Appeal court reduced driver's license revocation from 5 to 2 years for traffic offense while maintaining community service sentence.
Legislator summary
AI generatedThe appeal court overturned the first instance judgment regarding the length of the driver's license revocation but upheld the community service sentence. The defendant was convicted of causing minor bodily injuries by violating traffic rules while driving a bus. The court found the original five-year revocation excessive and reduced it to two years to align with the minimum statutory limit, while keeping the base sentence intact.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 262.1 panta 2. daļa; Krimināllikuma 50. panta 1. daļa: The court must apply the minimum statutory limit for mandatory supplementary penalties when reducing them on appeal, ensuring the final combined sentence remains effective and proportional to the crime.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 11221106421
KA06-0038-26/5
ECLI:LV:ZAT:2026:0113.11221106421.6.S
Zemgales apgabaltiesa
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Jelgavā 2026. gada 13. janvārī
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Ilze Vanaga, tiesneši Elmārs Lenšs un Inga Putra,
rakstveida procesā apelācijas kārtībā iztiesāja krimināllietu /Persona A/, personas kods /Personas kods /,
apsūdzībā saistībā ar aizstāvja zvērināta advokāta Normunda Reča apelācijas sūdzību par Zemgales rajona tiesas
2023. gada 27. oktobra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Zemgales rajona tiesas 2023. gada 27. oktobra spriedumu:
/Persona A/atzīts par vainīgu Krimināllikuma 260. panta 1.1 daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un
sodīts ar sabiedrisko darbu uz 50 stundām.
/Persona A/atzīts par vainīgu Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un
sodīts ar sabiedrisko darbu uz 150 stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 5 gadiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu, daļēji saskaitot sodus, noteikts galīgais sods –
sabiedriskais darbs uz 160 stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 5 gadiem.
Ar spriedumu izlemta rīcība ar elektroniskajiem pierādījumiem.
[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu un sodīts par tālāk norādīto
noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu.
[2.1] /Persona A/ atzīts par vainīgu un sodīts par to, ka, vadot transportlīdzekli, pārkāpa ceļu satiksmes
noteikumus, kā rezultātā cietušajam tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.
Noziedzīgs nodarījums izdarīts šādos apstākļos.
2021. gada 15. decembrī ap plkst. 17.05 /Persona A/ vadīja /Pilsēta/ maršruta Nr. /numurs/
autobusu/transportlīdzekli/Transportlīdzeklis A/,ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, /Noziedzīga
nodarījuma vieta/.
Tad, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, /Persona A/ bija neuzmanīgs, pārkāpa Ceļu satiksmes likuma
19. panta pirmās daļas, 19. panta trešās daļas, Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 279 “Ceļu
satiksmes noteikumi” 25.3. punkta, 57. punkta, 145. punkta prasības, neievēroja un neizpildīja šīs prasības,
nerīkojās tā, lai neradītu satiksmei bīstamas situācijas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus,
nedarīja visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, nepārliecinājās par ceļu satiksmes
drošību un par to, vai neradīs traucējumu citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, nedodot ceļu uzbrauca gājējiem
/Persona B/ (turpmāk- /Persona B/) un /Persona C/ (turpmāk – /Persona C/), kuri šķērsoja /Ielas nosaukums/
brauktuvi pa neregulējamo gājēju pāreju no labās puses uz kreiso, attiecībā pret autobusa braukšanas virzienu.
Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanas un uzbraukšanas gājējiem rezultātā /Persona A/ nodarīja vidēja
smaguma miesas bojājumus /Persona B/, kas izraisa ilgstošus veselības traucējumus uz laiku virs 21 dienas, proti,
labā elkoņa kaula elkoņa izauguma šķembainu lūzumu ar dislokāciju un asinsizplūdumu zemādas audos, labā
kaunuma kaula abu zaru lūzumu ar pāreju uz iegurņa locītavas bedri.
