Legislator Case Law & Legislation
A420740810 / A42-00779-12 AI generated

Court dismisses Air Baltic's appeal, ruling carrier liable for transporting passenger without valid Schengen visa.

Case Number A420740810 / A42-00779-12
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Court of Riga dismissed Air Baltic Corporation's appeal against a fine imposed for transporting a Jordanian citizen without a valid Schengen visa. The court acknowledged the airline's limited ability to verify documents at the airport but held that this does not exempt them from the general legal duty to verify passenger eligibility. Consequently, the court found the administrative penalty appropriate and upheld the border guard's decision to maintain the fine.

Legislator headnote

AI generated

Imigrācijas likums; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2pants; The carrier of passengers remains liable for transporting individuals without valid travel documents despite limited pre-departure verification opportunities, as the duty to exercise due diligence is a general legal obligation.

Keywords

AI generated
air carrier liability Schengen visa validity administrative penalty passenger verification duty due diligence standard

Cited Legislation

AI generated
Imigrācijas likums
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2pants
Administratīvā procesa likuma 246.-251.pants
Administratīvā procesa likuma 289.-291.pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās daļas 1.punkts
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A420740810

A00779-12/22

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 11.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna,

piedaloties pieteicējas akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation” pārstāvim U.K. un

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts robežsardzes pārstāvei

B.A.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc akciju sabiedrības

„Air Baltic Corporation”, reģistrācijas numurs 40003245752, pieteikuma par Valsts

robežsardzes 2010.gada 6.augusta lēmuma Nr.89 „Par administratīvā pārkāpuma lietā

pieņemtā lēmuma negrozīšanu” (administratīvā pārkāpuma protokols Nr.AA040879)

atcelšanu,

Aprakstošā daļa

[1] 2010.gada 6.jūnijā akciju sabiedrība „Air Baltic Corporation” (turpmāk –

pieteicēja, arī pārvadātāja) ar avioreisu BT-776 (Ammāna – Rīga) uz Latvijas Republiku

atveda Jordānijas pilsoni S.S. (S.S.), Jordānijas pilsoņa pase Nr./pases numurs/, bez

derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas Šengenas valstu teritorijā. Persona papildus

uzrādīja Palestīnas autonomijas pašpārvaldes izdotu dokumentu Nr.246369, kas nav

atzīts par derīgu ceļošanas dokumentu Latvijas Republikā, un Šengenas ierobežotas

teritoriālā derīguma (Francijas) vīzu Nr./vīzas numurs/, kas nav derīga ieceļošanai

Latvijas Republikā un Polijā.

Ar 2010.gada 37.jūnija Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes priekšnieka

pienākumu izpildītāja lēmumu Nr.829-900-AA040879 pieteicēja saukta pie

administratīvās atbildības par to, ka pārkāpusi Imigrācijas likuma 21.panta pirmo daļu,

par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī –

LAPK) 114.2pantā. Pieteicējai uzlikts naudas sods Ls 2100 apmērā.

Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, Valsts robežsardze 2010.gada

6.augustā pieņēma lēmumu Nr.89 „Par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā

lēmuma negrozīšanu” (turpmāk – Lēmums), ar kuru sākotnējo lēmumu atstāja

negrozītu.

[2] 2010.gada 6.septembrī tiesā saņemts pieteicējas pieteikums (ar

papildinājumiem 2012.gada 5.martā) par Lēmuma atcelšanu un pārkāpuma atzīšanu par

maznozīmīgu, izbeidzot administratīvo lietu un izsakot pieteicējai mutvārdu

aizrādījumu.

Pieteikums un tā papildinājumi pamatoti ar šādiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējai nav nekādu iespēju Ammānas lidostā pārbaudīt, vai pasažierim ir

ieceļošanai Latvijas Republikā nepieciešamie dokumenti, ne pasažierim reģistrējoties

lidojumam, ne atstājot izlidošanas terminālu, jo saskaņā ar SGHA līgumu to uzņemas

lidostas darbinieki.

