Court dismisses request to terminate third party custody rights, upholding child's best interests in family disputes.

Lietas arhīva Nr. A42-01885-18/5

ECLI:LV:ADRJRIT:2018:0925.A420188518.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2018.gada 25.septembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese A.Pāvele,

piedaloties pieteicējam /pers. A/, Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas bāriņtiesas pārstāvēm Sandrai Lejniecei un Sigitai

Skopmanei, trešajai personai /pers. D/ un trešās personas /pers. E/ sevišķajai aizbildnei /pers. F/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Rīgas bāriņtiesas administratīvā akta izdošanu, ar kuru

/pers. D/ tiktu pārtrauktas /pers. E/ aizgādības tiesības.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas bāriņtiesā (turpmāk – bāriņtiesa) 2017.gada 10.jūlijā saņemta Rīgas SOS ģimeņu atbalsta centra (turpmāk – atbalsta centrs) vēstule, kurā

atbalsta centrs lūdz bāriņtiesu iesaistīties /pers. D/ ģimenes problēmas risināšanā.

Bāriņtiesa, pamatojoties uz minēto atbalsta centra vēstuli, ierosināja administratīvo lietu un lēma par /pers. H/ un /pers. E/ aizgādības tiesību

iespējamo pārtraukšanu /pers. D/ un, pamatojoties uz /pers. D/ iesniegumu, lēma par iespējamo piekrišanu /pers. H/ uzturēties kopā ar māti Ieslodzījuma

vietu pārvaldes Iļģuciema cietuma Mātes un bērnu nodaļā.

Ar bāriņtiesas 2017.gada 12.septembra lēmumu Nr.1-6/2074 nolemts piekrist, ka /pers. H/ uzturas kopā ar māti /pers. I/ vietu pārvaldes

Iļģuciema cietuma Mātes un bērna nodaļā, izbeigt lietu Nr.3-5/248-2017 daļā par /pers. H/ aizgādības tiesību pārtraukšanu /pers. D/. Ar minēto lēmumu

nolemts atlikt lietu Nr.3-5/248-2017 daļā par /pers. E/ aizgādības tiesību pārtraukšanu /pers. D/, lai iegūtu papildus informāciju lietā.

Ar bāriņtiesas 2018.gada 6.marta lēmumu Nr.1-6/487 (turpmāk – lēmums) nolemts izbeigt lietu Nr.3-5/248-2017. Lēmumā bāriņtiesa

konstatēja, ka apstākļi /pers. E/ aprūpei ir piemēroti gan bērna tēva /pers. A/, gan bērna mātes /pers. D/ dzīves vietā. /pers. D/ ir centusies savu iespēju

robežās iegūt informāciju par meitu no /pers. A/ mātes, kā arī mēģinājusi ar mediatora palīdzību risināt domstarpības starp /pers. A/. Bāriņtiesa secināja,

ka /pers. D/ vēlas pildīt Civillikuma 177.panta ceturtajā un piektajā daļā noteiktos vecāka pienākumus nodrošināt bērnam aprūpi un uzraudzību.

Bāriņtiesa secināja, ka /pers. D/ ģimenei ir ienākumi un viņa vēlas, bet nepilda likumā noteikto pienākumu uzturēt bērnu atbilstoši Civillikuma 179.panta

pirmās daļas prasībai. Tādējādi bāriņtiesa nav guvusi pārliecību, ka /pers. D/ nav spējīga nodrošināt /pers. E/ aprūpi un uzraudzību vai ka izveidojušās

situācijas pamatā ir bērna mātes ļaunprātīga rīcības izmantošana, saskarsmes nenodrošināšana, aprūpes un uzraudzības nenodrošināšana, tādējādi

nepastāv Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā norādītie aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli vecākam.

[2] Administratīvajā rajona tiesā 2018.gada 11.aprīlī saņemts /pers. A/ (turpmāk – pieteicējs) pieteikums par bāriņtiesas administratīvā akta

izdošanu, ar kuru /pers. D/ tiktu pārtrauktas /pers. E/ aizgādības tiesības. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[2.1] Lēmumā norādītā informācija, ka /pers. D/ ir tikusies ar meitu /pers. E/ 2017.gada janvāri, ir nepatiesa, jo māte nav redzējusi /pers. E/ kopš

2014.gada. Tāpat lēmumā norādītā informācija, ka /pers. D/ 2017.gada vasarā ir sazinājusies ar /pers. E/ ar programmas „Skype” starpniecību, ir

nepatiesa, jo minētā programma ģimenē netiek izmantota.