Pirmās instances tiesa atzina, ka ar šādām darbībām /Persona A/ izdarīja Krimināllikuma 260. panta 1.1 daļā
paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
[2.2] Turklāt /Persona A/ atzīts par vainīgu un sodīts par to, ka, atstāja ceļu satiksmes negadījuma vietu,
pārkāpjot noteikto kārtību, būdams tāda ceļu satiksmes negadījuma izraisītājs, kura rezultātā cietušajam nodarīti
vidēja smaguma miesas bojājumi.
Noziedzīgs nodarījums izdarīts šādos apstākļos.
2021. gada 15. decembrī ap plkst. 17.05 /Persona A/ vadīja /Pilsēta/ maršruta Nr. /numurs/
autobusu/transportlīdzekli/Transportlīdzeklis A/, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ /Noziedzīga
nodarījuma vieta/.
Tad, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, /Persona A/ bija neuzmanīgs, pārkāpa Ceļu satiksmes likuma
19. panta pirmās daļas, 19. panta trešās daļas, CSN 25.3. punkta, 57. punkta, 145. punkta prasības, neievēroja un
neizpildīja šīs prasības, nerīkojās tā, lai neradītu satiksmei bīstamas situācijas vai satiksmi traucējošas situācijas un
nenodarītu zaudējumus, nedarīja visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, nepārliecinājās
par ceļu satiksmes drošību un par to, vai neradīs traucējumu citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, nedodot ceļu
uzbrauca gājējiem /Persona B/ un /Persona C/, kuri šķērsoja /Ielas nosaukums/ brauktuvi pa neregulējamo gājēju
pāreju no labās puses uz kreiso, attiecībā pret autobusa braukšanas virzienu.
Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanas un uzbraukšanas gājējiem rezultātā /Persona A/ nodarīja vidēja
smaguma miesas bojājumus /Persona B/, proti, iestājās Krimināllikuma 260. panta 1.1 daļā paredzētās sekas.
Pēc ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas /Persona A/ nepalika negadījuma vietā, neizsauca neatliekamo
medicīnisko palīdzību, nedarīja visu iespējamo, lai negadījuma vietā saglabātu notikuma pēdas, par ceļu satiksmes
negadījumu nepaziņoja policijai, tādējādi pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumu 39.1. punkta, 39.2. punkta., 39.3.
punkta, 39.4. punkta prasības.
Pirmās instances tiesa atzina, ka ar šādām darbībām /Persona A/ izdarīja Krimināllikuma 262.1 panta otrajā
daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
[3] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza apsūdzētā /Persona A/ aizstāvis
zvērināts advokāts N. Rečs, lūdzot atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, apstiprināt starp cietušā /Persona B/
pārstāvi un apsūdzēto /Persona A/ 2023. gada 27. augustā noslēgto izlīgumu un izbeigt kriminālprocesu /Persona A/
apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260. panta l.1 daļas, savukārt apsūdzībā pēc Krimināllikuma 262.1 otrās daļas
apsūdzēto attaisnot. Aizstāvis uzskata, ka, taisot notiesājošu spriedumu, pirmās instances tiesa izdarījusi nepareizus
secinājumus, kuri bija par pamatu notiesājošam spriedumam.
[4] Ar Zemgales apgabaltiesas 2024. gada 22. maija lēmumu, iztiesājot lietu saistībā ar apsūdzētā /Persona
A/ aizstāvja zvērināta advokāta N. Reča apelācijas sūdzību, Zemgales rajona tiesas 2023. gada 27. oktobra
spriedums atstāts negrozīts.
[5] Par Zemgales apgabaltiesas 2024. gada 22. maija lēmumu apsūdzētā aizstāvis zvērināts advokāts N. Rečs
iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt tiesas lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances
tiesā.
[6] Ar Senāta 2025. gada 30. jūnija lēmumu atcelts Zemgales apgabaltiesas 2024. gada 22. maija lēmums
daļā par /Persona A/ noteikto papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu – pēc Krimināllikuma
262.1 panta otrās daļas un saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu. Atceltajā daļā lietu nosūtot jaunai
izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā. Pārējā daļā Zemgales apgabaltiesas 2024. gada 22. maija lēmums atstāts
negrozīts.
