Appeal dismissed: Plaintiff failed to prove orchard was separate property object and statute of limitations expired.

NORAKSTS

Lieta Nr.C04308810

PAC-0084/2016

S P R I E D U M S

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 3.martā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Katlapa

tiesneši A.Dundurs un I.Ozola

ar sekretāru N.Redlihu un M.Bērziņu

piedaloties prasītājai /pers. A/ un zvērinātam advokātam A.Pličam, atbildētājas

SIA „ MR7 ”pārstāvei zvērinātai advokātei R.Keišai,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ un SIA „MR7” par augļu dārza atzīšanu par patstāvīgu īpašuma objektu,

īpašuma tiesību atzīšanu uz augļu dārzu un pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 1.marta spriedumu.

A p r a k s t o š ā

[1] /pers. A/ Rīgas apgabaltiesā 2010.gada 28.maijā cēlusi un 2013.gada 8.februārī grozījusi prasību pret /pers. B/ un SIA „MR7”, lūdzot:

- atzīt zemes gabalā /adrese/ atrodošos augļu dārzu 1366 m2 platībā par patstāvīgu īpašuma objektu, kura vērtība ir Ls 51 487,72;

- atzīt /pers. A/ īpašuma tiesības uz augļu dārzu 1366 m2 platībā, kurš atrodas uz zemes gabala /adrese/, un nostiprināt /pers. A/ īpašuma tiesības

uz augļu dārzu Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā;

- atzīt par spēkā neesošu nekustamā īpašuma /adrese/ pirkuma līgumu daļā par augļu kokiem (augļu dārzu), kas atrodas uz zemes gabala /adrese/;

- piedzīt no /pers. B/ un SIA „MR7” par labu /pers. A/ ar lietas vešanu saistītos izdevumus – izdevumus par advokāta palīdzību;

- piedzīt no /pers. B/ un SIA „MR7” par labu /pers. A/ zaudējumus, kas radušies sakarā ar prasības nodrošinājuma izpildi.

Prasības pieteikums pamatots ar šādiem apstākļiem.

1945.gada 15.jūlijā prasītājas tēvs /pers. C/ tika pierakstīts dzīvoklī /adrese A/. Viņam tika piešķirta brīvā zeme pie mājas /adrese/, 1300 m2

platībā augļu dārza ierīkošanai. Pēc tēva nāves kopš /datums/dzīvokļa īres līgums pārslēgts ar prasītāju. 1994.gada dzīvokļa īres līgumā ir norādītas

prasītājas tiesības lietot dārzu.

Kopš 1946.gada prasītājas ģimene ir stādījusi kokus un veidojusi augļu dārzu – labiekārtojusi, kopusi un uzturējusi kārtībā. Šobrīd augļu dārzs

sastāv no 34 dažāda vecuma augļu kokiem, Kaukāza plūmju dzīvžoga, viena dižkoka un 3 citiem kokiem.

Koki ir cieši savienoti ar zemi – nav vairs atdalāmi no zemes gabala /adrese/, uz kura tie atrodas, un veido augļu dārzu. Pamatojoties uz likuma „Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”

14.panta pirmās daļas 1.punktu, šāds augļu dārzs tiek uzskatīts par patstāvīgu īpašuma objektu.

No zemesgrāmatas nodalījuma redzams, ka īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/, ir nostiprinātas /pers. B/.

2011.gada 16.martā īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/ nostiprinātas SIA „MR7”. Civillikuma 1055.pants noteic, ka par lietas

atsavināšanu prāvas laikā katrs atbildētājs atbild tāpat kā ļaunticīgs valdītājs.

Prasība pamatota ar likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā

stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta pirmās daļas 1.punktu un Civillikuma 1055.pantu.

[2] /pers. B/ iesniedzis rakstveida paskaidrojumus, kuros norādījis, ka prasību uzskata par nepamatotu un noraidāmu. Turklāt īpašuma tiesības uz

zemi /adrese//pers. B/ atjaunotas 1996.gada 19.decembrī. No īpašuma tiesību atjaunošanas brīža ir pagājuši 14 gadi un ir iestājies prasības noilgums.

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša 2011.gada 23.marta lēmumu daļēji apmierināts /pers. A/ pieteikums par prasības

nodrošināšanu. Aizliegts /pers. B/ vai viņa pilnvarotajām personām, kā arī tiesību pārņēmējiem rīkoties ar uz zemes gabala atrodošiem augļu kokiem.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 1.marta spriedumu /pers. A/ prasība noraidīta.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[4.1] No likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību” 14.panta pirmās daļas 1.punkta konstatējams, ka šīs tiesību normas piemērošanai jābūt šādiem priekšnosacījumiem: 1) augļu dārzi

(koki) nav apvienoti vienā īpašumā ar zemi; 2) augļu dārzs (koki) iestādīts uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma

rezultātā vai uz cita tiesiska pamata; 3) zeme iegūta pirms 1992.gada 1.septembra.

