Supreme Court dismisses appeal on unauthorized construction ban, ruling no equal treatment violation exists.

ECLI:LV:AT:2019:1129.A420129816.4.S

Lieta Nr. A420129816, SKA-425/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2019.gada 29.novembrī

Tiesa šādā sastāvā: senatores Ieva Višķere, Veronika Krūmiņa, Vēsma Kakste

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Medelens” pieteikumu par Rīgas domes Pilsētas attīstības

departamenta 2015.gada 3.decembra lēmuma atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar SIA „Medelens” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2017.gada 23.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja SIA „Medelens” 2015.gadā nomāja telpas /adrese/, sniedzot šajās telpās aptiekas pakalpojumus.

Rīgas pilsētas būvvaldes būvinspektors 2015.gada 1.oktobrī apsekoja šīs telpas un konstatēja, ka tajās veikta patvaļīga būvniecība – izbūvēta telpa

medikamentu glabāšanai un priekštelpa sadalīta divās daļās. Saistībā ar minēto būvinspektors sastādīja atzinumu (turpmāk – būvinspektora 2015.gada

1.oktobra atzinums), kurā noteica pieteicējai pienākumu nekavējoties pārtraukt attiecīgo telpu ekspluatāciju. Minētais atzinums apstrīdēšanas procesa

ietvaros atstāts negrozīts ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2015.gada 3.decembra lēmumu.

[2] Nepiekrītot pienākumam pārtraukt aptiekas telpu ekspluatāciju, pieteicēja vērsās tiesā.

[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2017.gada 23.oktobra spriedumu noraidīja pieteicējas pieteikumu. Spriedums

pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[3.1] Lietā nav strīda, ka pieteicējas būvniecība ir patvaļīga, proti, tās veikšanai bija nepieciešams saņemt apliecinājuma kartes akceptu. Pieteicēja

to nav darījusi, tāpēc būvinspektoram atbilstoši Būvniecības likuma 18.panta piektajai daļai bija pamats pieņemt lēmumu par rīcību saistībā ar patvaļīgo

būvniecību. Būvinspektora aizliegums nekavējoties pārtraukt objekta ekspluatāciju dabiski izriet no patvaļīgas būvniecības fakta un atbilst Būvniecības

likuma 18.panta regulējumam. Aizliegums izmantot būvi vai tās daļu pirms tās nodošanas ekspluatācijā izriet arī no Būvniecības likuma 21.panta otrās

daļas pirmā teikuma.

[3.2] Nav pamatoti pieteicējas iebildumi, ka būvinspektora atzinumā noteiktais pienākums ir nesamērīgs. Tā kā pārbūvētās telpas paredzētas

publiskai lietošanai, būvinspektora lēmums attaisnojams ar sabiedrības interesi uz būvniecības normatīvo aktu prasībām atbilstošu, kvalitatīvu un drošu

būvju izmantošanu.

[3.3] Pieteicēja nepamatoti atsaucas uz vienlīdzības principa pārkāpumu. Pieteicējas norādītā situācija, kurā patvaļīgas būvniecības gadījumā nebija

noteikts aizliegums ekspluatēt aptiekas telpas, nav salīdzināma ar pieteicējas situāciju.

[4] Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību par minēto apgabaltiesas spriedumu. Kasācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[4.1] Tas, ka pieteicēja nav saņēmusi starpsienu izbūvei nepieciešamo dokumentāciju, pats par sevi nav pietiekams pamats, lai apturētu visu

aptiekas telpu ekspluatāciju. Neviens normatīvais akts tiešā tekstā neparedz, ka patvaļīgas būvniecības gadījumā būtu piemērojams ekspluatācijas

aizliegums.

[4.2] Kļūdaina ir apgabaltiesas atsaukšanās uz Senāta judikatūrā atzīto, ka ekspluatācijas aizliegums dabiski izriet no patvaļīgas būvniecības fakta.

