Court partially allowed debt collection claim for utility services based on management agreement and proportionality.

Lietas arhīva Nr. CA-0099-18/8

ECLI:LV:ZAT:2018:1123.C33594415.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2018.gada 23.novembrī

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija

šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Terjuhana,

tiesneses D.Baltā, A.Misiuna

ar sekretāri G.Agrumu,

piedaloties prasītāja SIA “Jūrmalas namsaimnieks” pārstāvei /pers. C/, atbildētājas /pers. D/ pārstāvjiem /pers. E/ un /pers. F/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA “Jūrmalas namsaimnieks” prasībā pret /pers. D/ par parāda piedziņu daļā par komunālo pakalpojumu

parāda piedziņu sakarā ar SIA “Jūrmalas namsaimnieks” apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 2.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

SIA “Jūrmalas namsaimnieks”, reģ.Nr.40003426429, cēla Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu namā prasību pret /pers. D/, personas kods

/personas kods/, par parāda piedziņu, lūdzot piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam parādu 7787,76 euro, samaksāto valsts nodevu 540,86 euro un

ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro apmērā, kā arī samaksātos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 258,25 euro; noteikt tiesības

saņemt no atbildētājas likumiskos procentus no pamatparāda 7787,76 euro.

Prasība motivēta ar to, ka 2011.gada 23.maijā starp pusēm ir noslēgts Dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgums.

Atbilstoši šā līguma 1.1.punktam prasītājs apņēmās pārvaldīt un apsaimniekot dzīvojamās mājas /adrese/, daļu proporcionāli atbildētājas kopīpašumā

esošās daļās lielumam un tam piesaistīto zemesgabala daļu, savukārt atbildētāja, kā minētajā dzīvojamajā mājā esošā dzīvokļa Nr./numurs/ īpašniece, ir

apņēmusies segt prasītājai izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas daļas un tai piesaistītā zemesgabala pārvaldīšanu un apsaimniekošanu,

proporcionāli atbildētājas īpašuma lielumam atbilstošai izdevumu daļai.

Prasītājs no savas puses līgumu ir izpildījis, bet atbildētāja laika posmā no 2011.gada 1.jūnija līdz pat 2015.gada 30.jūnijam maksājumus

prasītājam ir veikusi neregulāri un nepietiekamā apmērā, līdz ar to atbildētājai ir izveidojies parāds 7787,76 euro apmērā.

Tiesā saņemti atbildētājas /pers. D/ paskaidrojumi, kuros norādīts, ka atbildētāja prasību neatzīst.

Atbildētāja paskaidro, ka kopš dienas, kad viņa iegādājās nekustamo īpašumu /Nekustamais īpašums/, sākās nesaskaņas ar prasītāju par

izsniegtajiem rēķiniem, jo rēķinos tika ieskaitīti iepriekšējā īpašnieka parādi. Diskusiju rezultātā daži prasītāja izrakstītie rēķini tika laboti.

Turklāt paskaidrots, ka no 2012.gada 16.janvāra nekustamajā īpašumā bija deklarētas divas personas –atbildētāja /pers. D/ un /pers. G/. Pēc

/pers. G/nāves, no /datums/, nekustamajā īpašumā palika deklarēta tikai atbildētāja, tomēr prasītāja izsniedza rēķinus, no kuriem izriet, kanbsp;

pakalpojumus saņem divas personas.

2014.gada 30.maijā nekustamajā īpašumā tika uzstādīti aukstā un karstā ūdens skaitītāji, bet skaitītāju uzstādīšanas aktu kopijas prasītājai tika

iesniegtas vēlāk. Atbildētāja uzskata, ka no 2014.gada 1.jūnija prasītājas izrakstītie rēķini ir jāpārrēķina, ņemot vērā, ka nekustamajā īpašumā ir uzstādīti

aukstā un karstā ūdens skaitītāji.

Ar Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 2.marta spriedumu SIA „Jūrmalas namsaimnieks” prasība pret /pers. D/ apmierināta

daļēji.

Tiesa nosprieda piedzīt no /pers. D/ par labu SIA “Jūrmalas namsaimnieks” parādu 1366,69 euro un tiesas izdevumus 259,70 euro. Noraidīt

prasību daļā par parāda piedziņu 6421,07 euro apmērā. Noteikt tiesības prasītājai saņemt no atbildētājas par laiku līdz sprieduma izpildei procentus

0,5% apmērā mēnesī no piedzītās parāda summas.

Tiesa spriedumā konstatēja, ka puses 2011.gada 23.maijā noslēdza dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgumu

Nr.53, ar kuru prasītāja apņēmās pārvaldīt un apsaimniekot dzīvojamās mājas /adrese/, daļu, proporcionāli atbildētājas kopīpašumā esošās daļas

lielumam, savukārt atbildētāja kā dzīvokļa īpašniece apņēmās segt prasītājai kā pārvaldniecei ar dzīvojamās mājas daļas pārvaldīšanu un

apsaimniekošanu saistītos izdevumus, proporcionāli atbildētājas īpašuma lielumam atbilstoši izdevumu daļai.

Pušu noslēgtā līguma 6.2.punkts noteic, ka ikmēnesi par dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu tiek noteikta maksa

0,345 Ls (0,49 euro) par vienu dzīvokļa kopējās platības kvadrātmetru. Līguma 6.3.punkts noteic, ka papildus maksai par mājas pārvaldīšanu un

apsaimniekošanu dzīvokļa īpašnieks maksā pārvaldniekam par sadzīves atkritumu izvešanu, kas tiek aprēķināti pēc izvesto atkritumu apjoma,

proporcionāli iedzīvotāju skaitam; par piegādāto auksto ūdeni un kanalizāciju saskaņā ar atbilstoši pārbaudītiem mērīšanas līdzekļu rādījumiem vai pēc

iedzīvotāju skaita, un noteikto abonentmaksu; par koplietošanas telpu elektroenerģiju pēc skaitītāju rādījumiem, proporcionāli dzīvokļu skaitam.

