Court dismisses Air Baltic's appeal, ruling carrier liable for transporting passenger without valid Schengen visa.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Court of Riga dismissed Air Baltic Corporation's appeal against a fine imposed for transporting a Jordanian citizen without a valid Schengen visa. The court acknowledged the airline's limited ability to verify documents at the airport but held that this does not exempt them from the general legal duty to verify passenger eligibility. Consequently, the court found the administrative penalty appropriate and upheld the border guard's decision to maintain the fine.
Legislator headnote
AI generatedImigrācijas likums; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2pants; The carrier of passengers remains liable for transporting individuals without valid travel documents despite limited pre-departure verification opportunities, as the duty to exercise due diligence is a general legal obligation.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A420740810
A00779-12/22
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2012.gada 11.aprīlī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna,
piedaloties pieteicējas akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation” pārstāvim U.K. un
atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts robežsardzes pārstāvei
B.A.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc akciju sabiedrības
„Air Baltic Corporation”, reģistrācijas numurs 40003245752, pieteikuma par Valsts
robežsardzes 2010.gada 6.augusta lēmuma Nr.89 „Par administratīvā pārkāpuma lietā
pieņemtā lēmuma negrozīšanu” (administratīvā pārkāpuma protokols Nr.AA040879)
atcelšanu,
Aprakstošā daļa
[1] 2010.gada 6.jūnijā akciju sabiedrība „Air Baltic Corporation” (turpmāk –
pieteicēja, arī pārvadātāja) ar avioreisu BT-776 (Ammāna – Rīga) uz Latvijas Republiku
atveda Jordānijas pilsoni S.S. (S.S.), Jordānijas pilsoņa pase Nr./pases numurs/, bez
derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas Šengenas valstu teritorijā. Persona papildus
uzrādīja Palestīnas autonomijas pašpārvaldes izdotu dokumentu Nr.246369, kas nav
atzīts par derīgu ceļošanas dokumentu Latvijas Republikā, un Šengenas ierobežotas
teritoriālā derīguma (Francijas) vīzu Nr./vīzas numurs/, kas nav derīga ieceļošanai
Latvijas Republikā un Polijā.
Ar 2010.gada 37.jūnija Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes priekšnieka
pienākumu izpildītāja lēmumu Nr.829-900-AA040879 pieteicēja saukta pie
administratīvās atbildības par to, ka pārkāpusi Imigrācijas likuma 21.panta pirmo daļu,
par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī –
LAPK) 114.2pantā. Pieteicējai uzlikts naudas sods Ls 2100 apmērā.
Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, Valsts robežsardze 2010.gada
6.augustā pieņēma lēmumu Nr.89 „Par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā
lēmuma negrozīšanu” (turpmāk – Lēmums), ar kuru sākotnējo lēmumu atstāja
negrozītu.
[2] 2010.gada 6.septembrī tiesā saņemts pieteicējas pieteikums (ar
papildinājumiem 2012.gada 5.martā) par Lēmuma atcelšanu un pārkāpuma atzīšanu par
maznozīmīgu, izbeidzot administratīvo lietu un izsakot pieteicējai mutvārdu
aizrādījumu.
Pieteikums un tā papildinājumi pamatoti ar šādiem argumentiem.
[2.1] Pieteicējai nav nekādu iespēju Ammānas lidostā pārbaudīt, vai pasažierim ir
ieceļošanai Latvijas Republikā nepieciešamie dokumenti, ne pasažierim reģistrējoties
lidojumam, ne atstājot izlidošanas terminālu, jo saskaņā ar SGHA līgumu to uzņemas
lidostas darbinieki.
[2.2] Konkrētajā gadījumā Ammānas lidostas darbinieki pārbaudīja, ka
pasažierim ir Jordānijas pilsoņa pase un Palestīnas pase ar Šengenas vīzu, bet nepievērsa
uzmanību tam, ka šai vīzai ir ierobežots teritoriālais derīgums. Turklāt reisi uz Rīgu no
Ammānas sākās tikai 2010.gada 1.jūnijā, un šis bija viens no pirmajiem reisiem.