[2.2] /pers. D/ norāde, ka /pers. E/ mācās Stopiņu pamatskolas pirmajā klasē, ir nepatiesa, jo meita skolas gaitas Ulbrokas vidusskolas pirmajā

klasē uzsāks no 1.septembra.

[2.3] Pieteicējs nav saņēmis nekādu uzaicinājumu uz /pers. D/ organizēto tikšanos ar mediatoru.

[2.4] Rīgas SOS Ģimenes atbalsta centra secinājums, ka /pers. D/ tiek liegts kontaktēties ar /pers. E/, nav patiess, jo /pers. D/ nav izmantojusi

visus savā rīcībā esošos rīkus (piemēram, sociālos tīklus), lai sazinātos ar pieteicēju vai viņa radiniekiem.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2018.gada 17.maijā saņemts bāriņtiesas paskaidrojums. Bāriņtiesa pieteikumu uzskata par nepamatotu un

noraidāmu.

Paskaidrojumā bāriņtiesa papildus norāda, ka /pers. D/ nepastāv faktiskie šķēršļi, kas liedz viņai rūpēties par nepilngadīgo /pers. E/, kā arī māte

nav devusi piekrišanu bērna adopcijai, līdz ar to nepastāv Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1. vai 4.punktā noteiktie aizgādības tiesību pārtraukšanas

iemesli.

Bāriņtiesa norāda, ka konkrētajā situācijā, pieņemot lēmumu, ir gūta nepieciešamā informācija pietiekamā apjomā pamatota lēmuma pieņemšanai

un bāriņtiesa ir izvērtējusi lietas dalībnieku sniegtos paskaidrojumus kopsakarā ar citiem lietā konstatētajiem apstākļiem. Ņemot vērā minēto, bāriņtiesa ir

pamatoti secinājusi, ka nepastāv Civillikuma 203.panta pirmajā daļā norādītie priekšnoteikumi nepilngadīgās /pers. E/ aizgādības tiesību pārtraukšanai

bērna mātei /pers. D/.

[4] Trešā persona /pers. D/ rakstveida paskaidrojumu nav sniegusi.

[5] Administratīvajā rajona tiesā 2018.gada 14.jūnijā saņemts trešās personas /pers. E/ sevišķās aizbildnes /pers. F/ paskaidrojums.

Paskaidrojumā sevišķā aizbildne norāda, ka lēmuma pieņemšanas laikā nav iegūts apstiprinājums, ka pastāvētu kāds no Bāriņtiesu likuma 22.panta

pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, lai bāriņtiesa lemtu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu mātei /pers. D/.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā norādītajiem apsvērumiem.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāves pieteikumā ietverto prasījumu neatzina, atsaucoties uz lēmumā, kā arī rakstveida paskaidrojumos norādītajiem

apsvērumiem.

Tiesas sēdē trešā persona /pers. D/ pieteikumu neatzina.

Tiesas sēdē trešās personas /pers. E/ sevišķā aizbildne /pers. F/ pieteikumā ietverto prasījumu neatzina, pamatojoties uz rakstveida paskaidrojumā

norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, uzklausot lietas dalībnieku paskaidrojumus kopsakarā ar lietas materiāliem un lietā esošajiem pierādījumiem, secina, ka pieteikums ir

noraidāms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[8] Lietā nav strīda, ka bērna vecāki nedzīvo kopā, taču nevienam no vecākiem likumā noteiktā kārtībā nav ierobežotas bērna aizgādības tiesības,

kā arī, ka bērna ikdienas aizgādību realizē pieteicējs.

Pieteicējs lūdzis bāriņtiesai pārtraukt trešajai personai bērna aizgādības tiesības, jo viņa ilgstoši ļaunprātīgi izmanto savas vecāka tiesības,

nerūpējoties par bērnu, nenodrošinot viņa attīstībai nepieciešamos apstākļus, uzraudzību, aprūpi un audzināšanu.

Savukārt bāriņtiesa ar lēmumu atteicās pārtraukt trešajai personai bērna aizgādības tiesības, jo nekonstatēja tiesību normās paredzētos nosacījumus

aizgādības tiesību pārtraukšanai.

