Court dismissed complaint against anti-corruption bureau's fine for administrative violation, upholding original decision.
Legislator summary
AI generatedThe court rejected the complainant's appeal against the Anti-Corruption Bureau's decision to impose a €90 fine for an administrative violation. The complainant argued that the bureau incorrectly required proof of the transaction's factual occurrence and violated the presumption of innocence by failing to consider alternative versions of events. The court found no evidence to doubt the complainant's guilt under the relevant administrative law provision and determined the institution correctly assessed the circumstances. Consequently, the court upheld the bureau's original decision and dismissed the complaint.
Legislator headnote
AI generatedLAPK 166.30 panta; LAPK 11. panta; Satversmes 92. pants: The court must evaluate arguments relevant to the legal decision but is not obliged to address every argument in detail; the presumption of innocence requires the authority to prove guilt, not the accused to prove innocence.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ECLI:LV:RIRT:2019:1219.1A33095919.3.S
Lietas Nr.1A33095919
Lietvedības Nr. 1A-0959-19/21
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Siguldā, 2019. gada 19.decembrī
Rīgas rajona tiesa
tiesnese V.Grebežniece
rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpumu lietu iesniedzēja /pers. A/ sūdzībā par Korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja 2019.
gada 4.aprīļa lēmumu Nr.1/2036 „Par apstrīdēto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/
2019.gada 22.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 870/1.20-24/20”.
Aprakstošā daļa
2019.gada 23.aprīlī tiesā saņemta /pers. A/ sūdzība par Korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja 2019. gada 4.aprīļa lēmumu Nr. 1/2036
„Par apstrīdēto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu
administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 870/1.20-24/20”, sūdzības pieteikums precizēts 2019.gada 23.maijā.
Sūdzības pieteikumā norādīts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī
nolēma: KNAB biroja Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā
Nr.870/1.20-24/20 atstāt negrozītu un /pers. A/ sūdzību noraidīt; noteikt /pers. A/ pienākumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no lēmuma spēkā stāšanās
dienas samaksāt naudas sodu 90,00 euro (deviņdesmit euro un 00 centi) apmērā.
Iesniedzējs norāda, ka pilnā apjomā pārsūdz KNAB priekšnieka /pers. C/ 2019.gada 4.aprīļa lēmumu Nr.1/2036 „Par apstrīdēto Korupcijas
novēršanas un apkarošanas biroja Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma
lietā Nr. 870/1.20-24/20”.?
Pārsūdzētā KNAB priekšnieka /pers. C/ 2019.gada 4.aprīļa lēmuma Nr.1/2036 nepareizība sūdzības iesniedzēja ieskatā izpaužas šādi:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta paplašināta iztulkošana, uzlikto nodokļu maksātājam pienākumu iesniegt tāda veida pierādījumus,
kuru nodrošināšanu likums neparedz, būtu pretrunā ar likuma atrunas principu, kurš ietverts Administratīvā procesa likuma 11.pantā. VID nav norādījis,
kādas likuma normas nosaka, ka nodokļu maksātājam būtu pienākums pierādīt darījuma faktisko norisi ar papildu pierādījumiem” (sk. Augstākās tiesas
Senāta 2004. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-48 15. punktu) Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātajai
nevainīguma prezumpcijai jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par
pretējo. Konkrētajā gadījumā apgabaltiesa ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju, jo atzinusi personu par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā nav
pierādījumu, kas pierādītu tās vainu. (sk. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 3. marta sprieduma lietā Nr. SKA-48/2009 9. punktu)
Doktrinālās atziņās ir secināts, ka: Nevainīguma prezumpcija kopumā ir procesuālas dabas, kaut arī nevar noliegt tās nozīmi materiālajās tiesībās,
fundamentāla un atspēkojama prezumpcija. (sk. Strada-Rozenberga K., portāls LV, 2019. gada 10.jūlijā, Nevainīguma prezumpcijas izpratne un
nozīme kriminālprocesā)
Pierādīšanas pienākums gulstas uz procesa virzītāju, autore uzskata, ka procesa virzītājam jāiesniedz sākotnēji pierādījumi. (sk. Radzēviča D.
Pierādīšanas standarts fakta legālās prezumpcijas aspektā, Juridiskā zinātne, Nr.2013, 204.lpp.)
Pierādīšanas pārnešana jeb pierādīšanas pienākuma uzlikšana pretējai pusei ir procesuāls līdzeklis. (sk. Radzēviča D. Pierādīšanas standarts
fakta legālās prezumpcijas aspektā, Juridiskā zinātne, Nr.2013, 204.lpp.)
Sūdzības iesniedzējs, atsaucoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.pantu, uzskata, ka lietas par 2019.gada 14.februārī sastādīto
administratīvā pārkāpuma protokolu RD Nr.002833 izskatīšana nav iespējama, iekams nav izlemta Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā lieta
Nr.A420140419, jo 2018.gada 27.novembra lēmums nav stājies spēkā un nav atzīta /pers. A/ vaina disciplinārajā pārkāpumā, kā arī izdarītais
secinājums par radītajiem zaudējumiem nav pierādīts. KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī pamato pieņemto lēmumu ar 2018.gada
27.novembra lēmumu, kas ir pārsūdzēts, nav stājies spēkā un atrodas izskatīšanā administratīvajā lietā Nr.A420140419. KNAB priekšnieka /pers. C/
2019.gada 4.aprīļa rīcība ne tikai nav konsekventa, bet arī pretrunā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.panta trešās daļas 3.punkta
regulējumam.
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī pamato pieņemto lēmumu ar to, ka: „[..] Satiksmes ministrijai atlīdzinātais zaudējumu apmērs
neatbilst 2018.gada 27.novembra lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu 3.punktā konstatētajam sūdzības iesniedzēja nodarīto zaudējumu apmēram
61,69 euro (sešdesmit viens euro un 69 centi).” Tajā pašā laikā KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī apgalvo, ka: „par kļūdainu Birojs
uzskata atsaukšanos uz 2018.gada 27.novembra lēmuma par disciplinārsoda piemērošanu pārsūdzēšanu un administratīvās lietas Nr.A420140419
ierosināšanu [..]” KNAB priekšnieka /pers. C/ 2019.gada 4.aprīļa atziņa ir nepamatota, jo ne 2019.gada 18.aprīlī – dienā, kad bija iesniegta sūdzība, ne
arī – 2019.gada 22.maijā, kad iesniegta atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.1 panta prasībām noformēta sūdzība par 2019.gada
4.aprīļa lēmumu, Satiksmes ministrijas 2018.gada 27.novembra lēmums nav stājies spēkā un nav atzīta /pers. A/ vaina disciplinārajā pārkāpumā, kā arī
izdarītais secinājums par radītajiem zaudējumiem nav pierādīts.