[2.3] Atbildētājas lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās par Imigrācijas
likuma 21.panta pirmās daļas noteikuma pārkāpumu ir neizskaidrojami un pretrunīgi.
Līdzīgos gadījumos personām tika izsniegtas vīzas un atļauts ieceļot Latvijas Republikā,
atbildētāja konstatēja, ka minētajiem pārkāpumiem ir formāls raksturs un tie nav radījuši
kaitīgas sekas, tādēļ atbrīvoja pieteicēju no administratīvās atbildības un izteica
mutvārdu aizrādījumus.
Pieteicēja uzskata, ka tādējādi atbildētāja pārkāpj Administratīvā procesa likumā
ietverto vienlīdzības principu, kas nosaka, ka pastāvot vienādiem faktiskajiem un
tiesiskajiem apstākļiem, iestādei jāpieņem vienādi lēmumi.
[2.4] Pieteicējai nav saprotams tas labums, ko iegūst sabiedrība no pieteicējai
uzliktā naudas soda, jo trīs gadu laikā pieteicēja šādi sodīta jau apmēram 200 reizes.
Soda uzlikšana nav novērsusi atkārtotu pārkāpumu izdarīšanu, jo tos novērst nav
pieteicējas spēkos.
[2.5] Pieteicēja ir slēgusi lidojumus uz Ammānu. Tādēļ šādu gadījumu
atkārtošanās nav iespējama.
[3] 2010.gada 4.oktobrī un 2012.gada 19.martā Administratīvajā rajona tiesā
saņemti Valsts robežsardzes (turpmāk arī – atbildētāja) paskaidrojumi par pieteicējas
pieteikumu. Paskaidrojumos norādīts, ka atbildētāja pieteikumus neatzīst un lūdz tos
noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem apsvērumiem. Attiecībā uz pieteicējas
prasījumu atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu, norāda šādus apsvērumus.
[3.1] Pieteicēja nav pamatojusi, kādi ir bijuši “nestandarta” vai “īpašie” apstākļi,
uz kā pamata pārvadātājs ir atkāpies no Imigrācijas likuma 21.pantā ietvertās prasības
pārvadāt tikai tādas personas, kurām ir ieceļošanai derīgi dokumenti.
Tas vien, ka persona gala rezultātā tiek ielaista valstī, pats par sevi nenozīmē, ka
pārvadātāja pārkāpums ir maznozīmīgs.
[3.2] Uz pārkāpuma izdarīšanas brīdi identiski vai līdzīgi pārkāpumi jau bija
konstatēti daudzkārt, šādu pārkāpumu izdarīšana turpinās vēl joprojām, turklāt tie tiek
izdarīti sistemātiski (2008.gadā un 2009.gadā kopumā 119 pārkāpumi). Tādējādi nav
sasniegts mutvārdu aizrādījuma piemērošanas mērķis. Proti, tas nav pietiekams
līdzeklis, lai pārvadātājs saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to
nepieļautu.
[3.3] Jāņem vērā fakts, ka pārkāpums ir saistīts ar nelegālo imigrāciju, kas
vērtējams kā bīstams valsts un sabiedriskajai kārtībai. Tādējādi, izsakot mutvārdu
aizrādījumu, netiks sasniegts soda mērķis, kas ir efektīvi apkarot nelegālo imigrāciju.
Saskaņā ar Šengenas līguma 4.pantu par to paredzēta sankcija soda naudas veidā.
Nelegālās migrācijas ierobežošana ir viens no galvenajiem Imigrācijas likuma
uzdevumiem, un Imigrācijas likuma 21.panta normas pārkāpums paredz stingru
sankciju par tās neievērošanu.