Konstatēts, ka par laiku no 2011.gada aprīļa līdz 2015.gada jūnijam prasītājs ir aprēķinājis atbildētājai parādu 7787,76 euro apmērā, tai skaitā,

1366,69 euro par dzīvokļa apsaimniekošanu, un tam sniegtajiem tālāk norādītajiem pakalpojumiem: atkritumu izvešanu 127,95 euro; elektrību kāpnēs

69,01 euro, ūdeni un kanalizāciju 6224,11 euro.

Atbildētāja nav apstrīdējusi, ka laikā, kad atbildētāja bija dzīvokļa īpašuma īpašniece, viņa nemaksāja prasītājam apsaimniekošanas maksu,

izņemot divus mēnešus - 2012.gada februārī un martā.

Tiesa atzina, ka atbildētājas apsaimniekošanas maksas parāds prasītājai par prasības pamatā norādīto laika periodu ir 1366,69 euro. Veicot

piedzenamās summas aprēķina pārbaudi šajā prasības daļā, tiesa konstatēja, ka apsaimniekošanas parāda summa ir aprēķināta pareizi.

Ņemot vērā, ka atbildētāja nav pierādījusi lietā faktu, ka ir samaksājusi prasītājai apsaimniekošanas maksas parādu 1366,69 euro, tāpēc

pamatojoties uz lietā nodibinātajiem apstākļiem, Civillikuma 1590.pantu, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 2.punktu, tiesa apmierināja

prasītājas prasījumu daļā par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumu un apsaimniekošanas maksas parāda 1366,69 euro piedziņu no atbildētājas.

Vērtējot prasītāja prasību daļā par komunālo pakalpojumu parāda piedziņu, pirmās instances tiesa norādīja, ka dzīvokļa īpašnieka pienākumu

norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves

atkritumu izvešana) izriet no Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 3.punkta.

Norādīts, ka atbildētājai saistību tiesības, proti, norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, radās no

līguma un arī pēc Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta. Minētā tiesību norma nenoteic pienākumu dzīvokļa īpašniekam samaksāt dzīvojamās mājas

pārvaldniekam par nesaņemtajiem pakalpojumiem, tai skaitā, par attiecīgajā dzīvokļa īpašumā nepatērēto auksto ūdeni un tam nesniegto kanalizācijas

pakalpojumu.

Tiesa atzina, ka prasītājs šajā lietā izvēlējās neizmantot vienu no civilprocesa principiem – sacīkstes principu, kaut gan tiesa, ievērojot atbildētājas

pārstāvja izteiktos iebildumus pret prasību, atzina, ka nav iespējams izskatīt lietu bez prasītājas pārstāvja klātbūtnes. Civilprocesa likuma 10.panta otrā

daļa noteic, ka sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus.

Konstatējot, ka atbildētāja apstrīd prasību daļā, kurā prasītāja prasa piedzīt no atbildētājas parādu par atkritumu izvešanu 127,95 euro un par

patērēto elektrību kāpnēs 69,01 euro, par dzīvoklim piegādāto ūdeni un kanalizāciju 6224,11 euro, spriedumā atzīsts, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu

pierādījumu, ar kuriem tiesa varētu nodibināt faktus, ka prasītājs ir samaksājis iepriekšminēto pakalpojumu sniedzējiem dzīvojamai mājai /adrese/,

sadzīves atkritumu izvedējam, aukstā ūdens piegādātājam un kanalizācijas pakalpojuma sniedzējam, elektroenerģijas piegādātājam, iepriekš norādītās

naudas summas par atbildētājas dzīvokļa īpašumam sniegtajiem pakalpojumiem.

Tiesa atzina, ka lietas materiālos esošie prasītājas darbinieka sastādīts, norēķinu pārskats un, prasītājas sastādītie atbildētājai paredzētie rēķini

nepierāda prasītājas izdevumu esamību, izpildot pušu starpā noslēgto līgumu.

Tiesa atzina par nepierādītiem faktus, ka atbildētājas dzīvokļa īpašumam laikā no 2011.gada 1.jūnija līdz 2015.gada jūnijam (ieskaitot) tika sniegts

aukstais ūdens un kanalizācijas pakalpojums tādā apmērā, par ko prasītāja prasa no atbildētājas parādu 6224,11 euro apmērā, kā arī tika sniegts

sadzīves atkritumu izvešanas pakalpojums 127,95 euro apmērā un, ka pēc patērētās elektroenerģijas skaitītāju rādījumiem uz atbildētājas dzīvokļa

īpašumu ir attiecināma dzīvojamās mājas koplietošanas telpās patērētā elektroenerģija par 69,01 euro kas, ievērojot Civilprocesa likuma 93.panta

pirmās daļas noteikumus, ir pamats prasības noraidīšanai attiecīgajā prasības daļā.

Par minēto tiesas spriedumu prasītājs SIA “Jūrmalas namsaimnieks” iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apjomā.

Prasītājs spriedumā norādītos motīvus uzskata par nepamatotiem un nepiekrīt tiem, uzskatot, ka pirmās instances tiesa ir nepareizi konstatējusi

faktus, nepareizi novērtējusi pierādījumus un sniegusi nepareizu lietas apstākļu juridisko novērtējumu.

