiek noslēgts līgums starp klāt neesošiem jeb

distances līgums, kurš pēc savas būtības izslēdz iespēju līguma pusēm tieši komunicēt, apspriežot noteikumus, jo

visa komunikācija notiek caur pakalpojuma sniedzēja oferti, kas izteikta noteikumos, un patērētāja akceptu, kas ir

izteikts ar konkludentām darbībām. Pirms līguma noslēgšanas patērētājam ir pilna rīcības brīvība nepiekrist

noteikumiem un neizmantot pakalpojumu.

Līdz ar to nav pamata atzīt noteikumus par neapspriestiem, jo tas ir pretrunā ar līguma būtību un

noslēgšanas formu.

Tiesa tāpat nepamatoti vairākkārt ir atsaukusies uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2015.gada

8.oktobra lēmumu Nr.2-pk un tajā sniegtajiem skaidrojumiem, jo šis lēmums likumā noteiktajā kārtībā ir apstrīdēts,

un spriedums par tā atcelšanu vai atstāšanu spēkā vēl nav stājies likumīgā spēkā. Turklāt tiesas spriedumam nav

jābūt saskaņotam ar izpildvaras institūciju, bet jābūt patstāvīgam, neatkarīgam un objektīvam.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus un novērtējusi tos kopsakarā ar apelācijas sūdzības

argumentiem, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un prasība ir apmierināma.

Saskaņā ar likuma “Par autoceļiem” 6.panta ceturto daļu ar indeksu viens pašvaldība ar saistošajiem

noteikumiem var paredzēt, ka par transportlīdzekļa novietošanu uz pašvaldības autoceļa vai ielas stāvēšanai drīkst

iekasēt maksu. Šajos noteikumos norādāms attiecīgais autoceļš vai iela (to posms), vai konkrēta teritorija, kurā

ietilpst autoceļi vai ielas (to komplekss), noteikts laiks, kurā stāvēšanai novietotā transportlīdzekļa atrašanās uz

pašvaldības autoceļa vai ielas ir par maksu (piemēram, noteikts diennakts, nedēļas laiks), maksas apmērs un tās

iekasēšanas kārtība.

Atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 1.panta 3.punktam, transportlīdzekļu stāvvietas ir uzskatāmas par ceļu,

tātad ir satiksmei izbūvēta teritorija.

Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmā daļa noteic, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma,

Ceļu satiksmes noteikumu un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus,

jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu

signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.

Savukārt, Ceļu satiksmes likuma 44.panta pirmā daļā noteic, ka šā likuma vai citu ceļu satiksmes drošību

reglamentējošu aktu pārkāpuma rezultātā nodarītais zaudējums ir jāatlīdzina.

Saskaņā ar šī panta trešo daļu gadījumos, kad transportlīdzeklis ir nodots turētājam, par nodarītajiem

zaudējumiem atbild turētājs, ja viņš nav vienojies ar īpašnieku par citādu zaudējumu segšanas kārtību.

No prasības pieteikumam pievienotā prasītājas 2005.gada 2.marta rīkojuma Nr.AS05-1, 2008.gada 15.jūlija

rīkojuma Nr.SA4-15/15.07.08, 2008.gada 15.jūlija rīkojuma Nr.DA4-17/15.07.08 un 2008.gada 1.okobra rīkojuma

Nr.4-26/01.10.08 izriet, ka teritorijās /Adrese A/, un /Adrese B/, prasītājas autostāvvietās tika izvietoti un piemēroti

autostāvvietas lietošanas noteikumi (lietas 2.sējuma 157., 160., 162., 171.lapa) un saskaņā ar šo noteikumu pirmās

daļas 2.punktu tie ir saistoši visām personām, kuras novieto automašīnu šajā teritorijā. Automašīnas lietotājs,

novietojot automašīnu autostāvvietā, pilnībā atzīst sev par saistošiem šos autostāvvietas lietošanas noteikumus

(lietas 2.sējuma 158.-159., 161., 163., 173.lapa).