[2.2] Konkrētajā gadījumā Ammānas lidostas darbinieki pārbaudīja, ka

pasažierim ir Jordānijas pilsoņa pase un Palestīnas pase ar Šengenas vīzu, bet nepievērsa

uzmanību tam, ka šai vīzai ir ierobežots teritoriālais derīgums. Turklāt reisi uz Rīgu no

Ammānas sākās tikai 2010.gada 1.jūnijā, un šis bija viens no pirmajiem reisiem.

[2.3] Atbildētājas lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās par Imigrācijas

likuma 21.panta pirmās daļas noteikuma pārkāpumu ir neizskaidrojami un pretrunīgi.

Līdzīgos gadījumos personām tika izsniegtas vīzas un atļauts ieceļot Latvijas Republikā,

atbildētāja konstatēja, ka minētajiem pārkāpumiem ir formāls raksturs un tie nav radījuši

kaitīgas sekas, tādēļ atbrīvoja pieteicēju no administratīvās atbildības un izteica

mutvārdu aizrādījumus.

Pieteicēja uzskata, ka tādējādi atbildētāja pārkāpj Administratīvā procesa likumā

ietverto vienlīdzības principu, kas nosaka, ka pastāvot vienādiem faktiskajiem un

tiesiskajiem apstākļiem, iestādei jāpieņem vienādi lēmumi.

[2.4] Pieteicējai nav saprotams tas labums, ko iegūst sabiedrība no pieteicējai

uzliktā naudas soda, jo trīs gadu laikā pieteicēja šādi sodīta jau apmēram 200 reizes.

Soda uzlikšana nav novērsusi atkārtotu pārkāpumu izdarīšanu, jo tos novērst nav

pieteicējas spēkos.

[2.5] Pieteicēja ir slēgusi lidojumus uz Ammānu. Tādēļ šādu gadījumu

atkārtošanās nav iespējama.

[3] 2010.gada 4.oktobrī un 2012.gada 19.martā Administratīvajā rajona tiesā

saņemti Valsts robežsardzes (turpmāk arī – atbildētāja) paskaidrojumi par pieteicējas

pieteikumu. Paskaidrojumos norādīts, ka atbildētāja pieteikumus neatzīst un lūdz tos

noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem apsvērumiem. Attiecībā uz pieteicējas

prasījumu atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu, norāda šādus apsvērumus.

[3.1] Pieteicēja nav pamatojusi, kādi ir bijuši “nestandarta” vai “īpašie” apstākļi,

uz kā pamata pārvadātājs ir atkāpies no Imigrācijas likuma 21.pantā ietvertās prasības

pārvadāt tikai tādas personas, kurām ir ieceļošanai derīgi dokumenti.

Tas vien, ka persona gala rezultātā tiek ielaista valstī, pats par sevi nenozīmē, ka

pārvadātāja pārkāpums ir maznozīmīgs.

[3.2] Uz pārkāpuma izdarīšanas brīdi identiski vai līdzīgi pārkāpumi jau bija

konstatēti daudzkārt, šādu pārkāpumu izdarīšana turpinās vēl joprojām, turklāt tie tiek

izdarīti sistemātiski (2008.gadā un 2009.gadā kopumā 119 pārkāpumi). Tādējādi nav

sasniegts mutvārdu aizrādījuma piemērošanas mērķis. Proti, tas nav pietiekams

līdzeklis, lai pārvadātājs saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to

nepieļautu.

[3.3] Jāņem vērā fakts, ka pārkāpums ir saistīts ar nelegālo imigrāciju, kas

vērtējams kā bīstams valsts un sabiedriskajai kārtībai. Tādējādi, izsakot mutvārdu

aizrādījumu, netiks sasniegts soda mērķis, kas ir efektīvi apkarot nelegālo imigrāciju.

Saskaņā ar Šengenas līguma 4.pantu par to paredzēta sankcija soda naudas veidā.

