Court dismisses appeal upholding prison guard's dismissal for working while intoxicated.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the prisoner's request to revoke the prison administration's decision to dismiss a guard for working while intoxicated. The court found that evidence proved the guard arrived at his post on January 12, 2017, with a blood alcohol level of 0.56 per mille while wearing uniform and performing duties. The appellate court rejected the prisoner's claim that he was entitled to a day off or that the administration acted maliciously, noting he knew he had no leave scheduled for that date. Consequently, the court upheld the first-instance ruling that the dismissal was a proportionate disciplinary sanction for the violation of service regulations.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 307. panta 4. daļa; Dienesta gaitas likums 44. pants: The court upholds a disciplinary dismissal when an employee performs official duties while intoxicated, rejecting arguments regarding unauthorized leave or malicious intent by superiors.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A420203917
Lietas arhīva Nr. AA43-0610-18/19
ECLI:LV:ADAT:2018:0530.A420203917.7.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2018. gada 30. maijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Karina Krastiņa,
tiesneses Sandra Gintere un Santa Liniņa
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers.A/ pieteikumu par Ieslodzījuma
vietu pārvaldes 2017. gada 10. marta lēmuma Nr.1/9-7D atcelšanu, sakarā ar /pers.A/ apelācijas sūdzību par
Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 15. novembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valmieras cietuma priekšnieka 2017. gada 13. janvāra lēmumu Nr.15-6/5IP „Par disciplinārsoda piemērošanu
Ieslodzījuma vietu pārvaldes Valmieras cietuma Apsardzes daļas apsargam seržantam /pers.A/ (turpmāk – sākotnējais
lēmums) nolemts /pers.A/ piemērot disciplinārsodu – atvaļināšanu no dienesta – pamatojoties uz to, ka /pers.A/ dienestā
ieradās un atradās alkohola ietekmē, līdz ar to nevarēja izpildīt viņam uzdotos amata pienākumus.
Nepiekrītot sākotnējam lēmumam par disciplinārsoda piemērošanu, /pers.A/ minēto lēmumu apstrīdēja.
[2] Administratīvais process iestādē noslēdzies ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) 2017. gada 10.
marta lēmumu Nr.1/9-7D (turpmāk – Lēmums), ar kuru sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk
norādītajiem argumentiem.
[2.1] Valmieras cietumā 2017. gada 12. janvārī tika saņemts Valmieras cietuma Apsardzes daļas priekšnieka kapteiņa
/pers.B/ 2017. gada 12. janvāra ziņojums, no kura konstatējams, ka pieteicējs 2017. gada 12. janvārī plkst. 8.00 ieradies
dienestā alkohola ietekmē, līdz ar to veikts alkohola tests, kas uzrādīja 0,68 promiles. Pieteicējs tika nogādāts ārstniecības
iestādē, lai veiktu medicīnisko pārbaudi.
Ārstniecības iestādē 2017. gada 12. janvārī plkst. 9.50 tika ņemts pieteicēja bioloģiskās vides paraugs (asinis)
laboratoriskiem izmeklējumiem un 2017. gada 12. janvārī plkst. 11.15 pieteicējam konstatēta alkohola ietekme bioloģiskā
vidē (0,56 promiles).
[2.2] Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām
dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma (turpmāk – Dienesta gaitas likums) 44. panta pirmo daļu, 2017. gada 12. janvārī
ierodoties dienestā, pieteicējs bija ģērbies dienesta formas tērpā.
Pieteicējs 2017. gada 12. janvārī piedalījās sardzes maiņas instruktāžā, parakstījās par drošības prasību ievērošanu
dienesta dokumentā „Ziņojums par sardzes vienības dienesta pienākumu izpildi?, saņēma dienesta ieroci un munīciju un par
to parakstījās Bruņojumu izdošanas un pieņemšanas žurnālā. Ja Valmieras cietuma amatpersonas nebūtu sajutušas no
pieteicēja alkohola smaku, pieteicējs bruņots būtu gājis uz 4. posteni, lai pildītu apsarga pienākumus, līdz ar to apdraudot
ne tikai savu drošību, bet arī savu dienesta biedru, ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošību.
