Court partially allowed appeal by confirming land lease and awarding interest on unpaid debt.

Lietas Nr. C771062524

CA-0300-26/12

ECLI:LV:RAT:2026:0304.C771062524.16.S

Rīgas apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2026. gada 4. martā

Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Normunds Riņķis, tiesneses Ligita

Gavare un Inese Strelča

ar tiesas sēdes sekretāri Daci Indāni,

piedaloties Dzīvojamās mājas /Adrese A/, dzīvokļu īpašnieku kopības, kuru pārstāv SIA „Rīgas namu

pārvaldnieks”, pilnvarotajam pārstāvim /Persona A/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu SIA „PINUS E” prasībā pret Dzīvojamās mājas /Adrese A/, dzīvokļu

īpašnieku kopību, kuru pārstāv SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, par zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību

atzīšanu, piespiedu nomas tiesisko attiecību nosacījumu noteikšanu un zemes nomas maksas parāda piedziņu

sakarā ar SIA „PINUS E” un Dzīvojamās mājas /Adrese A/, dzīvokļu īpašnieku kopības apelācijas sūdzībām par

Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 14. janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] SIA „PINUS E” iesniedza tiesā prasību pret Dzīvojamās mājas /Adrese A/, dzīvokļu īpašnieku kopību, kuru

pārstāv SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, par zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību atzīšanu, tiesisko

attiecību noteikšanu un zemes nomas parāda piedziņu.

[2] Ar Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 14. janvāra spriedumu prasība apmierināta. Nospriests:

- atzīt, ka starp SIA „PINUS E” kā iznomātāju no vienas puses un daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /Adrese A/,

dzīvokļu īpašnieku kopību no otras puses no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim pastāvēja

zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības par mājai piesaistītā zemes gabala ar kadastra apzīmējumu Nr.

/Kadastra apzīmējums A/ ar adresi /Adrese A/, 780 m2 platībā lietošanu minētās mājas uzturēšanai un

pārvaldīšanai, kamēr vien pastāv dalītā īpašuma attiecības;

- noteikt, ka zemes nomas maksa par daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai piesaistītā zemesgabala 780 m2 platībā

lietošanu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim ir 4 % gadā no dzīvojamai mājai piesaistītā

zemesgabala kadastrālās vērtības un minētā maksa samaksājama par katru pusgadu uz priekšu;

- piedzīt no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības par labu SIA „PINUS E” nomas

maksas pamatparādu par laika periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim 966,81euro un

likumiskos nokavējuma procentus par laika periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 11. septembrim

243,44 euro, kopā 1210,25 euro;

- atzīt SIA „PINUS E” tiesības saņemt no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības

likumiskos 6 % procentus gadā no ar tiesas spriedumu piedzītās kopsummas par laiku no sprieduma spēkā

stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai), ievērojot, ka procentu pieaugums apstājas,

kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis piedzītās kopsummas lielumu.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Tiesa konstatēja, ka nekustamais īpašums ar kadastra Nr. /Kadastra apzīmējums A/ /Adrese A/ ir

zemesgabals 806 m2platībā, kura īpašnieks ir prasītājs SIA „PINUS E”. Uz zemes gabala atrodas daudzdzīvokļu

dzīvojamā māja ar kadastra apzīmējumu /Kadastra apzīmējums B/ un adresi /Adrese A/.

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības ir nodotas Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošam

komersantam SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”.

Saskaņā ar dzīvojamo māju 2012. gada 30. marta piesaistāmo zemju robežu plānu, dzīvojamai mājai /Adrese A/,

piesaistītā zemes gabala platība ir 780 m2.

[2.2] Starp pusēm nav strīda par nomas maksas apmēru par laiku no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31.

decembrim 4 % no dzīvojamai mājai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības gadā.

Tiesa, piemērojot likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību

un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” normas un Satversmes tiesas atziņas par

nomas maksas samērīgumu, secināja, ka prasītāja aprēķinātā nomas maksa 966,81 euro par 2021. gadu ir pareizi

noteikta.

Likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību

daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38. pants noteic, ka gadījumos, kad būve ir patstāvīgs

īpašuma objekts, tās īpašniekam līdz apvienošanai ar zemi uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz

zemesgabalu un pienākums maksāt likumisko lietošanas maksu. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir 4 %

gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, bet ne mazāk kā 50 euro gadā, ja vien puses rakstveidā nav

vienojušās citādi. Minētais regulējums piemērojams no 2022. gada 1. janvāra, un vienošanās par citu maksas

apmēru nesaista turpmākos īpašniekus.

Nosakot nomas maksu, jāņem vērā tās atbilstība nomas atlīdzības funkcijai un ekonomiskajiem apstākļiem, kā

arī jāievēro Satversmes tiesas judikatūrā atzīmētā nepieciešamība nodrošināt samērīgumu piespiedu nomas

attiecībās. Ņemot to vērā, tiesa atzina, ka nomas maksa 4 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības ir nosakāma

par periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim.

