Insurance subrogation claim dismissed because water damage not caused by defendant's fault.

Lietas Nr. C12268015

Lietas arhīva Nr. CA-0292-16

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rēzeknē 2016.gada 27.jūlijā

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

Tiesnešu apspriedes priekšsēdētāja tiesnese L.Mežale,

tiesnese V.Lohova,

tiesnesis I.Stivriņš,

rakstveida procesā izskatīja apdrošināšanas akciju sabiedrības “Gjensidige Baltic” apelācijas sūdzību par Daugavpils tiesas 2016.gada 16.maija

spriedumu civillietā apdrošināšanas akciju sabiedrības “Gjensidige Baltic” maza apmēra prasībā pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Daugavpils

dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmums” par naudas piedziņu.

Aprakstošā daļa

AAS “Gjensidige Baltic” cēla tiesā maza apmēra prasību pret SIA “Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” par naudas

piedziņu (lietas 4.-7.lapa), norādot, ka starp prasītāju un /pers. D/ 2013.gada 4.aprīlī noslēgts īpašuma apdrošināšanas līgums Nr.024618 par

nekustamā īpašuma /adrese A/ apdrošināšanu ar darbības termiņu no 2013.gada 25.aprīļa līdz 2014.gada 24.aprīlim.

2013.gada 17.jūnijā nekustamajā īpašumā ir konstatēta ūdens noplūde, kā rezultātā ir bojāts nekustamais īpašums. SIA „Daugavpils dzīvokļu un

komunālās saimniecības uzņēmums” 2013.gada 17.jūnijā pārstāvji sastādīja aktu par avārijas izmeklēšanu, kurā nodibināja, ka tās iemesls ir

kanalizācijas caurules tece - /adrese B/, dzīvokļa virtuves stāvvadā.

Prasītāja 2013.gada 10.septembrī izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību 366,52 euro apmērā, kā arī prasītāja samaksāja SIA „LAGRON” 51,65

euro apmērā par tāmju sastādīšanu un objekta apsekošanu.

Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.panta pirmā daļa noteic, ka apdrošinātājs, kas ir izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, izmaksātās summas

apmērā pārņem apdrošinātā prasības tiesības pret personu, kas atbildīga par zaudējumiem. Tādejādi secināms, ka prasītāja pēc apdrošināšanas atlīdzības

izmaksas, pārņem apdrošinātās personas prasījuma tiesības pret personu, kas atbildīga par zaudējumu nodarīšanu.

Ņemot vērā, ka kanalizācijas caurule ir mājas kopīpašums, savukārt atbildētāja ir kopīpašumā esošo mājas daļu, tostarp, kanalizācijas caurules,

apsaimniekotāja, secināms, ka tieši atbildētājai ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus, kas radušies no kanalizācijas caurules teces, jo zaudējumi

radušies no viņai apsaimniekošanā nodotās lietas.

Prasībā, pamatojoties uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 16.pantu, Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907

„Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” 13.1 punktu, Civillikuma

1770., 1775. un 1779.pantu, lūgts piedzīt no atbildētājas izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību 418,17 euro un tiesāšanās izdevumus - valsts nodevu 71,14

euro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro apmērā.

Tiesas noteiktajā termiņā atbildētāja SIA “Daugavpils dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmums” iesniedza tiesā paskaidrojumu, norādot, ka

AAS “Gjensidige Baltic” prasību neatzīst, norādot tālāk minētos iebildumus (lietas 39.-43.lapa).

SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” darbinieki 2013.gada 17jūnijā konstatēja plīsumu kanalizācijas stāvvadā dzīvokļa

Nr.80 /adrese/, virtuves nišā.

Kanalizācijas stāvvads ir mājas kopīpašums, jo saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 4.pantu dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju

sistēmas ietilpst kopīpašumā, tas nozīmē, ka par tā uzturēšanu atbild mājas īpašnieks.

Kā liecina Daugavpils zemesgrāmatu nodaļas Daugavpils pilsētas zemesgrāmatas dati,

dzīvojamā māja /adrese/, ir sadalīta dzīvokļu īpašumos, tātad visi dzīvokļu

īpašnieki ir atbildīgi par kopīpašuma uzturēšanu. Arī Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta otrajā daļā ir norādīts, ka dzīvokļa īpašums kā lietu kopība

sastāv no atsevišķā īpašuma un attiecīgas

kopīpašuma domājamās daļas. Dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un

kopīpašuma domājamā daļa tiesiski nav atdalāmi.

