Court partially allowed unpaid wages claim, finding employment relationship existed despite oral agreement.

Lietas Nr. C27190814

Lietas arhīva Nr. CA-0451-17/28

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 6.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Gvido Ungurs,

tiesneses Ilze Ošiņa un Gunta Ozoliņa,

ar tiesas sēdes sekretāri Ullu Ābolu,

piedaloties prasītājam /pers. B/ un atbildētājas SIA /Nosaukums A/ pārstāvei /pers. C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. B/ prasībā pret SIA /Nosaukums A/ par darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu sakarā ar SIA

/Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 1.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

2014.gada 14.oktobrī /pers. B/ cēlis tiesā prasību pret SIA /Nosaukums A/ par darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu, vēlāk to precizējot

un, pamatojoties uz Darba likuma 39.pantu, 41.panta otro daļu, 59.pantu, 69.panta pirmo daļu, 128.panta trešo daļu, Civillikuma 5., 1635.pantu, lūdzot

tiesu atzīt par noslēgtu rakstveida darba līgumu periodā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim un piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam

nesamaksāto darba samaksu un neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju 3376,12 euro, kā arī 5000 euro par nodarīto morālo kaitējumu. Tāpat prasītājs

lūdzis piedzīt no atbildētājas visus tiesāšanās izdevumus un noteikt, ka spriedums ir izpildāms nekavējoties.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2013.gada 11.jūnijā prasītājs vienojies ar atbildētājas valdes priekšsēdētāju /pers. D/ par veicamo darbu un

darba samaksu – pirmos trīs mēnešus Ls450, bet turpmāk Ls600 ik mēnesi, nosakot 2 procentus papildus pie darba samaksas, sasniedzot noteiktu

summu no apgrozījuma, kā arī vienojies par to, ka tiks noslēgts rakstveida darba līgums. Nākošajā dienā pēc šīs vienošanās prasītājs uzsācis veikt

nolīgtos pienākumus.

Prasītājs norāda, ka viņa darba pienākumos ietilpušas vizītes pie klientiem, elektronisko mājsaimniecības ierīču piegāde klientiem, atgriezto

elektrisko mājsaimniecības ierīču ar pavadzīmi izņemšana no tirdzniecības vietām SIA „PTA”, SIA „Supereuro”, AS „Prisma Latvija”, SIA „Linde

Pārtika”, SIA „Paula Prof”, AS „Siguldas Būvmeistars”, SIA „Nodus” un šo darba pienākumu pildīšanai prasītāja individuālā lietošanā tikusi nodota

atbildētājai piederošā automašīna Opel Astra ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/. Taču atbildētāja par prasītāja paveikto darbu neesot veikusi

darba samaksu, kā arī neesot noslēgusi rakstveida darba līgumu.

Tāpat prasītājs norādījis, ka vairāku mēnešu garumā, atbildētājas pārstāvim /pers. D/ prasot nopelnīto darba samaksu, viņš esot izjutis

pazemojumu, kas radījis garīgas ciešanas par radīto netaisnību. Atbildētāja esot pārkāpusi prasītāja tiesības saņemt taisnīgu atlīdzinājumu par padarīto

darbu un ar savu bezdarbību nodarījusi prasītājam morālo kaitējumu.

Prasības pieteikumā arī norādīts, ka 2013.gada 25.novembrī /adrese/, no atbildētājai piederošās automašīnas Opel Astra ar valsts reģistrācijas

numuru /TL numurs/ notikusi zādzība, pēc kā 2013.gada 2.decembrī ar e-pasta starpniecību atbildētājas pārstāvis /pers. D/ informējis prasītāju par darba

tiesisko attiecību izbeigšanu.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 1.jūnija spriedumu /pers. B/ prasība apmierināta daļēji, atzīstot par noslēgtu rakstveida

darba līgumu starp SIA /Nosaukums A/ kā darba devēju un /pers. B/ kā darbinieku sākot no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, ieskaitot,

un piedzenot no atbildētājas par labu prasītājam neizmaksāto darba algu 1334,48 euro un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 104,67 euro,

kopā 1439,15 euro, ieturot likumā paredzētos nodokļus. Savukārt prasība daļā par darba samaksas 1936,97 euro un morālā kaitējuma piedziņu 5000

euro apmērā noraidīta. No atbildētājas par labu valstij piedzīti tiesas izdevumi – valsts nodeva 215,88 euro un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70

euro.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Darba likuma 39.pantu, 41.panta pirmo un otro daļu, kā arī Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas

2014.gada 27.marta lēmumā /numurs/ un Valsts darba inspekcijas direktora 2014.gada 15.maija lēmumā nodibināto, secinājusi, ka prasītājs no

2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim ir ticis nodarbināts pie atbildētājas SIA /Nosaukums A/ bez rakstveidā noslēgta darba līguma un veicis

atbildētājas labā darbu, bet atbildētāja likumā noteiktajos termiņos nav sniegusi ziņas par prasītāju kā par darba ņēmēju Valsts ieņēmumu dienestam.

Tāpat pirmās instances tiesa konstatējusi, ka Valsts darba inspekcijas direktora 2014.gada 15.maija lēmums ar Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2015.gada 25.marta spriedumu lietā Nr.1-27019214/7 ir atstāts negrozīts, turklāt, izskatot atbildētājas sūdzību par šo spriedumu, arī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2015.gada 3.novembra spriedumā tiesa secinājusi, ka atbildētāja laika posmā no 2013.gada 12.jūlija

līdz 2013.gada 2.decembrim ir nodarbinājusi prasītāju bez rakstveidā noslēgta darba līguma.

Konstatējot no izprasītajām SIA „PTA”, SIA „Supereuro”, AS „Prisma Latvija”, SIA „Linde Pārtika”, SIA „Paula Prof”, AS „Siguldas

Būvmeistars” un SIA „Nodus” atgriezto un piegādāto preču pavadzīmēm par 2013.gada jūniju, jūliju, augustu, septembri un novembri faktu, ka

atbildētājas vārdā preces saņēmis /pers. B/, bet preču saņēmēja bijusi atbildētāja, pirmās instances tiesa arī atzinusi, ka, nebūdams atbildētāja darbinieks,

prasītājs nevarētu pārzināt atbildētājas darījumu partnerus un iegūt citu komercsabiedrību, uzņēmumu uzticību tieši kā SIA /Nosaukums A/ darbinieks.

Atbildētājas vārdā parakstot un saņemot darījumu apliecinošus dokumentus, prasītājs ir veicis darbu pēc atbildētājas dota uzdevuma kā savu amata

pienākumu.

Ievērojot minēto un atsaucoties uz Civilprocesa likuma 104.panta pirmo daļu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka tai nav šaubu, ka prasītājs bijis

darba tiesiskajās attiecībās ar atbildētāju no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim un ir pamats atzīt par noslēgtu rakstveida darba līgumu

starp atbildētāju kā darba devēju un prasītāju kā darbinieku sākot no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, ieskaitot.

Pirmās instances tiesa arī norādījusi, ka saskaņā ar Darba likuma 41.pantu ir pamats atzīt, ka starp pusēm pastāvēja darba tiesiskās attiecības un

atbilstoši Darba likuma 41., 59., un 69.pantam tas rada pienākumu atbildētājai ar prasītāju norēķināties par padarīto darbu par laika periodu no

2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, vienlaikus norādot, ka apstāklis, ka darba līgums nav noslēgts rakstveidā, nav šķērslis darba samaksas

piedziņai, jo saskaņā ar Darba likuma 40.panta sesto daļu atbildētājai kā darba devējam bija pienākums gādāt par darba līguma noslēgšanu rakstveidā.

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasības pieteikums tiesā iesniegts 2014.gada 14.oktobrī, līdz ar ko ir ievēroti Darba likuma 31.panta

nosacījumi.