[2.3] Prasībā lūgts piedzīt nomas maksas parādu par periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31.

decembrim 966,81 euro apmērā.

Kā tika konstatēts, dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība ir lietojusi un lieto prasītājas īpašumā esošo

zemi, bet nav maksājusi zemes nomas maksājumus, līdz ar to tiesa atzina, ka ir piedzenama nomas maksa no

atbildētājas par laiku no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim.

Zemes gabala ar kadastra apzīmējumu /Kadastra apzīmējums A/ kadastrālā vērtība minētajā periodā bija 24

976euro. Dzīvojamajai mājai piesaistītā nomājamā platība ir 780 m² no kopējās 806 m² platības, tādēļ

nomājamās zemes kadastrālā vērtība ir 24 170,30 euro. Taisnīgi noteiktā nomas maksa ir 4 % no šīs vērtības,

kas gadā veido 966,81 euro.

[2.4] Tiesa arī atzina prasītāja tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem 243,44 euro apmērā saskaņā ar

Civillikuma 1759. un 1765. pantu.

[2.5] Izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumiem, tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 1. panta pirmo

daļu, 41. panta pirmo daļu un 127. panta pirmo daļu, atzina, ka tiesāšanās izdevumi ir piedzenami no tās puses,

kura devusi iemeslu prasības celšanai, taču konkrētajā lietā atbildētājs pirms prasības celšanas nebija aizskāris

vai apstrīdējis prasītāja tiesības un jau pirmstiesas procesā vairākkārt bija piedāvājis tādu pašu tiesisko attiecību

noregulējumu, kādu prasītājs vēlāk lūdza tiesā, līdz ar to prasītājam savi tiesāšanās izdevumi jāuzņemas pašam.

[3] Ar Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 9. jūnija papildspriedumu noraidīta SIA „PINUS E” prasība daļā par

izdevumu advokāta palīdzībai 363euro apmērā piedziņu.

Tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 44. panta otro daļu un 127. panta pirmo daļu, kopsakarā ar

Civilprocesa likuma 41. pantu atzina, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi piedzenami tad, ja atbildētājs ar savu

rīcību vai bezdarbību ir devis iemeslu prasības celšanai.

Tiesa secināja, ka atbildētājs nebija izdarījis nekādas darbības, kas aizskartu prasītāja ar likumu aizsargātās

tiesības vai intereses, līdz ar to nav pamata ar lietas vešanu saistīto izdevumu piedziņai no atbildētāja.

[4] Prasītāja iesniegusi apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 14. janvāra spriedumu daļā, kurā

noraidīta tiesāšanās izdevumu – samaksātās valsts nodevas 321,54 euro – atlīdzināšana.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[4.1] Prasītājas celtā prasība pēc būtības ir apmierināta, izņemot daļā par tiesas izdevumu – valsts nodevas –

atlīdzināšanu.

[4.2] Tiesa kļūdaini norādījusi, ka atbildētājas pārstāvis vairākkārtīgi ir piedāvājis prasītājai rakstveidā vienoties

par tiesisko attiecību sakārtošanu, piespiedu nomas maksu nosakot 4 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības,

taču prasītāja tam nepiekrita.

Prasītāja vairākkārt ir meklējusi iespējas vienoties ar atbildētājas likumisko pārstāvi par nomas maksas samaksu,

nomas līguma noslēgšanu un zemes lietošanas noteikumiem periodā no 2021. gada 1. janvāra, tomēr vienošanās

netika panākta, līgums netika noslēgts un nomas maksa periodā no 2021. gada 1. janvāra netika maksāta, arī

tādā daļā (4 %) ko atbildētāja atzina kā pamatotu. Prasītāja arī tiesvedības gaitā iesniegusi atbildētājai izlīguma

projektu, uz ko atbildētāja nav reaģējusi. Tādējādi tieši atbildētājas pasivitāte, prasītājas tiesību aizskaroša

bezdarbība un prasītājas ar likumu aizsargāto interešu neievērošana radīja tiešu nepieciešamību celt prasību.

Atbildētājas rīcība (bezdarbība) norādīja, ka citā veidā saņemt apmierinājumu nav iespējams, lai gan atbildētājai

bija visas iespējas nekavējoties samaksāt par labu prasītājai nomas maksu mazākajā apmērā, ko pati atbildētāja

atzina par pamatotu. Turklāt atbildētājas pārstāvis apliecināja, ka prasījuma apmierināšanai nebija šķēršļu, t.sk.

dzīvokļu īpašnieku kopības sevišķa lēmuma.

