Legislator Case Law & Legislation
119002316 / 102AA-0074-16 AI generated

Appeal court dismisses appeal against administrative penalty for drunk driving, upholding first instance verdict based on sufficient evidence.

Case Number 119002316 / 102AA-0074-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The appeal court dismissed the appellant's complaint against the first instance court's conviction for drunk driving and upheld the administrative penalty. The appellant argued against the conviction, but the court found the evidence, including witness testimony, video footage, and breathalyzer results, sufficient and credible to prove the violation. Consequently, the court determined that no procedural errors occurred and the presumption of innocence was not violated by the available evidence.

Legislator headnote

AI generated

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243. panta un 289. panta noteikumi: Pierādījumu novērtēšana administratīvajā pārkāpuma lietā ir atstājama tiesas diskrecijai, ja pierādījumi ir pietiekami, ticami un pārliecinoši, lai noteiktu vainu, un nevainīguma prezumpcija netiek pārkāpta, ja nav pamatotu šaubu.

Keywords

AI generated
administrative penalty appeal drunk driving conviction evidence evaluation standard presumption of innocence administrative liability code breathalyzer results witness testimony credibility

Cited Legislation

AI generated
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149. 15panta ceturtā daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 12panta otrās daļas 1. punkts
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 22 pants
Ceļu satiksmes likuma 28. panta pirmās daļas 1. punkta a apakšpunkts
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr.119002316

102AA-0074-16/12

SPRIEDUMS

Liepājā, 2016.gada 8.jūnijā

Kurzemes apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente S.Mertena

tiesneši K.Līcis un S.Reinholde

rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. D/, personas kods /personas kods/, saukšanu pie administratīvās atbildības

pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 149. 15panta ceturtās daļas sakarā ar /pers. D/ apelācijas sūdzību par Kuldīgas rajona tiesas

2016.gada 4.aprīļa spriedumu.

Tiesas kolēģija, pārbaudot lietas materiālus,

k ons tatē ja

2016.gada 6.februārī Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas jaunākais inspektors

K.Knāķis/pers. D/ sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC 202197 (turpmāk – Protokols) par to, ka 2016.gada 6.februārī plkst.03.47 /pers. D/ vadīja

transportlīdzekli VW Golf, valsts reģistrācijas numurs /Tl numurs/, Skrundā pa Saldus ielas laukumu, virzienā uz Saldus ielu no pilskalna puses, atrodoties alkoholisko

dzērienu ietekmē. Alkohola koncentrācijas pārbaude veikta ar mēraparātu AlcoQuant 6020 plus Nr.A405194. Minimālā alkohola koncentrācija izelpas gaisā 1,55 promiles, kas

atbilst alkohola koncentrācijai asinīs. Ir pārkāpts Ceļu satiksmes likuma 28.panta pirmās daļas 1.punkta “a” apakšpunkts. Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas

APK 149.15panta ceturtajā daļā (lietas 1.lapa).

Ar Kuldīgas rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedumu (turpmāk – Spriedums) /pers. D/ atzīts par vainīgu pēc Latvijas APK 149. 15panta ceturtās daļas un sodīts ar

administratīvo arestu uz 15 diennaktīm, naudas sodu 1400 euro apmērā, atņemot visa veida transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 gadiem.

Tiesa norādījusi – neraugoties uz to, ka /pers. D/ savu vainu neatzīst, tā pierādīta ar liecinieku /pers. G/ un /pers. H/ liecībām, lietas materiāliem un ar policijas

automašīnas fiksēto videoierakstu savstarpējā cēloniskā kopsakarībā. Izanalizējot policijas inspektoru liecības, tiesa atzinusi, ka tās ir patiesas, ticamas, jo tajās nav pretrunu,

liecības savstarpēji ticami viena otru papildina, kā arī liecības nav pretrunā ar citiem lietā savāktajiem pierādījumiem. Lietas izskatīšanas gaitā tiesai neradās objektīvas šaubas

par policijas darbinieku neitralitāti šajā lietā. Turklāt liecinieka /pers. G/ tiesā sniegtās liecības sakrīt ar lietā esošo paskaidrojumu, kas apstiprina liecinieka teikto par to, ka

viņš redzējis, ka automašīna VW Golf brauc pa laukumu, bet, pamanot tuvojošos policijas automašīnu, apstājas. Izvērtējot lietas materiālos esošo videoierakstu kopsakarā ar

liecinieku liecībām, tiesa atzinusi, ka liecinieku liecības ir patiesas un automašīna atradās kustībā, braucot pa pilskalna laukumu, virzienā uz Saldus ielu, Skrundā.

