Court dismisses appeal against traffic fine for parking in a 'No Stopping' zone without valid disability permit.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the appellant's complaint against a traffic fine issued for parking in a prohibited zone. The police inspector documented that the vehicle remained stationary without a valid reason to stop, as no passengers with visible disabilities were present or the vehicle lacked the required disability zone card. The court upheld the fine because the appellant failed to prove the vehicle was legally stopped for a passenger with a disability, and the statutory penalty for this violation was deemed appropriate.
Legislator headnote
AI generatedCeļu satiksmes noteikumu 135.11 punkts; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.10 panta 5. daļa 11. punkts: Aizliegts stāvēt 326. ceļa zīmes darbības zonā, ja nav pierādīts, ka apstāšanās notika, lai izliktu invalīdu, un nav izliktas invalīdu stāvvietu izmantošanas karte.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 128027414
Lietas arhīva Nr. 1-0274-14/11
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa
tiesnese A.Orniņa
2014.gada 17.jūnijā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 58, rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta /pers. A/
sūdzībā par Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes priekšnieka /pers. B/ 2014.gada 11.aprīļa lēmumu
Nr.10/ZV147190/1
Aprakstošā daļa
2014.gada 12.martā Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes inspektors M.Nazarovs sastādījis protokolu, kurā
konstatēts, ka /pers. A/ 2014.gada 12.martā plkst.9./adrese/, pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumus ar transportlīdzekli ar valsts
reģistrācijas numuru /TL numurs/ stāvēja 326.ceļa zīmes darbības zonā, tādejādi neievērojot Ministru kabineta noteikumu Nr.571
„Ceļu satiksmes noteikumi” 135.11.punkta prasības, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk
tekstā Latvijas APK) 149.10 panta piektās daļas 11.punktā, par ko uzlikts naudas sods 40 EUR apmērā.
/pers. A/ tiesā pārsūdzējis Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes priekšnieka /pers. B/ 2014.gada 11.aprīļa lēmumu ar
kuru atstāts negrozīts lēmums ZV Nr.147190 par naudas soda uzlikšanu /pers. A/.
Pārsūdzētajā lēmumā secināts, ka balstoties uz lietas materiāliem (protokols, inspektora M.Nazarova ziņojums, fotogrāfijas, video
ieraksts) konstatēts, ka /pers. A/ ar transportlīdzekli ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ stāvēja 326.ceļa zīmes darbības zonā,
tādejādi izdarot pārkāpumu, par kuru saukts pie administratīvās atbildības. Pārkāpējs nav pierādījis faktu, ka transportlīdzekli
apstādinājis, jo izlaidis pasažieru – invalīdu, par šādu faktu nav informējis arī protokola sastādīšanas brīdī. Inspektors M.Nazarovs
ziņojumā norādījis, ka konstatējot pārkāpuma faktu, no transportlīdzekļa nav izkāpis neviens pasažieris ar redzamām invaliditātes
pazīmēm. Ja pārkāpējs veicot komercpārvadājumus, būtu ievērojis Autopārvadājumu likuma 37.panta otrās daļas nosacījumus, tad
viņam iesniegumā, ar kuru apstrīdēts lēmums, vajadzēja norādīt personu, kura viņam it kā uzrādīja invalīdu stāvvietas izmantošanas
karti.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu 288.punktu un 288.3.punktu, 326.zīmes darbības zonā atļauta invalīdu iekāpšana
transportlīdzekļos, kas apzīmēti ar invalīdu stāvvietu izmantošanas karti, vai izkāpšana no tiem. Saskaņā ar 288.4.punktu, 326.zīmes
darbības zonā atļauta pasažieru iekāpšana un izkāpšana pasažieru sabiedriskajos transportlīdzekļos.
Transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ nav apzīmēts ar invalīdu stāvvietu izmantošanas karti un tas nav pasažieru
sabiedriskais transports.
Administratīvā atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas APK 149. 10panta piektās daļas 11.punktā, kurā noteikts, ka par
stāvēšanu 326.ceļa zīmes darbības zonā uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam četrdesmit euro apmērā. No minētā izriet, ka
nepieciešams konstatēt: 1) vai transportlīdzeklis ir novietots stāvēšanai un 2) vai ir pārkāpti apstāšanās vai stāvēšanās noteikumi.