[5] Atbildētāja iesniegusi apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 14. janvāra spriedumu daļā,

kurā apmierināts prasījums par likumisko nokavējuma procentu piedziņu 243,44 euro apmērā.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[5.1] Atbildētājas ieskatā pirmās instances tiesa ir nepareizi piemērojusi Civillikuma 1757. pantu, 1759. panta 1.

punktu un 1765. pantu izskatāmajā civillietā nodibinātajiem faktiskajiem apstākļiem, jo likumisko nokavējuma

procentu piedziņa nav iespējama, ja nav zināms pamatparāda apmērs un nav konstatēts šī parāda samaksas

nokavējums.

Tiesa nav norādījusi, kādi lietā konstatētie fakti un pierādījumi ir izvērtēti, secinot, ka prasījums par likumisko

nokavējuma procentu piedziņu ir pamatots. Sprieduma motivācija šajā daļā aprobežojas vien ar Civillikuma

pantu citējumu un teikumu, ka: „Tiesa atzīst, ka prasītājs pamatoti aprēķinājis augstākminētos procentus 243,44

euro apmērā”. Citus argumentus prasības apmierināšanai šajā daļā pārsūdzētais spriedums nesatur.

[5.2] Atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas

likums) 54. panta otrajai daļai par zemes piespiedu nomas maksas apmēru pusēm ir jāvienojas rakstveidā. Tātad

piespiedu nomas gadījumā likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisko sastāvdaļu, jo nomas maksa

atbilstoši Civillikuma 2124. pantam ir nomas līguma būtiskā sastāvdaļa. Savukārt Civillikuma 1484. pants

nosaka, ka, ja likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisku sastāvdaļu, tad darījums pirms attiecīga akta

taisīšanas nav spēkā.

Situācijā, kad rakstveidā nav nodibinātas visas nomas līguma būtiskās sastāvdaļas (pusēm vienojoties vai ar

tiesas nolēmumu), tad zemes nomas maksas parāds vēl nevar izveidoties. Parāds pats par sevi nevar pastāvēt, ja

pusēm nav zināms nomas maksas apmērs, kuru būtu jāmaksā.

Turklāt no 2021. gada 1. janvāra likumdevējs nav noteicis konkrētu un nepārprotamu piespiedu nomas maksas

apmēru gadījumos, kad puses par to nespēj vienoties rakstveidā. Strīdus periodā spēkā esošās tiesību normas

(Privatizācijas likuma 54. panta otrā daļa) šādu apmēru neregulēja, un likumdevējs nebija izstrādājis jaunu

piespiedu nomas tiesisko regulējumu, kā to prasīja Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr.

2017‑17‑01.

[5.3] Pirmstiesas procesā starp pusēm ilgstoši pastāvēja strīds par piespiedu nomas maksas apmēru un PVN

piemērošanu, jo prasītāja pieprasīja noteikt maksu 6 % apmērā un piemērot PVN. Prasītāja arī nepiekrita saņemt

nomas maksājumus tādā apmērā, kādu pārvaldnieks faktiski iekasēja no dzīvokļu īpašniekiem, iebilstot pret

pārvaldnieka nenesošo atbildību par kopības saistībām. Par minētajiem apstākļiem atbildētāja lietā iesniegusi

pierādījumus.

Tas, ka prasītāja, ceļot prasību, piekrita atbildētājas iepriekš piedāvātajam piespiedu nomas attiecību

noregulējumam, norāda tikai uz to, ka tā bija pārliecinājusies, ka prasījums noteikt nomas maksu 6 % apmērā un

piemērot PVN nebūtu apmierināms.

Tā vietā, lai pirmstiesas procesā sakārtotu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības atbilstoši likumam un judikatūrai,

kā to bija piedāvājusi atbildētāja, prasītāja izvēlējās panākt arī likumisko nokavējuma procentu piedziņu tiesas

ceļā, tādējādi palielinot savus ienākumus no dalītā īpašuma tiesiskajām attiecībā, kurās prasītāja iestājās

labprātīgi, iegūstot zemes nekustamo īpašumu pirkuma ceļā un apejot atbildētājas pirmpirkuma tiesības, un

nepamatoti atsakoties vienoties pirmstiesas procesā par to pašu, ko lūdz tiesvedības ceļā.

[5.4] Judikatūrā ir noteikti likumisko nokavējuma procentu piedziņas priekšnoteikumi, proti: 1) galvenais parāds

jeb kapitālparāds, 2) parāda samaksas nokavējums, 3) likumisko procentu atbilstība likumā noteiktajam

apmēram, 4) likumisko procentu prasība vienlaikus ar galveno saistību. Bez šādu priekšnoteikumu

konstatēšanas, t.sk. bez galvenā parāda noteikšanas, likumisko nokavējuma piedziņa nav iespējama.