Atbildētāja pārvalda un apsaimnieko dzīvojamās mājas, kas atrodas Daugavpils pašvaldības teritorijā, līdz dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesību

nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai arī dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai. Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieki

nav uzdevuši atbildētājai pārvaldīšanas uzdevumu, līdz ar to prasības pieteikumā minētais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 16.panta norma

atbildētājai nav saistoša.

SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” veic dzīvojamās mājas /adrese/, pārvaldīšanu saskaņā ar 2004.gada

15.decembrī starp Daugavpils pilsētas domi un SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” noslēgto Dzīvojamo māju pārvaldīšanas

pilnvarojuma līgumu un spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, tostarp, pamatojoties uz Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumiem Nr.907

„Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”.

Saskaņā ar minēto noteikumu 3. un 13.punktu atbildētāja vienu reizi mēnesī veic dzīvojamās mājas tehnisko apsekošanu. Arī jūnija beigās bija

veikta šāda apsekošana, ko pierāda 2013.gada 28.jūnijā tehniskās apsekošanas atzinums. Pārbaudes laikā bija veikta fiziski pieejamo kanalizācijas

stāvvadu vizuālā pārbaude. Stāvvadus nišās vizuāli pārbaudīt nav iespējams, jo piekļūt tiem var tikai no atsevišķā īpašuma, demontējot nišas apdares

sienu.

Neviens normatīvais akts nenosaka apsaimniekotāja pienākumu ik mēnesi pārbaudīt inženierkomunikācijas, pie kurām nav brīvas piekļuves. Tāpat

arī 2004.gada 15.decembrī noslēgtajā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumā tāds uzdevums nav dots. Turklāt saskaņā ar Civillikuma

2300.pantu pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem.

Dzīvokļa Nr.77 /adrese/, zaudējums nav radies atbildētājas darbības vai bezdarbības rezultātā, jo atbildētājas pienākumos neietilpst stāvvada, kas

atrodas dzīvokļu nišā pārbaude.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta 6.punktu un 10.pantu dzīvokļa īpašniekam arī jāpiedalās dzīvojamās mājas pārvaldīšanā, tostarp

nepieciešamības gadījumos jāpaziņo par dzīvokļa īpašumā ietilpstošu kopīpašuma daļas apsekošanu un kārtējo remontu, lai neradītu aizskārumu citu

cilvēku drošībai un veselībai. Dzīvokļa Nr.80 un dzīvokļa Nr.77, /adrese/, īpašnieki neinformēja atbildētāju par nepieciešamību veikt dzīvokļa iekšējo

komunikāciju apsekošanu un kārtējo remontu.

Ar Daugavpils tiesas 2016.gada 16.maija spriedumu AAS “Gjensidige Baltic” maza apmēra prasība par naudas piedziņu pret SIA “Daugavpils

dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmums” noraidīta (lietas 58.-60.lapa).

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

Pirmās instances tiesa nodibināja, ka starp prasītāju un /pers. D/ 2013.gada 4.aprīlī noslēgts īpašuma apdrošināšanas līgums Nr.024618 par

nekustamā īpašuma /adrese A/ apdrošināšanu ar darbības termiņu no 2013.gada 25.aprīļa līdz 2014.gada 24.aprīlim.

SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” 2013.gada 17.jūnija akts apliecina, ka notika dzīvokļa /adrese A/ nopludināšana,

kurā apsaimniekotājs norādījis, ka, izmeklējot avāriju /adrese/, tika konstatēta dzīvokļa Nr.80 kanalizācijas caurules tece virtuvē (stāvvadā); dzīvoklī

Nr.77 aizlieta siena istabā.

Prasītāja 2013.gada 10.septembrī izmaksāja /pers. D/ apdrošināšanas atlīdzību 366,52 euro apmērā. Kā arī prasītāja samaksājusi SIA

„LAGRON” 51,65 euro par tāmes sastādīšanu.

SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” pārvalda un apsaimnieko dzīvojamās mājas, kas atrodas Daugavpils pašvaldības

teritorijā, līdz dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai arī dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai

personai. Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieki nav uzdevuši SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” pārvaldīšanas

uzdevumu saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta otro daļu. Tādējādi, tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 16.pants uz atbildētāju nav attiecināms.

SIA “Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” veic dzīvojamās mājas /adrese/, pārvaldīšanu saskaņā ar 2004.gada

15.decembra Dzīvojamo māju pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu, kas noslēgts starp Daugavpils pilsētas domi un atbildētāju, spēkā esošiem

normatīvajiem aktiem, tostarp, pamatojoties uz Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumiem Nr.907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas

apsekošanu, tehnisko apkopi kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”.

Tiesa nodibināja, ka atbildētāja atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 3. un 13.3.punktam, 2013.gada 28.jūnijā

veica pieejamo kanalizācijas stāvvadu vizuālo pārbaudi, ko apliecina tehniskās apsekošanas atzinums.