Uz pieteicēju nebūtu attiecināms Būvniecības likuma 21.panta otrajā daļā paredzētais aizliegums būvi ekspluatēt pirms tās nodošanas ekspluatācijā, jo

pieteicējas veiktā patvaļīgā būvniecība vispār nav tāda, kuras tiesiska pabeigšana notiktu ar būves pieņemšanu ekspluatācijā. Turklāt, ja patiešām būtu

uzskatāms, ka aizliegums patvaļīgu būvi ekspluatēt izriet no Būvniecības likuma 21.panta otrās daļas, tad tiesā nebūtu patstāvīgi pārbaudāms

būvinspektora atzinums, kurā atkārtots no tiesību normas izrietošs pienākums.

[4.3] Apgabaltiesa nav izvērtējusi pieteicējai noteiktā pienākuma samērīgumu. Pieteicējas veiktā patvaļīgā būvniecība būtībā paredz vienīgi

vienkāršotās atjaunošanas darbus, kas pēc savas būtības saistīti ar ļoti nelielu, ja ne pat neesošu, aptiekas apmeklētāju apdraudējumu. Savukārt aptiekas

telpu ekspluatācijas apturēšana vēlāk ietekmēja pieteicējai izsniegtās aptieku licences darbību.

[4.4] Apgabaltiesa kļūdaini nav konstatējusi vienlīdzības principa pārkāpumu. Nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas norādītajā gadījumā, kurā

patvaļīgas būvniecības rezultātā aptiekas telpu ekspluatācija netika apturēta, būtu konstatējami atšķirīgi apstākļi. Tāpat no pierādījumiem lietā izriet, ka

iestāde nav spējusi pamatot, ka arī citos gadījumos, kuros veikti vienīgi vienkāršotie atjaunošanas darbi, būtu noteikts telpu ekspluatācijas aizliegums.

Motīvu daļa

[5] Kasācijas tiesvedības ietvaros izšķirams, vai apgabaltiesa ir pieļāvusi kasācijas sūdzībā norādīto tiesību normu pārkāpumus, secinot, ka

pieteicējai pamatoti noteikts pienākums apturēt aptiekas telpu, kurās veikta patvaļīga būvniecība, ekspluatāciju.

[6] Pieteicēja uzskata, ka tiesību normas neparedz būvinspektora kompetenci šādos gadījumos apturēt telpu ekspluatāciju. Senāts turpmāk

norādīto apsvērumu dēļ tam nepiekrīt.

[7] Būvinspektora kompetenci būvniecības kontrolē citstarp noteic Būvniecības likuma 18.pants. Atbilstoši šā panta piektajai daļai, ja

būvinspektors, pārbaudot būvdarbu uzsākšanas atbilstību normatīvo aktu prasībām, konstatē patvaļīgu būvniecību, viņš aptur būvdarbus un sagatavo

atzinumu, bet iestāde attiecīgi pieņem lēmumu par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu vai atļauju veikt būvniecību pēc būvniecību regulējošo normatīvo aktu

prasību izpildes.

No minētās normas izriet, ka būvinspektora atzinumam par būves pārbaudi patvaļīgas būvniecības gadījumā ir divējāda loma. No vienas puses,

atzinums un tajā fiksētie apstākļi ir pamats būvvaldei tālāk lemt par darbībām, kas veicamas saistībā ar konstatēto patvaļīgo būvniecību. No otras puses,

Būvniecības likuma 18.panta piektā daļa paredz būvinspektoram pienākumu gadījumā, ja patvaļīga būvniecība ir konstatējama, apturēt būvdarbus,

tādējādi lemjot par prettiesiskās situācijas apturēšanu līdz brīdim, kamēr iestādē būs galīgi izlemts jautājums par rīcību ar patvaļīgo būvniecību. Tātad

likumdevējs ir paredzējis, ka būvinspektora atzinumam līdz iestādes lēmuma pieņemšanai ir jārisina jautājums par prettiesiskās situācijas apturēšanu, tādā

veidā būvinspektora atzinumam paredzot administratīvajam aktam raksturīgās tiesiskās sekas. Līdz ar to Būvniecības likuma 18.panta piektā daļa būtībā

paredz obligātajam administratīvajam aktam pielīdzināma lēmuma pieņemšanu, proti, konstatējot patvaļīgu būvniecību, būvinspektoram ir pienākums lemt

par darbībām, kas veicamas būvniecību regulējošo normu pārkāpuma apturēšanai. Šādu darbību paredzēšana tieši vērsta uz efektīvu būvniecības

kontroles procesa nodrošināšanu un iespējamā tiesību pārkāpuma (un no tā izrietošo seku) apturēšanu.