Izskatāmajā civillietā vien ar pirmās instances tiesas spriedumu tika nodibinātas zemes piespiedu nomas tiesisko

attiecību būtiskās sastāvdaļas un arī piespiedu nomas maksas samaksas termiņi. Lai gan Atbildētāja celto

prasību ir atzinusi daļā par zemes nomas maksas apmēra noteikšanu 4 % apmērā, tomēr tas nav pamats konstatēt

samaksas nokavējumu, jo samaksas nokavējums varētu iestāties, ja tiktu nokavēts līgumā pielīgtais samaksas

nokavējums. Savukārt nokavējums uz likuma pamata nevarēja iestāties, jo strīdus periodā normatīvie akti

nenoteica zemes nomas maksas apmēru, ja puses par to nevar vienoties, un nomas maksas apmēra noteikšanu

likumdevējs faktiski ir atstājis tiesu kompetencē.

[5.5] Saskaņā ar Civillikuma 1759. panta 1. punktu procenti ir jāmaksā par katru parāda samaksas nokavējumu,

savukārt Civillikuma 1656. pants paredz izņēmumu – likumiskie nokavējuma procenti nav piedzenami, ja

parādniekam pastāvējušas pamatotas šaubas par saistību vai tās apmēru. Augstākā tiesa vairākkārt atzinusi, ka

strīda pastāvēšanas laikā likumisko procentu aprēķināšana nav pieļaujama, un tiesai jānoskaidro, vai šaubas

bijušas saprātīgas un pamatotas konkrētajos apstākļos. Turklāt jāņem vērā arī to, ka šaubas var pastāvēt ne vien

par visu saistību kopumā, bet arī par tās daļu, un arī šis aspekts ir vērtējams.

Lietā ar rakstveida pierādījumiem ir pierādīts, ka no 2021. gada līdz 2024. gadam atbildētāja vairākkārt

piedāvāja noregulēt piespiedu dalītā īpašuma attiecības, kam prasītāja piekrita tikai ceļot prasību 2024. gada

aprīlī. Šādos apstākļos par periodu, kamēr pastāvēja strīds, likumisko nokavējuma procentu piedziņai nav

pamata.

[6] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis /Persona A/ prasību un prasītājas apelācijas sūdzību neatzina, bet

atbildētājas apelācijas sūdzību uzturēja, pamatojoties uz tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem.

Uz tiesas sēdi prasītājas pārstāvis zvērināts advokāts Emīls Moris neieradās. Tiesā saņemts iesniegums, lūdzot

izskatīt civillietu bez prasītāja pārstāvja klātbūtnes. Uzklausījusi atbildētājas pārstāvja viedokli par iespēju skatīt

lietu bez prasītājas pārstāvja klātbūtnes, Civillietu tiesas kolēģija atzina par iespējamu skatīt lietu bez prasītājas

pārstāvja klātbūtnes, jo prasītājas pārstāvis lūdzis izskatīt civillietu, ņemot vērā apelācijas sūdzībā un

paskaidrojumos norādītos argumentus.

Motīvu daļa

[7] Noklausījusies atbildētājas pārstāvja paskaidrojumus un pārbaudījusi lietas materiālus, Civillietu tiesas

kolēģija atzīst, ka prasība daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu ir pamatota un apmierināma.

[8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426. panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Atbilstoši

Civilprocesa likuma 430. panta trešajai daļai fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances

tiesā nav jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Prasītāja pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kurā noraidīta tiesāšanās izdevumu – samaksātās

valsts nodevas 321,54 euro – atlīdzināšana.

Savukārt atbildētāja pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kurā apmierināts prasījums par

likumisko nokavējuma procentu piedziņu 243,44 euro apmērā.

Rīgas pilsētas 2025. gada 14. janvāra spriedums daļā, kurā nospriests atzīt, ka starp prasītāju kā iznomātāju un

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /Adrese A/, dzīvokļu īpašnieku kopību no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.

gada 31. decembrim pastāvēja zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības par mājai piesaistītā zemesgabala

/Adrese A/, 780 m 2 platībā lietošanu minētās mājas uzturēšanai un pārvaldīšanai, kamēr vien pastāv dalītā

īpašuma attiecības, nosakot zemes nomas maksu 4 % gadā no dzīvojamai mājai piesaistītā zemesgabala

kadastrālās vērtības un maksāšanas kārtību, un piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai nomas maksas

pamatparādu par laika periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. decembrim 966,81euro nav

pārsūdzēts un ir stājies spēkā.

Tāpat nav pārsūdzēts arī Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 9. jūnija papildspriedums, ar kuru noraidīts prasījums

par izdevumu advokāta palīdzībai 363 euro piedziņu. Līdz ar to papildspriedums ir stājies spēkā.

Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesā lieta skatāma daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu

243,44 euro apmērā un daļā par tiesāšanās izdevumu sadali starp pusēm, tajā skaitā jautājumā par prasītājas

samaksātās valsts nodevas 321,54 euro atlīdzināšanu, kā arī apelācijas instances tiesvedībā radušos tiesāšanās

izdevumu atlīdzināšanu.

[9] Starp pusēm pastāv strīds par likumisko nokavējuma procentu piedziņu.

Prasītāja uzskata, ka dzīvojamās mājas īpašnieki un to pārstāvis SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” jau strīdus

periodā zināja un atzina pienākumu maksāt piespiedu nomas maksu vismaz 4 % apmērā no zemes kadastrālās

vērtības, taču maksājumi netika veikti, kaut arī atbildētāja rakstveidā tika aicināta noregulēt attiecības un noslēgt

līgumu, tādēļ no atbildētājas piedzenami likumiskie nokavējuma procenti 243,44euro apmērā. Savukārt

atbildētāja uzskata, ka strīdus periodā starp pusēm nepastāvēja rakstveidā nodibinātas visas nomas līguma

būtiskās sastāvdaļas, tostarp nomas maksas apmērs un samaksas termiņi, līdz ar to nevarēja izveidoties ne

nomas maksas parāds, ne tā samaksas nokavējums; turklāt starp pusēm pastāvēja objektīvs un ilgstošs strīds par

nomas maksas apmēru un PVN piemērošanu, tādēļ likumisko nokavējuma procentu aprēķināšana nav

pieļaujama.

[10] Saskaņā ar Civillikuma 1753. pantu ar procentiem saprot to atlīdzību, kas dodama par kādas naudas

summas vai citu atvietojamu lietu lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas

ilgumu.

Atbilstoši Civillikuma 1759. panta 1. punktam procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata,

par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc

par nokavējuma procentiem.

Minētā regulējuma piemērošanai un nokavējuma procentu piedziņai, tiesai ir jākonstatē nokavējums (saistības

izpildīšanas prettiesisks novilcinājums (Civillikuma 1651. pants) atbilstoši Civillikuma 1652. vai 1653. pantam.

Saskaņā ar Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3. punktu parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas

pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī

pēc paražas.

Atbilstoši minētajām normām nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietojumu pēc tam, kad

iestājies maksājuma pienākums. Nokavējuma procentu maksāšana ir saistīta ar tiesību pārkāpumu –

nokavējumu, taču to daba paliek tāda pati kā procentiem vispār: arī nokavējuma procentu uzdevums ir

nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls, atrodoties normālā apritē, ekvivalenci mantiskajās attiecībās. Procentu

loma izpaužas arī saistību izpildījuma nodrošināšanā (sk. K. Torgāns. Saistību tiesības. Mācību grāmata. –

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 121. lpp.).

Šāda regulējuma mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt kreditora tiesību un likumisko interešu efektīvu

aizsardzību, no otras puses, mudināt parādnieku ātrāk nokārtot saistības.

[10.1] Senāts vairākkārt norādījis, ka Civillikuma 1759. panta 1. punktā kreditoram paredzētās tiesības saņemt

procentus tad, ja parādnieks nokavējis izpildījumu, nav absolūtas. Minētās tiesības likumdevējs ierobežojis, šā

likuma 1656. un 1657. pantā noteikdams izņēmuma gadījumus, kad nokavējuma procentu piedziņa kā

netaisnīga vai nesamērīga novestu pie parādnieka tiesisko interešu neatbilstoša aizskāruma (sk. Senāta 2020.

gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-1027/2020,10.2. punktu).

Civillikuma 1656. panta izpratnē parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai

nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru.

Parādnieka pamatotas šaubas ir atklāts juridisks jēdziens, kas piepildāms ar saturu katrā individuālā gadījumā,

argumentējot, kādi lietā nodibināti apstākļi varēja parādniekam radīt pamatotas, saprātīgas šaubas par izpildāmo

saistību vai tās apmēru (sk. Senāta 2020. gada 30. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-1027/2020).

Lai piemērotu Civillikuma 1656. pantu, tiesai, balstoties uz konkrētajā lietā, izvērtējot pierādījumus,

nodibinātiem faktiskajiem apstākļiem, jāgūst pārliecība, ka parādnieka iebildumi pret prasību ir objektīvi

pamatoti, nevis saistīti ar kādiem viņa subjektīviem priekšstatiem par nokavējumu attaisnojošu iemeslu esību

vai citiem nokavējuma procentu piedziņu ietekmējošiem faktoriem (sk. Senāta 2019. gada 10. decembra

sprieduma lietā Nr. SKC-269/2019, 12.1. punktu).