Atsaucoties uz judikatūru, tiesa norādījusi, ka tiesības saņemt darba samaksu nerada noslēgtais līgums, bet līgumā noteiktā darba izpilde, un

atbilstoši Darba likuma 28.pantam un 59.pantam darba devējam ir pienākums samaksāt par padarīto darbu.

Savukārt, atsaucoties uz Darba likuma 41.panta trešo daļu, tiesa atzinusi, ka prasītājs nevar pierādīt, ka viņam būtu pielīgta lielāka darba alga nekā

minimālā, līdz ar ko darba alga aprēķināma, pamatojoties uz Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumos Nr.1096 „Noteikumi par minimālo

darba algu un minimālo stundas likmi” (redakcijā, kas bija spēkā no 01.01.2013. līdz 31.12.2013.) noteikto minimālo stundas tarifa likmi Ls1,203 un

minimālo mēneša darba algu Ls200 jeb 284,57 euro, kā arī faktiski nostrādāto darba laiku.

Šādos apstākļos pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka prasītājam par laika periodu no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, tas ir par

102 darba dienām, kuras prasītājs nostrādājis pie atbildētājas, pienākas darba alga 1334,48 euro apmērā. Tā kā lietā nav iesniegti pierādījumi, ka

prasītājs būtu saņēmis darba samaksu pilnībā par nostrādāto laika periodu un saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu šāds pienākums gulstas uz atbildētāju,

tiesa atzinusi, ka neizmaksātā darba samaksa piedzenama no atbildētāja ar spriedumu.

Pirmās instances tiesa arī konstatējusi, ka atbildētāja prasītājam atvaļinājumu nav piešķīrusi un, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, nav izmaksājusi

arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Tādējādi, atsaucoties uz Darba likuma 149.pantu un judikatūru, tiesa atzinusi, ka ir apmierināma arī

prasība daļā par kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu un prasītāja labā ir piedzenama kompensācija par neizmantotām 8 atvaļinājuma

dienām, kas sastāda 104,67 euro.

Tajā pašā laikā pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka atbilstoši Darba likuma 29.panta astotajai daļai darba attiecībās morālā kaitējuma

atlīdzināšanas pienākums rodas vienīgi atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpuma gadījumā. Tā kā prasītājs nav norādījis nevienu apstākli, kas liecinātu,

ka atbildētāja būtu pieļāvusi atšķirīgu attieksmi pret viņu, tiesa atzinusi prasītāja prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 5000 euro piedziņu par

nepamatotu.

Tāpat, vērtējot prasītāja lūgumu par sprieduma nekavējošu izpildi, pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Darba likuma 127.panta pirmo daļu un

Civilprocesa likuma 205.panta pirmo daļu, atzinusi, ka prasītāja norādītais apstāklis, ka viņam nav izmaksāta darba alga, nav uzskatāms par īpašu

apstākli, kura dēļ būtu nepieciešama un pieļaujama nekavējoša sprieduma izpilde, un, ievērojot, ka tiesas sēdē prasītājs nav norādījis, ka viņš nestrādā

vai nav nodarbināts, atzinusi, ka minētais prasītāja lūgums ir noraidāms.

Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi atbildētāja SIA /Nosaukums A/, pārsūdzot to prasības apmierinātajā daļā un

lūdzot noraidīt /pers. B/ celto prasību, piedzenot no prasītāja par labu atbildētājai tās samaksātos tiesas izdevumus.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa neesot ievērojusi Civilprocesa likuma 192.pantā noteikto un, izskatot lietu, esot pārkāpusi

prasījuma robežas.

Atbildētāja uzskata, ka prasītāja celtās prasības priekšmets nav bijis darba līguma izteikšana rakstveidā atbilstoši Darba likuma 41.pantam, jo šāds

lūgums pieteikts tiesai tikai 2016.gada 12.aprīlī prasības pieteikuma precizējumos, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 4.punktu.

