Supreme Court dismisses appeal for hate speech conviction, upholding intentional act despite contradictory witness testimony.

ECLI:LV:AT:2018:0503.11840000313.2.L

Lieta Nr. 11840000313

SKK-257/2018

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

LĒMUMS

Rīgā 2018.gada 3.maijā

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Anita Nusberga,

tiesnesis Voldemārs Čiževskis,

tiesnesis Artūrs Freibergs

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 11.maija spriedumu

/pers. B/, personas kods /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 78.panta otrajā daļā (likuma redakcijā līdz 2013.gada 1.aprīlim) paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un,

piemērojot Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumus, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu brīvības atņemšanas sods /pers. B/ noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 1 gadu.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu atzīts, ka /pers. B/ veica darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu,

izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu.

Noziedzīgais nodarījums izdarīts šādos pirmās instances tiesas konstatētos apstākļos.

2012.gada 30.decembrī pulksten 13.58 /pers. B/ nolūkā veikt darbību, kas vērsta uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu, SIA „Press

Distribution Center” ziņu internēta portālā „www.ves.lv”, kas pieejams publiskai apskatei, savā dzīvesvietā /adrese/, izmantojot savu portatīvo datoru ar

pieslēgumu internēta tīklam, ar segvārdu „??????” (/Segvārds/) pievienoja komentāru ar šādu tekstu: „??????? ????? – ??????? ?????!” („Labs latvietis –

miris latvietis!”). Publiskojot šāda satura komentāru ar automatizētās datu apstrādes sistēmas izmantošanu, /pers. B/ nodrošināja ļoti plašam personu

lokam iespējas ar to iepazīties. Tādējādi, /pers. B/ apzināti pauda nacionālo naidu pret latviešu tautības pārstāvjiem un veica apzinātu darbību, kas vērsta

uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu starp dažādām nacionālām grupām.

Šādas /pers. B/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 78.panta otrās daļas (likuma redakcijā līdz 2013.gada 1.aprīlim).

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmumu, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apsūdzētā /pers. B/ apelācijas sūdzību,

pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts.

[4] Par Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmumu apsūdzētais /pers. B/ iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt apelācijas instances

tiesas nolēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

[4.1] Kasācijas sūdzībā /pers. B/ norāda, ka abu instanču tiesu nolēmumus uzskata par nelikumīgiem, jo pieļauti Kriminālprocesa likuma un

Krimināllikuma pārkāpumi. Tiesas pārkāpušas apsūdzētā tiesības uz taisnīgu, objektīvu, neatkarīgu lietas izskatīšanu, kā to noteic Kriminālprocesa likuma

15.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants.

[4.2] Apsūdzētais /pers. B/ kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 12., 19., 124., 128., 129., 130., 511., 512.,

527.pantu.

[4.3] Apelācijas instances tiesa notiesājoša nolēmuma pamatā izmantojusi pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus.

Tiesa ignorējusi apelācijas sūdzībā norādīto, ka apsūdzības pamatā liktie pierādījumi nav iegūti un nostiprināti likumā paredzētajā kārtībā, tādēļ saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas 2.punktu atzīstami par nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.

[4.4] Kasācijas sūdzībā apsūdzētais /pers. B/ apšauba /pers. F/ kā ekspertes kvalifikāciju un norāda, ka /pers. F/ sniegtie secinājumi neatbilst

ekspertīzes prasībām.

[4.5] Apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka ne tikai pirmās instances tiesā, bet arī apelācijas instances tiesā ir pārkāptas viņa tiesības uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, jo lieta apelācijas instances tiesā iztiesāta septiņus mēnešus pēc lietas saņemšanas tiesā.

Motīvu daļa

[5] Augstākā tiesa atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmums atstājams negrozīts, bet /pers. B/ kasācijas sūdzība noraidāma.

[6] Kasācijas instances tiesa konstatē, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, nav pieļāvusi apsūdzētā /pers. B/ kasācijas sūdzībā norādītos

Krimināllikuma pārkāpumus un Kriminālprocesa likuma normu būtiskus pārkāpumus un kasācijas sūdzībā nav izklāstīti tādi argumenti, kuri varētu būt par

pamatu apelācijas instances tiesas lēmuma atcelšanai vai grozīšanai.