[2.3] Ja pieteicējs ir ieradies dienestā, tas nozīmē, ka viņš apņemas pildīt amata pienākumus, ir pārliecināts par to, ka
varēs pildīt dienesta pienākumus apsardzes jomā, it sevišķi rīkoties ar dienesta ieroci, kuru bija jau saņēmis. Vienlaikus var
secināt, ka, pieteicēja ieskatā viņam nebija nepieciešama otra brīvdiena tēva bēru organizēšanai. Pieteicējs 2017. gada 9.
janvārī bija telefoniski informējis /pers.B/ par neierašanos dienestā 2017.gada 11. janvārī sakarā ar tēva bērēm, bet 2017.
gada 12. janvārī dienestā ieradās.
[2.4] Saskaņā ar Pārvaldes priekšnieka 2017. gada 12. janvāra rīkojuma Nr.21 „Par darba laika organizāciju un
atlīdzību 2017. gadā? (turpmāk – Rīkojums Nr.21) 2.2. apakšpunktu, amatpersona var neveikt dienestu divas darba dienas
sakarā ar tuva ģimenes locekļa nāvi, pēc stāšanās dienestā amatpersonai jāuzrāda tiešajam priekšniekam dokumenti, kuri
apliecina, ka dienesta pienākumi nav veikti attaisnojoša iemesla dēļ. No minētā izriet, ka pieteicējam savlaicīgi jāinformē
tiešais priekšnieks par savu prombūtni, un pieteicējs būtu varējis izmantot arī otro brīvdienu, proti, 12. janvāri. Šāda kārtība
paredzēta arī Pārvaldes priekšnieka 2015. gada 30. decembra rīkojumā Nr.306 „Par darba laika organizāciju un atlīdzību
2016. gadā?, kura pieteicējam ir zināma, jo ar to ir iepazinies un par to ir parakstījies.
[2.5] /pers.B/ 2017. gada 21. februāra ziņojumā norādījis, ka 2017. gada 9. janvāra telefonsarunā ir informējis pieteicēju
par iespēju saņemt divas brīvdienas sakarā ar tēva nāvi, tomēr pieteicējs norādīja, ka viņam nav nepieciešamas divas
brīvdienas, un viņi vienojušies par vienas brīvdienas, 11. janvāra, piešķiršanu.
[2.6] Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā norādīja, ka konkrētajā dienā juties slikti, taču no 2017. gada 12. janvāra
paskaidrojuma redzams, ka pieteicējs apzinājās, ka dienestā ieradies alkohola reibumā, bet, neskatoties uz to, saņēmis
dienesta ieroci, lai pildītu apsarga pienākumus. 2017. gada 12. janvārī pieteicējs medicīniskās pārbaudes laikā neizteica
sūdzības par savu veselības stāvokli un spēja orientēties notiekošajā.
Pieteicējs medicīniskās pārbaudes laikā apstiprināja, ka 2017. gada 11. janvārī ap plkst. 17.00 lietojis alkoholu, lai gan
viņam bija zināms, ka nākamajā dienā plkst. 8.00 jābūt dienestā.
[2.7] Neskatoties uz to, ka konkrētajā dienā no pieteicēja bija jūtama alkohola smaka, pieteicējs neizteica vēlmi neuzsākt
pildīt dienesta pienākumus, bet piedalījās instruktāžā, kā arī saņēma dienesta ieroci.
[2.8] Pieteicēja disciplinārpārkāpuma dēļ ir radīts kaitējums svarīgām valsts un sabiedrības interesēm un šo kaitējumu
nav iespējams novērst, novēršot attiecīgā disciplinārpārkāpuma tiešās sekas. Tādēļ tas uzskatāms par būtisku kaitējumu
valstij, jo, ņemot vērā to, ka pieteicējs pildīja ieslodzījuma vietas apsarga pienākumus, kas saistīti ne tikai ar savu, bet arī ar
citu personu drošību, Pārvaldes ieskatā nekādā veidā nav pieļaujams, ka šo pienākumu pildīšanas laikā valsts amatpersona
atrastos alkohola ietekmē.
[3] Pieteicējs 2017. gada 20. aprīlī vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu.
Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[3.1] Pieteicējs bija vērsies pie Valmieras cietuma apsardzes daļas priekšnieka ar lūgumu piešķirt apmaksātas
brīvdienas sakarā ar tēva nāvi, bet, pretēji Darba likuma 74. panta noteikumiem, pieteicējam tika atļauts nepildīt dienesta
pienākumus tikai 2017. gada 11. janvārī – tēva bēru dienā – nosakot, ka nākamajā dienā jābūt dienestā.
[3.2] 12. janvārī pieteicējs jutās slikti gan psihoemocionāli, gan fiziski un jautāja tiešajam priekšniekam, vai ir iespējams
saņemt brīvdienu. Saņēmis atbildi, ka ir atstādināts no dienesta pienākumu veikšanas un tiks ierosināta disciplinārlieta.
[3.3] Pieteicējs apstrīd faktu, ka viņš bija uzsācis veikt dienesta pienākumus, jo, jau ierodoties dienestā, bija informējis
vadību, ka iepriekšējā dienā ir lietojis alkoholu un vēlas, lai viņam tiek piešķirta brīvdiena.
[3.4] Pieteicējs sevi neuzskata par vainīgu disciplinārpārkāpuma izdarīšanā, jo, konstatējot, ka nevar veikt dienesta
pienākumus, viņam bija jāpiešķir likumā pienākošās brīvdienas, nevis jāsauc pie disciplināratbildības. Tā vietā darba devējs
lūgumu ignorējis un, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 107. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvdienām, radījis
apstākļus, lai sauktu pieteicēju pie disciplināratbildības, kas aizskar pieteicēja godu un cieņu.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 15. novembra spriedumu pieteicēja pieteikums noraidīts.
Spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[4.1] Ar Lēmumu pārvalde atstājusi negrozītu sākotnējo lēmumu par disciplinārsoda – atvaļināšana no dienesta –
piemērošanu pieteicējam. Tātad ar Lēmumu par pamatotu atzīts cietuma priekšnieka secinājums, ka pieteicējs nav ievērojis
Dienesta gaitas likuma 6. panta 1., 3. un 4. punkta, 2008. gada 2. decembra Ieslodzījuma vietu pārvaldes Ētikas kodeksa
(turpmāk – Ētikas kodekss) 6.3. un 6.5. apakšpunkta, kā arī Pārvaldes 2013. gada 22. maija iekšējo noteikumu Nr.1/15.1-
n.6 „Ieslodzījuma vietu pārvaldes ieslodzījuma vietu amatpersonu un darbinieku Darba kārtības noteikumi” (turpmāk –
Darba kārtības noteikumi) 35. punkta prasības.
Dienesta gaitas likuma 6. panta 1., 3. un 4. punkts noteic, ka amatpersonas vispārīgie pienākumi ir ievērot Latvijas
Republikas Satversmi, Latvijas Republikai saistošas starptautisko tiesību normas, likumus un citus normatīvos aktus (1.
punkts), apzinīgi un godprātīgi pildīt amata pienākumus un augstāku amatpersonu rīkojumus (pavēles) (3. punkts), kā arī
amatpersonām noteiktos ētikas principus (4. punkts).
Ētikas kodeksa 6.3. un 6.5. apakšpunkts noteic, ka pārvaldes amatpersonu un darbinieku profesionālās Ētikas
pamatprincipi ir godprātība (6.3. apakšpunkts) un atbildība (6.5. apakšpunkts). Savukārt Darba kārtības noteikumu 35.
punkts cita starp noteic, ka amatpersonai/darbiniekam aizliegts ierasties un atrasties ieslodzījuma vietā alkohola ietekmē vai
reibumā, kā arī ierasties un atrasties dienesta/darba vietā, ja alkohola koncentrācija pārbaudāmās personas asinīs pārsniedz
0,00 promiles vai tam atbilstošu koncentrāciju citā bioloģiskā vidē.
Tiesa noskaidroja, vai pieteicējs ir izdarījis minēto tiesību normu pārkāpumus.