Ceļu satiksmes noteikumu 1.4.punkts nosaka: ,,Apstāšanās - transportlīdzekļa apturēšana uz laiku, kas nepārsniedz piecas minūtes,
ja tā ir nepieciešama pasažieru iekāpšanai transportlīdzeklī vai izkāpšanai no tā, kravas iekraušanai transportlīdzeklī vai izkraušanai
no tā”. Ceļu satiksmes noteikumu 1.40.punkts nosaka: ,,Stāvēšana -transportlīdzekļa apturēšana, ja tā nav saistīta ar pasažieru
iekāpšanu transportlīdzeklī vai izkāpšanu no tā, kravas iekraušanu transportlīdzeklī vai izkraušanu no tā, kā arī transportlīdzekļa
apturēšana uz laiku, kas pārsniedz piecas minūtes, ja tā ir saistīta ar pasažieru iekāpšanu transportlīdzeklī vai izkāpšanu no tā, kravas
iekraušanu transportlīdzeklī vai izkraušanu no tā”. Tātad, lai transportlīdzekli uzskatītu par apstājušos, ir jāpastāv vienlaicīgi diviem
sekojošiem nosacījumiem: 1) automašīna apturēta uz laiku, kas nav ilgāks par piecām minūtēm, un 2) automašīna apturēta pasažieru
uzņemšanai vai izlaišanai vai arī automašīna apturēta kravas iekraušanai vai izkraušanai no tās.
Ja iztrūkst kaut viens no šiem nosacījumiem, automašīnu nevar uzskatīt par apstājušos, bet gan par novietotu stāvēšanai. Savukārt
automašīnu var uzskatīt par novietotu stāvēšanai, ja faktiskie apstākļi atbilst vismaz vienam no sekojošiem nosacījumiem: 1)
automašīna apturēta, bet tas nav saistīts ar pasažieru iekāpšanu transportlīdzeklī vai izkāpšanu no tā, kravas iekraušanu
transportlīdzeklī vai izkraušanu no tā; 2) automašīna apturēta uz laiku, kas pārsniedz piecas minūtes, ja tā ir saistīta ar pasažieru
iekāpšanu transportlīdzeklī vai izkāpšanu no tā, kravas iekraušanu transportlīdzeklī vai izkraušanu no tā.
Abas minētās definīcijas nav pretrunā viena otrai, bet skaidri definē apstāšanās un stāvēšanas robežas, proti, kurā brīdī uzskatāms,
ka automašīna novietota stāvēšanai. Tātad, lai automašīnu uzskatītu par apstājušos, ir jānotiek darbībai, proti, pasažieru izkāpšanai
vai iekāpšanai vai arī kravas izkraušanai vai iekraušanai, taču ja automašīna ir apturēta kaut vai uz vienu minūti, bet tai pat laikā,
apturēšanas iemesls nav nepieciešamība izlaist vai uzņemt pasažierus vai arī izkraut un iekraut kravu, tad tā ir uzskatāma par
automašīnas stāvēšanu.
Minētais Ceļu satiksmes noteikumu apstāšanās un stāvēšanas skaidrojums ir norādīts arī Administratīvās rajona tiesas 2008.gada
4.augustā pieņemtā sprieduma lietā Nr.A42546307 A3092-08/6. Balstoties uz lietas materiāliem, konstatēts, ka Pieteicējs ar
transporta līdzekli ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ stāvēja 326.ceļa zīmes darbības zonā, tādējādi izdarot pārkāpumu, par
kuru saukts pie administratīvās atbildības. Ceļu satiksmes noteikumu 135.11.punktā ir noteikts, ka ir aizliegts apstāties un stāvēt
326.ceļa zīmes darbības zonā. Tādējādi Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes darbiniekam bija pamats piemērot
naudas sodu saskaņā ar LAPK 14910.panta 5.daļas 11.punktu, līdz ar ko šajā lietā apstākļi tika izvērtēti atbilstoši visām materiālo
tiesību normām.
Par Latvijas APK 149.10panta piektās daļas pārkāpumu ir paredzēts tikai viens soda veids un apmērs - četrdesmit euro. Tas nozīmē
to, ka konstatējot attiecīgo pārkāpumu, iestādei nav nepieciešams vērtēt lietas apstākļus, lai pamatotu konkrēta soda apmēra
piemērošanu un pietiek tikai ar pārkāpuma konstatāciju. Tādējādi Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes darbiniekiem
nav pienākums vērtēt piemērojamā soda apmēru un veidu, jo likums nosaka tikai vienu soda veidu un apmēru. Tādējādi, ņemot vērā
Latvijas APK nosacījumus, izvērtējot piemērojamā soda apmēra samērīgumu ar izdarītā pārkāpuma raksturu, netiek ņemti vērā
atbildību mīkstinošie apstākļi, kā arī citi apstākļi, un tiek vērtēts tikai tas, ka ir izdarīts attiecīgs administratīvais pārkāpums, par ko ir
paredzēts administratīvais sods četrdesmit euro apmērā.