Prasītājas priekšapmaksas autostāvvietu /Adrese A/, un /Adrese B/, lietošanas noteikumu pirmās daļas

4.punktā noteikts, ka maksa par autostāvvietas lietošanas laiku veicama avansa veidā, izmantojot norēķinu

automātu, saskaņā ar norādītajiem tarifiem, bet šo noteikumu otrās daļas 3.punkts noteic, ka kases automātā

saņemto biļeti vai autostāvvietas abonementa karti, kas apliecina samaksu par autostāvvietas izmantošanas laiku,

jānovieto uz automašīnas paneļa aiz priekšējā vējstikla skaidri redzamā vietā tādējādi, lai bez apgrūtinājumiem no

ārpuses būtu nolasāma visa biļetē vai abonementa kartē norādītā informācija, kas apliecina samaksu par

autostāvvietas izmantošanu.

Saskaņā ar prasītājas 2005.gada 2.marta rīkojumam Nr.AS 05-1, 2008.gada 15.jūlija rīkojumam Nr.DA4-

17/15.07.08 un 2008.gada 15.jūlija rīkojumam Nr.SA4-15/15.07.08 pievienoto priekšapmaksas autostāvvietu

lietošanas noteikumu, kas attiecināmi uz priekšapmaksas autostāvvietām /Adrese A/, un /Adrese B/, un attiecīgi

piemērojami no 2005.gada 11.marta un 2008.gada 22.jūlija, otrās daļas 4.punktu, gadījumā, ja nebūs iespējams

konstatēt faktu par stāvēšanas laika samaksu vai ja automašīna atradīsies autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku,

kā arī gadījumā, ja automašīna būs novietota autostāvvietā, pārkāpjot šo autostāvvietas lietošanas noteikumu

prasības, tiks piemērota soda nauda 8 Ls (11,38 EUR) apmērā, izrakstot attiecīgu soda kvīti.

Savukārt, saskaņā ar prasītājas 2008.gada 1.oktobra rīkojumam Nr.4-26/01.10.08 pievienoto autostāvvietas

lietošanu noteikumu otrās daļas 4.punktu, kas attiecināmi uz autostāvvietām /Adrese A/, un /Adrese B/, un

piemērojami no 2008.gada 8.novembra, par iepriekš norādītajiem pārkāpumiem piemērojama soda nauda 18 Ls

(25,61 EUR) apmērā. Tāpat šo noteikumu otrās daļas 4.punkts noteic, ka soda naudas apmaksa jāveic ne vēlāk kā

14 dienu laikā pēc attiecīgās soda kvīts izrakstīšanas, izmantojot soda kvītij pievienoto maksājuma uzdevuma

formu.

Tiesas kolēģijas ieskatā, minētie noteikumi pēc to būtības uzskatāmi par prasītājas un stāvvietas klienta

starpā noslēgta civiltiesiska darījuma noteikumiem.

No prasības pieteikuma, tam pievienotajiem fotoattēliem un soda kvītīm redzams, ka automašīna LEXUS IS

250 ar v/n /reģistrācijas numurs/ laika periodā no 2007.gada 22.novembra līdz 2009.gada 28.janvārim novietota

prasītājas priekšapmaksas autostāvvietās /Adrese A/, un /Adrese B/, neveicot samaksu par stāvēšanas laiku vai

atstājot automašīnu autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku, un par ko attiecīgi izrakstītas soda kvītis 1 727,11

EUR apmērā (lietas 1.sējuma 22.-178.lapa, 2.sējuma 2.-156.lapa).

Ceļu satiksmes likuma 1.panta 25.punkts noteic, ka transportlīdzekļa turētājs ir fiziskā vai juridiskā persona,

kura uz tiesiska pamata (mantas īres, nomas, patapinājuma līgums u.c.) lieto transportlīdzekli.