[4.2] Tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par šādiem apstākļiem: pieteicējam sakarā ar tēva nāvi piešķirta viena brīva
diena, proti, 2017. gada 11. janvāris, bet nākamajā dienā viņam saskaņā ar darba grafiku bija jāpilda savi dienesta pienākumi
cietumā; 2017. gada 12. janvārī ap plkst. 8.00 pieteicējs dienesta formas tērpā ieradies cietumā, piedalījies jaunās maiņas
izvadē (sardzes maiņas instruktāža), saņēmis dienesta šaujamieroci un munīciju; pieteicējam ap plkst. 9.00 cietuma
Apsardzes daļas priekšnieka kabinetā veikta alkohola ietekmes pārbaude, kuras laikā pieteicēja izelpā konstatētas 0,68
promiles (lietas 75. lapa); pieteicējs pēc tam nogādāts Vidzemes slimnīcā medicīniskās pārbaudes veikšanai, kuras laikā
plkst. 9.50 viņam paņemts asins paraugs (izmeklēšanas rezultāti – 0,56 promiles), savukārt plkst. 10.00 un plkst. 10.17
pieteicēja izelpā konstatētas attiecīgi 0,43 un 0,35 promiles (lietas 1. sējuma 75. – 79. lapa).
[4.3] Novērtējot lietā iegūtos pierādījumus – pieteicēja 2017. gada 12. janvāra ziņojumu un 2017. gada 8. februāra
apstrīdēšanas iesniegumu (lietas 1.sējuma 47. un 74. lapa), cietuma Apsardzes daļas priekšnieka /pers.B/ 2017. gada
12. janvāra un 21. februāra ziņojumus, kā arī tiesas sēdē sniegto liecību (lietas 1. sējuma 60., 72. 119. – 122. lapa,
acīmredzot domāts lietas 1. sējuma 123.-126. lapa), cietuma Apsardzes daļas inspektora /pers.F/ 2017. gada 21. februāra
ziņojumu (lietas 1. sējuma 73. lapa), cietuma priekšnieka dežūrējošā palīga /pers.C/ 2017. gada 9. marta ziņojumu (lietas
1. sējuma 61. lapa), cietuma Bruņojuma izdošanas un pieņemšanas žurnāla Nr. 12-5 izraksta kopiju (lietas 1. sējuma 70.
un 71. lapa), kā arī /pers.D/ un /pers.E/ tiesas sēdē sniegtās liecības (lietas 1. sējuma 113.-116. lapa; acīmredzot domāts
lietas 1. sējuma 117.-121.lapa), tiesa secināja, ka ar tiem ir pierādīts tas, ka pieteicējs 2017. gada 12. janvārī, būdams
alkohola reibumā, ieradies dienesta vietā, piedalījies jaunās dežūrmaiņas instruktāžā, kā arī saņēmis dienesta pildīšanai
nepieciešamo šaujamieroci un munīciju. Tātad lietā ir pierādīts tas, ka pieteicējs alkohola reibumā bija uzsācis pildīt dienesta
pienākumus, turklāt šo secinājumu nevar ietekmēt tas apstāklis, vai pieteicējs no dienesta pienākumu pildīšanas atstādināts
sardzes telpās vai jau 4. postenī, kā to tiesas sēdē liecināja /pers.B/.
[4.4] Kaut arī pieteicējs pieteikumā un tiesas sēdē norādījis, ka 2017. gada 12. janvārī pirms jaunās dežūrmaiņas
instruktāžas viņš personīgi lūdzis /pers.B/ brīvdienu, tomēr pieteicēja apgalvojumu lietā neapstiprina neviens cits objektīvi
pārbaudāms pierādījums. Savukārt citi lietā iegūtie pierādījumi liecina par pretējo, proti, gan /pers.B/ savā ziņojumā un
tiesas sēdē sniegtajā liecībā, gan /pers.F/ un /pers.C/ savos ziņojumos, gan arī /pers.D/ tiesas sēdē sniegtajā liecībā
norādīja, ka neviens no jaunā norīkojuma, tai skaitā arī pieteicējs, nebija lūdzis piešķirt viņam brīvdienu, kaut arī, veicot
instruktāžu, visiem jautāts par veselību un spēju pildīt dienesta pienākumus. Tāpat arī paša pieteicēja rīcība pēc
instruktāžas, saņemot dienesta ieroci un munīciju, liecina, ka viņš nav gaidījis /pers.B/ atbildi uz lūgumu par brīvdienas
piešķiršanu. Turklāt par šādu lūgumu pieteicējs neko nebija norādījis savā 2017. gada 12. janvāra ziņojumā, savukārt 2017.