Nelegālās migrācijas ierobežošana ir viens no galvenajiem Imigrācijas likuma

uzdevumiem, un Imigrācijas likuma 21.panta normas pārkāpums paredz stingru

sankciju par tās neievērošanu.

[3.4] Lietā būtu jāizvērtē, vai pārvadātājs ir veicis visus nepieciešamos

pasākumus, lai uz Latvijas Republiku nenogādātu nelegālu imigrantu – personu bez

ieceļošanas tiesībām, tādējādi ierobežojot migrantu plūsmu. Tiesību akti neparedz

atbildētājai pienākumu izvērtēt potenciālos imigrācijas riskus, jo ar pārvadātājam

uzlikto pienākumu neizpildi, proti, nelegālā imigranta atvešanu, ir iestājies nelegālās

migrācijas riska gadījums.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis lūdza atzīst pārkāpumu par maznozīmīgu un

izteikt pieteicējai mutvārdu aizrādījumu. Tiesas sēdē pārstāvis savu prasījumu pamatoja

ar pieteikumā un pieteikuma papildinājumus norādītajiem apsvērumiem, papildus

uzsverot, ka juridiskais definējums jānošķir no konkrētiem gadījumiem. Juridiski tas, ka

nolaižas Rīgas lidostā, lai tūlīt par pārkāptu lidmašīnā uz Tallinu, nozīmē, ka ieceļo

Latvijas Republikā. Bet pēc būtības tas nozīmē, ka tāds mērķis nav bijis – Rīgas lidosta

šī pasažiera izpratnē ir tranzīta punkts. Jāņem vērā, ka no Anmānas uz Tallinu tiešā reisa

nav. Konkrētajā gadījumā nepastāvēja nelegālās imigrācijas risks.

[5] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve pieteicējas prasījumu neatzina, pamatojoties

uz Lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādītajiem apsvērumiem, papildus norādot, ka

Āzijas valstis ir pieskaitāmas pie riska valstīm, kas pastiprināti jāpārbauda.

Tas vien, ka persona tiek ielaista valstī, nenozīmē, ka pārkāpums ir mazsvarīgs.

Vērtējams apstāklis, ka pierādījumi par pārvadāšanas faktu nav iesniegti pirms

pārvadāšanas.

Motīvu daļa

[6] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot lietas materiālus

to kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Pieteicēja saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 114.2pantu,

kas noteic, ka par tādu valstu pilsoņu pārvadāšanu, kuras nav Eiropas Savienības vai

Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, no šīm valstīm uz Latvijas Republiku, ja

minētajām personām nav Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai nepieciešamo

ceļošanas dokumentu un ja to veicis pārvadātājs ar jūras, gaisa vai sauszemes

transportu, uzliek naudas sodu (..) juridiskajām personām no tūkstoš septiņsimt latiem

līdz divtūkstoš astoņsimt latiem par katru pārvadāto personu.

Imigrācijas likuma 21.panta pirmā daļa noteic, ka pārvadātājs pārliecinās par to,

ka ārzemniekam, kuru tas pārvadā, ir ieceļošanai Latvijas Republikā nepieciešamie

dokumenti.

Arī saskaņā ar likuma „Par aviāciju” 112.panta pirmo daļu gaisa kuģa

ekspluatants ir atbildīgs par to, lai no ārvalstīm uz Latvijas Republiku vai no Latvijas

Republikas uz ārvalstīm netiktu pārvadātas personas bez ieceļošanai attiecīgajā valstī

derīgiem dokumentiem.

Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības par LAPK 114.2pantā

paredzēto pārkāpumu, nepieciešams pierādīt, ka, pirmkārt, pārvadātājs veicis tādu valstu

pilsoņu pārvadāšanu, kuras nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas

dalībvalstis, no šīm valstīm uz Latvijas Republiku, otrkārt, ka minētajām personām nav

Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai nepieciešamo ceļošanas dokumentu,

treškārt, pārvadāšanu veicis pārvadātājs ar jūras, gaisa vai sauszemes transportu.

