Supreme Court remands case for retrial due to unexamined prison cell window privacy violation.

ECLI:LV:AT:2018:0919.A420208015.2.S

Lieta Nr. A420208015

SKA-280/2018

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2018.gada 19.septembrī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Andris Guļāns,

tiesnese Anita Kovaļevska,

tiesnese Veronika Krūmiņa,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par morālā kaitējuma un mantisko

atlīdzināšanu, sakarā ar /pers. A/. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 2.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ 2014.gada 28.novembrī vērsās ar iesniegumu Ieslodzījuma vietu pārvaldē, sūdzoties par apstākļiem Jelgavas cietumā laikā

no 2013.gada 28.novembra līdz 2014.gada 28.novembrim un lūdzot atzīt par prettiesisku Jelgavas cietuma administrācijas faktisko rīcību, nenodrošinot

pietiekamu privātumu ieslodzījuma vietā sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, kā arī lūdzot izmaksāt morālā kaitējuma atlīdzinājumu 7114,36 euro.

Ar pārvaldes 2015.gada 30.marta lēmumu Nr. 1/5-P/5316 pieteicēja apstrīdētā Jelgavas cietuma administrācijas rīcība, no 2013.gada

28.novembra līdz 2014.gada 10.februārim nenodrošinot pietiekamu privātumu sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, atzīta par prettiesisku, un Jelgavas

cietuma administrācijai uzlikts pienākums pieteicējam rakstveidā atvainoties.

[2] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu naudas izteiksmē, kā arī par mantisko zaudējumu, proti, advokāta

sniegtās juridiskās palīdzības izmaksu, atlīdzināšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 2.decembra spriedumu pieteikums apmierināts daļā, proti, pieteicējam noteikts morālā kaitējuma

atlīdzinājums 100 euro, bet daļā par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu pieteikums atstāts bez izskatīšanas.

[3] Pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, bet Administratīvā

apgabaltiesa ar 2016.gada 2.novembra spriedumu pieteikumu šajā daļā noraidīja. Ņemot vērā apgabaltiesas pievienošanos zemākas instances tiesas

sprieduma motivācijai, spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Iestāde, nenodrošinot privātumu sanitārā mezgla apmeklēšanas laikā, ir pārkāpusi Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)

95.pantu un aizskārusi pieteicēja tiesības. Lietā ir strīds par to, vai ar atzīto prettiesisko rīcību pieteicējam ir nodarīts tāds morālais kaitējums, kas

atlīdzināms naudā.

[3.2] Ņemot vērā atlīdzinājuma noteikšanas principus, administratīvo tiesu praksē citos līdzīgos gadījumos piešķirtos atlīdzinājumus, kā arī ņemot

vērā pārkāpuma ilgumu (75 dienas) un to, ka kamerā Nr. 313 pieteicējs bija ievietots viens pats, iestādes prettiesiskās rīcības rezultātā pieteicējam netika

radītas smagas sekas. Tomēr pieteicēja tiesību aizskārums ir būtisks, tāpēc par atbilstošu morālā kaitējuma atlīdzinājumu būtu uzskatāms atlīdzinājums

naudas izteiksmē 100 euro apmērā, jo tas dos gandarījumu pieteicējam un atturēs iestādi no citu līdzīgu gadījumu pieļaušanas.

[3.3] Jelgavas cietumā jau 2014.gada sākumā ir veikti remontdarbi, nomainot sanitārā mezgla norobežojumus pret jauniem un piemērotiem. Iestāde

uz pieteicēja sūdzību ir reaģējusi un pieteicēja sūdzībā norādītās nepilnības ir novērsusi. Sanitārais mezgls bija pārredzams tikai tad, ja cietuma

amatpersona ienāk kamerā brīdī, kad pieteicējs apmeklē tualeti. Sūdzībā nav konkrēti norādīts, ka pieteicēja tiesību uz privātumu aizskārums sanitārā

mezgla apmeklējuma laikā patiešām būtu noticis, jo īpaši, ņemot vērā 2014.gada sākumā iestādes veiktos remontdarbus kamerās. Iestādes ļaunprātīga

rīcība vai tieši pret pieteicēju vērsta rīcība, lai pazemotu pieteicēju, šajā gadījumā nav konstatējama.