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī atzīst, ka: „Sūdzības iesniedzējs atsaucoties uz Kodeksa 260.panta otro daļu un lūdzis pieprasīt no
Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstuli Nr.02-08/30DV un saņemto Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstuli Nr.21/338k, kas apliecina,
ka Drošības policija apstiprinājusi Satiksmes ministrijai iesniedzēja izsekošanas faktu, kuru veikusi nezināma persona, bet Satiksmes ministrija nav ņēmusi
vērā šos pierādījumus.”
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī nav paskaidrojis, kāpēc 2019.gada 5.marta sūdzībā par KNAB Trešās pārvaldes otrās nodaļas
priekšnieka p.i. /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.870/1.20-24/20 (turpmāk – 2019.gada 5.marta sūdzība)
izteiktais lūgums nav izskatīts un pieprasīti pierādījumi lietā: Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstule Nr.02-08/30 DV un
Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstule Nr.21/338 k.
2019.gada 5.marta sūdzībā pamatojis savu lūgumu, ka Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstule Nr.02-08/30 DV un
Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstule Nr.21/338k apstiprina apstākli, ka Latvijas Republikas Satiksmes ministrija lūdza un Drošības policija ir
sniegusi Latvijas Republikas Satiksmes ministrijai apstiprinājumu par iesniedzēja izsekošanu, kuru veica nezināmas personas, kā arī, ka Latvijas
Republikas Satiksmes ministrija nav ņēmusi vērā šos pierādījums.
Lūdzis pievienot administratīvā pārkāpuma lietai šādus pierādījumus: Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2018.gada
15.maijā apstiprināto „Transportlīdzekļa izmantošanas ceļazīmi Nr.01.2-19/2-01; Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas disciplinārlietas izmeklēšanas
komisijas 2018.gada 4.oktobra atzinuma Nr.01.2-15/3 „Par disciplinārsoda konstatēšanu” (ierobežota pieejamība) (turpmāk – 2018.gada 4.oktobra
atzinums) pielikumā esošu neapstiprinātu tabulu ar datumiem, laiku, maršrutu, transportlīdzekļa šofera algas aprēķinu, transportlīdzekļa nomas izmaksām,
nobrauktajiem kilometriem (turpmāk – km), degvielas izmaksām uz km atbilstoši nobrauktajiem km; Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama
2019.gada 31.janvāra lēmumu lietā Nr.420140419. Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama tiesnesis M.Makarovs 2019.gada 31.janvārī nolēma
pieņemt /pers. A/ pieteikumu par Satiksmes ministrijas 2018.gada 27.novembra lēmuma Nr.01.2-15/5 atcelšanu un ierosināja administratīvo lietu.
Ne 2018.gada 27.novembrī, kad pieņēma lēmumu par disciplinārsoda piemērošanu, ne 2018.gada 6.decembrī, kad iesniedzējs lūdza Latvijas
Republikas Satiksmes ministrijā viņu iepazīstināt ar aprēķinu par rādītiem zaudējumiem 61,69 euro (sešdesmit viens eiro 69 cents) apmērā, ne 2019.gada
18.aprīlī – dienā, kad bija iesniegta sūdzība, ne arī – 2019.gada 22.maijā, kad iesniegta atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.1
panta prasībām noformēta sūdzība par 2019.gada 4.aprīļa lēmumu, nav pieejams tāds juridisks dokumenta, kas apstiprina Latvijas Republikas Satiksmes
ministrijai radītos zaudējumus 2018.gada 27.aprīlī.
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī gan apgalvoja, ka: „Birojs konstatē, ka Satiksmes ministrijas nodarītie zaudējumi [..].”
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā ir noteikta kārtība, kādā tiek dokumentāli apstiprināta transportlīdzekļu izmantošana.
Pamatojoties uz 2017.gada 21.janvāra līgumu nomātam transportlīdzeklim Skoda Octavia, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/,
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2018.gada 15.maijā apstiprinātajā „Transportlīdzekļa izmantošanas ceļazīmē
Nr.01.2-19/2-01/C” bija norādīta: transportlīdzekļa marka; atbildīgā persona; transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīme; datums; maršruts;
odometra rādījums: izbraucot; galamērķī atgriežoties; nobraukto kilometru skaits.
Savukārt 2018.gada 4.oktobra atzinuma pielikumā pievienotajā tabulā informācija satur dažādus (vairākus) datumus, dažādus (vairākus) dienu
laikus un maršrutus, lai gan KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī norādīja vienīgi vienu dienu (bez laika un maršruta) – 2018.gada 27.aprīli,
kad esot pierādīts pārkāpums.
2018.gada 4.oktobra atzinuma pielikumā pievienotajā tabulā tika norādīta summa „KOPĀ IZMAKSAS 61,69”. 2018.gada 4.oktobra atzinuma
pielikumā pievienotajā tabulā esošās ziņas un to noformējums vairāk līdzinās privātdetektīva atskaitei, nevis izmaksu aprēķinam maršrutā no „Rīgas
Dzelzceļa stacijas līdz Elizabetes ielas un A. Kronvalda bulvāra krustojumam, un attiecīgi līdz Mēness ielai”.
Ja KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī atzīst 2018.gada 4.oktobra atzinuma pielikumā pievienotajā tabulu par pierādījumu
administratīvo pārkāpumu lietā, tad tā satur ziņas, kas apstiprina sūdzības iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu izsekošanu 2018.gada 20., 21. un 27.
aprīlī. Ja seko KNAB priekšnieka /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī paustajam, tad: „Birojs konstatē, ka Satiksmes ministrijas nodarītie zaudējumi [..].” un
iesniedzējam ir pienākums atlīdzināt šos Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas nodarītos zaudējumus, t.i., sūdzības iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu
izsekošanas 2018.gada 20., 21. un 27.aprīlī izdevumus: transportlīdzekļa šofera algas apmaksai, transportlīdzekļa nomas segšanai, degvielas patēriņam
un transportlīdzekļa citām izmaksām.