Līdz ar to lietā ir strīds par to, vai bāriņtiesa pamatoti atteica pārtraukt trešajai personai bērna aizgādības tiesības.

Lieta ir ierosināta par administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu bāriņtiesai pārtraukt bērna aizgādības tiesības trešajai personai.

Tādēļ, lai uzdotu iestādei izdot administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību

subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka

noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies (sk.

Augstākās tiesas 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā SKA-118/2007 10.punktu).

No minētā izriet, ka konkrētajā gadījumā tiesai jāpārbauda, vai pastāv tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai par

bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu trešajai personai.

Tādējādi tiesai ir jāpārbauda, vai ir konstatējami priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai, proti, vai pastāv Civillikuma 203.pantā paredzētie

priekšnoteikumi bērna aizgādības tiesību pārtraukšanai trešajai personai, proti, vai trešā persona ļaunprātīgi izmanto savas vecāku tiesības vai

nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību.

[9] Civillikuma 177.pants noteic, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par

bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt

viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa

izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu

sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt

bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Civillikuma 203.panta pirmā un otrā daļa noteic, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:

1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);

3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;

4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;

5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, bet, ja arī tam ir šķēršļi, bāriņtiesa gādā par bērna ārpus ģimenes aprūpi.

Tādi paši noteikumi bērna aizgādības tiesību pārtraukšanai noteikti Bāriņtiesu likuma 22.pantā, proti, minētā panta pirmā daļa nosaka, ka bāriņtiesa

lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākam, ja 1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu; 2) bērns vecāka vainas dēļ atrodas veselībai

vai dzīvībai bīstamos apstākļos; 3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 4) vecāks ir devis piekrišanu

bērna adopcijai; 5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.

No minētajām tiesību normām secināms, ka apstākļus, kas var būt pamatā jautājuma lemšanai par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākam, var

iedalīt objektīvos apstākļos un subjektīvos apstākļos. Minēto normu 1.punktā minētais apstāklis – faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu – ir

atzīstams par objektīvu apstākli, jo iemesls, kādēļ vecāks nespēj aprūpēt bērnu, nav tieši atkarīgs no vecāka gribas, savukārt pārējos punktos minētie

apstākļi atzīstami par subjektīviem apstākļiem, jo šajos gadījumos vecāka nespēja aprūpēt bērnu ir saistīta ar vecāka gribu.

[10] Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām (turpmāk – Konvencija) 3.pantu visās darbībās, kas saistītas ar

bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas sociālās nodrošināšanas institūcijas, tiesas primārajam apsvērumam ir jābūt bērna vislabākajām

interesēm.

Konvencijas 9.pants noteic, ka Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad

kompetenti orgāni saskaņā ar tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk

ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas

par viņu, vai, ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.

Dalībvalstis respektē bērna tiesības, kurš tiek šķirts no viena vai abiem vecākiem, regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar

abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā ar nepieciešamību vislabāk ievērot bērna intereses. (..)

Saskaņā ar Civillikuma 178.pantu, kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Savukārt Civillikuma 178.panta otrā daļa cita starpā nosaka, ja

vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās.

Minētā panta trešajā daļā noteikts, ka jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi.

Saskaņā ar Civillikuma 181.panta pirmo daļu bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem

(saskarsmes tiesība).

Civillikuma 181.panta otrajā daļā noteikts, ka katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.

Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem, vai abiem vecākiem.

Savukārt Civillikuma 181.panta ceturtā daļa nosaka, ka vecākiem, kuru aprūpē bērns atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas

varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.panta pirmā daļa noteic, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir

neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē.

Tādējādi gan Konvencijas pamatā, gan arī no Civillikuma izriet, ka bērna vislabākās intereses ir būt kopā ar saviem vecākiem, kā arī garantē abu

vecāku kopīgu aizgādību gadījumos, ja vecāki dzīvo šķirti, bet aizgādības tiesības vecākiem pārtraucamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir

galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot vecāku aizgādībā (aprūpē), jo katram bērnam ir tiesības,

lai viņam būtu vecāki, un tikai īpašos gadījumos, pastāvot objektīvam iemeslam, vecākiem ir pārtraucamas aizgādības tiesības.

