Supreme Court dismisses appeal, upholding that missing persons status justifies stopping pension calculations.

ECLI:LV:AT:2018:1206.A420189616.7.S

Lieta Nr. A420189616, SKA-799/2018

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2018.gada 6.decembrī

Tiesa šādā sastāvā: senatores Ieva Višķere, Līvija Slica, Rudīte Vīduša,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicējas /pers. A/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūrai izmaksāt pieteicējai mirušā tēva nesaņemto vecuma pensiju, sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2017.gada 2.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers. A/ 2016.gada 29.februārī vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – aģentūra) un lūdza izmaksāt pieteicējas

mirušā tēva /pers. B/ nesaņemto vecuma pensiju. Pieteicēja norādīja, ka viņas tēvs ar Valkas rajona tiesas 2016.gada 18.janvāra spriedumu izsludināts

par mirušu, par viņa nāves dienu uzskatot 2015.gada 31.augustu. Tāpēc pieteicējai kā viņa mantiniecei esot tiesības saņemt līdz šai dienai /pers. B/

neizmaksāto pensiju.

Aģentūra ar 2016.gada 24.marta lēmumu kā administratīvo procesu noslēdzošo administratīvo aktu atteica pieteicējai izmaksāt pieprasīto pensiju.

Aģentūra norādīja, ka /pers. B/ sākot ar 2011.gada februāri pensija netika aprēķināta, jo aģentūra saņēma ziņas no Valsts policijas par /pers. B/ bezvēsts

prombūtni. Apstāklis, ka ar tiesas spriedumu /pers. B/ izsludināts par mirušu ar 2015.gada 31.augustu, nenozīmē, ka pieteicējai ir tiesības uz neizmaksāto

pensiju līdz šim datumam, jo miršanas datums noteikts atbilstoši Civilprocesa likuma 286.panta prezumpcijai (par nāves datumu uzskatāma diena, kad

tiesā iesniegts pieteikums).

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai kā /pers. B/

mantiniecei tiktu izmaksāta /pers. B/ pensija par pēdējiem trīs gadiem līdz /pers. B/ nāves dienai – 2015.gada 31.augustam.

[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2017.gada 2.novembra spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums, ievērojot

pievienošanos rajona tiesas sprieduma motīvu daļai, pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Likuma „Par valsts pensijām” 35.panta pirmā daļa noteic, ka aprēķinātās valsts pensijas summas, ko pensijas saņēmējs laikā nav saņēmis,

izmaksā par pagājušo laiku, bet ne ilgāku par trim gadiem pirms pensijas pieprasījuma iesniegšanas dienas. Minētā likuma 37.panta pirmā daļa noteic, ka

izmaksai aprēķinātās pensijas summas, kas nav izmaksātas līdz pensionāra nāvei, ir tiesības saņemt pensijas saņēmēja laulātajam, pirmās un otrās

pakāpes radiniekiem, bet citai personai – uz mantojuma apliecības vai tiesas nolēmuma pamata.

No minētajām normām izriet, ka gadījumā, ja pensijas saņēmējs nav laikā saņēmis jau aprēķinātās pensijas summas un ir iestājusies pensijas

saņēmēja nāve, tad šīs laikā neizmaksātās, bet aprēķinātās pensijas summas ir tiesības saņemt pensijas saņēmēja laulātajam, pirmās un otrās pakāpes

radiniekiem, bet citai personai – uz mantojuma apliecības vai tiesas nolēmuma pamata. Minētā regulējuma mērķis ir izmaksāt to pensijas saņēmēja

nesaņemto ienākumu, kas savlaicīgas saņemšanas gadījumā būtu bijis pensijas saņēmēja rīcībā.

[3.2] Ar Valkas rajona tiesas 2016.gada 18.janvāra spriedumu lietā Nr. C38049515 /pers. B/ izsludināts par mirušu. Tiesa, nekonstatējot /pers.

B/ nāves iestāšanās dienu, atzinusi, ka par /pers. B/ nāves dienu uzskatāms 2015.gada 31.augusts, proti, diena, kad tiesā iesniegts pieteikums par

pazudušas personas izsludināšanu par mirušu.