2019.gada 5.marta sūdzībā lūdzis KNAB priekšnieku /pers. C/ pievienot administratīvā pārkāpuma lietai šādus pierādījumus: Latvijas Republikas
Satiksmes ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2019.gada 11.februāra vēstuli Nr.01-13/429 „Par videoierakstu”; Latvijas Republikas Satiksmes
ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2019.gada 15.februāra vēstuli Nr.01-13/500 „Par videoierakstu iesniegšanu”; VAS „Latvijas dzelzceļš” drošības
direktora /pers. E/ 2019.gada 20.februāra vēstuli Nr.DD-6.4.1./3-2019 „Par pierādījumu iesniegšanu”.
2019.gada 8.februārī iesniedza Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāram /pers. D/ vēstuli „Par pierādījumu” ar lūgumu
nodrošināt, lai viņam izsniedz pierādījumu administratīvajā lietā – video ierakstu, kas veikts ar video novērošanas sistēmas kameras, kas vērsta uz
Satiksmes ministrijas stāvlaukumu Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī no plkst. 8.20 līdz 9.00. 2019.gada
8.februārī pamatoja savu lūgumu, ka video ierakstā redzams kā nenoskaidrotas personas veica sūdzības iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu izsekošanu.
2019.gada 11.februārī saņēma Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2019.gada 11.februāra vēstuli Nr.01-13/429
„Par videoierakstu”, kur norādīts, ka: „Satiksmes ministrija ir sagatavojusi pieprasīto informāciju, kurā redzams videoieraksts, kas veikts ar video
novērošanas sistēmas kameras, kas vērsta uz Satiksmes ministrijas stāvlaukumu Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā, 2018.gada
27.aprīlī no plkst. 8.20 līdz 9.00.”; „Videoieraksts izsniegts uzrādīšanai pēc pieprasījuma Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namam administratīvā
procesa ietvaros.”
2019.gada 12.februārī iesniedzis Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāram /pers. D/ vēstuli „Par pierādījumu iesniegšanu”, lūdzis
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāram /pers. D/ iesniegt 2019.gada 1.februāra vēstulē minēto pierādījumu – Satiksmes ministrijas
stāvlaukumā Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī no plkst. 8.20 līdz 9.00 veikto videoierakstu Administratīvās
rajona tiesas Rīgas tiesu namā lietā Nr.A420140419, jo ziņas var saturēt Informācijas atklātības likuma 5.panta un Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulas Nr.2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu pārstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula)
aizsargāto informāciju.
2019.gada 15.februārī saņēma Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra /pers. D/ 2019.gada 15.februāra vēstuli Nr.01-13/500
„Par videoierakstu iesniegšanu”, kur norādīts, ka: „pieprasīto videoierakstu Satiksmes ministrija Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namam nosūtīs
tikai pēc atbilstoša tiesas pieprasījuma”.
2019.gada 12.februārī iesniedza VAS „Latvijas dzelzceļš” prezidentam /pers. F/ vēstuli „Par pierādījumu” un lūdza VAS „Latvijas dzelzceļš”
prezidentam /pers. F/ nodrošināt, lai viņam izsniedz pierādījumu administratīvajā lietā – video ierakstu, kas veikts ar video novērošanas sistēmas kameras,
kas uzstādīta uz ēkas Turgeņeva ielā 21, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī no plkst. 7.40 līdz 9.00. 2019.gada 12.februārī pamatojis savu lūgumu, ka video
ierakstā varētu būt redzams personas, kas veica sūdzības iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu izsekošanu.
2019.gada 13.februārī no VAS „Latvijas dzelzceļš” saņēma datu nesēju ar video ierakstu, kas veikts ar video novērošanas sistēmas kameras, kas
uzstādīta uz ēkas Turgeņeva ielā 21, Rīgā, 2018. gada 27. aprīlī no plkst. 7.40 līdz 9.00.
2019.gada 13.februārī iesniedza VAS „Latvijas dzelzceļš” prezidentam /pers. F/ vēstuli „Par pierādījumu iesniegšanu”.
2019.gada 13.februārī sūdzības iesniedzējs iesniedza VAS „Latvijas dzelzceļš” prezidentam /pers. F/ lūgumu iesniegt 2019.gada 13.februāra
saņemto pierādījumu Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā lietā Nr.A420140419, jo ziņas var saturēt Informācijas atklātības likuma 5.panta un
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr.2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu pārstrādi un šādu datu brīvu apriti
(Vispārīgā datu aizsardzības regula) aizsargāto informāciju.
2019.gada 20.februārī sūdzības iesniedzējs saņēma VAS „Latvijas dzelzceļš” drošības direktora /pers. E/ 2019.gada 20.februāra vēstuli Nr.DD-
6.4.1./3-2019 „Par pierādījumu iesniegšanu” , kur norādīts, ka: „VAS „Latvijas dzelzceļš” nepieciešams tiesas rakstisks pieprasījums (video materiāla)
iesniegšanai”.
Tiesību zinātnē ir atziņas, ka: „Pieprasījumā par rakstveida pierādījumu iesniegšanu tiesa (tiesnesis) nosaka laiku, līdz kuram izprasāmais pierādījums
iesniedzams. Par pierādījuma neiesniegšanu uzskatāms atteikums vai arī noteiktā termiņa izbeigšanas.” (sk. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais
papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, A.Līcis, J.Rozenbergs,
K.Torgāns 2006, 202., lpp.)
„Lietisko pierādījumu pieprasīšanas un iesniegšanas kārtība ir tāda pati kā rakstveida pierādījumu pieprasīšanai un iesniegšanai. īpaša vērtība
jāpievērš panta otrajā daļā noteiktajam pieprasāmā lietiskā pierādījuma aprakstam, jo var izrādīties, ka ir nepietiekami aprobežoties tikai ar norādi par
lietas piederību konkrētai lietu sugai. Atsevišķos gadījumos nozīmīgas var būt tieši individuālās īpatnības.” (sk. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais
papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. - Rīga: Tiesu nama aģentūra, A.Līcis, J.Rozenbergs,
K.Torgāns 2006, 204., lpp.)
Lūdz tiesai pieprasīt no Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas šādus rakstveida pierādījumus: Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas
2018.gada 12. jūlija vēstuli Nr. 02-08/30 DV; Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstuli Nr. 21/338 k; lietisko pierādījumu – Satiksmes ministrijas
automašīnu stāvlaukumā Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī no plkst. 8.20 līdz 9.00 veikto video ierakstu.