Pirmās instances tiesa piekrita atbildētājas argumentam, ka stāvvadus nišās vizuāli pārbaudīt nav iespējams, jo piekļūt tiem var tikai no atsevišķā

īpašuma, demontējot nišas apdares sienu. Gan normatīvie akti, gan 2004.gada 15.decembrī noslēgtais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas pilnvarojuma

līgums nenosaka apsaimniekotāja pienākumu ik mēnesi pārbaudīt inženierkomunikācijas, pie kurām nav brīvas piekļuves. Turklāt saskaņā ar Civillikuma

2300.pantu pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem.

Ņemot vērā Civillikuma 1770., 1775. un 1779.pantu, juridiskajā literatūrā paustās atziņas, pirmās instances tiesa atzina par pierādītu, ka dzīvokļa

Nr.77, /adrese/, zaudējums nav radies SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” darbības vai bezdarbības rezultātā, jo SIA

„Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” pienākumos neietilpst stāvvada, kas atrodas dzīvokļu nišā, pārbaude.

Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta 6.punktā un 10.pantā noteikts, ka dzīvokļa īpašniekam jāpiedalās dzīvojamās mājas pārvaldīšanā, tostarp

nepieciešamības gadījumos jāpaziņo par dzīvokļa īpašumā ietilpstošu kopīpašuma daļas apsekošanu un kārtējo remontu, lai neradītu aizskārumu citu

cilvēku drošībai un veselībai. Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka dzīvokļa Nr.80, vai dzīvokļa Nr.77, /adrese/, īpašnieki būtu informējuši SIA “Daugavpils

dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” par nepieciešamību veikt dzīvokļa nišā iebūvēto komunikāciju apsekošanu vai remontu. Līdz ar to tiesa

atzina, ka AAS “Gjensidige Baltic” prasība par zaudējumu piedziņu regresa kārtībā ir noraidāma.

Prasītāja AAS “Gjensidige Baltic” iesniedza apelācijas sūdzību par šo Daugavpils tiesas 2016.gada 16.maija spriedumu (lietas 63.-66.lapa).

Prasītāja spriedumu uzskata par nepamatotu un pārsūdz to pilnā apmērā. Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem apstākļiem.

Pirmās instances tiesa ir nepareizi izvērtējusi lietas juridiskos apstākļus, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas un kļūdaina sprieduma

taisīšanas.

Apelātore uzsver, ka Dzīvokļu īpašuma likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka kopīpašumā esošajā daļā ietilpst: dzīvojamo māju

apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti funkcionāli nedalāmi elementi, kas nepieder pie

atsevišķā īpašuma. Ar 2013.gada 17.jūnija aktu Nr.004845 ir konstatēts, ka šķidruma noplūdes iemesls ir kanalizācijas stāvvada tece. Minētais

kanalizācijas stāvvads kā māju apkalpojošā inženierkomunikāciju sistēma ir kopīpašumā esošā dzīvojamās mājas daļa.

Lietā nav strīda, ka atbildētāja ir dzīvojamās mājas /adrese/ apsaimniekotājs. Tāpat nav strīda, ka starp dzīvokļu īpašniekiem un atbildētāju nav

noslēgts līgums par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Konkrētajā gadījumā ir strīds par tiesību normu izpratni par apsaimniekošanas attiecību izcelsmi un no

tā izrietošajiem apsaimniekotāja pienākumiem un atbildību.

Atbildētāja dzīvojamo māju /adrese/ apsaimnieko, pamatojoties uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu, kas noslēgts starp

Daugavpils pilsētas domi un atbildētāju saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta septīto daļu. No līguma un

minētās likuma normas izriet, ka pienākums pārvaldīt dzīvojamo māju valsts dzīvojamās mājas valdītājam vai pašvaldībai ir arī tad, ja dzīvojamā māja ir

privatizēti visi privatizācijas objekti, bet nav sasaukta dzīvokļu īpašnieku kopsapulce saskaņā ar šā likuma 51.panta otro daļu.

Saskaņā ar 2008.gada 9.decembra MK noteikumiem Nr.1013 “Kārtība, kādā dzīvokļu īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par

pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” atbildētāja kā daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotāja saņem maksājumus no dzīvokļu

īpašniekiem par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu. Līdz ar to uz atbildētāju ir attiecināmas arī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normas par obligāti

veicamajām pārvaldīšanas darbībām, kas sevī ietver dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo

remontu.