Līdz ar to tiesa vērtē, vai bāriņtiesa ir pārbaudījusi Civillikuma 203.pantā un Bāriņtiesu likuma 22.pantā noteiktos priekšnoteikumus, kā arī to, vai

uz sprieduma taisīšanas brīdi nav radušies jauni, iepriekš nekonstatēti apstākļi, kas var būt par pamatu bērna aizgādības tiesību pārtraukšanai trešajai

personai.

[11] Lietā nav strīda, ka uz izskatāmo gadījumu nav attiecināmi Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1., 2., 4. un 5.punktā un Bāriņtiesu likuma

22.panta pirmās daļas 1. 2., 4. un 5.punktā paredzētie pamati aizgādības tiesību pārtraukšanai. Proti, no lietas materiāliem neizriet, ka trešajai personai

būtu faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu, bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos trešās personas vainas dēļ (trešās personas

apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ), trešā persona būtu devusi piekrišanu bērna adopcijai vai konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu, vai ir pamatotas

aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. Pieteicējs uz šādiem apstākļiem nav norādījis, kā arī bāriņtiesa šādus apstākļus nav konstatējusi.

[12] Izvērtējot procesa dalībnieku rakstveidā un mutvārdos sniegtos paskaidrojumus kopsakarā ar lietas apstākļiem, tiesa secina, ka nav

konstatējami priekšnoteikumi, lai trešajai personai pārtrauktu bērna aizgādības tiesības. Tiesa lietā konstatē turpmāk minētos faktus.

[12.1] Saskaņā ar Latvijas Republikas Gulbenes rajona tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu lietā Nr.C14025315 nodibināta viena vecāka

atsevišķa aizgādība pār /pers. E/, nosakot, ka bērns atrodas /pers. A/ atsevišķā aizgādībā. Spriedums stājies likumīgā spēkā 2015.gada 29.maijā (lietas

28.-31.lapa).

[12.2] 2017.gada 10.jūlijā bāriņtiesā saņemta atbalsta centra 2017.gada 7.jūlija vēstule, kurā atbalsta centrs lūdz bāriņtiesu iesaistīties /pers. D/

ģimenes problēmas risināšanā. No vēstules satura izriet, ka pēc atbalsta centra sociālo darbinieku lūguma Rīgas Sociālā dienesta sociālie darbinieki veica

/pers. D/ uzrādītās dzīvesvietas adreses /adrese A/, apsekojumus, kā arī ievāca informāciju no pārvaldnieka un konstatēja, ka /pers. D/ ar bērnu minētajā

adresē nav redzēta (lietas 32.lapa).

Bāriņtiesa, pamatojoties uz minēto atbalsta centra vēstuli, ierosināja administratīvo lietu un lēma par /pers. H/ un /pers. E/ aizgādības tiesību

iespējamo pārtraukšanu /pers. D/.

[12.3] Ar bāriņtiesas 2017.gada 12.septembra lēmumu Nr.1-6/2074 nolemts piekrist, ka /pers. H/ uzturas kopā ar māti /pers. I/ vietu pārvaldes

Iļģuciema cietuma Mātes un bērna nodaļā, izbeigt lietu Nr.3-5/248-2017 daļā par /pers. H/ aizgādības tiesību pārtraukšanu /pers. D/, atlikt lietu Nr.3-

5/248-2017 daļā par /pers. E/ aizgādības tiesību pārtraukšanu /pers. D/ papildus informācijas iegūšanai (lietas 24.-25.lapa).

[12.4] Ar bāriņtiesas 2018.gada 6.marta lēmumu nolemts izbeigt lietu Nr.3-5/248-2017. Kā izriet no lēmuma, bāriņtiesa nav guvusi pārliecību, ka

/pers. D/ nav spējīga nodrošināt /pers. E/ aprūpi un uzraudzību vai, ka izveidojušās situācijas pamatā ir bērna mātes ļaunprātīga rīcības izmantošana,

saskarsmes nenodrošināšana, aprūpes un uzraudzības nenodrošināšana, tādējādi nepastāv Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā norādītie

aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli vecākam (lietas 7.-12.lapa).