Kā redzams no Ceļu satiksmes drošības direkcijas 2015.gada 25.augustā sniegtās atbildes uz 2015.gada

11.augusta iesniegumu “Par transportlīdzekļu reģistrāciju”, automašīnas LEXUS IS 250 ar v/n /reģistrācijas

numurs/, turētājs šajā laika periodā bijusi /Persona A/ (lietas 2.sējuma 178.lapa), kurai prasītāja 2012.gada

20.decembrī nosūtījusi brīdinājumu par parāda piedziņu (lietas 2.sējuma 212.-218.lapa).

Saskaņā ar Civillikuma 1428.panta pirmo un trešo daļu gribu var izteikt vai nu noteikti, vai klusējot. Griba

ir izteikta klusējot, kad tā izpaužas bez tieša mērķa izteikt gribu taisni šajā izpratnē. Darbībai, kas uzskatāma par

klusējot izdarītu gribas izteikumu, jābūt tādai, lai no tās varētu droši secināt tādas gribas esamību.

Civillikuma 1432.pants noteic, kas klusējot vai noteikti izteic savu piekrišanu, tas ar to ir pieņēmis darbības

ar visām tās tiesiskām sekām un nevar vairs vēlāk savu piekrišanu ierobežot.

Savukārt, Civillikuma 1535.pantā noteikts, ka puses var dot savu piekrišanu vai nu abas reizē, vai viena

pirms otras; tādā kārtā darījums var iesākties vai nu ar vienas puses apsolījumu, kuru pēc tam pieņem otra puse, vai

arī ar pieņemšanu, kas izteikta pieprasījuma vai lūguma veidā, bet 1537.pants noteic: ja līgumu slēdz starp

klātneesošiem, tad tas uzskatāms par noslēgtu no tā brīža, kad priekšlikuma piedāvātāju ir sasniegusi priekšlikuma

saņēmēja beznosacījuma piekrišana.

Atbilstoši Civillikuma 1587.pantam, tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un

ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesības atkāpties no

līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Līgumu brīvība nozīmē to, ka līdzēji var veidot līgumattiecības un noteikt līguma saturu uz savstarpējas

saprašanās un brīvas izvēles pamata. Viena no līguma brīvības principa izpausmēm, kā atzīts juridiskajā doktrīnā, ir

līguma noslēgšanas brīvība, kas nozīmē, ka katrs tiesību subjekts var brīvi izlemt, vai noslēgt līgumu (sk. Balodis

K. Ievads civiltiesībās. Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 176.-177.lpp.).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka konkrētajā gadījumā līgums ir uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad

persona, kas vadījusi transportlīdzekli – atbildētāja, atbilstoši Civillikuma 1428.pantam, ar konkludentām darbībām

– savā turējumā esošā transportlīdzekļa novietošanu stāvvietā, klusējot izteikusi gribu noslēgt darījumu, tādējādi

bez ierunām pieņemot autostāvvietas noteikumus, tostarp, nosacījumus attiecībā uz piemērojamo soda naudu, ar

kuriem bija iespējams iepazīties iebraucot stāvvietā.

Autostāvvietas lietošanas noteikumu otrās daļas 4.punktā noteiktā soda nauda, tiesas kolēģijas ieskatā, ir

uzskatāma par līgumsodu par saistību neizpildi – atbildētājai novietojot savā turējumā esošo automašīnu prasītājas

autostāvvietā un neveicot samaksu par stāvēšanas laiku, un par saistību nepienācīgu izpildi – atstājot automašīnu

autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku, Civillikuma 1716.panta (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada

31.decembrim) izpratnē.

Saskaņā ar Civillikuma 1716.pantu (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.decembrim)

līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību

neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi.