Lietā nav strīda, ka pieteicējas tēvs ir bezvēsts prombūtnē kopš 2010.gada 26.augusta. Saņemot no Valsts policijas ziņas par /pers. B/ bezvēsts

prombūtni, aģentūra ar 2011.gada februārī pārtrauca /pers. B/ pensijas izmaksu un pensija izmaksai no minētā datuma arī nav tikusi aprēķināta.

[3.3] Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmo daļu sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai

apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti,

maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli

apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi.

Uz personas dzīves laikā izdarīto sociālās apdrošināšanas iemaksu pamata noteiktās vecuma pensijas mērķis ir nodrošināt attiecīgās personas iztiku

laikā, kad tai vairs nav darba ienākumu. Tāpēc likuma „Par valsts pensijām” 30.panta pirmajā daļā noteikts, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Tādējādi

personas nāve ir atzīstama par pamatu pensijas aprēķināšanas un izmaksas pārtraukšanai.

Vienlaikus jāņem vērā, ka personai, arī esot bezvēsts prombūtnē, sociālās apdrošināšanas sistēmā paredzētie līdzekļi iztikas nodrošināšanai vairs

nevar tikt nodoti un tie nevar tikt izmantoti tam paredzētajam mērķim – personas iztikas nodrošināšanai. Iztrūkstot pakalpojuma subjektam, pakalpojuma

sniegšana un attiecīgi arī saņemšana kļūst neiespējama. Līdz ar to, konstatējot personas bezvēsts prombūtnes faktu, sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu sniegšana un pensijas aprēķināšana un izmaksa ir pārtraucama.

Lai arī pensijas izmaksas pārtraukšanas brīdī (2011.gada februārī) un aģentūras 2016.gada 24.marta atteikuma izdošanas laikā likumdevējs likumā

„Par valsts pensijām” nebija tieši norādījis, ka personas bezvēsts prombūtne ir pamats valsts vecuma pensijas aprēķināšanas un izmaksas pārtraukšanai,

šādas pieejas pamatotību un atbilstību sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumu mērķim apstiprina arī tiesiskais regulējums par apgādnieka

zaudējuma pensiju. Proti, likuma „Par valsts pensijām” 19.panta trešajā daļā (minētā norma paredz tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju arī situācijā,

kad likumā noteiktajā kārtībā atzīta apgādnieka bezvēsts prombūtne) un Valsts sociālo pabalstu likuma 16.panta otrajā daļā (minētā norma paredz, ka

tajā uzskaitītie pabalsti aizbildnim izmaksājami tad, ja bērna vecāki ir miruši vai atrodas bezvēsts prombūtnē) personas atrašanās bezvēsts prombūtnē no

tiesisko seku viedokļa pielīdzināta apstāklim, ka persona ir mirusi. Papildus norādāms, ka šāda likuma „Par valsts pensijām” 37.panta normas

interpretācija (proti, ka bezvēsts prombūtne uzskatāma par pamatu pensijas izmaksas aprēķina un izmaksas pārtraukšanai) atbilst arī šī brīža tiesiskajam

regulējumam, proti, Ministru kabineta 2016.gada 5.jūlija noteikumu Nr. 427 „Noteikumi par valsts pensijas, piešķiršanas, pārrēķināšanas un izmaksas

nosacījumiem un kārtību” 22.1.apakšpunktā kā viens no pensijas izmaksas pārtraukšanas pamatiem ir aģentūrā saņemtā informācija vai dokumenti par

pensijas saņēmēja nāvi vai bezvēsts prombūtni.

Ņemot vērā minēto, aģentūra pamatoti ar 2011.gada februāri pārtrauca pensijas aprēķināšanu un izmaksu /pers. B/.

[3.4] Tiesības uz vecuma pensiju ir personīgas tiesības, un tiesības uz pensiju ir sociālās tiesības, kas izriet no personas sociālās apdrošināšanas

fakta. Tādēļ tās ir nepārprotami saistītas ar mantojuma atstājēja personu, un mantiniekiem nav tiesību prasīt, lai pēc mantojuma atstājēja nāves viņiem

turpinātu aprēķināt un izmaksāt mantojuma atstājēja pensiju (nošķirams ir jautājums par to pensiju, kura ir aprēķināta, bet nav izmaksāta pensionāra

dzīves laikā).