Norādīts, ka lietā ir strīds ir par komunālo pakalpojumu aprēķiniem, tai skaitā ūdeni un kanalizāciju. Atbildētājas pārstāvja norādītais, ka

2014.gada 30.maijā nekustamajā īpašumā tika uzstādīti aukstā un karstā ūdens skaitītāji, un skaitītāju uzstādīšanas aktu kopijas prasītājai tika iesniegtas

vēlāk, nav apstiprināts ar citiem lietā iegūtiem pierādījumiem. Līdz ar to ir atzīstams, ka tiesa lietas izskatīšanā ir pieļāvusi Civilprocesa likuma 93.,

97.panta un 104.panta pirmās daļas pārkāpumus, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Akts par skaitītāju uzlikšanu prasītājam tika iesniegts

tikai 2015.gada 1.septembrī, kad attiecīgi vairs nav tikusi aprēķināta mājas starpība uz šo dzīvokli. Šis atbildētāja sniegtais skaidrojums tiesas sēdē

apliecina, ka atbildētājs nav rīkojies kā rūpīgs un gādīgs saimnieks un nav savlaicīgi prasītājam iesniedzis aktu par ūdens skaitītāju uzlikšanu, lai tādejādi

izvairītos no mājas ūdens starpības uzrēķiniem. Prasītājs norāda, ka arī izrakstītajos ikmēneša rēķinos ir redzams, ka dzīvoklim tiek aprēķināta mājas

ūdens starpība.

Apelācijas sūdzībā ir iekļauta atsauksme uz Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumiem Nr.1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks

daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu", kas cita starpā noteic kārtību, kādā tiek veikta

samaksa par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, ja pakalpojums tiek sniegts ar pārvaldnieka starpniecību, un kritērijus, pēc kuriem tiek

noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Saskaņā ar minēto noteikumu 14.punktu ūdens patēriņu uzskaita,

izmantojot skaitītājus, kuriem ir veikta atbilstības novērtēšana, tie ir verificēti un noplombēti. Atbilstoši noteikumu 19.puktam, ja veidojas starpība starp

mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļa īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijas un remontā nopludināto ūdens

daudzumu (turpmāk - ūdens patēriņa starpību), tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo

īpašumu skaitam.

Savukārt 19.1 punktā noteikts, ka šo noteikumu 19.punktā minēto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro, bet ūdens patēriņa starpību

sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp šādiem dzīvokļu īpašniekiem (ja tādi ir dzīvojamā mājā): -19.1 1. kuri nav iesnieguši informāciju par

ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas;

- 19.1 2. kuru atsevišķajos īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti;

- 19.1 3. kuri atkārtoti nav ļāvuši pārvaldniekam veikt savā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, ja pārvaldnieks par šādas

pārbaudes veikšanu rakstiski paziņojis vismaz nedēļu iepriekš, nosūtot paziņojumu uz dzīvokļa īpašumu, kurā plānota skaitītāju pārbaude;

- 19.1 4. kuru dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir bojāti, tie nav noplombēti, to

plombējums ir bojāts vai tie nav verificēti triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.

Noteikumu 19. un 19.1 punkts šādā redakcijā stājās spēkā 2013.gada 1.oktobrī un (Ministru kabineta 2013.gada 17.septembra noteikumu Nr.

817 "Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumos Nr. 1013 ""Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā

norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" projekta anotācijā ir skaidrots, ka gadījumā, ja dzīvojamā mājā būs vismaz viens

no šāda veida dzīvokļa īpašniekiem (19.1 punkts), ūdens patēriņa starpību segs šie dzīvokļu īpašnieki, savukārt pārējiem dzīvokļa īpašniekiem nebūs

jāmaksā par ūdens patēriņa starpību.

Apelācijas sūdzībā pausts viedoklis, ka tiesa ūdens patēriņa starpību kļūdaini saistījusi ar faktisko ūdens patēriņu atsevišķā īpašumā. Ministru

kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumu Nr. 1013 19.punkta redakcijā, kas noteica, ka ūdens patēriņa starpība sadalāma proporcionāli ūdens

patēriņam dzīvokļu īpašumos, bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim, tāpēc, kā redzams no prasības pieteikuma pievienotā norēķinu pārskata, atbildētājai

mājas ūdens starpība tikusi aprēķināta no 2014.gada janvāra mēneša.

Tiesa spriedumā konstatējusi, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ar kuriem tiesa varētu nodibināt faktus, ka prasītāja ir samaksājusi

iepriekšminēto pakalpojumu sniedzējiem dzīvojami mājai /adrese/, sadzīves atkritumu izvedējam, aukstā ūdens piegādātājam un kanalizācijas

pakalpojumu sniedzējam, elektroenerģijas piegādātājam. Šajā sakarā prasītājs norāda, ka atbildētājai pienākums norēķināties par saņemtajiem

pakalpojumiem izriet no Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 2.punkta un 3.punkta un saņemtajiem rēķiniem. No norēķinu pārskata ir redzams, ka

atbildētāja ir veikusi tikai divus maksājumus – 2012.gada februārī 145,95 euro apmērā un 2012.gada martā 29,19 euro apmērā. Prasītājs nodrošina

atbildētāju ar komunālajiem pakalpojumiem, atbildētājai pienākums ir veikt samaksu atbilstoši rēķiniem.

Prasītājs uzskata, ka tiesa ir izgājusi ārpus savām prasījumu robežām un lēmusi par lietām, kas neattiecas uz lietu, jo parāds ir izveidojies tieši

neveikto maksājumu dēļ. Prasītāja attiecības ar pakalpojumu sniedzējiem nav attiecināma uz šo lietu.