[8] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējas darbībās ir saskatāmi

visi LAPK 114.2pantā paredzētie pārkāpuma sastāvu veidojošie elementi.

Bet pieteicēja lūdz atzīt izdarīto administratīvo pārkāpumu par maznozīmīgu

atbilstoši LAPK 21.pantam un atbrīvot pieteicēju no administratīvās atbildības.

Līdz ar to lietā izšķirams jautājums, vai pieteicējas izdarīto administratīvo

pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu.

[9] LAPK 21.panta pirmā daļa noteic, ka institūcija (amatpersona), kas

pilnvarota izlemt lietu, var atbrīvot pārkāpēju no administratīvās atbildības un

aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu, ja izdarītais administratīvais pārkāpums ir

maznozīmīgs.

Nav šaubu par to, ka LAPK 114.2panta sastāvs ir piemērojams dažādiem

faktiskajiem apstākļiem, tostarp gan situācijai, kad pārvadātājs uz Latvijas Republiku ir

atvedis personas, kurām vispār nav ceļošanas dokumentu un kurām nav nekādu iespēju

saņemt ieceļošanai Latvijas Republikā paredzētos dokumentus, gan gadījumam, kāds ir

konkrētajā lietā. Proti, personai ir bijusi vīza ieceļošanai Latvijā, taču robežas

šķērsošanas brīdī tās derīguma termiņš jau bija beidzies. Tātad atzīstams, ka persona

šķērsojusi robežu bez ieceļošanai derīgiem dokumentiem.

No normas satura ir nepārprotami secināms, ka tās vispārējais mērķis ir nepieļaut

nelegālo imigrāciju. Tas izriet arī no Padomes 2001.gada 28.jūnija Direktīvas

2001/51/EK, ar kuru papildina 26.pantu Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Līgumu.

Atbilstoši šīs direktīvas preambulai, lai efektīvi apkarotu nelegālo imigrāciju, svarīgi, lai

visas dalībvalstis ieviestu noteikumus, ar ko nosaka saistības pārvadātājiem, kuri ieved

ārvalstniekus dalībvalstu teritorijā.

Tātad nepārprotami pārvadātājs ir atbildīgs par nelegālās migrācijas plūsmas

ierobežošanu, tiešā veidā ar savu rīcību nepieļaujot nelegālajai imigrācijai labvēlīgu

apstākļu pastāvēšanu. Citiem vārdiem, pārvadātājam ar vislielāko rūpību ir pienākums

pārliecināties par pārvadātās personas tiesībām ieceļot valstī, kuras robežu persona

šķērso, arī tad, ja faktiskā mērķa valsts ir cita. Proti, arī tad, ja persona Latvijas

Republikas robežu šķērso tranzītā, tātad tikai, lai nokļūtu tālāk citā valstī, pārvadātājam

ir jāpārliecinās, ka personai ir derīgi ceļošanas dokumenti. Turklāt šī pārbaude nedrīkst

būt formāla, jo vīzas ielīmes esība pasē pati par sevi nepiešķir tiesības ieceļot. Par

ceļošanas dokumentu pārbaudi atbildīgajai personai ir jāpārliecinās par vīzas ielīmē

norādīto ziņu attiecināmību uz konkrētajiem faktiskajiem lidošanas apstākļiem: vai vīza

pieļauj ieceļošanu konkrētajā valstī, vai lidojuma dienā nav beidzies vīzas derīguma

termiņš, vai persona jau nav izmantojusi attiecīgajā vīzā norādīto ieceļošanas reižu

skaitu u.tml. To iespējams izdarīt, ja tiek precīzi ievērotas ceļošanas dokumentu

pārbaudes prasības, nepieļaujot atkāpes, ja vien situācija nav ārkārtēja (nestandarta).