Latvijas APK 32.panta otrā daļa nosaka, ka, uzliekot administratīvo sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja
personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
Kā jau norādīts iepriekš, tad, Latvijas APK par konkrēto pārkāpumu paredz tikai vienu soda veidu un apmēru. Tādējādi, uzliekot
administratīvo sodu, likums nepieļauj vērtēt tā apmēru, līdz ar ko šajā gadījumā nav piemērojama Latvijas APK 32.panta otrā daļa.
Minētajam lēmumam sūdzības iesniedzējs nepiekrīt un pārsūdz pilnā apmērā. Sūdzībā norādīts, ka neviens normatīvais akts neuzliek
pienākumu transportlīdzekļa vadītājam, kas pārvadātāja uzdevumā veicis pasažieru komercpārvadājumus, noskaidrot pasažiera
personību, līdz ar to sūdzības iesniedzējam pasažiera personas dati nebija zināmi. Pēc pasažiera lūguma apstājies, jo pasažierim
bija invalīdu stāvvietas izmantošanas karte, kas ļauj apstāties 326.ceļa zīmes darbības zonā.
2014.gada 4.jūnijā tiesā saņemti iestādes rakstveida paskaidrojumi, kuros norādīts, ka 2014.gada 12.martā iestāde veica
sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai nelicencētu pārvadātāju un licencētu neregulāro pārvadātāju pastiprinātu kontroli un konstatēts,
ka /adrese/, transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ apstājās 326.ceļa zīmes darbības zonā, lai izlaistu un uzņemtu
pasažierus. Iestāde secina, ka lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzējs apstājās 326.ceļa zīmes darbības zonā.
Protokola sastādīšanas brīdī pārkāpējs nav izteicis savus iebildumus, vai norādījis, ka nepiekrīt protokolam, kas liecina par to, ka viņš
ir apzinājies par kāda CSN pārkāpuma izdarīšanu tiek saukts pie administratīvās atbildības un piekritis tam.
Iestādes darbinieka ziņojumā norādīts, ka transportlīdzeklis stāvējis un tajā neatradās neviena persona, bet pārkāpējs norādījis, ka
apstājies pēc pasažiera (invalīda) lūguma un izlaidis pasažieri. Lai gan policijas darbinieka liecības (arī paskaidrojumi un dienesta
ziņojumi) nav pašas par sevi uzskatāmas par absolūti ticamām un neapstrīdamām, tomēr policijas darbinieku liecinātajam par
notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka
policijas darbinieki ir snieguši nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (Administratīvās apgabaltiesas
2005.gada 3.decembra spriedums lietā Nr.AA 13-05/5, 2005.gada 9.decembra spriedums lietā Nr.666-05/5). Tā kā iestāde šādus
pierādījumus nav konstatējusi un tā kā pārkāpējs ir personīgi ieinteresēts lietas iznākumā, iestāde piešķir augstāku ticamību iestādes
darbinieka ziņojumam un secinājumiem un pārkāpēja paskaidrojumus par invalīda izlaišanu vērtē kritiski.
Identiskas sūdzības, kurās tiek izklāstīti tādi paši lietas apstākļi un apstāšanās iemesli ir iesnieguši arī citi SIA /Nosaukums A/
darbinieki, kas iestādei kopā ar lietā esošajiem pierādījumiem, liek kritiski vērtēt pārkāpēja sūdzībā izteikto apgalvojumu patiesumu.
Tāpat arī iestāde uzskata, ka izdarītais pārkāpums nav uzskatāms par maznozīmīgu.
Motīvu daļa
Tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzības pamatojumu, pārsūdzētā iestādes lēmuma motivāciju un iesniegtos
paskaidrojumus, atzīst, ka lēmums atstājams negrozīts un sūdzība noraidāma.
Latvijas APK 289. 13panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma
motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu klāsts nav nepieciešams.