Tiesa nav minējusi, tieši kāpēc šajā lietā norēķinu pārskatu un rēķinus tiesa neuzskata par pierādījumiem. Prasītājs uzskata, ka iesniegtais rēķinu un

norēķinu pārskats ir tiešs pierādījums parāda esamībai, jo no norēķinu pārskata ir redzams, par kādu summu ir ticis izrakstīts ikmēneša rēķins, pozīcijas,

par kādām rēķins ticis izrakstīts, kā arī atbildētājas veiktie maksājumi, kopējā parāda summa. Tāpat no iesniegtajiem rēķiniem ir redzams, kas veido

rēķina summu. Tai skaitā viena no pozīcijām ir "ūdens starpība".

Uzsvērts, ka aprēķinot ūdens starpību, elektrību koplietošanas telpās, kā arī aprēķinot izdevumus par sadzīves atkritumu izvešanu, prasītājs ir

rīkojies atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Atbildētāja/pers. D/ iesniedza paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, kuros norādīts, ka atbildētāja pilnībā nepiekrīt apelācijas sūdzībai un

uzskata, ka tiesas spriedums ir pamatots un likumīgs. Papildus vērš tiesas uzmanību uz to, ka neatbilst patiesībai apelācijas sūdzībā minētais fakts, ka tikai

2015.gada 1.septembrī atbildētājas īpašumā tika uzstādīti aukstā un karstā ūdens skaitītāji. Tie tika uzstādīti jau 2014.gada 30.maijā, kas ir redzams arī

lietas materiālos. Atkārtoti uzsvērts, ka no 2012.gada 16.janvāra īpašumā bija deklarētas divas personas: atbildētāja un /pers. G/. Taču pēc /pers. G/

nāves, no /datums/, nekustamajā īpašumā bija deklarēta tikai atbildētāja, bet no prasītāja rēķiniem izriet, ka arī pēc /datums/pakalpojumus it kā saņem

divas personas, kas neatbilst patiesībai. Līdz ar to izrakstītie rēķini par sniegtajiem pakalpojumiem, it kā divām personām, nav pamatoti.

Ņemot vērā, ka atbildētāja /pers. D/ nav pārsūdzējusi Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 2.marta spriedumu prasības

apmierinātajā daļā par apsaimniekošanas maksas parāda 1366,69 euro piedziņunbsp; un tiesas izdevumu 259,70 euro piedziņu, nepārsūdzētajā daļā

spriedums stājies likumīgā spēkā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 203.panta otrā daļa.

Apelācijas instances tiesai pušu strīds ir piekritīgs daļā par komunālo pakalpojumu parāda piedziņu 6421,07 euro apmērā, kas sastāv no

sekojošām pozīcijām: augstais ūdens un kanalizācijas pakalpojums- 6224,11 euro, sadzīves atkritumu izvešanas pakalpojums- 127,95 euro, dzīvojamās

mājas koplietošanas telpās patērētā elektroenerģija – 69,01 euro.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja SIA “Jūrmalas namsaimnieks” pārstāve /pers. C/ prasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā

norādītajiem pamatiem. Sniedzot atbildes uz tiesas jautājumiem, prasītāja pārstāve paskaidroja, ka apelācijas sūdzībā kļūdaini norādīts, ka spriedums tiek

pārsūdzēts pilnā apjomā. Spriedums tiek pārsūdzēts prasības noraidītajā daļā. Pārstāve paskaidroja, atbildētāja savlaicīgi nav sniegusi prasītājam

informāciju par /pers. G/ nāvi. Savukārt prasītājam nav pieejama informācija no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes bāzēm, tajā skaitā informācijā par

dzīvoklī deklarētajām personām. Uzskata, ka prasītājam nav pamata veikt rēķinu korekciju par sadzīves atkritumu izvešanu pakalpojumu. Paskaidroja,

ka atbildētājas dzīvoklis bija vienīgais dzīvoklis, kurā nebija uzstādīti skaitītāji, ar šo apstākli arī izskaidrojams ūdens daudzums, kas norādīts rēķinos.

Atbildētājas /pers. D/ pilnvarotais pārstāvis /pers. E/ un pārstāve /pers. F/prasību un apelācijas sūdzību neatzina. Paskaidrojumos pārstāvis /pers.

E/ apstiprināja atbildētājas rakstveida paskaidrojumos norādīto. Sniedzot atbildes uz tiesas jautājumiem, atbildētājas pārstāvis paskaidroja, ka viņu rīcībā

nav pierādījumu, ka atbildētāja paziņoja prasītājam par /pers. G/ nāvi. Par ūdens skaitītāju uzstādīšanu atbildētāja arī nebija nekavējoties paziņojusi

prasītājam, jo viņa uzskatīja, ka informācija prasītājam nonāk automātiski (no personām, kuras uzstādīja skaitītājus).

Motīvu daļa

Noklausījusies tiesas sēdē pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, novērtējusi apelācijas

sūdzības argumentus, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka SIA ”Jūrmalas namsaimnieks” prasība pret /pers. D/ tās izskatāmajā daļā ir pamatota un

apmierināma daļēji..

Konstatēts, ka prasītājs ir dzīvojamās mājas /adrese/ apsaimniekotājs. Pušu starpā nav strīda par to, ka strīdus laika periodā, t.i., no 2011.gada

1.jūnijā līdz 2015.gada 30.jūnijam, atbildētājai /pers. D/nbsp; piederēja dzīvokļa īpašums /Dzīvokļa īpašums/(1.sējuma 14.-16.lapa).