[12.5] Lietā ir bāriņtiesas 2018.gada 22.janvāra sarunas protokols, no kā izriet, ka ģimenes ienākumus veido /pers. R/ darba alga un /pers. D/

bērna kopšanas pabalsts, mēnesī apmēram 4000 euro. Ģimene sadarbojas ar atbalsta centru. /pers. S//pers. T/ pēdējo reizi satika 2017.gada janvārī un

pēdējo reizi sazinājās 2017.gada vasaras vidū ar ,,Skype” starpniecību. /pers. D/ zina, ka meita mācās Stopiņu pamatskolas 1.klasē, par sekmēm nav

informēta.

/pers. D/ vēlas atjaunot saikni ar meitu pakāpeniski, kā arī dzīvot kopā ar meitu, taču šobrīd uzskata, ka tas bērnam būtu traumējoši. /pers. D/

uzskata, ka viņai nevajag pārtraukt /pers. E/ aizgādības tiesības, jo cer, ka /pers. E/ tēvs /pers. A/ piekritīs mediācijai. Bērna veselība vai drošība nekādā

veidā nav apdraudēta laikā, kad /pers. E/ ciemojās pie mātes, jo bērnam tika viss nodrošināts. Uzturlīdzekļus bērna uzturam nemaksā, jo tēvs ir liedzis

saskarsmi (lietas 36.lapa).

[12.6] No Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Integrētās informācijas sistēmas apakšsistēmas „Administratīvie pārkāpumi” 2018.gada

19.janvāra izdrukas izriet, ka /pers. D/ no 2008.gada 8.februāra līdz 2017.gada 22.decembrim ir sastādīti septiņi administratīvo pārkāpumu protokoli.

Administratīvie pārkāpumi nav saistīti ar bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu (lietas 33.-35.lapa).

[12.7] No Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Integrētās informācijas sistēmas apakšsistēmas „Sodu reģistrs” 2018.gada 23.janvāra izdrukas

izriet, ka laika periodā no 2014.gada 20.septembra pret /pers. D/ ir ierosinātas sešas krimināllietas, pārsvarā pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas

(zādzība) (lietas 37.-43.lapa).

[12.8] Lietā ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2018.gada 23.janvāra izziņas Nr.18/177008 un Nr.18/177031, kas apliecina, ka /pers. D/

no 2017.gada marta saņem bērna kopšanas pabalstu un ir saņēmusi bērna piedzimšanas pabalstu (lietas 46.-47.lapa).

[12.9] Lietā ir Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas 2018.gada 24.janvāra vēstule, kurā norādīts, ka nodaļas

rīcībā par laika posmu no 2017.gada 21.jūlija līdz 2018.gada 24.janvārim nav informācijas par /pers. D/ aizturēšanas gadījumiem, kā arī nav reģistrēti

notikumi, kur būtu iesaistīta /pers. D/ (lietas 45.lapa).

[12.10] Lietā ir Stopiņu novada bāriņtiesas 2018.gada 2.februāra dzīves apstākļu pārbaudes akts, kurā norādīts, ka veicot dzīves apstākļu

pārbaudi /pers. E/ dzīves vietā „/Nosaukums/, Līčos, Stopiņu novadā, tika konstatēts, ka apstākļi ir piemēroti /pers. E/ aprūpei (lietas 49.lapa).

[12.11] No Stopiņu novada bāriņtiesas 2018.gada 2.februāra sarunas protokola ar /pers. A/ izriet, ka /pers. D/ neiesaistās /pers. E/ aprūpē,

neatbalsta meitu ne morāli, ne materiāli. /pers. D/ nav redzējis kopš 2013.gada un par bērnu ikdienā rūpējas jau trīs gadus. Arī pati /pers. E/ par māti

neko nejautā (lietas 50.lapa).

[12.12] Lietā ir Stopiņu pamatskolas 2018.gada 16.februāra vēstule, kurā norādīts, ka /pers. E/ uz pirmskolas grupu visbiežāk ved tēvs /pers. A/,

reizēm tēva draudzene, kuru meitene sauc par mammu. /pers. U/ pamatskolā nav interesējusies par /pers. E/ (lietas 51.lapa).

[12.13] Lietā ir /pers. E/ ģimenes ārsta 2018.gada 17.februāra vēstule, kurā norādīts, ka /pers. D/ kopš bērns reģistrēts Upesleju doktorātā, t.i. no

2017.gada 24.augusta, par bērna veselības stāvokli nav interesējusies un kopā ar bērnu doktorātu nav apmeklējusi. Bērna veselības aprūpi nodrošina

/pers. A/ un viņa draudzene (lietas 52.lapa).