Iesniedzējs norāda, ka pamato savu lūgumu ar to, ka Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstule Nr.02-08/30 DV un
Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstule Nr.21/338 k (ir uz papīra baltas lapas ar uzdrukātiem melniem burtiem). Latvijas Republikas Satiksmes
ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstule Nr.02-08/30 DV un Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstule Nr.21/338 k apstiprina apstākli, ka: Latvijas
Republikas Satiksmes ministrija lūdza Drošības policijai apstiprinājumu par sūdzības iesniedzēja izsekošanu, kuru veica nezināmas personas, kā arī, ka
Latvijas Republikas Satiksmes ministrija nav ņēmusi vērā šos pierādījums; Drošības policija 2018.gada 7.oktobra vēstulē Nr.21/338 k ir sniegusi
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijai apstiprinājumu par iesniedzēja izsekošanu, kuru veica nezināmas personas.
Lietiskais pierādījums – Satiksmes ministrijas automašīnu stāvlaukumā Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī
no plkst. 8.20 līdz 9.00 veikts videoieraksts ir uz datu nesēja, kas var būt zibatmiņa, disks vai kāds cits datu nesējs. Videoierakstā redzams kā
nenoskaidrotas personas veica sūdzības iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu izsekošanu. Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas juridiskā adrese ir
Gogoļa ielā 3, Rīgā, LV-1743.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka lūdz tiesai pieprasīt no VAS „Latvijas dzelzceļš” lietisko pierādījumu – videoierakstu, kas veikts ar video
novērošanas sistēmas kameras, kas uzstādīta uz ēkas Turgeņeva ielā 21, Rīgā, 2018.gada 27. aprīlī no plkst. 7.40 līdz 9.00.
Lietiskais pierādījums – video ieraksts, kas veikts ar video novērošanas sistēmas kameru, kas uzstādīta uz ēkas Turgeņeva ielā 21, Rīgā,
2018.gada 27.aprīlī no plkst. 7.40 līdz 9.00, veikts ir uz datu nesēja, kas var būt zibatmiņa, disks vai kāds cits datu nesējs. Videoierakstā varētu būt
redzams personas, kas veica iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu izsekošanu. VAS „Latvijas dzelzceļš” juridiskā adrese ir Gogoļa ielā 3, Rīgā, LV-1547.
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas 2018.gada 29.jūnija (bez numura) „Atzinuma par komisijas pārbaudes rezultātiem” (ierobežota
pieejamība) 29.punktā ir norādīts, ka: „ja no Drošības policijas tiek saņemta informācija, ka /pers. A/ kā valsts amatpersonai ir radies pēkšņs
apdraudējums un ir noteikti drošības pasākumi, tad, komisijas ieskatā, nav konstatējamas iespējamā disciplinārā pārkāpuma pazīmes un nav
disciplinārlietas ierosināšanas sastāva”.
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas 2018.gada 4.oktobra atzinuma Nr.01.2-15/3 „Par
disciplinārsoda konstatēšanu” (ierobežota pieejamība) (turpmāk – 2018.gada 4.oktobra atzinums) tekstā nav ziņu par nosūtīto Latvijas Republikas
Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstuli Nr.02-08/30 DV un saņemto Drošības policijas 2018.gada 7.oktobra vēstuli Nr.21/338 k.
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas disciplinārlietas izmeklēšanas komisija 2018.gada 4.oktobrī atzinumā arī nav iekļāvusi informāciju, vai tika
vērtētas no Drošības policijas saņemtās ziņas.
2018.gada 4.oktobra atzinuma 3.4.punktā ir konstatēts, ka nav gūts apstiprinājums viņa 2018.gada 30.jūlija „Paskaidrojumus”, kas bija nosūtīti
Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieces /pers. G/ (ierobežota pieejamība), t.sk., 12.punktā minētais. Viņa rīcībā ir
informācija, ka Drošības policija ir sniegusi Latvijas Republikas Satiksmes ministrijai apstiprinājumu par iesniedzēja izsekošanu, kuru veica nezināmas
personas. Latvijas Republikas Ministru kabineta 2016.gada 16.septembra noteikumu Nr.591 „Kārtība, kādā Drošības policija nodrošina aizsargājamo
personu aizsardzību (apsardzi)” 7.punktā paredzētajā kārtībā iesniedza pieprasījumu Drošības policijai ar lūgumu viņam un viņa ģimenei nodrošināt
aizsardzību. Personiski sniedza paskaidrojumus Drošības policijas amatpersonām, lai varētu veikt apdraudējuma analīzi, noteiktu drošības pasākumus, un
visu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar ziņu apkopošanu viņa izsekošanā un izteiktajiem draudiem viņa valsts amatpersonu pienākumu īstenošanā.
Drošības policijā viņu brīdināja neizpaust ziņas par drošības pasākumu gaitā iegūto informāciju, jo tam ir noteikts ierobežojums. Viņam paziņoja, ka
Operatīvās darbības likuma 24.panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā ar operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūto informāciju iepazīstinās attiecīgās
amatpersonas, kurām šī informācija nepieciešama dienesta uzdevumu veikšanai, ja tās saturs ir saistīts ar šīm amatpersonām uzticēto pienākumu izpildi.
Atbilstoši Latvijas Republikas Ministru kabineta 2016.gada 16.septembra noteikumu Nr. 591 „Kārtība, kādā Drošības policija nodrošina
aizsargājamo personu aizsardzību (apsardzi)” (turpmāk – 2016.gada 16.septembra noteikumi) 2.1.3.punktam ar Ministru kabineta rīkojumu vai Saeimas
Prezidija lēmumu noteiktās amatpersonas. Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks nav minēts ar Ministru kabineta rīkojumā
vai Saeimas Prezidija lēmumā kā Latvijas Republikas Ministru kabineta 2016.gada 16.septembra noteikumu Nr.591 „Kārtība, kādā Drošības policija
nodrošina aizsargājamo personu aizsardzību (apsardzi)” 2.1.punktā minētais amats. Tāpēc arī Drošības policijas 2018.gada 23.augusta vēstulē sniedza
šādas ziņas.
2019.gada 14.februārī sūdzības iesniedzēju iepazīstināja ar Administratīvā pārkāpuma protokolu RD Nr.002833 (turpmāk – 2019.gada
14.februāra protokols).
2019.gada 14.februāra protokolā ir norādīts, ka: „Radinieks Likuma 1.panta 6.punkta izpratnē ir tēvs, māte, vecāmāte, vecaistēvs, bērns,
mazbērns, adoptētais, adoptētājs, brālis, māsa, pusmāsa, pusbrālis, laulātais, savukārt, darījumu partneri ir fiziskā vai juridiskā persona vai uz līguma
pamata izveidota fizisko un juridisko personu apvienība, kas saskaņā ar šā likuma noteikumiem ir deklarējamās darījumu attiecībās ar valsts
amatpersonu.”.