Tiesa norādījusi, ka tā netic liecinieka /pers. I/ liecībai par to, ka /pers. D/ nevadīja automašīnu, jo liecība ticami neizskaidro, kādēļ /pers. D/ bija jāsēžas vadītāja vietā, ja

viņam nebija nodoms automašīnu vadīt, liecība ticami neizskaidro, kādēļ automašīnas novietojums uz laukuma nav tāds, kas liecinātu par stāvēšanai novietotu automašīnu.

Tāpat nav ticams, ka automašīnu iedarbināja liecinieks, un ka tā pēc iedarbināšanas sāka ripot. Ar policijas darbinieku liecībām ir pierādīts, ka automašīna atradās kustībā, tās

ātrums bija apmēram 20 km stundā un tā šādā kustībā veica attālumu vismaz 5 līdz 10 metrus. Tiesa atzinusi, ka šādu ātrumu automašīna nevar iegūt, ripojot vienu vai divus

metrus, kā apgalvoja /pers. D/ un liecinieks /pers. I/. Tiesa uzskatījusi, ka policijas darbinieki, būdami ar ievērojamu darba pieredzi, profesionāli spēj fiksēt automašīnas

kustības ātrumu un to, vai automašīna atrodas kustībā, kā arī spēj objektīvi novērtēt automašīnas vadītāja reakcijas, pamanot policijas dienesta automašīnu.

Attiecībā uz /pers. J/ sniegto liecību tiesa norādījusi, ka tikai fakts vien, ka /pers. D/ lieciniekam naktī zvanījis, lai aizved viņu līdz benzīntankam, nepierāda, ka /pers. D/

nepildīja automašīnas vadītāja funkcijas, turklāt minētā liecība nav pierādīta un pamatota ar citiem patiesiem pierādījumiem.

/pers. D/ vainu pierāda arī Protokols, transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokols NB329619, alkometra AlcoQuant izdrukas.

Atbildība pēc Latvijas APK 149.15panta ceturtās daļas iestājas neatkarīgi no tā, cik garu ceļa posmu, kā arī pa kuru vietu braucot persona ir pildījusi transporta līdzekļa

vadītāja funkcijas un vadījusi transporta līdzekli. Ņemot vērā, ka /pers. D/ pildīja transporta līdzekļa vadītāja funkcijas automašīnas kustības laikā, viņam kā automašīnas

vadītajam bija imperatīvs pienākums ievērot Ceļu satiksmes likuma prasības.

Tiesa norādījusi, ka tā netic /pers. D/ paskaidrojumiem un /pers. I/ liecībai par to, ka /pers. D/ nav vadījis automašīnu. Tiesa uzskata, ka tā ir /pers. D/ aizstāvēšanās

taktika, lai tādā veidā izvairītos no soda (lietas 39.-43.lapa).

Par minēto Spriedumu /pers. D/ iesniedzis apelācijas sūdzību, lūdzot to atcelt un lietu izbeigt. Sūdzības iesniedzējs nenoliedz, ka Protokolā norādītajā vietā un laikā

atradies Skrundā, taču noliedz, ka vadījis transportlīdzekli. Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka 2016.gada 5.februāra vakarā kopā ar /pers. I/ ar automašīnu VW Golf aizbraukuši

uz Skrundu, kur novietojuši to stāvēšanai Skrundas pilskalna laukumā (Saldus ielas laukumā), pēc kā sākuši lietot alkoholu. Bijuši ciemos Skrundā un ap plkst.03.10 devušies

atpakaļ uz automašīnu, lai savāktu maku un cigaretes. Gaidījuši paziņu /pers. J/, kuram piezvanījuši un palūguši, lai aizved viņus mājās. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņš

iesēdies vadītāja sēdeklī, bet /pers. I/ blakus sēdētāja sēdeklī. Tā kā bija auksti, /pers. I/ ieslēdzis automašīnas pārnesumu neitrālajā ātrumā un, pagriežot automašīnas

atslēgas, piestartējis dzinēju, lai sasildītos. Ņemot vērā, ka automašīna netika nodrošināta ar stāvbremzi, tā sāka ripot uz priekšu un paspēja noripot apmēram divus trīs

metrus, kad viņš nospiedis bremzi un automašīna apstājās. Šajā brīdī ieraudzījis, ka piebrauc policijas ekipāža, kā arī aiz viņiem piebrauc /pers. J/ kopā ar Elanu. Mēģinājis

policijas darbiniekiem izskaidrot situāciju, bet viņi neesot ticējuši.

Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Latvijas APK 9.pantu, 239.panta pirmās daļas 1.punktu un uzskata, ka lietvedība administratīvā pārkāpumā ir jāizbeidz administratīvā

pārkāpuma sastāva neesamības dēļ. Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Latvijas APK 243. un 244.pantu, Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprināto nevainīguma

prezumpciju un tiesu praksi, norādot, ka lietā nav nopratināti liecinieki /pers. J/, Elans un /pers. I/. Nolēmums ir pieņemams vadoties tikai no iegūtajiem pierādījumiem, kuri ir

pieļaujami, neapstrīdami un tiek izslēgtas šaubas. Personas apstrīdētais protokols nav izmantojams kā pierādījums un šādos gadījumos nepieciešami arī citi pierādījumi –

videofiksācija, liecinieku liecības (lietas 47.-48.lapa).

Pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā Sprieduma pamatojumu, tiesas kolēģija atzīst, ka Kuldīgas rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedums ir

atstājams negrozīts, bet /pers. D/ apelācijas sūdzība noraidāma.

Latvijas APK 7.panta pirmā daļa nosaka, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un likumā noteiktā

kārtībā. Atbilstoši minētā panta otrajai daļai lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību.

Latvijas APK 243.pants noteic, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā

nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma

esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas

par faktiem, iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.

Tiesas kolēģija secina, ka viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu iegūšana. Tikai uz likumā

noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem ir pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības esamību tās personas darbībās, par kuras saukšanu

pie administratīvās atbildības tiek lemts.

Tiesas kolēģija konstatē, ka /pers. D/ saukts pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149. 15panta ceturtās daļas, kurā paredzēta administratīvā atbildība par

transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu vadīt transportlīdzekli, ja izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 1,5 promiles.

Lietā nav strīda par to, ka /pers. D/ atradies alkoholisko dzērienu ietekmē, ko apliecina mēraparāta nolasījuma izdrukas Nr.1642 un 1643 (lietas 6.lapa), transportlīdzekļa

vadītāja pārbaudes protokols Nr.NB 329619 (lietas 7.lapa), un ko nenoliedz arī pats /pers. D/. Lietā ir strīds par to, vai /pers. D/ 2016.gada 6.februārī plkst.03.47 vadīja

transportlīdzekli VW Golf, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/.

Izvērtējusi apelācijas sūdzību, tiesas kolēģija secina, ka sūdzības iesniedzējs nav norādījis jaunus argumentus vai apstākļus, ko pirmās instances tiesa nebūtu

vērtējusi, pieņemot Spriedumu. Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa atbilstoši Latvijas APK 243.pantam pareizi novērtējusi pierādījumus un lietas faktiskos

apstākļus administratīvā pārkāpuma lietā un, saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu, apelācijas instances tiesai nav pamata lietā jau konstatēto apstākļu

pārvērtēšanai, jo apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas Spriedumā norādītajiem atzinumiem, papildus uzsverot sekojošo.

Lai gan policijas darbinieki notikuma vietā no /pers. J/, /pers. I/ un Elana (uzvārds nav norādīts) nav pieprasījuši paskaidrojumus, /pers. J/ un /pers. I/ pēc /pers. D/

aizstāvja lūguma tika uzaicināti uz tiesas sēdi pirmās instances tiesā un ir snieguši savas liecības. Attiecībā uz liecinieka Elana uzaicināšanu uz tiesas sēdi, sūdzības

iesniedzējs nav izteicis šādu lūgumu, taču lietā esošie materiāli un ziņas par faktiem ir pietiekamas, lai arī bez minētā liecinieka liecības izvērtētu, vai /pers. D/ darbībās ir

konstatējams Latvijas APK 149.15panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs.

No /pers. D/ sākotnējiem paskaidrojumiem izriet, ka viņš atradies transportlīdzekļa VW Golf, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, vadītāja pusē, bijis alkohola

reibumā, bet transportlīdzekli nav vadījis. Sēžot nejauši nospiedis vienu no pedāļiem un mašīna sākusi ripot un tajā brīdī ieradušies Valsts policijas darbinieki.

Savukārt paskaidrojumos pirmās instances tiesas sēdē un apelācijas sūdzībā /pers. D/ norāda, ka automašīna sākusi ripot uz priekšu tāpēc, ka blakussēdētājs /pers. I/

ieslēdza automašīnas pārnesumu neitrālajā ātrumā un, pagriežot atslēgas, piestartēja dzinēju.

Tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam, ka ar brīdi, kad persona atrodas automašīnas vadītāja vietā un transportlīdzeklim darbojas motors, tā

uzņemas vadītāja funkcijas un tai ir jākontrolē automašīna un sava rīcība, jāatbild par tās tehnisko stāvokli un sekām. Atbildība pēc Latvijas APK 149. 15panta ceturtās daļas

iestājas neatkarīgi no tā, cik garu ceļa posmu, kā arī pa kuru vietu braucot, persona ir pildījusi transportlīdzekļa vadītāja funkcijas un vadījusi transportlīdzekli. Tā kā /pers. D/

pildīja transportlīdzekļa vadītāja funkcijas automašīnas kustības laikā, viņam kā automašīnas vadītajam bija imperatīvs pienākums ievērot Ceļu satiksmes likuma prasības.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka gadījumos, kad persona apstrīd protokolu, ir nepieciešami arī citi pierādījumi par pārkāpumu. Attiecībā uz minēto argumentu, tiesas

kolēģija norāda, ka no 2012.gada 1.jūlija Latvijas APK 243.panta ceturtajā daļā ir noteikts – ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu

procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā

fiksējusi amatpersona. Proti, administratīvā pārkāpuma protokola loma ir papildināta, paredzot, ka to var izmantot arī kā pierādījumu administratīvā pārkāpuma lietā, ja vien

netiek pierādīts pretējais. Protokolā fiksētās ziņas par faktiem ir apstiprinātas ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem, tostarp policijas darbinieka /pers. G/ paskaidrojumu,

videoierakstu un policijas darbinieku /pers. G/ un /pers. H/ sniegtajām liecībām.

Izvērtējot policijas darbinieka /pers. G/ paskaidrojumu un liecību un policijas darbinieka /pers. H/ sniegto liecību, tiesas kolēģija secina, ka tās nav pretrunā viena otrai

un lietas faktiskie apstākļi sakrīt. Lietā arī nav neviena pierādījuma, kas norādītu uz to, ka policijas darbinieki būtu neobjektīvi vai nekompetenti konkrētā administratīvā

pārkāpuma konstatēšanā.

Savukārt /pers. D/ paskaidrojumi un liecinieka /pers. I/ liecība par to, ka /pers. D/ transportlīdzekli alkoholisko dzērienu ietekmē nav vadījis, ir pretrunā lietas

faktiskajiem apstākļiem. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka minētā liecība uzskatāma par sniegtu nolūkā palīdzēt /pers. D/ izvairīties no iespējamās

administratīvās atbildības.

Tiesas kolēģija nekonstatē procesuālus pārkāpumus pirmās instances tiesas rīcībā, kas ļautu apšaubīt kāda pierādījuma ticamību vai attiecināmību par /pers. D/ vainu

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Pirmās instances tiesa atbilstoši Latvijas APK 243.pantam pareizi novērtējusi pierādījumus administratīvā pārkāpuma lietā.

No nevainīguma prezumpcijas principa izriet, ka tiesai tikai pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam. Par pamatotām šaubām nav uzskatāmas jebkuras

šaubas, bet gan tādas, kas vērstas uz apstākļiem, kas varētu ietekmēt lietas izlemšanu un kuras lietas izskatīšanas gaitā nav iespējams novērst.

Tiesas kolēģijas ieskatā lietā ir pietiekami, ticami, objektīvi un pārliecinoši pierādījumi tam, ka /pers. D/ ir vadījis transportlīdzekli alkoholisko dzērienu ietekmē un

alkohola koncentrācija asinīs pārsniedza 1,5 promiles, tādējādi izdarot administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas APK 149. 15panta ceturtajā daļā, par ko /pers. D/

pamatoti piemērots administratīvais sods.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka sods piemērots ievērojot Latvijas APK 32.pantā noteiktos vispārīgos noteikumus soda uzlikšanai par administratīvo

pārkāpumu, un /pers. D/ piemērotais administratīvais sods ir samērīgs un atbilstošs izdarītajam pārkāpumam.

Tiesas kolēģija atzīst, ka šādos apstākļos Kuldīgas rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedums ir atstājams negrozīts, bet /pers. D/ apelācijas sūdzība noraidāma.

Pamatojoties uz Latvijas APK 289.12panta otrās daļas 1.punktu un 289.22pantu, tiesas kolēģija

n o s p r i e d

atstāt negrozītu Kuldīgas rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedumu, bet /pers. D/ apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Motivēts spriedums sastādīts un pieejams no 2016.gada 8.jūnija.

Tiesnese S.Mertena

Tiesnesis K.Līcis

Tiesnese S.Reinholde