[7] Rietumzemgales prokuratūras prokurors Ilvars Kunigs iesniedza viedokli, norādot, ka noraidījums tiesas
sastāvam vai atsevišķam tiesnesim nav, kā arī neiebilst krimināllietas iztiesāšanai rakstveida procesā.
Uzskata, ka spriedumā daļā par /Persona A/ noteikto papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību
atņemšanu – pēc Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas ir piemērojama Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas
redakcija, kas bija spēkā noziedzīga nodarījumā izdarīšanas laikā (likuma redakcijā līdz 2022. gada 24. novembrim).
Sniedzot papildu viedokli, Rietumzemgales prokuratūras prokurore Daiga Vāciete uzskata, ka /Persona A/
piemērojams papildsods – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz 2 gadiem.
[8] Ar Zemgales apgabaltiesas tiesneses 2025. gada 8. jūlija lēmumu krimināllieta noteikta iztiesāšanai
rakstveida procesā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 559. panta 4.1 daļu. Līdz lietas iztiesāšanai no lietas
dalībniekiem nav saņemti iebildumi lietas iztiesāšanai rakstveida procesā un apelācijas instances tiesa nekonstatē
pamatu lietas iztiesāšanas formas grozīšanai uz mutvārdu procesu.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi krimināllietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā un Senāta 2025. gada 25. jūnija
lēmumā norādītos argumentus, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka Zemgales rajona tiesas 2023. gada 27. oktobra
spriedums atceļams daļā par /Persona A/ noteikto papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu – pēc
Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas un galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu.
[10] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumu daļā par /Persona A/ noteikto
papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu – pēc Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas un
saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu nevar atzīt par tiesisku un pamatotu.
Krimināllikuma 46. pants paredz soda noteikšanas vispārīgos principus. Atbilstoši
minētā panta pirmajai daļai, sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma
sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus. Panta otrā daļa paredz, ka
nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.
Savukārt, atbilstoši minētā panta trešajai daļai, nosakot soda mēru ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos
apstākļus.
Krimināllikuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un
sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka
likumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, atpakaļejoša spēka
nav.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā
paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar sabiedrisko darbu uz 150 stundām, atņemot transportlīdzekļa
vadīšanas tiesības uz 5 gadiem.
Pirmās instances tiesa atzinusi, ka /Persona A/ piemērojams Krimināllikuma 262.1panta otrajā daļā
noteiktais obligātais papildsods – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana –, pietuvinot tā laika minimālajai
papildsoda robežai. No pirmās instances tiesas sprieduma konstatējams, ka tiesa noteikusi apsūdzētajam /Persona A/
papildsodu, ievērojot Krimināllikuma 262..1 panta otrās daļas redakciju, kas bija spēkā nevis noziedzīgā nodarījuma
izdarīšanas, bet sprieduma taisīšanas brīdī, un kura noteica, ka transportlīdzekļa vadīšanas tiesības atņem uz laiku
no pieciem līdz septiņiem gadiem.
Apsūdzētais /Persona A/ Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarījis
2021. gada 15. decembrī. Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas sankcija (likuma redakcijā līdz 2022. gada 24.
novembrim) paredzēja sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu,
vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu vai ar naudas sodu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas
tiesības uz laiku līdz septiņiem gadiem.
Krimināllikuma 44. panta otrās daļas pirmais teikums noteica, ka tiesību ierobežošana ir papildsods, ko
piespriež tiesa vai, sastādot priekšrakstu par sodu, nosaka prokurors uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem,
atņemot šā likuma sevišķās daļas attiecīgajā pantā minētās tiesības vai nosakot aizliegumu. Ievērojot noziedzīgā
nodarījuma veidu un raksturu, šā likuma sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos personai var ierobežot tiesības
arī uz ilgāku laiku, bet ne ilgāku par desmit gadiem.
No minētās tiesību normas izriet, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā transportlīdzekļa vadīšanas
tiesību atņemšanas minimālā robeža bija noteikta viens gads, savukārt maksimālā – septiņi gadi. Tādējādi
Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas redakcija, kas bija spēkā noziedzīga nodarījumā izdarīšanas laikā, ir
personai labvēlīgāka.