[4.1.1] Pārbaudot vai augļu dārzi (koki) nav apvienoti vienā īpašumā ar zemi, tiesa konstatējusi, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus tam, ka

augļu dārzs (koki) būtu pastāvējis kā atsevišķs īpašuma objekts, kurš nav bijis apvienots vienā īpašumā ar zemi, uz 1997.gada 11.martu, kad /pers. B/

nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/.

[4.1.2] Pārbaudot vai augļu dārzs (koki) iestādīts uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma rezultātā vai uz cita

tiesiska pamata, tiesa konstatējusi, ka ar Rīgas pilsētas Izpildkomitejas Zemju nodaļas 1946.gada 8.jūlija lēmumu Nr.21 /pers. C/ piešķirta brīvā zeme

pie būvobjekta /adrese/, 1633 m2 platībā augļu dārza ierīkošanai un piemājas saimniecības uzturēšanai.

Prasītāja prasības pieteikumā un tā papildinājumos nav norādījusi, ka būtu mantojusi no /pers. C/, pieņēmusi mantojumu, un ka mantojuma masā

būtu ietilpušas tiesības uz augļu dārza lietošanu.

Prasītāja prasības pieteikumā norādījusi, ka 1994.gada īres līgumā norādītas prasītājas tiesības lietot augļu dārzu. No 1994.gada aprīļa namu

pārvaldes “Zemgale” un prasītājas noslēgtā dzīvojamās telpas /adrese A/, īres līguma 5.2.6.punkta redzams, ka prasītājai noteiktas tiesības izmantot

dārzu, pagalmu.

Izvērtējot 1994.gada aprīļa īres līgumu, tiesa atzinusi, ka līgums dod prasītājai vispārīgas tiesības lietot pagalmu un augļu dārzu, taču nav

konstatējams, ka prasītājai šādas tiesības piešķirtas vienīgajai – ņemot vērā līguma tipveida raksturu, šādas tiesības, iespējams, ir piešķirtas visiem

dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īrniekiem. Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus tam, ka ar 1994.gada aprīļa īres līgumu viņai būtu piešķirtas

izņēmuma tiesības lietot pagalmu un augļu dārzu. Turklāt no īres līguma nav iespējams izdarīt secinājumus par augļu dārza lielumu, uz kura lietošanu

prasītājai tikušas piešķirtas tiesības.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzinusi, ka prasītāja nav pierādījusi, ka zeme, uz kuras augļu dārzs (koki) iestādīts: 1) prasītājai būtu atbilstoši likumiem

piešķirta; 2) prasītāja būtu ieguvusi darījuma rezultātā; 3) prasītāja ieguvusi uz cita tiesiska pamata. Līdz ar to prasītājai nav prasījuma tiesību, un prasība

noraidāma kā nepamatota.

[4.2] Papildus tam tiesa norādījusi, ka saskaņā ar lietas materiāliem prasītājai prasības tiesības varēja rasties ne vēlāk kā 1997.gada 21.maijā, kad

stājās spēkā grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās

laiku un piemērošanas kārtību”. Saskaņā ar Civillikuma 6.un 1895.pantu tiesības celt īpašuma prasību izbeidzas, ja persona tās neizlieto desmit gadu

laikā.

Pamatojoties uz minēto, tiesa konstatējusi, ka prasītājas hipotētiskas tiesības celt prasību par īpašuma tiesību atzīšanu uz augļu dārzu ir izbeigušās

ne vēlāk kā 2007.gada 21.maijā, savukārt prasītāja cēlusi prasību 2010.gada 28.maijā – vairāk nekā trīs gadus pēc termiņa notecējuma. Tiesa atzinusi,

ka noilgums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

[4.3] Pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu, tiesa nav vērtējusi citus lietas materiālos esošos argumentus un apsvērumus, jo tiem nav

juridiskas nozīmes un tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības.

[5] /pers. A/ par spriedumu iesniegusi apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem apstākļiem.

[5.1] Tiesa nav izskatījusi prasības pieteikumu pilnā apmērā. Prasības pieteikumā lūgts izskatīt prasību, pamatojoties arī uz likumu pantiem, kuriem

ir nozīme šajā lietā, tomēr lietas faktiskie apstākļi netika vērtēti saskaņā ar lietā esošajiem pierādījumiem un balstoties uz citiem ar lietas izskatīšanu

saistītiem likumu pantiem.