[4] Pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā norādīts, ka apgabaltiesa nepamatoti nav ņēmusi vērā apstākli, ka pieteicēja tiesību aizskārums ir

ilgstošs un piešķirtais atlīdzinājums nav atturējis iestādi no pārkāpuma veikšanas. Tāpat arī tiesa nav noskaidrojusi, ka tikai 2014.gada novembrī varēja

uzskatīt, ka pieteicēja tiesību aizskārums ir pārtraukts, jo tika aizmūrēts sanitārajā mezglā esošais logs.

Motīvu daļa

[5] Sanitārā mezgla norobežojums kamerā ir būtisks jautājums kā cietsirdīgas un pazemojošas attieksmes aizlieguma kontekstā (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2016.gada 20.oktobra sprieduma lietā „Muršić v. Croatia”, iesnieguma Nr. 7334/13, 139..punkts), tā arī kā

personas tiesību uz privāto dzīvi elements (2015.gada 15.februāra spriedums lietā „Szafrański v. Poland”, iesnieguma Nr. 17249/12). Vienlaikus

gadījumā, ja persona kamerā atrodas viena, tad, kaut arī nepietiekama sanitārā mezgla norobežošana nav pieņemama tieši higiēnas apsvērumu dēļ, tās

ietekme uz personas privātumu ir krietni mazāka un privātums varētu tikt aizskarts tikai no cietuma amatpersonu puses (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2015.gada 29.oktobra sprieduma lietā „Story and others v. Malta”, iesniegumu Nr. 56854/13, 57005/13 un 57043/13, 120.punkts).

[6] Apgabaltiesa norādījusi, ka sanitārais mezgls bija pārredzams tikai tad, ja cietuma amatpersona ienāca kamerā, tomēr nav izvērtējusi pieteicēja

iebildumus, ka sanitārais mezgls bija pārredzams no kameras sienā esošā loga.

Loga esamība kamerā nozīmē, ka pieteicējs, iespējams, varēja būt redzams ne vien tad, kad cietuma amatpersonas ienāca kamerā, bet arī

pastāvīgi, proti, ikreiz, kad kāda cietuma amatpersona vai cits ieslodzītais pārveidojās garām kamerai, tādējādi padarot pieteicēja tiesību aizskārumu

daudz smagāku. No pārvaldes sniegtās informācijas izriet, ka kameras sienā bija logs 1,6 m augstumā, kas padara ticamu pieteicēja apgalvojumu, ka no

šāda loga tik tiešām varētu būt pārredzams sanitārais mezgls. Turklāt 2015.gada 11.novembra tiesas sēdē pārvaldes pārstāvis arī izteica pieņēmumu, ka

pieteicējs, sanitārajā mezglā stāvot kājās, varētu būt redzams no minētā loga. Līdz ar to apgabaltiesai bija īpaši svarīgi noskaidrot faktiskos apstākļu un

izvērtēt loga ietekmi uz pieteicēja privātuma aizskārumu. Kaut arī šajā pašā tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis atsaucas uz kameras fotogrāfijām tiesa tās

nav ieguvusi, lai pārbaudītu pieteicēja iebildumu patiesumu.

Apgabaltiesa atsaukusies uz administratīvajā lietā Nr. A420285914 piešķirto morālā kaitējuma atlīdzinājumu par atrašanos kamerā Nr. 313 laika

periodos no 2012.gada 28.novembra līdz 2013.gada 10.maijam un no 2013.gada 29.maija līdz 28.novembrim, kad pieteicējam ieslodzījuma vietā netika

nodrošināts pietiekams privātums sanitārā mezgla apmeklējuma laikā. Tomēr no tiesu nolēmumiem neizriet, ka minētajā administratīvajā lietā lietas

dalībnieki būtu minējuši loga esību kameras sienā, tāpēc sekojoši nav arī izvērtēta loga ietekme uz pieteicēja tiesību aizskārumu. Līdz ar to nevar uzskatīt,

ka šajā lietā piešķirts atlīdzinājums par identiskiem apstākļiem.

[7] Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apgabaltiesas spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Augstākā tiesa

nosprieda:

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 2.novembra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis A. Guļāns

Tiesnese A. Kovaļevska

Tiesnese V. Krūmiņa