Novērtējusi pārsūdzēto lēmumu un sūdzības iesniedzēja argumentus, tiesa atzīst, ka lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pilnībā pietiekams, iestāde ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, vispusīgi novērtējusi pierādījumus un
izdarījusi pamatotus secinājumus, līdz ar to tiesa pievienojas pārsūdzētā lēmuma motivācijai.
Administratīvās atbildības pamats ir administratīvā pārkāpuma sastāvs, kas jākonstatē personas nodarījumā. Proti, lai personu
administratīvi sodītu (un lēmums par sodīšanu būtu tiesisks un pamatots), jākonstatē Latvijas APK paredzēto objektīvo un subjektīvo
pazīmju kopums.
/pers. A/ sodīts par Latvijas APK 149. 10 panta piektās daļas 11.punktā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, proti, par stāvēšanu
326.ceļa zīmes darbības zonā.
CSN 135.11.punktā noteikts aizliegums apstāties un stāvēt 326.ceļa zīmes darbības zonā.
Latvijas APK 289. 13panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma
motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu klāsts nav nepieciešams.
Novērtējusi pārsūdzēto lēmumu, iestādes paskaidrojumus un sūdzības iesniedzēja argumentus, tiesa atzīst, ka lēmumā ietvertais
pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, iestāde ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, vispusīgi
novērtējusi pierādījumus un izdarījusi pamatotus secinājumus, līdz ar to tiesa pievienojas pārsūdzētā lēmuma motivācijai un atbilstoši
LAPK 289.13panta trešajai daļai izvērstāku argumentu izklāstu nesniedz.
Tiesa uzskata, ka iestāde no lietas materiāliem pievienotajiem foto attēliem un video kopsakarā ar policijas amatpersonas ziņojumā
norādīto informāciju, pamatoti atzinusi, ka pārkāpuma konstatēšanas laikā transportlīdzeklis ir stāvējis, bez piespiedu apstāšanās
iemesla.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmo daļu ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, Ceļu satiksmes noteikumu
un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu
norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.
Savukārt saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 1.panta 8.punktu visām fiziskajām un juridiskajām personām ir saistošs Ministru kabineta
normatīvais akts, kas nosaka ceļu satiksmes kārtību – Ceļu satiksmes noteikumi. Atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumu
135.11.punktam aizliegts apstāties un stāvēt 326.ceļa zīmes („Apstāties aizliegts”) darbības zonā.
Līdz ar to secināms, ka /pers. A/ novietojot transportlīdzekli 326.ceļa zīmes darbības zonā, ir pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu
135.11.punkta prasības un tādējādi izdarījis administratīvo pārkāpumu, par kuru paredzēta atbildība Latvijas APK 149. 10 panta
piektās daļas 11.punktā.
Saskaņā ar Latvijas 149.10 panta piektās daļas 11.punktu par stāvēšanu 326.ceļa zīmes darbības zonā paredzēta administratīvā
atbildība – administratīvais sods transportlīdzekļa vadītājam 40,00 euroapmērā.
Atbilstoši Latvijas APK 22.pantā noteiktajam, administratīvais sods ir atbildības līdzeklis, kas tiek piemērots, lai personu, kura
izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību
pārkāpējs, kā arī citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.
Tiesa, izvērtējot piemērotā soda veidu un mēru, atzīst, ka tas ir piemērots taisnīgi un samērīgi ar izdarīto pārkāpumu atbilstoši Latvijas
APK 149.10panta piektās daļas 11.punktā paredzētā soda apmēram, jo citus alternatīvus sodus panta sankcija neparedz.
Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka pārsūdzētais lēmums ir likumīgs un pamatots un tā atcelšanai nav pamata, savukārt sūdzība ir
noraidāma.
Rezolutīvā daļa
Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 pantu, 289.12panta otrās daļas 1.punktu,
289.13pantu un 289.18pantu, tiesa
nosprieda:
atstāt negrozītu Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes priekšnieka /pers. B/ 2014.gada 11.aprīļa lēmumu
Nr.10/ZV147190/1 un /pers. A/ (personas kods /personas kods/) sūdzību noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna sprieduma paziņošanas dienas, sūdzību
iesniedzot Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā.
Izskaidrot, ka pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā no 2014.gada 17.jūnija.
Saskaņā ar “Paziņošanas likuma” 8. panta trešo daļu dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu
septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā.
Tiesnese A.Orniņa