[12.14] Atbalsta centra 2018.gada 1.marta vēstulē norādīts, ka sadarbība ar /pers. D/ uzsākta 2017.gada 9.novembrī, lai uzlabotu ģimenes sociālo

funkcionēšanu. Atbalsta centra darbinieki 2017.gada 29.novembrī, veicot dzīves apstākļu pārbaudi /pers. D/ tā brīža dzīvesvietā /adrese/, konstatēja, ka

dzīvesvietā ir nodrošināti piemēroti apstākļi bērna augšanai un attīstībai. /pers. D/ ir apliecinājusi, ka /pers. H/ spēj nodrošināt nepieciešamo aprūpi (lietas

53.lapa).

Konsultāciju laikā /pers. D/ izteica vēlēšanos kontaktēties ar meitu /pers. E/, kura dzīvo pie tēva /pers. A/, taču šobrīd tēvs to liedz. /pers. D/

vairākkārt ir mēģinājusi telefoniski kontaktēties ar meitas tēvu, taču viņš uz tālruņa zvaniem neatbild, kā arī nav izdevies sazināties ar meitas tēva

radiniekiem, lai atjaunotu kontaktu ar meitu.

Rīgas atbalsta centrs 2018.gada 19.februārī saņēma informāciju no Salaspils Sociālā dienesta, kura darbinieks veica dzīves apstākļu pārbaudi

/pers. D/ dzīvesvietā /adrese/, Salaspils novadā, un konstatēja, ka dzīvesvietā ir viss nepieciešamais bērnu pilnvērtīgai augšanai un aprūpei, /pers. D/

informēja, ka mediācijas process ar /pers. A/ nav uzsākts, jo /pers. A/ uz mediatora noteikto tikšanos nav ieradies.

Atbalsta centrs uzskata, ka nav pamata pārtraukt /pers. E/ aizgādnības tiesības /pers. D/, bet ir jāveicina mediācijas process starp abiem vecākiem,

lai /pers. E/ būtu nodrošināta abu vecāku iesaiste viņas aprūpē un audzināšanā.

[12.15] No lietas materiāliem secināms, ka /pers. D/ spēj nodrošināt bērnam mājokli, viņas dzīvesvietā ir piemēroti apstākļi bērna aprūpei (lietas

56.lapa). Trešā persona saņem bērna kopšanas pabalstu, savukārt trešās personas draugs saņem darba algu. Finansiālu atbalstu bērna audzināšanā trešā

persona nav sniegusi, taču ir ieinteresēta to nodrošināt turpmāk. Bāriņtiesa ir ņēmusi vērā, ka trešā persona nepietiekami iesaistās bērna aprūpes

nodrošināšanā. Trešā persona ir motivēta turpmāk veikt bērna aprūpi. Sadarbību ar atbalsta centru trešā persona īstenoja veiksmīgi. Tāpat atbalsta

centrs un bāriņtiesa nav novērojusi, ka trešajai personai būtu atkarību izraisošo vielu problēmas, vai citas problēmas, kas varētu apdraudēt bērna drošību.

Pieņemot lēmumu, bāriņtiesa veikusi pārrunas ar trešo personu, kurās trešā persona apliecina, ka vēlas saskarsmi ar bērnu, kā arī meitu vēlas

atbalstīt materiāli (lietas 36., 57.-59.lapa). Arī tiesas sēdē trešā persona ir apliecinājusi, ka ir mēģinājusi ar pieteicēju sazināties sociālajos tīklos un ar

telefona starpniecību, vēlas saskarsmes tiesības ar meitu. Saziņa ar pieteicēju nav izdevusies, jo uz viņai zināmo telefona numuru pieteicēju sazvanīt nav

iespējams, bet ierasties pieteicēja dzīvesvietā uzskatīja par traumējošu bērnam (lietas 22.-25.lapa).

Minētais norāda uz to, ka trešā persona ir apzinājusies un risinājusi savas problēmas un pieļautās kļūdas attiecībā uz bērna aprūpes un uzraudzības

nodrošināšanu, tādējādi nav konstatējams, ka pastāvētu Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā norādītie iemesli bērna aizgādības tiesību

pārtraukšanai.