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī nav norādījis, ka viņa meitai bija desmit gadu un kā var izpausties „darījumu attiecības” ar /pers.
H/.
Civillikuma 177.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā. Civillikuma 177.panta otrā daļa
noteic, ka aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.
Saskaņā ar Civillikuma 177.panta piekto daļu bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.
Rūpējies par savas meitas drošību, ievērojot Civillikuma 177.pantā piekto daļas un citu normatīvo aktu prasības. Kā jau minējis, nezināmas personas
vairākkārtēji vai ilgstoši izsekoja viņu valsts amatpersonu pienākumu īstenošanā, novēroja viņu un viņa ģimeni, kā rezultātā viņam bija pamats baidīties par
savu vai savu tuvinieku drošību.
KNAB priekšnieks /pers. C/ 2019.gada 4.aprīlī gan apgalvo, ka: „[..] nav saprotams, kas sūdzības iesniedzējam liedzis meitas nogādāšanai uz
mācību iestādi izmantot transporta pakalpojumu sniedzēju piedāvātos pārvietošanās līdzekļus, piemēram, taksometra pakalpojumus.”
2018.gada 27.aprīlī lūdzis autovadītāju /pers. I/ nogādāt viņa meitu no Gogoļa ielas 3, Rīgā, uz viņas mācību, jo vienīgi viņam uzticējās. Viņam bija
pamatotas ziņas par viņa un viņa ģimenes apdraudējumu. Nepaļāvās par svešu personu (sabiedriskā transporta vadītāju) spēju nodrošināt /pers. H/
drošību 2018.gada 27.aprīlī.
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.panta pirmo daļu, 33.panta 2.punktu, 239 panta 1.punktu, 243.pantu, 243.1 panta 5.
punktu, 260.panta otro daļu, 288.panta pirmo daļu, 289.11panta otras daļas 1.punktu un 289.12 panta otrās daļas 2. punktu, sūdzības iesniedzējs
pieteikumā tiesai lūdzis: pievienot administratīvā pārkāpuma lietai pierādījumus; pieprasīt no Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas pierādījumus:
rakstveida pierādījumus Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas 2018.gada 12.jūlija vēstuli Nr.02-08/30 DV un Drošības policijas 2018.gada
7.oktobra vēstuli Nr.21/338 k, lietisko pierādījumu Satiksmes ministrijas automašīnu stāvlaukumā Gogoļa ielā 3, starp Gogoļa ielu un Timoteja ielu, Rīgā,
2018.gada 27.aprīlī no plkst.8.20 līdz 9.00 veikts video ieraksts un no VAS „Latvijas dzelzceļš” lietisko pierādījumu video ieraksts, kas veikts ar video
novērošanas sistēmas kameras, kas uzstādīta uz ēkas Turgeņeva ielā 21, Rīgā, 2018.gada 27.aprīlī no plkst.7.40 līdz 9.00; atcelt Korupcijas novēršanas
un apkarošanas biroja priekšnieka /pers. C/ 2019.gada 4.aprīļa lēmumu Nr.1/2036 „Par apstrīdēto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja
Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājas /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.870/1.20-
24/20”; pieņemt lēmumu izbeigt lietu par 2019.gada 14.februārī sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu RD Nr.002833.
2019.gada 27.jūnijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – Birojs) iesniedzis tiesā atsauksmi par /pers. A/ sūdzību, kur
norādīts, ka Biroja Trešās pārvaldes Otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/ izskatīja 2019.gada 22.februārī administratīvā pārkāpuma lietas
Nr.870/1.20-24/20 materiālus un nolēma saskaņā ar 272.pantu un 275.panta pirmās daļas 1.punktu par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un
aizliegumu neievērošanu saukt /pers. A/ pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 166.30panta
un sodīt ar naudas sodu 90,00 euro (deviņdesmit euro un 00 centi) apmērā (turpmāk – 2019.gada 22.februāra lēmums).
Izskatot /pers. A/ iesniegto sūdzību, Biroja priekšnieks 2019.gada 4.aprīļa lēmumā Nr. 1/2036 (turpmāk - Lēmums) 2019.gada 22.februāra
lēmumu atstāja negrozītu un /pers. A/ sūdzību noraidīja. Birojs norāda, ka /pers. A/ saukts pie administratīvās atbildības pēc LAPK 166.30panta par
valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu. LAPK 166.30panta normā ir uzskaitīti vairāki pārkāpumu veidi, no kuriem
jāiestājas vismaz vienam pārkāpumam, lai būtu pamats piemērot Kodeksa 166.30panta normas, tajā skaitā paredzēta atbildība par tādu ierobežojumu
pārkāpšanu, kuri noteikti attiecībā uz rīcību ar valsts vai pašvaldības mantu.
Konkrētajā lietā /pers. A/ 2018.gada 27.aprīlī, izmantojot personīgajām vajadzībām Satiksmes ministrijas automašīnu Skoda Octavia (/reģistrācijas
numurs/), uzdodot transportlīdzekļa vadītājam /pers. I/ nogādāt /pers. A/ radinieci (meitu) uz meitas mācību vietu, veica darbības, kas ietekmēja viņa un
viņa radinieces personiskās un mantiskā intereses, interešu konflikta situācijā, pārkāpjot likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu
darbībā” (turpmāk - Interešu konflikta novēršanas likums) 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu, kā arī neievērojot Publiskas personas finanšu
līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma (turpmāk - Mantas izšķērdēšanas novēršanas likums) 5.2panta otro daļu, pārkāpjot Interešu
konflikta novēršanas likuma 18.pantā noteikto ierobežojumu rīkoties ar publiskas personas institūcijas mantu, par ko atbildība paredzēta LAPK
166.30pantā.
Birojā saņemta /pers. A/ Rīgas rajona tiesai adresētā sūdzība par lēmumu. Birojs konstatē, ka iesniegtajā sūdzībā pieteikti argumenti, kurus
sūdzības iesniedzējs norādījis Birojam adresētajā sūdzībā par 2019.gada 22.februāra lēmumu un kas atspēkoti pārsūdzētajā lēmumā. Birojs sūdzību
uzskata par nepamatotu un pilnībā noraidāmu.