[8] Lai arī Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā tiešā tekstā patvaļīgas būvniecības gadījumā paredzēts lemt par būvdarbu apturēšanu,

minētais nenozīmē, ka efektīvi līdzekļi konstatētā pārkāpuma apturēšanai būvinspektora rīcībā būtu tikai tad, ja patvaļīgie būvdarbi pārkāpuma

konstatēšanas laikā joprojām aktīvi noritētu. Šāds uzskats nonāktu pretrunā gan ar būvniecības kontroles mērķi, gan veicinātu tiesisko nihilismu.

Saistībā ar minēto Senāta judikatūrā jau iepriekš atzīts, ka Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā būvinspektoram noteiktais pienākums pēc

būtības attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad patvaļīgā būvniecība tiek konstatēta nevis būvdarbu procesā, bet vēlāk – jau nelegāli uzbūvētas būves

ekspluatācijas laikā. Šādos gadījumos likumdevējs ir piešķīris kompetenci būvinspektoram, konstatējot patvaļīgas būvniecības faktu, apturēt turpmākas

darbības šādā būvē. Attiecīgi šādos gadījumos Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā paredzētais pienākums apturēt patvaļīgos būvdarbus būtībā

saprotams kā pienākums apturēt turpmākas darbības šādā būvē, tostarp vajadzības gadījumā liedzot telpu, kurās patvaļīga būvniecība veikta,

ekspluatāciju (Senāta 2016.gada 19.jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-1056/2016 (670006116) 8.punkts).

No minētā izriet, ka jautājums par to, kas būvinspektoram, meklējot pagaidu risinājumu pārkāpuma novēršanai patvaļīgas būvniecības gadījumā,

jānosaka, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāda ir faktiskā situācija saistībā ar patvaļīgo būvniecību. Ja būvinspektora pārbaudes rezultātā patvaļīgas

būvniecības fakts tiek fiksēts tad, kad patvaļīgie būvdarbi jau ir pabeigti un ir uzsākta patvaļīgā objekta ekspluatācija, būvinspektoram ir pamats lemt par

šādas ekspluatācijas apturēšanu līdz brīdim, kad iestāde pieņems lēmumu saistībā ar patvaļīgo būvniecību.

[9] Minētos secinājumus neietekmē pieteicējas norādītais, ka tad, ja uzskata, ka likumdevējs aizliegumu būvi (arī patvaļīgu) ekspluatēt ir noteicis ar

likumu (Būvniecības likuma 21.panta otro daļu), būtu jāsecina, ka būves ekspluatācijas apturēšana nav nodota būvinspektora izlemšanai.

Atbildot uz šo pieteicējas iebildumu, Senāts vispirms paskaidro, ka Būvniecības likuma 21.panta otrās daļas normas (būvi aizliegts izmantot līdz tās

pieņemšanai ekspluatācijā) jēga primāri ir noteikt aizliegumu ekspluatēt tādu būvi, kura radīta tiesiskā būvniecības procedūrā, bet vēl nav nodota

ekspluatācijā, nevis regulēt patvaļīgas būvniecības ekspluatāciju. Minētais pamatojams ar to, ka jau no citām normām izriet, ka patvaļīga būvniecība kā

tāda nav pieļaujama (un tātad pašsaprotami nebūtu pieļaujama arī šādas būves ekspluatēšana).

Netieši minētajā normā noteiktais aizliegums gan skar arī patvaļīgās būves (jo, tā kā patvaļīgas būves radīšanas tiesiskā procedūra nav uzsākta, tā

nevar būt arī tiesiski noslēgusies), tomēr, ņemot vērā iepriekš norādīto par Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā paredzēto būvinspektora

kompetenci, tas nenozīmē, ka patvaļīgas būvniecības gadījumā būvinspektoram būtu liegts lēmumā uzdot apturēt patvaļīgi uzbūvēta objekta ekspluatāciju.