[12.16] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta trešā daļa noteic, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās

iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumīgā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.

Bērnu viedokli uzklausīt ne tikai tieši, bet arī pastarpināti tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnus, paredz arī starptautiskās tiesību normas. Tā

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gadā pieņemtās Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 12.pants noteic, ka dalībvalstis nodrošina

bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, turklāt bērna uzskatiem tiek veltīta

pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Šai nolūkā bērnam tiek arī dota iespēja tikt uzklausītam jebkādas ar bērnu saistītas

iztiesāšanas vai administratīvās izmeklēšanas gaitā vai nu tieši, vai ar pārstāvja, vai attiecīga orgāna starpniecību nacionālajās procesuālajās normās

paredzētajā kārtībā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka lietās, kurās ir iesaistīts bērns, viņš var piedalīties pats personīgi vai viņa viedoklis var būt noskaidrots

pastarpināti. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kurās ir iesaistīti bērni, bērnu intereses ir prioritāras.

Tiesa piekrīt bāriņtiesas viedoklim, ka šajā administratīvajā lietā bērna viedoklis nav noskaidrojams, jo /pers. E/ ir septiņi gadi un atbilstoši šī

vecumposma īpatnībām bērns varētu nebūt vēl sasniedzis tādu brieduma pakāpi, lai spētu sniegt savu viedokli.

No lietas materiāliem izriet, ka bērnam ir izveidojusies cieša emocionālā saite ar pieteicēju un kopā ar pieteicēju bērns jūtas labi un droši.

Izvērtējot lietas apstākļus kopumā, tiesa atzīst, ka bērna viedoklis ir ņemams vērā, ja tas atbilst bērna vislabākajām interesēm, un nevar viņam

kaitēt.

Bērnam svarīgi ir uzturēt kontaktus ar abiem vecākiem, tas ir nepieciešams bērna pilnvērtīgai psihoemocionālajai attīstībai. Bērnam ir svarīgi

apzināties, ka vecāki savstarpēji saprotas un veicina viņa fizisko un garīgo attīstību. Bērns izjūt savu bezspēcību krīzes situācijās, konfliktsituācijās. Šajā

attīstības posmā bērns ļoti atkarīgs no abiem vecākiem, tāpēc vecāku emocijas projicējas uz bērna psihi un psihoemocionālo stāvokli kopumā.

Līdz ar to tiesa vērš abu vecāku – gan pieteicēja, gan trešās personas, uzmanību, ka viņiem ir jāatturas no jebkāda veida emocionālās vardarbības

izpausmēm attiecībā pret bērnu, kas kaitē bērna psihoemocionālajai attīstībai un ir jānodrošina saskarsmes iespējas ar abiem vecākiem.

[12.17] Kā ir atzinusi Augstākā tiesa, katram vecākam ir pienākums uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, arī tad, ja vecāks

nedzīvo kopā ar bērnu. Vecāka un bērna saskarsme nozīmē šo attiecību pamatu – saiknes uzturēšana starp šīm personām. Vecāka pienākums izrādīt

interesi par bērnu un uzturēt saikni ar bērnu nodrošina bērna pilnvērtīgu attīstību. Tā kā vecāka pienākums bērna aprūpes ietvaros ir arī bērna

audzināšana, kas ietvert bērna pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanu (Civillikuma 177.panta ceturtā daļa), tad, neizrādot interesi par bērnu un neuzturot

saikni ar bērnu, vecāks nenodrošina bērna attīstību, audzināšanu un secīgi aprūpi (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 27.decembra sprieduma Nr.SKA-

639/2017 lietā Nr.A420166716 8.apakšpunkts).

Lai gan no lietas materiāliem izriet, ka trešā persona Stopiņu pamatskolā nav interesējusies par meitu, no 2017.gada 24.augusta par bērna veselības

stāvokli nav interesējusies un kopā ar bērnu doktorātu nav apmeklējusi, kā arī nav īstenojusi savas saskarsmes tiesības, tiesa ņem vērā trešās personas

izteikto vēlmi kontaktēties ar meitu un sniegt materiālu atbalstu, un trešās personas mēģinājumu domstarpības ar pieteicēju par meitas audzināšanu risināt

ar mediatora palīdzību.