[3.4] Lietā būtu jāizvērtē, vai pārvadātājs ir veicis visus nepieciešamos
pasākumus, lai uz Latvijas Republiku nenogādātu nelegālu imigrantu – personu bez
ieceļošanas tiesībām, tādējādi ierobežojot migrantu plūsmu. Tiesību akti neparedz
atbildētājai pienākumu izvērtēt potenciālos imigrācijas riskus, jo ar pārvadātājam
uzlikto pienākumu neizpildi, proti, nelegālā imigranta atvešanu, ir iestājies nelegālās
migrācijas riska gadījums.
[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis lūdza atzīst pārkāpumu par maznozīmīgu un
izteikt pieteicējai mutvārdu aizrādījumu. Tiesas sēdē pārstāvis savu prasījumu pamatoja
ar pieteikumā un pieteikuma papildinājumus norādītajiem apsvērumiem, papildus
uzsverot, ka juridiskais definējums jānošķir no konkrētiem gadījumiem. Juridiski tas, ka
nolaižas Rīgas lidostā, lai tūlīt par pārkāptu lidmašīnā uz Tallinu, nozīmē, ka ieceļo
Latvijas Republikā. Bet pēc būtības tas nozīmē, ka tāds mērķis nav bijis – Rīgas lidosta
šī pasažiera izpratnē ir tranzīta punkts. Jāņem vērā, ka no Anmānas uz Tallinu tiešā reisa
nav. Konkrētajā gadījumā nepastāvēja nelegālās imigrācijas risks.
[5] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve pieteicējas prasījumu neatzina, pamatojoties
uz Lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādītajiem apsvērumiem, papildus norādot, ka
Āzijas valstis ir pieskaitāmas pie riska valstīm, kas pastiprināti jāpārbauda.
Tas vien, ka persona tiek ielaista valstī, nenozīmē, ka pārkāpums ir mazsvarīgs.
Vērtējams apstāklis, ka pierādījumi par pārvadāšanas faktu nav iesniegti pirms
pārvadāšanas.
Motīvu daļa
[6] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot lietas materiālus
to kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.
[7] Pieteicēja saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 114.2pantu,
kas noteic, ka par tādu valstu pilsoņu pārvadāšanu, kuras nav Eiropas Savienības vai
Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, no šīm valstīm uz Latvijas Republiku, ja
minētajām personām nav Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai nepieciešamo
ceļošanas dokumentu un ja to veicis pārvadātājs ar jūras, gaisa vai sauszemes
transportu, uzliek naudas sodu (..) juridiskajām personām no tūkstoš septiņsimt latiem
līdz divtūkstoš astoņsimt latiem par katru pārvadāto personu.
Imigrācijas likuma 21.panta pirmā daļa noteic, ka pārvadātājs pārliecinās par to,
ka ārzemniekam, kuru tas pārvadā, ir ieceļošanai Latvijas Republikā nepieciešamie
dokumenti.
Arī saskaņā ar likuma „Par aviāciju” 112.panta pirmo daļu gaisa kuģa
ekspluatants ir atbildīgs par to, lai no ārvalstīm uz Latvijas Republiku vai no Latvijas
Republikas uz ārvalstīm netiktu pārvadātas personas bez ieceļošanai attiecīgajā valstī
derīgiem dokumentiem.
Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības par LAPK 114.2pantā
paredzēto pārkāpumu, nepieciešams pierādīt, ka, pirmkārt, pārvadātājs veicis tādu valstu
pilsoņu pārvadāšanu, kuras nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas
dalībvalstis, no šīm valstīm uz Latvijas Republiku, otrkārt, ka minētajām personām nav
Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai nepieciešamo ceļošanas dokumentu,
treškārt, pārvadāšanu veicis pārvadātājs ar jūras, gaisa vai sauszemes transportu.
[8] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējas darbībās ir saskatāmi
visi LAPK 114.2pantā paredzētie pārkāpuma sastāvu veidojošie elementi.