Tāpat atbildētāja uzskata, ka pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā Darba likuma 31.panta pirmajā daļā noteikto noilguma termiņu, jo tā kā

strīds pastāvējis par iespējamām darba tiesiskajām attiecībām periodā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, pēc 2015.gada 2.decembra

celtais prasījums atzīt par noslēgtu rakstveida darba līgumu esot uzskatāms par tādu, kam iestājies noilguma termiņš un kas nebija pieņemams. Tādējādi

tiesa nepareizi esot lēmusi par rakstveida darba līguma starp atbildētāju kā darba devēju un prasītāju kā darbinieku atzīšanu par noslēgtu, sākot no

2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim.

Atbildētāja arī uzskata, ka attiecībā uz prasītājam neizmaksātās darba algas 1334,48 euro un kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu 104,67

euro piedziņu tiesa neesot pareizi novērtējus pierādījumus, proti, tiesa neesot vispusīgi izvērtējusi visus iesniegtos pierādījumus, bet pamatojoties tikai uz

atsevišķiem pierādījumiem, kas pamato prasītāja pozīciju. Atbildētājas ieskatā, Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas lietas materiālu kopijas bija

vērtējamas tikai kā viens no pierādījumiem lietā, bet tās nevarot tikt uzskatītas par prioritārām darba tiesisko attiecību un nodarbinātības perioda

pierādīšanai.

Tāpat atbildētāja norāda, ka tiesa pārsūdzētajā spriedumā atsaucas uz preču pavadzīmēm, kas izprasītas no atsevišķiem atbildētājas sadarbības

partneriem, bet neesot ņēmusi vērā un vērtējusi, ka atbildētāja kā pierādījumus ir iesniegusi preču pavadzīmes no savas grāmatvedības, kurus atbildētāja

parakstījusi un uz kurām nav prasītāja parakstu.

Atbildētāja uzskata, ka vispārēju informāciju par tās darbību, lielākajiem sadarbības partneriem salīdzinoši vieglā veidā varot iegūt jebkura trešā

persona un izmantot to pret uzņēmuma interesēm, norādot, ka tā neesot devusi pilnvarojumu prasītājam uzņēmuma vārdā parakstīt un saņemt

dokumentus, tādēļ neesot saprotami pirmās instances tiesas secinājumi.

Apelācijas sūdzībā arī norādīts, ka attiecībā uz piedzīto darba samaksas apmēru pirmās instances tiesa neesot vērtējusi Rīgas reģionālās Valsts

darba inspekcijas 2014.gada 27.marta lēmumā /numurs/iekļauto informāciju un minētajam lēmuma pievienotos dokumentus, jo kā pamatojums

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai bija prasītāja iesniegums, kurā viņš norādījis, ka strādāja bez rakstveidā noslēgta darba līguma un samaksu

par darbu saņēma skaidrā naudā. Līdz ar ko tas esot pretrunā ar prasības pieteikumā izklāstītajiem apgalvojumiem, jo, rakstot iesniegumu Rīgas

reģionālai Valsts darba inspekcijai, prasītājs esot atzinis naudas līdzekļu saņemšanu no atbildētājas.

Prasītājs/pers. B/ rakstveida paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norādījis, ka apelācijas sūdzību neatzīst.

Prasītājs uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pareizi interpretējusi tiesību normas, jo no Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas 2014.gada

27.marta lēmuma /numurs/ un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 25.marta sprieduma esot secināms, ka atbildētāja laika periodā no

2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim (ieskaitot) nodarbinājusi prasītāju bez rakstveidā noslēgta darba līguma.

Apelācijas instances tiesas sēdē atbildētājas SIA /Nosaukums A/ pārstāve /pers. C/ apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā norādīto motīvu pamata,

prasību neatzina.

Prasītājs/pers. B/ apelācijas instances tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina, prasību tās apmierinātajā daļā uzturēja.

Motīvu daļa

Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējusi apelācijas sūdzību motīvus, pārbaudījusi un novērtējusi lietai

pievienotos rakstveida pierādījumus, uzskata, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru noraidīta prasītāja prasība daļā par darba samaksas 1936,97 euro un morālā kaitējuma 5000 euro

piedziņu nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā.

Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa izskata lietu tikai /pers. B/ prasības pret SIA /Nosaukums A/ apmierinātajā daļā par darba līguma

atzīšanu par noslēgtu rakstveidā un darba samaksas piedziņu 1439,15 euro apmērā sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā

sūdzībā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā

minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums daļā par neizmaksātās darba samaksas piedziņu ir

pareizs un pilnībā pietiekams, un atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas

spriedumā paustajai motivācijai šajā daļā, līdz ar ko atkārtoti tos pašus apsvērumus nenorāda.

Vienlaikus Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pārsūdzētajā spriedumā pirmās instances tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka starp pusēm ir noslēgts

rakstveida darba līgums, jo lietā nav strīda par to, ka rakstveida darba līgums starp pusēm nekad nav bijis noslēgts un prasītāja prasība nav arī vērsta uz

darba tiesisko attiecību turpināšanu, proti, tā nav pamatota ar Darba likuma 41.panta pirmo daļu. Tomēr minētais kļūdainais pirmās instances tiesas

secinājums nav pamats pretēja sprieduma taisīšanai pārējā prasības apmierinātajā daļā, jo pirmās instances tiesa ir pareizi secinājusi, ka prasītājs ir veicis

darbu pie atbildētājas un saskaņā ar Darba likuma 41.panta otro daļu, ja darbinieks un darba devējs vai vismaz viena no pusēm ir uzsākusi veikt nolīgtos

pienākumus, rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam.

No lietā esošā prasības pieteikuma (lietas 1.sējuma 4.-7.lapa) un prasības pieteikuma precizējuma (lietas 2.sējuma 141.-143.lapa) redzams, ka

prasītāja prasījums faktiski ir vērsts uz darba tiesisko attiecību pastāvēšanas starp pusēm atzīšanu, proti, atzīt, ka prasītājs bez rakstveida darba līguma

noslēgšanas ir bijis nodarbināts pie atbildētājas laika posmā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim un piedzīt no atbildētājas darba

samaksu par minētājā laika posmā paveikto darbu.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti neatspēko pirmās instances tiesas spriedumā izdarītos

secinājumus un nedod pamatu noraidīt prasītāja prasību daļā par darba tiesisko attiecību esamības atzīšanu un darba samaksas piedziņu.

Darba likuma 31.panta pirmā daļa noteic, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts

īsāks noilguma termiņš.

Lietā nav strīda, ka prasība par darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā celta 2014.gada 14.oktobrī.

Darba samaksas priekšnoteikums ir darba tiesisko attiecību pastāvēšana un attiecīga darba veikšana. Līdz ar to jau 2014.gada 14.oktobrī prasītāja

celtā prasība par darba samaksas piedziņu ietver sevī prasību strīda izšķiršanai par darba tiesisko attiecību pamatā esošajām tiesībām.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas argumentu, ka prasītāja 2016.gada 12.aprīlī tiesā iesniegtais

prasības pieteikuma precizējums ar prasījumu atzīt, ka laika posmā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim starp pusēm ir pastāvējušas

darba tiesiskās attiecības, nav atzīstams par tādu, kam atbilstoši Darba likuma 31.pantam ir iestājies noilgums, jo minētais prasījums un sākotnējais

prasījums par darba samaksas un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu ir savstarpēji saistīti prasījumi.

Kā redzams no SIA „PTA”, SIA „Supereuro”, AS „Prisma Latvija”, SIA „Linde Pārtika”, SIA „Paula Prof”, AS „Siguldas Būvmeistars” un SIA

„Nodus” pirmās instances tiesas pieprasītajām atgriezto un piegādāto preču pavadzīmēm par 2013.gada jūniju, jūliju, augustu, septembri un novembri,

darījumos ar šīm sabiedrībām minētajā laika periodā atbildētāju kā saņēmēju pārstāvējis un preces pieņēmis ir prasītājs /pers. B/ (lietas 1.sējuma 148.-

149., 172.-173., 240., 242.lapa un 2.sējuma 26.-27., 53.-55., 82.-97.lapa).