[7] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511.panta otro daļu, 512.pantu spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam, tas ir, tiesa, taisot spriedumu,

pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību normām.

[8] Kasācijas instances tiesa konstatē, ka apelācijas instances tiesas nolēmums atbilst Kriminālprocesa likuma 511., 512.panta, kā arī

Kriminālprocesa likuma 564.panta prasībām. Tiesas nolēmumā izvērtēti lietā iegūtie un pārbaudītie pierādījumi, tiesas atzinumi pamatoti ar šiem

pierādījumiem. Pierādījumi vērtēti to kopumā un savstarpējā sakarībā. Apelācijas instances tiesa atzinusi iegūtos pierādījumus par attiecināmiem,

pieļaujamiem, ticamiem un pietiekamiem apsūdzētā /pers. B/ vainīguma konstatēšanā.

[9] Augstākā tiesa nekonstatē Kriminālprocesa likuma prasību pārkāpumus pierādījumu novērtēšanā apelācijas instances tiesā, kas varētu būt par

pamatu tiesas nolēmuma atcelšanai par /pers. B/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 78.panta otrās daļas.

[9.1] Kā redzams no Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmuma, apelācijas instances tiesa pievienojusies pirmās instances tiesas

atzinumiem un piekritusi, ka pirmās instances tiesas secinājumi par apsūdzētā /pers. B/ vainīgumu viņam inkriminēto darbību izdarīšanā ir pamatoti.

Apelācijas instances tiesa nolēmumā izvērtējusi apsūdzētā /pers. B/ apelācijas sūdzībā izteiktos iebildumus pret pirmās instances tiesas spriedumu.

Ar pārbaudītajiem un novērtētajiem pierādījumiem apelācijas instances tiesa ir noskaidrojusi konkrētajā lietā juridiski nozīmīgus faktus. Apelācijas

instances tiesa savā nolēmumā analizējusi un atspēkojusi apelācijas sūdzībā norādītos argumentus.

[9.2] Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas noteikumiem, to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē,

aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Augstākā tiesa norāda, ka pierādījumu

ticamības jēdzienu un novērtēšanas prasības noteic minētais pants, taču izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas kompetencē, kas

izspriež lietu pēc būtības. Pierādījumu pietiekamības kritērijs ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība apsūdzēto vainīgumam, kuru izvērtēšana arī ir tās

tiesas kompetencē, kura izskata lietu pēc būtības.

[9.3] Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas noteikumiem par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas

ziņas par faktiem, kuras iegūtas:

1) izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus;

2) procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo likumu nebija tiesību to veikt;

3) pieļaujot šajā likumā īpaši norādītos pārkāpumus, kas liedz konkrētā pierādījuma izmantošanu;

4) pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

[9.4] Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs /pers. B/ nav pamatojis savu apgalvojumu, ka eksperte /pers. F/ ir

ieinteresēta procesa iznākumā. Apelācijas instances tiesa nolēmumā norādījusi, ka tiesa nekonstatē Kriminālprocesa likuma pārkāpumus ekspertīzes

noteikšanā un veikšanā.

Arī kasācijas sūdzībā nav norādīts pamatojums, kādēļ ekspertes /pers. F/ atzinums atbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.panta otrajai daļai būtu

atzīstams par nepieļaujamu pierādījumu.

Apelācijas instances tiesa nolēmumā detalizēti izvērtējusi, analizējusi un atspēkojusi apsūdzētā /pers. B/ apelācijas sūdzībā norādītos iebildumus pret

pirmās instances tiesas spriedumu. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka par apsūdzētā nodomu publicēt komentāru liecina frāze, kas ir stilistiski pabeigts

teikums ar izsaukuma zīmi. Komentārs ierakstīts ziņu portāla speciālajā laukumā, kurš paredzēts ierakstīto tekstu publicēšanai. Pirms komentāra

publicēšanas apsūdzētais /pers. B/ atsevišķā laukumā ierakstījis savu segvārdu.