gada 8. februāra apstrīdēšanas iesniegumā viņš sākotnēji norādījis uz konstatēto alkohola klātbūtni viņa izelpā un tikai pēc
tam minējis par lūgumu saņemt brīvdienu. Tātad pēc būtības pieteicēja apgalvojums par lūgumu pirms jaunās dežūrmaiņas
instruktāžas ir parādījies tikai pieteikumā, kas pats par sevi rada šaubas par tā patiesumu. Šādos apstākļos tiesa augstāku
ticamību piešķīrusi cietuma amatpersonu ziņojumos un liecībās norādītajam, nevis pieteicēja paskaidrotajam.
[4.5] Tiesa, izvērtējot pierādījumus lietā, atzina, ka pieteicējs ar savu rīcību ir pārkāpis Dienesta gaitas likuma 6. panta
1., 3. un 4. punkta, Ētikas kodeksa 6.3. un 6.5. apakšpunkta, kā arī Darba kārtības noteikumu 35. punkta prasības.
Tātad pieteicēja rīcībā ir konstatējami tiesību normu pārkāpumi, līdz ar to viņa rīcība, atbilstoši Ieslodzījuma vietu
pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma (turpmāk – Disciplināratbildības
likums) 3. panta pirmajai daļai ir atzīstama par disciplinārpārkāpumu.
Disciplināratbildības likuma 13. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka disciplinārsoda mērķis ir sodīt vainīgo
amatpersonu un panākt, lai tā un citas amatpersonas ievērotu dienesta disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu
izdarīšanas (pirmā daļa). Amatpersonai var piemērot šādus disciplinārsodus: 1) piezīmi; 2) rājienu; 3) mēneša amatalgas
samazināšanu par 10–20 procentiem no mēneša amatalgas uz laiku no viena mēneša līdz sešiem mēnešiem; 4) pazemināšanu
dienesta pakāpē par vienu pakāpi uz laiku no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam; 5) pazemināšanu amatā; 6) atvaļināšanu
no dienesta (otrā daļa). Savukārt 15. panta pirmā daļa noteic, ka, piemērojot disciplinārsodu, ņem vērā
disciplinārpārkāpuma izdarīšanas apstākļus, disciplinārpārkāpuma raksturu, disciplinārpārkāpuma radīto zaudējumu un
kaitējumu, amatpersonas vainas formu, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, disciplinārsoda piemērošanas
lietderības apsvērumus (vai pārkāpums nav mazsvarīgs, vai tas ir radījis nelabvēlīgas sekas), piemērojamā disciplinārsoda
samērīgumu ar izdarīto disciplinārpārkāpumu.
Konkrētajā gadījumā pieteicējam piemērots bargākais Disciplināratbildības likumā paredzētais disciplinārsods –
atvaļināšana no dienesta.
Šāda disciplinārsoda pamatā, pirmkārt, ir tas, ka pieteicējs zināja (dienestā atrodas no 2002. gada 16. septembra) par
aizliegumu gan ierasties, gan arī atrasties dienestā alkohola reibumā, tomēr viņš izvēlējās iepriekšējā vakarā lietot alkoholu,
līdz ar to arī ierasties dienestā alkohola reibumā. Tātad pieteicēja izdarītais disciplinārpārkāpums saskaņā ar
Disciplināratbildības likuma 7. panta otro daļu atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši).
Otrkārt, pildot dienesta pienākumus, pieteicējam jābūt bruņotam ar dienesta ieroci (triecienšauteni SIG SG 551), kas
pats par sevi rada papildu apdraudējumu gan sev, gan arī apkārtējiem, un viņš to, būdams alkohola reibumā, kopā ar
munīciju bija saņēmis.