M K 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi kārtējo remontu un

energoefektivitātes minimālajām prasībām” 13.3.punkts noteic, ka reizi mēnesī ir veicama inženierkomunikāciju vizuālā pārbaude, tai skaitā, kanalizācijas

sistēmai, un šīs darbības ir uzskatāmas par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām.

Atbildētāja nav pierādījusi, ka minētās inženierkomunikācijas atrodas iebūvētās šahtās, kas liedz komunikācijas vizuāli apsekot, kā arī citi

pierādījumi, ka atbildētāja ir lūgusi dzīvokļu īpašniekiem nodrošināt piekļuvi pie minētajām komunikācijām, lai veiktu vizuālo apsekošanu.

Apelātore uzskata, ka konkrētajā gadījumā Civillikuma 1779.panta izpratnē ir pieradīti zaudējumu atlīdzības prasības apmierināšanai nepieciešamie

priekšnoteikumi, proti, atbildētājas bezdarbība, nenodrošinot pienācīgu tehnisko stāvokli īpašumā esošajām komunikācijām, zaudējumu esamība un to

konkrēts apmērs, kā arī tiešs cēloniskais sakars starp prettiesisko bezdarbību un zaudējumiem.

Ņemot vērā minēto, prasītāja apelācijas sūdzībā lūdz apmierināt prasību pilnā apmērā, proti, piedzīt no atbildētājas prasītājas labā izmaksāto

apdrošināšanas atlīdzību 418,17 euro apmērā, samaksāto valsts nodevu par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību 142,28 euro, kā arī visus

prasītājas samaksātos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus.

Atbildētāja SIA “Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” saskaņā ar Civilprocesa likuma 440.9 pantu iesniedza rakstveida

paskaidrojumus par SIA “Gjensidige Baltic” apelācijas sūdzību (lietas 78.lapa).

SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” veic dzīvojamās mājas /adrese/, pārvaldīšanu saskaņā ar 2004.gada

15.decembrī starp Daugavpils pilsētas domi un SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” noslēgto Dzīvojamo māju pārvaldīšanas

pilnvarojuma līgumu un spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, tostarp, pamatojoties uz Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumiem Nr.907

„Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”.

Saskaņā ar minēto noteikumu 3. un 13.punktu atbildētāja vienu reizi mēnesī jāveic dzīvojamās mājas tehnisko apsekošanu, turklāt dzīvojamās

mājas kanalizācijas sistēmas stāvokli nosaka vizuālajā pārbaudē. Lietā ir iesniegti pierādījumi - 2013.gada 28.jūnija tehniskās apsekošanas atzinums, no

kura izriet, ka atbildētāja ievēro minētos ministru kabineta noteikumus.

Terminu un svešvārdu skaidrojošajā vārdnīcā termins “vizuāls” nozīme tiek skaidrota – tāds, ko var redzēt. Pārbaudes laikā bija veikta fiziski

pieejamo kanalizācijas stāvvadu vizuālā pārbaude. Kanalizācijas stāvvadi atrodas nišās, tāpēc vizuāli pārbaudīt tos nav iespējams, jo piekļūt tiem var tikai

no atsevišķā īpašuma, demontējot nišas apdares sienu.

Atbildētājas speciālistu 2016.gada 21.jūnijā un 2016.gada 4.jūlijā sastādītie dzīvokļu Nr.77 un 80, /adrese/ apsekošanas akti un fotogrāfijas

liecina, ka šajos dzīvokļos ūdens un kanalizācijas stāvvadi nav brīvi pieejami vizuālajai pārbaudei. Tādējādi atbildētāja nevar būt atbildīga par to

bojājumiem un tā rezultātā nodarītajiem zaudējumiem.

Dzīvokļa īpašuma likumā ir noteikts, ka dzīvokļa īpašniekam arī jāpiedalās dzīvojamās mājas pārvaldīšanā, tostarp nepieciešamības gadījumos

jāpaziņo par dzīvokļa īpašumā ietilpstošu kopīpašuma daļas apsekošanu un kārtējo remontu, lai neradītu aizskārumu citu cilvēku drošībai un veselībai.

Dzīvokļa Nr.80 un dzīvokļa Nr.77, /adrese/, īpašnieki neinformēja atbildētāju par nepieciešamību veikt dzīvokļa iekšējo komunikāciju apsekošanu un

kārtējo remontu.

Ievērojot iepriekš minēto, atbildētāja uzskata, ka nav iestājušies priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzībai, līdz ar to AAS “Gjensidige Baltic” prasību

un apelācijas sūdzību neatzīst.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka prasība ir noraidāma

pilnīgi.

Civilprocesa likuma 440.1pantā noteikts, ka lietas par maza apmēra prasībām apelācijas instancē izskata šā likuma 52.-54.nodaļā noteiktajā

kārtībā, ievērojot šajā nodaļā paredzētos izņēmumus.