Apelācijas instances tiesa izvērtējusi apsūdzētā /pers. B/ sniegtās liecības visa kriminālprocesa laikā un atzinusi, ka apsūdzētais par komentāra

rakstīšanas un nosūtīšanas apstākļiem liecinājis dažādi. Tā 2013.gada 9.aprīlī liecinājis, ka ir nopublicējis komentāru „Labs latvietis – ir miris latvietis!”,

bet nevar izskaidrot šī komentāra publicēšanu, iespējams, komentārs izteikts jūtu pacēluma brīdī (1.sējuma, 37., 41.lpp.). 2013.gada 14.maijā /pers. B/

papildus liecinājis, ka nenoliedz komentāra publikāciju, bet tas noticis negribēti, proti, komentārs nosūtīts netīšām (1.sējuma, 44.-45., 48.lpp).

2013.gada 9.oktobrī apsūdzētais /pers. B/ liecinājis, ka komentāru uzrakstījis tādēļ, ka palicis nikns. Kad nomierinājies nolēmis komentāru

nepublicēt, bet nejauši trāpījis ziņojuma nosūtīšanas pogai. Savu vainu iepriekš atzinis, jo uzskatījis par nepieļaujamu šāda komentāra publicēšanu, bet

nosūtīšana notikusi nejauši (1.sējums, 84.-85.lpp.). Apelācijas instances tiesā apsūdzētais liecinājis, ka komentāru uzrakstīja, bet, kad gribējis to izdzēst,

sajaucis pogas.

Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka apsūdzētā darbības bija tīšas, proti, apsūdzētais /pers. B/ vēlējies publicēt

komentāru.

[10] Pārējie kasācijas sūdzībā uzskaitītie Kriminālprocesa likuma pantu pārkāpumi ir bez pamatojuma. No tiesas sēdes protokola redzams, ka

apelācijas instances tiesa lietu iztiesājusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 511., 512., 564.panta prasībām.

[11] Augstākā tiesa atzīst, ka nav pamatota apsūdzētā /pers. B/ norāde kasācijas sūdzībā, ka apelācijas instances tiesā ir pārkāptas viņa tiesības uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, jo lieta apelācijas instances tiesā iztiesāta septiņus mēnešus pēc lietas saņemšanas tiesā.

Kriminālprocesa likuma 14.pantā kā viens no kriminālprocesa pamatprincipiem ir nostiprinātas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā

termiņā.

No lietas materiāliem redzams, ka lieta apelācijas instances tiesā saņemta 2017.gada 12.jūnijā (2.sējums, 165.lpp.). No 2017.gada 15.jūnija

lēmuma par lietas pieņemšanu izskatīšanai apelācijas kārtībā redzams, ka lieta nozīmēta izskatīšanai atklātā tiesas sēdē 2017.gada 10.oktobrī (2.sējums,

166.lpp.). Lietas izskatīšana atlikta tiesneses darba nespējas dēļ, par ko paziņots procesā iesaistītajām personām (2.sējums, 168.lpp.).

Lieta izskatīta atklātā tiesas sēdē 2018.gada 30.janvārī.

Kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesā ir ievērotas apsūdzētā /pers. B/ tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā

termiņā, jo konkrētā lieta nozīmēta izskatīšanai pēc 4 mēnešiem, lietas izskatīšana atlikta attaisnojoša iemesla dēļ, lieta izskatīta 7 mēnešu laikā. Tādējādi

nav uzskatāms, ka lietas izskatīšanā apelācijas instances tiesā bijuši nesamērīgi ilgi bezdarbības posmi.

[12] Ievērojot minēto, Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu, nav pieļāvusi Krimināllikuma pārkāpumus un

Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus šā likuma 574., 575.panta izpratnē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585., 587.pantu, Augstākā tiesa

n o l ē m a:

atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 30.janvāra lēmumu, bet /pers. B/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese A. Nusberga

Tiesnesis V. Čiževskis

Tiesnesis A. Freibergs