Tāpat Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka lietā atrodas atbildētājas iesniegtās SIA „Supereuro” sastādītās pavadzīmes, kurās nav prasītāja

parakstu (lietas 1.sējuma 127.-141.lapa).

Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas secinājumu, ka prasītājs nebūdams atbildētājas darbinieks nevarētu pārzināt

atbildētājas darījumu partnerus un saņemt preces, parakstot šos darījumus apliecinošus dokumentus.

Tādējādi apstāklis, ka atbildētāja ir iesniegusi lietā pavadzīmju eksemplārus, kas atradušies tās rīcībā un kurās nav prasītāja parakstu, pats par sevi

vēl neliecina par to, ka prasītājs šīs preces nav saņēmis no atbildētājas darījuma partneriem un nogādājis tās atbildētājai, ko savukārt apstiprina jau

iepriekš minētie SIA „PTA”, SIA „Supereuro”, AS „Prisma Latvija”, SIA „Linde Pārtika”, SIA „Paula Prof”, AS „Siguldas Būvmeistars” un SIA

„Nodus” tiesai iesniegtie pavadzīmju eksemplāri. Turklāt Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē nekādu objektīvu iemeslu, lai apšaubītu atbildētājas

sadarbības partneru grāmatvedībā esošo un tiesai pēc tās pieprasījuma nosūtīto dokumentu saturu, kuros, pretēji atbildētājas iebildumiem un iesniegtajiem

dokumentiem, prasītājs ir norādīts kā atbildētājas pārstāvis.

Līdz ar ko, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, apelācijas sūdzības iebildumi, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi atbildētājas grāmatvedībā esošās

pavadzīmes, kurās nav prasītāja parakstu, kā arī apgalvojums, ka atbildētāja nav pilnvarojusi prasītāju to pārstāvēt un saņemt preces no sadarbības

partneriem, ir noraidāmi kā nepamatoti.

Šādos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka lietā ir pierādīts, ka starp atbildētāju SIA /Nosaukums A/ kā darba devēju un prasītāju /pers. B/

kā darbinieku laika posmā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, ieskaitot, pastāvēja darba tiesiskās attiecības.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka nav pamatots arī apelācijas sūdzības arguments, ka prasītājs būtu jau saņēmis atlīdzību no atbildētājas par veikto

darbu, ko esot atzinis savā Rīgas reģionālajai Valsts darba inspekcijai adresētajā iesniegumā.

Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu fakts, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo, bet lietā nav iesniegti nekādi pierādījumi, kas

apliecinātu minēto atbildētājas apgalvojumu.

Konkrētajā gadījumā Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā arī to, ka pēc vispārēja noteikuma prasītājam nav jāpierāda viņa tiesību aizskāruma fakts, ja

tas izpaudies no atbildētājas puses negatīvi, kaut gan atbildētājas pienākumiem pret prasītāju vajadzēja izpausties pozitīvi. Respektīvi, ja prasītājs prasībā

ir apstrīdējis darba samaksas saņemšanas faktu, tad tieši atbildētājai, ievērojot Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, ir pienākums pierādīt, ka darba

samaksa ir izmaksāta.

Saskaņā ar Darba likuma 61.panta pirmajā un otrajā daļā noteikto minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu.

Minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi nosaka Ministru kabinets.

Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst pirmās instances atzinumu, ka prasītāja darba samaksa laika

periodā, kad viņš pildīja darba pienākumus, nevarēja būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu mēnesī, līdz ar ko pirmās

instances tiesa pamatoti no atbildētājas par labu prasītājam par paveikto darbu ir piedzinusi neizmaksāto darba algu Ministru kabineta noteiktajā

minimālajā darba algas apmērā.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa kopumā ir pareizi novērtējusi lietas apstākļus un pierādījumus lietā un

taisījusi tiem atbilstošu spriedumu daļā par darba samaksas piedziņu, savukārt pirmās instances tiesas atzinums, ka starp pusēm ir noslēgts rakstveida

darba līgums, nav pareizs, taču tas nav pamats pretēja sprieduma taisīšanai. Tādējādi apelācijas sūdzība atzīstama par nepamatotu.

Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un

piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma

izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Tādējādi tiesai pašai (ex officio) neatkarīgi no prasītāja prasījuma jānoteic prasītājam tiesības par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz

sprieduma izpildei vai dienai, kad parādnieka mantu pārdod izsolē, saņemt procentus no tiesas piespriestās maksājuma summas uz likuma pamata

(Civillikuma 1759.pants), kuru apmērs noteikts Civillikuma 1765.pantā. (sk. sal. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 4.aprīļa

spriedumu lietā Nr.SKC-87; 2010.gada 13.oktobra lēmumu lietā Nr.SPC-166/2010). Šos procentus aprēķina tiesu izpildītājs, kurš nolēmumu

izpilda (Civilprocesa likuma 631.panta pirmā daļa).

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājam nosakāmas arī tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus

– sešus procentus no simta gadā, no nesamaksātās piedzenamās summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Tā kā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 1.punktu prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos,

atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktam un 42.panta pirmajai daļai no atbildētājas par labu valstij piedzenama

prasītāja nesamaksātā valsts nodeva 215,87 euro (1439,15 euro x 15% =215,87 euro) un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, tas ir, ar tiesas pavēstu

un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi 4,60 euro (ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances tiesā 4,65

euro, proti, izdevumi par tiesas nosūtītajām 3 pavēstēm ar nosūtīšanas izdevumiem 1,55 euro par katru plus ar 3 tiesas pavēstu piegādāšanu

un izsniegšanu saistītie izdevumi apelācijas instances tiesā 4,65 euro, no kuriem atņemti atbildētājas jau iepriekš samaksātie ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 euro (lietas 2.sējuma 188.lapa)).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, 97., 189.-193., 195., 204.1, 426., 430., 432., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers. B/ prasību apmierināt daļēji.

Atzīt, ka starp SIA /Nosaukums A/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, kā darba devēju un /pers. B/, personas kods /personas kods/, kā

darbinieku laika posmā no 2013.gada 12.jūlija līdz 2013.gada 2.decembrim, ieskaitot, pastāvēja darba tiesiskās attiecības.

Piedzīt no SIA /Nosaukums A/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, neizmaksāto darba algu

1334,48 euro (vienu tūkstoti trīs simtus trīsdesmit četrus euro četrdesmit astoņus centus) un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 104,67 euro

(vienu simtu četrus euro sešdesmit septiņus centus), kopā 1439,15 euro (vienu tūkstoti četrus simtus trīsdesmit deviņus euro piecpadsmit centus), ieturot

no piespriestās summas likumā paredzētos nodokļus un samaksu veicot /pers. B/ norēķinu kontā AS /nosaukums/ /numurs/.

Noteikt /pers.B/tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus - 6 (sešus) procentus gadā, no nesamaksātās piedzenamās

darba samaksas summas.

Piedzīt no SIA /Nosaukums A/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, par labu valstij tiesas izdevumus – valsts nodevu 215,87 euro (divus simtus

piecpadsmit euro astoņdesmit septiņus centus) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,60 euro (četrus euro sešdesmit centus), kopā 220,47 euro

(divus simtus divdesmit euro četrdesmit septiņus centus). Valsts nodevas 215,87 euro samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV55 TREL 1060 1909

1120 0, bet ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu 4,60 euro samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV51 TREL 2190 4580 1900 0 un samaksu

apliecinoši dokumenti sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā iesniedzami Rīgas apgabaltiesā.

Sprieduma labprātīgas izpildes termiņš ir 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2017.gada 17.februārī.

Tiesneši G.Ungurs

I.Ošiņa

G.Ozoliņa