Jautājumus, kas saistīti ar piešķirto vecuma pensiju, tostarp tās izmaksu, atjaunošanu pārtraukšanas gadījumā, vecuma pensijas apmēru, tās

aprēķināšanu vai pārrēķināšanu ir tiesīga risināt tikai tā persona, kurai pensija piešķirta, proti, pensionārs personīgi vai ar pilnvarnieka palīdzību. Nevienai

citai personai, tostarp mantiniekiem pēc pensionāra nāves, nepastāv tiesības risināt ar pensionāra pensiju saistītus jautājumus, ja to nebija darījis pats

pensionārs (Senāta 2005.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-299/2005 7.1.punkts).

Tādējādi arī pieteicējai kā mantiniecei nav tiesību risināt jautājumus par tēva pensiju, proti, par pensijas aprēķināšanu par tēva bezvēsts prombūtnes

periodu. Apstāklim, ka aģentūra pieteicējai ir izsniegusi izziņu, kurā norādīts iespējamais /pers. B/ vecuma pensijas apmērs laikā, kad viņš bija bezvēsts

prombūtnē, izskatāmajā lietā nav nozīmes, jo pensijas izmaksu par bezvēsts prombūtnes laiku likumā noteiktā kārtībā būtu tiesīgs risināt tikai pats

pensionārs, ja viņš būtu dzīvs.

[3.5] Apkopojot minēto, nav konstatējama tāda naudas summa, kas atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 37.panta pirmajai daļai būtu

izmaksājamas pieteicējai kā /pers. B/ mantiniecei.

[4] Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību par minēto apgabaltiesas spriedumu.

Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 30.panta pirmajai daļai tikai pensionāra nāve (nevis bezvēsts

prombūtne) var būt pamats pensijas aprēķināšanas un izmaksas pārtraukšanai. Tāpat pieteicēja uzsver, ka apgabaltiesas secinājumi par to, ka tikai pats

pensionārs ir tiesīgs risināt jautājumu par pensijas izmaksu par bezvēsts prombūtnes laiku, ir nepamatoti, jo tādējādi tiek apgalvots, ka šis jautājums būtu

risināms tikai tad, ja mirušais cilvēks pēc savas nāves pats vērstos aģentūrā.

Motīvu daļa

[5] Pieteicēja vērsusies aģentūrā un tiesā, jo vēlas, lai viņai tiek izmaksāta pieteicējas tēvam – /pers. B/ – neizmaksātā vecuma pensija par pēdējiem

trīs gadiem līdz /pers. B/ pasludinātajai nāves dienai – 2015.gada 31.augustam. Pieteicēja uzskata, ka fakts, ka viņas tēvs šajā laikā bija bezvēsts

pazudis, nevarēja būt iemesls, lai aģentūra pārtrauktu viņam pensijas aprēķināšanu, tāpēc aģentūrai pieteicējas tēva bezvēsts prombūtnes laikā līdz

pasludinātajai nāves dienai bija pienākums aprēķināt pieteicējas tēvam pensiju, kas tagad izmaksājama pieteicējai kā mantiniecei.

[6] Augstākās tiesas judikatūrā atzīts, ka tiesības uz pensiju ir sociālās tiesības, kas izriet no personas sociālās apdrošināšanas fakta. Tādēļ tās ir

nepārprotami saistītas ar mantojuma atstājēja personu, un mantiniekiem nav tiesību prasīt, lai pēc mantojuma atstājēja nāves viņiem turpinātu aprēķināt un

izmaksāt mantojuma atstājēja pensiju. Tomēr mantiniekiem pēc pensionāra nāves ir tiesības pretendēt uz tādas pensijas izmaksu, kas ir bijusi aprēķināta,

bet faktiski netika izmaksāta pensionāram tā dzīves laikā. Proti, atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 37.panta pirmajai daļai aprēķinātās pensijas

summas, kas nav izmaksātas līdz pensionāra nāvei, ir tiesības saņemt pensijas saņēmēja laulātajam, pirmās un otrās pakāpes radiniekiem, bet citai

personai — uz mantojuma apliecības vai tiesas nolēmuma pamata. Šāda regulējuma jēga ir tajā, ka vecuma pensija ir piešķirta un mūžu un katru mēnesi

izmaksājamā summa tiek individualizēta. Tāpēc pats pensionārs (un viņa mantinieki) var rēķināties ar to, ka aprēķinātā pensijas summa pensionāra iztikas

nodrošināšanai būs pieejama. Attiecīgi arī tiesības saņemt pensionāram aprēķināto, bet neizmaksāto pensiju (prasījuma tiesību) var nodot citai personai.