[10.2] Tas, ka strīda esība tiesā un parādnieka iebildumi pret prasību (tostarp pilnīga vai daļēja neatzīšana) paši

par sevi nevar būt pamats Civillikuma 1656. pantā paredzēto tiesisko seku piemērošanai, atbilst juridiskajā

literatūrā saistībā ar Civillikuma 1656. panta piemērošanas priekšnoteikumiem paustajām atziņām. Proti, ja

parādnieks apstrīd saistības pastāvēšanu vai tās apmēru un šādā sakarā atturas to izpildīt, tad viņš pakļauj sevi

riskam, ka tiesa viņa šaubas atzīst par nepamatotām. Tādā gadījumā viņam būs jācieš visas nokavējuma

nelabvēlīgās sekas (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru

kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000,156. lpp.).

[10.3] Izvērtējot atbildētājas argumentus par pamatotu šaubu pastāvēšanu, Civillietu tiesas kolēģija secina, ka

lietā nenoskaidrojas tādi faktiskie apstākļi, kas atbildētājai varētu radīt objektīvas un saprātīgas šaubas par

saistības pastāvēšanu vai tās apmēru Civillikuma 1656. panta izpratnē. No lietas materiāliem konstatējams, ka

atbildētāja pati jau pirmstiesas sarakstē vairākkārt piedāvāja prasītājai noregulēt piespiedu nomas tiesiskās

attiecības, nosakot nomas maksu 4 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības, tātad atzina gan piespiedu nomas

tiesisko attiecību pastāvēšanu, gan nomas maksas apmēru, kas būtu samaksājams par zemes lietošanu. Prasības

celšanas brīdī, kā arī tiesvedības laikā atbildētāja nemaksāja nomas maksu pat tajā apmērā, kuru pati uzskatīja

par pamatotu un godīgu atlīdzību par svešas zemes lietošanu. Līdz ar to atbildētājas iebildumi par „nenoteiktu

maksas apmēru” nav atzīstami par objektīvi pamatotām šaubām Civillikuma 1656. panta izpratnē, bet drīzāk

liecina par subjektīvu strīdu par lielāku maksas apmēru, kas pats par sevi parādnieku no nokavējuma tiesiskajām

sekām neizslēdz.

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka piespiedu nomas tiesiskās attiecības rodas uz likuma pamata ar īpašuma

tiesiska valdījuma iegūšanas brīdi un pastāv neatkarīgi no tā, vai starp pusēm ir noslēgta rakstiska vienošanās –

nomas līgums (sk. Senāta 2016. gada 26. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-336/2016, 10.2. punktu). Senāts jau

agrāk norādījis, ka, tā kā domstarpības par līgumā iekļaujamiem noteikumiem un pušu nespēja labprātīgi

vienoties ir objektīvs šķērslis līguma noslēgšanai, tad strīda gadījumā nomas tiesisko attiecību konstatāciju

(atzīšanu) veic tiesa, nodibinot ar tiesas spriedumu nomas līguma būtiskās sastāvdaļas – priekšmetu un maksu

(sk. Senāta 2022. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-22/2022, 12.4.1.2. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka

zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības netiek nodibinātas ar tiesas spriedumu, bet gan tikai tiek konstatēta

to pastāvēšana (tās tiek konkretizētas) (sk. Senāta 2023. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-17/2023 12.2.

punktu).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētājai bija pienākums norēķināties vismaz tajā apmērā, ko tā pati atzina

par pamatotu. Tas, ka prasītāja sākotnēji prasīja lielāku atlīdzību, nav šķērslis atbildētājai izpildīt to, ko tā pati

atzina par pienākumu. Līdz ar to atbildētājas argumenti par nespēju izpildīt saistību „šaubu dēļ” nav pamatoti.

Strīds par līguma noteikumiem pats par sevi neatbrīvo atbildētāju no pienākuma veikt maksājumus vismaz tajā

apmērā, ko tā atzīst par pamatotu. Arī Senāta judikatūrā ir atzīts, ka gadījumā, ja no parādnieka prasīts izpildīt

parādu lielākā apmērā, nekā viņš patiesībā ir parādā, tad tas nav šķērslis parādniekam izpildīt to, ko viņš faktiski

ir parādā. Tāpēc aicinājums parādniekam samaksāt lielāku summu kalpo par pamatu parādnieka saistības

izpildīšanas nokavējuma konstatēšanai par tādu saistības apmēru, par kādu viņš patiesībā ir parādā (sk. Senāta

2023. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-17/2023 14.2 punktu). Atbildētāja šādu minimālo maksājumu

neveica, tādēļ tās prettiesiskā bezdarbība radījusi nokavējumu, kas ir pamats likumisko nokavējuma procentu

piedziņai Civillikuma 1759. panta izpratnē.