Nav strīda arī par to, ka pušu starpā 2011.gada 23.maijā tika noslēgts Dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgums

(1.sējuma 10.-13.lapa).

Konstatēts, ka prasītājs ir pieprasījis no atbildētājas parādu sakarā ar to, ka atbildētāja, apšaubot prasītāja izrakstīto ikmēneša rēķinu pareizību par

dzīvokļa īpašuma apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem, nav veikusi rēķinu samaksu.

Apelācijas instances tiesā vairs nav strīda par apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas pareizību. Pirmās instances tiesas spriedums daļā par

apsaimniekošanas maksas parāda 1366,69 euro piedziņu nav pārsūdzēts, līdz ar to apelācijas instances tiesā strīds ir tikai par parādu par komunālajiem

pakalpojumiem.

Atbildētājas/pers. D/ pārstāvis /pers. E/ apelācijas instances tiesas sēdē 2018.gada 15.oktobrī ir atzinis prasību par pamatotu daļā arī par parāda

piedziņu par koplietošanas telpās patērēto elektroenerģiju 69,01 euro apmērā, kas apstiprināts ar pārstāvja parakstu.

Tātad par prasības pamatotību šajā daļā strīda nav. Šādos apstākļos, apmierinot prasītāja prasību šajā daļā, t.i., par parāda piedziņu par

koplietošanas telpās patērēto elektroenerģiju, Civillietu tiesu kolēģija spriedumā norāda tikai normatīvos aktus, pēc kuriem tā ir vadījusies (Civilprocesa

likuma 194.panta otrā daļa). Tie ir Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 3.punkts, Civillikuma 1587.un 1590.pants.

Faktiski apelācijas instances tiesā strīds pastāv par divām prasītāja rēķinos iekļautajām pozīcijām: 1) parāds par sadzīves atkritumu izvešanas

pakalpojumu 127,95euro, 2) parāds par ūdeni un kanalizācijas pakalpojumu 6224,11 euro.

Atbildētāja iebilst pret parāda par sadzīves atkritumu izvešanas pakalpojuma apmēru, norādot uz to, ka dzīvoklī deklarētā otra persona - /pers. G/

- nomira /datums/.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumu Nr.1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā

norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 17.4.1.punktu aprēķinu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ja atsevišķais

īpašums ir dzīvoklis, veic proporcionāli dzīvoklī deklarēto personu skaitam, sadalot summu, kas veidojas pēc nedzīvojamo telpu un mākslinieka darbnīcu

īpašnieku un nomnieku veikto maksājumu atskaitīšanas no dzīvojamās mājas kopējā maksājuma.

Vērtējot atbildētājas iebildumus, konstatēts, ka atbildētāja nav iesniegusi tiesā nekādus pierādījumus tam, ka prasītājam kā apsaimniekotājam būtu

paziņots par /pers. G/ nāvi. Savukārt no prasītāja pārstāves paskaidrojumiem izriet, ka prasītājs SIA “Jūrmalas namsaimnieks” nebija informēts par to, ka

ir mainījies dzīvoklī deklarēto personu skaits.

Pušu Dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līguma Nr.53 4.2.9.punkts paredz dzīvokļa īpašnieka pienākumu trīs

dienu laikā informēt pārvaldnieku par dzīvoklī iemitinātajām personām. Tātad ne pārvaldniekam ir pienākums noskaidrot dzīvoklī deklarēto personu

skaitu, bet dzīvokļa īpašniekam ir pienākums informēt par to pārvaldnieku. Loģiski būtu secināt, ka tāds pats pienākums ir dzīvokļa īpašniekam,

mainoties deklarēto personu skaitām, sakarā ar deklarētās personas nāvi.

Civillietu tiesu kolēģijai ir pamats uzskatīt, ka atbildētāja šo pienākumu nav izpildījusi, līdz ar ko prasītājam bija pamats turpināt veikt sadzīves

atkritumu izvešanas pakalpojuma aprēķinu par divām dzīvoklī deklarētajām personām. Tā kā konkrētajā gadījumā prasītājam nav nekāda pamata

pārmest atbildētājas tiesību aizskārumu, Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka rēķinos iekļautais šā pakalpojuma aprēķins ir pareizs, un strīdus summa

127,95 euro, kas aprēķināta par šo pakalpojumu, ir piespriežama no atbildētājas prasītāja labā.

Vērtējot atbildētājas iebildums pret parādu par ūdeni un kanalizācijas pakalpojumu 6224,11 euro, konstatēts, ka strīds ir par rēķinos iekļauto

pozīciju “ūdens un kanalizācija”, “ūdens patēriņa starpība”.

Konstatēts, ka minētajā pozīcijā iekļautie skaitļi aprēķināti, pamatojoties uz Dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopsapulces 2009.gada

3.marta lēmumu, kas paredz, ka dzīvokļu īpašnieku, kuriem uzstādīti karstā ūdens skaitītāji, veic maksājumus pēc skaitītāju rādījumiem dzīvokļos.

Atlikušais ūdens pārpalikums tiek sadalīts uz tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru dzīvokļos nav uzstādīti ūdens skaitītāji.

Kopš 2013.gada oktobra šajā pozīcijā norādītie skaitļi tika aprēķināti atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.1013 “Kārtībā, kādā dzīvokļa

īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 punktam (stājās spēkā 2013.gada

1.oktobrī).