Birojs konstatē, ka iesniedzējs sūdzībā no 1.punkta līdz 4.punktam vien citē lēmumu, nedz to jebkā atspēkojot, nedz arī norādot kam no Lēmumā
citētā sūdzības iesniedzējs nepiekrīt, nedz arī norādot argumentus, kas pamatotu sūdzības iesniedzēja viedokli. Papildus norāda, ka lēmuma 5.2.2. punktā
Birojs skaidrojis administratīvā pārkāpuma lietas un Administratīvā procesa kārtībā administratīvajā tiesā ierosinātās lietas robežas, norādot, ka
administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros netiek vērtēts iesniedzējam piemērotais disciplinārsods, bet gan sūdzības iesniedzēja rīcība, konstatējot Interešu
konflikta novēršanas likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu pārkāpšanu, Mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5. 2panta otrajā daļā
noteikto nosacījumu neievērošanu, kā arī Interešu konflikta novēršanas likuma 18.pantā noteikto ierobežojumu rīkoties ar publiskas personas institūcijas
mantu pārkāpšanu, atbildība par ko noteikta LAPK166.30 pantā. Sūdzības iesniedzēja saukšana pie disciplināratbildības nav priekšnoteikums LAPK
166.30 pantā noteiktās atbildības piemērošanai administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros. Iesniedzēja rīcībā konstatējot Interešu konflikta novēršanas
likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu pārkāpšanu, neievērojot Mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5. 2panta otro daļu, kā arī pārkāpjot
Interešu konflikta novēršanas likuma 18.pantā noteikto ierobežojumu rīkoties ar publiskas personas institūcijas mantu, nevis disciplināratbildība - kas nav
Biroja kompetencē.
Paskaidrojumā norādīts, ka LAPK noteiktais pārsūdzības regulējums paredz lēmuma tiesiskuma pārbaudi. Sūdzības iesniedzēja lūgums par
dokumentu pieprasīšanu ir izvērtēts un kā nepamatots argumentēti noraidīts. Atbilstoši lēmuma 5.4.punktā konstatētajam, Kodeksa 166.30 pantā
paredzētajam pārkāpumam ir formāls sastāvs, kas neprasa seku iestāšanos. Atbilstoši tiesu praksē norādītajam formāls sastāvs, kas neprasa seku
iestāšanos, neliedz iespēju personai atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms pārkāpuma izdarīšanas un šāda rīcība var tikt atzīta par atbildību mīkstinošu
apstākli Kodeksa 33.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē (sk. Rīgas apgabaltiesas 2016.gada 4. novembra spriedumu lietā Nr. 128011416).
Sūdzības iesniedzēja veiktā zaudējumu atlīdzināšana var tikt vērtēta kā atbildību mīkstinošs apstāklis, atbilstoši LAPK 33.panta pirmās daļas 2.punkta
nosacījumiem, katras konkrētās situācijas izvērtējumu atstājot tiesību piemērotāja ziņā. Birojs, lēmuma 5.4.punktā konstatējis, ka LAPK 33.panta pirmās
daļas 2.punkta nosacījumi nav piemērojami, sūdzības iesniedzēja daļēju zaudējumu atlīdzināšanu ņemot vērā pie soda noteikšanas, nosakot naudas soda
apmēru. Bez tam, lēmums citēts sagrozītā formā, neatbilstoši lēmumā norādītajam, tādejādi maldinot tiesu - sk. šo paskaidrojumu 3.1.punktu.
Satiksmes ministrijas atzinuma pielikumā esoši dokumenti vērtējami Administratīvā procesa ietvaros, pastāvot strīdam starp iesniedzēju un
Satiksmes ministriju par disciplināratbildības piemērošanu un zaudējumu aprēķināšanu. Administratīvais pārkāpums ir pabeigts ar valsts amatpersonai
noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanas brīdi. No tiesu prakses izriet, ka formāla sastāva pārkāpums var būt izdarīts tikai ar tiešu nodomu -
personai jāapzinās sava kaitīgā darbība un tieši jāvēlas tā izdarīt. Administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros, nav vērtējami sūdzības 26., 28.- 43.punktos
norādītie argumenti. Sūdzības 51.punktā norādītais arguments, ka Satiksmes ministrijas 2018.gada 4.oktobra atzinumā nav vērtēta Drošības policijas
2018.gada 7.oktobra vēstule ir loģisks, jo atzinums sastādīts pēc vēstules. Bez tam, disciplinārlietas ietvaros pieņemtā atzinuma pamatotības vērtēšana
piekritīga lietā Nr.A420140419, nevis administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros.
Lēmumā administratīvā atbildība sūdzības iesniedzējam piemērota, konstatējot, ka viņš 2018.gada 27.aprīlī, izmantojot personīgajām vajadzībām
Satiksmes ministrijas automašīnu Skoda Octavia, uzdodot transportlīdzekļa vadītājam /pers. I/ nogādāt /pers. A/ radinieci (meitu) uz meitas mācību vietu,
veica darbības, kas ietekmēja viņa un viņa radinieces personiskās un mantiskā intereses, interešu konflikta situācijā. Sūdzībā norādītā argumentācija - par
to, ka meitu palūdzis aizvest uz skolu Satiksmes ministrijas šoferim ar dienesta automašīnu, jo nav uzticējies jebkāda sabiedriskā transportlīdzekļa
vadītājam - nevar būt attaisnojums minētajai iesniedzēja rīcībai.
Bez tam no administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem neizriet iesniedzēja norādītais ārkārtīgi augstais apdraudējums, kas apstiprinātu viņa
aizdomu pamatotību, līdz ar ko tas vērtējams vienīgi kā uz pieņēmumiem balstīts sūdzības iesniedzēja subjektīvs situācijas vērtējums. Birojs vērš uzmanību
uz tiesu praksē norādīto, ka publiskajās tiesībās atšķirībā no privāto tiesību principa „atļauts viss, kas nav aizliegts”, darbojas princips „atļauts ir tikai tas,
kas noteikts ar tiesību normu”. (sk. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 5.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-79 motīvu daļas 8.6.punktu) Valsts
amatpersona saistībā ar savu statusu uzņemas paaugstinātu atbildību publiskajās tiesībās, kurās darbojas publisko tiesību princips - aizliegts ir viss, kas
nav atļauts. (sk. Kurzemes apgabaltiesas 2013.gada 23.maija spriedumu lietā Nr. 140024912 102AA-0101-13/12). Kā norādījis Augstākās tiesas
Senāts, valsts amatpersonām pašām, neraugoties uz augstākās amatpersonas vai speciālu institūciju kontroli, jāpārliecinās par savas darbības tiesiskumu,
proti, valsts amatpersonai ir pašai jāraugās, lai tā savā darbībā ievērotu tiesību normas. (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta 2006.gada 21.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-394/2006 8.2.punktu).