No lietas materiāliem nenoskaidrojas, ka atbildētājai būtu bijušas tādas objektīvas, ārējos apstākļos balstītas un

saprātīgas šaubas par nomas maksas pienākumu vai tā apmēru, kas varētu izslēgt nokavējumu. Turklāt

atbildētāja lieto svešu zemi un gūst no tās visas lietošanas priekšrocības, bet ilgstoši neveic nekādu atlīdzības

samaksu, lai gan pati piedāvājusi maksāt 4 % apmērā. Šādos apstākļos Civillikuma 1656. pantā paredzētie

izņēmuma gadījumi nav konstatējami un nav piemērojami.

Prasījuma par likumisko nokavējuma procentu piedziņu noraidīšanai par pamatu nevar būt atbildētājas

arguments, ka piespiedu nomas gadījumā likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisko sastāvdaļu saskaņā

ar Civillikuma 2124. pantu un likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otro

daļu.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka rakstveida līguma neesība pati par sevi neizslēdz piespiedu nomas attiecību

pastāvēšanu un nemaina atbildētājas pienākumu atlīdzināt par zemes lietošanu. Lietas materiāli liecina, ka nav

strīda par zemes lietošanas faktu un dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabala platību, tādēļ

atbildētājai bija pienākums norēķināties vismaz tādā apmērā, kādu tā pati uzskatīja par pamatotu atlīdzību par

zemes lietošanu.

[10.4] Atbildētāja nav izteikusi iebildumus pret likumisko procentu aprēķinu, tāpēc Civillietu tiesas kolēģija

atzīst, ka no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami likumiskie nokavējuma procenti 243,44 euro apmērā,

kas aprēķināti par laika periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 11. septembrim.

[11] Civilprocesa likuma 41. panta pirmā daļa noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no

otras puses visus tās samaksātos tiesāšanās izdevumus.

[11.1] Civilprocesa likuma 41. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā tiesību norma nav piemērojama

gadījumos, kad persona, kura ir atbildētājas procesuālajā statusā, nav aizskārusi prasītāja tiesības vai ar likumu

aizsargātās intereses un nav devusi iemeslu prasītājam prasības celšanai (sk. Senāta 2018. gada 29. janvāra

sprieduma lietā SKC-48/2018, 14.2. punktu).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka izskatāmajā gadījumā atbildētāja ir devusi iemeslu prasības celšanai, jo tai

bija reāla iespēja veikt zemes nomas maksas samaksu prasītājai vismaz tādā apmērā, kādu pati uzskatīja par

pamatotu. Nemaksājot pat minimālo atlīdzību par svešas zemes lietošanu, atbildētāja ir aizskārusi prasītājas

tiesības saņemt atlīdzību par zemes lietošanu. No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja pirms prasības celšanas

vairākkārt mēģināja vienoties ar atbildētāju par nomas maksas samaksu un tiesisko attiecību sakārtošanu, taču

šie mēģinājumi rezultātus nedeva, un atbildētāja neveica pat daļēju maksājumu. Šādos apstākļos tieši

atbildētājas pasivitāte radīja prasītājai nepieciešamību celt prasību tiesā. Tādējādi atbildētājai ir jācieš izdevumi,

kas radušies tiesvedības procesā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 41. pantu, jo prasības celšana bija objektīvi

pamatota.

[11.2] Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka prasītāja ceļot prasību tiesā samaksājusi valsts nodevu par prasības

celšanu 321,54 euro. Ievērojot, ka prasība apmierināta pilnībā, minētie izdevumi piedzenami no atbildētājas

prasītājas labā pilnā apmērā.

[11.3] Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka prasītāja, pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kurā

noraidīta tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana par labu prasītājai, 2025. gada 28. janvārī samaksājusi valsts

nodevu 70 euro par apelācijas sūdzības iesniegšanu.

Tiesību doktrīnā ir nostiprināta atziņa, ka „Nevar prasīt tiesu nodevu par apelācijas sūdzību, kas apstrīd pirmās

instances spriedumu tikai tiesāšanās izdevumu ziņā” (sk. Senators Konradi F., Zvejnieks T. un citi, Civilprocesa

likums (1938. g. izd., 1939. g. iespied.) ar paskaidrojumiem, Rīga: Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939, 294.

lpp.).

„Gadījumos, kad pirmās instances spriedums ir pārsūdzēts tikai daļā par tiesāšanās izdevumiem, (..) apelācijas

sūdzības pieņemamas bez tiesu nodevas (CKD kopsēdes 39/35)” (sal. Senators Ozoliņš O. Senāta

Civildepartamenta prakse 1939. gadā, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis,1940, Nr. 2).

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja par apelācijas sūdzību, kas attiecas tikai uz

spriedumu daļā par tiesāšanās izdevumu sadali, samaksājusi nepamatoti.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 1. punktu samaksāto valsts nodevu atmaksā pilnīgi vai

daļēji, ja iemaksāta lielāka nodeva, nekā to nosaka likums.