Prasītājs piemēroja minēto normu aprēķinu veikšanai sakarā ar to, ka strīdus perioda sākumā atbildētājai piederošajā dzīvokļa īpašumā nebija

uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji, bet pēc skaitītāju uzstādīšanas 2014.gada 30.maijā prasītājs nebija par to informēts, jo akts par skaitītāju uzstādīšanu

iesniegts prasītājam tikai 2015.gada septembrī. Tātad visā strīdus periodā, t.i., no 2011.gada 1.jūnija līdz 2015.gada 30.jūnijam, ūdens un kanalizācijas

pakalpojuma samaksas aprēķinam netika izmantoti ūdens skaitītāju rādījumi.

Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka būtiska nozīme ir apstāklim, ka atbildētāja nav apgalvojusi un nav arī pierādījusi, ka laika periodā no 2014.gada

30.maija līdz 2015.gada 30.jūnijam viņa būtu nodevusi prasītājam informāciju par ūdens patēriņu atbilstoši ūdens skaitītājiem, kas būtu pamats prasītājam

noskaidrot faktisko situāciju ar ūdens patēriņa uzskaiti šajā dzīvoklī. Savukārt prasītājs apgalvo, ka strīdus laika periodā nav nodoti nekādi dati par ūdens

patēriņu. Lietas materiāliem pievienoti prasītāja sagatavotie saraksti ar nodotajiem karstā ūdens skaitītāju rādījumiem dzīvokļos /adrese/, kas attiecināmi

strīdus laika periodu. Dzīvokļa Nr./numurs/ rādījumi sarakstos nav minēti.

Šādos apstākļos tiesai nav pamata uzskatīt, ka prasītājam pēc 2014.gada 30.maija būtu pienākums veikt šā pakalpojuma maksas aprēķinu

savādāk, nekā prasītājs to ir darījis, jo atbildētāja, neinformējot prasītāju par ūdens skaitītāju uzstādīšanu, pati ir radījusi situāciju, kurā prasītāja

pienākums bija šā pakalpojuma samaksas noteikšanai piemērot Ministri kabineta noteikumus Nr.1013.

Tajā pašā nevar atstāt bez ievērības apstākli, ka rēķinos iekļautā “ūdens patēriņa starpība” laika periodā pēc 2013.gada oktobra atsevišķos

mēnešos ir nesamērīgi liela, piemērām:

- 2014.gada aprīlī ūdens patēriņa starpība norādīta – 32,8 m3 (103,56 euro) (1.sējuma 155.lapa),

- 2014.gada maijā - 62,95 m3(198,92 euro) (1.sējuma 156.lapa),

- 2014.gada jūnijā - 63,81 m3 (201,64 euro) (1.sējuma 157.lapa),

- 2014.gada jūlijā - 96,73 m3 (305,67 euro) (1.sējuma 158.lapa),

- 2014.gada augustā - 176,85 m3 (558,85 euro) (1.sējuma 159.lapa),

- 2014.gada eptembrī - 71,4 m3 (225,62 euro) (1.sējuma 160.lapa),

- 2014.gada oktobrī - 84,52 m3 (267,08 euro) (1.sējuma 161.lapa),

- 2014.gada novembrī - 253,49 m3 (801,03 euro) (1.sējuma 162.lapa),

- 2014.gada decembrī - 57,07 m3 (180,34 euro) (1.sējuma 163.lapa),

- 2015.gada janvārī - 84m3 (265,44 euro) (1.sējuma 164.lapa),

- 2015.gada februārī - 132,99 m3 (420,25 euro) (1.sējuma 165.lapa),

- 2015.gada martā - 77,76 m3 (245,72 euro) (1.sējuma 166.lapa),

- 2015.gada aprīlī - 160,52 m3 (507,24 euro) (1.sējuma 167.lapa),

- 2015.gada maijā - 26,1 m3 (82,42 euro) (1.sējuma 168.lapa),

- 2015.gada jūnijā - 185,32 m3 (585,61 euro) (1.sējuma 169.lapa).

Civillietu tiesu kolēģija vēlas uzsvērt, ka, ņemot vērā kolēģijas tiesnešu dzīvē gūtos novērojums, šāda ūdens patēriņa starpība ir acīmredzami

nesamērīga. Konkrētie rēķinos iekļautie ūdens patēriņa starpības skaitļi nepārprotami norāda uz ūdens zudumu dzīvojamā mājā /adrese/.

Ministru kabineta 09.12.2008. noteikumu Nr.1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par

pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 30. punkts paredz, ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens

patēriņa starpība, kas lielāka par 20 %, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks divu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa

starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar

dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot.

Prasītājam, konstatējot, ka ūdens patēriņa starpība vairāk kā trīs mēnešus pēc kārtas pārsniedz 20%, kā krietnam un rūpīgam saimniekam

vajadzēja darīt visu iespējamo, lai novērstu ūdens starpības rašanos, tādējādi sapratīgi samazinot mājas uzturēšanas izdevumus.

Tiesā nav iesniegti nekādi pierādījumi tam, ka SIA “Jūrmalas namsaimnieks” būtu veicis kādus pasākumus šīs situācijas uzlabošanai, t.i., ūdens

patēriņa starpības samazināšanai, tajā skaitā nav pierādījumu tam, ka SIA “Jūrmalas namsaimnieks” būtu informējis dzīvokļu īpašniekus par ūdens

patēriņa starpības esamību un nepieciešamajiem pasākumiem starpības samazināšanai.

Turklāt, ņemot vērā, ka Ministru kabineta noteikumi Nr.1013 nosaka norēķinu kārtību, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā

norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, loģiski būtu secināt, ka, sadalot ūdens patēriņa starpību, atbilstoši noteikumu

19.1 punktam, tiek noteikta samaksa par dzīvokļa īpašnieka saņemto pakalpojumu.