[5.1.1] Tiesa nav ņēmusi vērā likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta pirmās daļas 1.punkta redakciju, kāda tā bija līdz 1997.gada 11.martam, kad tika nostiprinātas

/pers. B/ tiesības uz zemi /adrese/. Augļu koki bija uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu. Augļu koki atrodas uz zemes kopš 1946.gada. Zeme tikusi

piešķirta tieši augļu dārza ierīkošanai. /pers. B/ nav lūdzis atzīt īpašuma tiesības uz augļu kokiem un no zemesgrāmatas nodalījuma secināms, ka /pers. B/

nav atjaunotas īpašuma tiesības uz augļu dārzu. Augļu dārzs nav apvienots vienā īpašumā ar zemi.

[5.1.2] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka prasītājas īpašuma tiesības uz augļu dārzu ir iegūstamas arī ar ieilgumu. No prasības pieteikuma, tam

pievienotajiem dokumentiem, liecinieku /pers. D/ un /pers. E/ liecībām un prasītājas paskaidrojumiem tiesas sēdē secināms, ka prasība ir pamatota arī ar

Civillikuma 998.pantu.

No lietai pievienotajiem pierādījumiem ir redzams, ka pastāv likumiskie noteikumi, lai augļu dārzu iegūtu ar ieilgumu – kopš 1946.gada bez

pārtraukuma prasītājas ģimene un prasītāja ir valdījusi augļu dārzu labā ticībā un kopuši augļu dārzam paredzēto zemi. Arī /pers. B/ atzinis prasītājas

īpašuma tiesības uz augļu dārzu no 1997.gada līdz 2010.gadam. Turklāt 2008.gadā prasītāja iestādījusi piecus jaunus augļu kokus, kuri šobrīd ir

sasnieguši inventarizējumu koku lielumu. Līdz ar to nav nozīmes vērtēt, vai prasītāja būtu pieņēmusi tēva atstāto mantojumu.

[5.1.3] Tiesa nav izskatījusi prasītājas lūgumu atzīt par spēkā neesošu nekustamā īpašuma /adrese/ pirkuma līgumu daļā par augļu kokiem (augļu

dārzu), kas atrodas uz zemes gabala /adrese/.

[5.2] Tiesa ir nepamatoti balstījusi spriedumu uz noilgumu. Tā kā prasītāja nepārtraukti labā ticībā daudzus gadu desmitus valda augļu dārzu, nav

pareizi uzskatīt, ka būtu iestājies noilgums. Turklāt SIA „MR7” nav iebildis, ka prasītāja valda augļu kokus un par saviem līdzekļiem kopj teritoriju. Tādēļ

labākajā gadījumā noilgums sākas ar dienu, kad ir iestājušies Civillikuma 1896.panta noteikumi – 2010.gadā īpašnieka pilnvarotā persona bija sākusi

postīt augļu dārzu.

[5.3] Tiesai nav pamata uzskatīt, ka augļu dārza lietošanas tiesības būtu tikušas piešķirtas vēl kādai citai personai. 1994.gada īres līgums nav

pierādījums tam, ka spēku būtu zaudējis 1946.gada 8.jūlija lēmums par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā prasītājas tēvam, nevis kādai citai personai.

Kurš stāda un kopj kokus uz viņam piešķirtās zemes, tas arī lieto dārzu. Arī liecinieka /pers. E/ liecības apstiprina faktu, ka neviens cita persona nav

lietojusi un nav kopusi augļu dārzu.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas sēdē prasītāja /pers. A/ prasību un apelācijas sūdzību uzturēja, atsaucās uz tajās

norādītajiem argumentiem.

Atbildētājas SIA „MR 7” pārstāve zvērināta advokāte Regīna Keiša prasību neatzina, uzskatīja, ka tiesas spriedumā norādītie argumenti pamatoti,

līdz ar ko apelācijas sūdzību uzskatīja par nepamatotu.

M o t ī v u d a ļ a

[7] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu

palāta atzīst, ka prasība noraidāma.

Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā noteikts, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka pirmā instances spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma

193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesu palāta uzskata, ka pirmās instances spriedumā ietvertais pamatojums pareizs un pilnībā pietiekams un tam pievienojas.

Likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību” 14.panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ka Civillikuma 968. un 973.panta noteikumi nav piemērojami un ēkas ( būves ) vai augļu

dārzi ( koki ) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ir viens no šādiem nosacījumiem , - ēkas uzceltas

un augļu dārzs ( koki ) iestādīts uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma rezultātā vai uz cita tiesiska pamata pirms

Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanās dienas ( 1992.gada 1.septembra ), bet zemes tiesības atjaunotas vai atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa

mantiniekam ( tiesību pārņēmējam ) vai arī zeme piekrīt valstij vai pašvaldībai.