Pirmās instances tiesa nodibinājusi, ka starp prasītāju un /pers. D/ 2013.gada 4.aprīlī noslēgts īpašuma apdrošināšanas līgums Nr.024618 par

nekustamā īpašuma /adrese A/ apdrošināšanu ar darbības termiņu no 2013.gada 25.aprīļa līdz 2014.gada 24.aprīlim.

Ar 2013.gada 17.jūnija aktu Nr.004845 ir konstatēts, ka, izmeklējot avāriju /adrese/, tika konstatēta dzīvokļa Nr.80 kanalizācijas caurules tece

virtuvē (stāvvadā), dzīvoklī Nr.77 aizlieta siena istabā.

Prasītāja apdrošināšanas līguma Nr.024618 ietvaros 2013.gada 10.septembrī izmaksāja Žannai Ostolopovai apdrošināšanas atlīdzību

366,52 euro apmērā, bet SIA „LAGRON” samaksājusi 51,65 euro par tāmes sastādīšanu.

Minētie pirmās instances tiesas konstatētie fakti apelācijas vai pretapelācijas sūdzībā nav apstrīdēti un tādējādi, atbilstoši Civilprocesa likuma

430.panta trešās daļas noteikumiem, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda.

Konkrētajā gadījumā starp pusēm pastāv strīds par to, vai dzīvoklim Nr.77 nodarītie zaudējumi sakarā ar appludināšanu ir cēloniskā sakarā ar

atbildētājas neattaisnojamu darbību, proti, vai atbildētājai SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums” iestājas pienākums atlīdzināt

šādus zaudējumus.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta pirmās daļas 2.punktam

privatizētā objekta īpašnieka (arī dzīvokļa īpašnieka) pienākums ir piedalīties daudzdzīvokļu mājas kopīgā pārvaldīšanā un apsaimniekošanā,

apvienojoties ar citiem mājas īpašniekiem dzīvokļu īpašnieku sabiedrībā vai slēdzot līgumu par kopīpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, ievērojot

spēkā esošos normatīvos aktus.

Šā panta septītā daļa noteic, ka valsts dzīvojamās mājas valdītāja vai pašvaldības pienākums ir pārvaldīt un apsaimniekot dzīvojamo māju līdz tās

pārvaldīšanās tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai.

Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantā noteikts, ka visu dzīvokļu īpašnieku pienākums ir piedalīties daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas

pārvaldīšanā un apsaimniekošanā. Šim nolūkam dzīvokļu īpašnieki izveido dzīvokļu īpašnieku sabiedrību vai slēdz līgumu Civillikumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt minētā likuma 13.panta norma noteic, ka dzīvokļu īpašnieks sedz nepieciešamos izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas, tās komunikāciju

un iekārtu uzturēšanu, ekspluatāciju un remontu (..).

No minētā likuma normu jēgas izriet dzīvokļu īpašnieku pienākums rūpēties par savu dzīvokļa un kopīpašumā esošās mājas daļas lietošanas īpašību

saglabāšanu, uzliekot pienākumu dzīvokļu īpašniekiem noslēgt pārvaldīšanas līgumu.

Noskaidrots, ka dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieki nav izveidojuši dzīvokļu īpašnieku sabiedrību vai slēguši pārvaldīšanas līgumu

Civillikumā noteiktajā kārtībā.

Lietā puses neapstrīd, ka konkrētajā gadījumā Daugavpils pilsētas dome uzdeva SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības

uzņēmums” apsaimniekot dzīvojamo māju un tai piesaistīto zemes gabalu /adrese/. Proti, dome pilnvarojusi apsaimniekotāju iekasēt no dzīvojamo telpu

īrniekiem un nedzīvojamo telpu nomniekiem īres un apsaimniekošanas maksu saskaņā ar apstiprinātiem tarifiem, maksu par mājas termofikācijas tīklu un

iekārtu tehnisko uzturēšanu un apkopi, un maksu par faktiski patērēto elektroenerģiju koplietošanas telpās, apsekot dzīvojamās mājas, veikt

nepieciešamos apkopes un remontdarbus u.tml. (lietas 46.-48.lapa).

Juridiskajā literatūrā ir izteikta atziņa, ka „pārvaldīšanas līgums pieder pie svešu lietas pārziņas līgumu grupas un ir kvalificējams kā pilnvarojuma

līgums. Pilnvarojuma līguma jēgu izsaka Civillikuma 2289.pants, kas paredz, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs)

apņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotajam, uzdevuma devējam) zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt

par sev saistošu” (Ilze Oša, Mārtiņš Auders, Indulis Krauze. Dzīvojamo māju pārvaldīšana, R.:Zvaigzne ABC, 2010., 37.lpp.).