Tādējādi, lai mantinieki pēc personas nāves varētu pārņemt šīs personas prasījuma tiesību par neizmaksātas pensijas izmaksu, jākonstatē, ka šāda

neizmaksātā pensija personai vispār ir bijusi aprēķināta (piemēram, Senāta 2005.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA?299/2005 (A42020104)

7. un 8.punkts, 2016.gada 30.decembra lēmuma lietā Nr. SKA?1610/2016 (A420457013) 8.punkts).

[7] Aģentūra pārtrauca /pers. B/ pensijas aprēķinu un attiecīgi arī izmaksu tad, kad tā saņēma no Valsts policijas informāciju par /pers. B/ bezvēsts

prombūtni.

Līdz ar to lietā izšķirošais jautājums ir tas, vai atbilstoši tiesību normām /pers. B/ pensijas aprēķinu bija pieļaujams pārtraukt ar brīdi, kad aģentūra

no Valsts policijas saņēma ziņas par /pers. B/ bezvēsts prombūtni.

[8] Administratīvā apgabaltiesa, izanalizējot tiesību uz vecuma pensiju mērķi, ir secinājusi, ka bezvēsts prombūtne, lai arī pārsūdzētā lēmuma

pieņemšanas laikā vēl nebija tieši norādīta tiesību normās kā pamats pensijas aprēķināšanas pārtraukšanai, pēc būtības ir pielīdzināma personas nāvei.

Šādu uzskatu apgabaltiesa pamatojusi ar to, ka vecuma pensijas jēga ir nodrošināt iztiku personai, kura sasniegusi pensijas vecumu un tāpēc vairs negūst

darba ienākumus. Ja persona, kuras iztikas nodrošināšanai pensija aprēķināta, ir bez vēsts pazudusi, tad pensijas aprēķināšana nesasniedz to mērķi, kura

dēļ tā ir paredzēta, un tāpēc bezvēsts prombūtne kā nāvei pielīdzināms apstāklis ir pamats pensijas aprēķināšanas pārtraukšanai. Līdz ar to apgabaltiesa

atzina, ka aģentūra pamatoti nebija aprēķinājusi pieteicējas tēvam pensiju par to laika posmu, par kuru pieteicēja prasa pensijas izmaksu, un tāpēc

konkrētajā gadījumā nav konstatējamas aprēķinātas, bet pieteicējas tēvam faktiski neizmaksātas pensijas summas, kuru izmaksu tagad varētu prasīt

pieteicēja.

Senāts, izvērtējis pārsūdzētā apgabaltiesas sprieduma pamatojumu (tostarp pirmās instances tiesas sprieduma motīvus, kuriem apgabaltiesa ir

pievienojusies), atzīst, ka spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs. Līdz ar to Senāts, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 349.panta sesto

daļu, pievienojas pārsūdzētā sprieduma motīviem, kas atspoguļoti šā sprieduma aprakstošās daļas 3.3.punktā, vēlreiz neatkārtojot apgabaltiesas

argumentus. Senāts nesaskata kļūdas šajos apgabaltiesas secinājumos.

[9] Papildus Senāts norāda, ka apgabaltiesas secinājumi, pretēji pieteicējas iebildumiem, nav uzlūkojami tādējādi, ka apgabaltiesa izteikusi absurdu

apgalvojumu, ka pašai mirušajai personai būtu jāierodas aģentūrā un jāpieprasa aprēķināt un izmaksāt neaprēķināto pensiju. Apgabaltiesa spriedumā ir

pieteicējai paskaidrojusi, ka valsts pensiju sistēma darbojas tādējādi, ka tikai pašam pensionāram ir tiesības lūgt pensijas aprēķināšanu. Tāpēc, ja

pensionārs ir miris, šādu tiesību vairs nav nevienai personai.

[10] Apkopojot minēto, pārsūdzētais apgabaltiesas spriedums atzīstams par tiesisku, bet pieteicējas kasācijas sūdzība – par noraidāmu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 2.novembra spriedumu, bet pieteicējas /pers. A/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

I. Višķere L. Slica R. Vīduša