Tiesa atzīst, ka bērna interesēs ir ne tikai saņemt vecumam atbilstošu aprūpi, bet arī augt ģimenē, savukārt aizgādības tiesību pārtraukšana kādam

no vecākiem ierobežo arī bērna tiesības uz ģimenes dzīvi.

Bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas lietās bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir īpaši aktuāla. Atbilstoši stabilai judikatūrai aizgādības

tiesības pārtraucamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Aizgādības tiesību pārtraukšana ir galējais līdzeklis, kas ir piemērojams tikai tad, ja bērns ir

fiziski un emocionāli apdraudēts no konkrētā vecāka puses, un, ja citādi nav iespējams novērst bērna tiesību un tiesisko interešu apdraudējumu.

Izskatāmajā lietā nekādi īpaši, ļoti nopietni iemesli nav konstatēti, kā arī nav konstatēts, ka pastāv bērna tiesību un tiesisko interešu apdraudējums

no trešās personas puses.

Apdraudējums pastāv tikai saistībā ar abu vecāku konfliktējošām attiecībām, taču šis savstarpējais konflikts nav risināms tādējādi, ka vienam no

vecākiem pārtraucamas aizgādības tiesības. Aizgādības tiesību pārtraukšana konkrētajā situācijā nekādā veidā neatbilstu bērna interesēm. Tiesa atzīst, ka

bērna interesēs ir ne tikai saņemt vecumam atbilstošu aprūpi, bet arī augt ģimenē, pat, ja vecāki dzīvo šķirti. Tiesas ieskatā ir jāveicina bērna un trešās

personas pakāpeniska tuvināšanās un attiecību atjaunošana. Bērnam pašam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no

vecākiem.

Civillikuma 181.panta ceturtā daļa noteic, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna

attiecības ar kādu no vecākiem.

Konkrētajā gadījumā tiesai ir pamats uzskatīt, ka strīds lietā ir izcēlies bērna vecāku savstarpējo nesaskaņu dēļ par trešās personas saskarsmes

tiesību realizāciju, kas būtiski ietekmē bērna psihoemocionālo stāvokli, jo bērnam netiek nodrošināta iespēja tikties ar abiem vecākiem.

Tādējādi bērna vecākiem vajadzētu vienoties par saskarsmes tiesību nodrošināšanu trešajai personai un, rīkojoties bērna interesēs, veicināt labu

attiecību uzturēšanu bērnam ar abiem vecākiem. Viena vecāka vēlēšanās šķirt bērnu no otra vecāka, tai skaitā pārtraucot bērna aizgādības tiesības, ne

tikai negatīvi ietekmē otru vecāku, bet primāri nodara būtisku kaitējumu un pārestību savam bērnam. Secīgi, šāda vecāku rīcība nav atzīstama kā tāda,

kas būtu vērtējama kā bērna vislabāko interešu nodrošināšana.

Situācijās, kad vecākiem savstarpēji pastāv domstarpības, šīs nesaskaņas ir risināmas citiem likumīgiem līdzekļiem, nevis pārtraucot bērna

aizgādības tiesības kādam no vecākiem, kā rezultātā bērnam tiks nodarīta emocionāla trauma.

Civillikuma 182.panta pirmā daļa noteic, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, proti, strīdi par bērna

saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību risināmi vispārējās jurisdikcijas tiesā civiltiesiskā kārtībā.

[13] Atbilstoši administratīvo tiesu praksē nostiprinātajām atziņām, tiesai ir jāsniedz detalizēta argumentācija tikai uz tiem pieteicēja iebildumiem,

kuri uzskatāmi par nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Pārējos pieteicēja iebildumus tiesa ir izvērtējusi, bet procesuālās ekonomijas dēļ detalizētu izklāstu par

lietā nenozīmīgiem pieteicēja iebildumiem spriedumā nesniegs.

[14] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka bāriņtiesas lēmums pieņemts atbilstoši tā brīža faktiskajai situācijai, tas ir tiesisks un pamatots,

kā arī tiesa nekonstatē priekšnoteikumus jauna administratīvā akta, par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu trešajai personai, izdošanai. Līdz ar to

pieteicēja pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-290.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Rīgas bāriņtiesas administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. D/ tiktu pārtrauktas /pers. E/ aizgādības tiesības.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona

tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) A.Pāvele

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvā rajona tiesas tiesnese A.Pāvele

Rīgā, 2018.gada 25.septembrī