Vienlaikus tiesa norāda, ka nelegālā migrācija un migrācijas plūsmas

palielināšanās ir visaptveroša kopējās Eiropas Savienības telpas problēma. Tostarp tādēļ

jautājums par nelegālās imigrācijas apkarošanu un migrācijas plūsmas ierobežošanu,

nosakot pārvadātāju atbildību par personu bez derīgiem ieceļošanas dokumentiem

atvešanu uz kādu no Eiropas Savienības dalībvalstīm, tiek risināts pārnacionālā līmenī.

Eiropas Savienības dalībvalstu atrašanās vienotā teritoriālā telpā pieļauj

netraucētu ceļošanu Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās un iekšējo robežu

šķērsošanu. Tieši tādēļ ir būtiski kontrolēt Eiropas Savienības ārējo robežu, tostarp

ierobežot nelegālās migrācijas plūsmas koncentrēšanos uz Eiropas Savienības ārējās

robežas.

Pārvadātāja sodīšanas mērķis ir iespējami minimizēt nelegālo imigrāciju un

ilgtermiņā nodrošināt, ka nelegālās migrācijas plūsmas samazinās. Jo rūpīgāka kļūs

ieceļošanas dokumentu pārbaude, jo mazāk trešo valstu valstspiederīgajiem, kas

vēlēsies nelegāli iekļūt Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā, būs iespējams nokļūt

līdz kādas no Eiropas Savienības dalībvalsts robežai. Secīgi tiks mazināta nelegālās

migrācijas plūsma. Tiesa ir pamats atzīt, ka pastiprināta migrācijas plūsma un nelegālo

ieceļotāju atrašanās uz Eiropas Savienības dalībvalsts ārējās robežas pastiprina

attiecīgās valsts drošības apdraudējumu, turklāt rada valstij papildus slodzi, tērējot

dažādus resursus, lai novērstu bez dokumentiem atceļojušās personas atvešanas sekas.

Līdz ar to pārvadātājam faktiski ir milzīga loma nelegālās migrācijas plūsmas

ierobežošanā.

[10] No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem secināms, ka personai, kuru

pieteicēja atveda uz Latvijas Republiku 2010.gada 6.jūnijā, bija Jordānijas pilsoņa pase

bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas Šengenas valstu teritorijā, kā arī Palestīnas

autonomijas pašpārvaldes izdots dokuments, kas nav atzīts par derīgu ceļošanas

dokumentu Latvijas Republikā, kurā atradās Šengenas ierobežota teritoriālā derīguma

vīza, neparedzot tiesības ieceļot Latvijas Republikā. Minētais Jordānijas pilsonis vēlējās

nokļūt Igaunijas Republikā, lai piedalītos Tallinas Universitātes rīkotā konferencē.

Personai tika atteikts ieceļot Latvijā. Vienlaikus lietā nav strīda par to, ka minētai

personai vēlāk humānu apsvērumu dēļ tika izsniegta vīza, lai tranzītā nokļūtu Igaunijā.

Tiesai konkrētajos apstākļos nav iespējams novērtēt, vai persona būtu vēlējusies

nelegāli palikt Latvijas Republikā un kāds izskatāmajā lietā ir nelegālās imigrācijas

risks. Taču tas, kā jau tiesa vairākkārt ir norādījusi, nav izskatāmās lietas priekšmets.

Citiem vārdiem, tiesa nevērtē personas, kas vēlējusies bez derīgiem ceļošanas

dokumentiem šķērsot robežu, rīcības tiesiskumu.

Tiesai jāvērtē, vai, konkrētajā lietā ir piemērojams atbildības līdzeklis (sods), lai

tiktu sasniegts tiesas norādītais mērķis, vai tomēr, ņemot vērā konstatētos apstākļus,

pieteicējas izdarīto pārkāpumu ir iespējams atzīt par mazsvarīgu.

[11] Tiesa pārkāpuma pieļaušanā nekonstatē gadījuma raksturu, tiesa arī neatzīst

izdarīto pārkāpumu par formālu, kura sekas nav tik būtiskas.

Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13.

jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu, (Vīzu kodekss) 25.pants noteic gadījumus

un kārtību, kādā izsniedz vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu. Šāda vīza ir derīga

tikai izsniedzējas dalībvalsts teritorijā. Izņēmuma kārtā tā var būt derīga vairāk kā

vienas dalībvalsts teritorijā, ja katra no šīm dalībvalstīm ir piekritusi. Turklāt, ja

pieteikuma iesniedzējam ir ceļošanas dokuments, ko neatzīst viena vai vairākas, tomēr

ne visas dalībvalstis, izsniedz vīzu, kas ir derīga to dalībvalstu teritorijā, kas ceļošanas

dokumentu atzīst. Ja izsniedzēja dalībvalsts neatzīst pieteikuma iesniedzēja ceļošanas

dokumentu, izsniegtā vīza ir derīga tikai šajā dalībvalstī.

Konkrētai personai nebija atļaujas šķērsot Latvijas Republikas valsts robežu.

Pase, kurā bija ielīmēta vīza, netiek atzīta par derīgu dokumentu ieceļošanai Latvijas

Republikā. Attiecīgi arī vīzai bija ierobežots teritoriālais derīgums, kas nepieļāva

ieceļošanu Latvijas Republikā. Tātad Latvijas Republika nebija izteikusi piekrišanu

Palestīnas autonomijas piederīgo ieceļošanai Latvijā vispār. Turklāt minēto apstākļu

kontekstā tiesas ieskatā nav nozīmes faktam, ka persona, kuru atveda pieteicēja, bija

profesors, kuram bija jānokļūst citā valstī, lai piedalītos konferencē.

Apstāklis, ka pieteicējas atvestajai personai vēlāk humānu apsvērumu dēļ tika

izsniegta vīza, lai šis cilvēks varētu nokļūt mērķa valstī, nemaina faktu, ka pieteicējas

pieļautais pārkāpums nav mazsvarīgs. Kā jau tiesa ir norādījusi, prasība pati par sevi, ka

personai ir jābūt noteiktiem ieceļošanas dokumentiem nav tikai formālisms.

Papildu jau spriedumā norādītajam tiesa atzīmē, ka noteiktā ieceļošanas

dokumentu pārbaudes kārtība valstij ļauj kontrolēt valstī ieceļojošo vai to šķērsojošo

personu migrācijas plūsmu, pārbaudot katras personas identitāti un iespējamo nelegālās

imigrācijas un citu risku apdraudējumu. Pieteicējas rīcībā nav un nevar būt ziņas par

konkrētajām personām, kas tiek ievestas Latvijas Republikā, jo īpaši apstākļos, kad tiek

atvesta persona no tādas valsts, kuras piederīgo ieceļošanu Latvijā Latvijas Republika

vispār nepieļauj. Tādēļ tas ir arī valsts drošības jautājums maksimāli izvairīties no tādu

personu atvešanas un atrašanās uz valsts robežas, kuru ieceļošana Latvijas Republikā

nav atļauta.

Turklāt tiesa atzīst par pamatotu atkārtoti vērst uzmanību, ka attiecīgas valsts

izdotas derīgas vīzas neesamību personas pasē ir ļoti vienkārši konstatēt. Tādēļ

pārvadātāja atbrīvošana no administratīvās atbildības būtu nesamērīga ar

nepieciešamību sasniegt vispārējo mērķi – ierobežot nelegālo imigrāciju.

[12] Pieteicēja apgalvo, ka tai ir objektīvas grūtības nodrošināt Imigrācijas

likuma 21.panta pirmās daļas prasības.

Pieteicēja norāda uz subjektīviem apstākļiem, proti, lidostas darbinieku un

attiecīgā pasažiera izpratni par to, vai pasažiera dokumenti ir derīgi ieceļošanai Latvijas

Republikā. Pieteicēja arī atkārtoti norāda, ka fizisko personu dokumentu pārbaudi

ieceļošanai Latvijas Republikā pati neveic. Pieteicēja par sadarbības partneres – lidostas

darbinieku paviršību uzzina tikai tad, kad persona ar nederīgiem ceļošanas

dokumentiem ir ieceļojusi Rīgā.