Patvaļīgas būvniecības gadījumā patvaļīgās būves ekspluatācijas apturēšanas primārais avots būs tieši būvinspektora atzinums (tajā fiksētais patvaļīgās

būvniecības fakts un apsvērumi par atbilstošo pārkāpuma novēršanas līdzekli).

Tādējādi pats par sevi tas, ka Būvniecības likuma 21.panta otrā daļa noteic vispārīgu aizliegumu ekspluatēt būvi līdz tam brīdim, kad tā tiks nodota

ekspluatācijā, neietekmē to, ka pabeigtas patvaļīgas būvniecības gadījumā būvinspektoram ar savu atzinumu kā pagaidu līdzekli prettiesiskās situācijas

apturēšanai ir kompetence noteikt ekspluatācijas pagaidu aizliegumu.

[10] Atbildot uz pieteicējas argumentu, ka Būvniecības likuma 21.panta otro daļu vispār nebūtu pamata piesaukt, runājot par tādu būvniecību, par

kuru atbilstoši tiesiskajam regulējumam nav jābūt lēmumam par būves pieņemšanu ekspluatācijā, norādāms turpmāk minētais. Lai arī minētā norma tiešā

tekstā paredz aizliegumu ekspluatēt tieši ekspluatācijā nenodotu būvi, tās jēga ir skaidra – proti, aizliegt izmantot (ekspluatēt) tādu būvi, kuras uzsāktais

būvniecības process vēl nav noslēdzies. Tādējādi pēc jēgas no šīs normas izriet arī aizliegums līdz uzsāktā būvniecības procesa tiesiskai noslēgšanai

ekspluatēt arī tādu objektu, kura būvniecības process nenoslēgtos ar lēmumu par būves pieņemšanu ekspluatācijā (proti, kura būvniecībai nepieciešams

paskaidrojuma raksts vai apliecinājuma karte).

Turklāt jebkurā gadījumā šim pieteicējas argumentam izskatāmajā lietā nav nozīmes, jo pietiekams pamats būvinspektora lēmumam apturēt

patvaļīgas būves ekspluatāciju izriet no Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas, tāpēc tam, ka iestāde un tiesa papildus pieminējusi arī Būvniecības

likuma 21.panta otro daļu, nav izšķirošas nozīmes.

[11] Pieteicēja uzskata, ka apgabaltiesa, pārbaudot ar strīdus lēmumu pieteicējai noteikto pienākumu, nav pienācīgi izvērtējusi šāda pienākuma

noteikšanas samērīgumu. Pieteicējas ieskatā, situācijā, kurā patvaļīgā būvniecība aptver vienīgi vienkāršotās atjaunošanas darbu veikšanu (starpsienu

izbūvi un atsevišķas telpas izveidi), ekspluatācijas apturēšana esot vērtējama kā nesamērīga. Minēto pieteicēja pamato arī ar argumentiem par to, ka šīs

ekspluatācijas apturēšana radīja pieteicējas sekas nākamajos pakārtotajos procesos, piemēram, ietekmēja pieteicējas aptiekas darbības licenci.

Saistībā ar minēto Senāts vispirms atkārtoti norāda: Būvniecības likuma 18.panta piektā daļa būtībā paredz obligātā administratīvā akta izdošanu.

Tādējādi, konstatējot patvaļīgas būvniecības faktu, būvinspektoram ir jānosaka arī konkrētajiem apstākļiem atbilstoši pienākumi tiesību pārkāpuma

apturēšanai. Līdz ar to samērīguma apsvērumus jau ir izdarījis pats likumdevējs, nosakot būvinspektoram attiecīgo pienākumu. Tāpēc samērīguma

apsvērumi varētu pamatot to, kāpēc konkrētā gadījuma īpašo apstākļu dēļ būvdarbu apturēšana vai ekspluatācijas aizliegums nebūtu nosakāms, nevis

šāda aizlieguma noteikšanai ik reizi ir jāpamato, kāpēc tas ir lietderīgi un samērīgi (sal., piemēram, Senāta 2014.gada 7.jūlija rīcības sēdes lēmuma

lietā Nr. SKA-571/2014 (A42879709) 8.punkts).