Pamatojoties uz atsauksmē norādīto, iestāde uzskata, ka sūdzība ir nepamatota un noraidāma.
Noraidījumi tiesai nav pieteikti, sūdzības izskatīšana mutvārdu procesā nav lūgta.
2019.gada 27.maijā atbilstoši LAPK 289.6 pantam par lietas izskatīšanu rakstveida procesā 2019.gada 19.decembrī paziņots sūdzības
iesniedzējam un iestādei nosūtot tiesas paziņojumus.
Motīvu daļa
Pārbaudījusi administratīvās lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā lēmuma pamatojumu, iestādes paskaidrojumus par iesniegto sūdzību,
pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka iestādes lēmums atstājams negrozīts, iesniegtā sūdzība nav pamatota un ir
noraidāma.
LAPK 289.6panta septītā daļa noteic, ka, izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesai cita starpā jāizlemj, vai ir noticis administratīvais
pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona ir sodāma par šo
administratīvo pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību un kāds administratīvais sods piemērojams personai.
Atbilstoši LAPK 243.pantā noteiktajam, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un
noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros
izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
LAPK 243.1pants noteic, ka pierādīšanas līdzekļi ir pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi, personu liecības, eksperta
atzinums, kompetentās institūcijas atzinums, dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā, elektroniskie pierādījumi, procesuālajās
darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātas ziņas par faktiem, lietiskie pierādījumi.
Tiesa neapšauba lietā iegūto pierādījumu pieļaujamību, ticamību un attiecināmību.
LAPK 244.pants noteic, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un
objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Tiesa atzīst, ka iestāde pilnīgi un vispusīgi izvērtējusi visus lietā esošus pierādījumus, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu atbilstoši LAPK
prasībām, līdz ar to tiesa pilnībā pievienojas iestādes lēmuma motivācijai.
Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi iestādes lēmuma pamatojumu kopsakarā ar sūdzības iesniedzēja sūdzībā ietvertiem argumentiem, kas ir
analoģiski iestādei iesniegtajā sūdzībā, tiesa atzīst, ka iestādes konstatētie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz tiem balstītie secinājumi ir pareizi.
Lietā iegūto pierādījumu kopums apstiprina pārkāpuma izdarīšanas faktu un pamato pārkāpuma fiksēšanu un kvalificēšanu.
Lietā nav strīda, ka sūdzības iesniedzējs ir valsts amatpersona.
LAPK 166.30 pants paredz administratīvo atbildību par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu, t.i. par likumā
noteikto komercdarbības, valsts amatpersonas amata savienošanas, pārstāvības, ienākumu gūšanas ierobežojumu vai tādu ierobežojumu pārkāpšanu,
kuri noteikti attiecībā uz rīcību ar valsts vai pašvaldības mantu, kā arī par valsts amatpersonas funkciju veikšanu interešu konflikta situācijā, par ko uzliek
naudas sodu valsts amatpersonai no septiņdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatus vai bez tā.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, konstatējot sūdzības iesniedzēja rīcībā LAPK 166.30 pantā noteikto pārkāpumu, a r lēmumu
piemēroja attiecīgajā pantā paredzēto administratīvo atbildību, uzliekot naudas sodu 90 euro (deviņdesmit euro un 00 centi) - konstatējot Interešu
konflikta novēršanas likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu pārkāpšanu, Mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5. 2panta otrās daļas
nosacījumu neievērošanu, kā arī Interešu konflikta novēršanas likuma 18.pantā noteikto ierobežojumu rīkoties ar publiskas personas institūcijas mantu
pārkāpšanu.
Interešu konflikta novēršanas likuma 11.panta pirmajā daļā valsts amatpersonai noteikts aizliegums, pildot valsts amatpersonas pienākumus,
sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts
amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti.
Mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.2panta otrajā daļā noteikts, ka publiskas personas īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošais
autotransports, tajā skaitā operatīvais transports, izmantojams tikai dienesta, darba, amata pienākumu (turpmāk — darba pienākumi) pildīšanai.
Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 18.pantu, valsts amatpersona drīkst veikt šā likuma 4.panta otrās daļas 3.punktā minētās
darbības, kā arī izmantot vai lietot publiskas personas institūcijas mantu un finanšu līdzekļus tikai ārējos normatīvajos aktos paredzētajiem mērķiem un
saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto kārtību.
LAPK 289.1 3 panta trešā daļa paredz, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā
pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks
argumentu izklāsts nav nepieciešams.
Lietā noskaidrots, ka 2018.gada 27.aprīlī /pers. A/ izmantojis personīgajām vajadzībām Satiksmes ministrijas automašīnu Skoda Octavia
(/reģistrācijas numurs/), uzdodot transportlīdzekļa vadītājam /pers. I/ nogādāt /pers. A/ radinieci (meitu) uz meitas mācību vietu, tādējādi, veicis darbības,
kas ietekmēja viņa un viņa radinieces (meitas) personiskās un mantiskās intereses, interešu konflikta situācijā.
Pārsūdzētajā lēmumā iestāde izvērtējusi /pers. A/ sūdzībā un tiesai atkārtoti norādīto argumentu, ka šādas viņa rīcības pamatā bijusi
nepieciešamība, jo ticis izsekots un par minēto faktu vērsies Drošības policijā un atzinusi par nepamatotu, konstatējot, ka ar lietas materiāliem
neapstiprinās sūdzības iesniedzēja apgalvojums par viņa un viņa ģimenes locekļu apdraudējumu, sakarā ar ko viņš vērsies Drošības policijā. Norādīts, ka
no Drošības policijas 2018.gada 23.augusta atbildes Nr.21 /2265-1P uz Biroja pieprasījumu, sūdzības iesniedzējs Drošības policijā ar iesniegumu par
aizsardzības pasākumu nodrošināšanu saistībā ar viņa izsekošanu vērsies 2018.gada 12.jūnijā. Savukārt, 2018.gada 13.jūlijā Drošības policijā,
atsaucoties uz 2016.gada 16.septembra Ministru kabineta noteikumu Nr.591 „Kārtība kādā Drošības policija nodrošina aizsargājamo personu
aizsardzību (apsardzi)” 7.punktu, pieņemts lēmums atteikt aizsardzības pasākumu nodrošināšanu. Drošības policija norādījusi, ka 2018.gada 20., 21. un
27.aprīlī nav veikusi iesniedzēja aizsardzības pasākumus. Secināts, ka minētais atspēko iesniedzēja argumentu par vēršanos Drošības policijā, jo
administratīvais pārkāpums izdarīts 2018.gada 27.aprīlī, t.i., pirms viņš vērsies Drošības policijā.