Treškārt, ja atbildīgās amatpersonas nebūtu pamanījušas pieteicēja ierašanos un atrašanos dienesta vietā alkohola
reibumā (ģērbies dienesta formas tērpā), tad viņš būtu veicis Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 6. panta pirmajā un 7.
panta pirmajā daļā noteiktos uzdevumus, kas varēja radīt bīstamus un neparedzamus apstākļus. Tādējādi pieteicēja rīcība ir
diskreditējusi viņu pašu kā amatpersonu un Pārvaldi kopumā, jo sabiedrībā tā rada priekšstatu, ka Pārvaldes amatpersonas
var rīkoties prettiesiski, savukārt šāda priekšstata pastāvēšana rada neuzticību Pārvaldei kopumā un tās atjaunošanai
nepieciešams ilgs laiks un darbs. Savukārt minētais saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 10. panta 2. punktu ir atzīstams
par disciplināratbildības pastiprinošo apstākli.
Ceturtkārt, Disciplināratbildības likuma 11. panta trešā daļa noteic, ja disciplinārpārkāpuma dēļ ir radīts kaitējums
svarīgām valsts vai sabiedrības interesēm un šo kaitējumu nav iespējams novērst, novēršot attiecīgā disciplinārpārkāpuma
tiešās sekas, tas uzskatāms par būtisku kaitējumu valstij. Pieteicēja izdarītā disciplinārpārkāpuma dēļ radīto kaitējumu
svarīgām valsts interesēm (neuzticības radīšana Pārvaldei kopumā) nav iespējams novērst, novēršot pieteicēja dienesta
pienākumu pildīšanu 2017. gada 12. janvārī, tādēļ viņa pārkāpums uzskatāms par būtisku kaitējumu valstij.
Piektkārt, Disciplināratbildības likuma 15. panta ceturtās daļas tvērumā, ja ir konstatēts šā likuma 10. panta 5. punktā
paredzētais apstāklis, kas pastiprina atbildību par disciplinārpārkāpumu, piemēro disciplinārsodu – atvaļināšana no
dienesta. Tātad likumdevējs imperatīvi noteicis konkrētu disciplinārsoda veidu un Pārvalde nevar rīkoties pretēji likumā
noteiktajam. Tas nozīmē, ka pieteicēja pārkāpuma raksturs nav savienojams ar viņa turpmāko dienestu Pārvaldē, jo viņš ir
zaudējis tās uzticību.
[4.6] Arī Administratīvo tiesu praksē konsekventi atzīts, ka par atrašanos alkohola reibumā dienesta laikā
amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm ir samērīgi atvaļināt no dienesta (atbrīvot no amata); izteiktās atziņas
attiecināmas ne tikai uz Valsts policijas un Valsts robežsardzes, bet arī uz Pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta
pakāpēm. Piemēram, „vispārzināms ir fakts, ka sabiedrības vērtējumā nav pieļaujama policijas darbinieka atrašanās alkohola
reibuma stāvoklī dienesta pienākumu pildīšanas laikā, jo šādas amatpersonas darbs ir saistīts gan ar paaugstinātas
bīstamības objektiem – ieročiem, transportlīdzekļiem, gan ar saskarsmi ar citām personām. Līdz ar to tiesai nav šaubu, ka
ar atrašanos alkohola reibuma stāvoklī dienesta pienākumu pildīšanas laikā pieteicējs ir diskreditējis dienesta vietu (Valsts
policiju), ar to nodarīdams būtisku kaitējumu dienesta vietas reputācijai. Policijas darbiniekam dienesta pienākumu
pildīšanas laikā esot alkohola reibuma stāvoklī, var tikt radītas neatgriezeniskas sekas personām saistībā ar
kriminālprocesuālo darbību nepienācīgu veikšanu, kā arī var tikt apdraudēti dienesta biedri, jo reibuma stāvoklī esoša
persona nespēj adekvāti reaģēt un rīkoties bīstamās situācijās”. Savukārt citā lietā atzīts, ka „pieteicēja darba pienākumus
un uzvedību regulējošās tiesību normas nepieļauj pieteicēja atrašanos darbavietā (Valsts policija) alkohola reibumā,
neatkarīgi no tā, vai viņš pilda amata pienākumus, atrodas atvaļinājumā vai viņam ir darbnespēja, jo tādējādi pieteicēja rīcība
kaitē dienesta reputācijai” (sk. Augstākās tiesas apkopojuma „Tiesu prakse lietās par valsts dienestu, 2007. –
2015.gads” 5.8.apakšpunktu).