Civillietu tiesu palāta uzskata, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par to, ka augļu dārzs (koki) būtu pastāvējis kā atsevišķs īpašuma objekts,

kurš nav bijis apvienots vienā īpašumā ar zemi, uz 1997.gada 11.martu, kad /pers. B/ nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/.

Tiesa konstatē, ka augļu dārzs (koki) iestādīts uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, - iegūta ar Rīgas pilsētas Izpildkomitejas

Zemju nodaļas 1946.gada 8.jūlija lēmumu Nr.21, kad /pers. C/ piešķirta brīvā zeme pie būvobjekta /adrese/, 1633 m2 platībā augļu dārza ierīkošanai un

piemājas saimniecības uzturēšanai.

Prasītāja prasības pieteikumā un tā papildinājumos nav norādījusi, ka būtu mantojusi no /pers. C/, pieņēmusi mantojumu, un ka mantojuma masā

būtu ietilpušas tiesības uz augļu dārza lietošanu.

No 1994.gada aprīļa namu pārvaldes “Zemgale” un prasītājas noslēgtā dzīvojamās telpas /adrese A/, īres līguma 5.2.6.punkta redzams, ka

prasītājai noteiktas tiesības izmantot dārzu, pagalmu.

Civillietu tiesu palāta uzskata, ka īres līgums dod prasītājai vispārīgas tiesības lietot pagalmu un augļu dārzu, taču nav konstatējams, ka prasītājai

šādas tiesības piešķirtas vienīgajai – ņemot vērā līguma tipveida raksturu, šādas tiesības piešķirtas visiem dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īrniekiem.

Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus tam, ka ar 1994.gada aprīļa īres līgumu viņai būtu piešķirtas izņēmuma tiesības lietot pagalmu un augļu dārzu.

Turklāt no īres līguma nav iespējams izdarīt secinājumus par augļu dārza lielumu, uz kura lietošanu prasītājai tikušas piešķirtas tiesības.

Prasītāja nav pierādījusi, ka zeme, uz kuras augļu dārzs (koki) iestādīts prasītājai būtu piešķirta atbilstoši likumiem, būtu ieguvusi darījuma rezultātā

vai ieguvusi uz cita tiesiska pamata. Līdz ar to prasība kā nepamatota noraidāma.

Kā redzams no lietas materiāliem prasītājai prasības tiesības varēja rasties ne vēlāk kā 1997.gada 21.maijā, kad stājās spēkā grozījumi likumā “Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”. Bet

saskaņā ar Civillikuma 6.un 1895.pantu tiesības celt īpašuma prasību izbeidzas, ja persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Tātad prasītājas tiesības celt prasību par īpašuma tiesību atzīšanu uz augļu dārzu ir izbeigušās ne vēlāk kā 2007.gada 21.maijā, bet prasītāja cēlusi

prasību 2010.gada 28.maijā – tas ir vairāk nekā trīs gadus pēc termiņa notecējuma.

Prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus tam, ka augļu dārzs (koki) būtu pastāvējuši kā atsevišķs īpašuma objekts, kurš nav apvienots vienā

īpašumā ar zemi, uz brīdi, kad /pers. B/ nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/.

Pie šādiem apstākļiem Civillietu tiesu palāta atzīst , ka nav pierādīts, ka prasītājas norādītais augļu dārzs uz 1997.gada 11.martu pastāvējis kā

atsevišķs īpašuma objekts – tas ir nav bijis apvienots vienā īpašumā ar zemi, kā tas norādīts apelācijas sūdzībā.

Pie šiem apstākļiem apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nevar būt par pamatu prasības apmierināšanai.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam no prasītājas par labu valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,17

EUR.

R e z o l u t ī v ā

Vadoties no Civilprocesa likuma 432. – 434.panta,

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

n o s p r i e d a:

/pers. A/ prasību par augļu dārza atzīšanu par patstāvīgu īpašuma objektu, īpašuma tiesību atzīšanu uz augļu dārzu un pirkuma līguma atzīšanu par

spēkā neesošu noraidīt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,17 EUR ( četri euro 17 centi ).

Spriedumu lietas dalībnieki 30 dienu laikā no tiesas paziņotā pilna sprieduma sastādīšanas datuma var pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Civillietu departamentam, kasācijas sūdzību iesniedzot Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā, iemaksājot drošības naudu

284,57 EUR apmērā.

Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 25.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) M.Katlapa

Tiesneši (paraksts) I.Ozola

(paraksts) A.Dundurs

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas tiesnese M.Katlapa

Rīgā 2016.gada 26.aprīlī