Legislator Case Law & Legislation
C19071015 / C-0710-15 AI generated

Court orders father to pay 30% of minimum wage for children's maintenance until they are self-sufficient.

Case Number C19071015 / C-0710-15
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The court dismissed the defendant's failure to appear and fully granted the plaintiff's request for child maintenance. The court found that the parents are the legal guardians and the defendant has a duty to provide for the children's needs under the Civil Law and Children's Rights Protection Law. Consequently, the court ordered the defendant to pay 30% of the minimum monthly wage until the children become self-sufficient.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law 179; Children's Rights Protection Law 6, 10, 24: Parents bear the primary responsibility to ensure children's development and well-being, and maintenance obligations continue until the child becomes self-sufficient.

Keywords

AI generated
child maintenance obligation minimum wage calculation self-sufficiency threshold parental duty of care civil procedure summary judgment

Cited Legislation

AI generated
Civil Law 179
Children's Rights Protection Law 6
Children's Rights Protection Law 10
Children's Rights Protection Law 24
Civil Procedure Law 250.25
Civil Procedure Law 42
Civil Procedure Law 204.1
Civil Procedure Law 190-193

Cited Case Law

AI generated
Supreme Court 2008.11.26 SKC-440
Supreme Court 2010.01.27 SKC-251
Supreme Court 2010.03.24 SKC-488
Supreme Court Civil Department 2014.06.17 SKC-507
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C19071015

Lietas arhīva Nr. C-0710-15/1

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Kuldīgā 2015.gada 14.decembrī

Kuldīgas rajona tiesa

tiesnese Anita Simsone

izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu.

APRAKSTOŠĀ DAĻA.

Prasītāja cēlusi tiesā maza apmēra prasību pret atbildētāju par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam valdības noteiktajā minimālo uzturlīdzekļu

apmērā.

Prasība pamatota ar Civillikuma 179.panta pirmo un piekto daļu, Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr. 37 „Noteikumi par

minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”.

Prasītāja nav lūgusi iztiesāt lietu tiesas sēdē.

Atbildētājs paskaidrojumus par prasību nav iesniedzis, lūgumu lietu skatīt mutvārdu procesā, nav pieteicis.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.25 panta pirmo daļu, ja puses nelūdz lietas iztiesāšanu tiesas sēdē vai tiesa neuzskata par nepieciešamu lietu

iztiesāt tiesas sēdē, lietas par maza apmēra prasībām tiesa izskata rakstveida procesā, savlaicīgi paziņojot pusēm par datumu, kad sprieduma norakstu

varēs saņemt tiesas kancelejā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.25 panta pirmo daļu, tiesa nolēmusi izskatīt lietu rakstveida procesā, nosakot, ka sprieduma norakstu varēs

saņemt Kuldīgas rajona tiesas kancelejā 2015.gada 14.decembrī un 2015.gada 17.novembrī uz pušu dzīvesvietām ierakstītā sūtījumā nosūtījusi par to

pusēm paziņojumu.

MOTĪVU DAĻA.

Dzimšanas apliecības (lietas 8., 9. lapa) apliecina, ka /pers. E/ dzimusi /datums/un /pers. F/ dzimis /datums/un bērnu vecāki ir prasītāja un

atbildētājs.

Pieteikums liecina, ka atbildētājs labprātīgi nepilda ar likumu uzlikto pienākumu un nemaksā bērniem uzturlīdzekļus.

Kuldīgas novada pašvaldības 2015.gada 14.oktobra izziņa Nr. /numurs/(lietas 7.lapa) liecina, ka prasītāja ir deklarējusi savā dzīvesvietā arī savus

nepilngadīgos bērnus.

Konvencijas par bērna tiesībām 27.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz viņa fiziskajai, psihiskajai, garīgajai, tikumiskajai un

speciālajai attīstībai nepieciešamo dzīves līmeni. Minētā panta otrā daļa nosaka, ka uz vecākiem vai citām personām, kas audzina bērnus, gulstas galvenā

atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju un finansiālo iespēju robežās.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

Minētā likuma 10.panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem apstākļiem (atbilstošs uzturs, apģērbs, pajumte), kas nodrošina pilnvērtīgu

fizisko un intelektuālo attīstību.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta pirmā daļa nosaka, ka vecāku pienākums atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir samērā ar

mantas un sabiedrisko stāvokli rūpēties par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, tas ir, dot ēdienu, pajumti, apģērbu, kopt, audzināt un

skolot viņu. Šī panta otrā daļa nosaka, ka vecāku pienākums ir sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti,

ievērojot spējas un tieksmes.

Civillikuma 179.pantā noteikts, ka katra vecāka pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Turklāt, minētajā pantā

noteikts, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas

stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.

Savukārt Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumi Nr. 37„Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” nosaka, ka katra

vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt bērnam līdz 7 gadu vecumam uzturlīdzekļus 25% apmērā, bet bērnam sākot no 7 gadu vecuma

sasniegšanas uzturlīdzekļus 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētāja uzturlīdzekļus bērnu uzturam valsts noteiktajā minimālajā apmērā, tādēļ tiesa uzskata, ka pušu mantiskais

stāvoklis konkrētajā gadījumā nav uzturlīdzekļu apmēru ietekmējošs kritērijs, jo katram vecākam, neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, katru mēnesi

jānodrošina bērnam minimālais uzturlīdzekļu apmērs.