Tiesa piekrīt, ka pārvadātāja iespējas veikt dokumentu pārbaudi ir ierobežotas,

taču tiesa atkārtoti uzsver, ka minētais apstāklis pats par sevi neatbrīvo no tiesību

normās vispārzināmā pienākuma šādu pārbaudi veikt. Tiesas ieskatā pārvadātājam ir citi

tiesiski līdzekļi, kādos pieprasīt atlīdzināt radušos zaudējumus no atbildīgajām lidostām.

Taču šādi jautājumi ir risināmi starptautisko privāttiesību sfērā, attiecīgi šajās attiecībās

privāttiesību principi un tiesību normas prevalē pār nacionālajām.

Tāpat tiesas ieskatā nav nozīmes faktam, ka pieteicēja ir slēgusi lidojumus uz

Ammānu un tādējādi šādu personu atvešana vairs nav iespējama. Kā jau tiesa norādīja,

faktiski lietā nav nozīmes apstāklim, no kurienes katrā konkrētā gadījumā un ar kādiem

dokumentiem persona tiek atvesta. Pārvadātājam ir pienākums ar vislielāko rūpību

pārliecināties par pasažiera tiesisko spēju ceļot uz izvēlēto galamērķi personas izvēlētajā

maršrutā, turklāt arī tad, ja Latvijas Republikā persona ieceļo tikai tādēļ, lai nokļūtu citā

mērķa valstī. Ja pārvadātājs šo pienākumu nevēlas vai nespēj izpildīt, pārvadātājs ir

atbildīgs par pieļauto prettiesisko rīcību.

[13] Tiesa procesuālās ekonomijas nolūkā atsevišķi sīkāk neanalizēs citus

pieteicējas norādītos apsvērumus, jo tie nevar mainīt tiesas viedokli par to, ka

konkrētajā lietā nepastāv nekādi ārkārtēji apstākļi, kas būtu par pamatu, lai atzītu

pārkāpumu par maznozīmīgu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka nav pamata piemērot LAPK

21.pantu un pieteicēju atbrīvot no administratīvās atbildības.

[14] LAPK 114.2pants noteic iestādei rīcības brīvību naudas soda apmēra

noteikšanā (naudas sodu juridiskajām personām no tūkstoš septiņsimt latiem līdz

divtūkstoš astoņsimt latiem par katru pārvadāto personu).

Pieteicējai par izdarīto pārkāpumu piemērots naudas sods Ls 2100 apmērā.

Tiesas ieskatā atbildētāja, nosakot sodu, kā tas tostarp uzsvērts arī atbildētājas

tiesai iesniegtajos paskaidrojumos, ir analizējusi LAPK 32.panta priekšnoteikumus soda

uzlikšanai, kā arī ņēmusi vērā atbildību pastiprinošu apstākli – gada laikā atkārtoti

izdarīts līdzīgs pārkāpums, par kuru persona jau administratīvi sodīta. Tiesai, samērojot

pieteicējai noteiktā soda apmēru ar izdarīto pārkāpumu, ir pamats atzīt piemērotā naudas

soda apmēru par pamatotu un samērīgu ar izdarīto pārkāpumu.

[15] Ņemot vērā spriedumā konstatēto, tiesa atzīst pārsūdzēto Lēmumu par

tiesisku, bet pieteicējas pieteikumu par noraidāmu.

Rezolutīvā daļa

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-291.pantu,

un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās daļas 1.punktu,

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts robežsardzes 2010.gada 6.augusta lēmuma Nr.89 „Par

administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma negrozīšanu” (administratīvā

pārkāpuma protokols Nr.AA040352), bet akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation”,

reģistrācijas numurs 40003245752, pieteikumu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas

tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna

Rīgā, 2012.gada 11.aprīlī