Tādējādi starp dzīvojamās mājas īpašniekiem un apsaimniekotāju pastāv pilnvarojuma tiesiskās attiecības (sk. Civillikuma 2289.pantu), kuru

ietvaros mājas īpašnieki dod apsaimniekotājam uzdevumu un viņš apņemas to izpildīt. Tādēļ konkrētajā gadījumā prasības pamatā norādītie lietas

faktiskie apstākļi ir saistāmi ar Civillikuma 2300.panta noteikumiem par pilnvarnieka pienākumu nepārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas.

Princips, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās regulē šis likums, piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma

līgumu ietverts arī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta pirmajā daļā. Minētā likuma 10.panta trešajā daļā noteikts, ka uzdodot pārvaldniekam

pārvaldīšanas uzdevumu, dzīvojamās mājas īpašnieka (konkrētajā gadījumā dzīvokļa īpašnieku) pienākums ir nodrošināt šā uzdevuma izpildei

nepieciešamo finansējumu. Tāpat Dzīvokļa īpašuma likuma 10. un 13.pantā noteikts, ka visu dzīvokļu īpašnieku pienākums ir piedalīties daudzdzīvokļu

mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā un apsaimniekošanā, dzīvokļu īpašnieks sedz nepieciešamos izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas,

tās komunikāciju un iekārtu uzturēšanu, ekspluatāciju un remontu. Tādējādi par pārvaldīšanas uzdevuma izpildi pārvaldnieks var saņemt atlīdzību.

Prasītāja prasību un apelācijas sūdzību pamatojusi ar pārvaldnieka pienākumu veikt

pārvaldīšanas darbības, proti, dzīvojamās mājas uzturēšanu (fizisko saglabāšanu) atbilstoši normatīvo aktu prasībām, tostarp, dzīvojamās mājas,

tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanu, tehnisku apkopi un kārtējo remontu (2010.gada 28.septembra MK noteikumi Nr.907).

Iebilstot pret prasību atbildētāja norādījusi, ka iepriekš minētā likuma normas nav piemērojamas, jo ūdens noplūdes cēlonis ir kanalizācijas caurules

tece stāvvadā, taču kanalizācijas stāvvads kā māju apkalpojošā inženierkomunikāciju sistēma ir kopīpašumā esošā dzīvojamās mājas daļa, tāpēc

piemērojamas Dzīvokļa īpašuma likuma normas.

Dzīvokļa īpašuma likuma 3.pants noteic, ka atsevišķais īpašums ir daudzdzīvokļu mājā esoša būvnieciski norobežota un funkcionāli nošķirta telpa

vai telpu grupa, kura kā dzīvoklis, neapdzīvojama telpa vai mākslinieka darbnīca iezīmēta būves kadastrālās uzmērīšanas lietā. Atsevišķā īpašuma

elementi ir telpas vai telpu grupas robežās esošie konstruktīvie slodzi nenesošie, nožogojošie un apdares elementi (tai skaitā iekšējās starpsienas, griestu,

grīdu un sienu apdare, durvis), inženiertīkli un inženierkomunikācijas līdz kopīpašuma stāvvadiem, inženieraprīkojuma elementi (tai skaitā virtuves

aprīkojums, ventilācijas ierīces, tualetes, dušas un vannas aprīkojums), bez kuriem kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas daļas elementi var funkcionēt

patstāvīgi; atsevišķo īpašumu norobežojošie logi un durvis. Atsevišķā īpašuma sastāvā papildus var būt arī ārpus telpas vai telpu grupas esošas un ar to

funkcionāli saistītas palīgtelpas un palīgēkas vai to daļas, kas nav funkcionāli saistītas ar kopīpašumā esošo dzīvojamās mājas daļu vai citu atsevišķo

īpašumu.

No iepriekš minētā dzīvokļa īpašuma tiesiskā regulējuma secināms, ka atsevišķam dzīvokļa īpašumam ir piederīgas caurules, vadu (komunikāciju)

daļas un citu ar mājas ekspluatāciju nedalāmi saistītu elementu daļas, kas atrodas telpās vai telpu kompleksa robežās.

Tādējādi zaudējumu atlīdzības pienākuma noteikšanai ir jāizvērtē, vai bojātā kanalizācijas vada caurule ir atzīstama par dzīvokļa īpašnieka īpašumu,

vai arī tā ir dzīvojamās mājas kanalizācijas sistēmas funkcionāli nedalāma komunikācijas daļa, kas ietilpst dzīvojamās mājas kopīpašumā.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka konkrētajā situācijā kanalizācijas stāvvads kā māju apkalpojošā inženierkomunikāciju sistēma ir kopīpašumā

esošā dzīvojamās mājas daļa. Tādējādi lietā pastāv strīds par kopīpašumā esošas mājas daļas komunikācijas – kanalizācijas stāvvada, bojājumu.