Apgabaltiesa, izvērtējot, vai pastāv izņēmuma apstākļi, kuru dēļ būtu secināms, ka pieteicējas gadījumā pienākums apturēt telpu ekspluatāciju ir

nesamērīgs, ir pievērsusies pieteicējas argumentiem par veikto darbību maznozīmīgumu un šajā kontekstā ir akcentējusi, ka patvaļīga būvniecība veikta

publiskās telpās, kurās vienlaikus paredzēts uzturēties vairākiem cilvēkiem. Attiecīgi šādos apstākļos jo īpaši būtiski nodrošināt, lai šīs publiskās telpas

apmeklētājiem ir drošas un tajās veiktā būvniecība atbilst tiesību normās izvirzītajām prasībām. Senāts minētajā apgabaltiesas secinājumā nesaskata

kļūdas. Jāņem vērā, ka vispārīgi, kamēr vien būvniecības uzsākšana nav saskaņota tiesību normās paredzētajā kārtībā, to nevar atzīt par drošu. Līdz ar to

pieteicējas norādītais, ka patvaļīgas būvniecības rezultātā izbūvētas tikai starpsienas, pauž vienīgi pieteicējas subjektīvu ieskatu par veikto būvdarbu

nozīmi, nevis norāda uz objektīviem iemesliem, kāpēc konkrētajos apstākļos samērīguma apsvērumi liktu atkāpties no tiesību normās paredzētās rīcības.

Arī pieteicējas kasācijas sūdzībā norādītais par turpmākām sekām, kas pieteicējai radās pēc aptiekas telpu ekspluatācijas apturēšanas, nepamato

būvinspektora atzinuma nesamērīgumu. Šādu seku vēlāka rašanās nevar ietekmēt secinājumus par iepriekš izdotā administratīvā akta samērīgumu.

[12] Tāpat Senāts nesaskata apgabaltiesas kļūdu, nekonstatējot vienlīdzības principa pārkāpumus būvinspektora atzinuma pieņemšanā.

Atsaucoties uz vienlīdzības principa pārkāpumu, pieteicēja norādījusi uz gadījumu, kurā iestāde, citā aptiekā konstatējot patvaļīgu būvniecību, nav

noteikusi aizliegumu ekspluatēt aptiekas telpas. Saistībā ar minēto Senāts piekrīt apgabaltiesas spriedumā norādītajam, ka attiecīgās situācijas nav

salīdzināmas. Apgabaltiesa pamatoti uzsvērusi, ka pieteicējas norādītajā gadījumā patvaļīga būvniecība tika konstatēta tajā, ka būvnieks bija veicis

būvniecību ar atkāpēm no saskaņotā būvprojekta, proti, šajā situācijā bija izbūvēts tehniskajam projektam neatbilstošs durvju apjoms un panduss. Senāts

nepiekrīt pieteicējas norādītajam, ka šī atšķirība ir maznozīmīga. Patvaļīgās būvniecības forma (proti, tas, vai būvniecība veikta vispār neinformējot par to

iestādi vai veikta, pieļaujot atkāpes no jau saskaņotā) tiešā veidā var ietekmēt gan to, kāda ir šīs būvniecības ietekme, gan raksturs. Pieteicējas norādītajā

gadījumā būvniecības uzsākšana kā tāda kopumā bija saskaņota būvvaldē, attiecīgi – būvvalde vispār bija pārliecinājusies par plānotās būvniecības

pieļaujamību. Tāpēc šādā situācijā, samērojot pieļauto pārkāpumu ar tā ietekmi, ir pieļaujams samērīguma apsvērumu dēļ atkāpties no pienākuma

piemērot līdzekļus pārkāpuma apturēšanai. Tas nepamato vienlīdzības principa pārkāpumu attiecībā uz pieteicēju.