[4.7] Novērtējot pieteicējam piemērotā disciplinārsoda pamatotību un samērīgumu, tiesa to atzina par atbilstošu un
samērīgu viņa izdarītajam disciplinārpārkāpumam.
Tiesa par pamatotiem atzina Pārvaldes apsvērumus gan par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu ar nodomu, gan par tā
papildu apdraudējumu, ņemot vērā dienesta pienākumu pildīšanu ar šaujamieroci, gan arī par būtiska kaitējuma nodarīšanu
Pārvaldes prestižam, kas konkrētajos apstākļos atzīstams par disciplināratbildību pastiprinošu apstākli. Turklāt likumdevējs
savu attieksmi pret amatpersonu pārkāpumiem, kas izdarīti alkohola reibumā, ir parādījis Disciplināratbildības likuma 15.
panta ceturtajā daļā, norādot, ka šādos gadījumos ir piemērojama atvaļināšana no dienesta. Tātad likumdevējs jau ir izdarījis
lietderības apsvērumus par to, kāds kaitējums tiek nodarīts sabiedrībai un kā attaisnojams amatpersonas tiesību
ierobežojums (sk. Augstākās tiesas apkopojuma „Tiesu prakse lietās par valsts dienestu, 2007. – 2015.gads”
5.8. apakšpunktu).
Tiesa konkrētajā gadījumā nekonstatēja īpašus apstākļus, kuru dēļ pieteicējam piemēroto disciplinārsodu varētu atzīt
par nesamērīgu.
Tādējādi, tiesas ieskatā, tieši šāds disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta – nodrošina Disciplināratbildības likuma
13. panta pirmajā daļā noteikto mērķi – sodīt vainīgo amatpersonu un panākt, lai tā un citas amatpersonas ievērotu dienesta
disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu izdarīšanas.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 15. novembra spriedumu /pers.A/ iesniedza apelācijas sūdzību, kurā
atkārtoti pieteikumā minētie argumenti, papildus norādīts turpmāk minētais.
[5.1] Tiesa nepareizi vērtējusi pierādījumus lietā, jo augstāku ticamības pakāpi piešķīrusi Valmieras cietuma Apsardzes
daļas priekšnieka liecībām, neskatoties uz to, ka liecībās ir konstatējamas pretrunas, proti, liecinieks apgalvo, ka informāciju
par pieteicējam pienākošām brīvdienām ir nodevis, izmantojot iekšējo telefona līniju, bet šīs līnijas ir aizliegts izmantot tāda
veida sarunām, jo līnija paredzēta dienesta ziņojumu nodošanai.
Sarunas, kas saistītas ar dienesta organizāciju, risināmas dienesta izvadē vai personīgi, bet nekādā gadījumā,
izmantojot cietuma dienesta sakaru līnijas.
Apsardzes daļas priekšnieks apzināti sniedz nepatiesas liecības, lai izvairītos no personīgās atbildības par pieļautiem
dienesta pārkāpumiem, organizējot padoto darbu.
Pieteicējs uzstāj, ka klātienē runājis ar /pers.B/ un lūdzis piešķirt brīvdienu, kā arī pārkāpuma konstatēšanas dienā
lūdzis otru brīvdienu pirms maiņas instruktāžas.
[5.2] Nepareizs ir tiesas secinājums, ka pieteicējam vispār ir piešķirtas brīvdienas, jo, kā liecināja /pers.B/, oficiālu
iesniegumu /pers.B/ no pieteicēja nav saņēmis, un nosacītā brīvdiena tika nodrošināta ar rokādēm grafikā.
[5.3] Ņemot vērā apstākli, ka pieteicējam ir nomiris tuvs radinieks, pieteicēja ieskatā, cietuma priekšniekam personīgi
būtu bijis jāpārliecinās par pieteicēja spēju pildīt dienesta pienākumus, jo tuvinieka nāve ir satricinājums jebkuram un ar šādu
faktoru ir jārēķinās un jāvērš īpaša uzmanība uz personas spējām veikt amata pienākumus.
/pers.B/ rīcība bija vērsta uz apzinātu vēlmi atbrīvoties no nevēlama darbinieka, iztiekot bez štatu samazināšanas
procedūras.