Kā jau norādīts iepriekš, visiem dzīvokļu īpašniekiem jāsedz nepieciešamie izdevumi, kas saistīti ar tā uzturēšanu, bet bojājuma gadījumā, kuram

iestājas atbildības pienākums par nodarītajiem zaudējumiem – dzīvokļa īpašniekam, visiem kopīpašniekiem samērīgi viņu domājamām daļām vai

dzīvojamās mājas apsaimniekotājai, jāizvērtē tiesai.

Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 40.pants regulē regresa prasības celšanas tiesības. Atbilstoši minētā panta pirmajai daļai, uz kuru atsaukusies

prasītāja, apdrošinātājs, kas izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, izmaksātās summas apmērā pārņem apdrošinātā prasības tiesības pret personu, kas

atbildīga par zaudējumiem (..).

Kā redzams no prasības pieteikuma un apelācijas sūdzības, prasītāja norāda, ka SIA „Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības

uzņēmums” kā mājas apsaimniekotājam, kas veic saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā no pakalpojumu sniegšanas, ir pienākums uzturēt

kopīpašuma komunikāciju tādā tehniskā stāvoklī, lai neradītu kaitējuma risku trešajām personām. Lietā ir konstatējama atbildētājas neattaisnojama

darbība, kas izpaudusies bezdarbībā. Proti, atbildētāja nav veikusi regulāru kopīpašumam piederoša kanalizācijas vada pārbaudi, pienācīgā tehniskā

stāvoklī neuzturēja tās pārvaldījumā esošās caurules, kā rezultāta ir plīsusi kanalizācijas stāvvada caurule, appludinot dzīvokli un nodarot tā īpašniekam

zaudējumus.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi kārtējo

remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” 13.3.punktu reizi mēnesī ir veicama inženierkomunikāciju vizuālā pārbaude, tai skaitā,

kanalizācijas sistēmai un šīs darbības ir obligāti veicāmas pārvaldīšanas darbības.

Kā pareizi norādījusi atbildētāja, vārdnīcā termina “vizuāls” nozīme tiek skaidrota, ka “tāds, ko var redzēt, jeb tāds, kas uztverams ar redzi”

(Latviešu valodas vārdnīca. R.:Avots, 2006, 1188.lpp.).

Atbildētāja iesniegusi 2013.gada 28.jūnija tehniskās apsekošanas atzinumu, no kura izriet, ka atbildētāja veica dzīvojamās mājas

inženierkomunikāciju vizuālo pārbaudi (lietas 55.lapa).

Atbildētāja paskaidroja, ka kanalizācijas stāvvadi atrodas nišās, tāpēc vizuāli pārbaudīt tos nav iespējams, jo piekļūt tiem var tikai no atsevišķā

īpašuma, demontējot nišas apdares sienu. Atbildētājas speciālistu 2016.gada 21.jūnijā un 2016.gada 4.jūlijā sastādītie dzīvokļu Nr.77 un 80, /adrese/

apsekošanas akti un fotogrāfijas liecina, ka šajos dzīvokļos ūdens un kanalizācijas stāvvadi nav brīvi pieejami vizuālajai pārbaudei, līdz ar to atbildētāja

nevar būt atbildīga par to bojājumiem un tā rezultātā nodarītajiem zaudējumiem.

Civiltiesiskā atbildība tiek attiecināta uz diviem atbildības veidiem – līgumisko atbildību un deliktatbildību.

Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums, turpretī deliktatbildības (ārpuslīgumiskās atbildības) pamats ir delikts, prettiesiska darbība vispār

(A.Bitāns Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: AGB, 1997, 93.lpp.).

Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Tādējādi minētās normas izpratnē ar jēdzienu

„zaudējums” saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.

Civillikuma 1779.pantā paredzēts, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis, savukārt

saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.

Juridiskajā literatūrā ir izteikta atziņa, ka „zaudējumu atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesisku aizskārumu seku novēršanai, tāda

mantiskā stāvokļa atjaunošanai vai nodrošināšanai, kāds būtu, ja nebūtu noticis tiesībpārkāpums” (Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Autoru

kolektīvs prof. K.Torgāna visp.zin.red.: Mans īpašums, Rīga, 2000, 266.lpp. ). Līdz ar to zaudējumu atlīdzināšanas mērķis ir nodrošināt pēc iespējas

pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis.