Par pamatotu atzīstama prasītājas norāde, ka šīm līgumsaistībām, kas ar atbildētāju nodibinātas laika

periodā no 2007.gada 22.novembra līdz 2009.gada 28.janvārim, piemērojama Civillikuma 1716.panta redakcija,

kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.decembrim un kas neparedz, ka līgumsods nedrīkst pārsniegt 10 procentus no

pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Lai gan prasība tiesā celta pēc 2014.gada 31.decembra, starp prasītāju un atbildētāju noslēgto līgumu

darbība pēc 2014.gada 1.janvāra nav turpinājusies, līdz ar ko Civillikuma 1716.panta redakcija par līgumsoda

apmēru, kas stājusies spēkā no 2014.gada 1.janvāra, atbilstoši likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada

Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 21.pantam, nav piemērojama.

Kā jau norādīts iepriekš, atbildētājas turējumā esošā automašīna LEXUS IS 250 ar v/n /reģistrācijas

numurs/ laika periodā no 2007.gada 22.novembra līdz 2009.gada 28.janvārim novietota prasītājas priekšapmaksas

autostāvvietās /Adrese A/, un /Adrese B/, neveicot samaksu par stāvēšanas laiku vai dažos no gadījumiem – atstājot

automašīnu autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku, par ko attiecīgi izrakstītas soda kvītis 1 727,11 EUR apmērā.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka ik reizi, iebraucot un novietojot savu transportlīdzekli prasītājas

autostāvvietās, atbildētāja ar konkludentām darbībām noslēgusi jaunu līgumu, savukārt, prasītāja, konstatējot

autostāvvietas lietošanas noteikumu pārkāpumu konkrētā līguma ietvaros, par to pamatoti piemērojusi soda naudu.

Secīgi, šāda soda naudas jeb līgumsoda piemērošana nav uzskatāma par atkārtotu līgumsodu vairākkārtīgu

maksājumu veidā, jo tā nav sankcija viena līguma ietvaros, un pirmās instances tiesas norādītais, ka atbildētājas

darbības, novietojot savā turējumā esošo automašīnu prasītājas autostāvvietā un neveicot samaksu par stāvēšanas

laiku vai atstājot automašīnu autostāvvietā ilgāk par apmaksāto laiku, uzskatāmas par turpinātu līgumisku

pārkāpumu, ir kļūdains lietas faktisko apstākļu novērtējums.

Savukārt, apstāklim, ka prasītāja pēc tiesas pieprasījuma nav norādījusi pamatpakalpojuma maksas apmēru,

no kuras aprēķināts līgumsods, nav izšķirošas nozīmes, jo ar prasītājas autostāvvietu lietošanas noteikumu otrās

daļas 4.punktu noteikts konkrēts soda naudas jeb līgumsoda apmērs, un tas nemainās atkarībā no atbildētājas

veiktās samaksas par autostāvvietu lietošanu.

Tā kā atbildētāja, izmantojot prasītājas sniegtos autostāvvietu izmantošanas pakalpojumus, nav ievērojusi

autostāvvietu lietošanas noteikumus, prasītāja šajos noteikumos pielīgto soda naudu jeb līgumsodu piemērojusi

pamatoti.

Civillikuma 1828.pants noteic, ja izpildījuma laiks ir noteikts, tad parādniekam tas jāievēro, negaidot

sevišķu kreditora atgādinājumu, bet tāpat arī viņam nav jāizpilda sava saistība agrāk, nekā pēc noliktā termiņa

notecējuma.

Ne pierādījumus, kas apliecina izrakstīto soda kvīšu apmaksu 14 dienu laikā no to izrakstīšanas datuma

atbilstoši autostāvvietu lietošanas noteikumu otrās daļas 4.punktam, ne paskaidrojumus par celto prasību atbildētāja

ne pirmās instances tiesā, ne apelācijas instances tiesā nav iesniegusi un iebildumus pret prasībā minētajiem

apstākļiem nav izteikusi, tādējādi tos neapstrīdot.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, Civillietu tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt prasītājas norādīto, ka

atbildētāja nav veikusi soda kvīšu apmaksu, līdz ar ko atzīstams, ka atbildētājai pastāv nenokārtota maksājuma

saistība pret prasītāju – līgumsoda (soda naudas) 1 727,11 EUR apmērā.