Tāpat pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka iestāde nav spējusi norādīt nevienu citu gadījumu, kurā nesaskaņoti vienkāršotās atjaunošanas darbi

būtu noveduši pie telpu ekspluatācijas aizlieguma. Pamatojot minēto, pieteicēja kasācijas sūdzībā atsaucas gan uz 2017.gada 11.janvāra tiesas sēdes

protokolā fiksētajiem iestādes pārstāvja paskaidrojumiem, gan lietas materiālos esošo 2017.gada 12.janvāra vēstuli, no kuras izrietot, ka aizliegums būvi

ekspluatēt tiek piemērots gadījumos, kad būve ekspluatēta neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam, nevis gadījumos, kad konstatējama patvaļīga

būvniecība.

Iepazīstoties ar pieteicējas norādītajiem tiesas sēdē atbildētāja sniegtajiem paskaidrojumiem, ir secināms, ka atbildētājas pārstāvis, atbildot uz tiesas

jautājumiem par līdzīgiem gadījumiem, vienīgi norādījis, ka tieši viņš konkrēti savā pusotra gada praksē ar līdzīgiem gadījumiem nav saskāries. Tātad

iestādes pārstāvis būtībā pauda viedokli par savu pieredzi, nevis vispārīgu iestādes praksi. Šādā aspektā vienas personas personiskā pieredze neļauj

izdarīt secinājumus par visas iestādes praksi.

Savukārt, izvērtējot pieteicējas norādīto vēstuli, ir secināms, ka tajā vienīgi izteiktas vispārīgas norādes, ka aizliegums būvi ekspluatēt izrietot no

patvaļīgas būvniecības fakta. Lai arī šajā sakarā iestāde ir pamatā atsaukusies uz aizliegumu telpas ekspluatēt neatbilstoši projektētajam lietošanas

veidam, šāda norāde pati par sevi ne apstiprina, ne arī noliedz, ka arī citos gadījumos, kad tiek konstatēta patvaļīga būvniecība, tiek noteikts attiecīgo

telpu ekspluatācijas aizliegums.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas iebildumi kopumā neļauj secināt, ka apgabaltiesai vajadzēja konstatēt vienlīdzības principa pārkāpumu. Lai arī ir

konstatējams, ka iestāde tieši nav uzskaitījusi citus gadījumus, kuros, konstatējot patvaļīgu būvniecību (vienkāršotās atjaunošanas darbu veikšanu bez

būvatļaujas), tiktu noteikts ekspluatācijas aizliegums, ar minēto pašu par sevi nav pietiekami, lai konstatētu vienlīdzības principa pārkāpumu apstākļos,

kad šāda pienākuma noteikšana izriet no likuma.

Šajā sakarā Senāts arī uzskata par lietderīgu paskaidrot, ka vispārīgi, lai norādītu uz vienlīdzības principa pārkāpumu, personai nepietiek atsaukties

uz pieņēmumu, ka šāds pārkāpums ir pieļauts, bet personas iebildumiem ir jāietver arī pamatojums, kāpēc personai šāds iespaids ir radies. Turklāt, lai arī

pieteicēja šobrīd kasācijas sūdzībā vispārīgi atsaucas uz pieļautu vienlīdzības principa pārkāpumu iestādes praksē kā tādā, secināms, ka tiesvedības gaitā

(piemēram, apelācijas sūdzībā (lietas 1.sējuma 203.lapa)) pieteicēja atsaucās uz vienlīdzības principa pārkāpumu vienīgi saistībā ar vienu konkrētu

gadījumu. Savukārt šajā ziņā apgabaltiesa pamatoti secināja, ka pieteicējas norādītais gadījums ar patvaļīgo būvniecību aptiekas telpās nav salīdzināms ar

pieteicējas situāciju.

[13] Apkopojot minēto, pārsūdzētais apgabaltiesas spriedums atstājams negrozīts, bet pieteicējas kasācijas sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 23.oktobra spriedumu, bet SIA „Medelens” kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Višķere V. Kakste V. Krūmiņa