Šajā sakarā nevar atstāt bez ievērības atbildētājas pārstāves tiesas sēdē norādīto, ka strīds ir par pakalpojumu Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma izpratnē, un atbildētāja šajās attiecībās ir patērētāja, kurai nav jāmaksā par nesaņemto pakalpojumu.

Atbilstoši judikatūrai ūdens patēriņa starpība nav atzīstama par saņemtu pakalpojumu (Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2012.gada 23.maija spriedumā lietā Nr.SKC- 250/2012). Augstākās tiesas Senāta ieskatā, jautājums par starpības apmaksu ir saistīts ar to, kam

jāveic pasākumi, lai atrisinātu šo jautājumu.

Konkrētajos apstākļos nav šaubu, ka atbildētāja nevarēja saņemt pakalpojumu tādā apmērā, kāds ir norādīts vairākos rēķinos, kas attiecināmi uz

izvērtējamo strīdus laika periodu. Tajā pašā laikā pati atbildētāja ilgstoši nav veikusi aktivitātes situācijas sakārtošanai. Saņemot rēķinus, kuros bija

norādītas nesamērīgi lielas summas par “ūdens starpību”, viņa līdz 2015.gada novembrim (1.sējuma lietas 118.-119.lapa) nav rakstījusi prasītājam

iesniegumus, sūdzības, lūdzot sakārtot šo jautājumu. Prasītājs no savas puses arī nav veicis nekādus pasākumus ūdens patēriņa starpības samazināšanai.

Tātad abas strīda puses ir atbildīgas par to, ka minētais jautājums nebija savlaicīgi aktualizēts un atrisināts.

Šādos apstākļos būtu netaisnīgi ūdens zudumus, kas nebija novērsti tajā skaitā apsaimniekotāja bezdarbības dēļ, uzlikt par pienākumu kompensēt

vienam dzīvokļa īpašniekam, jo šādā veidā atbildētāja faktiski tika sodīta par to, ka viņai piederošajā dzīvoklī netika uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji.

Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts – taisnīgs spriedums (sk. Satversmes tiesas 2014.gada 9.janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-

08-01 secinājumu daļas 11.punktu). Arī no Latvijas Republikas Satversmes 1.pantā ietvertā taisnīguma principa izriet, ka tiesas spriešanas uzdevums ir

atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu, citiem vārdiem sakot, tiesas darba rezultātam bez šaubām ir jābūt „taisnīgam spriedumam” (sk. Satversmes

tiesas 2003.gada 4.februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01). Šāda atziņa nostiprināta arī judikatūrā (sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2017.gada 27.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-252/2017(C30758912) 10.punktu; 2015.gada 17.septembra sprieduma lietā Nr.

SKC-127/2015 (C33374512)8.punktu un 2014.gada 25.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-111/2014 (C15168810) 11.punktu;Augstākās tiesas

Senāta 2013.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. SKC-218/2013 (C33112108)8.punktu).

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka atbildētājas iebildumi pret prasītāja izrakstītajiem rēķiniem daļēji ir pamatoti, atzīstot, ka konstatētajos apstākļos,

kas izklāstīti iepriekš, taisnīgs strīda risinājums būtu sasniedzams, samazinot uz pusi prasītāja pieprasīto parādu par ūdens un kanalizācijas pakalpojumu,

t.i., no 6224,11 euro līdz 3112,06 euro.

Tādējādi no atbildētājas par labu prasītājam ir piespriežams parāds par ūdens un kanalizācijas pakalpojumu 3112,06 euro.

Kopā no atbildētājas prasītāja labā ir piespriežams parāds par komunālajiem pakalpojumiem par laika periodu no 2011.gada 1.jūnija līdz

2015.gada 30.jūnijam 3309,02 euro apmērā (69,01 euro + 127,95 euro +3112,06 euro).

Vērtējot pirmās instances tiesas spriedumu, jānorāda, ka pirmās instances tiesa pareizi atzīmēja, ka prasītājs, realizējot savas procesuālās tiesības

pirmās instances tiesā, nav bijis aktīvs. Prasītāja pārstāvis nebija ieradies pirmās instances tiesas sēdēs (kopā bija trīs tiesas sēdes), neskatoties uz tiesas

secinājumu, ka prasītāja pārstāvja klātbūtne tiesas sēdē ir nepieciešama, kā rezultātā daži apstākļi, kuriem ir būtiska nozīme lietas izskatīšanā, ir kļuvuši

zināmi tiesai tikai apelācijas instancē. Turklāt prasītājs apelācijas instances tiesānbsp; iesniedza pierādījumus, kas nebija pirmās instances tiesas rīcībā,

kas daļēji izskaidro, kāpēc pirmās instances tiesa ir izdarījusi atšķirīgusnbsp; secinājumus prasības daļā par komunālo pakalpojumu parāda piedziņu.

Tajā pašā laikā Civillietu tiesu kolēģija piekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam, ka šajā lietā nav nozīmes apstāklim, vai prasītājs ir veicis samaksu

komunālo pakalpojumu sniedzējiem par dzīvojamo māju /adrese/, jo atbildētājas pienākums norēķināties ar prasītāju no tā nav atkarīgs. Atbildētājas

pienākums norēķināties ar prasītāju par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem izriet no Dzīvokļu īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 3.punkta un

no pušu Dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līguma Nr.53.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļā noteikts, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet

atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Konstatēts, ka prasītājam SIA “Jūrmalas namsaimnieks” lietas izskatīšanas gaitā ir radušies tiesas izdevumi sakarā ar valsts nodevu 540,86

euro, kas samaksāta par prasības pieteikumu (1.sējuma 7., 8. lapa), kā arī sakarā ar valsts nodevu 491,58 euro, kas samaksāta par apelācijas sūdzību

(1.sējuma lietas 174.lapa). Turklāt prasītājs ir samaksājis ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu nosūtīšanai 4,70

euro (1.sējuma 9.lapa), kopā 1037,14 euro.