Šādos apstākļos tiesas kolēģija secina, ka prasītājas prasība ir pamatota un apmierināma, piedzenot no

atbildētājas līgumsodu 1 727,11 EUR apmērā.

Pirmās instances tiesa ir kļūdaini novērtējusi lietas faktiskos apstākļus kopsakarā ar strīda izšķiršanā

piemērojamajām tiesību normām, un tas bijis par pamatu nepareiza sprieduma taisīšanai, prasību noraidot. Tiesa

akcentējusi atbildētājas patērētājas statusu, taču bez ievērības atstājusi faktu, ka līgumsoda iekļaušana līgumā

atbilst gan Civillikumam, gan Patērētāju tiesību aizsardzības likumam, un tā esamība līgumā pati par sevi nav

netaisnīgs līguma noteikums, jo atbildības piemērošana ir saprātīga un taisnīga reakcija pret pārkāpumu. Apelācijas

sūdzībā norādītie argumenti ir guvuši apstiprinājumu.

Apmierinot prasību, saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no atbildētājas par labu prasītājai

piedzenami pēdējās samaksātie tiesas izdevumi, proti, valsts nodeva par prasību atbilstoši šī likuma 34.panta

pirmās daļas 1.punkta “a” apakšpunktam 259,07 EUR (lietas 1.sējuma 3.lapa), valsts nodeva par apelācijas sūdzību

259,07 EUR (lietas 3.sējuma 5.lapa) un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR (lietas 1.sējuma 4.lapa),

kopā 522,84 EUR (259,07 + 259,07 + 4,70 = 522,84).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta jēgai un būtībai, no atbildētājas valsts ienākumos piedzenami

iepriekš nesamaksātie tiesas izdevumi, proti, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas

dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu.

Kā izriet no lietas materiāliem (lietas 2.sējuma 1.lapa un 3.sējuma 1.lapa) un atbilstoši pasta iestāžu

noteiktajiem tarifiem, kopējie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās un apelācijas instances tiesā šajā lietā ir

12,08 EUR.

Tā kā prasītāja pie prasības pieteikuma iesniegšanas samaksājusi šos izdevumus 4,70 EUR apmērā (lietas

1.sējuma 4.lapa), nesamaksātā izdevumu daļa, kas piedzenama no atbildētājas valsts ienākumos, ir 7,38 EUR

(12,08 – 4,70 = 7,38).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu atbildētājai nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš –

desmit dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 204.1, 432. un 440.11pantu Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a:

apmierināt SIA “EUROPARK LATVIA” maza apmēra prasību pret /Persona A/ par naudas piedziņu.

Piedzīt no /Persona A/, personas kods /Personas kods/, par labu SIA “EUROPARK LATVIA”, reģistrācijas

Nr.40003553023, līgumsodu 1 727,11 EUR un tiesas izdevumus 522,84 EUR, kopā 2 249,95 EUR (divi tūkstoši

divi simti četrdesmit deviņus euro, 95 centus), nosakot, ka piedzītās naudas summa samaksa veicama Nordea Bank

AB, kuras vārdā Latvijas Republikā rīkojas Nordea Bank AB Latvijas filiāle, kontā

Nr.LV83NDEA0000080052285.

Piedzīt no /Persona A/, personas kods /Personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus 7,38 EUR (septiņus euro, 38 centus), nosakot, ka maksājuma dokuments par šo izdevumu samaksu

valsts ienākumos tiem paredzētajā kontā sprieduma izpildes labprātīgas izpildes gadījumā iesniedzams Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – desmit dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese referente A.Veita

Tiesnese M.Zelmene

Tiesnese S.Vamža