[6] Pārvalde 2018. gada 21. februāra paskaidrojumā par /pers.A/ apelācijas sūdzību norāda, ka uzskata apelācijas
sūdzību par nepamatotu, savukārt pilnībā piekrīt Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 15. novembra spriedumam.
[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 245. pantu un 304. panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa lietu
izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā ar apelācijas sūdzībā ietvertajiem un procesa
dalībnieku rakstveidā izteiktajiem argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav
pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[9] Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances
tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā dāļā noteiktos
apsvērumus (kāpēc tiesa pieteikumu uzskatījusi par pamatotu vai nepamatotu), sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir
vispusīgi novērtējusi pierādījumus lietā un pareizi uz pierādījumu pamata konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus.
Tiesa pareizi secināja, ka ar pierādījumiem lietā apstiprinās tas, ka pieteicējs dienesta vietā bija ieradies un uzsāka pildīt
dienesta pienākumus, būdams alkohola ietekmē, kas ir aizliegts ar normatīviem aktiem, un ar šādu savu rīcību pieteicējs ir
pieļāvis disciplinārpārkāpumu. Pirmās instances tiesa arī pareizi novērtējusi pieteicējam piemērotā visbargākā
disciplinārsoda – atvaļināšana no dienesta – samērību un atbilstību pieteicēja izdarītajam disciplinārpārkāpumam un
apgabaltiesa pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju atzīst par pareizu.
Līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas
pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.
[10] Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja apelācijas sūdzībā ir minēti argumenti, kurus Administratīvā rajona tiesa ir
vērtējusi savā spriedumā, kura motivāciju apgabaltiesa atzinusi par pareizu, tai pievienojoties. Ievērojot minēto, apgabaltiesa
nesniedz atkārtotu motivāciju pieteicēja apelācijas sūdzības argumentiem, kuriem motivācija ir sniegta pirmās instances
tiesas spriedumā.
[11] Papildus apgabaltiesa norāda, ka konkrētajā lietā nav nozīmes apstāklim, vai pieteicējs par brīvdienu 2017. gada
11. janvārī ar /pers.B/ vienojies pa telefonu, vai runājot klātienē.
No pierādījumiem lietā un no paša pieteicēja rīcības, ierodoties 2017. gada 12. janvārī pildīt dienestu, ir secināms tas,
ka pieteicējs zinājis, ka 2017. gada 12. janvārī viņam nav piešķirta brīvdiena.
Līdz ar to, ja pieteicējs savā darba dienā ieradās dienesta vietā pildīt dienesta pienākumus, viņam ir jāievēro ārējos un
iekšējos normatīvos aktus, kas reglamentē dienesta gaitu. Konkrētajā gadījumā ar pierādījumiem pārliecinoši ir konstatēts,
ka pieteicējs, atrodoties dienesta vietā un uzsākot pildīt dienestu alkohola ietekmē, ir izdarījis disciplinārpārkāpumu.
Jautājumu par iespējamās brīvdienas piešķiršanu 2017. gada 12. janvārī pieteicējam bija jārisina pirms uzsākt pildīt
dienesta pienākumus šajā datumā. Arī gadījumā, ja pieteicējam sakarā ar psihoemocionālo stāvokli bija veselības
problēmas, viņam savlaicīgi bija jāvēršas pie ārsta.
Turklāt no cietuma amatpersonu (/pers.B/, /pers.F/, /pers.C/, /pers.D/) ziņojumiem un liecībām izriet, ka, uzsākot pildīt
dienesta pienākumus, arī 2017. gada 12. janvāra ievadinstruktāžā pieteicējs nebija norādījis apstākļus (piemēram, slikts
veselības stāvoklis), kuru dēļ nevarētu pildīt dienestu.
Pieteicēja apgalvojums par to, ka /pers.B/ apzināti vēlējās atbrīvoties no nevēlama darbinieka – pieteicēja, nav
pamatots, jo tieši pats pieteicējs ar savu rīcību – ieradoties dienesta vietā un uzsākot pildīt dienesta pienākumus alkohola
ietekmē – ir pieļāvis disciplinārpārkāpumu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309. pantu un 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt /pers.A/ pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2017. gada 10. marta lēmumu Nr. 1/9-7D atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente K. Krastiņa
Tiesneses S. Gintere
S. Liniņa