Par kļūdainu Birojs atzinis iesniedzēja atsaukšanos uz 2018.gada 27.novembra lēmuma par disciplinārsoda piemērošanu pārsūdzēšanu un
administratīvās lietas Nr.A420140419 ierosināšanu, norādot uz Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmajā daļā noteikto, ka sūdzības iesniegšana
tiesā aptur administratīvā akta darbību.
Tiesa pievienojas pārsūdzētajā lēmumā norādītajai argumentācijai, ka iesniedzēja tiesības pārsūdzēt viņam piemēroto disciplinārsodu
administratīvajā tiesā, kur ierosināta lieta Nr.A420140419 un administratīvās atbildības piemērošana ar Biroja lēmumu, ir atšķirīgi atbildības pamati,
administratīvā atbildība nav saistīta un neizriet no disciplinārsoda piemērošanas, bet gan ir patstāvīgs un nošķirams atbildības pamats, piemērojot LAPK
ietverto regulējumu un konstatējot iesniedzēja rīcībā Interešu konflikta novēršanas likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu pārkāpšanu,
neievērojot Mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.2panta otro daļu, kā arī pārkāpjot Interešu konflikta novēršanas likuma 18.pantā noteikto
ierobežojumu rīkoties ar publiskas personas institūcijas mantu, atbildība par ko noteikta LAPK 166.30 pantā, kas ir blanketa tiesību norma, t.i., satur
norādi uz tiesību normām, kas atrodas citā normatīvā aktā, kurā arī ir attiecīgā noteikuma izklāsts. Administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros netiek vērtēta
sūdzības iesniedzējam piemērotā disciplinārsoda pamatotība.
Fakts, ka sūdzības iesniedzēja viedoklis par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar būt par
pamatu secinājumam, ka Birojs lēmumā nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējis lietā esošos pierādījumus.
Pārbaudot sūdzības iesniedzējam piemērotā naudas soda apmēru, lēmumā konstatēts, ka sods noteikts maksimāli pietuvināti panta sankcijā
norādītajam minimālajam naudas soda apmēram, ņemot vērā iesniedzēja materiālo stāvokli: lēmumā sūdzības iesniedzēja norādīto vidējo ienākumu līmenī
mēnesī 4500 euro un apgādībā esošās personas, kā arī faktu, ka iesniedzējs veicis 24,68 euro atmaksu Satiksmes ministrijai, lai gan izdarīto pārkāpumu
nav atzinis.
Tiesa uzskata, ka iestāde ir motivējusi savu lēmumu ar pierādījumu analīzi kopsakarā ar normatīvajiem aktiem, ko tiesai nav pamata apšaubīt.
Kā norādījusi Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2016.gada 14.aprīļa spriedumā lietā Nr.104AA-0367-16/28, tiesa nevar izlemt
konkrētās lietas apstākļus, vērtējot vienīgi sūdzībā norādīto un paļaujoties uz tajā norādīto apgalvojumu patiesumu, pretējā gadījumā katrs
tiesībsargājošais iestādes personai izdotais nelabvēlīgais lēmums būtu atceļams pie apstākļiem, kad persona izvirza notikušo apstākļu sev izdevīgu versiju,
kas, viņaprāt, ir ticama un pieļaujama, tomēr ar lietā esošajiem materiāliem nav pierādāma.
Arī Senāta praksē ir atzīts, ka tiesai ir jātulko šaubas par labu privātpersonai tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar
nonākt pie pārliecības par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. (sk. Senāta 2007.gada 18.septembra spriedumu lietā Nr. SKA-
395/2007 14.punkts, Senāta 2007.gada 22.februāra spriedums lietā Nr. SKA-52/2007, Senāta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr. SKA-
219/2007 17.punktu, 2008.gada 13.novembra spriedumu lietā Nr. SKA-493/2008 14.punktu).
Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa nekonstatē apstākļus, kas liktu apšaubīt sūdzības iesniedzēja vainu LAPK 166.30 pantā paredzētā
pārkāpuma izdarīšanā.
Citus sūdzības iesniedzēja argumentus tiesa nevērtē, jo neuzskata tos par nozīmīgiem konkrētās lietas izlemšanai. Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departaments savos nolēmumos ir vairākkārt norādījis, ka tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā lietas izlemšanai uzskata par
nozīmīgiem no tiesību viedokļa. (skat. Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 11.marta spriedumu lietā Nr. SKA-66/2010 14.pkt.; Augstākās tiesas
Senāta 2013.gada 1.jūlija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-584/2013 10.pkt.)
Tiesu praksē minētais arguments tiek pamatots, atsaucoties arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību
tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams
kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā “Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma
Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru
paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas
1986.gada 13.oktobra lēmumu) (skat., piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.130058313, 2014.gada
29.septembra spriedumu lietā Nr.133064413).
Tiesa atzīst, ka iestāde ir pareizi novērtējusi lietas apstākļus un sūdzības iesniedzējs ir pamatoti saukts pie administratīvās atbildības un sodīts pēc
LAPK 166.30 panta, līdz ar to iestādes lēmums atstājams negrozīts, bet sūdzība noraidāma.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz LAPK 289.6, 289.7, 289.12, 289.13, 289.18pantiem, tiesa
nosprieda:
noraidīt /pers. A/ sūdzību un 2019.gada 4.aprīļa Korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja 2019.gada 4.aprīļa lēmumu Nr. 1/2036 „Par
apstrīdēto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Trešās pārvaldes otrās nodaļas priekšnieka p.i. /pers. B/ 2019.gada 22.februāra lēmumu
administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 870/1.20-24/20” atstāt negrozītu.
Spriedumu var pārsūdzēt 10 darba dienu laikā no nolēmuma pieejamības dienas Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas rajona
tiesā Siguldā, Šveices ielā 27.
Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2019.gada 19.decembrī.
Tiesnese (V.Grebežniece)