Mūsdienu tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati

(K.Torgāns. Saistību tiesības I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 209.lpp.):

1. tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no ievainojamības viedokļa;

2. zaudējumu esamība;

3. cēlonisks sakars starp zaudējumu un neatļauto darbību.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka no lietas materiāliem izriet, ka konkrētajā gadījumā atbildētājai nebija brīvas piekļuves kanalizācijas

stāvvadam.

Pēc būtības apelācijas instances tiesa piekrīt atbildētājas argumentam, ka stāvvadus nišās vizuāli pārbaudīt nav iespējams, jo piekļūt tiem var

tikai no atsevišķā īpašuma, demontējot nišas apdares sienu. Gan normatīvie akti, gan 2004.gada 15.decembrī noslēgtais Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas pilnvarojuma līgums nenosaka apsaimniekotāja pienākumu ik mēnesi pārbaudīt inženierkomunikācijas, pie kurām nav brīvas

piekļuves. Tādējādi zaudējumu nodarīšanā nav saskatāma atbildētājas vaina.

Līdz ar to kanalizācijas stāvvada bojājums nav saistīts ar likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta

septītajā daļā un Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi

kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” 13.punktā atbildētājai noteikto pienākumu, kas noteic obligāti veicamās

pārvaldīšanas darbības, nepienācīgo izpildi.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka nav izšķirošas nozīmes apstākļiem, ka atbildētāja iesniedza apsekošanas aktu, kas sastādīts pēc

apdrošināšanas gadījuma, jo stāvvada bojājums radies vietā, kura atbildētājai nav brīvi pieejama.

Pamatojoties uz norādītajiem apstākļiem, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētāja darbība (bezdarbība) nav cēloniskā sakarā ar ūdens

noplūšanu un zaudējuma nodarīšanu prasītājai, jo tie nav radušies tiešā cēloņsakarībā ar atbildētājas neatļautu rīcību (bezdarbību).

Tādējādi, nekonstatējot visus zaudējumu atlīdzināšanās priekšnoteikumus, apelācijas instances tiesa uzskata, ka no atbildētājas nav

piedzenami zaudējumi 418,17 euro.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas secinājumi ir balstīti uz pareizi novērtētiem pierādījumiem lietā, tiesa pareizi piemērojusi

likumu normas, kas regulē strīdīgās tiesiskās attiecības, un pamatoti pilnīgi noraidījusi prasību par zaudējuma piedziņu.

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka prasītāja īstenoja ar Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 10.punktu un 4402.pantu piešķirtās tiesības

iesniegt apelācijas sūdzību, kurā sniedza priekšstatu par strīda faktiem, pierādījumiem, tiesību normu traktējumiem un citiem apstākļiem. Apelācijas

instances tiesa, neievērojot apelācijas sūdzības motīvus, noraidīja prasību par zaudējuma piedziņu, pēc būtības izskatot lietu analoģiski pirmās instances

tiesas nolēmumam.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram.

Tā kā prasība noraidīta pilnīgi, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas noteikumiem no atbildētājas prasītājas labā tiesas izdevumi

nav piedzenami.

Noskaidrots, ka lietā aprēķināti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas paziņojumu un citu dokumentu piegādi 6,20 euro, kas

radušies apelācijas instances tiesā un nav samaksāti iepriekš (lietas 76.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.pantu no prasītājas valsts labā piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 6,20 euro.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.-434.pantu Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

no s p r ie d a

noraidīt pilnīgi AAS “Gjensidige Baltic” maza apmēra prasību pret SIA “Daugavpils dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmums” par zaudējuma

piedziņu

Piedzīt no AAS “Gjensidige Baltic”, reģistrācijas numurs 50003210451, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 6,20 euro (seši euro

20 centi).

Noteikt AAS “Gjensidige Baltic” sprieduma daļā par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu piedziņu labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma

stāšanās likumīgā spēkā dienas. Pēc ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksas (valsts labā) kvīts oriģināls šajā noteiktajā termiņā iesniedzams

Latgales apgabaltiesā.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ieskaitāmi Tiesu administrācijas, reģistrācijas Nr.90001672316, kontā Nr.LV51TREL2190458019000,

maksājuma uzdevumā norādot: saņēmēja iestāde – Valsts kase, kods – TRELLV22, maksājuma mērķis – 21499, dati lietas identificēšanai.

Apelācijas instances tiesas spriedums kasācijas kārtībā nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas brīdī – 2016.gada 27.jūlijā.

Priekšsēdētāja tiesnese L.Mežale

Tiesnese V.Lohova

Tiesnesis I.Stivriņš