Bet pieteicēja lūdz atzīt izdarīto administratīvo pārkāpumu par maznozīmīgu
atbilstoši LAPK 21.pantam un atbrīvot pieteicēju no administratīvās atbildības.
Līdz ar to lietā izšķirams jautājums, vai pieteicējas izdarīto administratīvo
pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu.
[9] LAPK 21.panta pirmā daļa noteic, ka institūcija (amatpersona), kas
pilnvarota izlemt lietu, var atbrīvot pārkāpēju no administratīvās atbildības un
aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu, ja izdarītais administratīvais pārkāpums ir
maznozīmīgs.
Nav šaubu par to, ka LAPK 114.2panta sastāvs ir piemērojams dažādiem
faktiskajiem apstākļiem, tostarp gan situācijai, kad pārvadātājs uz Latvijas Republiku ir
atvedis personas, kurām vispār nav ceļošanas dokumentu un kurām nav nekādu iespēju
saņemt ieceļošanai Latvijas Republikā paredzētos dokumentus, gan gadījumam, kāds ir
konkrētajā lietā. Proti, personai ir bijusi vīza ieceļošanai Latvijā, taču robežas
šķērsošanas brīdī tās derīguma termiņš jau bija beidzies. Tātad atzīstams, ka persona
šķērsojusi robežu bez ieceļošanai derīgiem dokumentiem.
No normas satura ir nepārprotami secināms, ka tās vispārējais mērķis ir nepieļaut
nelegālo imigrāciju. Tas izriet arī no Padomes 2001.gada 28.jūnija Direktīvas
2001/51/EK, ar kuru papildina 26.pantu Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Līgumu.
Atbilstoši šīs direktīvas preambulai, lai efektīvi apkarotu nelegālo imigrāciju, svarīgi, lai
visas dalībvalstis ieviestu noteikumus, ar ko nosaka saistības pārvadātājiem, kuri ieved
ārvalstniekus dalībvalstu teritorijā.
Tātad nepārprotami pārvadātājs ir atbildīgs par nelegālās migrācijas plūsmas
ierobežošanu, tiešā veidā ar savu rīcību nepieļaujot nelegālajai imigrācijai labvēlīgu
apstākļu pastāvēšanu. Citiem vārdiem, pārvadātājam ar vislielāko rūpību ir pienākums
pārliecināties par pārvadātās personas tiesībām ieceļot valstī, kuras robežu persona
šķērso, arī tad, ja faktiskā mērķa valsts ir cita. Proti, arī tad, ja persona Latvijas
Republikas robežu šķērso tranzītā, tātad tikai, lai nokļūtu tālāk citā valstī, pārvadātājam
ir jāpārliecinās, ka personai ir derīgi ceļošanas dokumenti. Turklāt šī pārbaude nedrīkst
būt formāla, jo vīzas ielīmes esība pasē pati par sevi nepiešķir tiesības ieceļot. Par
ceļošanas dokumentu pārbaudi atbildīgajai personai ir jāpārliecinās par vīzas ielīmē
norādīto ziņu attiecināmību uz konkrētajiem faktiskajiem lidošanas apstākļiem: vai vīza
pieļauj ieceļošanu konkrētajā valstī, vai lidojuma dienā nav beidzies vīzas derīguma
termiņš, vai persona jau nav izmantojusi attiecīgajā vīzā norādīto ieceļošanas reižu
skaitu u.tml. To iespējams izdarīt, ja tiek precīzi ievērotas ceļošanas dokumentu
pārbaudes prasības, nepieļaujot atkāpes, ja vien situācija nav ārkārtēja (nestandarta).
Vienlaikus tiesa norāda, ka nelegālā migrācija un migrācijas plūsmas
palielināšanās ir visaptveroša kopējās Eiropas Savienības telpas problēma. Tostarp tādēļ
jautājums par nelegālās imigrācijas apkarošanu un migrācijas plūsmas ierobežošanu,
nosakot pārvadātāju atbildību par personu bez derīgiem ieceļošanas dokumentiem
atvešanu uz kādu no Eiropas Savienības dalībvalstīm, tiek risināts pārnacionālā līmenī.