Ņemot vērā minēto, bērna uzturēšanai katram no vecākiem ir pienākums nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa,

katru mēnesi katram bērnam, jo uzturlīdzekļi ir ikmēneša devums.

Saskaņā ar teikto un pamatojoties uz Civillikuma 179.pantu, MK noteikumiem Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”,

no atbildētāja meitas /pers. E/ uzturam piedzenami uzturlīdzekļi 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katru mēnesi,

un dēla /pers. F/ uzturam piedzenami uzturlīdzekļi 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katru mēnesi.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 7.janvāra SPRIEDUMĀ Lietā Nr. SKC-1478/2015 norādīts, ka

Civillikuma 179.pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir

uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad

pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākums uzturēt bērnu.

Ja līdztekus studijām kādā no iepriekš norādītajām mācību iestādēm bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram

piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu

no šā pienākuma.

Civillikuma 177.panta trešā daļa, bērna aprūpi, tātad arī uzturēšanu skaidro kā ēdiena, apģērba, bērna vajadzībām atbilstoša mājokļa un veselības

aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu, tikumisko un darba audzināšanu.

Spriedumā tiesa norādījusi, ka Civillikumā ar jēdzienu „uzturlīdzekļi” aptverta kopumā visa veida materiālā nodrošinājuma sniegšana bērnam (sk.

Senāta 2010.gada 24.marta spriedums lietā Nr.SKC-488).

Vecāku pienākums dot bērnam uzturlīdzekļus noteikts Civillikuma 179.pantā, kura pirmā daļa (redakcijā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.janvārī)

paredz, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns

pats var sevi apgādāt. (..).

Kasācijas instances tiesas judikatūrā, kas izveidojusies, analizējot minētajā normā ietvertā regulējuma saturu, izteikta atziņa, ka likums uztura

došanas pienākumu saistījis ar diviem kritērijiem, pirmkārt, vecāku mantas stāvokli un, otrkārt, laiku, kad bērns pats spēj sevi apgādāt. Šeit jāpiebilst, ka

ar grozījumiem Civillikumā, kas pieņemti 2012.gada 29.novembrī, ieviests trešais kritērijs – vecāku spējas uzturēt bērnu. Savukārt bērna pilngadības

sasniegšanu kā kritēriju vecāku atbrīvošanai no viņa uzturēšanas pienākuma likums nav izvirzījis. Tas nozīmē, ja bērns pēc pilngadības iestāšanās

objektīvu iemeslu dēļ nevar pats sevi apgādāt, tad atbilstoši Civillikuma 179.panta pirmajai daļai, vecāku pienākums viņu uzturēt turpinās (sk. Senāta

2008.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-440, 2010.gada 27.janvāra sprieduma lietā Nr.SKC-251 9.1.punkts, 2010.gada 24.marta

spriedums lietā Nr.SKC-488, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 17.jūnija sprieduma lietā Nr.SKC-507 7.punkts).

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka uzturlīdzekļi piedzenami ar prasības iesniegšanas dienu – 2015.gada 14.oktobri, līdz brīdim, kad bērni spēj paši

sevi apgādāt vai apstākļu maiņai.

Ņemot vērā, ka valstī ar likumu noteiktās minimālās algas apmērs mainās, tiesa nosaka, ka uzturlīdzekļu apmērs mainās atbilstoši Ministru kabineta

noteiktajai minimālajai mēneša darba algai noteiktā laika periodā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Ņemot vērā teikto, no atbildētāja valsts labā piedzenama valsts nodeva EUR 338,42 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 9,30, jo

prasītāja no tiesas izdevumu samaksas par uzturlīdzekļu piedziņas prasību ir atbrīvota pēc likuma.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 204.1 pantu noteikt, ka atbildētājs spriedumu var izpildīt labprātīgi 10 dienu laikā no sprieduma stāšanās

spēkā.

REZOLUTĪVĀ DAĻA.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 190.-193., 204.1 pantu, tiesa

nosprieda

prasību apmierināt pilnībā.

A r 2015.gada 14.oktobri piedzīt no /pers. B/, /personas kods/, par labu /pers. A/, /personas kods/ uzturlīdzekļus /dzimšanas

gads/datums/dzimušās meitas /pers. E/, /personas kods/, uzturam 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katru

mēnesi, līdz brīdim, kad bērns spēj pats sevi apgādāt, vai līdz apstākļu maiņai.

Ar 2015.gada 14.oktobri piedzīt no /pers. B/, /personas kods/, par labu /pers. A/, /personas kods/, uzturlīdzekļus /dzimšanas gads/datums/dzimušā

dēla /pers. F/, /personas kods/, uzturam 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katru mēnesi, līdz brīdim, kad bērns

spēj pats sevi apgādāt, vai līdz apstākļu maiņai

Noteikt, ka uzturlīdzekļu apmērs mainās atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai minimālajai mēneša darba algai noteiktā laika periodā.

Uzturlīdzekļu samaksa veicama kontā Nr./konta numurs/ Swedbank.

Piedzīt no /pers. B/, /personas kods/, par labu valstij valsts nodevu EUR 338,42 (trīs simti trīsdesmit astoņi euro un četrdesmit divi centi) un ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 9,30 (deviņi euro un trīsdesmit centi).

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 204.1 pantu noteikt, ka atbildētājs spriedumu var izpildīt labprātīgi 10 dienu laikā no sprieduma stāšanās

spēkā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā, apelācijas sūdzību iesniedzot

Kuldīgas rajona tiesā.

Tiesnese A.Simsone