Apmierinātais prasības apmērs abās instancēs kopā ir 4675,71 euro (apsaimniekošanas maksas parāds 1366,69 euro un komunālo

pakalpojumu parāds 3309,02 euro), t.i., prasītāja apmierinātā prasības daļa ir 60,04% no prasības summas 7787,76 euro.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas nosacījumiem, no atbildētājas par labu prasītājam SIA “Jūrmalas namsaimnieks”

šajā lietā ir piespriežami prasītāja samaksātie tiesas izdevumi proporcionāli apmierinātā prasījuma apmēram, t.i., 622,70 euro (60,04 % no 1037,14

euro).

Ar pirmās instances tiesas spriedumu, kas prasības apmierinātajā daļā stājies likumīgā spēkā, no /pers. D/ par labu SIA “Jūrmalas

namsaimnieks” jau piespriesti tiesas izdevumi sakarā ar prasītāja samaksāto valsts nodevu 209,70 euro apmērā (sprieduma [13].punkts). Taisot

spriedumu apelācijas instances tiesā, ir piespriežama starpība starp apelācijas instances tiesas aprēķināto un pirmās instances piespriesto tiesas izdevumu

apmēru. Tātad no /pers. D/ par labu SIA “Jūrmalas namsaimnieks” piespriežami tiesas izdevumi 413 euro apmērā (622,70 euro – 209,70 euro).

Turklāt lietas izskatīšanas gaitā apelācijas instancē valstij ir radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu piegādei 1,12 euro

(1.sējuma 186.lapa), kas netika samaksāti iepriekš. Prasītāja iepriekš samaksātie izdevumi ir 4,70 euro (1.sējuma 9.lapa), bet lietā abās instancēs

faktiski ir radušies izdevumi 11,01 euro apmērā, un proti, 9,89 euro- pirmās instances tiesā (1.sējuma lietas 2. lapa) un 1,12 euro- apelācijas instances

tiesā (1.sējuma 186.lapa). Iepriekš nesamaksātie izdevumi 6,31 euro ir sadalāmi starp pusēm, ievērojot minēto proporcionalitātes principu.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta pirmo un otro daļu, ievērojot proporcionalitātes principu, no /pers. D/ par labu valstij ir

piespriežami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu piegādei 3,79 euro apmērā (60,04% no 6,31 euro), no SIA “Jūrmalas namsaimnieks”

par labu valstij ir piespriežami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu piegādei 2,52 euro apmērā (39,96 % no 6,31 euro).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. pantu, taisot spriedumu, tiesai jānosaka arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai)

saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Izpildot minētās procesuālās tiesību normas prasības, Civillietu tiesu kolēģija nosaka prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles

dienai) saņemt procentus no piespriestās, bet nepiedzītās parāda summas 3309,02 euro, nosakot procentu apmēru, kas atbilst likumiskajiem procentiem,

seši procenti no simta gadā.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā augstāk minēto un pamatojoties uz Civilprocesa 41.panta pirmo daļu, 42.panta pirmo un otro daļu, 93. panta pirmo daļu, 97., 192.,

193., 195., 432.- 434. pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda

SIA “Jūrmalas namsaimnieks” prasību pret /pers. D/ izskatāmajā daļā apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. D/, personas /personas kods/, par labu SIA “Jūrmalas namsaimnieks”, reģ.Nr.40003426429, parādu par komunālajiem

pakalpojumiem par laika periodu no 2011.gada 1.jūnija līdz 2015.gada 30.jūnijam 3309,02 euro un tiesas izdevumus 413 euro.

Noraidīt SIA “Jūrmalas namsaimnieks” prasību pārējā daļā par parāda 3112,06 euro piedziņu par komunālajiem pakalpojumiem.

Atzīt SIA “Jūrmalas namsaimnieks” tiesības saņemt no /pers. D/ līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) likumiskos sešus procentus gadā no parāda

summas 3309,02 euro.

Piedzīt no /pers. D/, personas /personas kods/, par labu valstij tiesas izdevumus, kas ir ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu piegādei

3.79 euro apmērā. Samaksa veicama uz Tiesu administrācijas, reģ.Nr.9001672316, bankas kontu, saņēmēja banka: Valsts kase, BIC kods

TRELLV22, konta Nr.LV51TREL2190458019000.

Piedzīt no SIA “Jūrmalas namsaimnieks”, reģ.Nr. 40003426429, par labu valstij tiesas izdevumus, kas ir ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi

tiesas pavēstu piegādei 2,52 euro apmērā. Samaksa veicama uz Tiesu administrācijas, reģ.Nr.9001672316, bankas kontu, saņēmēja banka: Valsts

kase, BIC kods TRELLV22, konta Nr.LV51TREL2190458019000.

Noteikt /pers. D/un SIA “Jūrmalas namsaimnieks” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Sprieduma sastādīšanas datums 2018.gada 23.novembris.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales

apgabaltiesā, Jelgavā un samaksājot drošības naudu 300 euro apmērā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Terjuhana

Tiesneses D.Baltā

A.Misiuna