Eiropas Savienības dalībvalstu atrašanās vienotā teritoriālā telpā pieļauj
netraucētu ceļošanu Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās un iekšējo robežu
šķērsošanu. Tieši tādēļ ir būtiski kontrolēt Eiropas Savienības ārējo robežu, tostarp
ierobežot nelegālās migrācijas plūsmas koncentrēšanos uz Eiropas Savienības ārējās
robežas.
Pārvadātāja sodīšanas mērķis ir iespējami minimizēt nelegālo imigrāciju un
ilgtermiņā nodrošināt, ka nelegālās migrācijas plūsmas samazinās. Jo rūpīgāka kļūs
ieceļošanas dokumentu pārbaude, jo mazāk trešo valstu valstspiederīgajiem, kas
vēlēsies nelegāli iekļūt Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā, būs iespējams nokļūt
līdz kādas no Eiropas Savienības dalībvalsts robežai. Secīgi tiks mazināta nelegālās
migrācijas plūsma. Tiesa ir pamats atzīt, ka pastiprināta migrācijas plūsma un nelegālo
ieceļotāju atrašanās uz Eiropas Savienības dalībvalsts ārējās robežas pastiprina
attiecīgās valsts drošības apdraudējumu, turklāt rada valstij papildus slodzi, tērējot
dažādus resursus, lai novērstu bez dokumentiem atceļojušās personas atvešanas sekas.
Līdz ar to pārvadātājam faktiski ir milzīga loma nelegālās migrācijas plūsmas
ierobežošanā.
[10] No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem secināms, ka personai, kuru
pieteicēja atveda uz Latvijas Republiku 2010.gada 6.jūnijā, bija Jordānijas pilsoņa pase
bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas Šengenas valstu teritorijā, kā arī Palestīnas
autonomijas pašpārvaldes izdots dokuments, kas nav atzīts par derīgu ceļošanas
dokumentu Latvijas Republikā, kurā atradās Šengenas ierobežota teritoriālā derīguma
vīza, neparedzot tiesības ieceļot Latvijas Republikā. Minētais Jordānijas pilsonis vēlējās
nokļūt Igaunijas Republikā, lai piedalītos Tallinas Universitātes rīkotā konferencē.
Personai tika atteikts ieceļot Latvijā. Vienlaikus lietā nav strīda par to, ka minētai
personai vēlāk humānu apsvērumu dēļ tika izsniegta vīza, lai tranzītā nokļūtu Igaunijā.
Tiesai konkrētajos apstākļos nav iespējams novērtēt, vai persona būtu vēlējusies
nelegāli palikt Latvijas Republikā un kāds izskatāmajā lietā ir nelegālās imigrācijas
risks. Taču tas, kā jau tiesa vairākkārt ir norādījusi, nav izskatāmās lietas priekšmets.
Citiem vārdiem, tiesa nevērtē personas, kas vēlējusies bez derīgiem ceļošanas
dokumentiem šķērsot robežu, rīcības tiesiskumu.
Tiesai jāvērtē, vai, konkrētajā lietā ir piemērojams atbildības līdzeklis (sods), lai
tiktu sasniegts tiesas norādītais mērķis, vai tomēr, ņemot vērā konstatētos apstākļus,
pieteicējas izdarīto pārkāpumu ir iespējams atzīt par mazsvarīgu.
[11] Tiesa pārkāpuma pieļaušanā nekonstatē gadījuma raksturu, tiesa arī neatzīst
izdarīto pārkāpumu par formālu, kura sekas nav tik būtiskas.
Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13.
jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu, (Vīzu kodekss) 25.pants noteic gadījumus
un kārtību, kādā izsniedz vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu. Šāda vīza ir derīga
tikai izsniedzējas dalībvalsts teritorijā. Izņēmuma kārtā tā var būt derīga vairāk kā
vienas dalībvalsts teritorijā, ja katra no šīm dalībvalstīm ir piekritusi. Turklāt, ja
pieteikuma iesniedzējam ir ceļošanas dokuments, ko neatzīst viena vai vairākas, tomēr
ne visas dalībvalstis, izsniedz vīzu, kas ir derīga to dalībvalstu teritorijā, kas ceļošanas
dokumentu atzīst. Ja izsniedzēja dalībvalsts neatzīst pieteikuma iesniedzēja ceļošanas
dokumentu, izsniegtā vīza ir derīga tikai šajā dalībvalstī.
Konkrētai personai nebija atļaujas šķērsot Latvijas Republikas valsts robežu.
Pase, kurā bija ielīmēta vīza, netiek atzīta par derīgu dokumentu ieceļošanai Latvijas
Republikā. Attiecīgi arī vīzai bija ierobežots teritoriālais derīgums, kas nepieļāva
ieceļošanu Latvijas Republikā. Tātad Latvijas Republika nebija izteikusi piekrišanu
Palestīnas autonomijas piederīgo ieceļošanai Latvijā vispār. Turklāt minēto apstākļu
kontekstā tiesas ieskatā nav nozīmes faktam, ka persona, kuru atveda pieteicēja, bija
profesors, kuram bija jānokļūst citā valstī, lai piedalītos konferencē.
Apstāklis, ka pieteicējas atvestajai personai vēlāk humānu apsvērumu dēļ tika
izsniegta vīza, lai šis cilvēks varētu nokļūt mērķa valstī, nemaina faktu, ka pieteicējas
pieļautais pārkāpums nav mazsvarīgs. Kā jau tiesa ir norādījusi, prasība pati par sevi, ka
personai ir jābūt noteiktiem ieceļošanas dokumentiem nav tikai formālisms.
Papildu jau spriedumā norādītajam tiesa atzīmē, ka noteiktā ieceļošanas
dokumentu pārbaudes kārtība valstij ļauj kontrolēt valstī ieceļojošo vai to šķērsojošo
personu migrācijas plūsmu, pārbaudot katras personas identitāti un iespējamo nelegālās
imigrācijas un citu risku apdraudējumu. Pieteicējas rīcībā nav un nevar būt ziņas par
konkrētajām personām, kas tiek ievestas Latvijas Republikā, jo īpaši apstākļos, kad tiek
atvesta persona no tādas valsts, kuras piederīgo ieceļošanu Latvijā Latvijas Republika
vispār nepieļauj. Tādēļ tas ir arī valsts drošības jautājums maksimāli izvairīties no tādu
personu atvešanas un atrašanās uz valsts robežas, kuru ieceļošana Latvijas Republikā
nav atļauta.
Turklāt tiesa atzīst par pamatotu atkārtoti vērst uzmanību, ka attiecīgas valsts
izdotas derīgas vīzas neesamību personas pasē ir ļoti vienkārši konstatēt. Tādēļ
pārvadātāja atbrīvošana no administratīvās atbildības būtu nesamērīga ar
nepieciešamību sasniegt vispārējo mērķi – ierobežot nelegālo imigrāciju.
[12] Pieteicēja apgalvo, ka tai ir objektīvas grūtības nodrošināt Imigrācijas
likuma 21.panta pirmās daļas prasības.
Pieteicēja norāda uz subjektīviem apstākļiem, proti, lidostas darbinieku un
attiecīgā pasažiera izpratni par to, vai pasažiera dokumenti ir derīgi ieceļošanai Latvijas
Republikā. Pieteicēja arī atkārtoti norāda, ka fizisko personu dokumentu pārbaudi
ieceļošanai Latvijas Republikā pati neveic. Pieteicēja par sadarbības partneres – lidostas
darbinieku paviršību uzzina tikai tad, kad persona ar nederīgiem ceļošanas
dokumentiem ir ieceļojusi Rīgā.