Apelācijas instances tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nepamatoti piemērojusi Krimināllikuma 262.1
panta otrās daļas redakciju, kas bija spēkā pirmās instances tiesas sprieduma taisīšanas brīdī.
Ievērojot minēto, pirmās instances tiesa, nosakot spriedumā daļā par apsūdzētajam /Persona A/ noteikto
papildsodu pēc Krimināllikumam 262.1 panta otrās daļas, pieļāvusi Krimināllikuma 5. panta pirmās un trešās daļas
pārkāpumu, kas atzīstams par Krimināllikuma pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 574. panta 1. punkta izpratnē.
[11] Nosakot apsūdzētajam /Persona A/ papildsodu pēc Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas, apelācijas
instances tiesa ņem vērā Senāta judikatūru, ka tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un
taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46. pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem,
ievērojot Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi. Tiesai nav pienākums ikreiz noteikt vainīgajam visvieglāko
likumā paredzēto sodu, piemērojot visus iespējamos labvēlīgos likuma nosacījumus (Senāta 2018. gada 19. jūnija
lēmums lietā Nr. SKK- J- 348/2018).
Nosakot sodu, jāņem vērā soda individualizācijas princips.
[11.1] Saskaņā ar Krimināllikuma 7. pantu /Persona A/ izdarīja smagu noziegumu.
Pirmās instances tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 47., 48. pantu atbildību mīkstinošus un atbildību
pastiprinošus apstākļus noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā,
nekonstatē, tādus nekonstatē arī apelācijas instances tiesa.
[11.2] Vērtējot apsūdzētā /Persona A/ personību, pirmās instances tiesa konstatējusi, ka viņš ieguvis vidējo
speciālo izglītību, strādā algotu darbu /Nosaukums A/, apgādībā personas nav, pensionārs, invaliditātes nav, agrāk
netiesāts.
Citas jaunas raksturojošas ziņas par apsūdzētā personību apelācijas instances tiesā nav saņemtas.
[12] Apelācijas instances tiesa, ņemot vērā Senāta 2025. gada 30. jūnija lēmumā norādīto, konstatē, ka
apsūdzētajam /Persona A/ /Persona A/ noteiktais pamatsods pēc Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas –
sabiedriskais darbs uz 150 stundām – ir pamatots un strīds par tā piemērošanu nevar pastāvēt.
Apelācijas instances tiesa atzīst, ka /Persona A/ nosakāms Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas sankcijā
paredzētais obligātais papildsods – transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana, nosakot to atbilstoši
Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas sankcijai, kas bija spēkā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā.
Ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma gadījuma raksturu, apelācijas instances tiesa uzskata, ka apsūdzētajam
/Persona A/ transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana nosakāma, pietuvinot to minimālajai papildsoda robežai.
Galīgais sods nosakāms saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu, daļēji saskaitot piespriestos sodus,
ar mērķi veicināt apsūdzētā atbildību resocializācijas pasākumu īstenošanā un soda efektivitātes kritēriju
sasniegšanā.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563. panta 1.1 daļas 2. punktu, Zemgales apgabaltiesa
nosprieda
atcelt Zemgales rajona tiesas 2023. gada 27. oktobra spriedumu daļā par /Persona A/ noteikto papildsodu –
transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu – pēc Krimināllikuma 262.1 panta otrās daļas un saskaņā ar
Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu noteikto galīgo sodu.
/Persona A/ par Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu sodīt ar
sabiedrisko darbu uz 150 stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 2 gadiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu, daļēji saskaitot noteiktos sodus, galīgo sodu /Persona A/
noteikt – sabiedrisko darbu uz 160 stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 2 gadiem.
Spriedumu var pārsūdzēt 10 darbdienu laikā kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā, iesniedzot sūdzību vai
protestu Zemgales apgabaltiesā.
Nolēmums pieejams 2026. gada 14. janvārī.
Tiesnese I. Vanaga
Tiesnesis E. Lenšs
Tiesnese I. Putra