Ievērojot minēto, prasītājai no valsts budžeta līdzekļiem atmaksājama nepamatoti samaksātā valsts nodeva 70

euro.

[11.4] Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 9. jūnija papildspriedums, ar kuru

noraidīts prasītājas prasījums par izdevumu advokāta palīdzībai 363 euro apmērā atlīdzināšanu, nav pārsūdzēts,

līdz ar to ir stājies spēkā likumā noteiktajā kārtībā.

Apelācijas instances tiesā prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par izdevumiem advokāta palīdzībai, kas

radušies apelācijas instances tiesvedībā (piemēram, maksājuma dokumentus vai rēķinus).

Tā kā papildspriedumā ietvertais lēmums par līdzšinējo advokāta izdevumu atlīdzināšanu nav pārsūdzēts, un

apelācijas instancē nav iesniegti pierādījumi par jauniem izdevumiem, Civillietu tiesas kolēģijai nav pamata

lemt par izdevumu advokāta palīdzībai atlīdzināšanu apelācijas instances tiesvedībā.

[11.5] Tā kā prasība apelācijas instances tiesā ir apmierināma pilnībā un atbildētājas apelācijas sūdzība

atzīstama par nepamatotu, atbildētājas izdevumi par apelācijas sūdzības iesniegšanu nav atlīdzināmi, jo

Civilprocesa likuma 41. pants paredz tiesāšanās izdevumu piedziņu tikai tai pusei, kuras labā taisīts spriedums.

[12] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, noraidot prasītājas samaksātās valsts nodevas

atlīdzināšanu, nav pietiekami izvērtējusi Civilprocesa likuma 41. panta piemērošanas priekšnoteikumus, tādēļ

šajā daļā apelācijas instances tiesa taisa pretēju spriedumu. Savukārt pirmās instances tiesas spriedums daļā par

likumisko nokavējuma procentu piedziņu atzīstams par pamatotu.

[13] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. pantu tiesa, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tā

rezolutīvajā daļā cita starpā norāda prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai)

saņemt procentus, minot arī to apmēru. Ievērojot, ka minētā normā paredzēts procentu samaksas pienākums

sakarā ar tiesas sprieduma izpildīšanas kavējumu, pusēm nosakāmas tiesības par laiku pēc sprieduma

labprātīgas izpildes termiņa beigām līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt likumiskos 6 %

gadā no visām ar spriedumu piedzītām summām, ņemot vērā Civillikuma 1763. pantā noteikto, ka procentu

pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu (sk. Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulces

2021. gada 15. decembra lēmumu).

[14] Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantam nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432.-434. pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

apmierināt prasību par likumisko nokavējuma procentu piedziņu.

Piedzīt no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /Adrese A/, kadastra apzīmējums Nr. /Kadastra apzīmējums B/,

dzīvokļu īpašnieku kopības par labu SIA „PINUS E”, reģistrācijas Nr. 40003471761, likumiskos nokavējuma

procentus243,44 euro par laika periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 11. septembrim un tiesāšanās

izdevumus 321,54 euro, kopā 564,98 euro (pieci simti sešdesmit četri eiro un 98 centi).

Piedzītās summas ieskaitāmas SIA „PINUS E” bankas kontā Luminor Bank AS, konta Nr.

LV51RIKO0002010086343.

Atzīt SIA „PINUS E”, reģistrācijas Nr. 40003471761, tiesības par laiku pēc sprieduma labprātīgas izpildes

termiņa beigām līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /Adrese A/,

kadastra apzīmējums Nr. /Kadastra apzīmējums B/, dzīvokļu īpašnieku kopības likumiskos 6 % gadā no visas

piedzītās summas (564,98 euro), ņemot vērā nosacījumu, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot

pamatkapitāla lielumu.

Atmaksāt SIA „PINUS E”, reģistrācijas Nr. 40003471761, nepamatoti samaksāto valsts nodevu 70euro, kas

2025. gada 28. janvārī samaksāta Valsts kases kontā Nr. LV55TREL1060190911200, maksājuma mērķī norādot:

„SIA PINUS E, 40003471761 apelācijas sūdzība”.

Noteikt atbildētājai sprieduma labprātīgas izpildes termiņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas

Senāta Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā un iemaksājot drošības naudu

300 euro(trīs simti eiro) Augstākās tiesas depozītu kontā: saņēmējs: Latvijas Republikas Augstākā tiesa,

reģistrācijas Nr. 90000068892, konta Nr. LV83TREL 8280 0100 0000 0, saņēmēja banka: Valsts kase, BIC

kods: TRELLV22, klasifikācijas kods: F22010010, iemaksas mērķī norāda datus personas un lietas

identificēšanai.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs Normunds Riņķis

Tiesnese Ligita Gavare

Tiesnese Inese Strelča