Tiesa piekrīt, ka pārvadātāja iespējas veikt dokumentu pārbaudi ir ierobežotas,
taču tiesa atkārtoti uzsver, ka minētais apstāklis pats par sevi neatbrīvo no tiesību
normās vispārzināmā pienākuma šādu pārbaudi veikt. Tiesas ieskatā pārvadātājam ir citi
tiesiski līdzekļi, kādos pieprasīt atlīdzināt radušos zaudējumus no atbildīgajām lidostām.
Taču šādi jautājumi ir risināmi starptautisko privāttiesību sfērā, attiecīgi šajās attiecībās
privāttiesību principi un tiesību normas prevalē pār nacionālajām.
Tāpat tiesas ieskatā nav nozīmes faktam, ka pieteicēja ir slēgusi lidojumus uz
Ammānu un tādējādi šādu personu atvešana vairs nav iespējama. Kā jau tiesa norādīja,
faktiski lietā nav nozīmes apstāklim, no kurienes katrā konkrētā gadījumā un ar kādiem
dokumentiem persona tiek atvesta. Pārvadātājam ir pienākums ar vislielāko rūpību
pārliecināties par pasažiera tiesisko spēju ceļot uz izvēlēto galamērķi personas izvēlētajā
maršrutā, turklāt arī tad, ja Latvijas Republikā persona ieceļo tikai tādēļ, lai nokļūtu citā
mērķa valstī. Ja pārvadātājs šo pienākumu nevēlas vai nespēj izpildīt, pārvadātājs ir
atbildīgs par pieļauto prettiesisko rīcību.
[13] Tiesa procesuālās ekonomijas nolūkā atsevišķi sīkāk neanalizēs citus
pieteicējas norādītos apsvērumus, jo tie nevar mainīt tiesas viedokli par to, ka
konkrētajā lietā nepastāv nekādi ārkārtēji apstākļi, kas būtu par pamatu, lai atzītu
pārkāpumu par maznozīmīgu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka nav pamata piemērot LAPK
21.pantu un pieteicēju atbrīvot no administratīvās atbildības.
[14] LAPK 114.2pants noteic iestādei rīcības brīvību naudas soda apmēra
noteikšanā (naudas sodu juridiskajām personām no tūkstoš septiņsimt latiem līdz
divtūkstoš astoņsimt latiem par katru pārvadāto personu).
Pieteicējai par izdarīto pārkāpumu piemērots naudas sods Ls 2100 apmērā.
Tiesas ieskatā atbildētāja, nosakot sodu, kā tas tostarp uzsvērts arī atbildētājas
tiesai iesniegtajos paskaidrojumos, ir analizējusi LAPK 32.panta priekšnoteikumus soda
uzlikšanai, kā arī ņēmusi vērā atbildību pastiprinošu apstākli – gada laikā atkārtoti
izdarīts līdzīgs pārkāpums, par kuru persona jau administratīvi sodīta. Tiesai, samērojot
pieteicējai noteiktā soda apmēru ar izdarīto pārkāpumu, ir pamats atzīt piemērotā naudas
soda apmēru par pamatotu un samērīgu ar izdarīto pārkāpumu.
[15] Ņemot vērā spriedumā konstatēto, tiesa atzīst pārsūdzēto Lēmumu par
tiesisku, bet pieteicējas pieteikumu par noraidāmu.
Rezolutīvā daļa
pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-291.pantu,
un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās daļas 1.punktu,
nosprieda
atstāt negrozītu Valsts robežsardzes 2010.gada 6.augusta lēmuma Nr.89 „Par
administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma negrozīšanu” (administratīvā
pārkāpuma protokols Nr.AA040352), bet akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation”,
reģistrācijas numurs 40003245752, pieteikumu noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no
tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas
tiesu namā.
Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna
Rīgā, 2012.gada 11.aprīlī